Harijs Heislers
20.04.1926 – 03.04.1985
Harijs Heislers (1926–1985) – dzejnieks, žurnālists, atdzejotājs, gleznotājs. 1945. gada februārī kopā ar ģimeni izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru, kur bijis krāsotājs celtniecības trestā, Komi APSR filharmonijas dziesmu ansambļa korists, muzikants kultūras un atpūtas parkā, strādājis arī citus darbus. Pēc reabilitācijas 1954. gadā atgriezies Latvijā, bijis korists Operas un baleta teātrī, žurnāla “Dadzis” literatūras līdzstrādnieks un vēstuļu nodaļas vadītājs. Pirmais dzejoļu krājums “Kāda būsi, sirds?” iznāk 1957. gadā, kam seko regulāras publikācijas un vairāki krājumi. 1956. gadā žurnālā “Zvaigzne” publicējis deportācijas tematam veltīto poēmu “Nepabeigtā dziesma”, pirmo Latvijas teritorijā publicēto daiļdarbu par padomju režīma represētajiem. Heislera dzeja – trauksmaina, publicistiska, rakstīta klasiskās dzejas formās, tajā dominē idealizēts skatījums uz dzīvi, mīlestības, dabas, vientulības tēmas, savukārt pēdējo Heislera dzīves laikā izdoto autora grāmatu “Rudens atspulgi” (1982) caurvij smeldzīgu pārdomu un nenovēršamības noskaņa. Heislers rakstījis arī bērniem. 60. gados pievērsies dramaturģijai. Ar Harija Heislera dzeju tapušas vairākas latviešu estrādes dziesmas (“Sapņu bites”, “Piedod man, jūra”, “Tev jāatnāk”, “Laimes putns”). Heislers darbojies arī humora un satīras laukā. Heislers atdzejojis dažādu krievu autoru darbus latviešu valodā. Mūža nogalē vairāk pievērsies glezniecībai.
Dzimšanas laiks/vieta
20.04.1926
Rīga
Miršanas laiks/vieta
03.04.1985
Rīga
Personiska informācija
Dzimis tramvaja vadītāja ģimenē.
Profesionālā darbība
Pirmā publikācija
1947.27.12.: dzejoļi “Ust-Kulomā” un “Vorkutas dzelzceļa malā” laikrakstā “Padomju Jaunatne”.
Dzeja
1957: “Kāda būsi, sirds?” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1959: “Gadi steidzas tālāk” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1961: “Ceļā” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1964: “Atzīšanās” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1968: “Tālums un tuvums” (“Liesma”).
1970: “Sīkstums” (“Liesma”).
1973: “Otrā elpa” (“Liesma”).
1976: “Dienu mozaīka” (“Liesma”).
1985: “Sarmas raksti” (manuskriptā).
1982: “Rudens atspulgi” (“Liesma”).
1986: “Atstāj vienu labu vārdu” (“Liesma”, izlase).
2006: “Laimes putns” (“Zvaigzne ABC”, izlase).
Literatūra bērniem
1957: “Priekos un bēdās” (LVI).
1964: “Skola gaida” (LVI).
1970: poēma “Šīs takas neaizaugs” (“Liesma”).
1971: makšķernieka dienasgrāmata “Jurēna vasara” (“Liesma”).
Dramaturģija
1975: drāma “Kad ledus iet” (manuskriptā)
1975: viencēliens “Vienam vakaram par daudz” (manuskriptā).
Humors un satīra
1964: kopkrājumā “Cipari un pipari” (LVI) iekļautas viņa humoreskas un “Mazas pasaciņas lielajiem lasītājiem”.
1971: kopkrājumā “13+2 mērcētas rīkstes” (“Liesma”) – humoristiski dzejoļi.
Cittautu autoru darbu tulkojumi
1960: sastādījis un daļēji atdzejojis Sergeja Jeseņina dzejoļu krājumu “Lirika” (Latvijas Valsts izdevniecība).
1962: tulkojis poēmu “Anna Sņegina” (“Liesma”).
Atdzejojis un periodikā publicējis arī Aleksandra Puškina, Aleksandra Tvardovska, Roberta Roždestvenska, Sergeja Jeseņina un citu krievu dzejnieku darbus.
Citātu galerija
Par Harija Heislera dzeju
“Harijs Heislers audzis un veidojies līdzīgi Vidzemes jūrmalas kadiķim, – visu debess pušu vēju šaustīts, izturības un spīta tikumā. Patiesi Harija Heislera dzeju var pielīdzināt zaļoksnīgam paeglim: tā ir paskarba, ziemeļnieciska rakstura, reizē atklāta, vaļsirdīga saruna ar lasītāju, ko pareizi uztvēris arī Vitolds Valeinis. Netrūkst tajā arī smalkāku nianšu, intimitātes (savdabīgā mīlestības lirika), bet tas viss ieslēpts kaut kur dziļāk, sajaušams, rūpīgāk pārlasot dzejnieka grāmatas. Tad nu jāatzīst: Hariju Heisleru droši varam pieskaitīt redzamākajiem latviešu padomju dzejas pārstāvjiem.”
Damburs, Edgars. “Uzticīgs sev un dzīvei”. Karogs. Nr. 3, 01.03.1977.
“Hariju Heisleru literatūrā ienes tas pailgi gaidītais uzviļņojums, kāds latviešu padomju dzejā iešaujas 50. gadu vidū, raudams sev līdzi jaunus un atkal jaunus sekotājus. Bet Heislers pirmās grāmatas iznākšanas brīdī ne bija vis pabikls 23 gadus vecs jauneklis ar nule pabeigtas augstskolas diplomu kabatā (pirms tam vidusskola, vēl agrāk – pamatskola). Nē, viņam jau bija pāri par trīsdesmit un aiz muguras – nepabeigta vidējā izglītība, gandrīz desmit gadi sīvos ziemeļu apstākļos, smags fizisks darbs, cīņa dēļ pārtikas kumosa. Agri un līdz cilvēciskās būtības dzi|umiem tiek iepazīts gan drauga vārda un atbalsta spēks, gan smaržojoša rupjmaizes rieciena vērtība. [..] Heislera lirikas pievilcīgāks daļa man allaž šķitusi viņa intīmā dzeja, konkrēti mīlas un ar to saistīto jūtu izpausme dzejā. Taču teiktais nenozīmē, ka Heislera dzejas idejiski tematiskais diapazons jau būtu izsmelts. Abās pirmajās grāmatās autors nereti iziet no mīlestības, ģimenes vai dabas ietvariem un ietiecas visai mūsu zemei un pasaulei vitāli svarīgās problēmās – tādās kā karš un miers, dzīvība un nāve, jauncelsme un iznīcība. Turklāt par izejpunktu palaikam tiek izmantots personiski ģimeniskais izjūtu un reāliju loks.”
Čākurs, Jānis. "Optimists dzīvē un dzejā." Karogs. Nr. 4, 01.04.1976.
Nodarbes
Pseidonīms
D. Liniņš
Izglītība
Rīgas 2. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 1, Rīga
Mācījies Rīgas 2. vidusskolā
1933
Rīgas 33. pamatskola
Mācījies Rīgas 33. pamatskolā
Deportācija
1945
1945. gada februārī kopā ar ģimeni izsūtīts uz Komi Autonomo Republiku – Siktivkaru
Darbavieta
1945–1946
Siktivkarā bijis krāsotājs celtniecības trestā
1946–1948
Komi APSR filharmonijas dziesmu ansambļa korists
1948–1950
Siktivkarā muzikants kultūras un atpūtas parkā
1954–1956
Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātris
Aspazijas bulvāris 3, Rīga
Latvijā korists Operas un baleta teātrī
1956–1973
Žurnāls "Dadzis" (1957–)
Rīga
Žurnāla "Dadzis" literatūras līdzstrādnieks un vēstuļu nodaļas vadītājs
Dalība organizācijās
Apglabāts
04.1985
Stienūžu kapi