Par Eduarda Cālīša stāstiem
"Kas tad ir tas vērtīgais, tas pozitīvais Cālīša stāstos? Tas ir – Cālīša talanta īpašība – atklāt mums cilvēka dvēseles neizpratni, nostādīt to kā sfinksu, kā cilvēka būtības pirmo elementu, pret kuru saskaldās visas mūsu prāta varas un aprēķini. Mēs domājam tā un vēlamies tā, bet mūsu dziļākā dvēseles tieksme, ko mēs nemaz neapjaušam, ar kuru mēs paši bieži esam pavisam neskaidrībā, mētā mūs dzīvē kā viļņi skaidu pa līmeni, dragā mūsu eksistenci, modina ciešanas mums pašiem un citiem. Mēs saceļamies pret dzīves ārējiem apstākļiem, mēs ejam karā ar saviem līdzcilvēkiem, bet kāds iekšējs spēks, kāda neizprotama personificēta vara rīkojas ar mums pēc saviem, viņai vienīgi vien zināmiem likumiem un nodzen mūsu kuģi tajā pusē, kur mēs nemaz neesam domājuši braukt. Šī dziļākā ideja variējas gandrīz visos labākos Ed. Cālīša stāstos, [..] Cilvēka dvēsele paliks kā mākslas mūžīgs problēms. Cik daudz rakstnieks (kā cits mākslinieks) spēj to uzminēt un atklāt, tik liela viņa paliekamā vērtība. Problēma skicējuma, ne atrisinājuma ziņā ir pats vērtīgākais Cālīša stāstos. Viņš pārāk viegli iet notikumiem pāri, nenodziļinādamies šo notikumu sekās attiecībā uz rādāmo varoņu dvēseles dzīvi. Tas padara Cālīša stāstus drīzāk par skicēm un eskīzēm, nekā par stāstiem šī vārda teorētiskā nozīmē. Cālītis liek mums vairāk sava stāsta fabulai ticēt, nekā mūs pārliecina ar stāsta plastisko veidojumu, tipu noapaļotību, dvēselisko iesakņotību viņu apkārtnē."
Līgotņu Jēkabs. Edvards [Eduards] Cālītis kā stāstu rakstnieks.
Ritums, 1923, Nr. 8.
Par stāstu "Ints Grīns" (Latvija, 1913, Nr. 162–189)
"Ed. Cālīša kriminālstāstu var saukt par [Andrieva] Niedras kriminālbeletristikas tiešu pretstatu. Tajā nav itin nekā romantiski saspīlēta, nekā liriski sažēlota un sentimentāli saraudāta. Reāls notikums, reāli psiholoģiski novērojumi tur atbalsta rakstnieka fantāziju. Rakstnieka ie- un izdoma stingri tveras naturālistiska tēlojuma apmetos, noziegums un viņa konsekvences ir skaidri pārredzamas no sākuma līdz beigām. Izturēto naturālistisko tēlojumu nebojā arī nekādi dogmatiskas morāles sprediķojumu plankumi, tas ir vēsi noskaņots un stingri objektīvs. [..] Pirmo reizi latviešu kriminālbeletristikā parādās normāls ikdienas cilvēks, kāds viņš ir savāpārkāpumā un viņa sekās. Īsti dziļi, dziļāk nekā jebkurš cits latviešu rakstnieks Cālītis ir izpratis latviešu zemnieka īsto, gadu simteņos veidojušos un nodibinājušos dabu. Labi saproiama tieksme, kāre pēc tā visuiekārojamākā, pēc sava zemes stūrīša viņu dzen uz slepkavību. Viņš nav ne rūdīts nelietis, ne ārprātīgs fanātiķis. Viņadomas, viņa uzglūnēšana un pate slepkavība ir vienkārša, bez kaut kāda dēmoniska piemaisījuma un bengāliska apgaismojuma."
Upīts, Andrejs. Ed. Cālīša "Ints Grīns".
Domas, 1913, Nr. 12.
Par stāstu krājumu "Meklējiet sievieti" (1942)
"[Krājumā] “Meklējiet sievieti” [..] sakopotie 13 stāsti ir tīri psiholoģiski, ar zināmām novirzēm slimīgos dvēseles novados. Iepriekš jāatzīmē viena Cālīša rakstības veida īpatnība: viņš ir pilnīgi objektīvs rakstnieks. Nekur neparādās tiešā vai maskētā veidā autora paša personība. Viņš cenšas neiedzejot savos cilvēkos neko tādu, kas nebūtu viņos atrodams. [..]
Šī objektivitāte liedz Cālītim sludināt kaut kādas idejas vai paust mākslinieciskas tendences. Lai izvairītos no subjektīvām iestrāvām, Cālītis nemīl tēlot izcilus raksturus, viņa personas ir parastie ikdienas cilvēki: sīki amatnieki, zemnieki, mazpilsētnieki. Viņu garīgais apvārsnis tikpat šaurs kā viņu dzīve. Toties jūtās bieži gadās sarežģījumi. [..]
Konflikti dzimuma un laulības dzīvē, konflikti cilvēka paslēptajās dziņās un to nesaskaņā ar ārpasauli ir bieži Cālīša stāstu temati, kas vietām ieslīd erotisko tieksmju izviršanas tēlojumos. [..] Cālīša stāstu kompozīcija ir diezgan vaļīga. Autors pārāk turas pie notikumu norises, kāda mēdz būt īstenībā, lai stāstu viela varētu izkārtoties no teiktās fabulās un noapaļotos noveļu veidā. Viņa stāsti bieži liekas sastāvam no ikdienības aprakstu drumslām, no dzīves saraustītā tecējuma. Šādas dzīves drumslas ir stāstos “Garās ēnas”, “Dzirkstis pelnos”, “Plašā sirds”, “Tumsa”, kurus izlasot ilgi jādomā, kas tad tajos ir bijis galvenais, būtiskais. Stila ziņā Cālītis parādās par impresionistu, kas naturālo vielu nepavisam negrib pakļaut mākslinieciski kārtojošiem nolūkiem. [..] Ar visu to Cālīša grāmata ir noteikti īpatnēja parādība mūsu rakstniecībā. Autora nopietnā objektīvā pieeja, vēsais lietišķums atklāj tādus dzīves un dvēseles jomus, kas maz vēl rādīti.”
Veselis, Jānis. Eduarda Cālīša “Meklējiet sievieti”.
Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 7.