Alma Zaprauska

Dzimusi Koknesē pagasta vecākā Kārļa Saprauska ģimenē. Māte Ieva (dzimusi Stučka) mācījusies pie skolotāja Jāņa Purapuķes. 
"Tēvs bija liels grāmatnieks, tāpat arī māte. Vecāku grāmatu plauktā bez bībeles bija arī Aladina brinumlampa un dažādas vēsturiskas grāmatas. Sevišķi teiksmaina likās grāmata par Ēģiptes piramidēm un sfinksām." (Alma Zaprauska. Autobiogrāfija. Ķelpe, Jānis. Sieviete latvju rakstniecībā. Jelgava, 1936, 179–181. lpp.)
1920. gadu vidū izveidojusies ciešāka draudzība ar literatūrvēsturnieku Teodoru Zeifertu.
1932: salaulājusies ar artilērijas virsnieku Jāni Lūsi un pārcēlusies uz dzīvi Liepājā.
1932–1939: Liepājā pavadītais laiks ir aktīvākais Almas Zaprauskas dzīvē. Viņa līdzdarbojusies vietējā dienas laikrakstā "Kurzemes Vārds" un vairākos Rīgas preses izdevumos.

1925: pirmā publikācija – filozofiska etīde "Vai visu zināt ir augstākā ideja?" žurnālā "Sieviete"(3. nr.). 
Publicējusi dzejoļus, stāstus un apceres žurnālos "Sieviete", "Sievietes Pasaule", laikrakstā "Māras Vēstnesis", u.c.
1932–1939: dzīvojot Liepājā, līdzdarbojusies vietējā dienas laikrakstā "Kurzemes Vārds" un vairākos Rīgas preses izdevumos.
1930. gados: īpašu vērtību rakstos piešķir sievietes lomai valsts dzīvē, saskatot sieviešu īpašo misiju – "svētījošo maigumu", kas vienīgais spējīgs ievest mieru slimajā un naida pilnajā sadzīvē. "Sievietes misija tagadējā dzīvē "(1931), "Sāpes un prieks kā dziļākie dzīves labklājības avoti" (1933), "Sievietes ētiskā nozīme ģimenē" (1933), "Tikumība ģimenē, tautā un valstī" (1934) – daži no Almas Zaprauskas rakstiem. 
1939–1941: dzīvojot Tukumā, publicējusi dzejoļus, recenzijas galvenokārt laikrakstā "Kurzemes Vārds".
Manuskriptā palicis 1940. gadu sākumā rakstītais romāns "Miersalietes liktenis", dzejoļu krājums "Siltās sarunas".
1950. gados: rakstījusi garīgas dziesmas Mateja baptistu draudzei.

DZEJA1935: "Domu svētceļojums" (Zemnieka Domas) 

PAR ALMU ZAPRAUSKU
"Tikai sev pēckara gados Alma Zaprauska tulkojusi Šveices tiesību zinātnieka un kristīgā filozofa Karla Hiltija (Hilty, 1833-1903) darbu "Laime", kurā satuvināti viņai tuvi atziņu avoti – stoiķu filozofija un kristīgā ticība. Abas piešķir lielu nozīmi cilvēka gribai, vienīgajai lietai, kas atrodas paša cilvēka rīcībā. Abas prasa cilvēka tikumīgu rīcību. Vissvarīgākais, kas nepieciešams laimei, pēc Hiltija domām, ir uzticība pasaules tikumīgai kārtībai un darbs. Katram cilvēkam ir jābūt brīvam no lepnības, goda un varaskāres, savā darbībā tam jāvadas no pienākuma balss un jābūt tīram savās domās un pūliņos. Tāda ir ir arī Almas Zaprauskas pārliecība laikā, kas it kā pārbauda viņas uzticību jaunībā izsacītajai vēlmei gūt atziņas un dzīvot saskaņā ar tām."Briedis, Raimonds. Domu, nevis jūtu svētceļojums. Neatkarīgā Cīņa, Nr. 51, 1994.
PAR DZEJOĻU KRĀJUMU "DOMU SVĒTCEĻOJUMS" (ZEMNIEKA DOMAS, 1935)"Zaprauskas stiprā puse ir dziļā izjūta, vietām kūsājošā sirsnība, nevairāma tieksme pēc augsti garīgā, mistiski reliģiozā."

Līgotņu Jēkabs. Burtnieks, Nr. 3, 1935.

"Alma Zaprauska ir sirsnīga, lielu augtgribu un gaismas ilgām apbalvota. Viņai nav naivitātes, intelektualizējoši viņa pieiet pasaulei, tādēļ arī viņas dzejai ir maz uzskatāmu gleznu, viscaur autorei tieksme uz aforistisko izteiksmi (..) Pats virsraksts jau raksturo krājumu. Domu, nevis Jūtu svētceļojums. (..) Erotisku dzeju šai grāmatā nav, un tas domu svētceļojumam piešķir īpatnēju nokrāsu, jo parasti dzejnieču darbos erotiskais atkārtots līdz apnikumam it kā tas būtu vienīgais sievietei pieejamais pārdzīvojums."
Zenta Mauriņa. Kurzemes Vārds, Nr. 70, 1935.
“Dzejas cienītajiem Almas Zaprauskas dzeju krājums ieteicams, kā interesants mēģinājums filozofisku pasaules uzskatu ietērpt dzejiskā formā. Katra viņas dzeja ir jauna atziņa.” 
Balode, Paula. Alma Zaprauska. Domu svētceļojums. Sievietes Pasaule, Nr. 6, 15.03.1935.

"Almas Zaprauskas dzeja ir domu un atziņu dzeja. To lasot, rodas iespaids, ka jaunajai debitantei ir kas sakāms, ir ievērojama idejiskā bagātība, kurai jāmeklē daiļskanīga dzejas forma. Vienā otrā lapas pusē tāpēc arī atrodam pa īstai dzejas pērlītei. Tikai dzejnieces iemīļotais novads – filozofiskie temati, ir grūtākie starp citiem. Tie prasa drošu mākslinieka roku, lai pārdomas tvertu īstā dzejas skaistumā. Nav tāpēc nekāda nejaušība, ja dažu reizi autores dzejoļos trūkst paša galvenā – dzejas. Nepietiek ar to, ka doma izteikta ritmā un greznota atskanam, formālie elementi jāsakausē ar dzejas dievišķo uguni, kas vienīgā piešķir lirikai mākslas vērtību."
Jānis Andriņš. Domu svētceļojums. Almas Zaprauskas dzejoļi. Dzimtene un Pasaule, Nr. 12, 15.06.1935.

"Dzejoļu krājumā "Domu svētceļojums" (1935) dominē ilgas un dvēseles miera meklējumi, sāpju un piedošanas slavinājums, ziedošanās prieks, dzimtās dabas tēlojums. Īsos aforistiskos pantos variēti dzīvības, nāves un mīlestības motīvi."

Raimonds Briedis. Latviešu rakstniecība biogrāfijās. R.: 2003.

author
poet

Alma Saprauska

Alma Lūse

1911–1915
Stukmaņu pagastskola
Stukmaņi
Pa vasaru gājusi mācīties uz Stukmaņu Lejasdepšām pie tautiskā laikmeta skolotāja un literāta Jura Kalniņa-Prātkopja, kurš vasaras brīvlaikos mēdza uzturēties savās lauku mājās.

1915–1916
Vietalvas draudzes skola
Vietalva

1921
Latvijas Kultūras veicināšanas biedrības vakara vidusskola
Rīga

1921–1932
Rīga

1932–1939
Liepāja

1939–1941
Tukums

1941–1950
Kalsnavas pagasts

1950
Pļaviņas

1960
Salaspils

1945
Kalsnavas pagasts
Strādā Kalsnavas mežniecībā.

1960
Rīgas pilsētas 1. slimnīca
Bruņinieku iela 5, Rīga

Rīgas Pirmie Meža kapi