Augusts Brūklenājs
04.08.1891 – 07.1918
Augusts BRŪKLENĀJS (īst. v. Augusts Ulmis-Poguls, 1891 - 1918) ir rakstnieks un tulkotājs, strādnieks, vēlāk - ideoloģisks padomju darbinieks. Viņš ir beidzis Gaujienas draudzes skolu, kopš 1908. gada dzīvojis Rīgā un strādājis dažādus darbus, iestājies Latvijas Sociāldemokrātu partijā. Brūklenājs bēgļu gaitās 1915. gadā ir nonācis Irkutskā, apmeties uz dzīvi pie brāļa Pētera un strādājis dažādus gadījuma darbus; pēc Februāra revolūcijas strādājis tautas milicijā, piedalījies Oktobra apvērsumā, pēc tam bijis Irkutskas guberņas cietuma komisārs, domājams, ka nogalināts cīņā pret baltgvardiem, Brūklenāja kapa vieta nav zināma.
Pirmā Brūklenāja publikācija ir dzejolis "Šuvēja" laikraksta "Rīgas Apskats" literārajā pielikumā (1908.24.V/6.VI). 1913. gadā izdots Brūklenāja pirmais dzejoļu krājums "Tāli zvani" un tēlojumu un skiču krājums "Atmodā". Brūklenājs publicējies arī Irkutskas strādnieku laikrakstā Единство. Viņa dzeja ir strādnieku cīņas ideju caurausta, kaut gan tajā netrūkst arī dabas un mīlestības motīvu. Brūklenājam ir arī daži satīriski dzejoļi un epigrammas, publicēti galvenokārt latviešu kalendāros (1909-1914). Kopumā, kaut gadās pa mākslinieciskai veiksmei, Brūklenāja dzeja un proza ir samērā neveikla, panti - vietumis ritmiski negludi, no labskaņas un atskaņu meklējumiem dažkārt cieš dzejiskā doma, izteiksme neprecīza. Viņa pirmie 1913. gada krājumi kritikas vērtēti atturīgi, bet iedrošinoši. Viens no Brūklenāja atbalstītājiem - šķiet - vairāk ideju, mazāk stilistikas dēļ - ir Andrejs Upīts. Tieši Upīts rosina Ernestu Birznieku-Upīti laist klajā Brūklenāja darbu izlasi. Tā nāk klajā Prometeja apgādā Maskavā 1937. gadā, grāmatā ietverts arī iepriekš nepublicētais, manuskriptā palikušais krājums "Dzelzs un tērauda valstī". Šis izdevums, kā arī līdzīga satura publikācija 1955. gadā var kalpot kā galvenie uzziņas avoti par Brūklenāja literāro darbību - abi ietver vispusīgu bibliogrāfiju un ieskatu Brūklenāja dzīvē un daiļradē, kā arī pāris viņa fotogrāfijas.
Interesi par Brūklenāju kā "vienu no pirmajiem padomju dzejniekiem", "vienu no pirmajiem strādniecības dzejniekiem", "latviešu revolucionāro rakstnieku" utml. lasītājos mēģina modināt padomju literatūrzinātnieki Arvīds Grigulis un Vitolds Valeinis, tomēr ar visai vājām sekmēm. Jau 1971. gadā Andris Bergmanis publikācijā "Brūklenājam - 80" pamatoti norāda, ka dzejnieks vērtējams kā sava laika figūra, kā sociāls cīnītājs un ne vairāk.
Brūklenāja nāves apstākļi ir neskaidri, iespējams, viņš kritis cīņā vai arī piedzīvojis spīdzināšanu un sadedzināšanu. Šī pēdējā iespēja rosinājusi dzejnieku Imantu Auziņu sacerēt izjustu balādi "Smej, smejies vālodzīte" (krājums "Zilie griesti", 1963).
Māra Grudule