Arvīds Blaumanis

Rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa brālis.
Sieva-Anna, dēls -Arvīds (1904).

Publicējis rakstus periodikā par R. Blaumaņa darbu prototipiem, kā arī savas atmiņas par brāli.

"Atmiņas par Rūdolfu sniedzas man no pašiem pirmajiem gadiem. Pirmā atmiņa būtu tāda: Rūd. taisās braukt uz skolu, uz Rīgu, pakā savas grāmatas un burtnīcas, uz krēsla sakrāvis un notupies sien tās ar auklu kopā. Es guļu gultā, galvu uz spilvena uzlicis un skatos. Laikam mani miegs pārņēma. Neatceros vairs nekā tālāka. Viena atmiņa man tāda: Rūdolfs atbraucis Ziemsvētkos no Rīgas (tad jau bija iestājies Fahrbacha kantorī). Vakarā viņš nodeva ciema kukuļus un atdeva mātei naudu, savu pelnīto. Māte viņu nobučoja, un viņš atkal mātei roku. Cik tur naudas bija un cik viņš pelnīja, to nezinu, tā bija atzinība par audzējumu un skolojumu. Es jau biju gultā un brīnējos, kādēļ mātei dod naudu, jo māte vienmēr visiem citiem deva naudu. (Pekūniāro pusi pie mums pārvaldīja māte). Es laikam biju ieraudzījis viņa pulksteņu un rāpos no gultas ārā. Māte teica: „die Uhr, die Uhr." Rūd. man iedeva savu pulksteņu, un es apmierinājos. Rūdolfs pie Fahrbacha ilgi nepalika un vecākiem nezinot pārnāca mājā. Istabā un pagalmā nebija neviena cilvēka. Viens nāca svilpodams pa ceļu, platmali galvā; tas bija Rūdolfs. Nu mēs bijām pastāvīgi kopā, es jau biju lielāks un manas atmiņas paliek gaišākas. Savas atmiņas par Rūdolfu esmu vairākkārt stāstījis daudziem, kas par viņu kaut ko rakstījuši, bet varbūt viens otrs gadījums palicis neizstāstīts. Lūkošu kādus atjaunot. Rūdolfs mani mācīja kā saka visās ēģiptiešu gudrībās, bet no paidagoģijas, didaktikas un metodikas tur gan nebija ne vēsts. Rēķināšanu sākām tūliņ ar lieliem skaitļiem, ģeogrāfiju ņēmām pēc Eiropas kartes, iepriekš neko nepaskaidrojot. Vācu valodā lasīju gabaliņus, kamēr tos «varēju no galvas atskaitīt. Daudz vārdu es no sākuma nesapratu, bet vēlāk vārdam atkārtojoties es viņus ielāgoju. Glītrakstīšana, bez burtu elementu vingrināšanas, veseliem teikumiem. Diktāts bez iepriekšējas paskaidrošanas u. t. t. Bet skolā iestājoties man ari nebija labāk. Arī tas pats."
Arvīds Blaumanis. Atmiņas par brāli Rūdolfu. Latvju Grāmata, Nr.1 (01.01.1930)

"Šoreiz gribētu teikt kādus vārdus par viņa izglītību un viņa interesi uz dažādām zinību nozarēm. Rūd. Blaumanis beidzis Rīgas otro apriņķa un tirdzniecības skolu. Izglītība, ko šī skola deva, nav liela, bet pietika tirdzniecības! kantora darbiniekam un ierēdņam. Cik zināms, tad vairāki viņa skolas biedri ieņēmuši labi atmaksātas un atbildīgas vietas Rīgā, Maskavā un Londonā. Mācības valoda skolā bija vācu. Mācīja arī krievu, franču un angļu valodas un drusku latīņu. Krieviski Rūdolfs daudz neprata un arī vēlāk neiemācījās, lai gan lāgu lāgiem ķērās pie viņas mācīšanās. Par nesekmīgu krievu valodas mācīšanos atminas arī skol. Greste. Arī dzīve Pēterpilī nesekmēja pamatīgas šīs valodas iemācīšanos. Tomēr dažus dzejoļus Rūdolfs tulkojis arī no krievu valodas. Ar franču valodu viņam gāja labāk. Drīz pēc skolas beigšanas Rūdolfs abonēja kādu franču žurnālu, ja mana atmiņa neviļ „La Feuille". No šī žurnāla viņš sāka tulkot kādu stāstu izprasīdams autoram atļauju, bet līdz galam laikam gan netika. Es atminos vēl dažus romānus franču valodā. Ja Rūd. būtu piespiedies, viņš būtu labi iedzīvojies šai valodā. Varbūt neiecietība pret franču kultūru pārnākusi no vāciskās audzināšanas skolā pēc vācu-franču kara un konflikta 1875. gadā. Vispār Rīgā tās aprindas, ar kurām Rūd. sagājās savā jaunībā, izturējās nicinoši pret Franciju. Atminos, ka Rūdolfs citēja dažus ne visai pieklājīgus partus par frančiem, kurus noklausījies varietē teātros. Interese pret franču valodu atslāba, kad viņš iestājās pie „Zeitung fūr Stadt und Land" redakcijā un spedicijā. Vēlāk gan viņš atkal piegriezās franču iiterātūrai, bet vācu tulkojumā. Viņam iepatikās franču drāmatiķi. Visvairāk lasītas bija Ozje (Augier) un Sardu (Sardou) lugas. Viņš viņas lasīja vairākas reizes un sevišķi patīkamas vietas lasīja priekšā. Zem franču lugu iespaida sarakstīta luga „Potivara nams".
Angliski Rūdolfs prata ļoti maz un par šo valodu arī neinteresējās. Vispamatīgāk no svešām valodām Rūdolfs prata vāciski. Jau no mazatnes, Ērgļu muižā, iemācījies vāciski, viņam skolā nebija grūti to pamatīgi un gramatiski piesavināties. (Muižās runāja stipri bojātu vācu valodu, kāda sastopama pie madam Birķ un madam Eiķ). Kādā iesāktā dienas grāmatā minētas lauku puķes vācu valodā. Visā manā mūžā man gadījies tikai viens vārds, kuru Rūdolfs nezināja. Tas bija vārds Bofist (pūpēdis). Latviešu valodas skolā nemācīja. Tā bija pašam jāmācās. Rakstu valodu jau Ērgļos nerunāja. To viņš mācījās no grāmatām, dažādām gramatikām, dažādiem rakstiem par latviešu valodu, tautas dziesmām un tautas mutes. Vispamatīgāk Rūd. lasīja Aronu Matīsa izdotās tautas dziesmas, tad arī Barona „Latvju dainas". Bet kad jau bija pamatīgi piesavinājies latviešu valodu, tad daža laba lapa no tautas dziesmu krājuma palika neuzgriezta.*) Tiktāl par valodām."
Arvīds Blaumanis. Blaumanis un grāmatas: atmiņas. Piesaule, Nr.9 (01.09.1933)

Ērgļu luterāņu draudzes skola
Ērgļi

Vecpiebalgas draudzes skola
Vecpiebalga

University of Latvia
Raiņa bulvāris 19, Rīga
studējis valodniecību LU

1892–1896
Baltijas skolotāju seminārs
Liepājas iela 31, Kuldīga

1900–1919
Ērgļu pagastskola
Ērgļi
Skolas pārzinis.

1919–1930
Rīgas 5. astoņgadīgā skola
Rīga
Skolotājs, skolas pārzinis.

Blaumaņa kapi