Elvīra Kociņa

Dzimusi strādnieku ģimenē. Tēvs Aleksis Lapsiņš, mākslas un mūzikas mīļotājs, viņam bijusi tikai pagastskolas izglītība, bet iemācījies vairākas svešvalodas, lasījis grāmatas un dzīvoklī bijis ducis vijoļu. Praktiskajā dzīvē māte Karlīne ir tā, kas ar izturību gādā, lai bērni būtu paēduši un saņemtu labu izglītību. Neskatoties uz kara gadu grūtībām un bēgļu gaitām, bērni apmeklē labākās skolas gan Rīgā, gan Maskavā.
1914: ģimene evakuējusies uz
Tērbatu, pēc tam uz Maskavu.
1931: ar Sieviešu Organizāciju kandidātu sarakstu Nr. 24 pie Latvijas Sieviešu Organizāciju Padomes kandidējusi Rīgas pilsētas Domes vēlēšanās. Sarakstā kandidējušas arī Elza Klaustiņa, Milda Paleviča, Zenta Mauriņa, Lauma Reinholde, Anna Rūmane-Ķeniņa un citas.
1941: Kociņas vīrs, Latvijas armijas virsnieks Juris Kociņš izsūtīts uz PSRS un 1942. gadā miris Krasnojarskā.


1945: maijā no Kurzemes devusies bēgļu gaitās uz Zviedriju, līdzpaņemot manuskriptus un grāmatas.
1952: no Zviedrijas ar kuģi izceļojusi uz ASV; neilgu laiku dzīvoja Ņujorku, tad pārcēlās uz dzīvi Kalifornijā: dzīvoja Palo Alto, tad Losandželosā, Sanfrancisko un pēdējos trīs gadus Hutsonā, Teksasā.

Literārā darbība
1933: pirmais literārais darbs – drāma
"Lidotājs" (1933. gada 3. martā Jāņa Lejiņa režijā iestudēta Nacionālajā teātrī).
1936: pirmās publikācijas periodikā – korespondence no Parīzes "Rivjērā deg!" (laikrakstā "Brīvā Zeme" 1936. gada 14. septembrī, citas 20. oktobrī, 5., 21. novembrī, 3., 28. decembrī; 1937. gada 16., 29. janvārī, 20. februārī un citas), arī laikrakstā "Rīts" 1936. gada 18. oktobrī.
1937: pirmā nozīmīgā publikācija –
romāns "Pēdējā laime" žurnālā "Atpūta" ar Oskara Norīša ilustrācijām (30. aprīlis–25. jūnijs ; Nr. 652–660,grāmatā 1940. gadā).
"Tas ir romāns par jaunas meitenes mīlu un atsacīšanos no mīļotā cilvēka. Tas rakstīts vieglā stila un valdzina lasītāju ar savu neliekuļoto sirsnību." Jaunākās Ziņas, Nr.97 (01.05.1937)

Kopš 1934: piedalījās rakstnieču vakaros, piemēram, 1934: Latvju sieviešu nacionālās līgas rakstnieču vakarā 1. februārī lasījusi fragmentu no romāna "Pirms pusnakts", romānu 1937: vasarā bija iecerējis izdots A. Gulbja apgāds.

Literārie darbi
Romāni
1940: Dārzniece (Rīga: A. Gulbja apgāds).
1942: Divi likteņi.
1943: Mantojums" (Rīga: A. Gulbis, trimdā izdots ar nosaukumu "Skan mantotā stīga", 1974).
1951: Eiropas vārtos (1–2) (jau 1942: laikrakstā "Tēvija" publicēta ziņa, ka rakstniece iecerējusi plašu romānu "Eiropas vārtos", kur domā izsekot latviešu tautas likteņiem pēdējo divdesmit gadu laikā).
1952: Dievi dusmo (sarakstīts 1943–1944; fragments publicēts laikrakstā "Daugavas Vēstnesis" 1944. gada 6. jūnijā).
1974: Jādzīvo vien ir (Bruklina: Grāmatu Draugs).

1941: no krievu valodas Ceļojošā teātra vajadzībām tulkojusi Pāvela Goļikova komēdiju "Ikdiena".
1943: žurnālā "Mana māja" publicēta ziņa, ka rakstniece raksta vēsturisku romānu, kura darbība risinās ap 10. gadsimtu.
1943: Rakstnieku dienā Rāmuļos lasījusi fragmentu no romāna "Reģi".
1949: laikrakstā "Latvju Ziņas" (Stokholma) publicēta ziņa, ka rakstniece pabeigusi romānu par boļševiku okupēto Latviju 1940–1941. gadā "Glābiet mūsu dvēseles un savas!", kuru cer tulkot un izdot arī angļu valodā. Romāns izdots ar nosaukumu "Eiropas vārtos".

1960: romāns "Eiropas vārtos" ar nosaukumu "Vor den Toren Europas"iespiests laikrakstā "Zuger Volksblatt" Šveicē; romānu tulkojis grāmatrūpnieks Teodors Torokovs.

Rakstījusi arī lugas: "Marī Antuanete", "Mākslinieks un laikmets", "Afrodītes templis", libretu operetei "Papardes zieds".

Par Elvīras Kociņas personību un daiļradi
"Sarakstījusi vairākus psiholoģiskus romānus, kuru galvenās varones ir sievietes, kas patstāvīgi iekaro sev vietu dzīvē, – "Dārzniece" (1940), "Divi likteņi" (1942), "Mantojums" (1943, emigrācijā izdots ar nosaukumu "Skan mantotā stīga", 1974). Romānā "Mantojums" spilgts 30. gadu dzīves kolorīts. 1943–1944 sarakstījusi vēsturisku romānu "Dievi dusmo" par kuršu un dāņu vikingu attiecībām 9.–10. gadsimtā, par sievietes pārdzīvojumiem divu naidīgu varu cīņās. Romāns "Eiropas vārtos" (1–2, 1951) par 1940–1941 gadu Latvijā mākslinieciski neizstrādāts. Romāns "Jādzīvo vien ir" (1974) par dažādiem latviešu likteņiem emigrācijā ASV mākslinieciski nevienmērīgs, pārblīvēts ar personām. Rakstniece dziļi izpratusi sievietes psiholoģiju. [..] Kociņas labākie romāni ir nozīmīgs ieguldījums latviešu psiholoģiskā un vēsturiskā romāna jomā."
Vite, Astrīda. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.

"Elvīra Kociņa. Sirma, trauslā eksistences nokārtojumā, ar garīgu serdi, tvirtu daili savā parādībā. No materiālisma smagmes atraisījusies, ar vieglumu un eleganci viņa iet caur savas dzīves novakaru, it kā dzīves grūtumi uz viņu neattiektos. Pēc tālruņa sarunas ar viņu manā istabā – visā dienā – labu laiku turas gaišums, laiku un gadu neskarta pasmaidīšana; viņā ir kāds avots, no kura plūst gaisma un vieglinājums."
Veisberga, Benita. Orindas piezīmes. Ceļinieka apgāds, 1977, 55. lpp.

Par romānu "Dārzniece" (Rīga: A. Gulbja apgāds, 1940)
"Autorei itin kā trūcis vēl distances starp pārdzīvoto; vēl nepietiekoši izauklēta un šķīstīta šķiet viela, lai lasītājs, viņas romānu lasot, nomanītu to "kaut ko", kas strāvo no mākslas darba. Gara smalkums un inteliģence piemīt šai rakstniecei. Kā sieviete viņa izvēlējusies sievietei pateicīgu tēlojamo vielu, atklādama sievietes dvēseles stāvokļus un peripetijas, bet vai no cietā vielas plieņa spēs izveidot savus, mākslinieciski pilnvērtīgus un savu dzīvi dzīvojošus tēlus, to rādīs nākotne. Pagaidām tas tā vēl nav. Romānā nekādu sevišķu kompozīcijas paņēmienu nav: romāna norisi izveido divu cilvēku dzīves krustošanās. Divi cilvēki satiekas un atkal izšķiras. Vidū starp šiem punktiem ir psiholoģiski skatītas šo cilvēku dvēseles norises. [..] Valoda romānā laba, gan konstrastējoša: aprauti teikumi mijas ar gariem prātnieciskiem. [..] Var gaidīt Elvīras Kociņas turpmāko darbus, kas rādīs, par cik tā kā rakstniece būs briedusi, par cik dziļāk būs iemīlējusi savu darbu un cik rūpīgi pievērsusies vielas apdarei."
Bičole, Līvija. Elvīra Kociņa – Dārzniece. Sējējs, Nr.6 (01.06.1940)



Par romānu "Mantojums" (Rīga: A. Gulbis, 1943)
"Elvīras Kociņas romānos nemeklēsim dziļsaturīgas problēmas. Autore tikai zīmē īsiem, aprautiem vilcieniem savu varoņu dzīvi un raksturus. Viņas pirmie romāni bija noskaņām bagāti. Visvairāk cauri vijas smeldzošā, skumjā noskaņa. To vairs tik spilgti nejūtam "Mantojumā". [..] Romāns lasās veikli, saista un spēj ieinteresēt, tādēļ ļoti labi noder laika kavēklim. Ja sākumā traucē neierastā izteiksme, ko rada īsie, aprautie teikumi, kas vietām nonāk tādās galējībās, ka ar punktu atdalīts virsteikums no palīgteikuma (kā piem. 44. lpp.), tad lasītājs ar to drīz aprod. Romāna personāžs diezgan plašs, tomēr visai dziļu pamatojumu neredzam nevienas personas raksturojumam. Bez tam, mūsuprāt, romānā daudz lieku personu, piem., Meta, noslēpumainais Liepiņš. Romāns visumā nepārliecina un neuzrāda pietiekamu motivāciju notikumu norisē."
Valters, A. Elvīras Kociņas romāns "Mantojums". Kurzemes Vārds, Nr.118 (22.05.1943)

Par romānu "Eiropas vārtos" (1951, atkārtoti Bruklina: Grāmatu Draugs, 1981)
"Elvīra Kociņa pārsteidza lasītājus ar plašu, kritikas atzinīgi novērtētu romānu. Pārsteidza it īpaši tāpēc, ka rakstnieces vārds līdz tam vairāk saistījās ar populāras gaumes ievirzē sacerētajiem, daudz lasītajā nedēļas žurnālā "Atpūta" iespiestajiem romāniem. Viņas Zviedrijā rakstītais romāns "Eiropas vārtos" ir ievērojami vērtīgāks veikums. Kopā ar visu tautu baigā gada traģisko pārdzīvojumu virpulī ierauta, Elvīra Kociņa vēro dzīvi ar padziļinātu skatu, uz dramatisku notikumu fona iezīmēdama itin spilgtus, īpatnējus raksturus. [..] Kaut ari Elvīras Kociņas plašajā darbā vairāk vai mazāk atspoguļoti ir pilsētnieku, ir lauku ļaužu pārdzīvojumi baigajā gadā, centrā izvirzīta latviešu virsnieku traģēdija. Vairs pretoties nespējīgus, vasaras nometnē aizvilinātus prom no kareivjiem, viņus atbruņo, apcietina un izsūta. Un tikai dažiem laimējas izbēgt un izglābties."
Zeltiņš, Teodors. Neaizmirstama gada atspoguļojums. Laiks, Nr.31 (18.04.1981)



Par romānu "Jādzīvo vien ir" (Bruklina: Grāmatu Draugs, 1974)
".. pie lasītājiem nonācis jauns Elvīras Kociņos romāns. Tas plaši iecerēts un attēlo daudzveidīgo latviešu sabiedrību Losandželosā piecdesmitajos un sešdesmitajos gados, bet tas tāpat varētu notikt arī kaut kur citur ASV. Romāns no sākuma līdz beigām patur lasītāju savā varā gan ar veikli savīto stāstījumu, parādot daudz dažādu cilvēku un notikumu, gan arī ar domu un atziņu bagātību. Romāna personas bieži ir simbolu nesējas, bet stāstnieces māka ir tik liela, ka arī pēc simboliem nemeklējot, romānu var lasīt ar vislielāko interesi. Romāna sākumā rakstniece rāda, kā nesen atbraukušie visu zaudējušie latvieši cīnās par eksistenci un mēģina iesakņoties svešajā zemē. Tas ir sāpīgs process, visiem neklājas vienādi, grūtus un nepierastus darbus strādājot. Kopīgi svinot Jāņus kādā skaistā dabas stūrītī, kas atgādina dzimteni, viņi vēl jūtas vienota saime. Tālākā posmā sākas diferencēšanās un nogrupēšanās. Galvenā mēraukla ir materiālā labklājība un prestižs. Tie, kas strādā vienkāršu darbu, vairs neiederas augstākā sabiedrībā. Bērni pieaug, iegūst izglītību, meklē savus ceļus un nonāk svešu ideju strāvojumos. [..] Sprieguma pilnās īsās ainās rakstniece parāda, kā rodas plaisas ne vien sabiedrībā, bet arī ģimenēs. [..] Romāns "Jādzīvo vien ir" ir plašuma un dziļuma dimensijām bagāts, kas pelna ievērību un atzinību."
Dārziņa, Anna. Jauns ievērojams latviešu romāns. Latvija Amerikā, Nr.29 (20.07.1974)

dramaturģe
rakstniece

Lapsiņa

Cēsu iela 2, Rīga
Dzīvoja 65. dzīvoklī.

–1920
Mācījās Jurjevas skolotāju biedrības skolā.

1915–1917
Maskava
Grāfienes Saltikovas ģimnāzija

1920–1921
O. Ļišinas ģimnāzija
Rīga
O. N. Ļišinas krievu privātā sieviešu ģimnāzija.

1922–1925
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Filoloģijas un filozofijas fakultātē; studiju virziens: pedagoģija.

1936
Sorbonnas Universitāte
Parīze
Dažus mēnešus Sorbonnas Universitātē studē mākslas vēsturi.

Amerikas Savienotās Valstis
Strādāja apdrošināšanas birojā.

1927
Rīga
Strādājusi par ierēdni un skolotāju.

1947–1948
Stokholma
Strādā Stokholmā pastā.

1952
Hūvera Institūts
Galvez Mall 343, Stanford
Referente

1914
Tartu

1915
Maskava

05.1945
Zviedrija
Bēgļu gaitās no Kurzemes nonāca Zviedrijā.

1952
Amerikas Savienotās Valstis
No Zviedrijas pārcēlās uz dzīvi ASV.

1930
Stambula
Pēc laulībām ar artilerijas leitnantu Juri Kociņu, apceļo Eiropu "no Konstantinopoles līdz Parīzei".

1936
Parīze

10.1936
Kannas

1972
Zviedrija

Alta Mesa kapsēta