Alvils Ceplis
06.06.1897 – 28.05.1938
Padomju dzejnieks un prozaiķis Alvils Ceplis (1897–1938) debitēja literatūrā Pirmā Pasaules kara laikā. Sākotnēji publicēja dzejoļus dažādos strēlnieku periodiskajos izdevumos. 1918. gadā ar 9. strēlnieku pulku apsargāja Kremli, dzīvodams Maskavā aizrāvās ar proletkulta idejām. Viņš bija kvēls proletkulta ideju un vecās pasaules un tradīcijas noārdīšanas koncepta atbalstītājs. Šajā manierē tapa dzejoļi, kas tika publicēti Latviešu Strādnieku Rakstnieku Savienības dzeju krājumā "Sarkanie pavedieni" (1919) (Ceplis bija arī tā sastādītājs) un ar Robertu Eidemani (1895–1937) un Pēteri Sviri (1891–1938) kopīgajā krājumā "Uguns un Ziedi" (1920).
Pievērsies arī prozai, izdoti stāsti "Noliedzēji" (1924) un "Malienas vilki" (1926), kas vēsta par 1905. gada revolūciju un kalpu dzīves sarežģītajiem apstākļiem, 1925. gadā tiek izdoti divi stāstu krājumi "Stāsts par apiņiem" un "Indija".
Kopš 1926. gada dzīvoja Maskavā, strādāja laikraksta "Krievijas Cīņa" un literārā žurnāla "Celtne" redakcijās. Daudz publicējās periodikā, tapa dzejoļu krājumi "Entuziasti" (1935) un "Mani draugi" (1935). Apceļodams PSRS kolhozus un rūpnīcas, sarakstīja aprakstu krājumu "Traktori rudzupuķēs" (1932) un stāstu "Sarkanās Vedingas karogs" (1935).
20. gadsimta 30. gadi iezīmēja lūzumu Cepļa daiļradē: pievērsās vēsturiskajiem romāniem "Kalpi" (1933), kas vēsta par latviešu kalpiem Vidzemē 20. gadsimta sākumā un uzrakstīja diloģiju "Zeme" (1935–1936) par latviešu zemniekiem, kas izceļoja uz Krieviju 19. gadsimta izskaņā. Abos romānos vairs nav padomju reāliju slavināšanas un ir atkāpšanās no reālistiskā izteiksmes veida.