Eduards Cālītis

20.04.1881 – 1947

Eduards Cālītis (1881–1947) – rakstnieks un žurnālists. 1906. gadā parakstījis neatkarīgās mākslas deklarāciju “Mūsu mākslas motīvi”, kas pazīstama arī kā “Dzelmes” grupas manifests jeb dekadentu manifests. Pirmajos stāstos līdzās reālistiskam tēlojumam naturālisma elementi, alegorijas – stāsts “Dzīvība” (1905), stāstu krājumi “Milža gals” (1910), “Celmi un ataugas”, “pa saules teku” (abi 1911), vēlākajos darbos dominē reālisms, objektivitāte, vairoties no subjektīvas attieksmes varoņu, vienkāršu ļaužu, atveidē. Rakstnieka uzmanības centrā – cilvēka noslēpumainā, tumšā dvēsele, tās spēki, kas mudina uz cilvēkam pašam brīžiem neizprotamu rīcību; mīlestības un laulības dzīves problēmas, karā izpostītie cilvēku likteņi (“Sātana smiekli”, “Ints Grīns”, “Partizāni”). Rakstījis arī lugas, galvenokārt komēdijas, kurām, salīdzinot ar stāstiem, mazāka vērtība. Darbojies preses izdevumos “Plēsums”, “Latvijas Sargs”, Brīvā Zeme”, “Sikspārnis”, “Svari”.

Darba autors (61)

Recepcijas persona (16)

Dzimšanas laiks/vieta

20.04.1881
Rīga

Miršanas laiks/vieta

1947

Personiska informācija

1881: 20 aprīlī dzimis strādnieka ģimenē. Kad Eduardam Cālītim trīs gadi, ģimene pārceļas uz Lielezeri, kur tēvs kļūst par rentnieku. 1896. gadā pēc vairākiem neražas gadiem ģimene spiesta atgriezties Rīgā, jo tēvs nevar nomaksāt renti un viņus izliek no mājām.

Profesionālā darbība

1898: pirmā publikācija – stāsts "Alīde" (parakstīts ar kriptogrammu -ah.) laikrakstā "Dienas Lapa" literārais pielikums (Nr. 83).
Sākot ar 1902: darbojas tikai rakstniecībā un žurnālistikā.
1906: 7. augustā kopā ar Kārli Krūzu, Zemgaliešu Birutu, Jāni Akurateru, Jānis Jaunsudrabiņu, Kārli Štrālu, Augustu Baltpurviņu, Kārli Jēkabsonu un Kārli Skalbi paraksta neatkarīgās mākslas deklarāciju "Mūsu mākslas motīvi", kas pazīstama kā Dzelmes grupas manifests. Modernās mākslas tendenču ideoloģisko pretinieku iespaidā, sevišķi Andreja Upīša un Jaņa Jansona (Brauna) pretdarbības dēļ, laika gaitā šis raksts iegūst dekadences manifesta nosaukumu.

"Dekadences laikmets pagājis man garām bez tā iedvesmējuma, kādu es novēroju pie saviem darba, likteņa un ideju biedriem. Šai virzienā man pat mēģinājumu nav, kaut gan arī reālisms savas nekonsekvences dēļ mani apmierināt nevarēja. Meklējot pēc cita, jauna, labāka izteiksmes veida, uzrakstītas vairākas alegorijas, kas iznākušas īpašā krājumā "Pa saules teku" un nenodrukāts romāns "Skurba". Tā varonis – Frenezijs Šlibovics – personificēts alkohols. No nedaudzajiem fragmentiem un pirmuzmetumiem, kas man no tā vēl uzglabājušies, vērojams, ka viņu ar interesi varētu lasīt ne vien atturības bierību locekļi vien.
Ļoti drīz man nācās pārliecināties, ka arī alegorija nav tas izteiksmes veids, kuru es meklēju."

Cālītis, Eduards. Manas dzīves stāsts. Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. 3. daļa. Kārļa Egles sakārtojums un biobibliogrāfija. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 69. lpp.

Stāsti un stāstu krājumi

1905: Dzīvība
1906: Sava zemes stūrīša dēļ
1910: Delibaras posts
1910: Kinkinas plūdi
1910: Milža gals
1911: Celmi un ataugas
1911: Pa saules teku
19--: Ints Grīns
1921: Vienalga!
1921: Zuze un citi stāsti
1923: Dzīves tiesība
1923: Partizāņi
1924: Sātana smiekli
1924: Stāstu izlase
1939: Zemes gars
1942: Meklējiet sievieti
1944: Sarmotie rīti
1947: Zemes gars
1960: Dzīves tiesības (izlase)

Lugas

1906: Trīs pirksti
1923: Vesela miesa
1925: Varžu dumpis
1932: Laikmeta varoņi
1933: Ķīselis vārās!...
1933: Lielos rados
1933: Papardes zieds
1938: Mūža maize

Raksti par literatūru, vēsturi, morāli

1904: Latviešu dzīves ideāls
1905: Revolūcija un pretrevolūcija
1905: Domas par literatūru un tās sakaru ar dzīvi
1935: Vēsture kā audzinātāja

Citātu galerija

Par Eduarda Cālīša stāstiem

"Kas tad ir tas vērtīgais, tas pozitīvais Cālīša stāstos? Tas ir – Cālīša talanta īpašība – atklāt mums cilvēka dvēseles neizpratni, nostādīt to kā sfinksu, kā cilvēka būtības pirmo elementu, pret kuru saskaldās visas mūsu prāta varas un aprēķini. Mēs domājam tā un vēlamies tā, bet mūsu dziļākā dvēseles tieksme, ko mēs nemaz neapjaušam, ar kuru mēs paši bieži esam pavisam neskaidrībā, mētā mūs dzīvē kā viļņi skaidu pa līmeni, dragā mūsu eksistenci, modina ciešanas mums pašiem un citiem. Mēs saceļamies pret dzīves ārējiem apstākļiem, mēs ejam karā ar saviem līdzcilvēkiem, bet kāds iekšējs spēks, kāda neizprotama personificēta vara rīkojas ar mums pēc saviem, viņai vienīgi vien zināmiem likumiem un nodzen mūsu kuģi tajā pusē, kur mēs nemaz neesam domājuši braukt. Šī dziļākā ideja variējas gandrīz visos labākos Ed. Cālīša stāstos, [..] Cilvēka dvēsele paliks kā mākslas mūžīgs problēms. Cik daudz rakstnieks (kā cits mākslinieks) spēj to uzminēt un atklāt, tik liela viņa paliekamā vērtība. Problēma skicējuma, ne atrisinājuma ziņā ir pats vērtīgākais Cālīša stāstos. Viņš pārāk viegli iet notikumiem pāri, nenodziļinādamies šo notikumu sekās attiecībā uz rādāmo varoņu dvēseles dzīvi. Tas padara Cālīša stāstus drīzāk par skicēm un eskīzēm, nekā par stāstiem šī vārda teorētiskā nozīmē. Cālītis liek mums vairāk sava stāsta fabulai ticēt, nekā mūs pārliecina ar stāsta plastisko veidojumu, tipu noapaļotību, dvēselisko iesakņotību viņu apkārtnē."

Līgotņu Jēkabs. Edvards [Eduards] Cālītis kā stāstu rakstnieks. Ritums, 1923, Nr. 8.

Par stāstu "Ints Grīns" (Latvija, 1913, Nr. 162–189)

"Ed. Cālīša kriminālstāstu var saukt par [Andrieva] Niedras kriminālbeletristikas tiešu pretstatu. Tajā nav itin nekā romantiski saspīlēta, nekā liriski sažēlota un sentimentāli saraudāta. Reāls notikums, reāli psiholoģiski novērojumi tur atbalsta rakstnieka fantāziju. Rakstnieka ie- un izdoma stingri tveras naturālistiska tēlojuma apmetos, noziegums un viņa konsekvences ir skaidri pārredzamas no sākuma līdz beigām. Izturēto naturālistisko tēlojumu nebojā arī nekādi dogmatiskas morāles sprediķojumu plankumi, tas ir vēsi noskaņots un stingri objektīvs. [..] Pirmo reizi latviešu kriminālbeletristikā parādās normāls ikdienas cilvēks, kāds viņš ir savāpārkāpumā un viņa sekās. Īsti dziļi, dziļāk nekā jebkurš cits latviešu rakstnieks Cālītis ir izpratis latviešu zemnieka īsto, gadu simteņos veidojušos un nodibinājušos dabu. Labi saproiama tieksme, kāre pēc tā visuiekārojamākā, pēc sava zemes stūrīša viņu dzen uz slepkavību. Viņš nav ne rūdīts nelietis, ne ārprātīgs fanātiķis. Viņadomas, viņa uzglūnēšana un pate slepkavība ir vienkārša, bez kaut kāda dēmoniska piemaisījuma un bengāliska apgaismojuma."

Upīts, Andrejs. Ed. Cālīša "Ints Grīns". Domas, 1913, Nr. 12.

Par stāstu krājumu "Meklējiet sievieti" (1942)

"[Krājumā] “Meklējiet sievieti” [..] sakopotie 13 stāsti ir tīri psiholoģiski, ar zināmām novirzēm slimīgos dvēseles novados. Iepriekš jāatzīmē viena Cālīša rakstības veida īpatnība: viņš ir pilnīgi objektīvs rakstnieks. Nekur neparādās tiešā vai maskētā veidā autora paša personība. Viņš cenšas neiedzejot savos cilvēkos neko tādu, kas nebūtu viņos atrodams. [..]

Šī objektivitāte liedz Cālītim sludināt kaut kādas idejas vai paust mākslinieciskas tendences. Lai izvairītos no subjektīvām iestrāvām, Cālītis nemīl tēlot izcilus raksturus, viņa personas ir parastie ikdienas cilvēki: sīki amatnieki, zemnieki, mazpilsētnieki. Viņu garīgais apvārsnis tikpat šaurs kā viņu dzīve. Toties jūtās bieži gadās sarežģījumi. [..]

Konflikti dzimuma un laulības dzīvē, konflikti cilvēka paslēptajās dziņās un to nesaskaņā ar ārpasauli ir bieži Cālīša stāstu temati, kas vietām ieslīd erotisko tieksmju izviršanas tēlojumos. [..] Cālīša stāstu kompozīcija ir diezgan vaļīga. Autors pārāk turas pie notikumu norises, kāda mēdz būt īstenībā, lai stāstu viela varētu izkārtoties no teiktās fabulās un noapaļotos noveļu veidā. Viņa stāsti bieži liekas sastāvam no ikdienības aprakstu drumslām, no dzīves saraustītā tecējuma. Šādas dzīves drumslas ir stāstos “Garās ēnas”, “Dzirkstis pelnos”, “Plašā sirds”, “Tumsa”, kurus izlasot ilgi jādomā, kas tad tajos ir bijis galvenais, būtiskais. Stila ziņā Cālītis parādās par impresionistu, kas naturālo vielu nepavisam negrib pakļaut mākslinieciski kārtojošiem nolūkiem. [..] Ar visu to Cālīša grāmata ir noteikti īpatnēja parādība mūsu rakstniecībā. Autora nopietnā objektīvā pieeja, vēsais lietišķums atklāj tādus dzīves un dvēseles jomus, kas maz vēl rādīti.”

Veselis, Jānis. Eduarda Cālīša “Meklējiet sievieti”. Latvju Mēnešraksts, 1942, Nr. 7.

Nodarbes

rakstnieks
žurnālists

Pseidonīms

Cicero, Ed. Raimunds

Izglītība

Pēc Pampāļu ministrijas skolas beigšanas izglītojies pašmācības ceļā."Pēc Pampāļu ministrijas skolas beigšanas atgriezos uz Rīgu, lai turpinātu izglītību. Tas bija grūts uzdevums, jo vecuma dēļ nevarēju iestāties vidusskolu zemākajās klasēs, bet tanīs, kurās varēju iestāties tādēļ un arī vispārējo zināšanu dēļ, prasīja arī jaunās valodas, kuras nebiju mācījies. Tās vajadzēja iegūt ar privātstundām, kas rokpeļņa dēlam maksāja dārgi. Tādēļ, vidusskolu nebeidzis, biju spiests pats pelnīt maizi un papildināt trūkstošās zināšanas ar pašmācību."Cālītis, Eduards. Manas dzīves stāsts. Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. 3. daļa. Kārļa Egles sakārtojums un biobibliogrāfija. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 67. lpp.

1892–1896
Pampāļu ministrijas skola
Pampāļi

Dzīvesvieta

1884–1896
Pampāļi
Ģimene no Rīgas pārceļas uz Pampāļiem, kur tēvs kļūst par rentnieku, vēlāk, sarežģoties apstākļiem, atgriežas Rīgā.

1900
Pampāļi
"1900. gadā atgriezos uz laukiem, kur nodzīvoju 7–8 mēnešus. Šim laikam manā turpmākā dzīvē bij izšķiroša nozīme. – Jau agrāk, ja nemaldos, 1898. gadā biju nodrukājis dažus apcerējumus un arī vienu stāstiņu "Dienas Lapā", kaut arī bez sevišķām pretenzijām uz rakstnieka vārdu. Tagad nu lauku vientulībā un noslēgtībā un savā ziņā arī vienaldzīgā bezrūpībā par materielajām vajadzībām man bij iespējams nodoties diezgan pamatīgām literāriskām studijām, kas atstāja uz mani ļoti dziļu iespaidu. Šinī laikā izlasīju itin visus Emīla Zolā romānus, kādi līdz tam bija iznākuši, iepazinos ar Viktoru Igo, Alfonsu Dodē un citiem tā laika slavenajiem franču rakstniekiem. Sevišķi mani valdzināja Emīls Zolā, kura savādais smagi nekustīgais stils tik stipri atspoguļojās arī manos pirmajos darbos."Cālītis, Eduards. Manas dzīves stāsts. Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. 3. daļa. Kārļa Egles sakārtojums un biobibliogrāfija. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 67.–68. lpp.

Darbavieta

1898–1899
Fabrika "Provodņiks"
Rīga
Fabrikas kantorī kantorists"Septiņpadsmit gadu vecs iestājos kantorī ar 15 rubļiem mēneša algas. Pēc pirmā vispārīgā fabriku strādnieku streika 1899. gadā, kurš gluži negaidot atnesa smagas sekas arī jaunajai latviešu inteliģencei, arī man bij vieta jāatstāj, jo arī es dizin kādēļ biju iezīmēts kā nevēlams cilvēks fabrikās. Pēc tam mēģinājos bez panākumiem turdzniecībā."Cālītis, Eduards. Manas dzīves stāsts. Atziņas. Latvju rakstnieku autobiogrāfijas. 3. daļa. Kārļa Egles sakārtojums un biobibliogrāfija. Cēsis un Rīga: O. Jēpes izdevniecība, 1924. 67. lpp.

1906–1907
Žurnāls "Dzelme"
Līdzstrādnieks

1907
Laikraksts "Plēsums" (1906–1907)
Rīga

1920–1922
Laikraksts "Latvijas Sargs" (1919–1934)
Dzirnavu iela 119, Rīga

1922–1925
Laikraksts "Brīvā Zeme" (1919–1940)
Rīga

Dalība organizācijās

1922–1939
Latvju mākslas aģentūra
Biedrs