Latvju rakstniecība portrejās

Unikāla grāmata, kur ievietotas literatūras un mākslas vēsturnieku (A. Birkerta, E. Ego, P. Ērmaņa, A. Gobas, J. Misiņa, Jēkaba Poruka, J. Siliņa) apkopotas latviešu rakstnieku, publicistu, žurnālistu, tēlotājas mākslas un mūzikas kritiķu konspektīvas biogrāfijas un periodisko izdevumu raksturojumi un vairāk nekā 1200 fotoattēlu (portreti, autogrāfi, rokrakstu paraugi u. tml.).
PAR GRĀMATAS NOZĪMI
1926. gadā Letas apgādībā izdotā “Latvju rakstniecība portrejās” daudzējādā ziņā izceļams kā novators izdevums mūsu grāmatniecības vēsturē, īpaši domājot par latviešu literatūras vēsturei un darbiniekiem veltītajiem biogrāfiskajiem izdevumiem. Teju 500 lappušu biezajā sējumā pirmo reizi latviešu rakstniecības vēsturē bija apkopots viss – rakstnieku biogrāfijas, fotogrāfijas, rokrakstu paraugi – no pirmsākumiem (sākot ar 1530. gadu, proti, Simona Grunava tēvreizi un Niklāva Rama garīgu dziesmu) līdz 1926. gadam. Liela vērība pievērsta grāmatas ilustratīvajam materiālam. Vairāk nekā 1300 biogrāfijas papildina līdz tam bagātākā vienkopus aplūkojamā fotoattēlu kolekcija rakstniecības un preses nozarē – 1228 attēli –, kas padara vēsturiskos faktus un notikumus vieglāk uztveramus.

Kā grāmatas ievadā atzīmē Alberts Prande, darba nolūks nav bijis kļūt par akadēmisku izdevumu, bet ievērot plašāku aprindu vajadzības, piedāvājot vispusīgu, konkrētu un viegli pārskatāmu orientēšanos literatūras jautājumos un parādībās. “Latvju rakstniecība portrejās” daļēji pildīja arī līdz tam trūkstošā latviešu rakstnieku leksikona vietu. Tas ir viens no pirmajiem plašākajiem darbiem, kas sniedz biogrāfiskas ziņas par lielāko daļu rakstniecības darbinieku, kā arī mūzikas un mākslas kritiķiem.

GRĀMATAS IZSTRĀDE
Pie grāmatas tapšanas Alberts Prande strādā teju 4 gadus, turklāt grāmatas sākotnējā iecere ne tuvu nav bijusi tik apjomīga, kāda tā rezultātā izvērtusies. 1922. gada februārī iznāk “Ilustrētā Žurnāla” speciālnumurs, kas veltīts latviešu preses simtgadei. Tajā sakopoti Alberta Prandes rūpīgi vākti foto materiāli par avīžniecības un rakstniecības attīstību 100 gados. Sākotnējā iecere bijusi vien paplašināt šajā žurnāla numurā jau ietverto materiālu. 1922. gada marta mēnesī “Ilustrēts Žurnāls” vēstī, ka maija mēnesī Letas apgādībā iznāks “Latvju preses 100 gadi” Alberta Prandes sakopojumā, tautā iedēvēta par “Preses vēsturi”. Tobrīd izdevumā plānots ievietot galvaspilsētas un provinces laikrakstu un žurnālu attēlus un galveno līdzstrādnieku ģīmetnes ar autogrāfiem.

Tomēr informācijas un vizuālo materiālu apkopošana ieilgst un bagātīgais piesūtīto materiālu klāsts pārsniedz iepriekš pieteiktā virsraksta hronoloģisko ietvaru un tematisko rāmējumu. Turklāt Prande arī pats aktīvi apmeklējis vietas, kas varētu sniegt kādus līdz tam nezināmus materiālus. "Krādams un kārtodams materiālus par latviešu preses simtgadi, viņš atklāja ļoti trūcīgas, reizēm pat kļūdainas ziņas par mūsu rakstniecības pirmsākumiem. Meklēdams materiālus, viņš gan braukšus, gan kājām apceļoja visus Latvijas novadus, visas vietas, kas saistītas ar mūsu rakstnieku dzīvi. Daudz unikālu materiālu viņš atrada muižu ēku bēniņos, lauku sētās, baznīcu grāmatās." (A. Kasinskis. Dignājietis atgriežas tautā. Padomju Daugava, Nr. 80, 09.07.1988) Vairāk nekā 240 grāmatu, žurnālu un laikrakstu attēlus izdevumam iesniedzis bibliofils Jānis Misiņš. Materiālu savākšanā attēliem iesaistījušies arī toreizējais Rīgas pilsētas bibliotēkas direktors Nikolajs Bušs, Jelgavas (Kurzemes) provinces muzeja direktors R. Dettlofs (Dettloff), Valsts bibliotēkas direktors Mārtiņš Stumbergs, Rīgas Vēstures un arheoloģijas biedrības bibliotēkas pārzinis Karls Frīdrihs fon Šterns (Carl Friedrich von Stern) un Jelgavas Provinces mūzikas bibliotēkas pārzinis Viktors fon Vilperts (Wilpert). Materiālus no savu ģimeņu arhīviem iesnieguši arī citi.

Paiet gads, un 1923. gadā Alberts Prande presē publicē aicinājumus iesniegt materiālus grāmatai, kuras nosaukums nu domāts – “Latvju preses darbinieki”. Savas portrejas, autogrāfus un īsus biogrāfiskus datus piesūtīt aicināti visdažādāko nozaru pārstāvji – politiķi, zinātnieki, dzejnieki un citi kultūras un sabiedriskie darbinieki –, kas strādā vai agrāk strādājuši dienas presē un žurnālos. Savukārt 1924. gada rudenī iecerētā grāmata beidzot atradusi vārdu, kas pilnīgi aptver tajā ietveramo neparasti bagātīgo saturu, – “Latvju rakstniecība portrejās”. Grāmatas izdošanu Letas apgādniecība sola vispirms 1925. gada janvārī, tad novembrī. Visbeidzot izdevums dienasgaismu ierauga 1926. gada pavasarī. Grāmata raksturota kā “visai noderīga literatūrvēsturniekiem, skolotājiem, māksliniekiem, bibliotēkām, pašizglītībai, studentiem, skolniekiem, dažādiem dāvinājumiem un katram, kas grib iegūt interesantu, vispusīgu un bagātīgu informāciju par mūsu literatūru”. Izdevums iespiests kopumā 6000 eksemplāros. Lai grāmatā ievietotie attēli labāk noderētu kā uzskates materiāli, varētu tikt atkārtoti reproducēti un “apmierinātu mūsu grāmatu draugu sevišķas estētiskas prasības”, 500 eksemplāri iespiesti uz laba krīta papīra. Brošēts izdevums uz ilustrāciju papīra pieejams par 25 latiem, savukārt uz krīta papīra drukāta un sevišķi glītā ādas sējumā grāmata nopērkama par 70 (vēlāk – 60) latiem.

ILUSTRATĪVAIS MATERIĀLS
Grāmatas vizuālajā iekārtojumā nozīme paša Alberta Prandes darbības jomai. Pats būdams gleznotājs, kā arī vairākus gadus vadījis ilustrāciju nodaļu pirmajā latviešu mākslai veltītajā periodiskajā izdevumā “Ilustrēts Žurnāls”, īpašu vērību viņš velta grāmatas ilustratīvās daļas materiālu sakopošanai un rediģēšanai. Tieši Prandes redzējums par šo grāmatu, kur tekstu papildina attēls, noteica enciklopēdiskā izdevuma iekārtojumu. Grāmatas ievadā Alberts Prande runā par attēlu, kas spēj kļūt gan par jaunu zināšanu avotu, gan palīdz dziļāk izprast ikkatra konkrētā laikmeta kultūras darbinieku apkārtējo vidi un no tās gūstamos iespaidus, estētiku un vērtības:

“Mūsu gadusimteņa straujajā dzīves ritumā attēlam liela nozīme, sevišķi viņa ātrās, īpatnējās un noteiktās informācijas labad. Dziņa visu redzēt paša acīm attēlam piešķīrusi lielu kultūras izplatītāja lomu. Sevišķi labi pazīstams attēla paliekošais iespaids audzinātājiem un lektoriem, no gadījumiem, kad viņu priekšnesumi bijuši paskaidroti attēliem. Arī grāmatniecībā tas iekaro arvienu redzamāku vietu.”

Grāmatu bagātina vairāk nekā 1200 attēli – rakstnieku portreti, autogrāfi, rokrakstu fragmenti, grāmatu un periodisko izdevumu vāciņi, ne tikvien pazīstamu, kā arī mazāk redzamu rakstniecības darbinieku. Turklāt grāmata papildināta arī ar citiem materiāliem, kuriem vismaz pirmajā brīdī tieša sakara ar rakstniecības procesu nav, piemēram, gleznas un akvareļi, bet kuru uzlūkošana palīdz novērtēt gan konkrētā aplūkojamā laikmeta māksliniecisko izjūtu un estētisko gaumi un vērtības, gan ievērot pa kādai niansei autoru literārajā daiļradē. Tā “Jura Neikena akvarels “Valmiera” mums rāda autoru kā apdāvinātu gleznotāju. Un, zinot Neikena gleznotāja dāvanas, mēs īsti saprotam, kādēļ viņš varējis literatūrā sniegt tik plastiskus tēlus. Talants, kas neatrada izteiksmi līnijās un krāsās, izpaudās noteiktās formās vārda mākslā.” (no Alberta Prandes ievada)

STRUKTŪRA
Grāmata strukturēta pēc hronoloģiskā principa 4 lielās nodaļās – VISVECĀKIE LAIKI; VECIE LAIKI (1530.–1850.), JAUNIE LAIKI (1850.–1893.) un VISJAUNĀKIE LAIKI (1893.–1925.). Katra perioda ievadā tiek sniegts laikmeta raksturojums, tam seko šī perioda rakstniecības darbinieku literārie portreti un īsbiogrāfijas kopā ar fotoportretiem. Grāmatā secīgi izsekots pirmo rakstu valodas pieminekļu vēsturei, garīgās rakstniecības uzplaukumam, laicīgās literatūras dzimšanai (apgaismība, sentimentālisms), aplūkots tautiskā romantisma periods, Jaunā Strāva, reālisms, jaunnacionālisms, romantisms, dekadenti, jaunklasicisms un visjaunāko virzienu attīstība 20. gados. Izdevuma beigās ievietoti raksti, kurās aplūkota literatūra par tēlotājām mākslām un celtniecību (autors – mākslas vēsturnieks un gleznotājs Jānis Siliņš), literatūra par mūziku (komponists un mūzikas kritiķis Jēkabs Poruks), kā arī literatūrkritiķa Edgara Ego raksts par latgaliešu rakstniecību un avīžniecību pēdējos 20 gados.

NOVĒRTĒJUMS KRITIKĀ
Darba ārkārtīgo nozīmi uzteic arī grāmatas apskatnieki. Kopumā atzinīgus vārdus ievērojamajam veikumam velta Jānis Veselis, Žanis Unāms, Andrejs Upīts, Kārlis Egle, Roberts Kroders, Arveds Švābe un citi. Lasītāji izceļ pirmām kārtām ilustratīvo materiālu, kas “daudzos gadījumos visai rets un grūti sasniedzams, te sameklēts vienkop un padarīts pieejams plašām aprindām, glābts no aizmirstības un iznīcības” (K.Egle). Uzteikti arī rūpīgi izstrādātie rādītāji, kas padara grāmatu parocīgi lietojamu. Dažkārt personīgas attieksmes un pārstāvēto literāro virzienu ietekmēts ir atšķirīgais vērtējums par grāmatas līdzautoru veikumu. Kārlis Egle izceļ Pētera Ērmaņa vispusīgo literārisko erudīciju, raksturojot ne vien dzejniekus, bet arī zinātniekus, publicistus un citu arodu darbiniekus, tikmēr Andreja Upīša vērtējumā “P. Ērmanis bieži vien aizmirst grāmatas informatīvo raksturu, sāk spriedelēt, polemizēt un kritizēt arī to, kas viņa izpratai nemaz nav pa spēkam”. Neraugoties uz dažām iekšējām pretišķībām, visi kritiķi atzīst: “Šī grāmata pelna ievērību ar savu impozanto plašumu, attēlu daudzumu un māksliniecisko iekārtojumu. Patlaban tā mums ir vienīgā, un tai vajadzētu atrasties uz katra latvieša galda.” (Jānis Veselis. Rīgas Ziņas, nr. 197, 1926)

Aizrādīts arī uz nedaudziem darba trūkumiem, kas tik lielā darbā nenovēršami, piemēram, aiz nezināšanas ieviesušās faktoloģiskas vai – loģikas kļūdas (“Rūdolfs Egle nevar būt dzimis 31. aprīlī, jo tāda datuma nav u.t.t.”). Diskusijas raisījis arī laikmetu nošķīrums vecos un jaunos laikos, īpaši beidzamā posma raksturojums, kas nesenā pieredzējuma dēļ objektīvi nav vērtējams. Kritiski vārdi gan veltīti izdevuma pārmērīgam plašumam, kurā ietvertas arī nozares, kas tieši nebūtu saistāmas ar grāmatas sākotnējo uzstādījumu. Piemēram, literatūrvēsturnieks Kārlis Egle aizrāda uz “pārāk plaši ņemto un saprasto jēdzienu par rakstniecību. Ja rakstniecisko parādību vērtēšanā ieturēsim tādas nenorobežotas mērauklas, kādas vērojam šai izdevumā, tad izzudīs visas robežas starp svarīgo un nesvarīgo, vērtīgo un nevērtīgo, zīmīgo un nenozīmīgo, kas vilks sev līdzi arī citas nepareizības.” Tomēr jāatzīmē, ka tieši daudzpusīgais tēmu un laikmetu aptvērums un atļaušanās “Latvju rakstniecībā portrejās” iekļaut arī mazzināmu un it kā nesaistītu kultūras darbinieku vārdus nereti mūsdienu pētniekam ir zelta vērtē, šo grāmatu atrodot par vienu no retajiem ziņu avotiem, kurā publicētas varbūt vienīgās ziņas un fotogrāfija par to vai citu personu, kas varbūt nav izpelnījusies tādu ievērību, lai tiktu iekļauta citos reprezentablos tālaika izdevumos. Savukārt kāds E. W. laikrakstā "Brīvā Zeme" raksta: "Visu rakstniecības darbinieku portrejas še virknējas gandrīz nepārredzamā galerijā līdz pat pēdējām dienām. Jaunākā laikmeta darbinieku attēliem sevišķas intereses nav, jo viņi jau redzēti daždažādās variācijās, bet pēc dažu gadu desmitiem arī šī nodaļa iegūs ārkārtīgu nozīmi. Laiks tad visam būs nolīdzinoši pāri gājis, piešķirdams mūsu dienām visu pagātnes skaistumu. Nākošās paaudzes nolūkosies tagadējā laikā ar tādu pat cienību, ar kādu mēs raugāmies mūsu 18. vai 19. gs. sākumā." (Brīvā Zeme, nr. 116, 29.05.1926)

1992. gadā klajā nākot Literatūras, folkloras un mākslas institūta sagatavotajai biogrāfiskajai vārdnīcai “Latviešu rakstniecībai biogrāfijās”, literatūrvēsturnieks un bibliogrāfs Valdemārs Ancītis kā tai tuvāko no brīvvalsts laika izdevumiem atzīmē tieši Alberta Prandes faktu un ilustratīvā materiāla albumu, turklāt piezīmējot – “ne grāmatas apjoma, ne attēlu daudzuma un kvalitātes ziņā jaunais izdevums [“Latviešu rakstniecība biogrāfijās”] Prandes foliantam netiek līdzi. Nav jaunajā grāmatā arī informācijas par avīžniecību un žurnālistiku, kam Prandi arī turpmāk nāksies izmantot.” (Valdemārs Ancītis. Grāmata, bez kuras nevarēsim iztikt. Jaunā Gaita, nr. 194/5, 1993). Alberta Prandes “Latvju rakstniecībai portrejās” arī mūsdienās ir nepārvērtējama nozīme literatūras pētnieku acīs, teju gadsimtu pēc tās iznākšanas “Portrejas” vēl aizvien vērtējams kā viens no ne vien saturiski visaptverošākajiem, bet arī piedāvātā vizuālā materiāla ziņā pilnīgākajiem izdevumiem, kas aplūko rakstniecības un ar to saistīto nozaru attīstību un darbiniekus no pirmsākumiem līdz 20. gadsimta sākumam.
Informāciju 2021. gada 26. janvārī sagatavoja Literatura.lv redaktore Signe Raudive.

Grāmatas profils izstrādāts Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Kultūras piedāvājums digitālā vidē” ietvaros atbalstītā projekta “Literatura.lv digitālā satura inovācijas” ietvaros.