Par Augusta Brača dzeju un prozu
"Bračs ir un paliek tas pats dziļais skeptiķis, man liekas – lielākais pesimists mūsu XX. g. s. rakstnieku paaudzē, kurš visā radībā un savā apkārtnē noraugās aukstu – pētnieka-anatoma un vērotaja-domātaja skatu. Viņu nevaldzina emocionāli pārdzīvojumi, neaizrauj dvēseliski uzņemtais, bet viņu nodarbina un vada vienmēr stingra noteikta doma. Pie kam šī doma bieži vien nospiedoši drūma, dziļu nedziedējamu atziņas sāpju pārpilna, kas to sadraudzē ar vislielāko vienaldzību. [..]
Brača radošā darba stāvoklis tātad skaidrs. Viņa lirika nav jūtu lirika parastā nozīmē, bet tajā izteicas domātaja prātnieciskās atziņas pievilcīgā dzejas formā, tāpat kā dzejiskā proza nav episks tēlojums vai stāstījums, bet gan lielāko daļu prātnieciska dzīves mērķa vai cilvēka likteņa traģēdijas analizēšana. Viss tas padara gan Brača dzejisko rakstu baudīšanu smagu, kas prasa stingru intelektuelu piespiešanos un nodziļināšanos, krietnu erudīciju, bet, nopietni sekojot, neatstāj lasītāja smadzenes bezdarbībā. Izteiktais pavedina uz pārdomāšanu, modina simpātijas vai antipātijas pret slēdzieniem."
Egle, Kārlis. Augusts Bračs. Dzejiskie raksti.
Ritums, 1922, Nr. 5.
Par Augustu Braču
“Bračs paslēpies provincē – Vecpiebalgā, kas devusi veselu rindu savdabīgu figūru, – un nejaucas nekādās galvaspilsētas darīšanās. Viņš nepieglaimojas nevienam, neviena priekšā neklanās. Viņa teorētisko un kritisko rakstu atklātais tiešums un nelokāmība liek viebties slimīgi pašapzinīgiem spalvas biedriem. Viņš uzticīgs latviešu zemei, bet nejūt nekādus sentimentus pret tās trūkumiem [..]. Viņš sarkastiski reģistrē šī Leviatāna – Valsts labdarības un ļaundarības: likums nav tas pats, kas taisnība, patstāvība nenozīmē brīvību, konservatīvais biedrojas ar visa noliedzēju. Dzīvē viņš jūtas kā tuksnesī. Vecais, stiprais, lepnais koks spītīgi iztaisnojas vējā, no visiem tā zariem pil rūgtums.”
Sudrabkalns, Jānis. О том, как экономический кризис превратил землевладельца в коммуниста, о том, как шли латышские стрелки в бой, и о новой эпохе латышского возрождения.
Сегодня, 1933, № 192.