PAR BERTAS PĪPIŅAS SABIEDRISKI POLITISKO DARBĪBU
"Manam sabiedriskam darbam kā sarkans pavediens cauri stiepjas "sieviešu jautājums". To rosīgi šķetināt var tikai sieviešu organizācijās. Tām dažai labai esmu kūmās stāvējusi un skaitos par priekšnieci latvju sieviešu nacionālā līgā. Mans lozungs tur: sievietei ir atkal jāatgūst sabiedrības atziņā dievišķās Madonnas augstumi. Bet ja sieviete tagad izdzīta pelēkās darbdienas maizes peļņā ārpus savas ģimenes, tur viņu aizstāvēt un atbalstīt varēsim tikai pašas saviem kopīgiem spēkiem. Skaitos par ģimenes dzīves mūžīgo vērtību atzinēju un atbalstītāja. Esmu māte trim bērniem un nosodu vienbērnu vai bezbērnu zistēmu. Mēs mātes — nesam sevī mūžības misiju: turpināt cilvēces mūžus, kas klājas zem mums un pacelsies bezgalībā pār mums."
Pīpiņa, Berta. Īss atskats manā dzīvē. Zeltene, 1926, 1. dec., 3. lpp.
"Izceldamās ar lielām runas dāvanām, asām novērošanas spējām un apķērību, Berta Pīpiņa saeimā cienīgi nostājās blakus saviem partijas biedriem, piedzīvojušiem politiķiem — juristiem, kas viņai neliedza savu atzinību kā tautas pārstāvei."
Gailīte, Angelika. Izcila latviete un mocekle. Latvija Amerikā, 1973. 22. sept., 6. lpp.
PAR BERTAS PĪPIŅAS LITERĀRO DARBĪBU
"Varētu šķist, ka B. Pīpiņa ir revolucionāru ideju paudēja, tomēr publikācijas periodikā un arī romāna ["Lejaskrodznieces meitas"] teksts liecina ko pavisam citu – mērenība, patriarhālo vērtību ne vien respektēšana, bet pat slavēšana un atjaunota iedzīvināšana sabiedrības apziņā kā vēlama un pareiza pretstatā Rietumu brīvdomībai un emancipācijas idejām, kas kardināli atšķiras no "tradicionālajām latviešu vērtībām" [..]
B. Pīpiņas pienesums latviešu literatūrā nav nedz plašs, nedz ļoti vērtīgs, tomēr tas ir būtisks, skatot to laikmeta un dzimumsocialitātes kontekstā, turklāt interesantas ir nianses, kas atklājas romāna "Lejaskrodznieces meitas" un E. Virzas pozitīvisma tradīcijā veidotās poēmas prozā "Straumēni" dialogā un pretstatījumā."
Kušnere, Sigita. Politiķe rakstniecībā – Berta Pīpiņa. Aktuālas problēmas literatūras un kultūras pētniecībā, 22. Liepāja: LiePA, 2017, 44. lpp.
PAR ROMĀNU "LEJASKRODZINIECES MEITA"
"Sieviešu kustības darbinieces Pīpiņas "Lejaskrodzinieces meitas" uzsver, ka ne mīlestība piepilda dzīvi, bet pienākums; ka pašvērtība, lepnums cienījams, jo tas atkarīgs no tā, kādā mērā cilvēks veic savus galvenos pienākumus. (..) Lejaskrodziniece saka savai meitai, kam sāncense atņēmusi līgavaini: "Gan vēl atradīsi cilvēku, kas būs tevis cienīgs, un ko tu mīlēsi, ja ne vairāk, tad vismaz kā savu bērnu tēvu." Un tālāk: "Katram cilvēkam ir tikai viens mūžs, kuru nedrīkst nomest citiem par kāju saslauku." Tiešām respektējama rigorozitāte. (..) Intriga patiesi intriģējoši ierežģīta, kolorīts piemērots, kāpinājums spēcīgs. Kā stilistei – sevišķi kā prozas stilistei – Pīpiņai tomēr trūkumu daudz. Viņa itin kā nav rakstījusi prozas darbu, drīzāk liekas, ka romāns veidots vienā vienīgā jūsmas vilcienā. Arī šī liroepiskā romāna varones brīžam par daudz eksaltētas – Katiņa neiet, bet skrien, skrien arī Skara, viņas jaunākā māsa, un arī māte plaša vēriena sieviete, tā kā lasītājs nebrīnās par to, ka ģimenes iekārta Lejaskrogā tuvu matriarhātam. Visumā tomēr cienījamās ekspolitiķes kā romānu rakstnieces debija dod zināmas cerības."
Spektators. Jauni prozaiķi. Daugava, Nr.7 (01.07.1935)