"Viņa bija viena
no pirmajām sievietēm misionārēm, kas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados no
Latvijas devās kalpot misijas darbā, drīz pēc tam, kad tika pārdzīvots Pirmais pasaules
karš, Latvija tika nodibināta kā neatkarīga valsts un tika izveidota Latvijas Evaņģēliski
luteriskā baznīca. Viņas pieeja misijas darbam Indijā tajā laikā bija inovatīva un ļoti veiksmīga. Laikā,
kad liela daļa Rietumu misionāru joprojām vēlējās parādīt savu pārākumu pār “iedzimtajiem”, Anna Irbe jau no paša kalpošanas sākuma izvēlējās identificēt sevi ar indiešiem, kuriem kalpoja, pieņemot viņu vienkāršo un nabadzīgo dzīvesveidu, iemācoties
tamilu valodu un kultūru."
Kristīna Ēce. Anna Irbe un misijas darbs Karunagarapuri. Ceļš, 2020, 7.
"Savu darbību tā nekad neuzskatīja par šauru
misionāra darbu. Sociālās palīdzības darbs bija tikpat svarīgs. Tieši pēdējā iemesla
dēļ tā iemantoja vietējo iedzīvotāju lielu uzmanību, kaut arī tie nebija kristieši. Vietējie
iedzīvotāji viņu apzīmēja par "Rišī", kas ir indiešu apzīmējums svētajiem un gudrajiem.
Pretēji daudziem citiem misionāriem Anna Irbe dzīvoja līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem:
staigāja kailām kājām, gāja viskarstākajā saulē bez saules sarga, dienas laikā neko
neēda, runāja tekoši tamilu valodā, strādāja dārzā un laukā, pati slauca bafalos. Tajā
pat laikā tā kopa slimos."
Visvaldis Klīve. Pa Annas Irbes pēdām, Laiks, 1975, 26. jūlijs.