“Kas ir Neibarts? Dabas parādība? Atvērtā sistēma pret Kosmu? Dzejnieks, pantiņu sacerētājs? Varbūt pasauli ap pirkstu aptinējs? Kazi, viņam, tāpat kā krievnieku futūristam Kručoniham, kabatā vienmēr iezīmētu kāršu kava? Un vispār – vai viņš rakstāms ar gorkijiski lielo burtu, lai skan lepni, vai arīdzan kā citas patiesas dabas parādības – kā, piemēram, koks, putns, skudra, zvaigzne vai naģe – ar demokrātiski mazo. Un tad mēs droši varētu runāt ne tikai par Neibarta poēziju kā tādu, bet lietot arī, piemēram, šādus vārdu salikumus – tik un tik neibartus ilgi mēs dzērām alu vai tik un tik neibartus tālu no mums noplivinājās astes zvaigzne… [..]
Varbūt viņš ir epiķis? Pats tak paudis, ka viņa poēzija ir kā gara, gara vienota desa, kas stiepjas gadu desmitiem cauri. Un dzejnieks tik gadu pa gadam jeb grāmatu pa grāmatai nogriež kārtējo ripiņu. Saprotams, reizēm ripiņā vairāk speķa gabaliņu, vitreiz liesumiņu, vēl citreiz putraimu… Kā jau pie dzejniekiem. [..]
Iespējams, ka viņš vienkārši ir slinks, jo dzejoļus nepieraksta, bet, zvilnot uz kušetes un kūpinot miera pīpi, tos vienkārši noķer aiz astes un pieradina. [..]
Un visbeidzot – viņam ir daudzas un dažādas tautības. Bet viena no galvenajām tautībām [..] ir – liepājnieks, kurā jebkuras bailes, kādas nu vien šaisaulē iraid, ieraugot mūsu vārdotāju, astes kājstarpī žmiedz.”
Brūveris, Pēters. Āžu bulvāra donkihots. Karogs, 1999, 11, 204.–207. lpp.
“Kādēļ dzejnieks tiecas uzrunāt lasītāju [..] saruniskā intonācijā, ko viņš ar to panāk? Viens no vērā ņemamiem rezultātiem ir zināma dzejas demokratizācija un varbūt arī savdabīga maskulinizācija. Aivara Neibarta adresāts diezgan nepārprotami ir galvenokārt vīrietis (pašam dzejniekam varbūt to arī ne vienmēr apzinoties), Viņa dzejas cilvēks – tas ir gluži ikdienišķs, varētu teikt, tipisks vīrietis, kuram nav svešas arī tipiskās vīriešu dzimuma vājības – zināms robustums valodā, neliela bravurības deva, varbūt drusku paviegla un katrā ziņā nedaudz ironiska attieksme pret visām tām dvēseles dzīlēm, sirds ilgām un debesu zilgmēm [..].”
Bušs, Ojārs. Par dažiem A. Neibarta dzejoļiem, bet ne tikai par to. Literatūra un Māksla, 1980, 6. jūnijs.