Anna Irbe

Dzimusi luterāņu mācītāja, vēlākā bīskapa Kārļa Irbes (1861–1934) un viņa sievas Lūcijas ģimenē kā vecākā no divām meitām.
Pirmā pasaules kara laikā: kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās uz Kaukāzu. Apprecējusies ar krievu muižnieku Kaļitajevu. Ģimenē piedzimst divi dēli – Kirils un Viktors.
1917: vīrs mirst tīfa epidēmijā. Anna Irbe ar bērniem dodas uz Novorosijsku. Mirst zīdainītis Viktors.
1922: Anna Irbe kopā ar dēlu Kirilu atgriezusies Latvijā. Strādājusi par tēva sekretāri.
1923: tikšanās ar Zviedrijas luterāņu baznīcas bīskapu Nātanu Sēderblūmu, kurš stāsta par misijas darbu Indijā, uzsverot nepieciešamību pēc sievietēm misijas darbā, kas varētu kalpot nabadzīgajām, kastu sistēmas ierobežotajām sievietēm.
1924: ievētīta par misionāri. Vecajā Sv. Ģertrūdes baznīcā viņu par misionāri iesvētījis LELB bīskaps Kārlis Irbe.
1925: beigusi misijas skolu Anglijā.
1925–31: devusies uz Koimbatoru, Indijā, kur sākusi darbu Zviedrijas luterāņu baznīcas misijā. Apguvusi vietējo tamilu valodu, strādājusi dažādos Zviedrijas misijas projektos.
1931–32: atgriezusies Latvijā uz gadu ilgu atvaļinājumu un ar tēva palīdzību ieguvusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas atbalstu misijas darbam Indijā. Savu Indijas pieredzi apkopojusi priekšlasījumos Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzēs, vācot ziedojumus misijas darbam – plānotajam misijas centram.
1933: mežā starp Koimbatoras un Polači sāk veidot Karunagarapuri ciemu, kur bez evaņģēlistu mājām uzcelts arī atraitņu nams, atradeņu māja, skola un aptieka.
Pēc 1940: Karunagarapuri misija pāriet Zviedrijas luterāņu baznīcas aprūpē, kura uzskatīja šo ciemu par paraugmisijas staciju.
1951: Anna Irbe izbeidz darbu Karunagarapuri ciemā.
(Avots: Ieva Puķe. Anna Irbe (Kaļitajeva). 100 Latvijas sievietes kultūrā un politikā, 2008, 182.–183.)

1926: laikrakstā "Jaunākās Ziņas" turpinājumos publicēts Annas Irbes apraksts "Ceļojums pa Indiju"


Darbi
"Vēstules no Indijas" (Valters un Rapa, 1927)
"Vēstules no Indijas" (Ārmisija, 1938)

"Viņa bija viena
no pirmajām sievietēm misionārēm, kas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados no
Latvijas devās kalpot misijas darbā, drīz pēc tam, kad tika pārdzīvots Pirmais pasaules
karš, Latvija tika nodibināta kā neatkarīga valsts un tika izveidota Latvijas Evaņģēliski
luteriskā baznīca. Viņas pieeja misijas darbam Indijā tajā laikā bija inovatīva un ļoti veiksmīga. Laikā,
kad liela daļa Rietumu misionāru joprojām vēlējās parādīt savu pārākumu pār “iedzimtajiem”, Anna Irbe jau no paša kalpošanas sākuma izvēlējās identificēt sevi ar indiešiem, kuriem kalpoja, pieņemot viņu vienkāršo un nabadzīgo dzīvesveidu, iemācoties
tamilu valodu un kultūru."

Kristīna Ēce. Anna Irbe un misijas darbs Karunagarapuri. Ceļš, 2020, 7.

"Savu darbību tā nekad neuzskatīja par šauru
misionāra darbu. Sociālās palīdzības darbs bija tikpat svarīgs. Tieši pēdējā iemesla
dēļ tā iemantoja vietējo iedzīvotāju lielu uzmanību, kaut arī tie nebija kristieši. Vietējie
iedzīvotāji viņu apzīmēja par "Rišī", kas ir indiešu apzīmējums svētajiem un gudrajiem.
Pretēji daudziem citiem misionāriem Anna Irbe dzīvoja līdzīgi vietējiem iedzīvotājiem:
staigāja kailām kājām, gāja viskarstākajā saulē bez saules sarga, dienas laikā neko
neēda, runāja tekoši tamilu valodā, strādāja dārzā un laukā, pati slauca bafalos. Tajā
pat laikā tā kopa slimos."

Visvaldis Klīve. Pa Annas Irbes pēdām, Laiks, 1975, 26. jūlijs.

misionāre

Dzērbenes draudzes skola
Dzērbene

1925
Anglija
Beigusi misijas skolu.

1915
Kaukāzs
Kopā ar vecākiem devusies bēgļu gaitās uz Kaukāzu.

1925
Indija

1925
Indija
Devusies uz Koimbatoru, Indijā, kur sākusi darbu Zviedrijas luterāņu baznīcas misijā.