Arturs Dīriķis
22.09.1855 – 01.07.1926
Arturs DĪRIĶIS (1855 - 1926) ir ārsts, sabiedriskais darbinieks un publicists, Bernharda Dīriķa dēls. Pirmo izglītību Dīriķis ir ieguvis mājās, tad mācījies Rīgā Paula Stedinga privātelementārskolā un Vidzemes guberņas ģimnāzijā. Arturs Dīriķis ir studējis medicīnu Tērbatas universitātē un aktīvi darbojies turienes latviešu studentu dzīvē, bijis Tērbatas latviešu literāro vakaru dalībnieks, vēlāk - studentu korporācijas Lettonia biedrs. Vēl, būdams pēdējā kursa students, Arturs Dīriķis sācis strādāt par ārstu Smiltenē, bet 1880. gadā ieguvis ārsta diplomu Tērbatas Universitātē. Strādājis par ārstu Smiltenē (1879-1881), Neretā, Zalvē un Daudzesē (1881-1883), Rīgā (1883-1889), Ikšķiles pagastā (1889-1893), Ropažos un kopš 1907. gada līdz Pirmā pasaules kara sākumam - Doles salā. Kara laikā Arturs Dīriķis ir bijis bēgļu ārsts, pēc kara - praktizējošs ārsts Rīgā un skolas ārsts.
Arturs Dīriķis ir darbojies Rīgas Latviešu biedrībā, bijis Teātra komisijas priekšnieks (1885-1889 vai 1892), kā arī publicējies biedrības Zinātnisko Rakstu krājumos. Arturs Dīriķis ir bijis arī Rīgas Latviešu biedrības muzeja pārzinis (1883-1884?) un īpaši rūpējies par biedrības monētu kolekciju - sastādījis monētu inventāra grāmatu jeb katalogu, tajā iekļaujot ap 200 priekšmetu lielu personīgo vākumu, sistematizējot monētas arī hronoloģiski un ģeogrāfiski. 1884. gadā kolekcija jau pieaugusi līdz 2444 vienībām.
Kopš laikraksta dibināšanas, Arturs Dīriķis ir "Baltijas Vēstneša" līdzstrādnieks, viņa pirmās publikācijas ir bez paraksta, šodien vairs nav identificējamas. Pirmā uz Arturu Dīriķi attiecinātā publikācija, parakstīta ar burtiem A.D., ir divas humoreskas "Baltijas Vēstneša" 1870. gada 7. maija numurā. Turpmāk līdz 1890. gadam Dīriķis "Baltijas Vēstnesī" un tā pielikumā ir publicējis astoņus īsprozas darbu tulkojumus – humoreskas, stāstus, pasaku – no 1883. līdz 1890. gadam. Visticamāk Dīriķis ir tulkojis no vācu valodas, kaut arī oriģinālu autoru vidū ir, piemēram, polis Zīgmunds Milkovskis (Zygmunt Miłkowski, 1824-1915). Tulkojumu ir pārāk maz, lai par tiem izdarītu tālejošus secinājumus, šī nodarbe kopumā Dīriķa dzīvē ir perifēra.
Latviešu presē Arturs Dīriķis ir publicējis galvenokārt rakstus par medicīnas, higiēnas, dabaszinātniskiem un izglītības jautājumiem. 1888/89. gada sezonā viņš ir recenzējis Rīgas Latviešu teātra un Pilsētas (vācu) teātra izrādes; 1886. gadā viņš ir recenzējis arī teātra izrādes Baltijas vācu avīzē "Rigasche Zeitung", diemžēl recenzijas ir publicētas anonīmi un nav identificējamas.
Līdztekus ārsta darbam Arturs Dīriķis ir aizrāvies ar Baltijas dabas pētniecību. 1871. gadā, tātad 16 gadu vecumā viņš savu gliemežvāku kolekciju uzdāvina Dabaspētnieku biedrībai, 1880.gados, strādājot par lauku ārstu, viņš palīdz Jānim Ilsteram (1851-1889), latviešu pirmajam botāniķim, pie mācību grāmatu tapšanas, pierakstot latviskus dzīvnieku nosaukumus. 1892. gada februārī savākto putnu nosaukumu sarakstu Dīriķis nodod Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rīcībā. Kopš 12 gadu vecuma sācis krāt Baltijas tauriņu kolekciju, 19. gadsimta beigās viņš izveido vienu no lielākajām tauriņu kolekcijām Baltijā. 1873. gadā viņš kļūst starptautiski pazīstams ar sešu tauriņu, kožu, raibeņu un sfinksu dzimtu pārstāvju, aprakstu Štetīnes kukaiņpētnieku žurnālā. Publikācijas brīdī viņam ir astoņpadsmit gadu, Dīriķis ir ne tikai savācis un aprakstījis neparastus tauriņus, bet savā rakstā arī precizē tobrīd Baltijā slavenā vietējas cilmes vācu tauriņu pētnieka Johana Heinriha Vilhelma barona fon Nolkena (Nolcken, 1813-1898) spriedumus. Divas lappuses garais rakstiņš tiek citēts un uz to atsaucas vācu, angļu un itāļu pētījumos vēl līdz 1909. gadam. 1882. gadā Dīriķis tiek uzņemts Štetīnes Entomologu jeb kukaiņu pētnieku biedrībā.