Ādolfs Ģērsons
23.10.1876 – 22.07.1934
Ādolfs Ģērsons (1876–1934) – rakstnieks, žurnālists, tulkotājs. Mācījies Baltijas skolotāju seminārā Kuldīgā (1894-98). Dažus gadus strādājis par skolotāju, tad pievērsies žurnālistikai. No 1901. gada strādājis laikrakstā "Vārds", vēlāk laikrakstā "Rīgas Avīze" (1902-1906), "Latvija" (1906-1914), "Līdums" (1915-1916). 1917. gadā devies bēgļu gaitās, Harkovā bijis mūrnieks, 1917. gada beigās ieradies Valkā, atgriezies "Līdumā", 1918. gadā Rīgā sācis strādāt laikrakstā "Jaunākās Ziņas", kur bijis Saeimas referents un politiskās informācijas nodaļas vadītājs (1925-1934). Strādājis arī citu izdevumu redakcijās, vairākos izdevumos kopā ar O. Nonācu un J. Janševski. Periodikā (arī žurnālā "Jaunības tekas" u.c. izdevumos jaunatnei) publicējis demokrātiskas ievirzes stāstus, dzejoļus, literatūrkritiskus u.c. rakstus. Tulkojis M. Gorkija "Vectēvs Arhips un Ļoņka" (periodikā 1901), N. Gogoļa "Vijs" (1902), Ļ. Tolstoja "Saimnieks un kalps" (1910) u.c. rakstnieku darbus. Sarakstījis mācību grāmatu pamatskolām "Latvijas vēsture" (1923).