LZA Raiņa balva

1998

Jānis RAINIS (1865—1929) — latviešu dzejnieks, domātājs un sabiedrisks darbinieks. Beidzis Pēterburgas universitāti kā jurists (1888). Jaunstrāvnieks, laikraksta “Dienas Lapa” redaktors. Par cara režīma kritiku izsūtīts uz Pleskavu, vēlāk Slobodsku. Cietumos un trimdā izveidojies par dzejnieku un izcilu tulkotāju (J. V. Gētes “Fausts”). Pirmais 20.gs. noskaņu izteicējs dzejoļu krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903), pacēla latviešu dzeju jaunā kvalitātē (“Gals un sākums”). Aktīvs 1905. gada ideju paudējs (“Vētras sēja”, “Uguns un nakts”). Raiņa monumentālā dramaturģija spēcīgi ietekmēja latviešu skatuves mākslas attīstību (“Pūt, vējiņi”, “Jāzeps un viņa brāļi”, “Spēlēju, dancoju” u.c.). Ar dramatisko poēmu “Daugava” un citiem darbiem Rainis izkopa Latvijas valsts ideju, apliecināja latviešu tautas centienus pēc valstiskuma, sabiedrības ideāla, progresa. Šveices trimda (1905—1920) deva impulsus Raiņa darbībai neatkarīgajā Latvijā — Satversmes sapulcē, trijās Saeimās, Nacionālā teātra direktora, izglītības ministra (1926—1927) darbā. Rainis atbalstīja Zinātņu akadēmijas veidošanas ideju. Plašs filozofisks, humānistisks pasaules skatījums, brīvība no jebkāda šovinisma, nacionālās norobežotības un visdziļākā cieņa pret savas un citu tautu identitāti — Jāņa Raiņa, dzejnieka un domātāja, lieluma pamats un nezūdamība.

LZA Raiņa balva par izcilu radošu veikumu zinātnē vai kultūrā iedibināta ar LZA Senāta 1998. gada 22. septembra lēmumu. LZA Senāts uzskata, ka Raiņa balva prestiža ziņā ir nākamā pēc LZA Lielās medaļas.

LZA Raiņa balvas laureāti ir tēlnieks I. Ranka (1998), dzejnieks I.Ziedonis (2001).