Augusts Baltpurviņš

Dzimis 1871. gada 21. jūnijā Lauteres, vēlākā Viesienas pagasta Kulitēnos saimnieka ģimenē.
Brālēna dēls Kārlis Baltpurviņš darbojies teātrī un literatūrā.

1901: 12. janvārī (pēc vecā stila – 1900. gada 30. decembrī) laikrakstā "Dienas Lapa" pirmpublicēts stāsts "Kur laime mīt?".
1906: līdz ar rakstniekiem Kārli Jēkabsonu, Zemgaliešu Birutu, Eduardu Cālīti, Kārli Štrālu, Jāni Akurateru, Kārli Krūzu un Kārli Skalbi parakstījis "Dzelmes" grupas manifestu "Mūsu mākslas principi".

"Tur [manifestā "Mūsu mākslas principi"] pastrīpotie mākslas principi, teorija, ne tikai pie Baltpurviņa, bet arī pie daudziem citiem deklarācijas atbalstītājiem stāvēja gan savrup no pašiem mākslas darbiem, taču nevar teikt, ka Baltpurviņš šo deklarāciju būtu parakstījis neapzinīgi, laikmeta modes dzīts. Viņa darbos pirms un pēc tam arvien jūtami tie estētikas, tie tīrās mākslas motīvi, ko uzsver šī deklarācija. To norāda, piemēram, kaut vai tas pats [stāsts] "Jaunais dārznieks, kurā tik daudz īstenības vērojumu, tieši reālājā dzīvē tvertu notikumu, bet kurā bagātīgi sastopam ari daudz spilgtas mākslinieka-romantiķa fantāzijas iztēles, neatkarīgas mākslinieka gribas."
Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3.

Stāstu krājumi1907: Rakstu 1. krājums
1909: Agrā rītā
1921: Starp diviem krastiem
1924: Atspīdumi drumstalās
1924: Pēdīgais cēliens
1972: Klusumam (prozas un dzejas izlase)

Par Augusta Baltpurviņa daiļradi"Ņemot īstenību, pašu tiešo dzīvi kā pamatu un romantisko izdomu (iztēli) kā notikumu veidotāju un virzītāju, Baltpurviņu viņa darbos jo sevišķi tad nodarbina psiholoģiskas problēmas. Pašanalīze, neatvairāmas dvēseles un gara cīņas norisinās Baltpurviņa tēlotos dažāda vecuma un dažādu stāvokļu cilvēkos ne tikai viņa garākos stāstos un tēlojumos, bet arī īsākās skicēs, kur pamirdz tikai daži zīmīgi dvēseles un gara kustību acumirkļi. Kā grūts pienākums tēlotiem cilvēkiem visur līdzi velkas šo iekšējo pārdzīvojumu un cīņu ēna, brīžam skaidri uztverama, bet brīžam tikai tā miglaini jaušama ("Saša", "Sirdsdraugs", "Līgava", "Viņas ēna", "Rotaļu biedri", "Nemīlētais", "Veco Glūdu burvības", "Pēdīgais cēliens" u. c.). Tie allaž jūtas karā ar kaut ko, nemierā par kaut ko. Viņi cieš, cīnās un uzvar vai arī iet bojā, šās iekšējās cīņas zaudējuši ("Saša", "Viņas ēna" u. c.). Psiholoģisko problēmu risinājumi tad arī ir Baltpurviņa talanta bagātākā un stiprākā puse, un tanīs, kā liekas, vislabāk un visilgāk uzglabāsies viņa talants, viņa dotās literāriskās vērtības. Tiesa, daudz tanīs arī tīri subjektīva elementa, kas netieši zīmīgi raksturo autora paša iekšējo pasauli, viņa paša atziņas. Bet, kā jau īsta mākslinieka darbos, šis subjektīvais elements, cieši ar pārējo tēlojamo vielu sakausēts, nav pretīgs un uzbāzīgs, nostādot autoru pašu augstāku par visu; no pieredzētā un vērotā, dzīves metos ieaustā tas grūti pat šķirams."

Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr. 3.

Delveris

1880–1884
Lauteres pagastskola
Lautere

1885–1886
Vestienas draudzes skola
Vestiena

1923
Kursos ieguvis vidusskolas skolotāja tiesības, nepārtraucot darbu skolā.

1892–1895
Krievijas Impērijas armija

1906
Ata Ķeniņa reālskola zēniem
Tērbatas iela 15/17, Rīga
Skolotājs"Ķeniņu skolās, kur viņš tikko bija sācis savas latviešu valodas skolotāja gaitas, jaunatne savā starpā saukāja viņu par Kulītēnu tēvu. Jādomā, viņa ārienes un lēnās, mazliet tā kā neveiklās izturēšanās un kustību dēļ; varbūt vienkārši ari tālab, ka viņš dzimis Kulītēnos un izskatījās vairāk pēc laucinieka, nekā pēc pilsētnieka. Baltpurviņa pirmie skolotāja soļi nebija ilgi. Kā viņš pats vēlākos laikos atzinās, zināšanu un amata prasmes trūkuma dēļ, šie pirmie mēģinājumi neesot bijuši viņam arī viegli un rožaini; tos atcerēties neesot liela prieka un labuma. Taču viens bija nenoliedzams: tie saveda viņu jau tolaik diezgan cieši kopā ar jaunatni, kam radniecīga vienmēr bijusi viņa garīgā būtība, un kas mūža pēdējā posmā bija palikusi jau viņam par nešķiramu dzīves daļu."Egle. Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930, Nr.3.

1908–1912
Rīga
Strādājis par daiļkrāsotāju."Sākumā jau gāja šā un tā, biju par daudz taisnīgs, darbā un dzīvē godīgs. Tas no biedru, bieži tāpat no meistaru puses sagādāja man rūgtus brīžus. Tomēr no sava es neatkāpos, parastajiem mālderu niķiem ne dzīvē, ne darbā nepadevos, un, jo vairāk iestrādājos, jo paliku stingrāks un drošāks, patstāvīgāks. Darba biedri, kas mani pazina, sāka no manis bīties, meistari – cienīja. Tā ar laiku es amatā biju ļoti labi iestrādājies, darbu varēju atrast viegli, un īpaši dažus gadus priekš kara cītīgi nodevos tam, kas traucēja pat rakstniecību."No sarunas ar Kārli Egli 1927. gada vasarā. Cītēts pēc: Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930. Nr. 5.

1912–1914
Rīga
Strādājis par daiļkrāsotāju – meistaru."Pēdīgi paliku pats par meistaru, t. i., par uzņēmēju, darba devēju, īpaši 1912., 1913. un 1914. gadā, saņemdams lielāku darbu izpildīšanu pats uz savu roku. Šai laikā esmu patstāvīgi izdaiļojis ne tikai daudzus dzīvokļus, bet arī vairākas lielas būves, vadīdams pieņemtu strādnieku darbu. Tā, piemēram, lielais nams Marijas ielā 49 daiļots manā vadībā pēc Madernieka zīmējumiem. Latviskie ornamenti, laba gaume, apzinīgs izpildījums man stāvēja vienmēr pirmā vietā, un darba pieprasījumi vairojās. Es nedzinos pēc peļņas un tomēr tolaik man veicās vareni. Manā vadībā strādāja ap 30 cilvēku, un kā vēl strādāja! Es pratu ar cilvēkiem sadzīvot, to varu teikt bez lielības. Es nebiju viņu izsūcējs, uzņēmējs, bet darba biedris, kas vada darbus. [..] Zināms, es viens pats gan visus darbus vadīju, bez apakšmeistariem un citiem liekumiem, un arī strādāju ļoti daudz. Ja tā būtu gājis vēl gadi četri, pieci, t. i., ja nebūtu uznācis [Pirmais pasaules] karš, es būtu varbūt tagad jau kāda nama īpašnieks, uz ko gan man prāts pavisam nenesās, tāpat kā tas nenesās būt par meistaru. Uzņēmos šo jūgu citu aicināts un pierunāts. Un jāsaka, klājās diezgan labi arī pret paša gribu."No sarunas ar Kārli Egli 1927. gada vasarā. Citēts pēc: Egle, Kārlis. Augusta Baltpurviņa mūža noslēgums. Latvju Grāmata, 1930. Nr. 5.

1915–1916
Madona
Bēgļu apgādāšanas nodaļas sekretārs

1915–1916
Lazdona
Kurzemes bēgļu apgādāšanas nodaļas sekretārs

1917–1920
Madona Secondary School
Madona
Strādājis par skolotāju

1920–1926
Alūksne Secondary School
Alūksne
Latviešu valodas un literatūras skolotājs

1926–1930
Gaujiena Secondary School
Gaujiena
Latviešu valodas un literatūras skolotājs

04.04.1930
Rīgas Pirmie Meža kapi