Latviešu sociāldemokrātu savienība

Latviešu sociāldemokrātu savienība (LSS) bija skaitliski neliela, radikāli noskaņota demokrātiska kreisa politiska partija Krievijas impērijā laikā no 1903. līdz 1913. gadam, izveidota 1903. gadā Londonā, apvienojoties Vakareiropas latviešu sociāldemokrātu savienībai ar ASV latviešu sociāldemokrātiem un ar 1902. gadā Krievijas Impērijas Vidzemes un Kurzemes guberņās izveidoto Baltijas latviešu sociāldemokrātisko strādnieku organizāciju (BLSDSO).

Jaunizveidotajai partijai bija visai sarežģīta struktūra, to veidoja dažādas autonomas sekcijas, kopas un komitejas. Partija tika veidota "no apakšas", un to veidoja nevis līderi, bet ārējie faktori – organizācijas. Līderiem bija svarīga loma, bet ne noteicošā, jo pašā organizācijā eksistēja līderu kontrolējošie, vienpersonisku rīcību ierobežojoši mehānismi. Pazīstamākie LSS līderi bija Miķelis Valters un Ernests Rolavs, kuri abi vadīja savienību kopš tās dibināšanas. No latviešu sociāldemokrātu lielā vairākuma (kas vēlākajos gados veidoja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas kodolu) viņus šķīra atšķirīgi uzskati nacionālajā jautājumā – LSS jau 1903. gadā postulēja nepieciešamību pēc neatkarīgas Latvijas valsts (1903. gadā avīzē "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" Miķelis Valters pirmo reizi vēsturē publiski pauda nepieciešamību pēc suverēnas Latvijas valsts dibināšanas). Prasība pēc tautas pašnoteikšanās savijās ar sociālisma ideāliem un uzskatu, ka individuālais terors ir optimālākais cīņas līdzeklis. 1913. gadā partijas II kongresā tika mainīts partijas nosaukums, jo apzīmējums Latvijas Revolucionāro sociālistu partija (eseri) šķita atbilstošāks savienības ideoloģijai, bez tam vajadzēja uzskatāmāk norobežoties no LSDSP (līdzīgie nosaukumi bieži radīja pārpratumus), ar ko attiecības bija visai saspīlētas.