Par dzejas krājumu "Rīta eņģeļu dziesmas" (Kopenhāgena: Imanta, 1971)
"Nejaušs novērojums ļauj secināt, ka Ausmai Jaunzemei jau priekš pāris gadiem mājās glabājušās vairākas mārciņas dzejoļu uzmetumu. Viņa ir impulsīva un bezaizspriedumaina dzejas rakstītāja: iedves me rodas te vienā, te otrā vietā, dzirdēts motīvs izraisa vārdu un teikumu kaskādes, rodas komentāri, kas virza tālāk noklausītu domu. Izteiksme viņai ir ekspresīva. Pašas skandējumā Jaunzemes dzeja tiecas uz priekšu ar nervozu tiešumu dažādās decibeliskās gradācijas, vai arī kā plakātiska gleznu ņirboņa; varētu runāt par publikai pievērstu dzeju, kas meklē vistiešāko un vistaisnāko ceļu pie tās, lai to satrauktu, uzbudinātu, pamodinātu. [..] Jaunzemes dzeja ir t. s. brīvā dzejā, tā ir šodienīga dzejas forma, bet tās nosaukšana par "brīvu" ir maldinoša termina lietojums. Maldinošs tādēļ, ka viegli iedomāties, "viss atļauts". Tiešā, viss ir atļauts, bet autoram uzlikts "pienākums" atbildēt par visu un būt konsekventam."
Irbe, Andrejs. Gailis jau pārspējis.
Latvija Amerikā, Nr.86 (24.11.1971)
"Visumā Jaunzeme ir trauksmaini romantiska, pārstāv tādu kā Šillera un Aspazijas ievirzi jeb līniju, tikai ar dažām modernām dekorācijām. Blakus tām – vecromantisms."
Pļavkalns, Gundars. Mazās sērijas turpinājums.
Austrālijas Latvietis, Nr.1108 (10.12.1971)
"Imantas apgādā iznākušais dzejoļu krājumiņš, liekas, reprezentē viņas dzejas sākumus, pirms gadiem pleciem. Pēdējo gadu publicējumi periodikā daudz vairāk parāda Ausmas Jaunzemes īpatnējo dzejas balsi, viņas "iekšskatu", konfliktu asmeņus un mīlestības sāpējumu. Tomēr ari šinī krājumiņā ir daudz no tā, kas palīdz zīmēt jaunās dzejnieces raksturīgo profilu: viņas Rīta eņģelis nonāk no klinšu kalna un iet meklēt savu laiku pāri rasotai pļavai, caur lazdām, kur meža pamalē runā irbes. Ar simbolikas vārdu gleznām vīna meklē ceļu, kas pulsēt cerīgā gaismā cilvēkos un dabā, jo viss dzīvais un viss, kas zem saules, ir saistīts universa enerģijas ritmos. Tā ne tikai daba un mīlestība, kas Ausmu Jaunzemi dara redzīgu. Viņa ir dumpiniece, kas protestē pret cilvēku nežēlību un sociālo netaisnību. Latviskuma meklējumā viņa iet pie cilvēkaun caur cilvēku: tikai labāks, garīgi dzīvāks un redzīgāks cilvēks spēs saprast savu tautu, mīlēt un aizstāvēt to. [..] Lai sevi un tautu izjustu visā īstenumā un dziļumā, viņa dodas uz Latviju, kur sarunās ar jaunajiem un vecajiem, sarunās ar priedēm, upēm, zāli, putniem un Latvijas debesīm atrod jauna gaismas un balsis savai dzejai. Un ne dzejai vien. Visvairāk savai dzīves jēgai un visam tam, kas viņai licis dzīvot, just, domāt un mīlēt – kā latvietei."
Klīdzējs, Jānis. Rīta eņģelis.
Laiks, Nr.7 (22.01.1972)