Par darbu Latvijas Padomju rakstnieku savienībā"Viņam bija lemts gadus desmit (1965–1974) būt mūsu
uzskatiem tik ļoti dažādo rakstnieku kolektīva organizatoriski radošā darba
centrā kā valdes pirmajam sekretāram. Pēc literātu revolucionārās pārbūves
kongresa. Kopā ar jauniem kolēģiem sekretāriem, kas strādāja pārmaiņus, īpaši
grūts bija pats sākums, kad mums, šos amatos nepieredzējušiem, nācās izjust no
valdes izbalsoto un viņu draugu tiešo un netiešo nepatiku un sašutumu. Alberts
šajās un citās sarežģītās situācijas rīkojās kā drošs un tālredzīgs vadonis,
viņam taču aiz muguras bija revolucionāra pagrīdnieka un strēlnieka pieredze.
Katru faktu viņš aplūkoja dialektiskās sakarībās un nemēdza būt pārsteidzīgs. [..]
Viņam bija lemts cīnīties arī citās mājās – Centrālajā Komitejā un Grāmatu
komitejā, kur sēdēja pelšiski vosiski ierēdņi, kas izmisīgi turējās pie saviem
un kāri skatījās uz augstākiem krēsliem un kam nerūpēja ne dzīves, ne
literatūras attīstība. Katra nestandarta doma, katrs spilgtāks māksliniecisks
meklējums tur tolaik tika preparēts un izskausts. “Albertam Lielajam” un viņa
komandai nācās doties aizsardzībā un arī pretuzbrukumā brīžos, kad bija
apdraudēts ne tikai kāda darba, bet arī paša rakstnieka liktenis."
Bērsons, Ilgonis. Alberta Jansona piemiņai. Karogs, Nr. 11, 1989, 1. nov.