Par Ināra Brēdriha dzeju"...šķiet, ka jaunais dzejnieks varētu piederēt introversīvo – uz iekšu vērsto – domātāju mākslinieku tipam. Kā tādam viņam tad arī nav tieksmju dzejot katrā ziņā un par visu. Viņš to dara no gadījuma uz gadījumu, tad, kad jūt to par nepieciešami vajadzīgu. [..] Šķiet, ka Ināra Brēdricha dabā nav vērojamas tieksmes kļūt par pravietisku saucēju, ne arī par kādas idejas angažētu cīnītāju. Toties viņa darbos vērojama simpātiskā ievirze nespēlēt, bet būt patiesam pret sevi un tajā pašā laikā atklātam un sirsnīgam pret tuviem cilvēkiem, kuriem, kā šķiet, tad arī allaž adresēts autora domu īstais pasvītrojams – šī tieksme nedemonstrēt sevi, bet pārdzīvot labdarīgu iekšējas atslodzes sajūtu, runājot ar tiem, kuros var gaidīt atbalsi, ir ļoti raksturīga I. Brēdricha dzejai. [..] Vielas apstrādājumā viņš neieslīgst liekā lirismā, bet allaž paliek lietišķs un konkrēti apzinīgs vērtētājs. I. Br. dzejoļu stils ir vienkāršs, atturīgs, jo tur neredz nedz ekspresionistisku pārmērību, ne arī grūti izprotamu simboliku. Arī viņa valoda skaidra un labskanīga, pārsvarā uzrādot vairāk emociju nekā dzirdes vai redzes gleznu. Nevairīdamies reizēm arī no modemā dzejas panta nervozā saraustījuma, dzejnieks arvienu jūt cienību pret panta klasiskajām formām un ir pārliecināts, ka zināmiem tematiem tās pat nepieciešamas. Formu viņš uzskata arvien tikai par līdzekli, ne mērķi."
Sarma, Jānis. Dažas pārdomas Ināru Brēdrichu un viņa dzeju. Austrālijas Latvieša Literārais pielikums, 1958, Nr. 16, 25. okt.
Par dzejas krājumu "Vakarvējš" (Austrālija, 1973)"Krājumā Vakarvējš ievietotie 106 dzejoļi ir radušies 20 gados. Tas ir laika sprīdis, kurā veidojusies ne tikai dzejdarbu mākslinieciskā forma, bet arī dzejnieka pasaules uzskats, viņa īstenības ieskatījums. [..] Inārs Brēdrichs ir sava laikmeta bērns, kas 14 gadu vecumā atstāto dzimto zemi gan atceras, bet tomēr jūtas saistīts ar svešo patvēruma zemju kultūras strāvojumiem. Tāpēc arī dzejnieka patriotisms neizplūst klišejiskās vaimanās par zaudēto dzimteni. [..] Vakarvējā mijas brīvā panta dzeja ar četrrindēm, ar sonetiem. Bezatskaņu panti mainās ar atskaņotiem, bet visā krājumā jūtama stingra iekšējā forma, par ko kādreiz cīnījās Valdemārs Dambergs. Tas nozīmē, ka dzejniekam ir skaidrs priekšstats par to, kādam jābūt darbam savā dzejas īstenojumā. Krājumā daudz svaigas izteiksmes: Izmazgā dienu un dzīvi no sejas (25), Tavas stundas beidzot ir nogurušas (101), Trulu smaku metot sejā (34), Asmens atmiņas griež (35), Lai trīc dziesmā miega paspārnes! Kas par brīnišķīgu saukli 1973. gadam!"
Luce, Ņina. Vakarvējš. Londonas Avīze, 1973, 24. aug.