Par Artura Strautmaņa profesionālo darbību"Ja vajadzētu raksturot Arturu Strautmani kā žurnālistu, tad bez spalvas veikluma, bez apskaužamām
spējām saredzēt interesantus tematus un dot tiem svaigu apdari, bez teicamas varēšanas notikumus analizēt un nākt ar savu spriedumu. Īpaši vēl jāpasvītrā goda prāts, ētisko normu apziņa, kas viņam liek iejusties arī pretinieka rīcībā. Tās ir īpašības, kas garastāvoklim nevar palīdzēt, tāpēc mēs zinām un redzam, ka "mūsu Adžiņš" bieži vien drūmu seju mokās ar "pasaules sāpēm." Tādās reizēs lieti der kāds "hobijs." Strautmaņa "hobijs" – patiesībā vairāk nekā "hobijs!" – ir teātra spēle. Mārtiņa Zīverta trupā Zviedrijā Strautmanis ir viens no galvenajiem tēlotājiem. [..] visi brīvie latviešu preses ļaudis var godināt ļoti rosīgu, ļoti mīļu kollēgu ar augsti attīstītu goda prātu un patriotiski sirdsdedzi, cilvēku, kas vienmēr steigsies, lai būtu pie darba starp pirmajiem un paliktu līdz beigām. Ne mazumu enerģijas viņš ieguldījis arī Zviedrijas latviešu sabiedriskajā un organizatoriskajā sektorā, un, kur vien roka pielikta, tur Strautmanim darbs šķīries."
Rudzītis, Jānis. Viņam tikai 50 gadu. Laiks, 1960, 11. jūn.
"Tā kādā 1976. gada novembra dienā savā slejā "Pa redakcijas logu" rakstīja Cibiņš, par kuru Arturs
Strautmanis reiz pārvērtās, kad bija novilcis redaktora svārkus, noraisījis kaklasaiti un uzrotījis krekla piedurknes. Redaktoram bija jābūt objektīvam, Cibiņš drīkstēja būt subjektīvs, bet abi viņi allaž staigāja ar avīžu žūksni padusē un pār visu vairāk mīlēja pasaules notikšanas. Gan pēla, bet mīlēja. Abi arī labprāt dzēra kafiju un ieelpoja pa dūmam. Bažām par veselību nekad nepietika laika. Lai cik noguris redaktors vēlā nakti pārbrauktu no kāda latviešu kongresa, viņš tūlīt ķērās pie darba, dažkārt rakstīdams ziņojumu līdz rīta gaismai, nekad neko neatlikdams uz citu dienu, citu laikraksta numuru. Kā pirmajā dienā atnācis, tā Arturs Strautmanis tūdaļ sācis strādāt. Viņa pirmais raksts bijis par prezidenta Džonsona dzinējsuņiem, lutinātajiem garaušiem. Ar vienu kāju Zviedrijā, domās pie tur dzīvojošās ģimenes, Arturs savos 17 Amerikas gados ieguva daudz draugu arī šeit. Redaktors Strautmanis bijis džentlmenis, Cibiņš bija labs un sirsnīgs cilvēks. "Ja kādam kas kaitēja, ja kāds slimoja vai nomirs, tad arī viņš cieta līdzi, slimoja līdzi, nomira līdzi," stāsta kāda vērotāja. Ja viņam bija kāda vājība, tad kāre uz grāmatām. Sakrātās viņš cerēja reiz izlasīt, kad būs laika". Tūlīt pēc avīžu būšanām viņa lielākā mīlestība bija teātra spēlēšana, sevišķi tēlošana Zīverta lugās. Ar Strautmaņa aiziešanu no "Laika", un tagad no dzīves, mums zudis viens no pēdējiem Latvijas brīvvalsts skolas žurnālistiem, kam visiem raksturīga darba disciplīna un kuru ziņkārei par ērmībām uz zemeslodes nekad nebija pieliekams punkts. Būdams "Laika" redaktors, Strautmanis šo entuziasmu izplatīja, radot kūsājošu redakcijas gaisotni, un darbiniekiem jūtoties kā pasažieriem pasaules notikumu trakajā karuselī."
Liepa, Rita. Redaktora Artura Strautmaņa piemiņai. Laiks, 1993, 22. sept.