Betona svētnīcas

Otrajā Andras Manfeldes grāmatā saglabājas dzejnieces poētikas galvenās iezīmes— spilgta, asociatīva tēlainība, kas rodas no pavisam ikdienišķām dzīves situācijām, mūsdienu dzejai ne visai raksturīgā spēja poētiski iedzīvoties citu, ārēji neekskluzīvu cilvēku dzīvēs. (Jānis Rokpelnis)
Emocionāla atraisītība un tiešums blīvā gleznainu, konkrētu tēlu plūdumā, asi reālistisku, raupju ikdienas detaļu sadzīvošana ar jaudīgu jutekliskumu un vissmalkākajiem, trauslākajiem tēliem un noskaņām, visa šīs dzejas pamatintonācija, kas ir – ja ne kliegšus, tad saukšus, aizgūtnēm, uz elpas spēju robežas. (..) Lielāko daļu Betona svētnīcās iekļauto dzejoļu apdzīvo citas, dzīvē satiktas vai noskatītas sievietes – pārdevējas, konduktores, dzērājas, kaimiņienes, dažnedažādas. Manfelde runā par viņām ar tik intensīvu iejušanos viņu dzīves sāpēs, stāsta tik precīzi un žilbinoši spilgti, ka iesāpas acis, to visu uzlūkojot. (Jānis Elsbergs)