PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "BETONA SVĒTNĪCAS" (NEPUTNS, 2008)
"Emocionāla atraisītība un tiešums blīvā gleznainu, konkrētu tēlu plūdumā, asi reālistisku, raupju ikdienas detaļu sadzīvošana ar jaudīgu jutekliskumu un vissmalkākajiem, trauslākajiem tēliem un noskaņām, visa šīs dzejas pamatintonācija, kas ir – ja ne kliegšus, tad saukšus, aizgūtnēm, uz elpas spēju robežas. (..) Lielāko daļu "Betona svētnīcās" iekļauto dzejoļu apdzīvo citas, dzīvē satiktas vai noskatītas sievietes – pārdevējas, konduktores, dzērājas, kaimiņienes, dažnedažādas. Manfelde runā par viņām ar tik intensīvu iejušanos viņu dzīves sāpēs, stāsta tik precīzi un žilbinoši spilgti, ka iesāpas acis, to visu uzlūkojot. (..) Manfeldei ļoti raksturīgs ir izteikti kreiss patoss – viņas iejušanās, līdzjūtība adresēta visupirms dzīves pabērniem, trūcīgajiem, bomžiem, ielas muzikantiem (..), sievietēm, kam ļoti grūti vilkt ikdienas nastu, kas noveco, uzblīst miesās, netiek iekārotas, kamēr "gadiem ilgi aizturētās elsas kļūst par neiedomājamu spēku / ar kuru izvilkt līdz rītam" (53. lpp.)."
Jānis Elsbergs. Sievietes, sievietes, sievietes. Satori, 23.09.2008.
PAR DARBU "ZEMNĪCAS BĒRNI" (AUTORIZDEVUMI, 2010)"Šī ir brīnišķīga grāmata, rakstīta ar maigumu un dvēseles sāpēm, kurām ir zelta maliņa. Ģimenisks stāsts par visas nācijas vēsturi, kuras grūtais liktenis izstāstīts viegli un nepiespiesti. Šī grāmata neiedzīs depresijā, nepadarīs grūtsirdīgu; varbūt tā runāt par tik grūto laiku Latvijas vēsturē iespējams vien paaudzei, pie kuras pieder Manfelde – paaudzei, kura vēl atminas padomju laiku. "Zemnīcas bērni" ir lieliska rokasgrāmata ģenealoģiskiem pētījumiem un savas dzimtas, savas privātās vēstures radīšanai, to prasmīgi ilustrē grāmatas beigās pievienotais pārstāsts par arhīva apmeklējumu un pētniecības uzsākšanu."
Žolude, Inga. Zeltnīcas bērni.
Latvju Teksti, Nr. 1, 2010.
PAR DARBU "CEĻOJUMS UZ MĒNESI" (LITERATŪRAS KOMBAINS, 2011)"Ir labi zināms, ka, vārdiski aprakstot apkārtni, iespējams to spilgtāk izjust, taču Manfelde iet soli tālāk – viņas teksts jebkuru vidi atklāj pavisam savādu, dziļāku nekā ierasts, pat dievišķu. Turklāt aprakstītā atmosfēra, šķietami nenozīmīgi notikumi, kam neizbēgami pievienojas rakstītājas kultūras bagāža, mirklīgie impulsi un nenovaldītās asociācijas, reizēm ļauj nonākt pie kopsakarības, ļauj atrast nozīmi visam, kas notiek. (..) Manfeldes vērojumam reti pieslēdzas vērtējums, viņa pasauli tver kā gleznotāja, pavīd līdzjūtība, žēlums, sajūsma vai apbrīna, bet tiesāšana atstāta Dieva rokās."
Šteinbergs, Ivars. Puķes un katedrāles.
Latvju Teksti, Nr. 7, 2012.
PAR ROMĀNU "DZIMTENĪTE" (LITERATŪRAS KOMBAINS, 2012)"Andrai Manfeldei grūti pārmest gremdēšanos individualizētās,
bieži klaji sirreālā laiktelpā iedzīvinātās fantasmagorijās, kas nereti mēdz
kaitināt mūsdienu orģinālliteratūras lasītāju. Viņas stīga līdz šim bijusi, tā
sakot, poētiskais reālisms – izjustā tiklab dzejas kā prozas valodā ietērpta,
šeit un tagad izrunājama vispārīga sāpe."
Kolmane, Ieva.
Viesstrādniecības mīts un trimdas sindroms.
Latvju Teksti,
Nr.
2, 2013.
PAR PROZAS KRĀJUMU "MĀJĀS PĀRNĀCA BASA" (LATVIJAS MEDIJI, 2018)"Andras Manfeldes grāmatā Mājās pārnāca basa veidotā dokumentālas liecības pārradīšanas pieeja ir mūsdienām atbilstošs vecāku paaudzes traumas komunikācijas ceļš no paaudzes uz paaudzi. Tā ir lielā vēstures notikuma iemiesošanās mazā cilvēka stāstā un tālāk – mākslas darbā, kas tāpat kā Viestura Kairiša filma Melānijas hronika (2017) var aizsniegt mūsdienu uztvērēju par spīti tam, ka gribas teikt – kāpēc atkal runāt par izsūtījumu tēmu, tas ir sāpīgi, kāpēc man to vajag, ikdiena jau tā ir tik sarežģīta, kāpēc kultivēt ciešanas un žēlošanos. Andras Manfeldes ziņa ir ļoti skaidra – mums to vajag, lai šķīstītos. No ērtībām, lietām, patērēšanas drudža, neīstuma, egocentrisma. Turklāt – nevis kultivējot tikai savas nācijas ciešanas, bet gan paskatoties apkārt un ieraugot arī citus."
Zanda Gūtmane. Mēs nākam no vecāku neizdzīvotās bērnības.Punctum, 10.07.2018.
PAR DARBU BĒRNIEM "VAI MAMMA MĀJĀS?" (DIENAS GRĀMATA, 2023)
"Ļoti uzrunā Andras Manfeldes intonācija. Viņa katrai mammai tik labi saprotamo sajūtu, ka reizēm pārgurums ir tik milzīgs, ka gribētos no pasaules izčibēt vai kā pazudušai zeķei aizkrist vienkārši aiz dīvāna un gulēt, gulēt, gulēt līdz pastardienai (patiesībā – līdz pirmajam brēcienam vai piedegušam katlam), ir izteikusi cilvēciski vienkāršā izteiksmē. Viņa neievieto savu piekusušās mammas pazušanas stāstus kādos dziļākos mātišķības kontekstos vai feminisma tradīcijā. Viņas uzrakstītā mamma nav ne ļoti dusmīga, ne ļoti ironiska vai asprātīga. Viņa noteikti pa vakariem nezīmē plakātus un neiet nekur piketēt par savām tiesībām. Viņa vienkārši ir ļoti pārgurusi un tikpat ļoti mīl savus bērneļus, ko šajā grāmatā ar rakstniecei raksturīgo eksistenciālismu un siltumu var sajust. Manfeldei labi izdevies vienlaicīgi pārstāvēt gan bērna, gan mammas skatu punktu, kas šo grāmatu padara par lielisku kopā lasīšanas piedzīvojumu, kas, iespējams, ļaus nedaudz iejusties otra ādā. "
Adamaite, Undīne. Vai mamma mājās? laligaba.lv, 2024.