Arturs Plaudis

1939: decembrī Liepājas Sv. Annas baznīcā salaulāti Arturs Plaudis un Velta Pumpurs.

1944: oktobrī bēgļu kuģī atstāja Liepāju.
1945–1950: atradās bēgļu gaitās Vācijā.
1950: rudenī no Vācijas izceļoja uz Austrāliju; strādāja ar lāpstu un kapli kanalizācijas darbos Džīlongā.

Literārās darbības pirmsākumi

1935: žurnāla "Dzimtene un Pasaule" 23. numurā (1. dec.) apcere "Līku loču pa Zemgali".
1939: žurnālā "Audzinātājs" 4. numurā publicēts raksts "Par nacionālo audzināšanu".
1942: 29. novembrī Kalpaka skolā Liepājā uzstājās ar referātu "Jānis Jaunsudrabiņš un viņa darbi".
1943: žurnālā "Izglītības Mēnešraksts" 2. numurā publicēta pirmā recenzija - par Jāņa Širmaņa "Dadžu Jurītis".

1946: literārajā mēnešrakstā "Laiks" (Eslingena) 7. numurā publicēts pirmais literārais darbs, īsproza "Arass".

1936: augustā uz vienu gadu pieņemts par skolotāju Blaumaņa pamatskolā Liepājā.
20. gs. 40. gadu sākumā bijis pārzinis Kalpaka skolā Liepājā.

1945–1947: literārā žurnāla "Sauksme" (Kemptene) redaktors kopā ar Leonīdu Ozoliņu.

1947: Kopā ar Pēteri Ērmani sastādījis un rediģējis autobiogrāfiju krājumu "Trimdas rakstnieki" (1-3).

Literārie darbi
1975: romāns "Kaina bērni".
1984: romāns "Kliedziens tumsā".
1984: romāns Atplūdi".
1985: romāns "Kalna māja".
1986: romāns "Šķirtie".
1987: "Kalnciemieši".

1983: laikrakstā "Latvija" publicēti fragmenti no topošās grāmatas "Pa dzimtenes ceļiem" (Nr. 26–29.).

Publicējis atmiņu krājumu ar kultūrvēsturisku nozīmi "Akcenti" (1978), "Pretmeti" (1979), "Kosas pagasts" (1981), "Dzimtenes grāmata" (1983).

1976: vēstules no okupētās Latvijas, galvenokārt mātes rakstītās, apkopotas grāmatā "Mirušie apsūdz", kas publicēta arī angļu un vācu valodā.

1977: sakārtojis un rediģējis rakstu krājumu "Profesors Dr. phil. Jānis Alberts Jansons".

Tulkotājs
1955: tulkojis Ekziperī, de, Antuāns. Mazais princis (no franču valodas).
1959: no vācu valodas tulkojis grieķu rakstnieka Niko Kazantzaka romānu "Aleksis Sorbas"; fragments publicēts laikrakstā "Latvija" 1959, Nr. 44-45; O. Stendera vāka un ap vāka zīmējums, izdevējs K. Krišfelds Brisbenā.
Tulkojis S. Podoļinska "Pēdējais cēliens" (1980, par Krievijas norietu un sabrukumu 1905-18).
Publicējis apceres un kritikas trimdas periodikā, vadījis J. A. Jansona piemiņas apgādu, kas izdod grāmatas vienkāršā apdarē nelielos metienos.

Par Artura Plauža personību

"Arturs Plaudis Vācijā izdeva mūsu rakstnieku autobiogrāfijas 2 grāmatās, izceļoja uz Austrāliju, kur vientulība pilnīgi pārveidojusi viņa personību. Tomēr rakstiem tas kalpo it kā pazemīgi, pats savā mājā ierīkodams spiestuvi. Izdod savas un citu grāmatas nelielos izdevumos, bet no latviešu sabiedrības bēg. Tāda daudziem ir trimda, kas novietojušies uz dzīvi tālāk no latviešu centriem. Vientulība saēd cilvēku."

Akmentiņš, Osvalds. Liepājā viss citādāk. Latvija Amerikā, 1989, 22. jūl.

Par romānu cikla "Kaina bērni" 1. daļu "Kliedziens naktī" (Ziemeļblāzma, 1975)

"Vecais kuģis veduz Austrāliju ieceļotājus, kas salasīti pa pārvietoto personu nometnēmokupētajā Rietumvācijā, to starpā – latviešus, kuŗi izvirzās sižeta centrājau ar romāna pirmajām lappusēm. Autors pats ir šī Drang nach Australienlīdzgaitnieks un aculiecinieks. Kaina bērni tātad solās būt "austrāliskais variants" veselā plejadāromānu un romāniņu, stāstu un stāstiņu, kuŗos dokumentēts dzimteni pametušolatviešu "sevis redzējums" pasaules plašumos un svešu zemju cilvēku jūŗā. Šīvarianta mums visu laiku vairāk vai mazāk ir trūcis. Taču jau sākumā jāsaka,ka tas diez vai ko vairāk par dekorācijām pārmainīs nu jau gluži izstrādātā"pašportretā", kuŗa pamatietonējumā dominē divi elementi: mūsu noturīgaispieņēmums, ka izklīstam, piepildīti ar kādu misiju, un sastapto iezemiešupilnīgā neziņa un neizpratne, ka šādas misijas vispār kaut kur eksistē. [..] Sižetu veido gan ieceļotāju nometnes ainas, gan mazliet dēkaini izplānotabēgšana atpakaļ uz Eiropu un, protams, "pirmās saskares", kā arī laba tiesafilozofisku prātojumu un sarunu. Pēdējās, diemžēl, nereti tik tālu noikdienas ļaužu sarunu valodas iekšējās dinamikas un vārdu izvēles, kaliekas, mēs visur vazājam līdz savu universitātes aulu un tur aizstāvamdisertācijas. Arī akadēmiski izglītoti cilvēki sarunās pie galda vai biedrupulciņā nav tik akadēmiski kā mūsu romānos! [..] Šī ir triloģijas pirmā grāmata. Cik no tās var spriest, Kainabērni būs vērtīgs ieguldījums tajā mūsu sarakstīto grāmatu jomā, kuŗārindojas dokumenti par to, kā mēs uztvērām un pārdzīvojām pasauli,nomezdamies uz dzīvi te vienā, te otrā tās vietiņā, bet ne savā dzimtenē.Šajās grāmatās ir dokumentēta arī mūsu psīcholoģiskā bagāža, ar kādu nonācāmpasaulē: tā ir no plaukta norauto bagāža, lielum lielo tiesu nederīga tamlīmenim, kuŗu mums piešķīra izgalvotāji un darba gadu līgumu sacerētāji."

Irbe, Gunārs. Mūsu dienvidpuses krustiņš. Jaunā Gaita, Nr. 112. 1977.

Par eseju krājumu "Akcenti" (J. A. Jansona Piemiņas Fondaapgāds, 1978)

"Akcenti sniedz mums vienreizējus materiālus par mūsu rakstu un mākslumeistariem, par latviešu jaunatnes audzinātājiem, arī par mums pašiempasaules ceļos un pajumtēs. No astoņām esejām uz lasītāju nāk Plaužamīlestība pret savas tautas kultūru, tās radītājiem un viņa dziļi redzīgāintellekta jūtīgā "iekšredze". [..] Arturs Plaudis mīl savu dzimteni, tautu un tās kultūru totāli, bezatlikuma un kompromisa, bet viņš nav akls, šovinistisks mīlētājs. Aranalītiķa intellektu viņš izceļ un rāda to būtiskāko, bez kā mēs nevaramdzīvot tālāk. Ar trāpīgiem radošā cilvēka vārdiem viņš zīmē stāstījumaainavas tā, ka mūsu dzimtenes gara un dabas skaistums sāk mūsos sāpēt – armīlestību."

Klīdzējs, Jānis. Par mūsu kultūras akcentiem. Jaunā Gaita, Nr. 127, 1980.

author
educator
publisher

Arturo Plaudini