“Fr. Goliāts bija veikls publicists, kura spalva ar lielu vienkāršību, bet nežēlīgu asumu grāva savu pretinieku bastionu. Viņa doma piederēja latvju darba zemniecības ciešanām un vergu gaitām. Viņa dzīve un darbs bija veltīts zemniecības atsvabināšanās cīņām. Viņš stāvēja par strādniecības un darba zemniecības vienotu cīņu savu viscilvēcības mērķu piepildīšanai. Fr. Goliāts latviešu marksistiskā literatūrā agrārjautājumā dzina tālāk to vagu, kādu bija sācis nelaiķis F. Roziņš. Vai tas mūsu tagadējos objektīvos apstākļos pareizi vai nepareizi, to šeit neizšķirsim, bet liecināsim noteikti, ka Fr. Goliāts bija drošsirdīgs, bezbēdīgs, varbūt pat fanātisks agrārrevolucionārs. Fr. Goliāts visu sevi bija atdevis savai idejai. [..]
Ar Fr. Goliāta nāvi Latvijas strādniecība un darba zemniecība zaudē cēlu, skaidru idejas cilvēku. Viņa proletāriskā ārpuse bieži liecināja, ka šis cilvēks dzīvo tikai savai lielai cilvēces atsvabināšanas idejai. Fr. Goliāts nepazina nekādu locīšanos un piemērošanos, droši viņš risināja savu domu līdz galīgai konsekvencei, tas iznāca asi, bet tas rūdīja viņa revolucionāro pašapziņu. Viņš neprasīja, vai kāds to atzīst vai kāds tam piekrīt, bet darīja, jo tāda bija viņa pārliecība.”
[An.] Divkārtīgs zaudējums. Jaunā Vienība, 1926, Nr. 3.
"Ar Goliātu latviešu kreisā strādniecība zaudē vienu no saviem apdāvinātākajiem un izglītotākajiem publicistiem. Ar tiešām apbrīnojamu enerģiju viņš nodevās savu ideju propagandai rakstos, publiskās lekcijās un sapulču runās. Viņš bij vai vienīgais agrārjautājuma teorētiķis starp tagadnes jaunajiem sabiedriskajiem rakstniekiem. Konsekvents marksists un revolucionārs, dažkārt līdz fanātismam. Nāve pārtrauca viņa darbu pašā iesākumā un viņa literāriski zinātniskos plānus visintensīvākā izveida posmā."
Upīts, Andrejs. Fricis Goliāts. Domas, 1926, Nr. 6.