Dāvids Beika
30.08.1885 – 06.02.1946
Dāvids Beika (1885–1946) – publicists, revolucionārs un politiskais aktīvists. 1903. gadā kļuva par sociāldemokrātu partijas biedru, piedalījās 1905. gada revolūcijā, pēc kuras vadīja mežabrāļu kustību Dobeles un Tukuma apriņķos. 1906. gadā bija spiests emigrēt uz ASV, kur turpināja aktīvi sludināt sociālistiskās idejas, kopā ar Frici Roziņu izdeva laikrakstu "Strādnieks", arī pats tajā publicēja uzsaukumus, politiskās apceres, propagandēja revolucionārās idejas. 1918.–1920. gadam bijis Latvijas Padomju valdības loceklis, emigrējis uz Maskavu. PSRS ieņēmis vadošus amatus dažādās organizācijās. Paralēli publicējis apceres dažādos padomju latviešu izdevumos. 1937. gadā tika izdoti memuāri "Mežabrāļu gads", kur autors aprakstījis pēc 1905. gada revolūcijas laiku un slēpšanos no soda ekspedīcijām. 1936. gadā iztulkojis spāņu komunista Cēzars Arkonada romānu "Zemes dalītāji". 1937.–1938. gadā piedalījies Spānijas Pilsoņu karā. Pēc atgriešanās Maskavā ticis apcietināts un par "pretvalstisku darbību" izsūtīts uz Komi apgabalu uz 20 gadiem. Miris 1946. gadā.