Par Aleksandru Adamānu
“No Veras Adamānas atmiņām par vīrabrāli: “Atminos Aleksandru no saviem
pusaudzes gadiem. Aleksandrs toreiz (t. i., 30. gados – V. V.) jau dzīvoja Rīgā, bet bieži ciemojās pie saviem vecākiem
Blontos, kur viņa tēvam Odumam un mātei Jadvigai bija 3 ha liela saimniecība.
Adamānu ģimenē bija pieci bērni Aleksandrs vecākais. [..] Atceros Aleksandru, neliela
auguma, pasīks, diezgan noslēgts. Zināju, ka viņš raksta. Blontu mājās bija vesels
plaukts ar Aleksandra rokrakstiem. Trīsdesmito gadu vidū jau zinājām, ka
Aleksandrs slimo ar kakla tuberkulozi; grūti viņam klājās, jo reizē mācījās un
strādāja Dzelzceļa virsvaldē.”
Valeinis, Vitolds. Sakņojums novada likteņgaitā. Literatūra un Māksla, 1988, 26. augusts.
Par Aleksandra Adamāna dzeju krājumā "Sapņi un zemes balss" (1987)
“Ar ko tad A. Adamāns visvairāk tuvs mums šodien, kādi dzejoļi būtu
pieminami kā iespaidīgākie? Vispirms, protams, minama populārā “Jaunos
latgalītes dzīsme” ar savu dziļi tautisko saturu un folklorisko ritmu un stilu.
[..] A. Adamāna dzejā parasti pretstatīti sapņi un īstenība, jābūtība un
esamība. Vistiešāk tas izpaužas jau minētajā dzejolī “Sapņi un zemes balss”,
bet tāpat arī “Es jūsmodams gāju caur dzīvi”, “Mana dzeja” un daudzos citos.
Zīmīgas ir liriskā varoņa alkas pēc plašuma, raušanās ārā no fiziskas un
garīgas šaurības, kas nomāc novada dzīvi (“Kad svešumā gāju”, “Sapnis par
Indiju” u. c.). Raksturīgas arī pilsētā nonākuša lauku jaunieša nostalģiskās
izjūtas (“Naktī”, “Aicinājums” u. c.). [..] A. Adamāna dzejas pievilcība
slēpjas individuālo un sociālo motīvu daudzveidībā un vienotībā, tajā dziļi
pārdzīvotajā vienotībā, kam pamatā sava likteņa ciešais sakņojums novada
likteņgaitā un mentalitātē.”
Valeinis, Vitolds. Sakņojums novada likteņgaitā. Literatūra un Māksla, 1988, 26. augusts.