Par Elvīras Kociņas personību un daiļradi"Sarakstījusi vairākus psiholoģiskus romānus, kuru galvenās varones ir sievietes, kas patstāvīgi iekaro sev vietu dzīvē, – "Dārzniece" (1940), "Divi likteņi" (1942), "Mantojums" (1943, emigrācijā izdots ar nosaukumu "Skan mantotā stīga", 1974). Romānā "Mantojums" spilgts 30. gadu dzīves kolorīts. 1943–1944 sarakstījusi vēsturisku romānu "Dievi dusmo" par kuršu un dāņu vikingu attiecībām 9.–10. gadsimtā, par sievietes pārdzīvojumiem divu naidīgu varu cīņās. Romāns "Eiropas vārtos" (1–2, 1951) par 1940–1941 gadu Latvijā mākslinieciski neizstrādāts. Romāns "Jādzīvo vien ir" (1974) par dažādiem latviešu likteņiem emigrācijā ASV mākslinieciski nevienmērīgs, pārblīvēts ar personām. Rakstniece dziļi izpratusi sievietes psiholoģiju. [..] Kociņas labākie romāni ir nozīmīgs ieguldījums latviešu psiholoģiskā un vēsturiskā romāna jomā."
Vite, Astrīda. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Elvīra Kociņa. Sirma, trauslā eksistences nokārtojumā, ar garīgu serdi, tvirtu daili savā parādībā. No materiālisma smagmes atraisījusies, ar vieglumu un eleganci viņa iet caur savas dzīves novakaru, it kā dzīves grūtumi uz viņu neattiektos. Pēc tālruņa sarunas ar viņu manā istabā – visā dienā – labu laiku turas gaišums, laiku un gadu neskarta pasmaidīšana; viņā ir kāds avots, no kura plūst gaisma un vieglinājums."
Veisberga, Benita. Orindas piezīmes. Ceļinieka apgāds, 1977, 55. lpp.
Par romānu "Dārzniece" (Rīga: A. Gulbja apgāds, 1940)"Autorei itin kā trūcis vēl distances starp pārdzīvoto; vēl nepietiekoši izauklēta un šķīstīta šķiet viela, lai lasītājs, viņas romānu lasot, nomanītu to "kaut ko", kas strāvo no mākslas darba. Gara smalkums un inteliģence piemīt šai rakstniecei. Kā sieviete viņa izvēlējusies sievietei pateicīgu tēlojamo vielu, atklādama sievietes dvēseles stāvokļus un peripetijas, bet vai no cietā vielas plieņa spēs izveidot savus, mākslinieciski pilnvērtīgus un savu dzīvi dzīvojošus tēlus, to rādīs nākotne. Pagaidām tas tā vēl nav. Romānā nekādu sevišķu kompozīcijas paņēmienu nav: romāna norisi izveido divu cilvēku dzīves krustošanās. Divi cilvēki satiekas un atkal izšķiras. Vidū starp šiem punktiem ir psiholoģiski skatītas šo cilvēku dvēseles norises. [..] Valoda romānā laba, gan konstrastējoša: aprauti teikumi mijas ar gariem prātnieciskiem. [..] Var gaidīt Elvīras Kociņas turpmāko darbus, kas rādīs, par cik tā kā rakstniece būs briedusi, par cik dziļāk būs iemīlējusi savu darbu un cik rūpīgi pievērsusies vielas apdarei."
Bičole, Līvija. Elvīra Kociņa – Dārzniece. Sējējs, Nr.6 (01.06.1940)
Par romānu "Mantojums" (Rīga: A. Gulbis, 1943)"Elvīras Kociņas romānos nemeklēsim dziļsaturīgas problēmas. Autore tikai zīmē īsiem, aprautiem vilcieniem savu varoņu dzīvi un raksturus. Viņas pirmie romāni bija noskaņām bagāti. Visvairāk cauri vijas smeldzošā, skumjā noskaņa. To vairs tik spilgti nejūtam "Mantojumā". [..] Romāns lasās veikli, saista un spēj ieinteresēt, tādēļ ļoti labi noder laika kavēklim. Ja sākumā traucē neierastā izteiksme, ko rada īsie, aprautie teikumi, kas vietām nonāk tādās galējībās, ka ar punktu atdalīts virsteikums no palīgteikuma (kā piem. 44. lpp.), tad lasītājs ar to drīz aprod. Romāna personāžs diezgan plašs, tomēr visai dziļu pamatojumu neredzam nevienas personas raksturojumam. Bez tam, mūsuprāt, romānā daudz lieku personu, piem., Meta, noslēpumainais Liepiņš. Romāns visumā nepārliecina un neuzrāda pietiekamu motivāciju notikumu norisē."
Valters, A. Elvīras Kociņas romāns "Mantojums". Kurzemes Vārds, Nr.118 (22.05.1943)
Par romānu "Eiropas vārtos" (1951, atkārtoti Bruklina: Grāmatu Draugs, 1981)"Elvīra Kociņa pārsteidza lasītājus ar plašu, kritikas atzinīgi novērtētu romānu. Pārsteidza it īpaši tāpēc, ka rakstnieces vārds līdz tam vairāk saistījās ar populāras gaumes ievirzē sacerētajiem, daudz lasītajā nedēļas žurnālā "Atpūta" iespiestajiem romāniem. Viņas Zviedrijā rakstītais romāns "Eiropas vārtos" ir ievērojami vērtīgāks veikums. Kopā ar visu tautu baigā gada traģisko pārdzīvojumu virpulī ierauta, Elvīra Kociņa vēro dzīvi ar padziļinātu skatu, uz dramatisku notikumu fona iezīmēdama itin spilgtus, īpatnējus raksturus. [..] Kaut ari Elvīras Kociņas plašajā darbā vairāk vai mazāk atspoguļoti ir pilsētnieku, ir lauku ļaužu pārdzīvojumi baigajā gadā, centrā izvirzīta latviešu virsnieku traģēdija. Vairs pretoties nespējīgus, vasaras nometnē aizvilinātus prom no kareivjiem, viņus atbruņo, apcietina un izsūta. Un tikai dažiem laimējas izbēgt un izglābties."
Zeltiņš, Teodors. Neaizmirstama gada atspoguļojums. Laiks, Nr.31 (18.04.1981)
Par romānu "Jādzīvo vien ir" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974)".. pie lasītājiem nonācis jauns Elvīras Kociņos romāns. Tas plaši iecerēts un attēlo daudzveidīgo latviešu sabiedrību Losandželosā piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bet tas tāpat varētu notikt arī kaut kur citur ASV. Romāns no sākuma līdz beigām patur lasītāju savā varā gan ar veikli savīto stāstījumu, parādot daudz dažādu cilvēku un notikumu, gan arī ar domu un atziņu bagātību. Romāna personas bieži ir simbolu nesējas, bet stāstnieces māka ir tik liela, ka arī pēc simboliem nemeklējot, romānu var lasīt ar vislielāko interesi. Romāna sākumā rakstniece rāda, kā nesen atbraukušie visu zaudējušie latvieši cīnās par eksistenci un mēģina iesakņoties svešajā zemē. Tas ir sāpīgs process, visiem neklājas vienādi, grūtus un nepierastus darbus strādājot. Kopīgi svinot Jāņus kādā skaistā dabas stūrītī, kas atgādina dzimteni, viņi vēl jūtas vienota saime. Tālākā posmā sākas diferencēšanās un nogrupēšanās. Galvenā mēraukla ir materiālā labklājība un prestižs. Tie, kas strādā vienkāršu darbu, vairs neiederas augstākā sabiedrībā. Bērni pieaug, iegūst izglītību, meklē savus ceļus un nonāk svešu ideju strāvojumos. [..] Sprieguma pilnās īsās ainās rakstniece parāda, kā rodas plaisas ne vien sabiedrībā, bet arī ģimenēs. [..] Romāns "Jādzīvo vien ir" ir plašuma un dziļuma dimensijām bagāts, kas pelna ievērību un atzinību."
Dārziņa, Anna. Jauns ievērojams latviešu romāns. Latvija Amerikā, Nr.29 (20.07.1974)