PAR ĀRIJU ELKSNI
"Ārija Elksne pieder pie tiem autoriem, kuru kontaktā ar lasītāju liela loma ir autores tēlam, kas ne vien dzejoļa vai grāmatas apjomā, bet visas daiļrades kopumā uztic lasītājam savu dzīves stāstu, tā pārdomas par pasaules un mūžības jautājumiem, samezglojušās sadzīves peripetijas, dienišķās rūpes un priekus, kādu klusu dīka brīža noskaņu. Nav lieki piebilst, ka tiešums un nepastarpinātība, ar kādu, šķiet, dzejnieces personīgās dzīves notikumi pārvēršas dzejoļos, ir tāds pats mākslinieciski nosacīts paņēmiens kā visaizšifrētākā, objektivizētākā izteiksme kāda cita dzejnieka darbos. Mēs nezinām un nav arī būtiski, cik un kas šajos dzejoļos ienāk tiešām no autores empīriskās dzīves. Būtiski ir tas, ka viņa rada lasītājā šādu ilūziju." Čaklā, Inta. Atrasto vērtību turpinājums. Literatūra un Māksla. 1975. gada 18. oktobris.
"Ārijas Elksnes ienākšana literatūrā sakrita ar
latviešu intīmās lirikas jauna uzplaukuma sākumu. Cilvēka jūtu dzīves tēlojums,
arī sociālu problēmu risinājums subjektīva pārdzīvojuma formā kļuva par Elksnes
daiļrades pamatprincipu. Viņas dzeja attīstījās vienmērīgi, bez krasiem
lūzumiem un kritumiem. Jau pirmajos krājumos "Vārpu valoda" (1960),
"Uz tavu veselību, zeme!" (1963), "Vasaras vidū" (1966)
iezīmējas visai daiļradei raksturīgs motīvs – cilvēks kā emocionāla, domājoša
un darbīga būtne dabas un dzīves vidū. Reljefi izcelts zemes tēls – dzimtenes,
latviskās mentalitātes, dzīvības skaistuma simbols."
Vārdaune, Dzidra. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.
"Ārijai Elksnei nekad nav bijis asu konfliktu ar padomju režīmu, un viņas dzeju nevar dēvēt par novatorisku vai formas ziņā izaicinošu, tomēr jānovērtē viņas devums gan latviešu valodas un kultūras turpināšanā, gan sievietes skatpunkta aktualizēšanā."Auziņa, Anna. Sievietes pieredze un valoda: Vizmas Belševicas, Ārijas Elksnes un Montas Kromas dzeja laikmeta kontekstā. Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2019, 93.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "VIRŠU KAROGS" (LIESMA, 1986)"Saturiski un mākslinieciski
spēcīgākais ir pēdējais krājums "Viršu karogs" (1986). Pamatmotīvi –
domas par savas esamības jēgu, par dzejnieces uzdevumu, atskats uz nodzīvoto
mūžu un nāves nojautas. Krājuma kompozīcijā uzsvērts galvenais – mīlestība uz
dzimto zemi un savu tautu, rūpes par izdzīvot spējīgām, ētiski stiprām
nākamajām paaudzēm."
Vārdaune, Dzidra. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. Rīga: Zinātne, 2003.