Augusts Brūklenājs
04.08.1891 – 07.1918
Augusts BRŪKLENĀJS (īst. v. Augusts Ulmis-Poguls, 1891 - 1918) ir rakstnieks un tulkotājs, strādnieks, vēlāk - ideoloģisks padomju darbinieks. Viņš ir beidzis Gaujienas draudzes skolu, kopš 1908. gada dzīvojis Rīgā un strādājis dažādus darbus, iestājies Latvijas Sociāldemokrātu partijā. Brūklenājs bēgļu gaitās 1915. gadā ir nonācis Irkutskā, apmeties uz dzīvi pie brāļa Pētera un strādājis dažādus gadījuma darbus; pēc Februāra revolūcijas strādājis tautas milicijā, piedalījies Oktobra apvērsumā, pēc tam bijis Irkutskas guberņas cietuma komisārs, domājams, ka nogalināts cīņā pret baltgvardiem, Brūklenāja kapa vieta nav zināma.
Pirmā Brūklenāja publikācija ir dzejolis "Šuvēja" laikraksta "Rīgas Apskats" literārajā pielikumā (1908.24.V/6.VI). 1913. gadā izdots Brūklenāja pirmais dzejoļu krājums "Tāli zvani" un tēlojumu un skiču krājums "Atmodā". Brūklenājs publicējies arī Irkutskas strādnieku laikrakstā Единство. Viņa dzeja ir strādnieku cīņas ideju caurausta, kaut gan tajā netrūkst arī dabas un mīlestības motīvu. Brūklenājam ir arī daži satīriski dzejoļi un epigrammas, publicēti galvenokārt latviešu kalendāros (1909-1914). Kopumā, kaut gadās pa mākslinieciskai veiksmei, Brūklenāja dzeja un proza ir samērā neveikla, panti - vietumis ritmiski negludi, no labskaņas un atskaņu meklējumiem dažkārt cieš dzejiskā doma, izteiksme neprecīza. Viņa pirmie 1913. gada krājumi kritikas vērtēti atturīgi, bet iedrošinoši. Viens no Brūklenāja atbalstītājiem - šķiet - vairāk ideju, mazāk stilistikas dēļ - ir Andrejs Upīts. Tieši Upīts rosina Ernestu Birznieku-Upīti laist klajā Brūklenāja darbu izlasi. Tā nāk klajā Prometeja apgādā Maskavā 1937. gadā, grāmatā ietverts arī iepriekš nepublicētais, manuskriptā palikušais krājums "Dzelzs un tērauda valstī". Šis izdevums, kā arī līdzīga satura publikācija 1955. gadā var kalpot kā galvenie uzziņas avoti par Brūklenāja literāro darbību - abi ietver vispusīgu bibliogrāfiju un ieskatu Brūklenāja dzīvē un daiļradē, kā arī pāris viņa fotogrāfijas.
Interesi par Brūklenāju kā "vienu no pirmajiem padomju dzejniekiem", "vienu no pirmajiem strādniecības dzejniekiem", "latviešu revolucionāro rakstnieku" utml. lasītājos mēģina modināt padomju literatūrzinātnieki Arvīds Grigulis un Vitolds Valeinis, tomēr ar visai vājām sekmēm. Jau 1971. gadā Andris Bergmanis publikācijā "Brūklenājam - 80" pamatoti norāda, ka dzejnieks vērtējams kā sava laika figūra, kā sociāls cīnītājs un ne vairāk.
Brūklenāja nāves apstākļi ir neskaidri, iespējams, viņš kritis cīņā vai arī piedzīvojis spīdzināšanu un sadedzināšanu. Šī pēdējā iespēja rosinājusi dzejnieku Imantu Auziņu sacerēt izjustu balādi "Smej, smejies vālodzīte" (krājums "Zilie griesti", 1963).
Māra Grudule
Dzimšanas laiks/vieta
04.08.1891
Aumeisteru pagasts
Miršanas laiks/vieta
07.1918
Irkutska
Iespējams, nogalināts Irkutskā, aizstāvoties pret baltgvardiem.Mēnesis precizēts pēc: V. Austrums. Cīnītājs par Lielo Oktobri. Zvaigzne, nr. 21(1.11.1954).
Personiska informācija
Augusts BRŪKLENĀJS (īst.v. Augusts Ulmis-Poguls, 1891-1918) ir dzimis kalpa un mežsarga ģimenē, kurā aug arī kreisi noskaņotais brālis Pēteris Ulmis-Poguls, kas jau pirms pirmā pasaules kara izceļo uz Irkutsku.
Augusts Brūklenājs 1908. vai 1909. gadā ir precējies ar strādnieku un trūkumcietēju cīņas aizrauto Trapenes šuvēju Emmu Deigeli - viņi iepazīstas Sociāldemokrātu organizācijas Malienas nodaļā. Laulībā piedzimst meita Nora.
No: H. Auseklis. Oktobra revolūcijas kareivis. Oktobra Karogs, nr. 22. (20.02.1968), 23. (22.02.1968)
Profesionālā darbība
Dzejoļu krājumi
1913: Tāli zvani. Dzejoļi. Rīga: Straume.
1937: Stāsti un dzejoļi. Sast. P. Svira. Maskava: Prometejs.
1955: Izlase. Rīga: LVI.
Prozas krājumi
1913: Atmodā, tēlojumi un skices. 1909-1913. Cēsis: K. Priedīša apgāds, drukājis O. Jēpe.
1914: Zelta sapnis. Cēsis: J. Rupais.
Tulkojums
1913: Pa Krieviju. Iz pagātnes atmiņām.. stāsts [M. Gorkija prozas tulkojums]. Rīga: Straume, drukājis Em.Elks.
Citātu galerija
Jā.. tā "lielā ideja"! Cik maziņa un kropla viņa paliek nemākuļu un nevarīgu diletantu runās un rakstos! Nekas nevar būt pretīgāks un mazvērtīgāks kā vāja progresīva žurnālista ievadrakstiņš progresīvi sasparota rakstnieka beletrizēts... Lielās idejas profanācija, sabiedriski sikšņojumi, sociālās mākslas lubniecība. Šīs "mākslas" jau tik daudz, ka pati par sevi viņa vairs neliekas ne sevišķi atbildīga, ne uztraucoša.. Vispirms jau Brūklenāja un viņam radniecīgo rakstnieku tēlojumā dzīve pati pa daļai tāda, ka spēcīga mākslinieka ierosinājuma viņa nespēj sacelt.
Andrejs Upīts. Vēlreiz ar ušņu duramo. Domas, nr. 10./11. (1914).
Brūklenājs, tā teikt, manis paša izaudzināts dzejnieks. Viņa "Dzelzs un tērauda valstī" daudz vērtīgu dzejoļu, bet daudz arī neveiklības - valodas un vispāri dzejiskās izteiksmes ziņā. Es lasot taisu sīkus atzīmējumus uz manuskripta - ja viņš būs ar mieru 3 - 4 dzejoļus pavisam izmest (starp tiem pāris cenzūras ziņā kutelīgu) un apzīmētās vietas pārstrādāt, tad, domāju, varēs drukāt.
No Andreja Upīša vēstules Ernestam Birzniekam-Upītim Skrīveros 1914. gada 13. martā, no: Jānis Upītis. Ceļā uz sociālistisko mākslu. Andreja Upīša vēstules Ernestam Birzniekam-Upītim (1911-1917). Karogs, nr. 7 (1964).
Brūklenājam, tāpat kā Arājam-Bērcem, ir nenoliedzama nozīme latviešu revolucionārās literatūras izveidošanā. (..) Gandrīz pilnīgi nepazīstami mūsu šīs dienas jaunajai paaudzei palikuši labākie Brūklenāja darbi, kas pēc viņa nāves publicēti Padomju Savienībā latviešu izdevumos.
No: V. Austrums. Cīnītājs par Lielo Oktobri. Zvaigzne, nr. 21 (11. 1954).
Brūklenāja atstātais literārais mantojums nav necik liels, bet latviešu padomju literatūras kaujiniecisko tradīciju veidošanās vēsturē tam ir paliekoša vieta. Viņa prozas darbi gan ir izplūduši, bez izstrādātiem raksturiem un kaut cik grodākas sižetiskās līnijas, bet daudzos dzejoļos Brūklenājs sasniedz ievērojamu mākslinieciskās izteiksmes spēku. Kā viens no pirmajiem viņš latviešu literatūrā panācis patiesīgu rūpniecības proletariāta dzīves attēlojumu, lauku dzīves atribūtu piesātinātajā dzejā licis ieskanēties fabriku sirēnām un mašīnu dunoņai.
No: V. Melnis. Celt godā literatūras revolucionārās tradīcijas. Cīņa, nr. 248 (19.10.1955).
Es nedomāju, ka, atzīmējot viņa dzimšanas dienu, mums vajadzētu dāsni bārstīt cildinājumus viņa literārajiem darbiem, dēvēt Augustu Brūklenāju bezmaz par latviešu literatūras klasiķi. Viņa literārajai darbībai ir kultūrvēsturiska nozīme. Viņa dzeja un proza ir laikmeta dokuments un - ja tā var teikt - arī laikmeta produkts. Un kā tāda tā arī jāvērtē.
Andris Bergmanis. Brūklenājam - 80. Literatūra un Māksla, nr. 32 (7.08.1971).
Nodarbes
Dzimtais vārds
Ulmis-Poguls
Dzīvesvieta
1898–1908
Gaujiena
Kopā ar ģimeni pārceļas uz Gaujienu - tēvs dabūjis mežsarga vietu, domājams, uzturas Gaujienā līdz 1908. gadam.
Izglītība
1903–1906
Gaujienas pagastskola
Gaujiena
1906–1908
Gaujienas draudzes skola
Gaujiena
beidzis pilnu draudzes skolas kursu.
Darbavieta
1908
Rīga
Krāsotāja māceklis
09.1908–06.1909
Malienas pagasts
Strādā lauku un meža darbos
06.1909–09.1909
Gauja
vai cita Latvijas upe - plostnieks vasaras mēnešos. Plostnieka gaitas - tēlojumā "Pa Gauju" (Jaunā Dienas Lapa, 1909), dzejolī "Plostnieki" u.c.
10.1909–1914
Rīga
krāsotājs, linu saiņotājs spīķeros, gadījuma darbu veicējs pilsētas dārzniecībā, palīgstrādnieks Felzera čugunlietuvē (motīvi ietverti stāstā "Čuguna lietuvē") u.c., periodiski būdams arī bez darba. Šā laika pieredze stāstā "No tumsas tumsā", publicētā žurnālā "Domas" (1915, nr. 1), kā arī autobiogrāfiskajā stāstā "Burvju loks".
1914
Rīga
Strādā lenšu fabrikā, iestādei kara dēļ evakuējoties, pāriet uz laukiem.
1915–1918
Irkutska
Sibīrijā nokļūst kopā ar ģimeni bēgļu gaitās. Irkutskā mitinās pie vecākā brāļa. Gadījuma darbu strādnieks - krāsotājs, mežstrādnieks, grāmatvedis, nelegālās organizācijas "Strādnieku savienība" (iespējams, Союз сибирских рабочих, 1915, marts-jūnijs) biedrs. Pēc 1917. gada - tautas milicijas iecirkņa priekšnieka palīgs, vēlāk - Irkutskas guberņas cietuma komisārs.
Dalība organizācijās
1908–1915
Latvijas Sociāldemokrātija (LSD)
organizācijas loceklis. Kopš 1908. gada rudens organizācijas Malienas nodaļas biedrs, hektografē (nelielos apjomos pavairo) uzsaukumus. 1909. gadā atgriežas Rīgā kā aktīvs organizācijas biedrs, lasa referātus.