Harijs Heislers
20.04.1926 – 03.04.1985
Harijs Heislers (1926–1985) – dzejnieks, žurnālists, atdzejotājs, gleznotājs. 1945. gada februārī kopā ar ģimeni izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru, kur bijis krāsotājs celtniecības trestā, Komi APSR filharmonijas dziesmu ansambļa korists, muzikants kultūras un atpūtas parkā, strādājis arī citus darbus. Pēc reabilitācijas 1954. gadā atgriezies Latvijā, bijis korists Operas un baleta teātrī, žurnāla “Dadzis” literatūras līdzstrādnieks un vēstuļu nodaļas vadītājs. Pirmais dzejoļu krājums “Kāda būsi, sirds?” iznāk 1957. gadā, kam seko regulāras publikācijas un vairāki krājumi. 1956. gadā žurnālā “Zvaigzne” publicējis deportācijas tematam veltīto poēmu “Nepabeigtā dziesma”, pirmo Latvijas teritorijā publicēto daiļdarbu par padomju režīma represētajiem. Heislera dzeja – trauksmaina, publicistiska, rakstīta klasiskās dzejas formās, tajā dominē idealizēts skatījums uz dzīvi, mīlestības, dabas, vientulības tēmas, savukārt pēdējo Heislera dzīves laikā izdoto autora grāmatu “Rudens atspulgi” (1982) caurvij smeldzīgu pārdomu un nenovēršamības noskaņa. Heislers rakstījis arī bērniem. 60. gados pievērsies dramaturģijai. Ar Harija Heislera dzeju tapušas vairākas latviešu estrādes dziesmas (“Sapņu bites”, “Piedod man, jūra”, “Tev jāatnāk”, “Laimes putns”). Heislers darbojies arī humora un satīras laukā. Heislers atdzejojis dažādu krievu autoru darbus latviešu valodā. Mūža nogalē vairāk pievērsies glezniecībai.