PAR DZĒRKSTEŅAS LITERĀRO DARBĪBU
"Dzejoļus G. Upeniece rakstījusi rudens garajos vakaros, kad visi darbi bija apdarīti, bērni apguldīti. Viņai bija vajadzīgs klusums, lai varētu izjust Dieva pasauli un saprast sevi pašu. (..) Pavasara motīvs un rudenīga noskaņa pavada visu viņas lirisko pašatklāsmi. (..) Lai arī Dzērkstiņas dzeja nav mākslinieciski augstvērtīga, tomēr daudzi viņas dzejoļi patiesi saviļņo. (..) Daži dzejoļi ir mīļāko dzejnieku vārsmu atdarinājumi, īpaši apdzejotas ir Elzas Vēciņas dzejas rindas par to, ka bērnus no mātes nekas nevar šķirt, par dzīves sāpju mezgliem u.c. Šādus dzejoļus grūti nosaukt par oriģināliem. (..) Pēc dzejoļos valdošajiem motīviem tos varētu grupēt: 1) pārdomas par dzīvi, 2) dzejoļi bērniem – "cīruļu dziesmas", 3) ziedu pasaule vai ziedošā pasaule, 4) sarunas ar Dievu. Visvairāk dzejoļi ir veltīti bērniem un Dievam. (..) Dzērkstiņas daiļradīšanas procesā izpalika pēdējais posms: bija emocionāls pārdzīvojums, tā izklāsts rakstveida formā, nebija tikai mērķa un vajadzības uzrakstīto noformēt atbilstoši dzejas likumiem. Viss sacerētais ir dziļi personisks."
Anna Sondare. Mūsu Dzērkstiņa. Rēzekne: 1999, 50. lpp.