PAR ELVĪRU LEJU
"Dzejniece bija cilvēks ar augstām darba spējām un prieku dzīvot. Viņa mīlēja sabiedrību un humoru tikpat ļoti kā dabu, īpaši jūru."
M. R. Pāragri aizsaukta dzejniece. Akadēmiskā Dzīve, Nr. 14, 1972.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "TUKSNEŠA AUGS" (1965)
"Grāmatā autore parada labi nobriedUšu talantu, kas teicami pārvalda vielu, stilu, kompozīciju un izteiksmes veidu. [..]Dzejniece nepieskaras tik daudz reāliem dabas metiem, bet savas dvēseles labirintos pārkausē vielu un saauž to skaistās krāsu un ornamentu kompozīcijās un atspoguļo garam un izjutām tuviem personīgu pārdzīvojumu individuāliem atveidiem."
Dzediņš, T. Bēgļu traģika dzejā. Latvija, 1966, 30. apr.
"Leja nav tik daudz redzēto ainu gleznotāja kā kustības izteicēja, kaut arī tā būtu visliegākā kustība, kas jaušama pieskārienā, nopūtā vai zieda drebēšanā. [..] Dinamika dominē pār statiku. Ja dzimtās dabas ainas un tēli ir līdzekļi, kas izteic noskaņas un atziņas, tad tuksneša auga un tuksneša dzīves priekšstati, kas pārsvarā pirmajā nodaļā, ir simboli kādām izjūtām, ko nav iespējams ietvert no jūras bezgalībā un bargumā, no mežu un lauku kūsājošā dzīvē. Tuksnesis izteic jo spilgti nīcības tuvumu, ko bēgļu laiks licis skaudri izjust. Elvīras Lejas dzejoļos jaušama pastāvīga nīcības klātiene. [..] Apcerot E. Lejas izteiksmes līdzekļus, jāmin vispirms lakonisms, jo viss lielāko tiesu izteikts, vārdus rūpīgi izsverot. Nekad nav pateikts viss, tāpēc lasītājam jāpiedalās daiļradē. To grib panākt modernā dzeja, tāda ir arī labas dzejas īpašība. [..] šķiet, ka Kurzemes jūrmalas plašuma elpā izaugusi dzejniece visu spēj skatīt tāluma un dziļuma dimensijās. Kurzemes jūrmalai ar tuksnesi ir kāds kopējs vilciens – lielajos klajumos nīcība ir tik tuvu kā rītdiena, bet ar to var sadzīvot, izjūtot vienību ar visu."
Rozentāle, Magdalēna. Kursas dzejnieces pirmā grāmata. Tilts, Nr, 78./ 79, 1966.
PAR DZEJAS KRĀJUMU "MĀTES VILLAINĪTE" (1967)
"Gan senos dainu, gan jaunāku dzejnieku paaudžu motīvus Elvīra Leja iestrādājusi sava pārdzīvojumu pasaulē, kur ar simbola vērtību greznā tēlojumā saaudzis senās dzīves stāsts, dzimtenesmīlestība, tautas nelaimes vēstījums unīsts dzejas prieks. Bez tam dažviet jūtama kāda īpatnēja liega mistika un neuzbāzīga norāde uz liktenību."
Gāters, Alfrēds. Izdevusies debija.
Latvija, 1968, 20. janv.