Aleksandrs Adamāns

Dzimis 1908. gada 24. augustā Mērdzenes pagasta Blontos zemnieka ģimenē.
1930: nomirst dzejnieka tēvs, un viņa materiālie apstākļi, lai studētu, ievērojami pasliktinās.
Miris 1936. gada 12. septembrī Mērdzenes pagasta Blontos, apbedīts Pušmucovas kapos.

1926: publicēts pirmais dzejolis "Prieka ziedi" žunālā "Jaunais Cīrulītis" (Nr.7).
No 1928: periodikā regulāri publicēti Adumāna dzejoļi, īsstāsti un tēlojumi.
1928: žunāla "Zīdūnis" rīkotajā pirmajā literārajā konkursā par dzejoļu ciklu "Pavasara vēji" un stāstu "Vīntuļa dīnas gromota" saņēmis 2. godalgu.
1930: žunāla "Zīdūnis" rīkotajā otrajā konkursā par dzejoļu ciklu "Sapņu dorzā" saņēmis 1. godalgu."
1987: izdota dzejoļu un tēlojumu izlase "Sapņi un zemes balss".

Par Aleksandru Adamānu

“No Veras Adamānas atmiņām par vīrabrāli: “Atminos Aleksandru no saviem pusaudzes gadiem. Aleksandrs toreiz (t. i., 30. gados – V. V.) jau dzīvoja Rīgā, bet bieži ciemojās pie saviem vecākiem Blontos, kur viņa tēvam Odumam un mātei Jadvigai bija 3 ha liela saimniecība. Adamānu ģimenē bija pieci bērni Aleksandrs vecākais. [..] Atceros Aleksandru, neliela auguma, pasīks, diezgan noslēgts. Zināju, ka viņš raksta. Blontu mājās bija vesels plaukts ar Aleksandra rokrakstiem. Trīsdesmito gadu vidū jau zinājām, ka Aleksandrs slimo ar kakla tuberkulozi; grūti viņam klājās, jo reizē mācījās un strādāja Dzelzceļa virsvaldē.”

Valeinis, Vitolds. Sakņojums novada likteņgaitā. Literatūra un Māksla, 1988, 26. augusts.

“Ar ko tad A. Adamāns visvairāk tuvs mums šodien, kādi dzejoļi būtu pieminami kā iespaidīgākie? Vispirms, protams, minama populārā “Jaunos latgalītes dzīsme” ar savu dziļi tautisko saturu un folklorisko ritmu un stilu. [..] A. Adamāna dzejā parasti pretstatīti sapņi un īstenība, jābūtība un esamība. Vistiešāk tas izpaužas jau minētajā dzejolī “Sapņi un zemes balss”, bet tāpat arī “Es jūsmodams gāju caur dzīvi”, “Mana dzeja” un daudzos citos. Zīmīgas ir liriskā varoņa alkas pēc plašuma, raušanās ārā no fiziskas un garīgas šaurības, kas nomāc novada dzīvi (“Kad svešumā gāju”, “Sapnis par Indiju” u. c.). Raksturīgas arī pilsētā nonākuša lauku jaunieša nostalģiskās izjūtas (“Naktī”, “Aicinājums” u. c.). [..] A. Adamāna dzejas pievilcība slēpjas individuālo un sociālo motīvu daudzveidībā un vienotībā, tajā dziļi pārdzīvotajā vienotībā, kam pamatā sava likteņa ciešais sakņojums novada likteņgaitā un mentalitātē.”

Valeinis, Vitolds. Sakņojums novada likteņgaitā. Literatūra un Māksla, 1988, 26. augusts.

dzejnieks

Rušons, Ūdris

1919–1925
Pildas pagasta 1. 6-klašu pamatskola
Pilda
Mācījies Pildas pamatskolā

1925–1929
Ludzas Valsts vidusskola
Ludza

1929
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Nepabeigtas studijas Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē; studiju virziens: ekonomika.

1929–1934
Latvijas Dzelzceļu virsvalde
Rīga
Statistikas nodaļa, ierēdnis

17.09.1936
Pušmucovas kapi
1988: 10. septembrī, Dzejas dienās, Pušmucovas kapos atklāts tēlnieka Bērtuļa Buļa veidots kapa piemineklis Aleksandram Adamānam.“Šogad 10. septembrī, Dzejas dienās, netālu no Ludzas, Pušmucovas kapos, dzejniekam sakarā ar 80. gadadienu atklās pieminekli, ko veidojis pazīstamais Latgales tēlnieks Bērtulis Buls. Lūk, ko viņš raksta: “.. ceļiniek, kad nonāksi Ludzas pusē, lūdzu, apstājies pie šā akmens tēla, kur kapu klusumā tevi uzrunās trauksmainais jauneklis, kas sauc “vēl pēc plašās tāles”, bet kājas jau zemes pinekļi un smagums sien.” Piebildīsim: pieminekļa idejai par pamatu ņemts dzejoļa un arī krājuma nosaukums “Sapņi un zemes balss”. Akmenī tas ieguvis tādu ārējo veidolu, ka jauneklis tiecas uz augstajām tālēm, bet kājas saista zemes smagme.”Valeinis, Vitolds. Sakņojums novada likteņgaitā. Literatūra un Māksla, 1988, 26. augusts.