PAR ARMĪNA LEJIŅA SCENĀRIJIEM UN PUBLIKĀCIJĀM
"Tas bija Rīgas stils, ko vēlāk nosauca par latviešu poētisko kino. Rīdzinieki nāca klajā ar tai laikā pilnīgi neierastu subjektīvu skatījumu uz pasauli, kas normatīvās estētikas vietā ienesa jēgu polifoniju. Tie bija jauni, enerģijas un izdomas pilni cilvēki: režisori Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Hercs Franks un scenārists Armīns Lejiņš. Pasaules dokumentālistikā nav nemaz tik daudz gadījumu, kad tieši scenārists tik būtiski ietekmē filmu stilistiku. Kā kinoklasikas pērles mūsu kultūrvainagā vienmēr zaigos ar Armīna Lejiņa līdzdalību uzņemtā Ulda Brauna triloģija Sākums (1961), Celtne (1962), Strādnieks (1963), Aivara Freimaņa Kuldīgas freskas (1966), Ivara Selecka Valmieras meitenes (1970). Paralēli scenārista darbam Armīns aktīvi publicējās tā laika presē, vienmēr principiāli iestājoties par īstu dokumentālismu, bez teātra un liekulības, par īstu kino, kas nevis imitē dzīvi, bet rada savu pasauli. Latviešu kino tā visa viņam vienmēr bija par maz."
Redovičs, Agris. Paliec sveiks, Armīn! KDi, 14.08.2015.
"Ne publikācijās, nē – tur Armīns Lejiņš parasti bija diezgan paštaisns, pārliecināts par savu domu un vērtējumu nekļūdību. Daudzviet viņam nācās piekrist, taču nereti gribējās arī iebilst. Apzinoties savu potenciālo ietekmējamību, sargājot savu garīgo identitāti, Armīns Lejiņš bieži izvēlējies pretņa, opozicionāra viedokli. [..] Noliedzošās pozīcijas hiperbolizācija īpaši skaudri parādās pēdējo mūža gadu sarakstē, dienasgrāmatas pierakstos un nepublicētajos manuskriptos, kur Armīns Lejiņš nepārprotami pauž savu vilšanos apkārtējā Jaunlatvijas realitātē, aiz kuras lepnās, nacionāli egocentriskās ārienes viņš jūt melus un divkosību."
Redovičs, Agris. Armīns L. no pilsētiņas V pie likteņupes G. Kino Raksti, 20.08.2020.
ARMĪNS LEJIŅŠ PAR DRAMATURĢIJU FILMU VEIDOŠANĀ
"Aizņemts ar rūpēm par veidojamās filmas vai izrādes dramaturģiju, pats radītāju kolektīvs nereti atstāj pilnīgā pašplūsmā savas iekšējās dzīves "dramaturģiju". Runa ir par tām kolīzijām, tiem sarežģītajiem un ne vienmēr virspusē notiekošajiem procesiem, kuri risinās kopējā darbā iesaistīto indivīdu starpā. Te tāpat kā filmā, kuru patlaban veido, tāpat kā drāmā, kuru iestudē uz skatuves, – ir savas cīņas, konflikti, personību sadursmes, asi dialogi ar un bez zemtekstiem un kaismīgi monologi. Te tāpat kāds maskējas, un kāds ir nežēlīgi atklāts, kāds uzvar un kāds zaudē, un cerības piepildās vai zūd. Te tāpat ir savas "zvaigznes" un savi "atstumtie", līderi un viņu ēnā stāvošie..."
Lejiņš, Armīns. Kolektīvās daiļrades dramaturģija. Māksla, Nr. 3, 1974.