Līduma dūmos

KolekcijaApgāds "Zinātne"
NosaukumsLīduma dūmos (Latviešu valoda)
SērijaRomāns – pagātnes liecinieks
Papildu informācijaElzas Knopes priekšvārds un komentāri.
Melitas Svarānes pēcvārds "Latviešu saimnieciskā iniciatīva Vidzemes un Kurzemes laukos 19. gadsimtā".
IzdevējsZinātne
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsoriģināldarbs
ISBN5796607189
Klasifikators
Darba autors
Komentāra autors
Faili
Izdošanas gads/vieta1992
Rīga
Rīga
Atvērt

Līduma dūmos

PIRMĀ NODAĻA

Šalkoņa izgāja caur baznīcu. Divas trīs sirmas galvas piepeši salīgojās, kā smagās rudzu vārpas ietrīcas, kad izkapts mugura jau šņakstēdama piesitas pie salma. Draudzes jaunekļu seji tapa uzreiz nopietni. Jaunavas nodūra acis.

Tam jauneklim tur uz kanceles bij taisnība. Kā pātagas cirtieni svilpa caur gaisu viņa vārdi; un draudzes sirds sarāvās no katra sitiena. Kur tad viņiem agrāk bij bijušas acis, šiem lepnajiem, izglītotajiem raudupiešiem? Kā tad agrāk viņi nebij manījuši, ka viss viņu lepnums ir nieks, ka viņu izglītība ir blēņas, ka viņu svabadība ir vēja pūtiens vakarā... iedrebas vēl apse, un vēja vairs nav!

Raudupiešu mājas ir izmaksātas; ēkas viņi ir sacēluši kā muižnieki; rudeņos dzird dūcam kuļamās mašīnas pa visu draudzi... Raudupiešiem ir pagasta nams, kas maksā piecpadsmit tūkstošus; viņiem ir divas skolas... ārzemēs var meklēt labāku, tā teica pats kungs, kad tās iesvētīja. Un kungs to lietu zināja; viņš jau pats bij licis celt šās skolas uz sava rēķina — «savam pagastam par draudzības zīmi» — un Raudupes kungs nedāvināja nieku. Raudupiešiem ir pašiem savs biedrības nams no ķieģeļiem, kārniņu jumtu... sakait — kā raudupiešiem nav?

Jaunais mācītājs nupat viņiem sacīja, kā raudupiešiem nav.

Dvēseles īgnuma viņiem nav.

Raudupes muižai pieder septiņas kvotu mājas. Trijās no tām ir jau jauni nomnieki, un ceturtajam no vecajiem arī jau uzteikts: uz Jurģiem tur aizies Vijgriežņu tēva vidējais dēls, kurš precēs muižas īpašnieka tagadējo istabas meitu... kungs jau viņas visas izprecina tikai pašu draudzes jaunekļiem... Un četras mātes jau šovasar ir bijušas pie kunga runāt, ka viņu meiteņiem mājā neiznākot diezgan darba... būtu jālaiž kādā dienestā, kur šo to var iemācīties...

Dvēseles īgnuma raudupiešiem nav...

Raudupiešiem ir goda rati, goda drēbes; tikai goda sirds tiem nav.

Jaunais kandidāts zina to visu. Viņš pats ir dzimis raudupietis, pats ir gājis savās bērna dienās uz muižu pa Jāņu vakarīem līgot un noskatīties, kā puiši dzer alu, bet meitām pats kungs nes vīnu un saldumus. Tepat kaimiņu muižā viņš ir bijis par mājskolotāju savos studenta gados un noklausījies visu, ko paši kungi runā savā starpā par Raudupes īpašnieka kvotes māju nākamajām saimniecēm. Un kā atkārpaina bulta ir ieķēries viņa sirdī dažs kungu vārds par zemnieces tikumu, bet viņš nedrīkstēja mest šās bultas atpakaļ sejā tam, no kura tā nāca... viņš zināja, cik daudz taisnības bij kungu atjautās. Ilgi viņš ir nēsājis šās atkārpes savā sirdī, čūlājošās vātīs, kuru sāpes iet caur dvēseli, ja pie tām pieduras nesaudzīga roka. Tagad viņš vairs negrib ciest klusībā un viens pats. Visu savu rūgtumu, savu kaunu, savas sāpes viņš lej kā kodīgas zāles pār draudzi, pār vecākiem, pār jaunavām, pār jaunekļiem, pār pašu Raudupes kungu, kas no sava tēvutēvu sēdekļa klausās jaunā kandidāta pirmajā sprediķī. Bet kungam līdzās nosēdies vecais mācītājs; nervozā uztraukumā viņš burza savu kabatas drānu un slauka ar to sviedrus no pieres. Neviens cilvēks neskatās uz otru, it kā ikviens apzinātos savas vainas.

Bet nē: divas naidīgas acis tomēr lēnām slīd pār baznīcēniem. Papriekš tās uzmeklē sieviešu pusē vienu otru nosarkušu seju un urbjas tad kā īleni uz gaišmatainu, vēl pajaunu sievieti, kurai līdzās sēd gadus četrus vecs puisēns. Sieviete laikam sajūt šo skatienu: apakšlūpa viņai sāk drebēt, sejai kā ar balinātu drānu pārklājoties. Brītiņu pamielojušās pie sievietes uztraukuma, pelēkās acis slīd tālāk uz vīriešu pusi, līdz atrod skatienam vaļēju ceļu uz Raudupes īpašnieka fon Zandena skaisto, vīrišķīgo galvu. Kāri šis skatiens meklē uz baltās pieres pēc dusmu grumbām, bet par velti; tā ir tikpat mierīga, laipna, pašapzinīga kā arvien. Laipni un mierīgi Zandens noraugās gan uz sprediķotāju, gan uz krustā sistā Pestītāja bildi virs altāra, gan arī pār sieviešu galvām uz kļavu zaļumu aiz vaļējā baznīcas loga... Tikai kad vecajam mācītājam mutautiņš aiz uzbudinājuma nokrīt zemē, tad viegli smaidi pārlaižas viņam pār seju, drīz nozuzdami aiz kuplās, gaišās bārzdas, bet smaidīgās acis sāk meklēt pa sieviešu pusi labi pazīstamu seju... Zemnieka acis nevar panest šā miera. Spītīgi tās nogriežas un liesmo kaislā skatienā uz kandidāta lūpām, it kā vēlēdamās nolasīt no tām visu naidu, visu izmisumu... Savādi, cik stipri līdzinās zemnieka fanātiskie seja vilcieni tiem tur uz kanceles!

Kandidāts beidz savu sprediķi, notur parastās aizlūgšanas, nokāpj no kanceles. Bet zemnieks vēl arvien skatās uz to pašu vietu, it kā garā redzēdams daudz citu ko, kā sprediķotājs vēl netika teicis. Tikai kad līdzās sēdētājs viņam saspiež roku, viņš tā kā pamostas.

«Vareni runāja tavs brālis!» līdzās sēdētājs klusām saka.

«Tā?» zemnieks atbild un pārvelk ar roku pār acīm...

Vecais mācītājs atkal parādījās pie altāra. Bet, liturģiju dziedot, viņa citkārt piemīlīgā balss stipri trīcēja. Beidzot draudze bij nosvētīta un sāka pamazām drūzmēties uz āru, dziesmai atskanot.

Uz baznīcas pagalma baznīcēni sastājās pulciņos, skatījās viens otram acīs un runāja par rītdienas siena laiku. Bet ikviens pats juta, ka tikpat viņam, kā arī līdzi runātājam siens tik tā runas pēc iešāvās prātā... ikviens zināja, ka jārunā un gribas runāt pavisam par ko citu; bet kas iesāks pirmais? Un muižas īpašnieks, lūk, ar vēl stāv baznīcas priekšā, lēni vilkdams brūnos ādas cimdus rokā. Kučieris gaida mājiena, bet kungs it kā kavējas.

Baznīcas otrā galā ir mazās durvis. Pie tām aptur mācītāja zirgus. Vecais mācītājs iznāk pa durvīm, iesēstas tā, ka atliek vieta kandidātam, un cieš klusu. Iznāk arī jauneklis, pērminderu pavadīts, kuri nes gan viņa, gan vecā mācītāja lietas. Arī tie cieš klusu, neuzdrošinādamies minēt savas «sirsnīgās pateicības par jaukiem dievvārdiem». Viņi ieliek lietas ratos, kandidāts ar iesēstas, un straujie zirgi dodas sprauslādami ap baznīcas stūri. Baznīcas priekšā ļaudis braucējus sveicina. Bet kandidāts redz ļaužu pūlī tikai vienu seju, baltu pieri, gaišu bārzdu... pārsvara smaidiem ap lūpām. Viņš savelk spītīgi uzacis un noskatās uz muižnieku, it kā gribēdams to saviem skatieniem piespraust pie baznīcas durvīm. Bet Zandens paceļ ļoti padevīgi savu cepuri un atsveicinās. Kandidāts skaidri jūt, cik niecīgs viņš izskatās šā vīra acīs.

Ilgi viņš ir gaidījis šā acumirkļa, kur varēs teikt draudzei visu to, kas nabaga mājskolotāju jau sen nospieda kā lāsts. Sen viņš domās sev bija iztēlojis, kā notvīks staltais Zandens zem viņa vārdu kvēles, bet tas skatījās viņam acīs ar to pašu veiklā cilvēka skatienu un smaidīja savus muižnieka smaidus. Kandidāts juta, ka viņam pašam sakāpa asinis vaigos...

Zirgi uzgriezās uz lielceļa. Baznīcēnu rinda godbijīgi deva ceļu un palika drīz vien tālu aiz viņiem. Tad vecais mācītājs pagrieza savas nopietnās acis uz savu kandidātu un teica:

«Strautmaļa kungs, jūs tomēr esat manu uzticību nepareizi valkājuši.» Mācītājs, lūk, nebij prasījis, lai kandidāts viņam jau iepriekš lasītu savu sprediķi priekšā.

«Vai tad jūs, mācītāja kungs, man būtu aizlieguši šo sprediķi turēt?» Strautmalis jautāja.

«Jā!» vecais mācītājs stingri atbildēja.

Abi cieta brītiņu klusu.

«Par zemnieku grēkiem es taču drīkstētu runāt?» Strautmalis rūgti ievaicājās. Mācītājs neatbildēja nekā. «Tātad arī grēkam ir savas priekšrocības!» kandidāts beidzot piezīmēja, uzacīm sāpīgi savelkoties.

Dusmu sārtums pārņēma mācītāja seju. Bet tas nebij ilgi. Viņš atkal apmierinājās un runāja nopietni sērā balsī:

«Jūs vēl esat jauns, kandidāta kungs. Tādēļ jūsu spriedumi tik nemaldīgi. Tādēļ jūsu runā tik daudz apvainojumu. Jūs paskatāties uz mani, paraustāt plecus un piebilstat: novecojies!... it kā ar to būtu izskaidrots, kādēļ es nevaru jūsu izturēšanos par labu saukt. Rubrika jums, jaunajiem, viegli pie rokas, un jūsu rubrikas ir reizē arī morāliski spriedumi. Bet tik tālu jūs nevarat domāt, ka arī vecais ir reiz jauns bijis, ka arī viņš ir dzīvē devies spēka, nolūku un cerību pilns. Kādēļ tad viņš tagad noliedz savu jaunību? Tādēļ, ka viņam pašam vairs spēka nav? Nē, Strautmaļa kungs: kas mūsu līdumu līž, tam arī mēs, vecie, vēlēsim dievpalīgu. Pati sirds jau cilvēku dzen uz to. Bet, ja mēs redzam, ka jūs līžat nepareizā vietā un neīstā laikā, tad mēs skumstam... skumstam par jaunatnes pārsteidzību un to postu, ko viņa atnes.»

«Mācītāja kungs...» Strautmalis iesaucās, «es nesaprotu, kādu postu jūs domājat!»

«To pilnīgi ticu, kandidāta kungs!» mācītājs atbildēja tai pašā nopietnā balsī. «Paliksim pie tās pašas līduma līdzības. Zeme tur ir auglīga, kur jūs liekat savu cirvi nekam nederīgiem alkšņiem un sakropļotiem bērziem pie saknes. Ticiet man, ka arī mana sirds ir skumusi par tiem zelta kviešiem, kas te paliek nesēti un nepļauti! Cik reižu neesmu pats sev pārmetis, ka esmu ļauns, slinks nama turētājs... Bet vienas lietas es nevarēju aizmirst, sava ilgā mūža mācīts: līdums nav katrā vietā līžams un katrā laikā dedzināms. Tur jāskatās uz gadskārtu, tur jāskatās uz vēju, tur jāievēro līduma apkārtne...»

Vecais mācītājs uz brītiņu apklusa, it kā domas sakārtodams.

«Jūsu līdums, kandidāta kungs, atronas liela meža malā,» mācītājs turpināja, «un vējš pūš uz meža pusi. Ko jūs teiktu, ja līdz ar līduma dūmiem vējš nestu arī dzirksteles uz mežu? Ja gadu simteņus vecā sila nepārredzamam izplatījumam būtu jāiznīkst uguns liesmās, lai rastos kviešu zeme puspūra sējumam?»

Viņi iebrauca mācītāja muižā. Mācītāja kundze vēlēja kandidātam laimes uz pirmo sprediķi dzimtenes baznīcā, bet, ieskatījusies sava laulātā drauga sejā, drīz aprāva valodu un ievaicājās mācītājam, vai Zvirgzdu muižas kungi ar jau taisījušies braukt šurp. Aizvakar viņi laiduši ziņu, ka varbūt atbraukšot pēc dievvārdiem līdz mācītāja muižai... izteikt savam agrākajam mājskolotājam savu spriedumu par viņa sprediķi.

«Neticu, ka viņi šodien brauks šurp,» mācītājs atbildēja, «bet pagaidīt ar pusdienu varam. Mēs ar kandidāta kungu tikām pakavēsimies dārzā.»

Viņi izgāja uz verandas un apstājās tur meža vīnogāju paēnā. Strautmalis savilktām acīm raudzījās tālumā uz vientuli padebesi zilajā debess dzelmē un runāja, uz mācītāju nepaskatīdamies:

«Mani tomēr nepārliecina jūsu līdzība, mācītāja kungs. Ne mežs atronas pie mana līduma, bet tikai viens vienīgs koks, kura ēna, sēklas un atvases māktin māc katru sējumu viņa tuvumā. Un, ja šis koks nevar izturēt līduma dūmu, tad tas pašam tīrumam nāk tikai par labu.»

«Es redzu skaidrāk, kandidāta kungs!» mācītājs atbildēja. «Jūs domājat, ka cīnāties pret zināmu cilvēku, bet jūsu klausītāji to saprot citādi. Tie redz šai cilvēkā zināmas šķiras locekli. Jūs kurināt pret šo cilvēku tikumisku naidu; bet kas jums galvo, ka no tā neizceļas citāds naids un ne tikai pret minētās šķiras vienu locekli? Vienkāršs cilvēks neapskatās pēc naida saknēm... naids viņam ir tikai naids. Vai jūs par to esat domājuši, kandidāta kungs?»

«Jūs, mācītāja kungs, nostājaties kā uz kalna gala un skatāties no turienes uz savu draudzi, rādāt no turienes viņai ceļu. Bet es pats esmu šās draudzes bērns. Tie ir mani tautas brāļi, kas tur slīkst lielceļa dubļos. Viņu negods ir mans negods, un viņu sāpes ir manas sāpes. Es nevaru stāvēt uz tilta un teikt tiem, kas purvā grimst, lai saņemas, lai izcīnās vēl soļus desmit. Man jāiet pie viņiem, man jāsniedz viņiem roka... es nevaru citādi! Blēdis es būtu pats savās acīs, vieglu dienu meklētājs, liekulis. Es tikai jutu, ka man jāpalīdz brāļiem, un šo savu mazāko brāļu vārdā es nāku un prasu, lai nemin pa kājām viņu visdārgāko mantu, lai nelaupa tiem viņu cilvēciskās apziņas, cilvēka cienības, lai neapspļauda viņos Dieva ģīmja un līdzības... Vai tad es nedrīkstēju vilkt sava brāļa no ūdens, baidīdamies, ka viņš nesāk sūdzēties par to, kas viņu tur iegrūdis?»

«Jūs nākat savu mazāko brāļu vārdā...» mācītājs domīgi runāja, «vai šis viens teikums jau nerāda, cik nepareizs ir jūsu ceļš? Jūs saucaties par Kristus kalpu un nākat cilvēku vārdā, darīdami cilvēku darbus, sniegdamies pēc cilvēku vaiņaga. Ne tāpēc jums iežēlojas sirds par šiem ļaudīm, ka Kristus arī viņu dēļ ir miris, bet tāpēc, ka viņi ir jūsu brāļi pēc miesas un asinīm. Sakait — vai jums ir tāds Pestītājs, kas nāca pasaulē tikai priekš vienas tautas un vienas šķiras? Jeb vai viņš klaudzina klusos brīžos arī pie tādu grēcinieku sirds durvīm, kuriem zelta papilnam un dārgu vīnu!... Nē, kandidāta kungs: nevis naidu sēdami grēcinieku starpā, jūs darāt viņa prātu, bet modinādami ticību un mīlestību uz viņa krustu. Nevis grēcinieku mums būs nīdēt, bet grēku... To es esmu mācījis, pēc tā dzinies dzīvot no savas jaunības līdz pašai šai dienai, kur kapa dzestrums jau dveš man pretī. Izsamisdams un lūgdamies esmu sējis mīlestības sēklu tai tīrumā, kuru man tas Kungs ir uzticējis; ērkšķi un dadži tur ir dīguši... vai jūs domājat, ka tas nenospiež strādnieka sirdi? Bet ticības tomēr es neesmu zaudējis, un pie tās es arī turēšos, līdz tas Kungs mani aicinās uz atdusu, — kā ikvienam darbam, kas darīts tā Kunga vārdā, viņš pats dos savu svētību, lai arī tādā ceļā un tādā laikā, kur mūsu aklība tā nenomana. Kandidāta kungs: rādait saviem brāļiem, nevis cik viņu tuvākais ir slikts, bet cik Kristus ir labs... un gaidait pacietībā, lai tas Kungs pats dod lietu un saules gaismu jūsu sējumam...»

Vecais mācītājs nodūra acis. Vējiņš iešņācās vīnogājos un noglaudīja sirmgalvja pieri, lēni piedurdamies sudrabaino matu vaiņagam.

Mācītāja kundze pavēra durvis un sauca viņus pie galda. Tik klusa kā šoreiz gan ilgi vairs nebij pārlaista pusdiena mācītāja muižā. Strautmalis juta, ka pie šī klusuma viņš vainīgs, un neuzdrošinājās pacelt ne acu no sava šķīvja. Tikai kad mācītāja kundze tam šo vai to piesolīja, viņš nomurmināja savu «pateicos, jā!» vai arī «pateicos, nē!». Pēc ēšanas mācītājs aizgāja uz savu pēcpusdienas snaudu, bet Strautmalis paņēma cepuri un spieķi, lai ietu drusku pastaigāties un tad iegrieztos raudupiešu biedrības namā, uz kurieni biedrības priekšniecība viņu bij ielūgusi.

Pēcpusdienas saule stipri tveicēja — gluži kā uz lietu. Tādēļ Strautmalis uzelpoja vieglāk, kad sasniedza mežu, caur kuru lielceļš gāja verstis trīs. Mežam tūliņ otrā pusē bija skola, pagastnams un biedrības māja.

Cepuri noņēmis, viņš soļoja pa koka ēnu. Mācītāja vārdi viņu nospieda. Varbūt tiem bija taisnība, bet Strautmalim negribējās viņiem ticēt. Tomēr pārmetēja balss vēl arvien viņam skanēja ausīs. Viņš mēģināja griezt domas uz citām lietām: skatījās caur koku galotnēm uz mākoņiem, kas kā sniegaini kalni pacēlās pār mežu; klausījās, kā kamene dūca pa meža puķu ziediem; šur tur iečirkstējās putniņš, biezumā meklēdams paēnas no saules tveices; vāverītei izkrita čiekurs un čaukstēja no zara lejup... Strautmalis elpoja pilniem vilcieniem sveķaino gaisu — bet tad atkal pamodās nepatīkamās kauna jūtas, tāda kauna, kura pats tu negribi atzīt par kaunu.

Viņš varēja būt pa mežu nogājis jau kādas pusotras verstis, kad no biezumiem iznāca viņam uz ceļa priekšā pajauns cilvēks. Godbijīgi sveicinādams, tas palika stāvam.

«Nu, vai ogot bijāt pa svētdienu?» Strautmalis ievaicājās, garām iedams.

«Nē, gaidīju jūs...» jauneklis nosarkdams atbildēja, «dzirdēju, ka jūs šodien nākšot uz biedrības namu.»

Strautmalis ciešāk ieskatījās runātājā un pazina kādu biedru no pagastskolas laikiem.

«Vārpiņš!» viņš iesaucās. «Gandrīz negribēju pazīt... Nu, iesim tad kopā uz biedrības namu, tas ir — ja jums ceļš nav uz otru pusi.»

Vārpiņš viņam klusēdams gāja līdzi.

«Vai jums gribējās man ko teikt?» Strautmalis par brītiņu ievaicājās.

«Gribēju... ja atļaujat... pateikties...» Vārpiņš stostījās un atkal nosarka.

«Par ko pateikties?»

«Par sprediķi...»

«Vai tad tādēļ nu taisni mežā uz mani jāgaida?» Strautmalis jokoja.

Vārpiņš atkal apjuka. Viņš atskatījās atpakaļ, it kā iezīmēdams to vietu, kurā iznāca no meža, un pagrieza tad savas kaunīgās acis uz Strautmali.

«Piedodiet, mācītāja kungs...» viņš runāja, «es neprotu tā visa izteikt... Bet jūs šodien visu ņēmāt man kā no sirds... tikai skaidrāki, jaukāki, ar vairāk izprašanas... Jūs atverat aklajiem acis... Mācītāja kungs, neatstājiet mūs!»

«Nu, savu kandidāta gadu ceru tā kā tā pavadīt pie dzimtenes mācītāja,» Strautmalis atbildēja, «bet cilvēka nevajag apspriest pēc pirmā vārda. Citādi viegli var iznākt piekrāpšanās un pārmetumi.»

«Vai nu tas bij pirmais vai pēdējais vārds, bet spēka vārds tas bij un tāds, pēc kura mūsu sirdis bij slāpušas jau gadiem, pašas to nenojauzdamas. Bet virsū jums bruks par to vārdu, aizdzīt jūs gribēs... to es zinu skaidri. Tādēļ biedri mani sūtīja jums pretī, lai es jums pasacītu, ka uz mūsu jauno paaudzi jūs varat palaisties katru brīdi... Tur uz to biedrību varbūt mazāk, tur iekšā vairāk tādi naudas vīri un amatnieki... Bet jaunie jūsu labā gatavi darīt visu. Daudz jau mēs nespējam. Bet, ja jums kādreiz vajadzīgs cilvēks, kas jūsu labā gatavs darīt visu... visu, ko tik jūs sakāt... tad padodiet ziņu Vārpiņam.»

«Es pateicos jums un jūsu biedriem par piesolījumu,» Strautmalis atteica, «bet nezinu, vai jūsu palīdzību varēšu kādreiz lietot. Man ir uzticība uz pašu lietu; tā varbūt uzvarēs. Bet, ja lieta neuzvar ar savu iekšējo spēku, ko tad tur lai palīdzētu cilvēka roka?»

«Lieta uzvarētu pati, ja tai nestrādātu pretī. Bet Zandens jau tā neļausies. Un tad mēs tā domājām, sak, ja uzticīga roka un sirds jums vajadzīga...»

Viņš atkal nosarka un aprāva valodu.

«Neticu, vai Zandens vairs turpinās savas vecās gaitas!» Strautmalis domīgi piebilda.

«Tad jūs viņa nepazīstat, mācītāja kungs!» zemnieks drusku uzbudināts runāja. «Taisni to viņš dara, ko viņam liedz... Bet... jūs nezināt, ko viņš jau šodien pat... kas viņam prātā...»

Neveikliem pirkstiem Vārpiņš izņēma no savas kabatas grāmatiņas papīru, atlocīja to un padeva Strautmalim, piebilzdams:

«Lūdzu, izlasiet... tas nupat rakstīts.»

Strautmalis lasīja neveiklas sieviešu rokas rakstītas rindiņas:

«Mīļo Jāni! Glāb mani, es Tevi lūdzu dzīvā Dieva vārdā! Šodien kungs solījies ap sešiem atjāt līdz mūsu mājai, izrunāties ar tēvu par baļķiem jaunai istabai. Tu jau zini, kāda cena būs baļķiem. Un neviens man nepalīdz, neviens manis nesarga... Es ielēkšu upe, Jāni, ja Tu man nepalīdzēsi. Piedod man visu, kā es Tevi esmu kaitinājusi; tas nenotika aiz naida. Es nekad vairs tā nedarīšu, līdz mūža galam es Tev būšu pateicīga, bet glāb mani! Kungs jau sen pēc šitā bij tīkojis, bet šodien, kā sprediķim par spīti, pats pienācis pie tēva...

Anna Āboltiņa.»

Āboltiņi bija pagastā visiecienītākie saimnieki. Pats Āboltiņš gāja par pagasta vecāko jau ilgus gadus. Tātad skaidri bij redzams, ka Zandens tīšām bij izraudzījis taisni viņus — varbūt lai pierādītu savu iespēju pār ļaudīm.

Vārpiņš uzmanīgi un kā cerēdams un baidīdamies noskatījās uz Strautmaļa seju, kamēr kandidāts lasīja vēstulīti.

«Vai tad jūs esat ar nodomājuši ko darīt?» Strautmalis jautāja, papīru viņam atdodams.

«Man ir gan viens nodoms...» Vārpiņš drūmi atbildēja, «bet tas tik pašā beidzamā reizē... Gribēju mācītāja kungu lūgt, varbūt jūs man varētu dot labāku padomu.»

«Vispirms taču varam droši ticēt, ka Āboltiņu Anna pati pratīs teikt Zandenam īstu vārdu, arī ja vecie Āboltiņi aizmirstu savus vecāku pienākumus.»

«Nē, mācītāja kungs,» jauneklis izbaiļu ieplestām acīm iesaucās, «tā mēs nedrīkstam ticēt! Anna nepratīs teikt... Nav jau Zandenam pirmā reize ar tādām jaunavām... Gluži tāpat jau solījās arī jūsu brāļa līgava lēkt ūdenī... un trīs mēnešus vēlāk tā lēktu ugunī Zandena dēj. Tas jau ir tas briesmīgākais, ka Zandena dēļ visi sievieši vai mirst... Kā burvis viņš tās apmāna.»

Strautmaļa acīs uzliesmoja savāda uguns.

«Labi!» viņš teica — vairāk tik pats pie sevis. Tad viņš paskatījās uz Vārpiņu un jautāja: «Zandenam taču būs jājāj uz Āboltiņiem pa šo pašu ceļu un gar biedrības namu?»

«Jā.»

«Es gaidīšu viņu biedrības namā. No turienes jau līdz Āboltiņiem nebūs ne pilna versts. Ja Zandens tiešām aizjāj turp, tad es ar iešu viņam pakaļ.»

Jauneklis drusku neticīgi nokāra galvu.

«Nu, lai paliek ar tā!» viņš klusu runāja. «Tad šodien viņš gan neaizjās turp... Ardievu, mācītāja kungs!»

«Vai jūs uz biedrības namu neatnāksiet?»

«Nē. Man cits gājiens.»

«Tad dzīvojiet veseli!»

Vārpiņš paskatījās pulkstenī un sāka soļot atpakaļ. Strautmalis turpināja savu ceļu. Biedrības nams jau bija redzams caur kokiem.

Pie biedrības nama stāvēja kāds cilvēks un raudzījās uzmanīgi uz mežu. Strautmali pamanījis, tas pārlika roku pār acīm un zīmēja nācēju. Tad viņš čakli iesteidzās biedrības namā.

Strautmalis nopriecājās par raudupiešu staltajiem kopības namiem. Viņš zināja, ka uz glītā biedrības nama nebij parāda neviena graša. Kaut gan arī Zandens tam bij dāvinājis labu daļu materiālu, tad tomēr lielāko daļu darba un meistaru algu raudupieši, tā biedrības biedri, kā arī nebiedri, bij ņēmuši uz sevis un pildījuši visu bez kurnēšanas.

«Ar tādiem cilvēkiem varētu daudz ko iesākt!» Strautmalis nodomāja. No biedrības nama atskanēja paklusa ragu mūzika. Strautmalis pagausināja soļus un klausījās. Pūta pašlaik «Kas tie tādi, kas dziedāja». — «Nu, bargā kunga klaušus te nu gan vairs nemana!» Strautmalis nodomāja. Un, it kā pūtēji būtu nomanījuši viņa domas, tie piepeši pārgāja uz citu meldiņu: skaidri un spēcīgi atskanēja «Dievs, sargi ķeizaru!».

«Laikam atkārto nākamā koncerta programmu...» Strautmalis domāja. Bet jau nākamā dziesma to veda uz citādām domām: «Rīga dimd, Rīga dimd...» — vai šis dziesmu kopojums nezīmējas tikai uz latvju vēsturi? Strautmalis apstājās netālu no durvīm, lai nogaidītu dziesmas beigas. Bet tās diezgan veiklā kārtā pārgāja sirsnīgās skaņās: «Dievs, svētī Latviju!» Tai nobeidzoties, pūtēji piepeši uzrāva maršu un nāca kopā ar citiem biedrības locekļiem Strautmalim pretī. Skaidri varēja nomanīt, ka šī saņemšana jau iepriekš bija sagatavota.

Uz biedrības nama trepēm nostājās pats biedrības priekšnieks, pagasta rakstvedis. Sirsnīgā runā tas pateicās Strautmalim par tā atnākšanu. Tā esot zīme, ka tas, kas jauno mācītāju vienojot ar raudupiešiem, esot stiprāks, svarīgāks nekā tas, ar ko viņš atšķiroties no sava pagasta un no saviem senākajiem biedriem. Un biedrība cerot, ka raudupiešiem turpmāk nākšot par labu gan tās jūtas, kas mācītāju saistot pie savējiem, gan arī tās zināšanas, ar kurām viņš paceļoties pāri saviem mazāk izglītotiem brāļiem. Šai cerībā tad šis uzsaucot biedrības vārdā: mācītājs Strautmaļa kungs lai dzīvojot augsti!

Ragi, dziedāšana, urjavas... Strautmalis nevarēja izprast, kas tur nāca no sirds, kas bija frāze. Visa šī saņemšana viņam izlikās tā kā nedabiska, pārspīlēta. Bet varēja redzēt, ka saņēmēji domāja labu — lai nu aiz kādiem iemesliem. Strautmalis spieda rakstvedim roku un pateicās par dāvāto uzticību. Arī šis cerot no biedrības sev daudz labumu: šis nākot no skolas, no grāmatām, kamēr še sanākušie biedri stāvot darbīgā dzīvē. Un arī grāmatniekam vēl mūžam jāmācoties no dzīves. Biedrība šim palīdzēšot nākt ar dzīvi un tās vajadzībām tuvākā sakarā, tādēļ šis vēlējot biedrībai plaukšanu un tās priekšniekiem ilgu mūžu.

Atkal gaviles, augstas laimes, ragi...

Izrādījās, ka Raudupes biedrībai bija savi zināmi nolūki, kuru dēļ tā uz Strautmali lika lielas cerības: pēc citu biedrību parauga bij nodomāts arī te ierīkot jautājumu vakarus ar priekšlasījumiem. Bet trūka vadoņa ar plašāku izglītību. Strautmalim būtu jāuzņemas šis amats.

«Cien. teologa kungs,» kāds pasauss vīrelis ar paretu bārzdiņu Strautmalim izskaidroja, «jums ir bijusi izdevība smelties gaismu no augstskolu un ģimnāziju avotiem. Tautas graši jums ir — ar vienu vārdu sakot — palīdzējuši. Tādēļ jūsu pienākums ir arī no savas puses palīdzēt tautai.»

«Es nu gan nezinu, cik daudz tautai varēšu palīdzēt jautājumu izskaidrošanas vakaros,» Strautmalis piezīmēja, «es taču esmu mācījies tikai dievvārdu mācību, un tās īstā vieta ir baznīca un skola. Biedrībā jūs gribēsiet citādu ziņu; bet par tām es arī pats nevarēšu katru reizi noteikt, cik tās pareizas un derīgas.»

«Lūdzu, cien. teologa kungs,» vīrelis, pagasta drēbnieks, iekarsa, «no kurienes tad lai mums nāk gaisma, ja ne no jums? Un vai tautas mazākie brāļi — ar vienu vārdu sakot — lai paliek — bez gaismas?»

«Es jau labprāt atnākšu uz biedrības namu.» Strautmalis pasteidzās viņu apmierināt, «bet baidos tikai par to, vai spēšu jums to dot, ko no manis sagaidāt. Palaikam tiek aizmirsts, ka arī studēta cilvēka zināšanas ir ļoti aprobežotas un tās pašas pa lielākai daļai vēl dzīvē pārbaudāmas.»

«Lai nu ar, mācītāja kungs,» biedrības priekšnieks iemaisījās valodā, «jūs tomēr lietas varat labāk pārredzēt nekā mēs. Tādēļ mums tas būtu liels prieks, ja jūs uzņemtos jautājumu vakaru vadību. Ja arī citas svētības šie vakarī neatnestu, tad atturētu vienu otru jel no kroga. Arī tas ir labi.»

«Taisni vadoņa amatu es gan neuzdrošinātos uzņemties,» Strautmalis atteica, «kaut gan citādi jums no sirds pateicos par parādīto godu. Bet, pirmkārt, — izskatītos nepieklājīgi, kad es, tikai kandidāta gadu kalpodams, jau sāktu te diezin ko vadīt; un, otrkārt, nezinu, vai mani amata uzdevumi man to atļaus — būt katrreiz noteiktā laikā šeit.»

«Neņemiet par ļaunu, mācītāja kungs,» rakstvedis lēnām runāja, «bet es ļoti baidos par to, ka tik netiks likti jūsu darbībai šķēršļi ceļā. Ja nu jums kāda ziņā varbūt nebūtu vairs iespējams baznīcā teikt to, ko domājat, tad jau vēl mums atliktos jautājumu vakarī...»

Rakstvedis smaidīja tik tik manāmus smaidus.

«Nezinu, vai biedrībai ar to neceltos kādi materiāli zaudējumi,» Strautmalis iebilda, biedrības priekšnieka vārdus saprazdams.

«Labs, kas rokā!» pagasta rakstvedis atbildēja, «Tā kā tā raudupiešiem agri vai vēlu jāmostas uz citu dzīvi, un tad žēlastības dāvanas beigsies.»

«Dāvanu mums nevajag,» drēbnieks sauca, ar dūri uz galda sizdams, «mēs neesam nekādi — ar vienu vārdu sakot — ubagi!» Un, it kā gribēdams pierādīt, ka viņi nav nekādi ubagi, viņš sauca kādam no ragu pūtējiem: «Kazak, še nauda, atnes divas pudeles vīna, bet no vislabākā!»

«Raudupieši ir gandrīz jau pilnīgi neatkarīgi no... no turienes,» rakstvedis turpināja vācu valodā, «tikai kāds pāris, kuriem gadījās blakus izdevumi, kā, par piemēru, jūsu tēvam, ir palikuši pirkšanas maksu vēl parādā, tikai procentus līdzinādami. Ārēji neatkarīgi un morāliski atkarīgi... ilgi tā vairs neies. Rūgst jau sen; trūka tikai vadoņa. Un uz šā vadoņa veselību — ja atļaujat — tukšosim kādas glāzes.»

Pēdējie vārdi zīmējās uz rakstveža palīgu, kas pašlaik ienāca istabā ar vīna pudelēm un glāzēm. Drēbnieks tika gluži bargs, domādams, ka rakstvedis esot nozadzis viņa jauko nodomu — pacienāt «cien. teologa kungu» ar glāzīti

«no vislabākā».

Atteikties no pacienāšanas bij grūti, ja negribēja apvainot sajūsmināto biedru. Bet, no otras puses, Strautmalim atkal ienāca prātā, ka šī viņa viesošanās varētu tikt iztulkota uz ļauno pusi.

«Ek, nieki,» viņš nodomāja, «vecais mācītājs jau ar neatteicas no vīna glāzes savās aprindās. Bet manas aprindas nu reiz ir zemnieki!»

Pagastskolotājs turēja runu. Nu jau esot daudz gadu pagājis, kad pie šā vecais Strautmalis ievedis trīs zēnus. «Dēli, nedarait savam skolotājam kaunu!» viņš aiziedams teicis. Vai toreiz šis varējis iedomāties, ka šie zēni būšot reiz par godu ne tikai viņa skolai, bet visai tautai? Viens esot izglītots palīgs tēvam zemkopībā, otrs drīz beigšot augstskolu kā inženieris, trešais sēdot pašlaik še, pie sava pirmā skolotāja, ne vairs kā māceklis, bet kā mācītājs, lielu un mazu, sirmgalvju un jaunekļu mācītājs. Un kas pats jaukākais esot: šie trīs zēni esot tagad miesīgi un garīgi lieli, bet viņi neesot aizmirsuši, ka viņi reiz bijuši mazi, ka viņiem vēl mazi brāļi. Un uz šo lielo brāļu veselību šis paceļot glāzi...

Nāca valoda pēc valodas, runa pēc runas, līdz Strautmalim sirds tika gluži silta. Šie ļautiņi jau neprasīja nekā vairāk kā tikai — lai viņš neaizliedzas viņu priekšā, lai nenoskatās uz viņiem kā no augšas. Tas viņus darīja laimīgus, ka varēja spiest roku tādas kārtas cilvēkam, ar kādiem tie agrāk runāja, tikai cepuri rokā grozīdami. Kāds vecs vīrs jau gluži sirmu galvu iesāka pat raudāt.

«Neņem par ļaunu, dēls!» viņš runāja, Strautmaļa roku ilgi un sirsnīgi spiezdams. «Man valoda tāda prasta, kā jau neskolotam... Nu jau man sešdesmit pirmais gads drīz būs aiz muguras... izredzējies esmu gan ļaunu, gan labu dienu, bet šī diena man pati jaukākā. Ja tu man vaicātu, kādēļ jaukākā — es nemācētu izskaidrot. Bet sēdu es un skatos, un domāju, sak, te nu tev acu priekšā tas pats vecā Strautmaļa zēns, kuru nezin cik reižu esi auklējis uz ceļiem, un tomēr viņš atkal kas cits. Viņš iet kopā ar lieliem kungiem un dakteriem, viņš zin tikpat daudz, prot tādas pašas skolas kā kungi un ir tomēr mūsu cilvēks. Agrāk tu paskatījies uz kungu kā uz nezin kādu augstu lietu, pats juties zems un niecīgs. Bet tagad mēs redzam paši savām acīm, ka nu ir mūsu bērni gluži tādi paši kā kungu bērni. Un sirdij tā vien liekas, ka mēs visi esam gājuši uz augšu, ka mēs visi vairs neesam tik niecīgi kā agrāk.»

Pie durvīm izcēlās kņada. Dažas balsis paklusām gribēja nomierināt kaut ko, bet laikam bez sekmēm.

«Es jums saku, man ir tāda pati tiesība kā priekšniekam — viņam piesolīt vīnu!» Tā bija drēbnieka balss, kas tur runāja. «Ak tad jūs domājat, ka jūs vien tie gudrie? Man jau sen bija aizsūtīts kazaks pēc vīna, kad rakstvedis vēl attapās... Laidiet cauri, es jums saku... Tāpat arī es stāvu biedrības amatā kā viņi...»

Iespraudās drēbnieks pa durvīm, nesdams uz paplātes divas pudeles vīna, vēl tāpat papīros ietītas, glāzes un pusmārciņu konfekšu. Skaidri bij redzams, ka viņš, «ar vienu vārdu sakot», nodomājis ar tām pacienāt «cien. teologa kungu».

Daži prātīgākie biedri gribēja izsargāt Strautmali no nepatīkamās situācijas. Bet drēbnieks nebij pārrunājams un spraucās uz priekšu. Rakstveža palīgs gan viņam vēl ieķērās spārnos, bet drēbnieks cirtās tik sparīgi apkārt, ka svārku stērbele droši vien paliktu turētājam rokā, ja tas vēl laikā neatlaistos.

Tomēr glāzīšu un pudeļu līdzsvars nebija piemērots šim drēbnieka straujumam. Skanēdamas tās noblākšķēja uz grīdas. Zibeņa ātrumā drēbnieks nosvieda arī paplāti un saķēra abus pudeļu dibenus, lai glābtu, kas glābjams. Ar lūpām viņš noplēsa ietinamos papīrus, lai apskatītos, vai pudeļu dibenā vēl ir palikusi kāda šļakste no «vislabākā». Tādēļ viņš arī nemaz nedzirdēja, kā no meža puses tuvojās biedrības namam zirga aulekšošanas troksnis un kā citi visi steidzās pie loga. Atradis, ka abas pudeles jau pilnīgi tukšas, viņš iedegās svētās dusmās uz rakstveža palīgu varmācības dēļ pret viņa svārku stērbelēm.

«Tu man to samaksāsi!» viņš noskaities kliedza, griezdamies uz durvju pusi, kur nupat vēl bija atradies viņa gaitas traucētājs. Bet, labāk paskatījies, viņš nobijās un palika, muti ieplētis, stāvam ar pudeļu dibeniem abās rokās: durvīs stāvēja Zandens jātnieka uzvalkā, jājamo pātagu rokā.

Zandens acumirklī visu noprata. Viņa dzīvais skatiens ātri pārslīdēja gan pār izlieto vīnu, gan pār iztukšotām pudelēm, atdūrās vienu acumirkli kā zobodamies kandidāta pārsteigtajā sejā, kā kad gribētu teikt: a—ā! tautas brāļi!... un atgriezās atkal uz nelaimīgo drēbnieku, kurš vēl stāvēja turpat, it kā prasītās samaksas gaidīdams.

«Vēlāk, vēlāk, mīļais draugs!» Zandens viņam atbildēja. «Bet tagad metieties manam zirgam mugurā un jājiet līdz pagastvecākam, lai viņš sarīko ļaudis uz meža dzēšanu. Tepat šejienes mežs deg ceļmalā. Un jūs, citus kungus, es lūdzu nākt man laipni palīgā. Paķersim kādas lāpstas un cirvjus un steigsimies uz degamo vietu!»

Visi sāka kustēties cits caur citu. Viens ķēra pēc cepures, otrs pēc spieķa, cits steidzās pēc rīkiem. Tikai Strautmalis palika uz vietas stāvam. Zandens pienāca viņam klāt.

«Piedodiet, kandidāta kungs,» viņš teica laipnā, vientiesīgā balsī, «ka iztraucēju jums laikam kādu svētsvinīgu acumirkli. Bet uguns nav puķe. Atļaujiet pie tās pašas reizes, ka jums pateicos par sirsnīgo sprediķi... mākslas ziņā tas varbūt varēja būt drusku labāks, bet tematu bijāt izvēlējušies, kā teic, no «pateicīgajiem». Varbūt iesim reizē uz deguma vietu? Jums jau tā kā tā uz to pusi ceļš. Tad varam vēl parunāties par to lietu.»

Zandens sniedza Strautmalim roku un vilka viņu tad uz durvju pusi. Arī cepuri un spieķi viņš pasniedza kandidātam ar laipnu smaidu.

Strautmalis nevarēja ne atgūties. Vai šis vīrs ar visiem cilvēkiem tāpat rotaļājās kā ar viņu?

Viņi izgāja laukā. Drēbnieks vēl stāvēja turpat pa gabaliņu no zirga un lūkojās uz meļņa sakniebtām ausīm.

«Kāpēc jūs nejājat?» Zandens jautāja.

«Vai viņš... nekož?» drēbnieks stostījās.

«Vīriešiem viņš nekož,» Zandens atteica un uzsauca zirgam kādu vārdu. Melnis sacēla ausis, un drēbnieks pieveda to pie slitas, laikam lai varētu vieglāk tikt augšā.

Zandens vēl noskatījās, līdz drēbnieks jau sēdēja seglos, un griezās tad kopā ar Strautmali uz mežu, kurā citi dzēsēji jau steidzīgi nozuda.

Labu brītiņu viņi gāja, nerunādami ne vārda. Tikai Zandens šad un tad no sāniem paskatījās uz kandidātu. Beidzot Zandens iesāka sarunu.

«Šādas necilvēcības es nevaru saprast,» viņš runāja. «Ņemt spičku un laist mežam uguni klāt! Teiksim, es esmu kādu apkaitinājis... labi, lai viņš nāk man pretī, ja viņam ir dūša; lai viņš uzbrūk man no krūmiem vai naktī, ja viņam dūšas nav. Bet kā nu var iet mežā, nobraucīt tur visu zaļumu, visu paēnu, visu prieku cilvēkam un kustonim... čivinādami vēl skraidīja putniņi ap dūmu pilno eglāju, kad jāju garām, — tas man visvairāk ķērās pie sirds... Iet cilvēks garām gar briedušu rudzu lauku, tak viņš jel noglāsta smagās vārpas, nopriecājas par sveša pūliņa augļiem. Tīrums garāmgājējam nekā neienesīs. Bet vai tad mežs jel vienam ir liedzis savu paēnu? Varbūt arī tas pats priecājās par viņa kuplumu un spirgto dvašu, kurš nupat atstājis tik šausmīgas pēdas... Būtu viņš man labāk nozadzis tūkstoš rubļu nekā atriebies nevainīgam mežam!»

«Var būt, ka uguns netīšām pasprukusi kādam ceļa gājējam...» Strautmalis ieminējās, «jūs jau paši teicāt, ka degums ceļa malā.»

«Vai jūs esat kādu ceļā satikuši, šurp nākdami?» Zandens uzreiz ievaicājās.

«Nē — tas ir...»

Viņš apstājās. Vārpiņš ienāca tam prātā. Bet tas jau aizgāja uz mācītāja muižas pusi, tādēļ Zandens viņu ceļā būtu saticis.

«Tas ir?...» Zandens atkārtoja, Strautmalī vērīgi nolūkodamies.

«Ar jauno Vārpiņu es runājos uz ceļa...» Strautmalis pēc brītiņa atbildēja.

«Tas gan laikam jums pateicās par jauko sprediķi?» Zandens griezīgi vaicāja.

«Runājām arī par to!» Strautmalis cieši atbildēja, Zandenam acīs skatīdamies. «Un, ja jūs gribat zināt skaidrības, tad teikšu jums, ka runājām arī par Āboltiņu un viņa baļķiem.»

Tikko Strautmalis bija izteicis šos vārdus, gribēdams Zandenam atmaksāt par viņa vaicājumu, kad arī viņam pašam jau tika žēl savas pārsteidzības. Bet bij jau par vēlu.

«Vai jūs pie izmeklēšanas tiesneša arī atkārtotu šos vārdus?» Zandens jautāja, kabatas grāmatiņu izvilkdams. «Ar lielāko prieku!»

«Nezinu, vai Vārpiņām ar prieks būs tik liels par to, ka viņa uzticības vīrs tik steidzīgi izpļāpā viņa noziegumus.»

«Jūs taču nedomājat, ka Vārpiņš vainīgs pie meža degšanas?»

«Nesaprotu, kādēļ lai es tā nedomātu. Vārpiņam ir naids uz mani zināmo baļķu dēļ; baļķi viņam atgādina mežu, ceļš — to, ka man pulksten sešos te jājāj... vai viņš vēl taisni kā neieminējās par pulksten sešiem?... Mežā viņš paliek; gar biedrības namu viņš nav gājis, es viņa neesmu saticis... Un aizkavēt mani viņš labprāt gribēja no Āboltiņiem; sakait — vai viņa vienkāršā galviņa varēja izdomāt ko labāku nekā degumu ceļmalā?»

Daži jātnieki uz neapseglotiem zirgiem padrāzās viņiem garām; norībēja arī vairāki kokasu rati, pilni gan vīriešu, gan sieviešu. Vieniem Zandens pameta smaidīdams ar galvu. «Ā, pats vecākais ar meitu un visu saimi!»

Dūmu stabs pamazām tapa mazāks.

«Laikam nodzēsīs?» Zandens jautri ieminējās. «Tad Vārpiņš lai iet sveikā! Tikai ar rakstu lai viņš man apliecina savu vainu — turpmākās drošības dēļ... un lai drusku apgrūtinātu amatu dažam «tautas brālim»!»

«Ko jūs ar to gribat teikt, fon Zandena kungs?» Strautmalis iejautājās aizsmakušā balsī.

«Ar to es gribētu teikt, ka jūs šodien esat dedzīgi sprediķojuši. Kas tad ir Vārpiņš? Uzstādi tu viņu reiz uz sliedes, un viņš tev ies, līdz kritīs, bez atskatīšanās. Bet nāk cilvēks un sagroza viņa cieto galvu... nu, te jau varam redzēt viņa jauno sliedi!»

Zandens rādīja ar roku uz izdegas vietu. Starp koku melnajiem celmiem šaudījās cilvēki, locījās, sita ar skujām pa sūnām, kliedza... Bet varēja redzēt, ka darbs gāja uz beigām. Šur tur varēja jau manīt pa vienam atpūšamies, noslaukām piedurknē sviedrus.

Zandens uzrakstīja kaut ko uz zīmītes, pasauca kādu zemnieku un aizsūtīja to braukšus uz muižu. Tad viņš atkal griezās pie Strautmaļa.

«Bēdīgas beigas jūsu sprediķim, vai nē, kandidāta kungs?» viņš jautāja, uz izdegu lūkodamies.

«Bet vēl bēdīgāka liecība jūsu «gādībai» par pagastu!» Strautmalis atcirta.

«Jādomā, ka no savas pirmās kaislības nu būsiet izārstēti. Viss var būt, ka topam reiz vēl par gluži labiem draugiem.»

«Tas atkarājas tikai no jums, fon Zandena kungs!» Strautmalis auksti atbildēja.

«Ek, nav vaļas!» Zandens puserrīgs iesaucās. «Teikšu jums īsi un skaidri: manos ceļos jūs nemaisaities; es tā neciešu. Tas — pirmkārt. Bet, ja jūs citādi nevarat, tad neaizmirstiet, ka Zandens savā mūžā vēl ne reiz nav atkāpies. Tas — otrkārt. Un treškārt — ja patīk, nāciet mums līdzi uz biedrības namu un noklausaities augstajās laimēs, kādas šovakar uzdziedās Zandenam gluži tie paši kungi, kuri dauzīja šodien jūsu dēļ savas sūri samaksātās vīna pudeles.»

Dzēsēji pamazām sāka pulcēties ap Zandenu. Šur tur iekāsējās jau pa vienam, bet neteica vēl nekā. Zandens visiem pateicās par lielākas nelaimes novēršanu, pajokoja ar vienu, ar otru, apvaicājās drēbniekam, kā šā zirgs labi nesot... Iznāca no meža kāds gluži nokvēpis ūsains vecis.

«Mēle plīst pušu,» vecais iekāsēdamies runāja, «bet grāvji sausi, glabā vai spičkas.»

«Mīļie draugi!» Zandens uz viņu teica. «Jūs esat šodien man padarījuši lielu labumu... Tādēļ es lūdzu visus dzēsējus, lai neatteicas no glāzītes alus biedrības namā. Ir jau aizsūtīts pakaļ. Un muzikanti būtu tik laipni uzpūst kaut ko, kas iet pie sirds un cilda kājas. Zēni lai apskrej pa kaimiņiem, lai saziņo skuķus! Bet mana pirmā dancotāja man jau zināma...»

Un viņš izvilka no ļaužu vidus gluži melno Āboltiņu Annu, izņēma tās roku caur savu elkoni un uzsauca:

«Rindā! Uz biedrības namu!»

«Urā! Lai dzīvo mūsu dzimtkungs!» iesaucās ūsainais vecis. Saucienu uzķēra kādas piecdesmit vīriešu balsis. Izdegā atbalsojās viņu gaviles...

Strautmalis palika viens pats. Tad viņš lēnām griezās mājup. Drīz viņš satika ratus ar alus mucām. Bet vēl viņš nebija nonācis mācītāja muižā, kad jau pār mežu spiedās neilgi atpakaļ dzirdētās ragu skaņas: «Lai dzīvo sveiks, lai dzīvo sveiksi»

OTRĀ NODAĻA

Zvirgzdu muižas baroniete iesauca savu audžumeitu rakstāmā istabā.

«Marīj,» viņa teica, «sataisies, ka varī braukt pie tēva! Kungs nupat teica, ka dzirnavdambis šovasar katrā ziņā jātaisot jauns. Tādēļ tavam tēvam jāpieņemot būšot labi daudz strādnieku. Tad vecā tēva māsa ar saimniecību nekādi netiks galā.»

Griezas Marija pieturējās pie krēsla nobālēdama. «Labi, cienmāt!» viņa pusaizsmakušā balsī atbildēja. Baroniete paskatījās uz jaunavu: vai ar nodomu viņa bij savu audžumāti saukusi ar to pašu vārdu kā citi muižas ļaudis?

«Sakārto visas savas mantiņas...» baroniete runāja, caur logu dārzā skatīdamās, «tev tur laikam iznāks palikšana visu vasaru. Ņem palīgā istabmeitu! Pēc pusdienas tūliņ aizsūtīsim vedēju ar tavām lietām uz dzirnavām... kamēr viņš ar nobrauc tās divdesmit verstis... Tu pati aizbrauksi pēc kafijas ar abiem meļņiem vieglajā kalešā Lūcija grib tevi pavadīt.»

«Bet Lūcijas baronese jau tad nevarēs šovakar vairs tikt atpakaļ...» Marija ieminējās. Baroniete atkal kā pētīdama paskatījās uz savu audžumeitu.

«Teic, Marīj, — ko tas nozīmē?» viņa jautāja. «Mani tu sauc par cienmāti, Lūciju — par baronesi... Tas jau pats par sevi saprotams, ka visu mūžu mēs kopā nevaram palikt... arī mūsu pašu bērni jau nevar nodzīvot visu mūžu pie vecākiem. Bet tevi mēs esam audzinājuši kopā ar saviem bērniem, esam tevi tāpat izturējuši kā tos — kādēļ tad tu piepeši gribi sevi nostādīt dienestnieku kārtā?»

Jaunava nosarka un plucināja sēdekļa pārvelkamo.

«Nu ej sakārto... Lūcija brauc brālim pretī. Viņš raksta, ka pasta zirgus šis ņemšot tikai līdz dzirnavām... Pusdienas galdu sarīkos Lūcija, tu neļaujies traucēties!» Un baroniete sāka rakņāties pa savām vēstulēm par zīmi, ka audžumeita var iet.

Marija klusu izgāja no baronietes rakstāmās istabas un griezās uz savu kambarīti. Tur viņa kā nogurusi atkrita krēslā un raudzījās sausām acīm pa logu uz pagalmu.

Kādēļ tad viņai izsamist? Abas šās lietas viņa jau sen bija paredzējusi. Tikai to viņa nezināja, ka tās abas sagadīsies uz vienu dienu. Dzirnavu dambis sūcās jau sen gadiem. Katru vasaru tēvs to bakstīja un lāpīja, arvien piebilzdams, ka šā laikam pietikšot. Pirmajā vasarā, kad šis pats uzņēmis dzirnavas, šis esot arī uztaisījis jaunu dambi; toreiz bijis šis pats vēl zaļoksnējs un stiprs, dambis arī nelaidis cauri ne piliena. Tagad jau ejot šiem abiem pagrūtāk: šo lāpot kumelīšu tēja, šis lāpot dambi... Kad šie iešot — iešot abi reizē... Bet tagad tomēr laikam dambis aizgājis papriekšu... Marija nebij jūtelīga, bet viņu skumdināja cita lieta: ar ko lai tēvs uztaisa jaunu dambi? Pēc līguma tas bija viņa pienākums, bet vecais Grieza jau tā tik, tik kūlās cauri, kā jau tādā meža stūrī... un labība dzirnavu tīrumos ar nosala cik dažu vasaru...

Liekas naudas iekrāt nevarēja; bet malšanai un zāģēšanai šovasar būs jāstāv pavisam mierā... ar ko nu algot dambja strādniekus, ar ko maksāt nomu? Un, ja nu tēvs ar laistu dzirnavas vaļā, kurp tad viņš lai iet?... Beidzamais jautājums viņai atgādināja viņas otru nelaimi. Ko tad viņa varēja darīt tēva labā? Gluži it nekā. Pēc mātes nāves baroniete, viņas krustmāte, to bij ņēmusi uz muižu par «audžumeitu», tas ir — Lūcijai par rotaļu biedreni. Abas viņas bija vienādu vecumu. Un tā viņas abas bija kopā augušas, kopā mācījušās franču vokābuļus, četrrocīgi spēlējušas klavieres, kopā mācījušās diet... Rūgtums pārņēma Marijas sirdi. Lūcijai derēja dejas, Lūcijai derēja franču vokābuļi, — ko viņa, dzirnavnieka meita, ar to lai iesāk? Lūcijai katru vakaru bij gatava gulta, katru dienu gatava maize; bet no kā viņa, dzirnavnieka meita, lai pārtiek, kur viņa lai noliek savu galvu, līdz tai jāatstāj Zvirgzdu muiža? Un tam šodien jānotiek... tiktāl viņa jau izprata savas audžumātes nodomus. Jaunais barons nāca no ārzemēm mājā... bij taču labāk, ja no nelaimes sargājas, kamēr tas vēl iespējams. Un jaunā Vestfāla nebēdīgā daba bij jau pazīstama no laika gala. Bez tam arī Lūcijas vienkāršais sejs daudz zaudēja, ja tam katru brīdī līdzās bij Marijas dzīvības pilnie vaibsti... ar zināmu lepnumu vēl Marija atcerējās, kā savādi baroniete uz viņu bija noskatījusies, kad ievēroja, kā apkārtnes muižnieku dēli dažu labu reizi mīļāk trieca ar audžumeitu nekā ar mājas jaunkundzi. Un tādēļ Marija beidzamā laikā — to ar viesiem iepazīstinot — vairs netika saukta «mana audžumeita», bet «Griezas jaunkundze», turklāt vēl dzenoties šo «ie» pēc iespējas latviski izrunāt... Vecā tēva māsa netikšot ar saimniecību dzirnavās gatava... Bet ko tad Marija tur lai dara? Dzirnavpuišiem biskvītus cep, šokolādi vāra? Pāļu sitējiem pudiņu taisa, tiem servjetes sakroko pēc puķes zieda?... Viņa taču nemāk ne zirņu putras ar taukiem izvārīt! Un asaras viņai spiežas acīs, dusmu asaras.

Pie durvīm klaudzina. Marija noslauka asaras un vaicā, kas tur esot. Atsaucas istabas meita; cienmāte šo sūtījusi jaunkundzei palīgā.

Marija paskatās uz pulksteni un pateicas: šī tikšot viena pati galā. Tad viņa steidzīgi sāk izkravāt savas mantiņas un drēbes uz krēsliem un galda. Nav jau to pārāk daudz: divos kurvjos un vienā ceļasomā tās visas saiet — to Marija zina jau no agrākiem laikiem. Iekravāšanās darbs viņai parasts — viņa taču reiz jau drīkstēja pavadīt baronieti un Lūciju pa ārzemēm... un tā jau ap pusvienu tai kurvji pilni un ceļasomai jau otrā puse liekama. lenāk baroniete ar četriem muižas puišiem.

«Visas lietas no šās istabas ar aiznesiet uz ratiem!» viņa saka un tad piebilst, pret Marīju pagriezdamās: «Tev būs patīkamāk kopā ar savām parastajām lietām. Veco harmoniju ar es liku jau iecelt ratos... būs tev īsāks laiks dzirnavās.»

Marija nobučo audžumātei roku pa vecam paradumam, bet nevar nocieties neieteikusies:

«Bet dzirnavās jau visās trijās tēva istabās tek katru reizi, lietum līstot, ūdens caur griestiem.»

«Es pateikšu vīram, lai viņš liek jumtu izlāpīt,» baroniete atbildēja un izgāja pa durvīm.

Marija aizslēdza kurvjus un ceļasomu un tad noskatījās, kā puiši aiznesa abus galdiņus, krēslus, skapi, kumodi, galdu... palika tikai četras kailas sienas... Un arī Marijas sirds tika ar katru aiznesamo lietu tukšāka, aukstāka, spītīgāka...

«Lai!» viņa nomurmināja. «Izmāna man manu jaunību un samaksā to ar veciem krēsliem!» Grumbas viņai savilkās starp uzacīm. «Bet man viņiem jāpateicas par «audzināšanu», par apgādāšanu!»

Sulainis zvanīja pusdienā. Marija iegāja otrā istabā, nomazgāja rokas, noslaucīja sakarsušo seju ar slapju dvieli, sakārtoja matus un gāja tad uz ēdamo istabu. Tur visi jau bij sapulcējušies un gaidīja paša barona.

Marija pārlaida acis pār Lūcijas uzraudzībā sarīkoto galdu, papildināja pāra vietiņas, pārmainīja vīna karafes... aiz pārskatīšanās bij uzlikts tas vīns, kuru barons mīlēja dzert pie brokasta galda... un nostājās pie sava krēsla.

«Vai saliki savas lietas?» baroniete ievaicājas.

«Jā.»

«Grūtāk nu gan mums nāksies bez tevis iztikt,» viņa piezīmēja, «nebūs neviena, kas Lūcijas kārtībai skatās pakaļ... Bet es jūtu, ka tēvam uz bērnu ir lielākas tiesības nekā audžumātei.»

«Gan jau šās pāra nedēļas es izsitīšos kaut kā cauri!» Lūcija iesaucās. «Vai tad to dambi tur nu mūžīgi taisīs!»

Neviens nekā neatbildēja.

Durvīs parādījās barona drusku salīkušais, bet vēl staltais augums. Labā rokā viņš nesa avīzes — laikam bij tais atradis kādu jaunu ziņu, kuru gribēja savējiem pastāstīt jau pie pusdienas galda. Brilles viņam vēl bija uz acīm, un aiz kuplās, sirmās bārzdas bij manāmi laipni smaidi. Viņš nolika avīzes uz galdiņa pie spoguļa un apsēdās.

«Vai jūs esat jau lasījuši par Strautmaļa dēlu?» viņš vaicāja, sulaiņa sniegto šķīvi pretī ņemdams.

«Par kuru?» baroniete jautāja. «Par mūsu agrāko mājskolotāju?»

«Nē, Strautmalim pavisam trīs dēli. Viens no tiem ilgus gadus studēja pa politehniku. Pats vecais man jau pāra reižu sūdzējās: naudas gan vairs no šā gandrīz vai nemaz neprasot, bet eksāmena ar netaisot.»

«Tā jau Zandena kungs ar raksturoja zemnieku skolotos dēlus,» baroniete piezīmēja. «Kamēr viņi esot vēl skolā, ģimnāzijā, kur tikai jāizmācās uzdotais, tikām dažs tiekot ļoti labi uz priekšu. Bet, līdz viņi nākot augstskolā, kur jāstrādā patstāvīgi, tad žēl esot uz viņiem noskatīties.»

Barons ļāva savai kundzei mierīgi izrunāt, tikko manāmi smīnēdams. Tad viņš drusku atgāzās, nobraucīja garo bārzdu un teica:

«Nu, man šķiet, mūsu agrākais mājskolotājs Zandena teoriju apgāž.»

«Izņēmumi tikai apstiprina vispārējo,» kundze atbildēja.

«Neiešu ar Zandenu tiepties,» barons, nopietns izlikdamies, atbildēja, «tikai man nupat būs jāpieved jauns «izņēmums», kas viņam runā pretī: arī Strautmaļa otrs dēls nupat nobeidzis augstskolu ar lielu uzslavu.»

«Jā, to varēja manīt, ka Strautmaļu cilts ir ļoti inteliģenta...» baroniete novadīja runu, «žēl tikai, ka viens brālis viņiem stipri dzerot.»

«Man vienmēr liels prieks,» barons runāja, «kad sastopu starp mūsu zemniekiem šādas uz augšu ejošas ciltis. Varbūt tur ir sava daļa egoisma klāt. Es jau mūsu apgabalā biju viens no pirmajiem, kas gan sarunās, gan uz zemes sapulcēm allaž aizstāvēja domas, ka jāgādā par zemnieku izglītību. Toreiz mani apsmēja, bet tagad tomēr izrādās, ka man bijusi taisnība. Mūsu dzimtenē un tēvijā vēl tik daudz uzdevumu inteliģentiem strādniekiem, ka mums jāpriecājas par katru jaunu spēku, kas stājas šo darbinieku rindā.»

«Bet dzird, ka vecais Strautmalis esot ar savu saimniecību gluži noklīdis, dēlus skolodams...» baroniete atkal pieminēja.

«Jā, grūti jau gan viņam gājis pa šo laiku,» barons atbildēja, «tā jau nav nieka lieta — likt diviem dēliem no vēl neizmaksātas zemnieku mājas studēt. Man jau nākas grūti uzturēt vienu pašu dēlu no muižas... Vēl viņnedēļ es satiku veco Strautmali, ierunājos arī par saimniecību. «Grūti, baronkungs!» viņš saka. «Ja dēli drīz vien nenāks palīgā, tad būs jālaižas dibenā. Labi, ka vēl Raudupes barons paciešas... Citādi jau gan sen vairs nebūtu Strautmaļos.» Ievaicājos arī, sak, vai nebūtu žēl no tēvu vietiņas šķirties. Padomāja vecais brītiņu, nopūtās un teica: «Ko nu, baronkungs: dzenītis kokā iekaļ sev perēkli, bet, kā nāk bērni prāvāki, — jāguļ pašam ārpusē... Kad tikai bērni tiek uz priekšu, gan jau tad es pats kā nekā aizkulšos līdz dzimtām mājām smilšu kalniņā.» To es allaž esmu teicis,» barons pēc brītiņa vēl piebilda, «tā ļaužu šķira, kurā vecāki tā dzīvo priekš bērniem, — tā ies uz augšu.»

«Nu, es domāju, ka ikvienā ļaužu šķirā vecāki dzīvo priekš bērniem,» baroniete iebilda.

Barons neatbildēja nekā. Tomēr klusībā viņš laikam bij sekojis savas kundzes domu gājienam, jo piepeši viņš ierunājās, pret Marīju pagriezdamies:

«Tu, Marīj, esi tik laba, ienāc pēc pusdienas manā rakstāmā istabā!»

Pēc pusdienas citi visi sagāja plašajā zālē, uz kurieni sulainis aiznesa maziņās kafijas tasītes. Tikai Marijai barons pameta ar acīm un ieveda to savā darba istabā.

«Atsēsties, Marīj!» viņš teica, tai krēslu piebīdīdams, un sāka rakņāties pa savu dokumentu skapi. «Mana sieva tev gan jau būs teikusi, ka... ka tu šodien brauksi uz tavu tēvu,» viņš lēnām iesāka, kādā kontogrāmatā šķirstīdams. «Es nezinu, kādā formā tas noticis, bet ceru, ka tu lietas kodolu būsi sapratusi. Tādēļ es gribēju ar tevi izrunāties. Man jāatzīstas, ka es jūtos tavā priekšā ļoti vainīgs. Man nebij tiesības tevi likt tā audzināt, kā auga mūsu meita. Es nezinu, vai tu tagad mani saproti, bet vēlāk tu to sapratīsi katrā ziņā. Mēs esam tevi izvilkuši ārā no tavas kārtas un neesam pratuši un spējuši tevi stādīt citā kārtā... tas nebij pareizi no mums. Kādi iemesli mūs uz to skubināja — par to pārrunāt tagad par vēlu; bet vainīgs es jūtos un gribētu labprāt griezt par labu, kas vēl par labu griežams. Kādēļ tu mūsu namā tagad ilgāk nevarī palikt, to jau tu pati būsi nopratusi. Tur arī man bij jāpiekrīt manas sievas domām. Atlika tikai jautājums: kā nodrošināt tavu nākotni? Audzinātājas darbam tavas izglītības varbūt pietiktu, ja tagad nebūtu skolās citāda programma. Varbūt tu varētu vēl ņemt stundas un nolikt vajadzīgo eksāmenu... tā domāja mana sieva. Bet es tam biju pretī. Tu varbūt tagad man to ņemsi par ļaunu, bet ievēro, bērns, ka audzinātājas liktenī esmu ilgāk noskatījies nekā tu. Tici man: tā ir rūgta maize, tā ir bezcerības maize, vientulības maize. Kā svešinieks tu ej no viena nama uz otru... visur zaudēdams, pirms esi iemantojis... Un par visām lietām: šai dzīvei nav nolūka, audzinātāja ir tikai līdzeklis, mašīna... Es, bērns, vēl nekad neesmu atklāti ar tevi izrunājies, bet tagad, kur mums jāšķiras, gribu tev kādu vārdu no sirds teikt. Tev ir bagāta dvēsele, bagāta sirds. Tu nedrīksti klīst caur dzīvi kā līdzeklis! Tev jādibina pašai sava dzīve... krietna, darbīga vīra vadībā. Gan šī dzīve izravēs tās nezāles, kuras mēs ar savu neprātību un egoismu tevī esam dēstījuši... Tās, bērns, manas domas, un tādēļ es negribēju, ka tu taptu par audzinātāju vai namamātes palīgu. Tev jāskatās uz to, ka mūsu kārtā tu laulāta drauga sev neatradīsi; literāti turpretī daudz skatās uz radniecību un arī uz mantu. Ne vienas, ne otras tev nav. Tādēļ būs pareizākais ceļš — tu atgriezies atpakaļ savā kārtā... Tai tagad manāms tik daudz jaunas dzīvības, tik daudz jaunekļu tur dodas uz augšu... tur tu katru brīdi atradīsi krietnu sirdi, kas pukstēs tev, un atradīsi spēcīgu roku, uz kuras atbalstoties tev tavs dzīves uzdevums ar prieku būs nesams. Tici man, bērns, katrā vietā dzīve ir jauka, ja viņa iet uz augšu!»

Barons apklusa un šķirstīja atkal grāmatu. Tad viņš ielika savu papīrnazi lapu starpā un paskatījās audžumeitai sejā. Marija bij bāla, un asaras lēnām ritēja viņai pār vaigiem.

«Saprotu, ka viegli tas nav,» barons atkal turpināja. «Kā putniņš no ligzdas izmests, nespēcīgiem spārniņiem — tā tu tur sēdēsi savā meža kaktā, nezinādama, kur iet, ko darīt, kam izkratīt sirdi, kad tai bēdu par daudz. Bet jaunatne visu pārcieš... un labs, kas pārciests.. Tavas gara un sirdsdāvanas tev arī tur drīz iemantos krietnus cilvēkus par draugiem — un tā ir dārga manta. Tagad uzreiz atteikdamās no dažiem sapņiem, tu izbēgsi tādai dzīvei, kur viena atteikšanās māj otrai, kur viss tavs liktenis ir tikai nesasniegtu cerību virkne. Ciet, bērns, tagad... visu uzreiz... tā būs vieglāk... Tu taču tici, ka es tagad runāju uz tevi bez egoistīgiem nolūkiem?»

Marijai par jaunu sašāvās asaras acīs. Jūtu siltumā viņa saķēra barona šauro roku un spieda savas karstās lūpas uz tās.

«Es iešu,» viņa klusi dvesa.

«Bez nobraucītiem ziediem nepaiet neviens pavasarīs,» barons turpināja, un viņa balsī bija manāmas sēru pilnas atmiņas. «Man žēl, ka mums vajadzēja būt tiem, kas pirmie lai tev uzsauktu tavos jaunības sapņos: «Atteicies! aizmirsti!» Bet es zinu, ka tu nu sapratīsi arī mana uzdevuma otro daļu.»

Viņš uzšķīra iezīmēto vietu grāmatā un uzlika brilles.

«Tu pie mums tiki saukta par audžumeitu,» viņš runāja, «mana sieva to tā gribēja, lai Lūcijai neieaugtu lepnības gars, ar tevi rotaļājoties. Es no iesākuma tam biju pretī, labi zinādams, ka patiesībā tev taču nebija audžubērna tiesību. Un tādēļ es vienmēr esmu skatījies uz šo lietu tā, ka tu mums izdarī pakalpojumu, par kuru tev pienākas atmaksa. Jau priekš kādiem sešpadsmit gadiem es nopirku tev krājkases grāmatiņu un uz tās noguldīju katru gadu tavu algu. Tu varbūt dažus Ziemassvētkus noskumi, redzēdama, ka uz tava galdiņa mazāk rotaļu nekā Lūcijai. Bet es zināju, ka tev vēlāk labāk noderēs mazs aiztaupījums nekā atmiņas par jaukām, sen saplēstām rotaļām. Tu redzi, mīļā Marīj, ka es negribu šodien no tevis atpirkties, bet izdodu tev tikai tavu algu...»

Barons iedeva viņai mazu grāmatiņu, ar krājkases zīmogu apzīmētu. Marija viņam atkal noskūpstīja roku un paglabāja grāmatiņu kabatā, nespēdama izrunāt ne vārda.

«Tā meit...» barons atvieglināts teica, «es priecājos un pateicos tev, ka tu mani saprati. Citādi man būtu grūti nācies lūkot jel nieciņu griezt no tā par labu, ko mēs pie savas krustmeitas — sava audžubērna esam noziegušies. Tava māte jau bij par istabas meitu pie manas sievas, pirms tavs tēvs viņu precēja, un mirdama viņa tevi novēlēja mūsu gādībā.»

«Nekad es neaizmirsīšu jūsu mīlestības,» Marija, dziļi sakustināta, šņukstēja, «un piedodiet arī jūs man, kur jums esmu darījusi raizes un nepatikšanas.»

«Nē, Marīj, no sirds tu biji labs bērns, un es esmu pārliecināts, ka uz Lūcijas dabu tas nepalika bez iespaida. Tādas lietas jau nav naudā aprēķināmas un atmaksājamas, tādēļ saņem no manis vissirsnīgāko pateicību par visu labu, ko tu esi darījusi mūsu namam...»

Sirmgalvis asarām acīs piecēlās, apkampa Marīju un noskūpstīja viņas pieri.

«Un tagad vēl ko, bērns...» viņš runāja, tai sejā skatīdamies, «ja tev dzīvē uznāk kāds grūtums, tad neaizmirsti: kamēr vecā Vestfāla acis vēl būs platas, tikām tu katru brīdi varī nākt ar savu vajadzību pie viņa. Viņš zin, ka viņš ir tavs parādnieks, un Vestfāli maksā savus parādus — kamēr vien viņiem tas iespējams.»

Marija vēlreiz nobučoja sirmgalvja roku un gribēja griezties uz durvju pusi. Barons to atturēja, piezīmēdams:

«Savam tēvam tu varī teikt, ka šogad viņam par dzirnavām noma nav jāmaksā... par to lai viņš sataisa dambi. Dievs zin, cik ilgi viņš pats vēl redzēs labumu no sava darba. Bet, Marīj...» un barons viltīgi pasmaidīja, «pieskaties tu, lai dambis tiek sataisīts pamatīgi! Varbūt jaunā dzirnavniece kādureiz izraugās sev staltu, prātīgu dzirnavnieku?... Nu, ej, bērns!» viņš piebilda, redzēdams, ka jaunava nosarkst.

Marija izgāja pa durvīm. Patumšajā koridorā tā pazina baronieti, kura laikam jau ilgāku laiku bija staigājusi gar vīra rakstāmo istabu, gaidīdama, kamēr Marija nāks ārā. Tai iznākot, baroniete apstājās gaišākā vietā pret trepēm. Jaunava pieliecās un noskūpstīja arī viņai roku, caur asarām kaut ko murminādama par piedošanu.

«Lai Dieviņš tev palīdz, bērns!» teica vecā kundze, arī pati asaras slaucīdama. «Un to harmoniju tu paturi no manis par piemiņu, tāpat arī visas tās lietas, ko atradīsi savā jaunajā istabiņā pie tēva... Un priekš jauniem saimnieces priekšautiem ņem te šito!»

Viņa iespieda baltu aploksni Marijai aiz piedurknes un iesteidzās pie barona. Uz savu tukšo istabiņu atgriezusies, Marija vispirms apskatījās krājkases grāmatiņā un notrūkās: cik viņa no beidzamā aprēķina varēja noprast, tad uz viņas vārdu noguldītais kapitāls sniedzās jau līdz tūkstoš rubļiem! Aploksnē viņa atrada simtsrubļu gabalu.

Viņa tika domīga par tik lielām dāvanām. Barons, zināms, gāja tikai taisnus ceļus; bet vai tikai baronietei nebij kāds sānu nolūks?

Un nevilšus viņai iešāvās kāds jaunā barona vārds prātā, kad tas — drusku pret paša gribu — gāja priekš diviem gadiem uz ārzemēm zemkopību studēt... pusaizmirsts, sen noskanējis vārds par gaidīšanu...

Durvis ar sparu tika atgrūstas, un pa tām iesteidzās Lūcija gluži izsamisusi.

«Marīj,» viņa raudādama sauca, «tu no mums aizejot pavisam! Marīj, kā tu tā varī darīt! Vai tad tu man to nepiedod, ka es aizvakar tevi izjokoju? Tas tak viss bij pa jokam, un es nekad, nekad vairs ta nedarīšu! Piedod, māsiņ, piedod! un neej projām! Ko tad es viena pati iesākšu... pat apģērbties es neprotu bez tevis!»

«Bet ko tad mans tēvs lai viens pats iesāk, Lūcij?» Marija jautāja. «Viņš top arvien vecāks un nevarīgāks — kas tad par viņu lai gādā?»

«Es lūgšu papiņam, lai liek tavam tēvam nakt uz muižu... tur, vecajā mājā, jau stāv kādas četras istabas tukšas... Tikai neej, sirsniņ, projām!»

Marija līdzcietīgi noskatījās divdesmit divus gadus vecajā bērnā un lūdza klusām likteņa, lai tas viņam nekad neliktu sadurties ar dzīves asumu. «Ko tāds lai iesāk, bez gādnieka palicis?» viņa domāja. Bet tad viņa sāka atkal mierināt savu audžumāsu:

«Vai tad tu domā, ka tavs tēvs varētu tagad šķirties no Zvirgzdu muižas un pāriet dzīvot — nu, teiksim, uz galvaspilsētu? Taču jau par ilgiem gadiem katram viņa darbavieta pieaug pie sirds. Un tā arī mans tēvs sēdētu katru dienu pie loga un lūkotos uz meža pusi... vārgtu tāpat kā vecs pārstādīts koks. Iedomājies pati, Lūcij: vai tu ar neatstātu nezin kādus draugus, ja tavam tēvam ietu grūti un viņš tevi aicinātu pie sevis kā vienīgo kopēju?»

Lūcija par jaunu sāka raudāt, šoreiz gan iedomādamās savu tēvu kopjamu. Tad viņa apķērās Marijai ap kaklu, glāstīja viņai vaigus, skūpstīja audžumāsu, kur tik pietika, un arvien atkārtoja: «Tev jau taisnība, tev jau taisnība; bet kam tam tā vajag būt? Kāpēc tā vajag būt? Kāpēc tiem jāšķiras, kas viens otram tik mīļi?»

«Par to jau atkal liktenis ved kopā tos, kas viens otram mīļi,» Marija atbildēja, «ko tad brālis par tevi lai domā, kad, pēc diviem gadiem atkal pārnākdams, viņš atron savu mīļoto māsu vienās asarās?»

«Kas man par brāli bēdas!» Lūcija gražojās. «Nezin, cik viņš uz savu muļķa māsu pavisam paskatīsies. Bet tu mani saprati, tu zināji, kas tavai Lūcijai ienāca prātā un ko viņa nedrīkstēja darīt. Tu neapsmējies viņas nezināšanai, nelepojies ar to, ka tu gudrāka... Un nu aiziesi arī tu un atstāsi mani vienu pašu, gluži vienu pašu, aizmirsīsi mani, kā dažs cits jau mani ir aizmirsis...»

Un ātri viņa atāķēja mazu zelta medaljonu no krūtīm, attaisīja to, izliecās pa logu un izpūta matu šķipsniņu no tā. «Lai iet... lai aizmirst, tā man nav vajadzīgs, bet tu manis nedrīksti aizmirst, tevis es tā neatlaidīšu!»

Un ātri viņa sameklēja šķērītes, nocirpa sprodziņu no Marijas matiem un ielika to medaljonā.

«Bet tev es ar ko došu par piemiņu!» viņa piepeši iesaucās. «Un tev jānosolās katru pasta dienu man rakstīt — pastnieks jau brauc gar dzirnavām —, un katru nedēļu vienreiz tev jābrauc šurp un vienreiz es braukšu uz tevi... es iešu tūliņ uz papiņu un norunāšu par zirgiem... bet tu nedrīksti Lūcijas aizmirst, vai dzirdi: tu nedrīksti!»

Vēlreiz viņa apķērās audžumāsai ap kaklu un tad izsteidzās kā vējš pa durvīm. Marija arī izgāja dārzā aiz loga un ilgi meklēja pa zāli, līdz beidzot atrada izsviesto matu šķipsniņu. To viņa rūpīgi noglabāja savā somiņā. «Nabaga bērns,» viņa klusām nopūtās, «arī īstie vecāki tomēr nespēj tevis izsargāt no zaudējumiem, no atteikšanās!»

No mājas atskanēja Lūcijas balss, kas saukāja nozudušo audžumāsu. Marija atsaucās dārzā, un Lūcija iznāca pie viņas noslēpumainu seju.

«Nāc, man tev kas jāsaka!» viņa teica un vilka audžumāsu uz dārza namiņu. Brītiņu abas cieta klusu. Tad Lūcija uzreiz ievaicājās, cik esot pulkstenis.

«Kur tad tu savu esi likusi?» Marija jautāja, viņai savu vienkāršo sudraba pulksteni rādīdama.

«Aiztaisi acis un skaties tur uz meža pusi!» Lūcija pavēlēja, pulksteni saņemdama. Marija paklausīja. Lūcija atāķēja Marijas pulksteni no ķēdītes, pieāķēja atkal un iebāza Marijai aiz blūzes. «Es nobūru tavu pulksteni!» viņa teica. «Cik tu uz viņu paskatīsies, tik tev būs par mani jādomā.»

«To tūliņ redzēsim,» Marija atbildēja. «Es skatīšos pulkstenī un domāšu par to matu sprogu...»

Tālāk viņa netika. «Lūcij,» viņa iesaucas, «tas jau tavs jaunais zelta pulkstenis!»

«Nē, tas ir tavs jaunais zelta pulkstenis!» Lūcija tiepās. «Paturi, sirsniņ, to no manis par piemiņu... tēvs, māte ar grib, lai tu paturot. Tā tu tik drīz neaizmirsīsi Zvirgzdu muižas un savas vientuļās Lūcijas!»

Marija gribēja ko teikt, bet audžumāsa tai neļāva izrunāt: skūpstīja, glāstīja viņu, pārkliedza viņas vārdus un aizturēja beidzot ausis, lai nesaprastu, ko Marija runā. Beidzot, kad pēdējā ar zīmēm bij nosolījusies par pulksteni vairs nerunāt, Lūcija apmierinājās — un abas draudzenes vēl ilgi staigāja roku rokā pa plašo dārzu, runādamas gan par pagātni, gan par nākotnes neatminamo mīklu...

Ap pulksten pieciem viņas abas jau sēdēja vieglajā kalešā un brauca uz dzirnavām. Ceļš gāja vairāk tikai caur mežiem, kuri te stiepās jūdzēm tālu. Dzirnavas atradās gandrīz vai meža vidū, maleniekiem maz pa rokai. Bet citur visur apkārtnes upēs pa vasaru ūdeņa bij par maz, kamēr te, sniegiem pa mežiem lēnām kūstot un ūdeņiem purvos sakrājoties, strautiņi un upītes urdzēja visu cauru vasaru, Zvirgzdupē saplūzdami. Cik jau vasarā bij maliena, tas griezās viss uz meža dzirnavām; ziemā tās stāvēja diezgan patukšas un klusas; tad dzirnavnieks nodarbojās vairāk ar vēršu barošanu. Bet beidzamā laikā viņš uz tirgiem rudeņos pats vairs nevarēja tikt, un tādēļ arī šie ienākumi sarāvās arvien vairāk.

Abas jaunavas sarunājās taisni par šo svarīgo lietu: kā būtu paceļami dzirnavu ienākumi. Tika likts priekšā viens nodoms gudrāks par otru, līdz netīšām pašas uzķēra kādu āķi, pie kura taču katrā ziņā lietai vajadzēja palikt karājamies.

«Nekā, mās!» Lūcija beidzot iesaucās. «Nieki vien būs! Sāc tu ko sākdama — viena pati tu galā netiksi... Un uz saimes ļaudīm mūsu laikos jau vairs palaisties nevar!» viņa vēl gudri piezīmēja.

Marija nogrima dziļās domās. Viņa atcerējās kāda dzirnavpuiša, kas uz viņu arvien bija noskatījies tādām kārdinātāja acīm, it īpaši no krodziņa nākdams. Mūžam noplīsušā, balti apputējušā cepure tam allaž bij uz pakauša, īsa izdzisusi pīpīte tik, tik rēgojās no pieputējušo ūsu apakšas, rokas sabāztas mūžam uz leju noslīdējušo bikšu kabatās, bet lielās koka tupeles tā vien šļūcin šļūca pa dzirnavaugšu... Vai tādu varbūt liktenis viņai būs nospriedis mūža biedru? Drebuļi viņai pārskrēja pār kauliem. Viņa ietinās ciešāk savā putekļu mētelī un noliecās uz sāniem, lai gar zirgiem raudzītos uz priekšu.

Mantu vedēji nesa pašulaik beidzamās lietas istabā, kad jaunavas piebrauca pie dzirnavām. Pats vecais Grieza stāvēja bez svārkiem durvīs, vienā rokā cirvi, otru pār acīm pārlicis, lai piebraucējus labāk varētu apskatīt. Bet, pamanījis, ka meita nav viena, viņš mudīgi iemetās atpakaļ istabā. Pēc maza brītiņa viņš no turienes atkal iznāca, aizgūtnēm vilkdams sev svārkus mugurā, un steidzās pie ratiem.

«Vai tad baronese no musu dunduriem nebaidās, braukdama tādu gabalu pa Zvirgzdupes mežu?» viņš laipnā balsī jautri jautāja, palīdzēdams Lūcijai izkāpt no ratiem.

«Es jau nedrīkstēju Marijas vienas laist jūsu dunduros!» baronese atbildēja, acis ātri pārlaizdama pār vecajām dzirnavām. «Vai jūs dambi jau nolaidāt?»

«Nē, jaunkundz, vēl jau papriekš jāsataisa jaunie koki, ko likt iekšā.»

«Vai dzi, Marīj,» baronese dzīvi iesaucās, «tad jau lielā zvejošana vēl priekšā! Tad mēs katrā ziņā atbrauksim visi pie tevis uz kafiju.»

«Tas jau nu gan tik drīz nenāks,» dzirnavnieks atkal tāpat laipni paskaidroja, sniegdamies pēc kurvīša, kas atradās ratos, «labi, ja tā uz jūlija vidu... Kur tad šito kurvīti nolikt, Marīj?»

«Ienesiet tikai istabā,» baronese atbildēja, «mēs ar Marīju papriekšu izstaipīsim locekļus, izkāpaļāsim pa dzirnavaugšu.»

«Vai augšējā viesu istaba vaļā?» Marija vēl iejautājās tēvam, bet tas vairs nedzirdēja. Augšējā viesu istaba palaikam stāvēja aizslēgta. Tā bij ierīkota vairāk tikai baronam un viņa draugiem, kad tie nāca uz Zvirgzdupes mežu medībās; pa reizei te gaidīja arī barons vai viņa piederīgie uz pasta zirgiem, kurus tie mēdza ceļodami līdz dzirnavām parakstīt sev pretī. Arī tagad jaunais barons varēja katru brīdi atbraukt, un tādēļ Marijai sirds nebij mierīga, vai tik vecā tēvmāsa tur būšot visu, kā pienākas, sakārtojusi. «Vai neiesim augšā?» viņa ieminējās Lūcijai.

«Nē, izložņāsim papriekš pa visām putekļainajām vietām, kamēr putekļu drēbes mugurā. Un tu man izskaidro savu dzirnavu ietaisi!»

Ar skaidrošanu gan tā gāja, kā gāja. Bet toties skaļāki atskanēja abu jaunavu smiekli putekļainajās telpās, kur vienā vietā trepītes veda uz augšu, otrā uz leju, trešā laipas gāja pāri pār ratu grāvi, gar ratiem, apcirkņiem, velbomiem... Marija parādīja to ķīli, kuru tā reiz, pie tēva ciemodamās, aiz ziņkārības ar cirvja pieti bij izsitusi laukā un tā salauzusi zobratam piecus zobus, parādīja to vietu, kurā saimniece bija piespraudusi maisu, kamēr milti bira pavisam no cita «zābaka»... Aizmirstas bij visas rūpes, visas bēdas... Kā mazi pelēki un baltraibi kaķēni kūleņodamās un ķerstīdamās nāca atmiņas no visiem dzirnavu slepenajiem kaktiem, glāstīja ar mīkstu, siltu ķepiņu visas grumbas no pieres, kuras tur bija zīmējis dzīves rūgtums ar savu nerezamo, auksto zīmuli...

«Es vairs nevaru!» Lūcija beidzot iesaucās aizelsusies. «Te jau vajag vāveres, kas lai izkāpelē visus stūrus!»

Un abas jaunavas devās uz augšējo viesistabu.

No mājamā gala nākot, viņām bij jāiet caur virtuvi uz priekšnamu, no kura trepes veda augšup. Vecā Griezene kaut kur bij izgājusi, bet Marija pazina visas atslēgas, paņēma no naglas īsto un veda audžumāsu pa tumšajām, šaurajām trepītēm uz augšu.

Durvis čīkstēdamas atvērās, un jaunavas iegāja viesu istabā. Marija sāka nolikt virsdrēbes, bet Lūcija atkrita atzveltnes krēslā pie galda.

«Marīj!» viņa uzreiz iesaucās.

«Nu?»

«Teic — kas tad to te ir taisījis?»

Marija pakāra mēteli un piegāja pie Lūcijas, kura pašlaik bij pārliekusies pār lielu papīru. Uz tā — skaidri varēja noprast — bij uzzīmēta ne tikai Zvirgzdupe visos savos līkumos, bet arī vēl tāla apkārtne, īsāki un garāki skaitļi, karodziņi, bultas, riņķīši un daudz citas zīmes.

«Tas laikam vajadzīgs dambja taisīšanai...» Marija domāja. «Varbūt nosver ūdens augstumu...»

«Jā, bet kas to visu taisījis?» Lūcija atkal iesaucās un sāka skatīties visapkārt. Arī Marija apstājās. Tikai tagad viņa vēl ievēroja, ka viss vienas istabas kakts bija piekrauts ar kastēm. Divas no tām bija atplēstas, viena jau tukša, bet otra vēl pilna ar grāmatām. Ziņkārīgi Marija paņēma vienu no smagajiem sējumiem un atvāza vāku. Grāmatas virsraksta viņā nesaprata, — bija kādi trīs svešvārdi —, bet kā pārsteigta viņa noskatījās uz ierakstīto grāmatas īpašnieka vārdu.

«Ko tad tas te meklē?» viņa noņurdēja.

Lūcija izrāva viņai grāmatu no rokam un lasīja:

«Strautmaļu Viļa.»

«Vai zi,» viņa iesaucās, «tas jau laikam tas inženieris, mūsu agrākā mājskolotāja brālis?»

Marija neatbildēja nekā, bet savāds nemiers viņu pārņēma. Lēnām viņa noņēma Lūcijai grāmatu, kura bij sākusi to šķirstīt un priecāties par nesaprotamajiem zīmējumiem tekstā, un nolika to atpakaļ kastē ar zināmu cienību. Tad viņa atvēra logu un pamāja tēvam, kurš bija nostājies lejā pie strādniekiem. Drīz tas kāsēdams jau kāpa uz augšu.

«Saki, tēt, — kas tās te par grāmatām un zīmējumiem?» Marija jautāja, uz galdu un kastēm rādīdama.

Vecais kasīja aiz auss.

«Redz, meit...» viņš runāja, «es tev aizmirsu teikt, ka man ir ciemiņš... Strautmaļu inženieris. Es jau nezināju, ka tu nāksi, un tātad es viņu uzņēmu... Visu vasaru teicās palikt... lemaksāja jau tūliņ par uzturu.»

«Kas tad tas par ciemiņu, kas maksā par uzturu?» baronese ievaicājās.

«Nu es jau, jaunkundz, ar negribēju maksas ņemt... Lai nu ar viņš no raudupiešiem, bet tāpat ar veco Strautmali jau mēs labi paziņas. Bet ko tu ar tiem jaunajiem lai izdarī: viņiem pašiem sava griba.»

«Kad tad viņš atbrauca?» Marija jautāja.

«Pats jau viņš atnāca kājām... tikai lietas atveda braukšus viens zemnieks... šitās kastes un vēl nezin kādas tās trūbas un mērus, un stiklus. Stāvu es pie strādniekiem, redzu: nāk tāds noputējis «vanderzellis» pa ceļu, apstājas, padod dievpalīgu, bet pa latviski, un prasa pēc paša dzirnsvnieka. Es tūliņ pretī, sak, nāk jau šis īstā laikā, strādnieki mums vajadzīgi kā ēst... tā jau tos zeļļus visvieglāk var aizbaidīt. Bet viņš man sniedz roku un saka: šis esot vecā Strautmaļa dēls... vai man esot pa vasaru te kāds tukšs šķūnītis vai klētiņa? Es vēl tā neatģidos, domāju, ka tas ir tas Strautmaļa palaidņa dēls. Bet viņš saka — šis nupat esot beidzis to augsto skolu un gribot vienu vasaru pavadīt kādās dzirnavās, iemanīties visos dzirnavnieka darbos. Es vēl tā noturēju visu par joku, bet viņš izvelk tikai naudas maku, iedod man žūksni naudas un saka: «Tas par manu uzturu šovasar... kopā ar dzirnavpuišiem... cita uztura man nevajag. Un ierādait man kādu sevišķu telpu, kur nolikt lietas!» Bet vedējs pašulaik piegriež zirgu pie slitas... Nu, ko lai dara, meit: tā mēs nolīgām.»

Vecais gluži nelaimīgs grozīja cepuri pa rokām.

«Un tu viņu novietoji šai istabā?» Marija jautāja.

«Lejā jau nebij pat ne godīga galda...» vecais aizbildinājās.

«Un viņš nezina, ka šī istaba ierīkota baronam, kad viņš nāk uz šejieni?»

«Baronkungs jau pa nakti sen gadiem te nav palicis, tad es domāju...» Vecais skatījās uz Lūciju, kā palīdzības lūgdamies.

«Tavam tēvam taisnība, Marīj!» Lūcija iesaucās. «Un tagad jau visas dzirnavas stāvēs mierā un tukšas, kad atbrauksim — apmetīsimies lejā.»

«Bet nevar jau zināt, kas tas par cilvēku,» Marija viņai pa franciski ieminējās. «Vai viņš pie dzirnavpuišiem ēd?» viņa tad jautāja tēvam.

«Jā, es jau gan gribēju, lai māsa viņam pataisa ko sevišķu, bet viņš nebij ar mieru... Es jau pats ar ēdu kopā ar puišiem.»

«Kur tad viņš tagad ir?» Lūcija jautāja.

«Tēš baļķus kopā ar puišiem.»

«Vai tad viņš to prot ar?»

«Vai tad tas nu kādi raksti... iemanās. Un acs viņam ir laba, strīpu notur. Bet tā darba saprašanas ziņā viņš man, vecu vecam dzirnavniekam, pāri. Viņš tev tik paskatās uz baļķi, paskatās uz veco dambi un pasaka bez kādas mērīšanas, kurā vietā kokam nāks robs. Mēs ar puišiem neticēdami vēl mērījām — un kaut jel uz puscollu būtu misējis. Puiši galvas vien nopurināja...»

«Bet kad tad viņš tur tos taisa?» Lūcija rādīja uz izplesto karti.

«Tas papīrs viņam bija jau līdzi, tikai tur tie skaitļi ar sarkano tinti — tie tagad ierakstīti. Mēs jau visi brīnāmies par viņu... tas ir cilvēks kā no dzelzs. Ceļas viņš reizē ar puišiem, strādā tāpat, muguras neatliecis, bet, kamēr puiši atkrīt diendusā, jau viņam lāpsta un trūbas padusē, un aiziet, rakņājas pa upes krastiem, mērī ūdens dziļumu, sver kritumu, krastu augstumu... un visu pieraksta. Es reiz ievaicājos, sak, kam tas viss vajadzīgs. Atbildēja, ka šis mācoties... Tak jau laikam viņam tur sava ziņa ir... Bet par to koku tēšanu gan pats teica: līdz šis to amatu pratīšot, tad lai šā vietā apskatoties pēc cita tēsēja... Ja tā ies uz priekšu kā līdz šim, tad jaunnedēļ jau viņš notēsīs vecu vecos dzirnavpuišus. Jā, tam skolotam jau viss ātrāk ķeras...»

«Bet, Lūcij,» Marija uzreiz pietrūkās, «mums jau jāsagādā vakarīņas Arnoldam! Jaunais barons nāk mājās...» viņa paskaidroja savam tēvam, «Lūcija atbrauca viņam uz šejieni pretī.»

Tai pašā brīdī no meža atskanēja pasta zvans. Abas jaunavas klupšus krišus steidzās lejā, un arī vecais dzirnavnieks aizmirsa savu aizdusu. Bet tomēr jaunavām viņš līdzi tikt nevarēja. Kad viņš uznāca uz lielajām durvīm, tad pastnieks grieza zirgus pašulaik dzirnavu pagalmā. Ratos sēdēja skaists, stalts jauneklis mednieku uzvalkā. Lūcija gavilēdama steidzās uz ratiem, bet Marija palika stāvam uz sliekšņa. Visi dzirnavpuiši nolika cirvjus un noņēma sveicinādami cepures. Tikai divi tā nevarēja darīt, nesdami pašulaik smagu blanku pār pagalmu. Zirgi aizkrustoja viņiem ceļu un sāka kāpties atpakaļ. Lūcijai nošļuka kāja no ratu kāpšļa, un viņa iekliedzās.

«Puiši, met to blank nost!» jauneklis iesaucās. Abi nesēji apdomīgi nolaida blanku, labi redzēdami, ka uz priekšu tikt nevar, un sveicināja atbraucēju.

Jaunais barons piesauca vienu no nesējiem sev klāt, spēcīgu jaunekli ar brillēm uz acīm.

«Puiš, nāk šurp, ņem šo flint!» atbraucējs teica uz blankas nesēju. «Un ņem to čemodān te no rat, lai es tiek lauk... ienes to iekš to dzirnav!»

Nesējs paņēma ādas makstī iebāzto bisi vienā rokā, izcēla ar otro smago čemodānu kā spalviņu no ratiem un griezās uz durvju pusi. Marija juta, ka asinis viņai spiežas vaigos, kad šis spēcīgais jauneklis viņai gāja mierīgi garām. Viņa nedrīkstēja pacelt ne acu, bet neizprotama nojauta tai teica, ka garāmgājējs pārlaida savu tēraudaini mierīgo skatienu pār viņu.

«Tas taču no jums ļoti laipni, Marijas jaunkundz!» jaunais barons viņu iztraucēja, tai roku sniegdams. «Tādas pūles jūs esat uzņēmusies, man pretī braucot.»

«Piedodiet, baronkungs, ka nedrīkstu pieņemt jūsu pateicības: neesmu varējusi jums braukt pretī ne soļa. Esmu pati, kā teikt, savās mājās.»

«Kā?» Arnolds brīnījās. «Vai tad Zvirgzdu muižas jūs neuzskatāt par savām mājām?»

«Esmu tagad pilntiesīga dzirnavniece un tādēļ jūs lūgšu nākt zem mūsu pajumta. Jūs laipni aizbildināsiet, ka pie mums tagad viss īstā mākslinieku nekārtībā.»

«Ar lielāko prieku un pateicību, Marijas jaunkundz... Gribēju tikai vēl te tam lietu ienesējam iedot dzeramnaudu. Tādā pūlī jau viņu izšķirt nevar.»

«Varbūt tomēr būtu labāk, ja jūs nogaidītu. Nezin, ja viņš nejustos apvainots...»

«Kādā ziņā? Kā neapvaino nešana, tā neapvaino arī dzeramnauda.»

Marija gribēja vēl ko teikt, bet mantu nesējs pašulaik nāca laukā.

«Pagaid, puiš!» jaunais barons viņam uzsauca. «Te būs drusku dzeramnaud!»

Viņš sniedza sudraba rubli jauneklim.

«Priekš pastnieka?» jauneklis vaicāja.

«Nē, priekš tev!» barons atbildēja.

Jauneklis paskatījās uz baronu. «Es nemēdzu dzeramnaudas pieņemt,» viņš tad piebilda un aizgāja mierīgiem sojiem. Barons noskatījās viņam pakaļ, roku ar visu rubli lēnām nolaizdams uz leju.

«Sakait — vai jums visi dzirnavpuiši tik lepni?» viņš brīnīdamies jautāja Marijai.

«Nē, bet man liekas, ka šis kungs nepiederēja pie mūsu puišiem. Ja nemaldos, tad tas ir inženieris Strautmalis.»

«Kāds inženieris? Tagad jau ikkatrs meistars saucas par inženieri.»

«Nē, viņš nupat beidzis politehniku.»

Barons iepleta acis.

«Bet sakait — ko tad viņš te meklē? Mācās blankas nest? Tā es nesaprotu. Bet katrā ziņā man tad jāatvainojas!»

Pašulaik pienāca vecais Grieza, kurš pastarpām bija izrīkojis gan pastnieku, gan arī Zvirgzdu muižas kučieri.

«Vai tas bija Strautmaļa kungs, kas te nesa to blanku?» barons jautāja.

«Jā, baronkungs!»

«Kur viņš tagad?»

«Laikam apzīmē baļķiem robus.»

«Aiziesim līdz viņam!»

Dzirnavnieks paklausīja.

Strautmalis runāja pašlaik ar kādu vecāku dzirnavpuisi, baļķi mērīdami no viena un otra gala.

«Vai jūs paši esat mērījuši, cik dziļi pamats zem ūdens?» Strautmalis nupat jautāja.

Dzirnavpuisis pamanīja baronu, kas Strautmalim tuvojās no mugurpuses, piecēlās stāvu un noņēma cepuri. Arī Strautmalis atskatījās.

«Atļaujiet, inženiera kungs, ka ar jums iepazīstos!» barons teica, viņam pieiedams. «Mans vārds ir Vestfāls.»

«Mani sauc par Strautmali.»

«Izsaku savu nožēlošanu par savu pārskatīšanos piebraucot.»

«Netīša pārskatīšanās neapvaino.»

«Pateicos! Vai jūs ilgi esat nodomājuši studēt mūsu apgabala industriju? Varbūt kādam ziniskam darbam? Es tagad palikšu pie tēva, un, ja es jūs kaut kā varētu jūsu studijās pabalstīt, varbūt jums sagādādams kādus vajadzīgus datus un materiālus, tad jūs ar katru tamlīdzīgu uzdevumu mani ļoti iepriecinātu.»

«Pateicos!»

«Piedodiet: jūs mašīnu inženieris?»

«Nē, ķīmiķis.» Jaunais barons gribēja ko teikt, bet atkal aizturēja vārdu un paskatījās tikai kā nesaprašanā uz blanku nesēju ķīmiķi. Brītiņu abi klusēja. Beidzot barons nenocietās:

«Jūs Tolstoja piekritējs?»

«Nē.»

Arnolds bija palaikam ne mazumu uz to lepns, ka šis varot divas stundas sarunāties kaut ar kurlmēmu. Bet ar šo ķīmiķi taču nebij iespējams sarunu turpināt. Par laimi, to atsvabināja no šā jūga Marija, aicinādama viņu, lai nākot drusku iekost, pirms braucot tāļāk.

«Un jūs, Strautmaļa kungs, taču ar neatteiksieties no glāzītes vīna?» viņš — vairāk gan tik pieklājības pēc — uz ķīmiķi teica. «Man dažas pudeles no ārzemēm līdzi čemodānā.»

«Pateicos... bet papriekš man tad jāapģērbjas.» Vēl lielākā nesaprašanā barons viņam noskatījās pakaļ, kad tas saviem vienādiem soļiem uzkāpa pa šaurajām trepītēm. Tad viņš sekoja Marijai istabā, kur pēdējā steidzīgi uzlika vēl ceturto šķīvi uz galda. Čemodānu pa tam jau bija ienesis pastnieks, un barons izņēma divas pudeles veca gadagājuma Reinas vīna. Līdz viņš vienu no tām bij attaisījis, ienāca arī Strautmalis, pieklājīgi ģērbies un uzsukājies.

Visi četri nosēdās pie galda. Vecais Grieza nemaz nerādījās istabā.

Sarunas grozījās, zināms, tikai ap ārzemēm, pie kam tika pieskandinātas glāzes uz pārnācēja veselību. Jaunais barons stāstīja veikli, un abas jaunavas klausījās abām ausīm. Bet arī Strautmalis prata klausīties. Likās, it kā viņš pārvērstos, taptu mundrāks, līdz nebij runa par viņu pašu. Viņš nejautāja daudz un tad arī nekad vairāk kā trijos, ja daudz — četros vārdos. Bet tomēr baronam šie jautājumi izlikās kā dzelzs āķi, kas pret viņa paša gribu sarunu vilka turp, kur šis noslēpumainais ķīmiķis to gribēja. Reizes divas Arnoldam pat uzmācās domas, ka šis blanku nesējs no zemkopības zinot daudz vairāk nekā viņš, studējis un diplomēts ārzemju agronoms. Bet viss varbūt, ka Strautmalis netīšām bij izteicis abus beidzamos jautājumus.

Jaunavas bija noreibušas no atkalredzēšanās prieka. Arī Vestfāls manīja, ka sirds viņam top arvien jautrāka un mēle steidzīgāka, jo biežāk pildījās un tukšojās zaļie

«romieši». Tikai Strautmalis palika tāds pats, kā bijis. Jā, gandrīz iznāca tā, ka viņš tapa totiesu klusāks, jo barons runīgāks.

Te aiz loga atskanēja «augstas laimes» un saucieni: «Mūsu jaunais baronkungs lai dzīvo augsti, urā!» Vestfāls piegāja pie loga un atvēra to. Dzirnavpriekšā bij sapulcējušies dambja strādnieki, kuriem vecais Grieza bij agrāk devis svētvakaru; šiem piebiedrojās vēl pāris akmeņu vedēji, pastnieks un kučieris, un vēl kādi ikdienišķi krodziņa viesi, viens mežsargs un kādi zemnieki, un visi nu sauca, ko katrs mācēja, it īpaši, kad pamanīja baronu pie loga. Vestfāls piesauca veco Griezu tuvāk un teica:

«Dzirnavniek, aizved jūs tos ļautiņ uz to krog un dod viņ dzert, cik iekš to krog ir, uz man rēķen!»

Kliedzēji bij padzirdējuši šos vārdus un sacēla jaunas gaviles. Urravādami viņi steidzās uz dzirnavkrodziņu, un arī no turienes viņu troksnis skaidri atbalsojās aiz upes vakara saules apspīdētajā mežā.

«Marijas jaunkundz!» Vestfāls runāja, atkal pie galda piesēzdamies un gar galda stūri meklēdams viņas rokas. «Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik laimīgi man šovakar ap sirdi! Ir jau tur ārzemēs viss varenāki, prātīgāku bagātāki ierīkots, bet sirsnības tur nav. Cilvēks iet garām cilvēkam kā viens naudas gabals otram... vai tev kādas bēdas vai prieki, pēc tā neviens neprasa. Tad pēc diviem gadiem atspirdzina sirdi šāda apsveikšana. Tu redzi, ka viņi tevis nav aizmirsuši, ka viņi priecājas par taviem priekiem, dzimtenes mežus ieraugot... te vēl sirdis saskan. Vai jūs ar tā nedomājat, Strautmaļa kungs?»

«Nē.»

Marija iedegās dusmās.

«Jūs, Strautmaļa kungs, laikam gan visu apspriežat pēc ķīmiskām formulām?» viņa asi piezīmēja.

«Nē, Marīj,» Vestfāls uzreiz iesaucās. «Jūs Strautmaļa kungam darāt pāri. Viņš pieder pie tiem cilvēkiem, kas visu mūžu tikai strādā. Tādēļ viņi nesaprot baudījuma jaukumu. Bet mēs, baudītāji, nedrīkstam uz viņiem skatīties no sava stāvokļa! Mums tomēr jāsajūt, ka viņiem ir pamats zem kājām, bet mēs plostojam padebešos. Dzīru brīdī mēs varam nožēlot to, ka viņi nepazīst poēziju efeju stīgās ap dzērāja galvu, bet, kad šīs stīgas ir sakaltušas, kad putojošie kausi tukši un apgāzti, tad mēs skatāmies uz viņiem, sevi nožēlodami.»

Viņš piepildīja visas glāzes un turpināja:

«Jums taisnība, Strautmaļa kungs: jūsu atbilde man atgādināja, ka varbūt ne visi tur gavilē aiz sirsnības. Un arī to jūs man atgādinājāt, ka priecāties pienāktos tikai pēc padarīta darba, kamēr es vēl nule taisos stāties vagas galā. Un tas ir labi, ka starp dzīrotājiem atrodas arī — piedodiet man šo neveiklo salīdzinājumu — pa mūmijai, kas mums atgādina dzīves nopietno pusi un tās vēl nopietnākās beigas. Bet dzīrotāji labprāt neklausās uz šiem atgādinājumiem. Tie ņem savus rožu vaiņagus un apkrauj ar tiem nopietnības liecinieku. Otrā dienā tie visu saprastu labāk. Tādēļ ir labi, ja šie atgādinātāji paliek arī tad vēl viņiem tuvumā, teic arī tad vēl viņiem savus mēmos pārmetumus... Ticiet man, Strautmaļa kungs: arī es varēšu no jums rītu vairāk mācīties nekā šodien. Nedomājiet, ka mēs allaž dzīrojam! Nāk arī mums klusie brīži un darba brīži. Un tad es no sirds priecātos, ja šais darba brīžos es varētu būt jūsu tuvumā. Rādait jūs man, kā jāstrādā, — bet varbūt būtu labi, ja jūs kādreiz arī gribētu no mums mācīties, kā jāpriecājas, kā jābauda. Un uz to tad tukšosim gāzes — uz priekiem un uz darbu, bet it īpaši uz nenogurstošā darbinieka — uz blanku nesēja ķīmiķa veselību.»

Arī jaunkundzes saskandināja un pielika glāzes pie lūpām. Viss, ko Arnolds teica, jau bij viņām visaugstākā patiesība.

Marijai likās, ka Strautmalis esot tā kā drusku nokaunējies par savu neveiklo atbildi; bet varbūt viņa ar maldījās. No šā cilvēka jau neviens nevarēja gudrs tikt. Lūk, nupat viņš atkal sarunājās ar Vestfālu, iemet pa vaicājumam. Sāk, lūk, nupat runāt par turbīnām ārzemju dzirnavās! Vestfāls iesilst, teicas nākamajās dienās pats apskatīt arī šās dzirnavas, upes krastus, aprēķināt, cik lielas turbīnas te vajadzētu... viņš ieminas par trīsdesmit zirguspēkiem, par kviešu valcēm... Un Marija nevar atkratīties no iespaida, ka jaunais barons gan pats vēl to lietu lāgā nepārzina, par kurām runā, bet Strautmalis tikai klausās un vilina viņu uz jaunām valodām, uz jauniem nodomiem. Varbūt viņa dara Strautmalim netaisnību; viņš jau runā maz, jaunās idejas rodas barona galvā... bet vai tomēr Strautmalis nesakārto savus jautājumus tā, ka Arnoldam jānāk taisni uz šām domām? Un viņa sāk klausīties vēl vērīgāk. Nupat Strautmalis ieminējās par mežu, par sliktajiem meža ceļiem, kas apgrūtinot koku ārā dabūšanu. Un, lūk, Arnolds sāk runāt par ārzemēm, kā tur ierīkojot mežos nesamas zirgu dzelzceļa sliedes, ka tās te vēl esot neparastas... te, Baltijā, vienmēr vajagot viena drošāka cilvēka, kas ejot citiem ar priekšzīmi pa priekšu, tad mostoties citi ar... šejienes konservatīvisms tiešām pa reizei esot smieklīgs... Runa pārgāja uz lopkopību, uz cementa silēm, grīdotām kūtīm, barošanu kūtī... «Tiem ļaudīm te jāparāda, kā jārīkojas!» Vestfāls runāja vai uz Strautmali vai uz jaunavām — tas vairs lāgā nebij izšķirams. «Medņus šaut viņi te prot, bet zemes kopt viņi neprot, saimniecības vienkāršo produktu tālāk apstrādāt neprot... it kā aiz alus brūža un degvīna dedzinātavas jau nobeigtos visa lauksaimnieka industrija!» Un nu viņš sāka atstāstīt lielu garu reizi, ko visu varot savienot ar lauksaimniecību, kā pacelt muižas ienākumus par simt procentiem.

Lūcija bija salikusi rokas klēpī un klausījās brāļa runā kā aizjūras brīnumos. Bet Marijai tika tāds kā kauns Vestfāla dēļ; viņa noprata, ka audžubrālis ir jau drusku iedzēries un sapļāpā lietas, par kurām varbūt rītu pats pasmiesies. Un tas viss vēl nebūtu nekas, ja tik šis Strautmalis neklausītos viņā tik nopietni un uzmanīgi. Strautmalis taču zina, ka Arnolds runā niekus; kāpēc tad viņš runas nenovada uz citām lietām? Iespējams viņam tas būtu — kāda iekšķīga balss sacīja Marijai, ka šim nepatīkamajam cilvēkam viss iespējams — bet viņš laikam pats sevī zobojas par Arnolda lielību... vai ar eksaminē Arnoldu...

Ilgāk viņa vairs nevarēja nociesties. Vestfāls pašlaik iesāka aprakstīt jaunās sistēmas tvaika katlu, bet netika vēl līdz priekšējo riteņu sevišķas formas asij, kad Marija to pārtrauca.

«Piedodiet, Arnold,» viņa iemaisījās, «mums drīz jāšķiras, un jūs vēl nekā neesat stāstījuši par savu Reinas ceļojumu. Tos tvaika katlus jau Strautmaļa kungs var apskatīties savās grāmatās.»

«Ak, tad jūs domājat, ka tie nāk priekšā ķīmiskos apcerējumos?» Vestfāls atvaicāja, jautri smaidīdams. «Bet vienalga, lai iet ķīmiskais tvaika katls savu ceļu... Jūsu vēlēšanās man pavēle.»

Un viņš iesāka stāstīt par savu ceļojumu jautru studiju biedru pulkā pa Reinas upi. Lūcija smējās, rokas plaukšķinādama, bet Marijai arvien bija jāskatās uz Strautmali. Viņai likās, ka tas klausās uz kādu troksni ārpus loga. Vakarblāzma jau kaut kur izdzisa aiz meža. Istabā tapa par karstu. Marija iededzināja lampu un attaisīja atkal logu.

«Ko jūs klausāties, Strautmaļa kungs?» viņa uzreiz ievaicājās.

«Zvirgzdu muižas kučieri,» inženieris mierīgi atbildēja, «no tā vairs šovakar braucēja nebūs.»

Tagad arī citi tapa uzmanīgi. No krodziņa puses tiešām bija dzirdamas piedzērušu cilvēku balsis; bet par visām skaņāka bija viena. Arvien tā iesāka par jaunu: «Tev dziļi acīs ieskatīju,» — bet nekad netika līdz otram paņēmienam.

Marija pazina šo balsi: tas tiešām bija muižas kučieris; bet kā Strautmalis to zināja?

Tāļumā atskanēja ratu troksnis un piedzēruša dziesma un tuvojās krogam. Tur braucējus apsveica kā vecus pazīstamus un troksnis pieņēmās vēl lielāks. Marija aiztaisīja logu, bet Vestfāla runā viņa vairs klausīties nevarēja. Savāds nemiers viņu pārņēma. Kas ar šo Strautmali īsti bija? Nupat viņš klausās atkal tik uzmanīgi, ko teic Vestfāls, piebilst vēl pa vārdam, bet Marija skaidri redz, ka viņš dzird arī visu, kas notiek pie kroga. It īpaši, dziesmu tālumā uzdzirdot, viņš drusku tā kā sarāvās, tikko manāmi... vismaz Marijai tas tā likās. Piepeši viņš piecēlās.

«Atvainojiet,» viņš saka, «dzērāji nāk šurp... ka tie nesatracina zirgus...» Un mierīgiem soļiem viņš izgāja ārā.

Vestfāls izvilka pulksteni. «Jau pāri pusnaktij!» viņš iesaucās. «Marīj, aizsūtiet kādu dienestnieci, lai atsauc kučieri!»

Arī Marija izgāja laukā. Dienestnieces te nevienas nebija mājā — to viņa labi zināja. Jāpalūdz bij Strautmalis... nē, tad labāk viņa aizies pati...

Viņa gāja uz kroga pusi. Soļu trīsdesmit pagājusi, viņa ieraudzīja Strautmali pie kāda koka stāvam; bet no kroga puses dzirnavām tuvojās dzērāju pulks kliegdami un ļodzīdamies.

«Lai dzīvo baronkungs!» kāds sauca par visiem skaļāk.

«Urā, urā, urā!» mežā nošalcās atbalss.

«Brāļi,» pirmā balss atkal runāja, «sausa vasara, dubļu maz! Bet tur pie dzirnavām ir dubļi. Tur mēs varam likties garšļaukus uz vēdera baronkunga priekšā, kas mūs visus par velti sadzirdīja, un kliegt...»

«Urā!» piedzērušie kliedza.

Strautmalis iznāca no koka ēnas viņiem pretī.

«Jēkab,» viņš uz runātāju teica, «ej izgulies!»

Runātājs sasprieda abas rokas sānos un noskatījās nicīgi uz Strautmali no augšas līdz lejai.

«Puiši,» Strautmalis pagriezās pret pāra dzērājiem, «novediet viņu pie malas, lai izguļas! Un apkopiet viņa zirgus!»

Dzirnavpuiši sāka labināt piedzērušo. Bet tas neatļāvās.

«Es pats zinu, kur man jāguļ!» viņš aizsmakušā balsī sauca. «Lielceļa dubļos man jāguļ! Man jāpaņem palmu zars un jāiet kungam pretī, un jāgulstas dubļos, lai brauc pāri... taisni pāri!... Ek, zēni, uzdziedāsim labāk:

Mana sieva muižā dzīvo,

Es — nabaga pirtiņā!»

Strautmalis dziedātāju saņēma aiz rokas un novilka pie malas. Bet vēl labu brītiņu varēja dzirdēt kaut kur aiz dzirnavām dziesmiņas beigas:

Viņa brauc ar četri zirgi,

Es ar vienu līku ķēvi.

«Kas tas bij par cilvēku?» Marija iejautājās kādam, kas tuvāk stāvēja.

«Tas jau inženiera brālis, Strautmaļa vecākais dēls!» viņai atbildēja.

«Tā jau viņš plūžņā un gānās caurām nedēļām...» kāds vēl piezīmēja.

Pēc brītiņa Strautmalis atgriezās. Viņam nenācās grūti citus dzērājus pārrunāt, lai netaisa pie dzirnavām trokšņa, muižas zirgi esot stipri tramīgi. Bet kučiera viņš sadabūt vairs nevarēja. Viens teica, ka redzējis to karājamies pār zirgu piesienamo kārti pie kroga, otrs apgalvoja, ka viņš dziedājis vecai govju Trīnei savas «dziļās acis»... Izsaukājās, izmeklējās par velti. Kas lai nu vestu jauno baronu uz muižu? Pastnieks ar bij jau piedzēris un nolīdis kaut kur. No dzirnavpuišiem vairs gluži skaidra nebij neviena, un ne katrs no tiem vēl nebij savā mūžā divjūga vadījis. Marija bij lielā nesaprašanā.

«Lai visi pārguļ tepat par nakti!» Strautmalis ieminējās.

Pārāk grūti jau nenāktos to tā ierīkot, bet jaunais Vestfāls bij iedomājies, ka šim šonakt katrā ziņā jātiekot mājās... šis braukšot pats. Sis nodoms arī Lūcijā sacēla nemieru — it īpaši, kad viņa redzēja, cik brāļa soļi nedroši. Abas jaunavas griezās gluži izsamisušas pie Strautmaļa pēc padoma... abi meļņi esot pazīstami kā Zvirgzdu muižas vistrakākie zirgi. Strautmalis padomāja acumirkli un tad teica:

«Sakait, lūdzu, baronkungam, ka kučieris atradies! Un cietiet par visu klusu!»

Pēc maza brītiņa kaleša piebrauca pie durvīm. Kučieris sēdēja stingri, bet seju viņš bija dziļi ievilcis mēteļa apkaklē. Lietas jau bija pa daļai piestiprinātas pie kalešas vakarvakarā, un arī ceļasoma un bise ieradās tur, nevienam nemanot. Barons gan nosunīja kučieri par tādu uzvešanos, bet tad iekāpa kalešā un drīz vien atstiepās gurdens vienā stūrī. Lūcija savilkās ciešāk savā mētelī, it kā juzdama rīta vēsumu.

Straujie zirgi bij nostāvējušies un no trokšņa drusku uzbudināti. Lūcijai kutēja sirds pie katra stūra un koka, gar kuru bij jāgriežas, pirms tika uz lielceļa. Bet kučieris prata savu lietu. Lūcija sāka brīnīties par viņa mieru un smalko, pārdrošo aprēķināšanu. Vienreiz izskatījās, kā kad rati ietu taisni grāvī, bet tā kā uz acu mirkšķinājienu zirgi apcirtās ap stūri, un rati bija uz lielceļa. Vienlīdzīgi klabēja zirgu vieglie pakavi.

Verstis trīs viņi varēja būt braukuši, kad Lūcija pamanīja ko tumšu kūņājamies pa ceļa virsu. Izrādījās, ka tur brauca kāds zemnieks ar vecu zirģeli. Kučieris gribēja viņam palaist garām, bet zemnieks katrreiz pagrieza zirģeli uz to pusi, kurp gāja meļņi, un aizkrustoja lielceļu, turklāt aizsmakušā balsī dziedādams: «Mana sieva muižā dzīvo...» Ilgi nopūlējās kučieris garām tikt, bet par velti. Meļņi tapa nemierīgi un sāka slaistīties. Katru brīdi tie varēja cirsties sāņus pār grāvi. Lūcija izbailēs saliecās uz priekšu un pieķērās pie kučiera sēdekļa, paklusi iekliegdamās. Piepeši kučieris tālu izliecās uz priekšu; garā pātaga nošvīkstēja gaisā, un zemnieks saķēra sev kaklu, izlaizdams grožus no rokām, tad nošvīkstēja otrs cirtiens, zirģelis salēcās sāņus, un muižas rati aizripoja garām. Zemnieks bija uz ceļiem ietupies savos ratcļos un skatījās izbailēs uz kučieri. Piepeši sāpīgs kliedziens viņam izrāvās no lūpām:

«Brālis!»

Lūcijai šis kliedziens izgāja caur sirds dziļumu.

«Ko viņš ar to gribēja teikt?» viņa paklusu vaicāja.

Kučieris laikam nebij dzirdējis. Viņš uzplīkšķināja ar pātagu un brauca tālāk, atpakaļ neatskatīdamies. Arnolds paplēta savas miegainās acis, paskatījās uz mežu, noņurdēja kaut ko par divu nakšu negulēšanu un atkal atslīga savā kaktā. Lūcija palika viena ar savu vaicājumu.

Saulīte taisījās jau pašu laiku lēkt, kad zirgi apstājās pie Zvirgzdu muižas kungu nama goda durvīm. Arnolds gluži samiegojies izrāpās no ratiem, sniedza tā kā arī māsai roku, bet tā izkāpa pa otru pusi un nostājās pie zirgiem, tos glaudīdama.

«Kas tas bij par cilvēku?» viņa gar meļņa galvu jautāja, braucējam acīs skatīdamās.

«Mans brālis!» tas mierīgi atbildēja.

Lūcija novērsās no viņa.

Sulainis izņēma no ratiem barona lietas un sniedzās pēc dažiem ādā ietītiem daiktiem un stobriem uz kučiera sēdekļa. Braucējs viņu atraidīja.

«Tie lai paliek!» viņš teica. «Tie ir mani.»

Sulainis paskatījās uz viņu, nopurināja galvu un iesteidzās baronesei pakaļ.

«Barones,» viņš čukstēja, «vai tas svešais kučieris uzticams cilvēks?» Lūcija nesaprata viņa. «Vai viņa vārdiem var ticēt?» sulainis atkal jautāja.

«Jā,» baronese atbildēja.

Ticamais kučieris pa tam aizbrauca uz staļļiem, nodeva tur zirgus staļļa puisim, novilka kučiera mēteli un uzlika citu cepuri. Tad viņš pārmeta savus daiktus pār pleciem, pateica staļļa puisim «ar laburītu» un nozuda aiz muižas uz meža pusi.

Staļļa puisis izbrīnījies noskatījās viņam pakaļ, nojūdza tad steidzīgi zirgus un aizmetās līdz vecajam mežsargam, kas dzīvoja turpat otrā pusē pagalmam. Pēc maza brītiņa arī tas, vēl lāgā neapģērbies, nozuda aiz muižas — ar bisi pār pleciem, pa rasu sēkdams svešā braucēja pēdas.

Tas vecajam vīram nenācās grūti. Gājējs mežā bija atstājis visādas zīmes. Vietām zemē bija urbts, vietām rakts, tad atkal iesprausts pa zaram zemē, piesprausta papīra strēmele ar mazu nagliņu pie koka... «Tas jau rīkojas tīri kā mērnieks,» vecais nodomāja, arvien jaunas zīmes uziedams. Pēc kādas versts viņš pamanīja arī pašu svešnieku. Tas bij nonācis pie Vilku purva un nu staigāja gar to uz vienu un otru pusi, gan ar garu iesmu bakstīdams, gan ar lāpstiņu dūņas izrakdams un tuvāk apskatīdams. Tad viņš izvilka kādu papīru un sāka kaut ko rakstīt vai zīmēt.

Mežsargs gan uzmanīgi tuvojās svešniekam, tomēr mazs zarīņš aizbrīkšķējās. Svešnieks atgrieza galvu, pamanīja mežsargu un pameta viņam ar roku.

«Labrīt, kungs!» mežsargs pienākdams sveicināja. «Vai nu kādas vecas kara mantas te meklējat, vai?...»

«Ā, tas ļoti labi, mežsarg,» svešnieks jautri iesaucās, «jūs nākat kā saukti! Es laikam te esmu drusku apmaldījies.»

«Uz kurieni tad jūs, kungs, gribējāt tikt?» mežsargs neuzticīgi vaicāja.

«Man te papriekšu jāizmērī, cik tālu sniedzas Zvirgzdupes ūdens vasarā uz šo pusi. Un tad gribēju tikt taisni uz dzirnavām pa dzirnavu silu. Dzirnavu sils taču te nevar visai tālu būt?»

«Sils nu gan nav tālu...» mežsargs, drusku smīnēdams, atbildēja, «te pie Briežu stigas jau Vilku purvs tikko nepilnu pusotru versti plats. Bet vasarā pa Briežu stigu neviens cilvēks nevar tikt pāri.»

«Nevar? Bet kā tad brieži tur tiek pāri?»

«Nav jau neviens no mums redzējis, ka brieži vasarā tur tiešām staigātu. Tās tikai tādas vecu ļaužu valodas. Un tad jau arī cilvēks nevar līdzināties meža kustonim; briedis izpleš nagus un pāriet pār katru striegoni, ka ausis vien nokustas.»

Svešnieks tapa domīgs.

«Nu,» viņš teica, «tad jau nekas cits neatliks, būs jāiet apkārt pa lielceļu. Bet ūdens augstums gan jānosver. Esiet tik labi, ņemiet te tos raibi nomizotos kokus un spraudiet tos ik pa divdesmit soļiem rindā... gan jau es pateikšu, cik dziļi.»

Mežsargs paskatījās greizi uz svešnieku, bet tomēr paklausīja. Viņš skraidīja aizelsies gan šur, gan tur, kā jau svešnieks rīkoja, un sprauda raibos spieķus zemē, nereti arī pats iestigdams dūņās līdz ceļgaliem. Klusībā viņš jau nolādēja tā muļķa zirgu puisi, kā arī paša ziņkārību, ka uzdzinies tādam svešniekam virsū, kurš tevi notrenkā kā zaķu suni. Saulīte nāca jau labi pāri brokastlaikam, kad svešnieks beidzot apsēdās, piesauca mežsargu un teica:

«Izdalīsim tās manas brokastis, cik jau Dievs devis! Un noguruši jūs arī esat.»

Mežsargs noslaucīja dūņaino roku svārku stūrī un paņēma vienu no pasniegtajiem, ar sviestu apsmērētajiem maizes riecieniem. Viss var būt, ka viņš labprāt būtu devies uz māju, ja netīšām nepamanītu svešnieka somā pudeli.

«Cik tas savādi...» svešnieks ēzdams iesāka valodu, «kā vecie latvieši ir sadevuši ikvienai dūkstij mežā, ikvienam strautiņam un pakalniņam vārdus! Tā te šito purva šaurumu sauc par Briežu stigu; to ceļu caur dzirnavu silu — par Krievu ceļu; uzkalniņu šaipus dzirnavām — par Zviedru kapiem... laikam gan te būs vecos laikos kādi karī bijuši?»

Mežsargs izslaucīja sviestu no bārzdas un nosmīnēja.

«Kā ne, kungs... tādēļ jau es arī vaicāju, sak, vai kādas vecas kara mantas meklējat. Veci ļaudis jau stipri vien vēl piestāsta, ka vecos laikos pie dzirnavām bijusi liela kauja. Zviedri gājuši pa lielceļu no Raudupes gar dzirnavām; bet krievus pārvedis viens vecs Zvirgzdu muižas medinieks pār Briežu stigu taisni zviedriem virsū. No tā tad dabūjis ceļš uz dzirnavām savu vārdu. Nokautos zviedrus aprakuši tai vietā, kuru vēl tagad sauc par Zviedru kapiem. Bet, kur viņu kara nauda palikusi, par to stāsta visvisādi... citi teic, ka nogrimusi purvā...»

«Bet, kad purvi aizsaluši, kā lai tā nogrimst?» svešnieks ievaicājās.

«Tas esot noticis vasarā.»

«Bet jūs jau paši sakāt, ka vasarā te pāri nevarot tikt.»

«Par to jau ar veci ļaudis piestāsta. Tas vecais medinieks reiz aizšāvis briedi un dzinies tam pakaļ pār purvu, un tā dabūjis zināt, kur tā Briežu stiga atrodoties. Tā esot tikai laipas platumu. Mirdams viņš to pastāstījis savam dēlam un tas atkal pirms miršanas savam dēlam. Tā šī zināšana palikusi tikai šās cilts starpā. Vēl vecais Miķelis, mūžīgais meža zaglis, lielījās, kad bij iedzēries, ka šis esot no tās pašas vecās mednieka cilts un zinot Briežu stigu. Bet kas tad nu tādam pļēguram lai tic!»

«Vai tas cilvēks vēl dzīvs?» svešnieks ievaicājās.

«Nu jau no aizpērnajās vasaras vairs nav redzēts... varbūt iestiga kaut kur muklājā. Viņš jau vairāk pa mežu un upi vien nodzīvoja... un pa krogu ar.»

«Tad jūs neticat tam, ka te ir tāda Briežu stiga?» svešnieks, priekšpēdējo maizes riecienu mežsargam sniegdams, vaicāja.

«Ko nu, kungs, labāk par tādām lietām nerunāt! Ja ar būtu — vai tad kristīgam cilvēkam tas ko palīdzētu? Tā jau teic, ka pats nelabais šo stigu esot taisījis toreiz, kad cēluši sensenos laikos Zvirgzdu pili. Bet par maksu viņš ņēmis ik gadus pa dvēselei... dzīvs cilvēks bijis jāiemet striegonī. Un, kad tā vairs negribējuši darīt, tad nelabais nogremdējis visu tiltu purvā. Kurš to vēl atrodot un pa to staigājot, tam beidzot jāmirstot šepat purvā. Tādēļ jau ar te nav vis gluži tīra vieta.»

«Kas te par netīrību?»

«Vadātājs... jūs, tie skolotie, par to gan smejaties, bet kaut kas te tomēr ir. Reizēm pats esmu dzirdējis: gan raud kā bērns, gan smejas, gan sauc kā ganu meita «uhū»... tā žēli stiepj. Un ziemā uz Vilku purva jau apmaldījies cik dažais... brauc visu nakti un arvien atrodas atkal turpat, kur uzbraucis uz purva... Reiz pat mūsu barons tik tik nedabūja gala purvā. Bij ielūzis ar visu zirgu... par laimi, dzirnavnieks Grieza izglāba.»

«Sakait, mežsarg, — vai kādu reizi Zvirgzdupe ir tik lieliski pārplūdusi, ka ūdens tecētu no Vilku purva augšgala uz leju pār Briežu stigu?»

«Neesmu pats pieredzējis... Veci ļaudis tomēr daudzina arī to.»

«Bet, kad pārplūst arī purva lejas daļa pa kreisi no Briežu stigas, vai tad ūdens ir kādu reizi sacēlies tik augstu, ka sniegtos līdz Briežu stigai?»

«Nē... cik es esmu redzējis to lielāko plūdu, tad tie izcēlās no tā: Zvirgzdupes lejas galā, kur iet lielceļš pāri gar purva malu, — tur ledus bij aizspriedies. Tad jau gan līgojās Vilku purva lejas daļa kā jūra, bet līdz Briežu stigai ne tuvu neslēdzās ūdens atpakaļ...»

«Jā?» svešnieks beidzot, drusku iesmiedamies, teica. «Tā cilts, kas zināja ceļu pār purva šaurumu uz dzirnavu silu arī vasarā, — tā ir nogrimusi dūņās ar visu savu zināšanu. Tad jau būs arī man jāiet uz dzirnavām pa to pašu ceļu, kur visi iet, apkārt pa lielceļu... kā jūs domājat?»

Un viņš izvilka no somas pudeli, kas jau sen bij kārdinājusi mežsargu, nodzērās un pasniedza viņam.

«Tad ta rīkle!» mežsargs domāja, pasniegto pudeli ņemdams. «Tas jau sūc šņabi kā avota ūdeni!»

Nokāsēdamies viņš noslaucīja piedurknē muti un lika pudeli pie lūpām, bet jau pēc pirmā malka tam sejs izstiepās vai olekti garumā: bij tikai tīrs ūdens...

«Nu, vai jums vēl būtu kāds cēliens laika?» svešnieks viņam vaicāja, kad bija pudeli noglabājis somā. «Izņemsim vēl kādu gabalu cauri...» Ap acīm viņam raustījās slepeni smiekli.

Mežsargam uzreiz gadījās ļoti steidzams darbs citā meža stūrī. Tas atvadījās un aizgāja spļaudīdamies.

Strautmalis pārliecinājās, vai mežsargs tiešām aizgājis, noskatījās tad melnalkšņos, noņēma cepuri, noslaucīja sviedrus, paskatījās uz zilajām debesīm starp panīkušo koku galotnēm, ievilka dziļu elpu un sāka brist purvā, katru soli iepriekš ar dzelzs iesmu notaustīdams. Tikšēdams iesms iedūrās drīz dziļāki, drīz seklāki. Strautmalis iztaustīja visseklāko vietu uz vienu un otru pusi, novēroja tur dūņu kārtas biezumu un spraudās arvien dziļāk uz priekšu. Drīz viņš bij ūdens šķiras galveno virzienu atradis, un nu veicās ar iešanu labāk. Zināms, tur vajadzēja Strautmaļa spēka, lai izbristu kādu versti tālu pa dūņu kārtu līdz divas pēdas dziļumā. Tikai vienu reizi viņš atpūtās, atsēzdamies uz kāda melnalkšņa saknēm. Bet pat atpūzdamies viņš nestāvēja mierā: pierakstīja papriekš savus līdzšinējos panākumus, aturbināja tad ar iesmu un lāpstiņu no dūņu apakšas kādu kaļķakmeņa gabalu, izvilka un apskatīja to un tad iesvieda tālu purvā. Tad viņš atkal turpināja savu grūto gaitu. Jau atspīdēja tuvumā priežu sarkanpelēkie un iedzeltenie, slaidie augumi. Viņš uzelpoja un sāka steigties turp, vairs ceļa netaustīdams, bet lēkdams no viena zāļu kušķa uz otru. Uz kāda lielāka kušķa tas apstājās, juzdams, ka zāles saknes te ir diezgan stipras noturēt stāvētāju. Soļi divi tālāk uz malas pusi tas redzēja garāku zāļu puduri, nolūkoja tā vidu, lēca un iešļuka dūņās līdz jostas vietai. Nākamajā acumirklī viņš iegrūda iesmu dūņās — dibena nav. Divus acumirkļus viņš pārdomāja, acis visapkārt aplaizdams. Viņam pa abām padusēm bija viltīgās purva zāles puduri; taisni pretī, kādus pusotra soļa, bij cits puduris, varbūt vēl viltīgāks par šo... Atlikās vienīgais glābiņš: tikt atpakaļ uz to vietu, no kuras viņš šurp ielēca. Un, laika nezaudēdams, viņš izrāva iesmu, pārmeta lāpstiņu pār mazāko zāļu puduri zem kreisās paduses, iesmu pār lielāko puduri labajā pusē un nometās pats guļus uz tā. Ar muguru uz lielākā pudura atbalstīdamies, viņš ar ātru rāvienu izvilka vienu kāju no dūņām un pārlika to pār lāpstiņu uz mazākā pudura; tad, savu smagumu vienlīdzīgi izdalīdams pār abiem atbalstiem, viņš izvilka arī otru kāju un palika tā guļot, purva zāļu turēts virs muklāja. Tā pagāja brītiņš. Strautmalis gribēja vispirms nojust, cik katrs puduris var nest, nestigdams dibenā, un aprēķināt, kā būtu iespējams izkulties no šām briesmīgajām cisām. Pēc grūtā gājiena patīkams gurdenums pārņēma viņa miesu. Saulē sasilušais purva ūdens veldzēja viņa karsto muguru un galvu; kā mitrs spilvens muklājs viņu vilināt vilināja atlaisties, izstiepties, aizdarīt acis, atļauties miegam un sapņiem. Soļus desmit no viņa auga melnalksnis, savām tumšzaļajām lapām aizsegdams saules tveicējošo svelmi, — tikai reti starīņi dūrās kā zelta adatas caur tām. Debess dzelme bij tik skaidra, tik klusa kā svētdienā; tikai vējiņš reizes divas iešalcās šmaugo priežu galotnēs, un dzenis kala krustu mirējam... Savāds drūmums pārlaidās Strautmalim pār dvēseli: vai tik viņš pats nebij šis mirējs? Viņš aizturēja elpu un klausījās: skaidri varēja dzirdēt, kā abi zāļu puduri lēnām, lēnām, bet pastāvīgi grima... Ūdens un dūņas zagās uz augšu nemanāmi, pamazām, klusu, bet zagās... Abi puduri kopā nevarēja noturēt gulētāju. Strautmalis izpleta rokas, notaustīja gar vienu, gar otru pusi... tikai dūņas, gļotas un drusku zāļu sakņu... nevienas siekstas, neviena koka... Kliegt?... viņam iešāvās prātā. Viņš rūgti pasmējās. Varbūt vecais meža zaglis priekš diviem gadiem tāpat gulēja?... Varbūt pēc diviem gadiem neviens nezinās, kur palika Strautmalis, tā kā nezina meža zagļa? Vientuļais cilvēks savā spēkā un nespēkā!

Strautmalis izvilka pulksteni, paskatījās, iebāza to atpakaļ un rēķināja: «Vēl divdesmit minūtes, ja iet ar šitādu ātrumu... Nav daudz, ko zaudēt. Va banque!»

Uzacis viņam savilkās, zobi sakodās. Viņš izvilka lāpstiņu no kāju apakšas un nolika sev līdzās tā, ka viens gals tai atbalstījās uz viena zāļu pudura, otrs uz otra. Tad viņš uzgriezās uz mutes, lāpstiņai virsū, saņēma kātu ap vidu rokās un savilka piepeši kājas pie rokām, atspērās ar tām pret kātu un lēca uz divus soļus atstato puduri, rokas tālu uz priekšu izstiepdams. Ar šļakstoņu lāpstiņa norāva savus atbalstus dibenā; dūņas iesitās Strautmalim sejā un acīs, bet viņš juta aso grīsli saujās. Lēni taustīdams, viņš sameklēja stiprākus kumšķus un apdomīgi izvilkās iz dūņām. Tikai izmaisītās gļotas rādīja to vietu, kur viņš nupat vēl bija gulējis. Zāļu puduriņš bij nomīts dibenā...

Nu viņš attīrīja drusku acis un lēca tad pa tiem pašiem puduriem atpakaļ, pa kuriem bij devies šurp, līdz sasniedza to vietu, kur beidzamo reizi bija taustījis dibenu. Tur viņš nodrāza koka iesmu un turpināja ar to, taustīdams savu ceļu. Drīz viņš nomanīja, ka te kaļķakmeņu grēdai ir mazs līkums soļu trīsdesmit garumā. Pašā līkuma vidū stāvēja liels, nosūnojis akmens, pa pusei rēgodamies ārā no dūņām. Strautmalis jau gribēja tam paiet garām, kad uzreiz viņš pamanīja, ka dažās vietās akmeņam sūnu nav un tur iecirstas kādas zīmes. Viņš noliecās pār tām. Bija skaidri redzama līka līnija ar apaļu dobuli līkuma vidū... varbūt lai iezīmētu purva bridējam, kā te var izsargāties no muklāja... «Ak, tad tas bija tavs noslēpums un tavs lepnums, nabaga meža zagli!» Strautmalis nodomāja: «Redzēsim, kuram no mums abiem ar viņu labāk veiksies!...»

Un, grūtsirdīgu dziesmiņu svilpodams, viņš uzmeklēja ciekuržaino ziemascelu un soļoja pa to uz dzirnavu pusi.

Netālu no dzirnavām viņš nomazgājās upē, noskaloja arī zābakus un gāja uz māju. Marija viņu satika pie durvīm un nobālēja.

«Vai zirgi trakoja?» viņa jautāja, nedzirdēdama Strautmaļa labdienas, bet skatīdamās tikai uz viņa dūņām nosmērēto apģērbu.

«Nē, viss kārtībā...» Strautmalis atbildēja un uzkāpa savā istabā. Tur viņš vispirms izņēma kādu dzelzs kastīti, izvilka no azotes atslēdziņu, kas viņam karājās pie kakla, atslēdza kastīti un izņēma no tās vienkāršos, stipros vākos iesietu dienasgrāmatu. Tai viņš ielika kādu lapu, kurai bij izgriezts daudz caurumu, un cauri tiem ierakstīja dažus vārdus. Kad lapa bija atkal izņemta, tad dienasgrāmatā varēja lasīt stipri izkaisītus šādus vārdus:

«Galvenā problēma izšķirta. Pāreja pa purvu atrasta. Dzelzceļa līnija var tikt saīsināta par kādām desmit verstīm. Cik tas savādi: gadu simteņus te jau tek Zvirgzdupe; gadu simteņus ļaudis jau ir redzējuši un zinājuši, ka cauri priežu mežam pie dzirnavām upei ir kritums uz nepilnām divām verstīm gandrīz deviņas pēdas, bet tas viņiem neienāk prātā, ka purva augšējam galam tad vajag stāvēt deviņas pēdas augstāk nekā apakšējam. Tādēļ viņi arī nenoprot, ka apakš priežu meža vajag būt cietam pamatam no kaļķakmeņiem, kā tas redzams upes krastā pie dzirnavām, kurš attur augšējā purva ūdeņus; bet šai kaļķakmeņu grēdai jāvelkas arī tālāk līdz muižai, jo citādi taču Zvirgzdupe tecētu taisni pa purva šaurumu pār Briežu stigu, kamēr tagad tā tikai daudz tālāku sev izlauzusi robu caur šo dabas dambi, t. i., pie dzirnavām... Un tad arī šī Briežu stiga: augumu augumiem ļaudis viņu daudzina, bet neviens tai netic... jeb atkal: briedis izplešot nagus un tiekot striegonim pāri. Un viņi visi apmierinās ar šo izskaidrojumu... Lai nu kā, bet mani nodomi sāk pārvērsties no sapņiem par patiesību. Dzelzceļam jānāk gar dzirnavām.»

Vārdu starpas viņš izpildīja ar citiem vārdiem, tā kā nezinātājam lasot iznāca stāsts par pastaigāšanos vasaras rītā. Tad viņš piezīmēja uz lapas malas kādus skaitļus, kas atradās arī uz caurumotās lapas, un iznīcināja pēdējo. Dienasgrāmatu atkal rūpīgi ieslēdzis un pārģērbies, viņš nogāja pie dzirnavpuišiem un sāka tēst baļķus..

TREŠĀ NODAĻA

Kādu minūti Strautmaļu Jēkabs noskatījās Zvirgzdu muižas kalešai pakaļ, tāpat uz ceļiem savos rateļos tupēdams. Tad viņš izkāpa,palīdzēja izdabūt ratus no grāvja un apgrieza zirgu. Ratos iesēdies, viņš paraustīja grožus, izvilka lakatu un apsēja ap kaklu, un sāka tad pa visām kabatām meklēt gan sudraba, gan vara naudas gabalus. Tad viņš uzmanīgi saskaitīja un ielika mazā ādas maciņā. Tad viņš čamdījās pa ratiem: tur bij zirgam miltu kule, mazs katliņš, izkapts kāts ar neiesietu izkapti, grābeklis un maizes kule — kā jau siena pļāvējam. Zirdziņš gausos riksīšos tecēja pa lielceļu.

Dzirnavkrodziņā krodzinieks dzina pašlaik beidzamos trokšņotājus ārā. «Mežā tagad jaukāka dzīve nekā krogā,» viņš teica, uz plaukstošo rītablāzmu rādīdams. Ienāca Strautmaļu Jēkabs. Krodzinieks gribēja arī viņu bīdīt jau no sliekšņa atpakaļ, bet izbrīnījies apstājās, kad Strautmalis gluži skaidra cilvēka balsī tam paprasīja trīs māciņas siļķu, tabaku, spičkas un sāli. «Cik tas ātri atspirdzis!» krodzinieks nodudināja, kad Strautmalis, savu pirkumu samaksājis un rūpīgi ietinis, izgāja pa durvīm.

Vēl verstis četras uz Raudupes muižas pusi no krodziņa aizbraucis, Jēkabs nogriezās no lielceļa, pabrauca verstis divas pa šaura meža celiņa dūņām un saknēm un apturēja tad milzīgu meža pļavu malā. Tur ir iedalīts gandrīz vai katram Raudupes saimniekam pa pļavas gabalam. Pēc Jāņiem te viss čum, mudž un kust... vīrieši baltos kreklos, sievieši vieglās katūna jaciņās, gan gaišās, gan zilās, rozā, raibās... Izkapts brucināšana nerimstoši atbalsojas mežā, caur gaisu skan smiekli, saucieni, dziesmas. Cirvja cirtieni klaudz kaut kur mežā; paēnā piesietie zirgi zviedz, žvadzina važas vai atkal, kūkumus uzmetuši, uz priekšu līkdami, stampā mīksto pļavu, vakar krautā siena gubas uz kaudzes vietu velkot, kamēr jauneklis puisis griež groža galu ap galvu un priecājas par to, kā nolīgojas mežā viņa «nuū»... Tagad te vēl viss bija kluss un vientuļš. Ne zaķīša nebirdināta vilka smagā rasa lapainās vijgrieznes uz leju, mirdzēja saulainā zālē, vizuļoja caur plāno, zilganbalto miglu kā aiz līgavas plīvura dārgakmeņi. Kaut kur šūpojās kamenes dūkšana; tur iepretī pāri aiz pļavupes priežu silā sauc dzeguze savu vienmuļīgo saukumu kaut kur tālumā, pati klausīdamās savā atbalsī, bet tepat pa labo tricina melnos alkšņus vālodzes lokanais svilpiens. Bet tur tālāk paceļas no miglas egļu slaidās galotnes, izrobodamas sārtdzelteno debess malu kā mirdzošo zīdu valdinieka teltij...

Kā tālu dziedāta varena dziesma pārņēma Jēkaba sirdi šī spītīgā, plašā vientulība. Viņš noglaudīja sava zirdziņa pinkainās krēpes un sāka to vest aiz pavadas gar pļavas malu uz priekšu. Strautmaļu šķūnītis nebij pārāk tālu; pie tā Jēkabs apstājās, izjūdza zirdziņu, sapina to un palaida rasainā zālē. Pats viņš izņēma izkapts kātu un izkapti, iesēja zilganpelēko tēraudu kātā, aizdzina ķīli aiz auklas, pamēģināja, vai «pēda» ir pareizā augstumā. Tad novilka svārkus, paasināja izkaptij zobus, iespļāva rokās un sāka pļaut. Kā bērni aiz nevaldāmiem smiekliem krīt zemē, apveļas un paliek guļot, tā gūlās zāle un puķes, un lapas virs skaudrā asmeņa...

Vispirms viņš ņēma cirtienu taisni pāri no šķūņa līdz pašai upes malai. Upes malā viņš apstājās, paņēma zāļu kušķi, noslaucīja tai izkapts asmeni un sāka to asināt, turklāt acis pārlaizdams pār pļavu. «Šķūnī nesaies...» viņš nomurmināja, «šim galam būs jātaisa kaudzes vieta.» Tad viņš sāka atkal pļaut.

Saule jau nāca lielā brokastlaikā; kādas desmit reizes viņš bij mērojis cirtienu no šķūņa līdz upei. Bet nu rasa jau nozudusi, sausākās vietās zāle vairs lāgā nekrita. Viņš paņēma grābekli, izārdīja cirtienus, izvilka no ūdens pārņemtām vietām zāli sausumā un gāja tad ēst. Varbūt stundu nosnaudies, viņš atkal pietrūkās kājās, paņēma izkapti un aizgāja uz upes malu. Tur bij krietns pļavas gabals zem ūdens; kā kārkli sniedzās vēl pamīkstās niedras, grīslis un citas zāles pļāvējam pāri jostas vietai, kamēr pa apakšu tecēja ūdens, izlocījās nereti arī slaikā līdaka. Te varēja pļaut arī bez rasas. Un, kā kad līdz ar šām niedrām un grīsli varētu nopļaut visu savu rūgtumu, savu nelaimi un kaunu, Jēkabs stājās seklajā ūdenī un gāza cirtienu pēc cirtiena. Aizmirsta bija saules tveice, aizmirsta vilinošā paēna mežmalē; par velti glaudās remdenais ūdens viņam gar kājām, it kā vilkdams, aicinādams tātak, dziļāk straumē, kur vēsais valganums tevi ietin kā mīkstos autos, spiežas tev pie krūtīm kā ūdensmeita klusā kaislībā, izzuzdama no taviem slaidajiem roku vilcieniem. Uz ātru roku paēdis pusdienu, viņš padzirdījā zirgu, sakasīja izārdīto sienu biezākā kārtā, izvilka nupat pļauto no ūdens un izārdīja arī to. Tad viņš taisīja kaudzes vietu, sacirta vajadzīgos kokus, sakrāva vēlāk jau apvītušo pļāvumu uz lapām un sāka novakarē atkal pļaut — papriekš upmalē, vēlāk, rasai krītot, arī cietākās vietās. Tikai kad debess jau zalgoja vienās zvaigznēs, viņš padzirdīja zirgu un nokrita uz vāģu maisiņa šķūņa priekšā bez vakarīņām. Ar zirga segu sasedzies, viņš aizmiga kā nosists. Vējiņš tā savādi, kā vaicādams atņēmieniem iešalcās kokos pār viņa galvu. Jeb vai tās bij viņa dienas domas, atmiņas un dvēseles sāpes?

Trīs dienas Jēkabs tā pūlējās, pļaudams, kaltēdams, vezdams gubas pie šķūņa un bāzdams izkaltēto sienu šķūnī. Šķūnītis nebij liels un nāca jau gandrīz pilns, tā kā ceturtās dienas siens pa daļai jau būtu jāmet kaudzēs. Tas bez palīga nebūtu izdarāms; tādēļ Jēkabs nodomāja to izkaltēt un salikt ap kaudzes vietu gubās, lai tad vēlāk kopā ar citiem mājiniekiem saceltu kaudzē. Patiesībā viņš pa šām dienām bija padarījis vairāk nekā divu cilvēku darbu. Strautmaļu meža pļavu četri dūšīgi pļāvēji labi ja pa diviem rītiem varēja nopļaut. Jēkabam bij beidzamais pļavas gabals jau ceturto rītu cirtienos. Laiks visu dienu turējās jauks, tā kā uz vakara pusi viņš ar vieglu sirdi varēja sākt kraut beidzamās gubas. Padarītais darbs pacēla viņa apziņu; labprātīgi uzņemtais sods un četru dienu vientulība pamazām sāka dzēst kauna pilnās jūtas un atmiņas. Tikai kad viņš ceturtajā dienā, peldēt iedams, ieraudzīja ūdens spogulī brūno vīli gar kaklu, vaigs viņam vēl savilkās dusmās un sāpēs.

Sienu beidzamām gubām kopā vākdams un jautru dziesmu svilpodams, Jēkabs nemaz nepamanīja sirmgalvja, kas pie šķūnīša iznāca no meža un jau ilgāku laiku noskatījās viņa darbā. Tad vecais piegāja pie šķūņa durvīm, iebāza roku līdz elkonim sienā, izvilka šķipsnu un lūkoja to griezt, lai redzētu, vai tā aiz sausuma viegli birzt. Tur nekā paļājama neatradis, viņš paraustīja plecus un noņurdēja: «Ko tu viņam padarīsi!» Bet tad atkal kā ēna pārlaidās viņam pār seju — un nopūzdamies tas atsēdās uz sliekšņa. Bet drīz viņš atkal piecēlās, atpina zirgu, uzmauca tam sakas ar grožu pie dzeņaukstām un veda zirgu uz gubām, lai vestu tās uz kaudzes vietu.

Zirga staignie soļi iztraucēja Jēkabu no darba. Ieraudzījis tēvu nākam sev palīgā, viņš piepeši nosarka un sāka vēl steidzīgāki grābt sienu. Tēvs padeva dievpalīgu, apmeta virvi ap gubu un lapu galiem un sāka skubināt zirgu uz paaugstumu, kura vidū bija sarīkoti koki kaudzei. Ne vārda nerunādami, viņi darīja katrs savu darbu; dēls kasīja un meta gubas, tēvs veda tās kopā. Pie pašas beidzamās gubas tie satikās, bet arī tad vēl nepaskatījās viens uz otru. Tēvs atgriezās ar zirgu uz šķūnīti, dēls vēl piekasīja gubu ceļus. Tad, grābekli pār plecu un svārkus pār roku pārlicis, arī viņš gāja uz tēvu.

Sirmgalvis sēdēja jau uz šķūņa sliekšņa. Dēlam pienākot, viņš pavilkās vairāk uz vienu pusi, lai arī dēlam būtu vieta, un teica, sirmo bārzdu lēni braucīdams:

«Piesēsties; būsi nokusis.»

«Nav nekas...» dēls atbildēja, bet tomēr apsēdās.

Abi cieta klusu.

«Būs uz pirmdienu jāatsūta trīs cilvēki...» tēvs beidzot iesāka, «pārkaltēs vēl un sametīs kaudzē...»

«Pietiks ar diviem...» dēls atbildēja, «viss jau turpat pa rokai ir.»

«Es iznācu šodien, sak, paskatīšos, vai varēs jau sūtīt cilvēkus uz meža pļavu,» tēvs atkal iesāka, «pienāku mežmalā un notrukstos, sak, kas tad to pļavu nopļāvis... Vai tu tūliņ no mājas biji atbraucis šurp?»

«Nē...» dēls atbildēja un atkal nosarka.

«Kā? Tu jau esi projām no mājas tikai piekto dienu?»

«Jā. Te es esmu tikai ceturto.»

«Tikai ceturto?... Es biju gluži nobēdājies, sak, nu aizkavēsimies ar darbiem, bet nu nekas... nu mēs rindai atkal pašā priekšgalā.»

Atkal valodas aptrūka. Tēvs lēnām bāza tabaku pīpē.

«Tēvs...» Jēkabs par brītiņu iesāka.

«Nu?» tēvs jautāja.

«Es esmu noņēmies vairs nedzert.»

Tēvs tūliņ neatbildēja. «Tas bija labs vārds, Jēkab!» viņš pēc brītiņa teica mīkstā balsī. «Sen jau es to gaidīju no tevis. Bet vēl nav par vēlu.»

Atkal klusums. Zirgs sprauslāja aiz šķūnīša.

«Vai uz Strautmaļiem daudz parādu?» Jēkabs beidzot ievaicājās.

Tēvs nopūtās. «Tur mēs ar savu spēku vaļā netiekam,» viņš teica. «Bet Vilis un Kārlis jau ar varēs sākt kādu daļu atdot.»

«Bet viņi jau dabūjuši tikai savu nākamo mantojamo tiesu,» Jēkabs nedroši iebilda.

«Nē, daudz vairāki» tēvs atbildēja. «Ja mēs tagad gribētu nomaksāt visus tos parādus, ko esmu viņu dēļ ietaisījis, tad mēs abi varam atdot ne tikai Strautmaļus, bet arī pēdējo kreklu no muguras, tomēr nebūs diezgan. Puse no saņemtās naudas viņiem jāatdod... tas mans nolikums. Ir tā tad tavs darbs mājā paliek gluži bez kādas atmaksas.»

«Es jau ar daudz esmu izšķiedis pa šiem pieciem gadiem...» Jēkabs ieminējās.

«Man viss pierakstīts un aprēķināts,» tēvs atbildēja.

«Un daudz darba ar esmu nokavējis.»

«Vai nupat te, pļavā?» Tēvs smaidīja. «Nē, Jēkab, kas noticis, noticis, par to es tev vairs negribu pārmest ne vārda. Vai tad nu prieka pēc tu ar trakoji šitos gadus? Tāpat, kad jau sirds vairs nelaimes nevarēja panest, tev ar uznāca ļaunie prāti. Bet visu jau tu mājā atsteidzi, atstrādāji. Tas viss man ievērots. Par to nebīsties: taviem brāļiem netaisnība nenotiks! Un no viņu peļņas mēs ar trekni tikt negribam. Tikai viņu dēļ es nedrīkstu apkrāpt tevi un māti!»

Jēkabam apmācās sejs. Viņš nodūra acis un pārdomāja kaut ko. Ods sīkdams nometās viņam uz vaiga. To projām dzenot, roka nejauši piedūrās pie apsietā kakla, un acis viņam atkal uzzibēja.

«Tēvs!» viņš stingri teica. «Es tev pirmīt teicu, ka nedzeršu vairs. Un vārdu es turēšu. Bet es esmu gatavs arī iet un strādāt visu mūžu tā kā — kā šitās četras dienas, ja — ja — ja tu no brāļiem neatprasi ne kapeikas. Es iegribu no viņu rokas vairs nekā... es neņemšu!»

Beidzamos vārdus viņš grūstin izgrūda.

Tēvs pārsteigts izņēma pīpi no mutes un skatījās uz dēlu nesaprašanā.

«Bet kādēļ tad?» viņš beidzot vaicāja.

«Es viņiem vairs neesmu nekāds brālis!» viņš steidzīgi runāja. «Es viņiem vairs neesmu līdzīgs... Un es negribu, ka brāļa mīlestību aprēķina naudā. Es varu nosviest, nomest savas brāļa tiesības, bet es viņu nepārdodu... Es negribu, ka manis dēļ kādam cilvēkam jākaunas!»

«Kādēļ jākaunas, dēls? Dievs mūs katru savā kārtā licis, un katrai kārtai viņš piešķīris savu godu un kaunu: godu tam, kas savu pienākumu dara no sirds, un kaunu tam, kas nedzīvo tā, kā nākas. Bet kārta, dēls, goda nevienam nedos! Un es negribu ticēt, ka mani citi dēli būs tik neprātīgi kaunēties no pašu miesas un asinis.»

Jēkabs uzbudinājās vēl vairāk, bet nevarēja izrunāt nekā. Tikai apakšlūpa viņam drebēja.

«Vai tad tev ar brāļiem bijusi kāda saduršanās?» tēvs jautāja, viņā noskatīdamies.

Jēkabs neatbildēja, bet raudzījās uz priedēm aiz upes.

«Mūsu cilts ir pārsteidzīga,» tēvs runāja, «tas mums ir iedzimts. Bet, kad cilvēks savu kaiti zina, tad jāsargās no tās. Un tā es jau no seniem laikiem esmu ievērojis vienu lietu: cilvēkam nevajag tūliņ visa izspriest. Neviena tiesa jau neizspriež uz pirmās reizes galīgi. Un tur ir pulka tiesas kungu kopā. Kā tad lai viens pats cilvēks izspriestu tādās reizēs, kur pats ir sūdzētājs, pats tiesātājs? Ja tu jūties apvainots no brāļiem — izrunājies ar viņiem! Lai viņi izskaidro no savas puses to lietu! Visi esam mirstīgi cilvēki, visi varam pārskatīties, visi pārsteigties. Būs brāļi pārsteigušies — atzīsies viņi, un tu piedosi. Būsi tu pārsteidzies — nu, nevajag kaunēties atzīties! Tas jau pirmais solis uz labošanos... Es tā domāju, dēls, tas labākais būs — sanāksim kādureiz kopā tu, Kārlis, Vilis, es — un izrunāsimies, pārliksim visu galu no gala.»

«Nē, tēvs!» Jēkabs teica, piepeši pietrūkdamies. «Tas — tā es nevaru. Laid labāk mani pasaulē! Tev es kauna nedarīšu, par to varī būt drošs. Lai brāļi patur māju! Pie tās man vairs nav nekāda prieka, ja brāļi palīdz viņu maksāt. Es zinu, kā mēs esam gājuši un pūlējušies Strautmaļu dēļ. Un arī brāļu dēļ man nekas nav bijis par grūtu, ne reiz es vēl neesmu žēlojies par savu pelnrušķa likteni. Bet, ja viņi manas jaunības nevar aizmaksāt ar mīlestību, tad savu naudu lai viņi patur paši!... Tēvs, arī man ir sirds, un tā nav ar viena vārda teikumu izraujama no krūtīm...»

«Ar viena vārda teikumu gan nē,» tēvs noskumis atbildēja, «bet garīe gadi un rūpes, slimības un bēdas ir labas ravētājas... Sirds lai paliek, bet nezāles gan jāravē... Un mums visiem viņu ir diezgan... ak jā!... Bet taisīsimies nu, dēls, uz māju! Saulīte jau aiz priežu galiem. Un māte mājā tevis dēļ stipri nobēdājusies. Tu jau zini, kāda viņa ir...»

Abi sajūdza, klusu ciezdami, zirdziņu, izveda to pļavas malā un brauca lēnām uz māju.

Saulīte pašlaik taisījās rietēt, kad viņi izbrauca uz lielceļa. Zirdziņš, kā jau uz māju iedams, paātrināja savu gauso riksīti, un abi braucēji iesāka sarunāties.

«Vilis esot Zvirgzdupes dzirnavās,» tēvs iesāka, «ļaudis daudzina par dzirnavpuisi.»

Jēkabs neteica nekā.

«Tur nu viņam atkal būs kāds nodoms...» tēvs prātoja, «bez aprēķina jau viņš tev nespers ne soļa. Bet varēja jau gan to gabaliņu līdz Strautmaļiem ar atnākt kādreiz... vai tad nu tas pasaules darbs par to mazo brītiņu kur aizskries?... Mātei būtu prieks.»

«Vai mājas pļavās jūs tālu ar darbu?» Jēkabs novadīja runu.

«Šorīt laikam nobeidza jau Vērenes pļaut... es atnācu jau priekš brokasta uz māju — jāpiepļauj bij govīm zāļu, jāpalīdz mātei pie lopiem. Šogad mums gan piena esot vairāk.»

Jēkabs tika tā kā žirgtāks.

«Es arī tā domāju, tēvs, ka mums ar tiem lopiem vajadzēja vairāk rīkoties. No zemes vien šitais laikos vairs uz augšu netiksim.»

«Varētu jau darīt visādi, dēls... Bet tad gan tev butu jāgādā palīgs mātei! Laiks jau būtu gan sen, ka viņai tiktu drusku atpūta... Vai tu zini ar, dēls, kas šodien par dienu?»

Jēkabs padomāja brītiņu un tad saķēra sev pieri.

«Jāņu vakars!» viņš iesaucās.

«Un mātes dzimšanas diena,» tēvs piezīmēja. «Tādēļ jau visvairāk es tevi meklēju rokā. Viņai tiek nupat 56 gadi pilni, un tad man bij tā bēdīgi ap sirdi, sak, vai tad bērni tā nemaz neiedomās.»

«Vai tu — šiem ar ziņu laidi?» Jēkabs ātri ievaicājās.

«Nē... lai iedomā paši! Viņi jau vairāk skoloti. Tad jau nu, dēls, pats redzēsi, vai viņi vēl mūs atmin vai nē.»

«Vai tu jau ilgi manis meklē?»

«No pusdienas. Dzirnavkrogā beidzamo reizi biji redzēts. Krodzinieks teica, ka tu pircis siļķes; tad man tūliņ iekrita meža pļava prātā. Un tavas izkapts ar mājā nebij.»

Jēkabs tika domīgs.

«Tad jau viņi varbūt mums priekšā?»

«Nu — mēs darba cilvēki... nākam bez saules mājā.»

Strautmaļus varēja redzēt no lielceļa. Pirms viņi nogriezās uz šaurā mājas celiņa, tēvs apturēja zirgu.

«Jēkab,» viņš teica drusku drebošā balsī, «es nezinu, kas tev pret brāļiem ir; un, ja tu man no laba prāta par to nestāstīsi, es jau neiešu tevi tirzāt. Bet vienu lūgšanu gan es tev liktu pie sirds: gādā par to, lai māte šovakar nenomana jūsu naida! Viņai ir mīļi visi trīs dēli, viņa piedod visu triju kļūdas... kādēļ tad viņu apbēdināt ar to, it kā jūs pat viņas sirdī negribētu būt kopā?»

«Izlikšanās man ir grūta, tēvs!» Jēkabs rūgti piezīmēja.

Tēvs paraustīja grožus un uzgrieza zirgu uz sētas celiņa.

«Tā Strautmaļu nelaime,» viņš teica, «kas uz sirds, tas uz mēles. Tikai Vilis ir citāds. Tas atkal par daudz kluss. Tad cilvēku viegli var pārprast. Bet Kārlis jau ar nevar valdīt mēles. Kā toreiz pat baznīcā: man visi gurni trīcēja, kad paskatījos uz Zandena pusi. Cik tur nu vajag: viņš uzraksta tikai desmit vārdu, un mēs aizejam no Strautmaļiem, ka ne balta spieķa nepaliek rokā.»

«Vai tad mums liels tas parāds pie viņa?»

«Ko nu, dēls, labāk pat nerunāsim par to!»

Mājai piebraucot, tēvs sāka skatīties. «Tie tīri tādi kā Zandena vienjūga rati tur rijas priekšā,» viņš runāja. «Ko tad tas nu tik vēlu te meklēs?»

Māte iznāca viņiem pretī, «Ciemiņi,» viņa klusām teica, «pats kungs un Vilis ar Kārli. Es jums aiznesu jau uz pirti tīras drēbes un svētdienas uzvalku — saģērbieties labi ātri! Zirgus nojūgs puiši.»

Kad pēc kādas pusstundas tēvs ar Jēkabu ienāca istabā, tad Zandens vēl bij tur. «Nu, Strautmaļu tēv,» viņš jautri iesaucās, «kā tad tu nemaz nesagaidi Jāņabērnu?» Savus saimniekus Zandens visus uzrunāja ar «tu».

«Īstie Jāņabērni jau gan sāk kustēties pēc saules rieta,» Strautmalis piezīmēja, «bet, ja es būtu zinājis, ka jūs, baronkungs, mums parādīsiet tādu godu, tad jau gan būtu pasteidzies agrāk atpakaļ.»

«Nu, Jēkab, kaudzes taču viens nevarējāt samest?» Zandens griezās pie Jēkaba, vienu aci drusku piemiegdams.

Jēkabs acis vien iepleta.

«Es vakar divas stundas noskatījos jūsu darbā,» Zandens runāja, «un tiešām man jāsaka, ja nebūtu redzējis pats savām acīm, es neticētu, ka viens cilvēks četrās dienās var nopļaut, izkaltēt un pa daļai sabāzt šķūnī sienu no tāda gabala kā Strautmaļu meža pļava.»

«Jēkabam darbs iet no rokas,» tēvs piezīmēja."

Valodas aptrūkās.

«Stāsimies tūliņ pie lietas,» Zandens teica, «tad mums valodas labāk veiksies! Es uz tevi, Strautmal, atbraucu ar diviem priekšlikumiem. Gribēju sastapt arī tavus dēlus te, tādēļ izraudzījos taisni šo vakaru. Bet tagad jau ciemiņi kustas no viena stūra uz otru, tad jau tu man ar ļaunā neņemsi, ja palikšu uz Jāņu sieru pie tevis. Tad es atkal lūgšu visus mājiniekus un kaimiņus pie sevis uz muižu... var jau izlaist kādu nakti vēl cauri negulējis, vai ne, Strautmaļu tēv? Nav jau vēl piecpadsmit gadu atpakaļ, kad mēs abi dedzinājām muižas kalnā darvas mucu.»

«Manā vecumā arī piecpadsmit gadi liec plecus uz leju, baronkungs!» Strautmalis atbildēja. «Bet jaunākie jau var šovakar gan vēl izlīgoties... Jāņu paguļa šogad iekrīt svētdienā.»

Ienāca māte un lūdza kungu un mājiniekus uz vakarīņām. Galdu meitas esot klājušas klētī — tur tā kā vēsāks... Lai nu kungs ņemot par labu, ko šie no savas zemnieku rocības varot pasniegt...

«Nu, nu, Strautmaļu māt, nav jau tev pirmā reize, mani mielojot, un katru reizi pie tevis esmu saturējies kā pie pazīstama. Bet tad jau man ar būs jāliek nest iekšā savas Jāņu zāles, cik jau visā ātrumā varēju ieplūkt ceļmalā. Strautmaļu tēv, esi tik labs, palūko tur manos ratos! To mazāko kurvīti ienes klētī — mātei uz dzimšanas dienu, un to lielāko lai izdala saime un kaimiņi... arī uz Strautmaļu mātes veselību. Un tad lai salīgo meitas labi krietni; tu zini, ka jautri ļaudis man allaž mīļi.»

Tēvs pateicās un aizgāja uz rijas priekšu, citi — uz klēti. Zandens stāstīja kaut ko mātei, pa reizei jautri iesmiedamies; visi trīs brāļi sekoja viņiem, drūmi klusēdami.

Klētī ap galdu bija seši krēsli, divi no tiem appušķoti. Zandens spiedin iespieda Strautmaļu māti vienā, otru pušķoto krēslu noteikdams tēvam, kurš pašulaik nāca iekšā, uz rokas nesdams kurvīti ar vīna pudelēm un glāzēm.

«Tās, Strautmaļu māt, manas Jāņu zāles!» Zandens teica, viņai kurvīti pasniegdams. «Ņem par labu, kādas jau nu vecpuiša cilvēks var saplūkt!»

«Vai, kungs, kur nu man, vecam cilvēkam, tādu dzērienu!» viņa iesaucās un sasita plaukstas. Pateikdamās viņa gribēja kungam nobučot roku.

«Tā ne, tā ne, Strautmaļu māt!» Zandens atgaiņājās un kratīja sirsnīgi viņas sastrādāto roku. «To roku, kas varējusi izaudzināt trīs tādus dēlus, — to man nāktos nobučot. Vai zini, māt, par tādiem zēniem arī man prieks! Tas viens gan mani briesmīgi peļ un gāna, bet tas nekas. Dūšīgi cilvēki man mūžam patīk.»

«Ko nu, barona kungs...» māte nokaunējusies runāja, «viņš jau no laika gala ar to mēli tāds pārsteidzīgs.»

«Tev taisnība, māt: drusku pēc pārsteigšanās tas gan izskatās...» — un viņš laipni palocījās pret kandidātu, kurš pie galda stūra sēdēja sarkans kā novārīts vēzis. «Bet nevaldāms kumeļš — čakls zirgs... Uz tavu veselību, Strautmaļu māt!» Un viņš pieskandināja glāzēm — papriekš ar māti, tad ar tēvu un griezās tad pie visiem trim brāļiem. «Uz īstas latviešu mātes veselību, mani kungi!» viņš sirsnīgi teica, ar viņiem piesizdams. Viņš izdzēra glāzi ar vienu vilcienu, visi trīs brāļi tāpat.

Strautmaļu māte staroja vienos priekos. Viņas gadu un rūpju krunkotais sejs it kā atjaunojās, sudrabpelēko matu ierobežotā piere tapa tā kā platāka, gaišāka. Pat abas stearīna sveces spoži noberztajos misiņa turamos uz baltā galdauta likās skaidrāki uzliesmojam. Aiz durvīm atskanēja skaļa līgošana. Ziņa, ka kungs šovakar Strautmaļos, bija izplatījusies ar zibeņa ātrumu pa kaimiņiem. Tie papriekš gan nobrīnījās, zinādami, ka kungs Jāņu vakaros vairāk tikai tur ierodas, kur labi daudz jaunu meitu... arī šogad Āboltiņu māte jau lieliski bija sataisījusies uz kunga saņemšanu... bet tad tie ātri saģērbās un devās uz Strautmaļiem. Bez sava šņabja kurvja jau kungs nemēdza šādās reizēs izbraukt. Un, kad tas bija izdzerts, tad viss bars devās uz muižu, kur alū varēji mazgāt vai galvu, «kamēr sārta saule lēca».

Zandens brītiņu klausījās līgošanā. Arī vecais Strautmalis bij pieliecis sirmo galvu un domīgi skatījās uz zaļo vīna glāzi. Zandens viņam viegli uzsita uz pleca.

«Vai jaunība prātā nāk, Strautmaļu tēv?» viņš jautāja. Strautmalis savilka kuplos, sirmos uzačus uz augšu un skatījās tāpat caur pieri, galvas nepaceldams, uz Zandenu.

«Neskan vairs tā kā vecos laikos, barona kungs,» viņš lēni runāja, «Dieviņš zina, kas tur vainas: vai tie meži vairāk izcirsti, vai kas, bet nav vairs tādas atbalss kā senāk.»

«Sirds tukšāka, Strautmal... tā tā galvenā lieta. Bet nav jau seno mežu ar vairs. Cik tu pats neesi jau nolīdis savā garajā mūžā! Uz vecajām muižas kartēm jau vēl redzams, cik agrāk Strautmaļiem bijis ap māju tīrumu: tīri tik tāds zirga viļaknis. Un kur tagad: rudzu tīrumam nevar otras malas saredzēt.»

«Ir jau gan viena daļa pārcilāta to koku,» Strautmalis atbildēja. «Vēl jau es pats atminos, kā vāveres lēca taisni no egles uz kūts jumtu. Ziemā vilki gaudoja ap pakšķiem kā suņi... Bij toreiz citāds spēks, citāds prieks: kur liki cirvi, tur trīcēja koks. Tagad jau es ar vairs neuzdrīkstētos ķerties tādiem meža biezumiem klāt kā toreiz. Arī tad jau: cik dažu labu reizi piegāji ar cirvi pie meža un nobijies — kā lai iztaisa tīrumu no tādas gāršas? Bet vajadzība bij, dēliem skolā vajadzēja naudas... tā nozuda viens meža stūris pēc otra.»

«Tu, Strautmal, runā par vajadzību: dēlu skolai vajadzējis naudas. Tas, lūk, ir tas jaukais pie šiem vecajiem līdumniekiem: paši viņi zina, ka celmu saliektā mugura vairs taisna netiks, ka pats vairs neredzēs beidzamā sveķainā celma izzūdam no plēsuma. Bet dēliem ies labāk, dēliem būs tīrums ietaisīts... lai tad viņiem vieglāks solis pa tēva druvām. Jums, latviešiem, ir daudz ļaunu īpašību... neņemiet man šā vārda par ļaunu; bet visas viņas man aizmirstas, kad noskatos tādā īstā latviešu līdumniekā, kurš strādā tikai bērniem. Dzersim, Strautmal, uz vecajiem līdumniekiem, dzersim, mani kungi, uz jūsu sirmā tēva veselību!»

Atkal visi iztukšoja līdz dibenam. Māte izsteidzās laukā, it kā darīšanās iedama, bet īstenībā viņa negribēja, kungiem redzot, slaucīt asaras baltajā audekla priekšautā. Līgotājiem tā lika par jaunu atnest sieru, karašas un pašu darīnātu alu... bez mielošanas jau nebija no Strautmaļiem vēl nekad aizgājuši Jāņabērni. Arī kunga šņabji, saldie sieviešiem, stiprie puišiem, darīja savu pienākumu. Vecais ganu Jēcis kā jauns zēns jokojās ar meitām, tām piedāvādams pa glāzei «uz otru kāju». Nāca klāt jauni līgotāji, jaunas dziesmas, jaunas gaviles.

«Jūsu tēvam ir taisnība,» Zandens par brītiņu teica uz jauno kandidātu. «Līgodziesmas ir meža dziesmas, birztiņu dziesmas. Tikai tad tām īstena skaņa, kad birztiņas palīdz līgot. Izzudīs tās, apklusīs arī Jāņu dziesmas. Latviešu dzejai vajag meža... tas jau reiz tā viņa līdumnieka dabā. Aiz priekiem viņš gavilē un klausās uz atbalsi; meža dziesmās sasaucas pieguļnieks ar ganu meitu... Māc viņam bēdas dvēseli un izsamisums — mežs viņa vienīgais mierinātājs, vai ne, Jēkab?... Un tomēr atkal šis pats meža bērns strādā no rīta līdz vakaram, lai nolīstu, lai iznīcinātu savas dzejas atbalsi... Tas ir traģisms latviešu dabā. Ievērojiet tikai savu jaunāko paaudzi: strādāt viņi vēl prot, bet priecāties vairs neprot. Darbu gūdami, viņi aizmirst paklausīties putnu dziesmās. Bet tad, kad par nedēļām un mēnešiem sakrājies rūgtums dvēselē — rūgtums arī pret tiem, kas vēl prot priecāties, — tad tas plūst kā dūņains ūdens pār pļavu. Tas vairs nespirdzina, neveldzē — tas posta... Es jau ar esmu uzaudzis tepat mūsu dzimtenes mežos, esmu acis vaļā turējis, arī starp saviem saimniekiem staigādams, tādēļ ticiet man, ka man ir žēl mūsu veco meža dziesmu, meža prieku. Strautmaļu tēv, veco dziesmu piemiņai šito glāzi!»

Atkal visi iztukšoja glāzes līdz dibenam. Vecais Strautmalis iesilis sniedza Zandenam roku. «Paldies, barona kungs, par jūsu vārdiem! Jūs vēl saprotat vecos laikus. Grūti viņi bija, bet jauki ar bija. Jaunie vairs tā nesaprot.»

Vīns bija tiešām labs, un Zandens prata pusnodzertās glāzes arvien tā piepildīt, ka dzērājs pats tā gandrīz nemanīja. Pat Jēkabs, kurš no iesākuma nemaz nebija aizticis vīna, līdz kamēr bija jāuzdzer veselības paša mātei un vēlāk tēvam, — pat tas jau sāka šad un tad pielikt glāzi pie lūpām. Ar iekšēju prieku Zandens redzēja, ka drūmums no Jēkaba un kandidāta seja arvien vairāk nozuda. Tomēr īsta jautrība uz tiem arī vēl nebija manāma. «Gan jau pamazītēm!» viņš nodomāja un piepildīja atkal visas glāzes.

«Jums taisnība, Strautmaļu tēv,» viņš runāja, «jaunie mūsu dzīves nesaprot. Cik dažu reizi man nāk tā priekšā, ka viņi līdzinātos cilvēkam ar samaitātu kuņģi, kurš dienu mūžu sodās par tiem, kas mīl labi paēst un padzert. Ņemsim tik vienu piemēru, nu, manis pēc arī mani pašu. Ir jau taisnība: diezin kāds svētulis nekad neesmu bijis, jautrus smieklus, jautras dziesmas, jautras acis — tās allaž esmu mīlējis. Tas nu reiz tā manā dabā: man vajag būt starp priecīgajiem. Un es nesaprotu, kādēļ lai es tā nedarītu. Ko tad tas man maksā, kad es uzstādu mucu alus sava pagasta ļaudīm vai kurvi šņabja? Galvaspilsētā es par vienām pašām vakarīņām izdošu trīsreiz tik daudz un neredzēšu vairāk kā tikai garlaicīgo apkalpotāju sejas. Un sakait — kādēļ lai es nepriecājos ar saviem ļaudīm? Bet kandidāta kungs man to liedz. Es samaitājot ļaudis. Tu, mīļo Dieviņ, vai tad tā kāda nelaime, ka arī latvietī reiz nāk drusku uguns? Meža ēnā viņš par maz redzējis saulītes. Viņa daba ir par vēsu, par kūtru, par ikdienišķu... Kādēļ jūs, kandidāta kungs, nekad neesat bijuši citos vidos, kur saulīte saulaināka lec, kur ļaudīm acis citādi dzirkstī? Tur nav vajadzīgs manas alus mucas. Tur viņus noreibina jau ziedoņa dziesmas. Tur arī jūs justos svabadāki, jautrāki, dabīgāki... mācītos saprast reiboņa jaukumu.»

«Un paģiru rūgtumu!» kandidāts iemeta.

«Redziet, taisni tā jau ir visu prieku nāve, šī domāšana par paģirām, pirms vēl esi kausu licis pie lūpām. Kas man bēdas par rītdienu, ja šodien mani vilina dzirkstīgs vīns un ziedošas lūpas! Arī priekā vajag savas ģenialitātes... atļaujies savam viesulim un dziedi! Tur jūsu brālis Vilis mani labāk sapratīs, viņš zina, ka tikai tāds darbs aplaimo, ko darī, kamēr sirds vēl priekš tā kaist. Inženiera kungs: jūs saprotat darba ģenialitāti!»

Vilis paskatījās uz viņu kā vaicādams.

«Iztukšosim glāzes uz darba ģenialitāti, inženiera kungs, un tad griezīsimies pie tiem priekšlikumiem, kuru dēļ es šovakar uzdrošinājos traucēt jūsu ģimenes svētkus un palaižu nedzirdētas raudupiešu Jāņu dziesmas... Es esmu izskatījis jūsu projektu cauri, inženiera kungs!»

Visi pārējie tapa uzmanīgi.

«Kā redzu, tad jūsu piederīgie no tā nekā nezina?» Zandens tā kā iejautājās. «Redziet,» viņš teica, «jaunais inženieris paguvis jau iesniegt Zvirgzdupes baronam dažus priekšlikumus, par kuriem es no sirds papriecājos. Jūsu dēlam ir acis īstā vietā. Mēs visi ejam un nākam, aram un sējam, bet viņš, garām iedams, paskatās un saka: kam jūs nepaceļat tās naudas, kas guļ zemē?»

Vecais Strautmalis, vēl vienmēr nesaprazdams, skatījās drīz uz Zandenu, drīz uz Vili. Zandens pasteidzās viņam izskaidrot lietu:

«Jūs zināt, Strautmal, kādi mums šai pusē purvaini meži. Koki tur aug un krīt, un sapūst, bet pārdot viņu nekur nevar. Neviens neuzņemas vest laukā. Cik nu pašiem to vajadzību, tām pietiek ar mežmalēm. Plostu laist nevar, citādi sūtītu baļķus un slīperus uz jūrmalu. Ved nu tās piecdesmit verstis līdz dzelzceļa stacijai un pieskaties, cik tad tev izmaksās vedums un cik vēl paliks pāri par koku un par cirtumu. Tā visi mūsu milzīgie meži mums neienes par lāgu ne mežsargu un meža kungu algas. Te uzreiz atnāk tavs dēls uz veco Vestfālu un saka: šis varot dot astoņi rubļi par asi malkas ar pievešanu līdz Zvirgzdupes dzirnavām.»

«Astoņi rubļi!» vecais Strautmalis gluži nobijies iesaucās.

«Mēs varam ņemt, cik nagi nes, vislabākās malkas par pieci rubļi asi no kājas; pievedumu lai rēķinātu — tas ir visdārgākais — vienu rubli par asi...» Un gluži noskumis viņš noskatījās uz dēlu.

«... Astoņi rubļi par asi,» Zandens atkārtoja, «bet tikai tad, ja Vestfāls apsolās dot par gadu vismazāk desmit līdz piecpadsmittūkstoš asu.»

Zandens noskatījās vecajā Strautmalī un nopriecājās par viņa izsamisušo seju.

«Nu jā, dēls...» vecais stostījās, «var taču te dabūt daudz lētāk, cik grib...»

Vilis lūkojās vīna glāzē, ne vārda neteikdams.

«Tas viens priekšlikums,» Zandens turpināja, «bet pie tās pašas reizes tavs dēls grib arī nopirkt Zvirgzdupes dzirnavas kopā ar zemi par divdesmit pieci tūkstoši rubļiem, kaut gan tagad tās ienes tikai astoņi simti nomas, bet apēd milzīgu summu par kokiem pielāpīšanai un par ēkām.»

«Divdesmit pieci tūkstoši rubļu!» vecais vaimanāja. «Tur jau piektais procents vien iztaisa tūkstoš divi simti piecdesmit rubļu! Jūs jokojat, barona kungs: Vilim taču nav nekādu kapitālu, ko aizmaksāt tādas lietas.»

«Nu, Strautmaļu tēv, tavam dēlam gan jau šūplī ielikts tāds kapitāls, ar kādiem var rīkoties tikai rets citvēks. Nav mūsu laikos labāka kapitāla par apķērīgu galvu. Vai tu zini, ko tavs dēls izgudrojis? Taisīšot dzirnavās no koka papi — to varot daudz vieglāk aizvest uz staciju. Būšot peļņa šim, ieņemšot arī muiža vairāk par mežu.»

«Papi no koka?» vecais atkārtoja un noskatījās uz dēlu ar klusu godbijību.

«Vecais Vestfāls, kā jau zināt, ir stipri apdomīgs cilvēks. Katru jaunu lietu viņš vispirms trīs reizes apskata no visām pusēm, pirms tai iet tuvumā. Tādēļ viņš bija atbraucis vakardien tūliņ uz mani ar visiem priekšlikuma papīriem. Es izskatījos tos cauri, un man jāatzīst, ka sastādītie aprēķini un priekšlikumi tiešām ļoti pārliecina. Un, kad vecais Vestfāls vēl mani uzaicināja, vai es neuzņemšoties dot pusi no vajadzīgās malkas, tad nevarēju nociesties jūs neuzmeklējis, inženiera kungs. Varbūt atļausiet, ka izvaicāju vēl jūs par dažām lietām?»

«Lūdzu!»

«Vispirms mūs pārsteidza tas, ka jūs uzreiz solāt tik augstu cenu. Jūs taču zinājāt, ka mežs te daudz lētāk dabūjams.»

«Jūs taču man nepārdotu simtstūkstoš asu, pirms neapvaicātos lietpratējiem, cik par papi izstrādājamie koki te pie Zvirgzdupes ienesīs. Un lietpratējs jums tomēr izrēķinātu savus septiņi rubļus piecdesmit kapeikas par asi. It īpaši, ja tā ir caurmēra cena uz piecpadsmit gadiem un ja ievēro, ka drīzumā tiks vilkta jauna dzelzceļa līnija verstis divdesmit no šejienes.»

«Bet kāpēc jūs mums nesolījāt septiņi rubļi piecdesmit kapeikas?»

«Tādēļ, ka es nemaz negribu ielaisties vairāksolīšanā ar ārzemniekiem. Tie nāk ar skaidru naudu, kamēr man vajadzīga jūsu uzticība.»

«Kā tad jūs domājat iedzīt pusrubli vairāk no ass nekā ārzemnieki?»

«Es pazīstu, pirmkārt, šejienes būšanas, viņi nē. Ar to man iznāks darbaspēks, it īpaši vedums uz staciju, lētāks. Tad — otrkārt — viņiem vajadzēs dažādu apakšmeistaru, man nē. Un paša acs vienmēr vairāk mana nekā algota. Un tā ir vēl dažas citas lietas, kas man nāk par labu. Zvirgzdupe ir savāda upe, gluži derīgas turbīnas ārzemnieki nevarētu uztaisīt. Vienā vasarā Zvirgzdupe nav izprotama.»

«Tad laikam turbīnas dēļ jūs gribat pirkt Zvirgzdupes dzirnavas par dzimtu?» Zandens ievaicājās.

«Zināms; turbīna var kalpot savus 50 gadus. Nomas vietā tādu lietu negribas iegādāt.»

«Bet priekš kā tad jums jāpērk dzirnavu zeme līdzi?»

«Vasarā darbi tā labāk izdalās. Nav puišiem dažureiz jāstāv dīkā. Man pašam ir savi zirgi. Vedēji tad nevar uzsist pārāk augstas cenas.»

Zandens brītiņu viņā noskatījās. «Tagad es saprotu, kādēļ ārzemnieks ar jums nevarētu konkurēt. Bet nu vēl vienu jautājumu — pašu galveno: kādēļ jūs prasāt no Vestfāla rakstītu nolīgumu par malkas piesūtīšanu uz piecpadsmit gadiem? Tas tak par sevi saprotams, ka par tādu cenu mēs katrs ar prieku jums piesūtīsim malku un kokus... varētu jau līgumu taisīt katru gadu par jaunu, katru reizi pēc tā, cik liela vajadzība būtu paredzama.»

«Man tomēr vajadzīgs līgums uz piecpadsmit gadiem,» Vilis atbildēja. «Mašīnas man jāiegādā uz parāda. Ja es mašīnu fabrikai lieku priekšā savu aprēķinu un līgumu, tad tā man labprāt uzticēs savas mašīnas; bez droša līguma es nedabūju nekā.»

Zandens viņam sniedza roku. «Mēs sapratīsimies!» viņš teica. «Dzīvot un ļaut dzīvot — tas ir manā dabā. Ja jūs būtu tik laipni mani šonakt pavadīt līdz Raudupei, tad varētum jau rītu dažu ko tuvāk pārrunāt. Man, lūk, ar būtu patika piedalīties pie šā veikala.»

«Pateicos.»

«Pats no sevis saprotams, mēs vēl aprunāsimies ar ļaudīm, kas tādas lietas saprot. Bet, lai nu mēs vienojamies vai nē, katrā ziņā es priecājos jau par to, ka esmu iepazinies ar cilvēku, kas beidzis augstskolu un prot jau piecpadsmit gadus uz priekšu aprēķināt, bet nekaunas un nebaidās ņemt cirvi rokā un tēst baļķus, lai tiktu pats uz savām kājām.

Ir jau jums ar vīri bijuši, kuru padomi atnesuši labumu visai mūsu plašai tēvijai, Bet tie tikai padomi. Tur viss atkarājas no tā, vai ronas praktiski cilvēki, kas pārvērš šos padomus darbos. Un arī tad padoma devējiem nereti bija jānoskumst par savu sabojāto ideju. Ir atkal bijuši tādi, kuriem netrūkst izglītības, netrūkst asprātības, bet trūkst tikai dūšas — iesākt savu darbību kaut kādā pussabrukušā ķieģeļu ceplī, lai pēc desmit gadiem uzceltu savu fabriku. Visu savu jaunību viņš aizlaiž sveša kunga maizē, lai iepelnītu naudu pārdrošiem nodomiem. Paiet gadi, iekrājas drusku naudas, iekrājas praktiskas zināšanas; nu varētu ko uzsākt, ja nebūtu tikām nozudis pats galvenais — jaunības spars. Miers un droši ienākumi jau tapuši par daudz mīļi... Ir vēl viena šķira: tie iesāk tūliņ ar fabrikas dibināšanas svētkiem un šampanieti un nobeidz, pirms vēl tikuši ar lielo skursteni gatavi. Bet, kas iesāk ar siļķi un ūdens pudeli, — vecais mežsargs vēl tagad spļaudās par jums, inženiera kungs, — tas reiz atradīs pat pār Vilku purvu taisni ceļu, ja viņam tā vajadzēs.»

Vilis pacēla acis un uzmanīgi paskatījās runātājā, bet neteica nekā.

Zandens stiepa viņam savu vīna glāzi pretī. «Uz izdošanos!» viņš teica.

Visi pieskandināja glāzes, tikai Jēkabs piecēlās un izgāja laukā.

«Jā, Strautmal,» Zandens teica, «strādājis esi arī tu bez atpūtas, bet dēls nopelnīs to vienā gadā, ko tu garā cilvēka mūžā. Tu dzīvoji pēc tēvutēvu ziņām un padomiem, gāji pa sen iemītu teku; dēls izcērt sev pavisam jaunu ceļu, un mums atliek tikai pabrīnīties.»

«Jā, tās skolas jau gan cilvēkam daudz ko ieskaidro. To arvien teica mūsu agrākais mācītājs, tas, kas aizgāja par direktoru vienai kungu skolai... Nu jau gan viņš sen atdusas no savas darbošanās, bet šitie viņa vārdi man vienmēr palikuši piemiņā. «Lūkojiet kult rudzu klājienu reiz pa tumsu,» viņš teica, «un apskataities tad, cik maz jūs pastrādāsiet, cik daudz jums aizies graudu zudībā un cik nelaimes jūs iztaisīsiet. Bet visa jūsu dzīve ir tāda kulšana pa tumsu. Kamēr viss vēl iet pa vecai sliedei, tikām vēl nekas. Bet, līdz iznāk kādas pārskatīšanās, izjūk vecā rinda, tad karīet spriguļus labāk vadzī. Jums vajaga luktura pie kulšanas, jums vajag skolu dzīvei.» Viņš vairāk tā līdzībās vien runāja. Tie, kas turējās pie brāļu draudzes, — tie viņa necienīja tik labi — par daudz runājot par pasauli. Bet cik dažam labam viņš neatvēra acis! Bez viņa raudupieši nebūtu tiktāl tikuši.»

«Kur tad Jēkabs?» Zandens uzreiz ievaicājās, jau ceturto pudeli atkorķēdams.

Jēkabs ienāca un apsēdās savā vecajā vietā.

«Kad man neaizmirstas...» Zandens teica, «ar jums ar es gribēju pārrunāt kādu lietu. Es dzirdēju, jūs sākot uzlabot lopu kopšanu Strautmaļos.»

«Ta gribēju mēģināt...» Jēkabs dzīvāki atbildēja. Lopu kopšana jau bij tapusi viņam par sirds lietu.

«Bet tad jau jums vajadzēs arī vairāk siena. Un tādēļ man iekrita kas prātā. Tur aiz jūsu pļavām Vērenēm iesākas Graustu purvs. Tagad tas man neienes nekā. Bet, ja tur izvilktu kādu grāvi cauri un iztīrītu kārklus, tad varbūt iznāktu gluži derīga pļava. Apskatait šo purvu labi pamatīgi — varbūt inženiera kungs jums tur varētu palīdzēt ar labiem padomiem nosvērt ūdens kritumu vai citādi ko... un tad atnāciet uz muižu! Par iztīrīšanu un uzkopšanu es jums jauno pļavu tad labprāt atstātu uz gadu divpadsmit vai piecpadsmit lietošanā bez sevišķas atlīdzības.»

Jēkabam acis iespīdējās, bet tikai uz īsu brītiņu. Viņš neatbildēja nekā. Zandenam nepalika apslēpta šī pārgrozīšanās. «Es zinu,» viņš pagausi runāja, «jūs neturat uz mani laba prāta tāpat kā jūsu brālis, kandidāta kungs. Un jums uz to vairāk iemesla nekā viņam. Bet naids paliek naids, un veikals paliek veikals. Graustu purvs man tā kā tā jāliek tīrīt. Jums šis darbs vislabāk pa rokai, tādēļ jūs to arī vislētāki un tomēr ar vislielāko peļņu varat uzņemties. Nolīgstiet, ja gribat, ar manu mežkungu, ja nevēlaties ar mani satikties! Lietu vajag šķirt no personas. Graustu purvs tur nav vainīgs, ka... nu, ka jūs vēl vecpuisis...

Ko tu, Strautmal, par to saki, vai no Graustu purva iznāktu pļava?»

«Ko nu, barona kungs, tur jau nav vārdam vietas! Būtu man bijis agrākais spēks — šovasar pat es liktos viņā iekšā...» Un vecais nokratīja galvu, kā agrākā spēka žēlodams.

«Nu, tādēļ! Bet tie jaunie tā neredz. Viņi iekodušies savās domās kā ērces... kas neiet par viņu līnijai, tam stūri nost! Vai nav tā, kandidāta kungs?»

Kandidāts drusku satrūkās. Viņš pašulaik bija sācis pārdomāt par to, ko gan Zandens ar savu šā vakara apciemojumu gribot panākt. Gandrīz tā likās, it kā viņš gribētu ar dāvanām salabināt savus agrākos ienaidniekus. Viss var būt, ka nolīgums ar Vili viņam bij ļoti pa prātam, varbūt arī Graustu purva iztīrīšana viņam atnesa labumu. Bet kādēļ viņš pārrunāja par šām lietām, visiem brāļiem un tēvam kopā esot? Ar Vili jau viņš varēja dzirnavās vai pie Vestfāla daudz vaļīgāki satikties. Un kādēļ viņš piesolīja Graustu purvu taisni Jēkabam? Arī ikviens no kaimiņiem varbūt uzņemtos šo darbu ar tādiem pašiem nolīgumiem. Un par visām lietām: kādēļ viņš sarīkoja savu Jāņu vakaru taisni viņa vecāku mājā un turklāt tādā kārtā, ka viņam, Zandena rājējam, jāsēd ar to kopā pie viena galda un jādzer kopā vīns? Vai rītu pat neies pa visu draudzi ziņa, ka viņš pats visu nakti žūpojis kopā ar Zandenu? Tā tas cilvēks prata izpostīt visu viņa sējumu. Dusmas viņu sagrāba, pārgalvīgas, nebēdīgas reiboņa dusmas.

Beidzamā jautājuma viņš nebij lāgā dzirdējis. «Viss vienalga!» viņš nodomāja. «Krauj taisni virsū!» Viņš nodzēra glāzi līdz pusei un paskatījās uz Zandenu.

«Vai jūs fon Zandena kungs, zināt to stāstu par kailo dvēseli?»

«Nē... Ja nav pārāk bēdīgs — pastāstait!»

«Tas noticis kaut kur dienvidos, es domāju — Itālijā... jā, taisni Itālijā, netālu no tās vietas, kur ceļas pāri uz Grieķiju. Tur Sullam bijusi vasarnīca, uz paša jūras krasta. Efejas, vīnogāji vijās ap baltā marmora stabiem; Palestīnas rozes ziedēja ap strūklu aku; melnie Āfrikas vergi slīdēja kā ēnas pa ziedaino dārzu. Bet viņam bija arī balti vergi, vairāk gan tikai verdzenes... tur pāri no Grieķijas, vēl tālāk no partiešiem, arī pāri no viņpus vētru kultās Melnās jūras, no turienes, kur ziemelis atduras ledainās Kaukāza šķautnēs. Un dzeltenbrūnas verdzenes viņam arī bij — melniem matiem, stirnas acīm. Viņas visas bij jautras un priecīgas, kad Sulla dzīroja ar draugiem savā vasarnīcā uz jūras krasta. Raibā marmora grīda lēni drebēja, kad viņas ap dzīrotājiem vijās raibā dejas virtenē, tumšsarkanām rozēm melnajos matos. Bet visvairāk Sulla priecājās par viņu dziesmām... vēl par dziesmām mazāk, bet taisni par skaisto atbalsi. Jums jāzin, ka Sullas vasarnīcā bija brīnišķīga atbalss. Aiz dārza, uz paša krasta, pacēlās stāvas, izrobotas klintis, mirtēm, pīnijām un nezin kādiem vēl kokiem mainīdamās. Ļaudis stipri ticēja, ka tur dzīvojot pats Pāns, Meža Dievs. Varbūt viņiem bija taisnība, varbūt ar nē. Bet savādi tas gan bij: katrs vārds, ko teica Sullas vasarnīcā, katra dziesma tur atskanēja brīnišķīgā skaidrumā... gaiši varēja dzirdēt, kā plūda atpakaļ dziesmas viļņi gar rožu ziediem... Tas ar to kailo dvēseli arī notika taisni šai vasarnīcā. Sullam bija sanākuši draugi, varenās Romas visvarenākie vīri. Lieli nodomi, pasauli dalošas norunas bij jādomā un jārunā. Bet vakarā visi bij jautri, visjautrāks pats Sulla. Visskaistākās verdzenes griezās vistrakākās dejās; visskaistākās dziesmas jaucās ar kokles trinkšķieniem. Dzintara vīns mirdzēja sudraba kausos, plūda caur kauliem kā siltums no viņa dzimtenes miglu neaiztītās saules. Bet Sullam vēl nebija diezgan.

«Kur Idija?» viņš piepeši sauca.

Idijas viņš vēl nebij rādījis nevienam viesam. Tā bij viņa vismīļākā verdzene, nupat līdzi paņemta no saulainās Grieķijas.

Kā putna ēna nokustējās melnais eunuhs un bija atpakaļ pēc acumirkļiem.

«Idija sēd uz krasta,» viņš atbildēja, ar melno pieri aiztikdams grīdas marmoru.

«Lai Idija nāk šurp!» Sulla pavēlēja.

Idija atnāca bāla kā ūdenspuķe mēnesnīcā. Tikai matu zilganmelnā bezdibeņa tumsa plūda pār balto kaklu.

«Idija lai dejo!» viesi sauca.

Un Idija dejoja.

«Tur dvēseles nav iekšā!» piezīmēja kāds varenās Romas varens vīrs.

«Jā, dvēseles uguns tur nav iekšā,» atkārtoja varenās Romas mazāk varenie vīri.

«Idija lai dzied!» iesaucās cits varens vīrs.

«Idij,» Sulla teica, «jautrās Grieķijas visjautrāko dziesmu! Svabadību par jautru dziesmu!»

«Svabadību!» Idija čukstēja, uz Sullu paskatīdamās.

«Idij, dzimteni par priecīgu dziesmu!» Sulla atkal sauca.

«Dzimteni!» Idija atkārtoja un paņēma kokli.

Trīs reizes viņa ķēra stīgās, trīs reizes nobira atbalss kā rasa no Palestīnas rozēm. Tad viņa iesāka dziedāt:

Trāķijas ozolu meži,

Boreja pīckāti, krāc...

«Atbalss!» Sulla darīja savus viesus uzmanīgus.

Romas varenie vīri pārsteigti saskatījās. No dārza malas atskanēja gluži skaidri:

Mūžam pēc Trāķijas mežiem

Tvīkst man un ilgojas prāts.

Idija rāva stīgas, it kā gribēdama nomākt sēro atbalsi, un turpināja:

Nozuda nimfas aiz niedrēm,

Apklusa drijādu trac's...

Kā vaidi atskanēja no jūrmalas:

Nozuda dzimtenes krasti, Netop vairs sausa man acs.

Idija atmeta spītīgi galvu.

Nava tie Boreja dēli,

Gāršā kas rotāties iet...

Stīga pārtrūka. Atkal tā pati sērā balss uz krasta, atsaukdamās uz katru paņēmienu:

Nava tās verdzības važas,

Kādēļ tu, dvēsele, ciet!

Idija: «Bakhanti viesuļa drūzmā

Trakuma dziesmu tur dzied.»

Balss: «Sēras pēc dzimtenes saules

Pāri kā ziemels tev iet.»

Idija: «Bakhantu viesuļu drūzma

Nezin, kas vakars, kas rīts...»

Balss: «Sērās pēc dzimtenes saules

Bēdīgā dziesma tev trīc.»

Idija: ««Evoe, Bakhe!» dzird Eos,

«Evoe!» pusnaktī trīc.»

Balss: «Asaru plūdos lec zvaigznes,

Asarās mazgājas rīts.»

Idija: «Bakhantu viesuļa drūzma

Nezin, kā dzīvo, kā mirst...»

Balss: «Dziļjūras melnajos viļņos

Zvaigznes no debesīm birst...»

Kā asaru lāses pilēja kokles atbalss no klints. Dziedātājai jūrmalā balss aiz raudām žņaudzās ciet. Idijai acis sāka zvērot, kad viņa dziedāja nākamo paņēmienu:

«Evoe, Bakhe!» skan ziedos,

«Evoe!» — lapas kad birst.

Acumirklī viņa vēl klausījās, kā grimtin nogrima jūrā sāpīga balss:

Nava tas debesu zvaigznes —

Cerība mana tur mirst... — bet tad viņa vairs nevarēja izturēt. Trakās dusmās viņa cirta savu kokli pret marmora stabu un nokrita uz grīdas kā gražīgs bērns.

«Viņa man jauc, viņa man jauc!» Idija vaimanāja.

«Kas jauc? Ko jauc?» dzērāji jautāja cits caur citu.

«Mana dvēsele tur dzied!» Idija raustīdamās atbildēja. «Viņai pašai sava dziesma.»

«Idijai dvēsele aizlaidusies lapās!» viesis no Romas iesaucās.

«Līdiešu talantu par skaistās Idijas dvēseli!» kliedza cits viesis izsaucēja balsī.

«Ķeriet bēgli, ķeriet bēgli!» kliedza jauns centurijons un drāzās uz jūrmalu.

Izcēlās liela kņada. Viesi pietrūkās kājās un streipuļoja ar vīna kausiem rokā pār dārzu, mīdīdami svešu zemju puķes. Bet Idiju paņēma kāds plecīgs varenais klēpī, uzspieda savu rētaino zodu uz viņas baltā pleca un grīļojās citiem pakaļ.

«Cst!» jaunais centurijons tiem deva zīmi. «Te tai rožu krūmā viņa ir.»

Viesi klausījās. No rozēm tiešām bij dzirdama klusa šņukstēšana.

«Dvēseles augstdzimtība, vai tev nepatiktos nākt šurp?» jauneklis jautāja.

«Es nevaru!» no rozēm nāca asaru pilna atbilde.

«Kādēļ? Te jau visi tikai laipni kungi.»

«Man kauns!» dvēsele atbildēja.

«No kā tad? Un kādēļ?»

«Es esmu kaila.»

«Bet, apžēlojies, tā tak tagad visjaunākā mode! Atēnās neviena kundze citādi nestaigā, ja viņa vēl apakš trīsdesmit gadiem un ja tai taisni nav Hēras padoma vajadzīgs.»

Rožu krūmā viss palika klusu.

«Tava augstdzimtība tur nosals,» kāds cits iesāka. «Nāc labāk vecajam Flavijam pie sirds... tā jau astoņdesmit gadu kvēlo taisni uz šo brītiņu!»

Bezzobainais Flavijs savilka savu mērkaķa seju uz skābiem smaidiem. Dvēsele neatbildēja.

Visi stāvēja nesaprašanā ap krūmu.

«Būs aizbēgusi,» viens ieminējās.

«Izmērcēsim viņai spārnus, tad netiks projām!» jaunais centurijons iesaucās, savu vīna kausu rožu krūmā liedams.

«Taisait lietu, slakait! Dvēsele spietojas!» piedzērušie kliedza cits caur citu, šļākdami vīnu rožu krūmā. «Vīnu šurp, vēl vairāk vīna!»

Vergi steidzās ar vīna traukiem turp. No rožu krūma atskanēja papriekš izbaiļu kliedzieni, tad vaimanas, tad lūgšanās...

«Nāc ārā, nāc ārā!» Romas varenie vīri bļāva, vīnu krūmā liedami.

Kunkstēšana tapa arvien klusāka.

«Uzbrukuma skrējienā! uz priekšu!» vecais Flavijs šļupstēja. Visi gāzās uz krūmu. Izmisuma kliedziens atskanēja caur vasaras nakti, tad vēl viens un tad apklusa.

«Ciet, ciet!» kāda balss sauca. «Lāpas šurp!»

Nākamā acumirklī jau lāpu trīcošā gaisma plūda pār samīdītām rozēm, izmētātiem vīna kausiem, nolauztiem miršu zarīem. Bet vīna peļķē, pa pusei zem dubļainiem rožu ziediem, gulēja kailā dvēsele, Viens spārniņš viņai bija pavisam norauts, ar otro, jau stipri izmirkušo un saplosīto, tā bija aizsegusi sev acis. Centurijons atņēma to viņai no seja. Bet kailā dvēsele jau bij pagalam. lekliegdamās skaistā Idija nokrita viņai līdzās vīna dubļos. Pats Sulla to pacēla un ienesa namā.

«Tev tādu lietu nevajag tik lieliski pie sirds ņemt!» viņš to mierināja. «Rītu es tev parakstīšu no Atēnām visskaistāko kaklarotu.»

Un tā dabūja skaista Idija visskaistāko kaklarotu; bet dvēseles priekš viņas vairs nevarēja neviens parakstīt.»

Kandidāts apklusa un skatījās naidīgam acīm uz Zandenu.

Zandens pieskandināja pie kandidāta vīna glāzes savu un nodzērās. Tad viņš nolika glāzi atkal uz galda, padomāja brītiņu un teica:

«Vai zināt, jums nenoliedzamas dzejnieka dāvanas. Tā ir smalka scēna, ko jūs nupat iztēlojāt. Ja kāds viņu vēl ņemtos aranžēt melodramatiski ar baletu — tas būtu kas oriģināls... Kontrasta dēļ vajadzētu likt diet arī resnajam Sullam un tievkājainajam Flavijam... Deklamējot iespaids nav tik paliekams... un arī balss jums deklamēšanai nav īsti derīga.»

«Iztiksim šoreiz arī bez melodramatiska iespaida un baleta,» jaunais kandidāts vēl valdīdamies teica. «Sakait taču reizi, fon Zandena kungs: cik dvēseļu jūs jau esat tā saminuši dubļos?... kailu dvēseļu, kuras vēl ilgojās pēc savas nevainības bērnības zemes, kamēr nopirktās miesas jums dziedāja jautru dziesmu? Un tad jūs vēl runājat par prieku ģenialitāti! Klaušu laiki jau pagājuši... nav ar vairs praktiski sūtīt muižas gaitās. Bet par to jūs esat izdomājuši jaunu sportu: dvēseles klaušas. Pagasts lai priecājas jūsu priekus, pagasts lai noskumst par jūsu bēdām... viss uz pavēli... tikai pātagas vietā alus muca. Ģeniāli prieki uz komandu, vai ne?»

«Redz nu, Strautmaļu tēv,» Zandens laipni teica, pret veco pagriezdamies. «Tāds tas mūsu kandidāts ir! Lec taisni acīs kā mazs gailēns...»

Vecais Strautmalis bija gluži sasarcis aiz dusmām.

«Tu es piedzēries, zēn,» viņš runāja, «un aizmirsti, kur tu esi un ar ko tu runā. Ej izgulies un kaunies rītu pats par savu uzvešanos!»

Kārlis viņam neatbildēja, bet griezās taisni pret Zandenu.

«Jums nepietiek ar to vien, ka nopērkat meitas no vecākiem, ka nopērkat godu no jaunekļiem, ka nozogat vēl nedzimušām paaudzēm apziņu, ka viņi godīgu vecāku bērni... nu jūs spiežaties arī starp vecākiem un bērniem, pērkat par vīna pudeli no vecākiem viņu mīlestību uz bērniem... Ko tad jūs citu šovakar te meklējat? Priekš kā tad visu vakaru te drāžat savas frāzes?» Vecais Strautmalis, aiz dusmām drebēdams, izgāja no klēts ārā. «Es jau redzu, ka šovakar savu nolūku esat sasnieguši. Mierīgas ģimenes svētkus esat pratuši pārvērst par naidu un lāstiem... esmu pārliecināts, ka tēvs aizgāja pēc pātagas — priekš manis, zināms, kaut gan jūs viņu esat pelnījuši... Bet vai tad jūs tiešām domājat, ka nekad jums nestāsies ceļā samaitāto dvēseļu bars, atprasīdams no jums savu neaptraipīto pagātni? Vai tagad jau neskan jums dažu nakti viņu vaimanas ausīs?»

Ienāca tēvs ar pātagu un atvilka roku pa sitienam. Kārlis stāvēja bāls, rokas uz krūtīm sakrustojis, un raudzījās uz tēvu. Vilis noķēra tēva roku un izņēma pātagu. Vecais plosījās.

«Sist viņu vajaga, pērt viņu vajaga, mācīt viņu vajag!

Tas grib būt draudzes mācītājs! Pagastskolā jāsūta tāds, lai mācās jel uzvesties... Labāk tad es cūkām būtu atdevis to maizi, ko tu skolā apēdi, tad jel pazītu labumu no tā, nebūtu man jākaunas no miesīga dēla.»

Līgotāji apklusa un nolasījās gar malu. Tikai divi ziņkārīgie palika aiz klēts stūra stāvam.

Zandens pameta ar roku.

«Kam nu tādas lietas, Strautmaļu tēv?» viņš pārmeta... «Kandidāta kungs jau domā, ka viņam taisnība... Miera vārds jau tādā reizē daudz derīgāks.»

Un, pret Kārli pagriezies, viņš turpināja:

«Atsēstieties taču, kandidāta kungs! Mēs jau to lietu varam pārrunāt bez kādas uzbudināšanās. Tik daudz no jūsu runām esmu nopratis, ka jūs ar manu uzvešanos esat stipri nemierā. Nu viss var būt, ka vainīgs esmu... pilns grēku kā suns blusu. Bet atstājiet nu visas kailās dvēseles pie malas un sakait man reizi skaidriem vārdiem: ko jūs gribat no manis?»

Kandidāts kā noguris apsēdās.

«Vispirms es prasu no jums, lai jūs neuzskatītu zemnieku skuķus par meža kustoņiem, kurus var medīt lielības dēļ! Es prasu no jums, lai jūs morāliskā ziņā pret viņām tāpat izturētos kā pret jūsu kārtas jaunavām!»

«Grūti izpildāms prasījums, kamēr jūsu kārtas jaunavas neizturas pret mani tā, kā izturētos tā, kas pieder pie manas kārtas.»

«Otrkārt, es prasu, lai jūs nesagānītu ģimenes dzīvi! Sakait — ko lai sagaidām no tās ģimenes, kas dibināta uz pārdota sievas goda un apspļaudītas vīra apziņas?»

«Vai jūs esat pazīstami ar kādu no šām ģimenēm? Neticu, ka viņas būtu daudz ko sūdzējušās. Cik man zināms, tad viņas jūtas ļoti omulīgas savās kvotes mājās. Un citādi jau pieprasījumi pēc šām mājām arī nebūtu tik lieli.»

Kandidāts iepleta acis un noraudzījās brītiņu uz Zandenu, bet nesamanīja nekā atbildēt.

«Sakait, kandidāta kungs,» Zandens uzreiz gluži citādā, pusdraudzīgā balsī iesāka; «vai jums pa reizei nenāk prātā, ka viss šis jūsu naids pret mani stāv uz pašas ārprātības robežas? Zināms, šovakar jau jūs tā nevarat sajust... asinis sakāpušas galvā, tur aug tikai vienas domas, vienas jūtas. Tas jau ar tiem māksliniekiem tā esot. Sajūsminājumā viņi var jāt ar visu pa gaisu, gar padebešiem... ar slotu, ar piestu, sili, kruķa kātu. Bet otrā rītā, kad jūsu Pegazs atkal ir pārvērties par garlaicīgu piestu, kad slotas kāts atkal jāsit iekšā slaukāmā slotā, kad no sajūsmības dzīrām līdzi paņemtie gardumi izrādās par veciem zirgu pinekļiem... sakait — vai šādos ikdienišķības brīžos visa jūsu dzejiskā raganu nakts jums neizrādās par ārprātības sapni? Kad jūs, piemēram, pēc tāda kaisla sprediķa pret mani otrā dienā sevi vaicājat, kādēļ to visu esat darījuši un teikuši, un kad ieskatāties vienaldzīgajos sejos saviem tautas brāļiem, kuri, no baznīcas iziedami, atminējās no visa sprediķa tikai to vienu, sak, eku, kā sadeva kungam... vai tad jums nemācas virsū domas, ka esat fantasts, pa miegam staigātājs, nedabiski uztraukts neurastēniķis? Vai tad jums neceļas pa reizei jautājums, sak, kāpēc es vienīgais sajūtu tādu ienaidu pret Zandena dabu, — jo tas jau mums ar jāpatur prātā, ka Zandens nav šurpu atpūsts no nezin kādas viņpasaules... tāpat arī viņš dzimis un uzaudzis šai pašā zemītē. Un kādēļ tad vecais mācītājs neplūc sev matus, kad viņam jāsatiekas ar Zandenu? Kādēļ mūsu ārsts tik labprāt atbrauc uz viņa sarīkotām medībām? Kādēļ apkārtnes muižnieki un arī pats Vestfāls nav viņa izslēguši no savas sabiedrības? Kādēļ jaunavas tik labprāt nolūkojas uz viņu un vecie un jaunie tādos baros nāk uz viņa dzīrēm? Tikai jūs vienīgo uzreiz uzbudina mana pagātne un mana daba. Jums vienīgajam kāpj asinis galvā, kad iedomājaties mana skatiena... Varbūt neurastēniķis Vārpiņš arī vēl jūt jums līdzi, tam jūs runājat kā no sirds. Taisni šī manu jūtu saskaņa ar Vārpiņa ideāliem mani darītu domīgu, ja es būtu jūsu vietā. Neviens nedomā un nejūt tā kā es, atskaitot vienu slimu dvēseli... vai tad arī es pats neesmu slims? Tās būtu tās domas, kas man nāktu prātā, tiklīdz asinis vairs nedauzītos kā ar āmuriem pa galvu, bet ritētu atkal savu ikdienišķo gaitu. Vai ar jums tas nav tāpat?»

Un, krēslā atgāzies, viņš gaidīja itin kā uz atbildi.

«Pieņemsim, fon Zandena kungs, ka jums taisnība,» jaunais Strautmalis iesāka nervozi aizžņaugtā balsī, «varbūt mēs ar Vārpiņu tiešām esam abi slimi, tas ir — mūsu nervi vieglāk aizķerami, viss mūs drīzāk uzbudina un saviļņo. Tā varbūt tas ir, arī zīmējoties uz jums: kamēr citi visi nemana pie jums nekā, kas viņiem elpu ņemtu ciet, tikām mums sāk drebēt jau rokas, par jums runājot. Varbūt mēs pa reizei izmisuma brīžos kaujamies arī ar tām domām, kuras jūs nupat minējāt. Bet katrā ziņā viss tas modina manī arī vēl gluži citādus jautājumus. Kā tas nākas, ka mūsu — slimo naids griežas taisni pret jums, fon

Zandena kungs? Kādēļ mēs neuzbrūkam nedz vecajam mācītājam, nedz Vestfālam, nedz citam kādam? Tikai jūsu tuvums mums gulstas kā auksts krupis uz dvēseles, moka mūs, sazāļo kā ar vērmelēm visu mūsu sirdi. Nē, fon Zandena kungs: arī mēs, slimie, neesam svešu vēju šurp atpūsti. Arī mēs esam izauguši tepat mūsu draudzē. Bet, redziet, visa mūsu draudze ir slima, caur visām viņas dzīslām velkas nāves zāles, ilgiem, ilgiem gadiem tur pilinātas, mākdamas un bojādamas visu augumu un veselību. Un trūka novārgušai miesai spēka izdzīt šās nāvīgās zāles ārā no sevis, skaidroties, tapt atkal veselai. Varbūt pats šis sazāļotais nemaz nejuta, neapzinājās, cik sapostīta ir viņa dzīve un miesa. Bet nu šī miesa sāk turēties pretī jūsu nāves zālēm. Viņa sāk sajust sāpes, riebumu pret tām — no iesākuma gan savos visslimākos locekļos, Vārpiņos un Strautmaļos, bet tad arvien tālāk un vispārīgāk; jo vairāk būs novārdzinājušas jūsu nāves zāles draudzes dvēseli un miesu, jo riebīgākas un nīdamas tās taps viņai. Un mēs ar Vārpiņu netiksim veseli, mūsu brāļi, mūsu draudze neatturēsies pretī šim ļaunumam, ja netiks aizbērts šis avots, no kura sūcas šie nāvētāji ūdeņi. Tie mūs ir sarūgtinājuši līdz ārprātības robežām, tie sarūgtinās visu draudzes dvēseli. Un tādēļ, fon Zandena kungs, jo ārprātīgāki mēs topam jūsu netaisnības dēļ, jo tuvāk jums soda diena... Tā neaizmirstiet! Tas jau ir visas netaisnības un noziedzības lāsts, ka viņa dzen izmisumā katru skaidrāku dvēseli. Un pret izsamisušiem cīnīdamies, reti kāds ir uzvarējis. Tā ar neaizmirstiet, fon Zandena kungs!»

«Tur jūs ļoti maldāties, kandidāta kungs,» Zandens mierīgi runāja, «domādami, ka es esmu vainīgs pie jūsu dvēseles vārdzināšanas. Tas viss nāk no nerviem, mans mīļais. Tas viss miesas darīšana. Jūsu gremošanas orgāni tur desmitreiz vairāk vainīgi nekā es. Tikai jūs vēl atronaties tai naivajā stāvoklī, kad savas iekšējās, ar roku netaustāmās kaites šādi kungi mēdz uzkraut ārpasaulei. Jūs vaicājat, kādēļ taisni es esot iemantojis jūsu grēka āža činu. Vai jūs esat ievērojuši, ka tādi jaunekļi, kas neprot vai nevar dejot, visvisādi baras par dejotāju neprātību? Līdz viņi paši ievingrinās šais priekos, parunājies tad ar šādiem jaunkungiem! Gluži tas pats notiek arī starp mums: es esmu jums par veselu, jūsu piespiestam askētismam par priecīgu, jūsu pārdabiskumam un nedabiskumam par dabisku. Topiet, kandidāta kungs, tikpat veseli kā es — un jūs pasmiesieties par savu tagadējo rūgtumu... pat runāt vairs negribēsiet par to. Atpūtieties, atspirgstait, iestiprinait savu organismu, savus nervus! Tas jums vienīgais un pareizais ceļš. Bet to dvēseles īgnumu metiet pie malas! Arī draudzes dvēsele ir ļoti omulīgs radījums, kamēr draudzes nervi vēl ir veseli. Bet to taču jūs man negribēsit uztiept, ka es bojāju draudzes nervus! Ieslēdziet savas grāmatas uz diviem gadiem! Brauciet projām no šejienes, kandidāta kungs! Dodieties uz Šveices šļūdoņiem, uz Ziemeļu jūras ledus blāķiem — manis pēc. Stāviet uz tiem pašiem dēļiem, uz kuriem saules dedzinātie un vēja appūstie matroži cīnās par savu dzīvību pret vētru un jūru, un zibšņu graizīto nakti! Vai viļājieties ar Neapoles zēniem pa Itālijas piesaulīti, pa miršu koku paēnu vai klausaities beduīna nesaprotamajās, sēri vilktajās un burbulējošās dziesmās, kur Ziemeļāfrikas mēness atbīda piepešo nakti no nebeidzamajiem smilšu klajumiem... Ejiet, kur gribat, bet ejiet tikai starp ļaudīm un pie dabas, bēdziet no savas vientulības, no savām grāmatām, no savām kailajām dvēselēm! Uzņemiet simtus, tūkstošus, desmit tūkstošus iespaidu, lai tie tad nogatavojas jūsu mākslinieka dvēselē par tēliem un skaņām, bet nedauzaities kā naktstauriņš līdz savai agrai nāvei pa vienas pašas petrolejas lampas kupeli! Ejiet dzīvē, nostiprinait nervus un nāciet tad atpakaļ par mācītāju mūsu draudzei... Vai zināt, es būšu pirmais, kas par jums nodos savu balsi. Un nekādu nolīgumu un noteikumu es jums nerakstīšu priekšā. Jūsu veselība man būs ķīla par to, ka jūs vairs nemēģināsiet darīt draudzi slimu. Jo tās ir manas domas, kandidāta kungs: ja draudzes dvēsele taps slima, tad droši vien ne manas vainas, bet jūsu vainas dēļ. Fanātiķis var suģestēt, iedvest klausītājiem daļu no savas slimības, no sava fanātisma. Un jūs to darāt. Redziet, tādēļ mans pirmais prasījums draudzes dēļ ir — lai jūs atstātu šo apvidu; un mana otra vēlēšanās ir — jūsu dēļ —, lai jūs ietu atpūsties, atspirgt, atveseļoties. Tad neies zudībā arī tās dāvanas, ar kurām daba jūs ievērojamā mērā apbalvojusi. Tā pati kailā dvēsele... kas tā būtu par dzeju, ja viņas krāsas un skaņas nāktu no dabas, no tiešiem iespaidiem un nevis no grāmatu iekustinātas fantāzijas!... Draugs, kas ir: metiet visu pie malas un ceļojiet! Vajadzīgos līdzekļus es jums aizdošu ar prieku. Pēc diviem gadiem pārnākdami, jūs man no sirds pateiksieties!»

Strautmalis bija nokāris galvu. Brītiņu klusu cietis, viņš iesāka lēnā balsī:

«Ja tu esi Dieva dēls, tad nolaidies no šā jumta... Un atkal: to visu es tev gribu dot, ja tu, ceļos mezdamies, mani pielūgsi...» Tad viņš piepeši pacēla acis un, stīvi uz Zandenu skatīdamies, turpināja: «Jūsu kārdināšanas recepte, fon Zandena kungs, kā redzat, jau gadutūkstošus veca: papriekš modināt šaubīšanos par to, vai tu esi Dieva aicināts, tad valdību pār visu pasauli, ja mēs to gribam saņemt no jūsu rokām... Un arī beigas būs tādas pašas: vajāšanas, naids, augsti priesteri, tautas nepastāvība, romiešu zemes soģis, pātagas, spļaudekļi, krusts... Viss, viss jau ir bijis, viss, viss paliks tā līdz pasaules beigām. Un tomēr, fon Zandena kungs...» Strautmaļa acis uzliesmoja kaislā spīdumā pie šiem vārdiem, «man nav citas atbildes kā tā, kas toreiz atskanēja tuksneša kalnājā: atkāpies, sātan!»

Zandens pa tam bija piepildījis vīna glāzes, pieskandināja savu pie citām un izdzēra tukšu. Ūsu noslaucījis, viņš izņēma jaunu cigāru un grieza tam galu.

«Tad ceļot jūs negribat...» viņš runāja, «tas man žēl. Bet varbūt jūs man atļausiet, ka pastāstu jums vienu notikumu no sava ceļojuma. To es ieteiktu pārdomāšanai tādiem mājās palicējiem kā jums. No tā var daudz mācīties tas, kas to saprot. Tas varēja būt apmēram ap to pašu vietu Lejasitālijā, par kuru jūs nupat stāstījāt. Mums viens zirgēzelis bij palicis klibs, un, kamēr tur kalnos sameklējām citu, pagāja vai viss cēliens. Varbūt mani laiskie pavadoņi būtu drīzāk izpildījuši šo grūto uzdevumu, ja es ko minētu par «makaroņiem» — mūsu mēlē par «dzeramnaudu». Bet tā neatlikās nekas cits kā pacietīgi gaidīt un beidzot iet pašam meklēt. Un tur nu man gadījās tas nesaprotamais notikums, Ieejam tādā stipri noplīsušā vientuļā sādžā — visi iedzīvotāji lieliski uztraukti, visi runā, kliedz, rāda rokām, tur viens otru aiz noplīsušo kamzoļu āķiem vai pogām, lāgā vairs neatminos. Saprast no iesākuma es gandrīz vai nemaz nevarēju, viņiem tāda malēniešu izruna tur. Varēja tikai redzēt, ka visa viņu uzmanība bija piegriezta kādam mežiņam stāvā pakalnē; pussakritusi būda tur atbalstījās pret divi kokiem. Es paņēmu savu tālskatāmo un raugos: šur tur aiz klinšu gabaliem vāļājas zaldāti, pamirdz pa flintes stobram... pamazītēm tie zogas uz augšu, būdai tuvāk. Bet pie būdas sēd uz akmeņa itāliešu zemnieks, noplīsis uz to beidzamo, un skaita savu rožukroni. Uzreiz es manu, ka viens zaldāts paceļas, grib skriet uz nākamo akmeni, bet cirteniski apveļas un paliek zālītē guļam. Aiz vecā zemnieka tur augšā nokūp dūmu mākonītis, un nu es pamanu, ka tur, drusku tuvāk mežiņam, slēpjas otrs cilvēks... virzās mežiņam arvien tuvāk, bet tā, ka lai vecais zemnieks allaž būtu starp zaldātiem un viņu. Nu es sāku saprast arī dažus sādženieku izteicienus: tas tur, kas taisījās laisties lapās, bija bīstamais laupītājs Pietro, par kuru neilgi atpakaļ arī es biju lasījis laikrakstos... Bagāta angļa meitu viņš bij noķēris un negribēja vairs ne par naudu atdot. Pat angļu valdība bija iemaisījusies šais Pietro darīšanās. Bet tas vecais tur uz akmeņa bija Pietro sevišķais labvēlis še sādžā... laikam mātesbrālis vai kas tamlīdzīgs. Vai nu Pietro viņu bija piespiedis, vai arī viņš to darīja no laba prāta — katrā ziņā viņš sargāja Pietro no zaldātu lodēm pats ar savu augumu. Un par visām lietām — korporālis, kas vadīja zaldātu pulciņu, bija šā veča miesīgs dēls. Vai saprotat, kandidāta kungs: vienā pusē pienākums un tūkstoš liru par Pietro galvu, varbūt arī paaugstinājums... otrā pusē miesīgs tēvs starp tevi un visiem šiem jaukumiem... Un Pietro virzās mežiņam arvien tuvāk, līzdams kā kaķis gar akmeņiem, bet viņa šautenes stobrs allaž pret zaldātiem pagriezts. Nokūp vēlreiz šis stobrs, paliek vēl viens zaldāts guļam. Smalki šāva šis Pietro... Bet par tādām lietām jums maz intereses. Vēl kādi divdesmit soļi līdz mežiņam, bet arī zaldāti jau tuvu, tikai vecais zemnieks vēl vidū. Un dēls kavējas teikt izšķīrēju vārdu. Gandrīz var redzēt, kā zaldāti kurn par biedru nāvi, kā griež zobus par savu vadoni. Zemnieki lejā apklusa. Arī man sirds viļņojās nevienādi. Uzreiz redzu — nokūp reizē visu zaldātu flintes, nozūd vecais no akmeņa, zaldāti trūkstas kājās, bet Pietro stirnas lēcieniem nozūd mežā un līdz ar viņu tūkstoš liru, paaugstinājums un uzslava... Trīs stundas vēlāk atnāca zaldāti no veltīgas meklēšanas. Papriekš nāca ik pa četriem, nesdami uz saliktām šautenēm un šineļiem savus nošautos un ievainotos biedrus. Tiem sekoja citi četri, starp tiem uz zaru nestāvām asiņainais itāliešu zemnieks, jau izdzisis; bet šai nastai sekoja pats korporālis, slaiks, jauns cilvēks drūmu seju. Sādžinieki stāvēja, ne vārda nerunādami, pie sādžas akas. Veca sieva kvēlošām, stīvām acīm noskatījās nācējiem pretī. Bet, kad korporālis gribēja iet pie tās, viņa pagrieza tam muguru. Arī citi sādžinieki novērsa vaigu, kad viņš tiem gāja garām. Klusiņām zaldāti aiznesa nošautos uz sādžas priekšnieka namu, nolika tos zem lievenēm un sastājās rindā. Minūtes divas korporālis noskatījās tēva asiņainajās miesās, aplaida tad naidīgās acis pār sādžu, teica skaļā balsī komandas vārdus, un mazais pulciņš devās ceļā, atstādams dažus biedrus sardzē pie nošautajiem. Neviens no sādžiniekiem nenāca atvadīties, neviens neteica «uz redzēšanos» šim jaunajam cilvēkam, kurš reizē bija zaudējis tēvu un tūkstoš liru... Redziet, tas ir savā ziņā tāds neizprotams notikums.»

«Un jūs vēlaties, lai es viņu izprotu?» kandidāts trīcošā balsī vaicāja.

Zandens viņam neatbildēja.

«Nu, vecais Strautmal, kāda tad būs šogad vasara? Vai varēsi sākt man nolīdzināt kādu daļu no parāda?... Nu nekas, nekas, tagad jau dēli uzņemsies tavas līdzšinējās nastas... Tātad varēsim braukt, inženiera kungs! Līgotājas pa muižu būs jau nogaidījušās. Bet jūs, kandidāta kungs, varat no manis vēl katru brīdi dabūt naudu aizceļošanai: pārdomājiet! Rīts gudrāks nekā vakars.»

CETURTĀ NODAĻA

Trīs dienas jaunais kandidāts staigāja apkārt pa mācītāja muižu ne dzīvs, ne miris. Ceturtā viņš palūdza no mācītāja zirgu un zēnu, ko aizbraukt uz Zvirgzdupes muižu.

Pasīkās priedītes gar ceļu nedeva gandrīz nekādas paēnas. Zirdziņš, ar dunduriem kaudamies, gausi tecēja pa smilšaino ceļu, uzpurinādams nogurušos putekļus maziem mākonīšiem, kas izstiepās aiz braucējiem pa ceļa virsu garā rindā, it kā pārdomādami, vai celties augstāki vai gulties atpakaļ maigajās cisās. Visa daba bija kā nogurusi karstajā vasaras saulē. Apklusuši bija putniņi, vējiņš snauda, kaut kur paēnā nolīdis; nečaukstēja priedēs ne zarīņš... Braucējs zēns bij atlaidis grožus slābani un pūlējās savā nodabā ar pātagu, lūkodams iesist vienam vai otram nekaunīgajam dunduram...

Nogura arī Strautmaļa pagājušo dienu domas, atlaidās slābani asie vanaga nagi, kas dienu un nakti bija plosījuši viņa sirdi asiņainu. «Lai!» viņš atmeta ar roku. «Vai es viens izdomāšu visas pasaules domas!»

Viņi iebrauca Zvirgzdupes mežā. Tas Strautmalim nebija svešs. Cik dažu labu reizi viņš pa to bija klejojis ar bisi uz pleciem savos mājskolotāja gados! Cik dažu labu reizi viņš bij redzējis caur to lokanajiem zarīem svīstam rīta blāzmu, kad bij aiz noguruma apsēdies uz nosūnojušas siekstas, savu nežēlīgo domu vajāts... Bet ne tikai neizdomājamas domas to bija dzinušas naktī no klusās istabiņas uz rasas pilno mežu. Kā krītoša zvaigzne pazibēja viņa atmiņā viens otrs sapnis — izsapņots, pirms to varēja aptvert neprātīgā sirds, nomirdzējis, pirms atskanēja visdziļākās vēlēšanās paliekamie vārdi no neveiklām lūpām... Un pamazām pašķīrās pagātnes migla, izplauka no tās šo sāpju un laimes pilno sapņu virtene. Viņš atzvēlās ratos, aiztaisīja acis un lūkoja sev saukt atmiņā to neaizmirstamo ziemas vakaru, kur viņš ar savām nedzirdētajām domām bija sacēlis vispārīgu uztraukumu, uzbudinātas pretrunas. Iekaisuši pārmetumi viņam bira virsū no visām pusēm, dusmīgas acis mirdzēja visapkārt; daža gredzeniem pušķota rociņa nervozi plucināja galdauta bārkstis; bet viņam iepretim bija nosēdies kādas kaimiņu draudzes mācītājs. Gluži skaidri Strautmalis redz viņa gudros smaidus, dzird viņa saldo balsi: «Tad jūs esat tais domās, studioza kungs...» — tā runā šī saldā balss lēnā uzsvarā, «ar vienu vārdu sakot, mēs varētu jūsu domas tā savilkt īsumā, ka katrai tautai, katrai šķirai, katrai ļaužu sabiedrībai ir sava tikumība?» Un viņš atgāzās atzveltnes krēslā, salika rokas pār vēderu un noskatījās puspievērtām acīm uz Strautmali. «Viss ir nieki, viss ir blēņas!» Strautmalim kūsāja sirdī. «Nedz viņš, nedz cits kāds ir sapratis manas domas, manas dziļi dvēselē dzimušās domas! Kādēļ es tās te gribu iestāstīt cilvēkiem, kuri labprāt vēlētos parunāties par to, kā samaitājis grāfa jaunais pavārs torti?» Un tomēr viņš atbildēja uzbudinātā balsī: «Jā, mācītāja kungs, tās ir manas domas, ka pasaulē nav absolūtas, visu noteicošās tikumības un ka tā ir netaisnība, varmācība, ja mēs gribam uztiept savu tikumisko pārliecināšanos citiem!» Mācītājs arvien vēl smīnēja. «Ne savu,» viņš tad piebilda, nopietnāks tapdams, «bet to, kas mums dota uz Zinaja, un to, kas atskanēja kalna sprediķī. Bet tā ir sāņu lieta. Pieņemsim, ka kāda pagānu tautiņa uzskata kanibālismu par tikumisku darbu. Ja nu viens no šiem kanibāliem — teiksim, aiz gļēvuma, aiz bailības vai slinkuma — palaiž kādu labu kanibālisku izdevību garām, tad viņš, pēc jūsu domām, ir netikumisks?» — «Jā!» Strautmalis iekaisis atbildēja, sagaidīdams, ka nākamajā acumirklī atskanēs visapkārt zobojoši smiekli. Bet viss palika klusu. Tikai mācītājs noklepojās drusku un griezās pie namamātes ar vaicājumu, kā šogad esot zemenes dārzā augušas. Mājskolotājs aplaida savas naida un spītības pilnās acis visapkārt, bet katram bij kaut kas cits steidzīgi aplūkojams... Tikai vienu skatienu viņš uzķēra; kā nesaprazdamas, vaicādamas, līdzi ciezdamas, šās jaunavas acis nolūkojās viņā. Viņš apklusa un nogrima domās... Un atkal otrā dienā šās pašas acis nogremdēja viņa dvēselē savu vaicājumu, kad sārtās lūpiņas paklusi uz viņu runāja neaizmirstamos vārdus: «Kādēļ jūs gribat katram rādīt savu sirdi? Viņi smejas par to. Neviens taču jūs nesaprot. Jūs nākat no citas pasaules... Jums laikam nav neviena, kam teikt savas sirds noslēpumu, tādēļ jūs viņu sakāt visiem...» No šās dienas sākot, nu nabaga mājskolotājam bija viena dvēsele, kurai uzticēt savas sirds pārpilnību. Sēri smaidi parādās Strautmalim uz lūpām, atceroties šo savādo sarunu. Cik daudz bērnišķīgu iedomu, cik daudz iedomātu ciešanu, cik daudz neizpildāmu nākotnes nodomu viņš tika stāstījis šai jaunavai, šim lielajam bērnam pēc sirds un gara! Un viņa labprāt klausījās — gan ziedu pilnā dārzā, gan uz ezera, kad viņu laiviņa kā netīšām aizmaldījās no citiem makšķerētājiem par gabalu, gan arī... ai, viņu bērnišķīgi saldais noslēpums! pie slaidās egles Zvirgzdu muižas parka galā, tālu no katras ziņkārīgas acs. Vestfāli uzticējās saviem bērniem, atļāva viņiem iet un darīt, kas un kā patika. Par to viņi arī sagaidīja un ticēja, ka viņu bērni nekā nedarīs, kā tie nevarētu katru brīdi teikt saviem vecākiem. Vai šās nebeidzamās runas starp mājskolotāju un viņu meitu būtu bijušas gluži pēc viņu prāta, par to nu gan varēja drusku šaubīties. Arī tagad vēl jaunajam kandidātam pa reizei izgāja nepatīkamas jūtas caur sirdi, it kā apziņa, ka cienījamā sirmgalvja un tēva uzticība varbūt esot nepienācīgi valkāta. Bet toreiz... jā, kas lai aizliedz mīlīgam sapnim nākt caur logiem un mūriem, nākt ap pusnakti un uz jaunavas dārziņu, kur asteres zied un rezēdas smaržo? Kas lai nosprauda ceļu ziedoņa vēsmai, kad tā plūst jaunās krūtīs kā neapzināmas laimes vēstnesis, nākdama pār žogiem un strautiem, pār raibām pļavām un naktspilno mežu? Un kas lai velk robežu starp patiesību un sapni cilvēka jaunas dienās? Kas lai izrēķina aukstā prātā, vai tas ir noticis tīšām vai netīšām, ja tu, ilgošanās dzīts, staigā pa mīļām tekām, ja tava fantāzija zīmē daiļu stāvu zem egles tumša zaļuma tik ilgi, līdz tas tur tiešām parādās, pārvēršas miesā un asinīs, kā burvja varas saukts? Vai tā ir miesas ausīm nedzirdamā mīlestības balss, kas tevi sauc un aicina ar katru bitīti, ar katru zvaigznīti, ar katru putniņu, kas garām skrien, un katru lapiņu, kas, lēni šūpodamās, grimst uz leju no vecās liepas un atsitas pret tavu logu, kā klusu gara zīmi dodama? Tu pats tā nezini, tu pats neaptver sava nemiera, kas rimstas tikai tad, kad sirds saraujas sāpīgos priekos, kad piepeši tavā priekšā stāv viņa, kuru tu domāji dziļi slēptu savas dvēseles slēptuvē. Teic — kā lai stāsta vecākiem šo sapni, kas nav cilvēka vārdos tērpjams? Ko lai teic viņiem par lietām, kuras tu pats nesaproti, kuras brīnišķīgām jausmām pilda tavu sirdi, līdz tā raud un gavilē? Asaras un gaviles ir vienīgā valoda šādos brīžos, mīļa pieglaušanās un klusi čukstēts vārdiņš... viens pats vārdiņš, bet mīļš... un visu pasauli viņš aptver! Neuzbāzieties jaunībai, lai viņa jums tulko šo sapni, un nenosodait viņas, ja viņa tā nesapņo pēc jūsu priekšrakstiem!

Bet klusībā nabaga mājskolotājs un students gan dienām un naktīm pūlējās, lai atminētu sava sapņa nozīmi. Kā izprast šā lielā bērna dvēseli? Vai tā bija līdzcietība ar pārprasto, bailīgo, neveiklo jaunekli, prieks, ka var viņam būt par aizstāvi un glabāt viņa noslēpumus, jeb vai tās bija romantiskas iedomas, jaunības poēzija, dzīšanās pēc kaut kā savāda, slepena, kas vadīja šīs jaunavas gaitas tā, ka viņu abu ceļi allaž krustojās tur, kur nebij ziņkārīgu ausu? Jeb vai viņā modās un dīga... Nē, kāpēc nodoties tādiem niekiem! Kas tad viņš bij? Ar ko tad viņš varēja saistīt jaunavas sirdi? Ar to, ka nevarēja iziet viesu pulkam cauri neaizķēries aiz diviem trim krēsliem? Ar to, ka trīs mēnešus ilgi nevarēja ieradināties bez briesmām staigāt pa parketu? Ar to, ka viņš allaž bija jāsēdina pie galda patālāku no viešņām, lai neaplietu tām drēbju ar zupu vai mērci? Un tā viņš mēdza sev uzskaitīt vēl simtām citas neveiklības, līdz asinis viņam sakāpa vaigos un kauns sirdī. Bet to visu atkal aizpūta kā pelavas viens vienīgs jautājums: «Jā, bet kādēļ tad viņa labprāt satiekas ar mani?» Vecu vecais jautājums, uz kuru jau simti un tūkstoši ir meklējuši atbildes, vienu nepareizāku par otru.

Un tad šī šķiršanās! Bij tāda pati karsta vasaras diena kā tagad. Visu nakti iepriekš viņš bij blandījies pa mežu, apmeklējis visas savas sapņu vietiņas, noglāstījis, garām iedams, vienu otru eglīti un liepu, kas viņu tik daudzreiz aicinājušas savā paēnā. Atmodās pa putniņam, iečirkstējās savu laburītu, iešņācās vējiņš koku galotnēs — ne bēdīgi kā uz šķiršanos, bet kā ceļa biedrs, kas taisās līdzi uz brīnuma zemju tālumiem. Un Strautmalis atsēdās uz veca celma, noņēma cepuri, salika rokas un pārdomāja, cik niecīgs vārds taču esot «šķiršanās». Viņš juta, ka arī citā malā putniņi viņam dziedās tikpat brālīgi laburītu, vējiņš šņāks tikpat bezrūpīgi caur galotnēm kā te... ja tikai viņa sirds būs tāda pati, kas dzird un saprot mūžīgo mīlestības dziesmu caur pasauli šalcam. Tie būs citi putniņi, cits mežs, cits vasaras rīts — un sirdij tomēr tikpat tuvi kā te... Dieviņš zina, kādēļ ar cilvēkiem tas tā nav. Pa kādiem maldu ceļiem tur jāstaigā sirdij, līdz atrod otru sirdi, un cik grūti no viņas šķirties! Un vēl nebūtu nekas, ja šķirdamies tu nestu līdzi to ziņu, ka atrastais dārgums tiešām pieder tev, ka, pēc gadiem atnākdams, tu viņu atradīsi tepat, tev rūpīgi glabātu un sargātu no pasaules acīm. Un par visām lietām: tev ir tiesība nākt atpakaļ gan domās, gan sapņos, gan arī reiz, pašam šauboties, vai nu ir sapnis vai patiesība... Nē, šodien viņam jāzina, vai viņš vēl drīkst kādu reizi nākt atpakaļ vai nē! Un ar šo cieto nodomu viņš piecēlās un soļoja uz muižas pusi, kur strādniekus jau zvanīja pie darba. Priekšpusdiena pagāja, grāmatas un lietas saliekot ceļasomās un kastēs. Jāaizbrauc bija uz vakara pusi. Tātad laiks starp pusdienu un kafiju bija jāizlieto, ja gribēja izrunāties. Pie pusdienas galda mājskolotājs stipri apmelojās, teikdams, ka gribot vēlreiz pirms prombraukšanas apskatīt visas savas mīļās vietiņas, īsteni ņemot — viņam prātā bij tik viena — sols zem slaidās egles parka galā. «Ja viņa atnāks šurp...» viņš domāja, neuzdrošinādamies tālāk cerēt. Pēc pusdienas viņš paņēma cepuri un spieķi un lēnām aizsoļoja uz parka pusi. Aiz pirmajiem krūmiem viņš nostājās un ilgi noraudzījās uz muižas pusi. Kāds gaišs stāvs iznāca pa lielajām durvīm, bet aizgriezās uz dārzu. Tad ilgāku laiciņu nebija manāms neviens. Mājskolotājam ienāca prātā, ka caur dārzu varēja arī no citas puses atnākt uz parku. Un drošības dēļ viņš devās uz egli, lai tur nogaidītu, kā izšķirsies viņa liktenis... Zvirgzdu muižas parks pieslējās mežam tā, ka grūti bija noteikt, kur viens beidzās, otrs iesākās. Cilvēki un stirnas te dzīvoja, tā sakot, uz pusgrauda. Dažreiz smuidrā stirnas galviņa klusi izspraudās caur parka krūmiem — un brūnās actiņas gudri noraudzījās uz muižas baltajiem mūriem un sarkanajiem un pelēkajiem jumtiem. Citu reizi cilvēks atkal soļoja, domās nogrimis, pa parka ceļiem tik ilgi, līdz piepeši atradās kaut kur pie kādas nepārbrienamas dūksts dziļi mežā, un viņam labi bija jāpārdomā, uz kuru pusi muiža. Netālu no tās vietas, kur pēdējais koptais celiņš uzgāja uz mežinieku iebrauktā, pacēlās lazdiem apauguši pakalniņi, un uz viena no tiem varena egle, bet sēri skumīga, kā jau visas egles, tālu raudzīdamās pār zilganzaļo meža jūru, it kā tur uz otra krasta būtu tās dzimtene, bet te viņai jādzīvo svešos ļaudīs. Mājskolotājs lēni kāpa pakalnā, apaļlapainos, gaišzaļos lazdus šķirdams. Vientuļais, klusais laukumiņš ap egli vēl bija tukšs, tikai divi brūni ciekurīši bij nokrituši mīkstajā, zaļgandzeltenajā sūnā, kas apsedza egles stiprās saknes. Strautmalis apsēdās uz paša ierīkotā, tikai viņiem diviem zināmā sola un klausījās. Viss bija klusu, tikai koki drusku līgojās, un kaut kur dziļāk mežā aizbrīkšķējās zarīņš. Viņš nolika cepuri uz sola un pats atsēdās sūnās. Lazdos kaut kas iečaukstējās. Jauneklim aizrāvās elpa... atkal viss klusu. Iečaukstējās otrreiz, bet nu jau tuvāk, un Strautmalis ieraudzīja vāverīti, kas, uz lazda zara tupēdama, viņā ziņkārīgi lūkojās savām apaļajām actiņām. Viņš dvašoja cik iespējams lēnāk, lai netraucētu savas vientulības biedrenes. Vāverīte nolēca no zarīņa uz zarīņu, pacēlās vēl uz pakaļkājiņām un tad mudīgi pārtecēja pār sunām uz egli, Strautmalim gluži tuvu garām. Asie nadziņi atņēmieniem nočakstēja uz augšu. Galvas nepagrozīdams, Strautmalis atlaidās augšpēdus mīkstajā sūnā, lai noskatītos vāverītei pakaļ... Žēl, ka arī viņš nevarēja tikpat veikli uzrāpties augstajā eglē, no kurienes viss mežs un arī ceļš no muižas uz parku tik labi pārredzams. Un viņam ienāca prātā viņa ganu dzīve, kur nepazini lielāka prieka kā šūpoties egles galotnē, gavilēt un klausīties, kā lejā šalc atbalss. Bet pļavā lopi izskatās tādi maziņi un aitas tik niecīgas, un suns rej vāverīti, bet tā nedroši, it kā baidīdamies atsaukt mežsargu. Un cik savāds izskatās mežs te no augšas — kā zaļš milzu tepiķis tur, līdz mākoņu baltajiem blāķiem... un cik jauki šūpojas egle spirdzinošā vējā!...

Gulētājs piepeši pietrūkās sēdus. Viņam likās, ka nupat esot nošvīkstējuši lazdu krūmi. Nē, tas gaidu pilnās sirds nemiers. Bet kādēļ te uzreiz viss tik ēnains? Un gluži notrūcies mājskolotājs pamanīja, ka saule jau labi aiz koku galiem. Viņš izvilka pulksteni: bija stipri jāsteidzas, ja vēl gribēja tikt uz kafiju... Pagājušās nakts miegs nebij turējis parāda. Steidzīgi Strautmalis ķēra pēc cepures. No tās izkrita sarkana roze... To kaisliem skūpstiem apklādams, viņš steidzās uz māju. Bet uz verandas durvīm palika izbrīnījies stāvam; ap kafijas galdu sēdēja visi; arī viņa tur bij. Trūka tikai audžumeitas Marijas. Kā vaicādams viņš paskatījās uz jaunavu, bet tā pameta ar galvu uz viņa vēl tukšo sēdekli un vaicāja, ko šis labāk vēlētos: kafiju vai tēju? «Vai jūs ezermalā ar vēl bijāt?» viņa mierīgi vaicāja, tam pielieto tasi sniegdama. «Man liekas, uz vakaru šodien zivis labi kostos. Taisni tāds zivju vējš.» Un, kad pienāca šķiršanās brīdis, tad viņas valoda skanēja tikpat mierīgi, viņas rokas spiediens bij tikpat draudzīgs kā visiem citiem. Nesaprašanā aizbrauca nabaga skolotājs. «Bet tā roze, tā roze!» viņš prātoja. Roze savīta, sabira un nedeva nekādas atbildes.

«Apturi!» kandidāts uzsauca savam braucējam. Zēns paklausīja, un Strautmalis izkāpa no ratiem. «Brauc soļiem uz Zvirgzdu muižu,» viņš zēnam teica, «un atdod zirgu staļļa puisim pie staļļiem! Es iešu taisni caur mežu un parku.» Un viņš nogriezās uz mežinieku celiņa, kas ved netālu gar lazdu kalniņiem.

Vecā egle stāvēja vēl tāpat. Tikai lazdi bija tapuši tā kā drusku retāki, resnākiem kātiem, varbūt zēnu izlauzīti rudeņos. Viņš pašķīra beidzamos zarus laukumiņa malā un palika stāvam: uz soliņa zem egles sēdēja Vestfālu Lūcija.

«Ko tad jūs tur aizķeraties krūmos kā Ērkšķrozītes atsvabinātājs?» viņa, nācēju pamanījusi, jautri sauca. «Nāciet taču tuvāk, apsveicinaities ar mūsu veco draudzeni egli! Visus šos gadus viņa pēc jums ir raudzījusies un šalkusi.»

Kandidāts, klusu ciezdams, pienāca un sniedza viņai roku. «Vai drīkstu te apsēsties, Lu- baronese?» viņš jautāja paslēptu uzbudinājumu balsī.

«Esiet tik labi! Un pastāstiet mums, tas ir, eglei un man, — vai par pagājušiem gadiem esat par Zvirgzdu muižu arī kādu reizi iedomājušies, oficiālās vēstules atskaitot?»

«Varbūt tomēr,» kandidāts atbildēja. «Jā, man pat bailes, ja neesmu par Zvirgzdu muižu iedomājies biežāk, nekā drīkstēju.»

«Par domām jau muita nav jāmaksā...» Lūcija, drusku nedroša tapdama, atbildēja un urbināja ar saules sargu sūnās. «Bet sakait taču, Strautmaļa kungs, — kā jus labi iedzīvojušies mācītāja muižā?» Strautmalis tūliņ neatbildēja, «Jūs, baronese, gribat runu novadīt uz citām lietām...» viņš pēc brītiņa teica. «Varbūt tā būtu tiešām labāki. Bet es no laika gala nelaimi esmu mīļāk cietis nekā neskaidrību un nezināšanu. Un tādēļ es sen jau esmu ilgojies pēc tāda acumirkļa, kur netraucēts varētu jums teikt pāra vārdus... man ļoti svarīgus... ja jūs to atļaujat...»

Lūcijas krūtis stipri cilājās, Strautmalim šos vārdos stomoties. Mazu brītiņu viņa pārdomāja, tad atbildēja: «Es uzticos jūsu godprātībai. Runājiet!»

Taisni šie vārdi Strautmalim nāca negaidīti. Viņš nezināja, kur un kā iesākt, nezināja, kur velkama Lūcijas minētā robeža.

«Redziet, barones...» viņš taustījās, platmali pa rokām grozīdams, «taisni no šās pašas vietas, priekš vairāk gadiem šķirdamies, es paņēmu līdzi kādu rozes ziedu, kuru es pa reizei uzdrošinājos turēt par savu visdārgāko mantu...»

«Tikai pa reizei?» Lūcija ievaicājās.

«Jā, barones... tikai pa reizei. Es, lūk, nezināju, kas ar šo rozi gribēts teikt.»

«Kam tad neprasījāt rozes devējam?»

Kandidāts nesaprazdams nolūkojās jaunavā. Vai viņa tikai ķircinājās ar to, jeb vai viņa tiešām nekā nezināja par šo rozi? Lūcija nosarka un nodūra acis uz zemi.

Pārdrošas domas viņam sakāpa galvā.

«Sen jau esmu ilgojies pēc brītiņa, kad varētu šo nokavējumu izlabot,» viņš teica drusku drebošā balsī. «Un tādēļ... piedodiet, Lūcijas jaunkundz, manu pārdrošību... tā būs mana pirmā un beidzamā manā mūžā... ko jūs man gribējāt ar šo rozi teikt?»

Līdz viņš šos vārdus — gluži kā neatmaņā — bij izteicis, kad jau arī pats noprata, cik lielu nepieklājību nupat izdarījis. Un, ja arī viņš pats tā vēl nebūtu sajutis, tad Lūcijas dziļā nosarkšana tam to jo gaiši atgādinātu. Gluži dusmīgi viņa paskatījās uz runātāju. Pār viņas seju pārlaidās it kā auksta maska, gluži tāpat, kā viņš to jau tik daudzreiz bija redzējis pie pašas barona kundzes, ja tai ar vaibstiem kāds bij jānoraida pieklājības robežās. Nabaga kandidātam izgāja caur sirdi Lūcijas aukstie vārdi:

«Bet jūs, kandidāta kungs, taču ļoti labi zināt, ka es nebiju minētās rozes devēja.»

Kandidāta kungs vismīļāk gan būtu apgriezies uz papēža un nozudis aiz lazdu krūmiem, bet atcerējās vēl laikā, ka viņa braucējs drīz būs jau Zvirgzdu muižā. Laikam arī Lūcija nomanīja, ka kandidātam kāju apakšas metas karstas. Aukstums nozuda no viņas seja, un, it kā nekas nebūtu noticis, viņa turpināja: «Mans brālis jau vairāk reizes runājis par jums, gribēdams ar jums satikties. Atļaujiet, ka esmu jums par ceļa rādītāju uz Zvirgzdu muižu: parka celiņi tagad pārgrozīti.»

Un veikli viņa izspraucās caur lazdiem. Kandidāts tai sekoja mehāniski. Uz parka celiņa uznākusi, Lūcija atkal atdabūja savu dabisko jautrību un sāka triekt gan par šo, gan par to. Kandidāts atbildēja pārmaiņus ar «jā» un «nē»; viņam tā vien likās, ka nupat esot dabūjis triecienu pa galvu. Beidzot laikam ir Lūcijai tika viņa žēl. It kā gribēdama pirmīt teikto mīkstināt, viņa vēl pāra reizes lūkoja sarunu novadīt uz Strautmaļa toreizējo atvadīšanos; bet Strautmaļa asprātīgie «jā» un «nē» izjauca šo nodomu. Viņa tapa arvien klusāka, domīgāka, bet Strautmalis savā apskurbumā tā nepamanīja. Parka malā, kur starp kokiem jau varēja manīt muižas jumtus, viņa apstājās, nosarka, ievilka dziļu elpu un gribēja ko teikt. Strautmalis lūkojās uz kādu baltu padebesi, kas viens pats peldēja pa zilo gaisu. Uzreiz Lūcija ieraudzīja celiņa malā meža rožu krūmu un starp tā lapām sārtu ziediņu. It kā labām domām prātā iešaujoties, viņa ātri pārlēca pār grāvīti un noplūca ziediņu. Bet tas izira viņai pirkstos. Zēli viņa noskatījās, kā ziedu lapiņas šūpodamās nogrima uz zaļajiem mellenājiem. Drusku iekaitināta, viņa nosvieda arī kailo zieda kātiņu tiem pakaļ un uzmina tam ar kāju. Tad viņa atgriezās uz celiņa. Strautmalis vēl arvien skatījās uz padebesi. Lūcijai pierē uz acumirkli ieradās nepacietības grumbas.

«Iesim!» viņa paasi teica.

Un viņi izgāja uz lielceļa...

Viņiem bij jāiet pār pagalmu gar staļļiem. Staļļa durvīs stāvēja vecais barons un meta tiem ar roku.

«Vai zināt, Strautmaļa kungs,» viņš teica, tam roku sniegdams, «jūs esat atbraukuši vēl īstā laikā. Stundu vēlāk jūs vairs nebūtu mūs sastapuši mājās. Mēs bijām nodomājuši braukt uz dzirnavām... visi, ar baru. Tagad jūs varēsiet braukt kopā ar mani. Mans dēls aizjāja jau jāšus turp.»

«Piedodiet, baronkungs,» Strautmalis iebilda, «bet no mācītāja kunga es izlūdzos atvaļinājumu un zirgu tikai līdz šās dienas pēcpusdienai.»

«Atstājiet to visu manai atbildībai!» barons, drusku smīnēdams, teica. «Jūsu braucēju es aizsūtīšu atpakaļ ar ziņu, ka jums jāpaliek te. Bet man gribētos, ka jūs šodien būtu dzirnavās pie līguma noslēgšanas.»

«Kāda līguma?»

«Jūsu brālis pērk no manis dzirnavas un no Raudupes un maniem mežiem malku. Šodien nolikta nolīgšana. Pie tās pašas reizes nolaidīs arī dambi un izrīkosim zvejošanu... Lūcij, pasaki, lūdzama, mātei, lai viņa liek uznest kandidāta kungam mazu brokastīti! Pusdienu ēdīsim visi dzirnavās.»

Lūcija aizsteidzās uz dzīvojamo ēku, un barons līdz ar viesi tai lēnām sekoja. Priekšnamā Vestfāls aizbildinājās — šim līguma papīri vēl esot jāsakārto pirms braukšanas; Lūcija bij aizgājusi pārģērbties, un tātad Strautmalis palika viens pats ar baronieti, kura viņu aicināja ēdamistabā.

Baroniete apvaicājās par vecā mācītāja un viņa kundzes labklāšanos, ierunājās arī par laiku, par sausumu dārzā, par bitēm... bet visu tai pašā pieklājīgi formālā balsī, visu gatavās frāzēs, kā to Strautmalis jau nezin cik reižu agrāk bij ievērojis, ja baronietei nācās uzņemt viesus, kas bij nākuši nevis ciemoties, bet darīšanās. Un agrākajam mājskolotājam likās no katra vārda kumoss kaklā briestam. Ja viņš nebūtu baronam nosolījies braukt uz dzirnavām līdzi, tad tagad nekāda vara viņu pie tā nepiedabūtu. Tagad viņš cik necik apmierinājās ar to, ka šim braucot iznākšot sēdēšana pie barona un nevis pie dāmām.

Saruna pagausi virzījās uz priekšu. Baroniete vairāk tikai vaicāja, kandidāts atbildēja. Beidzot viņi abi apklusa. Strautmalis tā nevarēja izturēt.

«Atvainojiet, baronkundze,» viņš uzreiz teica, «es gan laikam esmu pret jums ļoti noziedzies?»

«Tas jums, kandidāta kungs, pašiem labāk jāzin,» baroniete atbildēja.

Kandidāts nesaprata nekā teikt. Barona kundze beidzot vairs nevarēja ilgāk noturēt savas vēsās maskas un laida vaļu uzbudinājumam.

«Es tiešām nevaru saprast, Strautmaļa kungs,» viņa iesāka pārmetošā balsī, «kā cilvēks tik maz var domāt par citiem. To taču jūs skaidri zinājāt, ka vecais mācītājs jūs pieņēma par kandidātu tikai ar mūsu — tikai ar dažu jūsu labvēļu ieteikumu. Bet tad taču jums arī nācās paturēt prātā, ka, jums dāvāto uzticību nepareizi valkādami, jūs darāt atbildīgus arī tos, kas par jums iemetuši labu vārdu!»

«Tā es tiešām nevarēju iedomāties,» Strautmalis nospiestā balsī atbildēja, «ka jūs, cienījamā kundze, aizstāvēsiet tādas lietas kā — kādas es savā sprediķī zīmēju par ļaunām. Citādi es nebūtu uzdrošinājies izlietot sev par labu jūsu ieteikšanu vecajam mācītājam.»

«Kas tad to saka, ka mēs tādas lietas aizstāvam? Bet visam taču ir sava forma. Arī pārmetumi jāizsaka tā, kā tas parasts zināmās kārtās. Vai tad jūs domājaties ko panākuši ar savu pārsteidzīgo uzstāšanos? Zandens savas dabas nepārmainīs; zemnieki šodien varbūt jums piekritīs, rīt visu būs aizmirsuši, līdz jūs būsiet no šejienes projām. Un tas taču skaidri redzams, ka jums še palikšanas neiznāks. Viss bij tik labi iegrozīts: vecais mācītājs gribēja atteikties no amata, līdz jūs būtu savu kandidāta gadu nokalpojuši; Zandens bij ar mieru dot par jums vēlēšanās savu balsi. No zemnieku puses taču jums arī būtu kādi piekritēji, mans vīrs turēja no jums lielas lietas... un nu viss ar vienu sitienu pagalam! Būtu jūs jel nogaidījuši, kamēr esat patstāvīgi, kamēr jel cik esat iemācījušies dzīvot ar ļaudīm!... Un kur lai mēs tagad liekam acis, satikdamies ar tiem, kuriem mēs jūs bijām ieteikuši par mierīgu cilvēku!»

«Kāda pasaulē ir savāda kārtība!» Strautmalis domīgi piebilda. «Negodīgie dara kauna darbus, un godīgajiem par to jākaunas. Jeb jūs domājat, ka es esmu bijis tas nekaunīgais?»

«Par pieklājīgu tomēr arī jūsu izturēšanos nevar nosaukt!» baroniete atbildēja. «Jūs aizmirstat, ka katrai kārtai ir savādi uzskati un savāda valoda. Jūs gribējāt rāt tikai grēcinieku, bet draudze saprata tā, ka jūs rājat kungu. Jau no tā jūs varat redzēt, ka savām domām neesat atraduši īsto formu... Bet lai nu kā: ko tad jūs tagad domājat iesākt? Kur tad jūs vairs tiksiet par mācītāju? To taču jūs labi varat iedomāties, ka nevienas draudzes turīgākā un izglītotākā šķira jums vairs nedrīkstēs uzticēties. Amatā jūs varat iekļūt tikai ar draudzes neizglītoto locekļu palīdzību. Bet, cik es pazīstu agrāko mājskolotāju, tad viņš nekad nedarīs savas darbības atkarīgas no ļaužu bara gribas.»

Ienāca sulainis un paziņoja, ka zirgi jau esot sajūgti. Strautmalis netika vairāk nekā teicis.

Uz dzirnavām braucot, kandidātam iznāca sēdēšana uz medību droškas kopā ar veco baronu. Straujie zirgi drīz izrikšoja no muižas un sāka tecēt pa taisno ceļu gar purvmali. Strautmalis pirmais iesāka valodu:

«Es atbraucu uz jums, barona kungs, lielā nesaprašanā. Jūs man tagad esat vienīgais cilvēks, uz kura spriedumu es raugos ar uzticību. Esiet tik laipni, neatraujiet man sava padoma!»

Un viņš izstāstīja īsos vārdos savu sarunu ar veco mācītāju, kā arī Zandena prasījumus Strautmaļos un ieminējās beidzot arī par baronietes pārmetumiem pie brokasta galda.

«Par to, ka es nedrīkstu tagad cerēt uz mācītāja vietu, es vēl nekā nesaku,» viņš nobeidza, «ir jau, zināms, grūti — atsacīties no daudz pārdomātām cerībām, pavadīt bezdarbībā savas dzīves visspēcīgākos gadus. Bet es to uzskatu tā, ka man vēl daudz jāmācās... ka mans mācības laiks vēl nav beidzies. Bet kā lai es izturos pret saviem vecākiem? Tiem notiek netaisnība, tā ir skaidra lieta. Bet kurš viņiem dara šo netaisnību; Zandens vai es? To es vēlētos dzirdēt no jūsu mutes, barona kungs!»

Barons raudzījās zaļajā mežā, it kā nebūtu Strautmaļa jautājuma nemaz dzirdējis. Strautmalis arī neuzdrošinājās viņu traucēt. Beidzot barons pagrieza acis uz savu līdzbraucēju, ieskatījās brītiņu tā notvīkušajā sejā un tad sāka lēnā balsī skaitīt pazīstamo dziesmiņu:

Zaļā jaunība, zaļā jaunība, Vēl kā dziesma ausīs skan!

Talu tālumā, talu tāluma, Kas reiz bijis man...

«Vai jūs zināt, kandidāta kungs,» viņš tad teica, «ka jūsu šaubas un mokas manī pamodināja manas jaunības atmiņas kā mednieka šāviens putnu baru! Cik vienādi mēs, ideālisti, esam šādos jautājumos! Cik skaidri mums runā mūsu sirds un mūsu pārliecināšanās, kurp ved īstenais ceļš! Un mēs stāvam dienu, nakti ceļa jūtīs un skaidrojam garāmbraucējiem īsto ceļu, kamēr mums mute tiek sausa. Bet viņi paskatās tevī, pasmejas un brauc savu sliedi... pateic Dievam, ja vēl neesi dabūjis no viņiem ar pātagu pa muguru... Esmu arī es savā laikā tāpat raudzījies nesaprazdams uz pasauli, nevarēdams sev izskaidrot, kāpēc viņi visi skatās uz dzīvi citādām acīm nekā es... Jūs vaicājat, kurš darot jūsu vecākiem netaisnību: jūs vai Zandens? Ja es esmu pareizi sapratis to mācību, kuru man mācījuši ilgie mūža gadi un simtās neienākušās cerības, tad man jāatbild: jūs abi esat taisni. Netaisna ir tikai mūžīgā nesaskaņa starp ideālu un dzīvi. Viņš ir taisns, dzīvi dzīvodams tā, kā ļaužu vairums to dzīvo; vairuma spēks ir viņa taisnība... Jūs esat taisni, runādami sava ideāla, savas pārliecības vārdā. Bez kādiem pierādījumiem mūsu sirds jau dod taisnību mūsu ideāliem. Netaisnība ir tikai jūsu tēvam tāpēc, ka viņš ir kviešu grauds starp diviem akmeņiem. Tas vairs nezaļos.»

«Un kurš tad lai mēs atteicamies no savas taisnības?» Strautmalis ievaicājās, barona domas saprazdams.

«Jāatteicas būs gan abiem,» barons domīgi atbildēja, «jūsu abu taisnība ir arī netaisnība. Dzīvē viss attīstās, viss rit uz priekšu. Bet visam arī savs mērs. Netaisns ir, kas grib šo attīstību atturēt, kavēt, netaisns arī — kas grib viņu par daudz steidzināt. Man šķiet, arī tautas tikumiskie uzskati attīstās, top skaidrāki, humānāki... līdz ar mežiem zūd arī mežonība. Un man liekas, ka Zandens ar savu dabu dzenas uzturēt jau pārdzīvotu tikumību vai, pareizāk, — netikumību. Jūs turpretī ar saviem tikumiskajiem ideāliem neesat auguši še, tādēļ arī jūsu ideāli nav dzimuši taisni no šejienes dzīves. Vēlāk, zināms, pēc gadu desmitiem, jutīs varbūt visi šejienieši tāpat, kā jūs tagad jūtat; bet tagad jūs viņiem par tālu priekšā, un jūs esat netaisni, ja prasāt no mūsu meža cilvēkiem, lai viņi uzskata jūsējos saules gaismā audzinātos tikumības ideālus par saviem... Es šās dienas daudzreiz esmu domājis un runājis par jūsu lietu: bet man jāpaliek pie tām domām, ka jums abiem jāatkāpjas — tā Zandenam, kā arī jums. Zandenam jāatsakās no savas līdzšinējās dzīves, un jums jācieš klusu ar savu līdzšinējo mācību. Tā nenotiks netaisnība nevienam...»

Strautmalis gribēja ko iebilst, bet barons viņu pārtrauca.

«Zinu jau,» viņš teica, «cik grūti tas nākas jaunībai — atteikties no nodomātās cīņas. Cīņā jaunība iet ne vieglu dienu dēļ, nedz lai tur priecātos. Viņa jūt, ka būs jāpanes ciešanas pēc ciešanām, zaimojums pēc zaimojuma, bet viņa zina, ka uzņemsies to visu labprāt. Un ar šām labprāt uzņemtām ciešanām, ar šiem zaudējumiem, ar atsacīšanos no paša laimes viņa domājas nopirkusi savu pravieša kārtu par dzimtīpašumu. Un ir jau taisnība: tas, ko ideālists jauneklis atdod savas idejas labā, — tas aizgrābj arī mūs, ko dzīve no visiem stūriem jau apšķīlusi kā nolietotu kramu. Bet ticiet man, ka ir vēl augstāka atteikšanās, ir vēl augstāka maksa, ko mēs varam nodot par savu ideālu nekā tikai mūsu dzīvība, mūsu gods, mūsu manta, mūsu sirdsmīlestība... Tas viss jau ir lielisks, tas viss jau uzspiež paliekamu zīmi cilvēces vēsturei. Bet lielāka par to un paliekamāka ir atteikšanās no paša ideāla — ideāla dēļ... Es nezinu, vai drīkstēšu jums šo padomu dot... nezinu, vai jums būs tik daudz spēka... šis pārbaudījums nesams tikai izredzētiem...»

«Bet ja nu Zandens neatteiktos?» Strautmalis ievaicājās.

«Labi tam, kas iet savu ceļu, uz otru neskatīdamies,» barons nopūtās. «Bet es katrā ziņā runāšu ar Zandenu... Zandens ir viens no tiem cilvēkiem, kurus es nevaru mīlēt; bet es viņus apbrīnoju. Zināmas kārtas tips, ja gribat — ideāls ir viņos izteicies tik pilnīgi, ka jāpriecājas par viņiem it kā par mākslas darbu. Reti kur cilvēkā var sastapt tādu dažādo spēju harmoniju. Esmu pārliecināts, ka nopietnam vārdam viņš katru brīdi pieietams. Es vēl šodien pat ar viņu runāšu.»

«Kā, vai viņš ar būs dzirnavās?»

«Es domājos jau jums minējis, ka arī viņš pārdod jūsu brālim daļu no saviem mežiem. Nolīgšana būs kopēja. Praktiskās lietās es labprāt palaižos uz viņa apķērību.»

Strautmalis likās ko pārdomājam.

«Vai zināt, kandidāta kungs,» Vestfāls atkal iesāka, «man — taisnību sakot — dažu brīdi tiek no jūsu brāļa gluži bail... Tas ir, taisni no viņa paša man nav bail, bet no tās pārliecīgās vienpusības, kādai viņš nodevies. Es viņu apbrīnoju un baidos no tās. Uzņemt tā vienu nodomu un atdot tam visu, spēkus, jaunību, zināšanu, atpūtu, priekus... varbūt arī mīlestību... to es savā mūžā vēl nebiju tā redzējis... Kā akmeņkalis viņš dauza dienām un gadiem vienu un to pašu vietu. Zināms, savus nolūkus jau viņš panāks, bet no visa mūža viņam arī nekas nepaliks pāri.»

«Kā lai viņš citādi tiktu uz priekšu, barona kungs?»

«Viņš par daudz grib tikt uz priekšu, tādēļ viņam jāiet vienam pašam. Pulciņā iet gausāki, bet sirdij vieglāki.»

Braucējus saņēma vecais dzirnavnieks padevīgi, kā arvien. Tikai šoreiz līdzās padevībai visa viņa nevienādā kustēšanās, viņa vaicājošie skatieni, pabailīgie, pusaprautie teikumi liecināja, ka sirmgalvja dvēseli nospiež kāds jautājums, kāda paredzēšana, svarīgāka nekā jaunais dambis un dzirnavu noplīsušais jumts.

Barons ar baronieti uzkāpa pa šaurajām trepēm augšas istabā. Dzirnavnieks uznesa turp arī viņu līdzi paņemto somu, nolika to sienmalī un sāka mīņāties no vienas kājas uz otru. Bet, kad barons viņam nepiegrieza nekādas sevišķas vērības, tad viņš nokāsējās, pacēla somu citā vietā un izgāja uz pirkstu galiem pa durvīm.

«Mīļā sirsniņ,» barons teica uz savu kundzi, kad bija palikuši vieni paši, «vienas domas mani arvien moka, jo tuvāk nāk izšķirošais brīdis: vai tik vecajam Griezam tas neietu par daudz pie sirds, ja uz vecuma dienām tam būtu jāatstāj dzirnavas?»

«Viņš taču pats jau žēlojās, ka sen būtu laiks doties pie miera... Varētu varbūt viņam ierādīt kādā nomas mājā dzīvesvietu...»

«Tas ir — ja viņš tā ar mieru.»

«Kāpēc lai viņš nebūtu ar mieru dzīvot uz gatava sagāda? Tikai par Marīju man rūpes... Pag', vai zini ko: vai no tā inženiera un Marijas neiznāktu skaists pāris?... Un tad arī vecais Grieza varētu palikt tepat pie meitas... Kas Strautmalim cits vadīs saimniecību? Un kāzas jau varētu varbūt mēs izrīkot...»

Barons viegli smaidīja, redzēdams, ka viņa laulātai draudzenei atkal iešāvusies jauna «ideja» prātā, un paredzēdams, ka, ja ne vairāk, tad šodien viņa labākai pusei nebūs nopietnāka dzīves uzdevuma kā pārvērst šo laimīgo iedomu par patiesību.

«Nu jā, bērniņ,» viņš tad teica, «tā nu jauno ļaužu pašu darīšana. Bet, veikalu slēdzot, mums jāpieturas pie aprēķināmiem skaitļiem. Izlaidīsim tāpēc šo precības jautājumu no sarunas un vaicāsim: ko lai es daru tai gadījumā, ja vecais Grieza vēlētos palikt par dzirnavnieku? Vai lai viņš būtu pirmais no maniem veco laiku darbabiedriem, kurš nenomirst savā vietā un darba laukā?»

«Nu, vīriņ, tā tās lietas ar nav, ka jaunie ļaudis ikreizes paši zinātu, kas viņiem visderīgāks. Cik daudzi no viņiem jau nav aizbraukuši meža ceļu, ja nenāca vecāks cilvēks ar savu padomu palīgā!... Varbūt viņi jau būs saskatījušies, kopā dzīvodami šīs dienas. Vai zini, es noskatīšos šodien, kā ar viņiem īsti stāv. Un, ja lieta ietu, tad vecais Grieza nebūtu nemaz jātraucē ar jaunām ziņām par dzirnavu pārdošanu.»

«Bez izrunāšanās ar Griezu iztikt nevarēs,» barons atbildēja, «kā lai viņš citādi saprastu, kad viņa vietā piepeši sāk rīkoties cits? Pēc kontrakta sevišķi nekas nav noteikts par to gadījumu, ja dzirnavas nāk pārdošanā. Nomas gadi Griezam gan beidzas uz pavasarī; bet līdz tam laikam viņam tiesība rīkoties pa dzirnavām pēc sava prāta.»

«Grieza jau nav no tiem spītniekiem kā tie jaunie...» baroniete atbildēja, «izrunājies ar viņu, un pats redzēsi, cik priecīgs viņš būs, ja tiks ar godu vaļā no dzirnavām... Bet, ja izdodas vēl tas ar Marīju...»

«Man patiktos vislabāk, ja viņš ietu kopā ar Marīju uz vecā mežkunga māju,» barons viņu pārtrauca. «Marija varētu vest saimniecību abiem vecajiem. Tāpat jau mežkungs ar sūdzas, ka ar savu saimnieci nekādi nevarot tikt galā. Un Marija varbūt arī priecātos, kad varētu pati cik necik nopelnīt... Telpu tur būtu diezgan.»

«Vai tas nebūs no dzirnavām par tālu?» baroniete ievaicājās. «Jaunie ļaudis reti varētu satikties. Strautmalis laikam tāds pats kluss, no ļaudīm bailīgs cilvēks kā viņa brālis?»

«Zandens ar jau atbraucis,» Vestfāls, pa logu skatīdamies, uzreiz piezīmēja, «lūk, staigā viņi visi gar jaunceļamo dambi! Lūcija ar tur. Paskat, paskat... Lūcija nupat piepeši atšķīrās no Zandena un pārgāja uz kandidāta Strautmaļa pusi! Sirsniņ, drošības pēc varēji gan tur apskatīties...»

Baronietes staltais augums steigšus nolīgoja pa trepēm zemē. Vestfāls paskatījās vēl pa logu, pārvilka ar roku pār seju un bārzdu un griezās tad uz durvju pusi. Viņš bija pamanījis veco Griezu vienu pašu upmalā.

Vecais dzirnavnieks bija nogrimis dziļās domās un nedzirdēja barona tuvojamies. Acu nekustinādams, viņš noraudzījās uz ievām, melnalkšņiem un kārkliem pāraugušo upi. Augšā pa labai rokai acis atdūrās uz pussapuvušo dambi, caur kura šķirbām spiedās ūdens strūklas slaidā līkumā kā tumšzilais, darbā daudz deldēts tērauds, laistīdamies retajos saules staros, kas vietvietām spraudās caur melnalkšņu tumšzaļajām lapām. Lēnā, vienādā šalkoņā kūla mirdzošais kritums zili melno ūdeni par baltām putām un bīdīja tās vienaldzīgi uz leju gar gaišzaļajām skalbēm un čaukstošajām, aslapainajām niedrām. Kā balti ziedi šūpojās putas uz kūtrā, no diendusas iztraucētā ūdeņa; kā kavēdamās, negribēdamas šķirties no savas šalcošās dzimtenes, tās grozījās, dalījās, vienojās un nīka, griezās vēl atpakaļ uz krituma pusi un uzsāka tad cita pēc citas savu ceļu uz svešumu. Bet te, taisni dzirnavniekam pie kājām, vieglie, baltie ceļinieki it kā apdomājās, pagausināja savu soli, griezās reizes divas trīs domīgā virpulī un tikai tad vēl nozuda aiz ievu un kārklu līkstošajiem zarīem.

Vestfāls uzlika dzirnavniekam roku uz pleca. Grieza ātri apgriezās un skatījās iztrūcies un nokaunējies uz baronu, it kā tas viņu būtu noķēris pie neatļautām domām.

«Nu, Grieza,» barons iesāka, «kā tad veicas ar darbiem?»

«Ko nu, cienīgs barona kungs,» vecais atbildēja ar tikko manāmu rūgtumu balsī, «vaicājiet labāk tiem jaunkungiem! Man tā galva par vecu, nevaru vairs saprast jaunu laiku darbu.»

«Kā? Dambi taču taisa tagad vēl tāpat kā senāk. Kur tad uzreiz tāds nezinātājs tiki?»

«Kas nu par to dambi... dambis nav nekāds raksts, to var taisīt katrs. Bet tur jau tie jaunkungi gudrojot vilkt nezin kādas tās ūdens kastes caur dzirnavām un likšot iekšā tādu trūbiņu ar trīsdesmit pieciem zirgiem.»

«Kas tad tev to teica?»

«Reiners saprot pa vāciski...»

«Un par šiem nodomiem tu tik lieliski noskumi?»

«Kāda nu man, barona kungs, tur noskumšana: kungs dara ar savu mantu, kā grib. Tikai es nesaprotu, kur te tos trīsdesmit piecus zirgus liks un ko ar viņiem mals. Jau tā stāv dzirnavas gandrīz vai visu vasaru mierā ar to pašu ūdens spēku; kas tad uz šādu purvu lai ved malienu? Un nu vēl grib ņemt trīsdesmit piecus zirgus!»

«Reiners nebūs īsti sapratis tās lietas,» Vestfāls mierināja veco dzirnavnieku, «jaunkungi būs runājuši par turbīnu. Tā ir tāda mašīna, kuru var iztaisīt tik stipru, cik ir spēka trīsdesmit pieciem zirgiem.»

Dzirnavnieks neticīgi nolūkojās uz barona pogām.

«Un ko tad ar to mašīnu darīs?» viņš jautāja. «Malienam jau pietiek ar ūdensratu un akmeņiem.»

«Inženieris Strautmalis grib te ierīkot tādu fabriku, kurā taisa biezu papīru...» barons centās paskaidrot.

Grieza nobālēja, saknieba plānās lūpas un nodūra acis. Barons saprata dzirnavnieka sāpīgās domas.

«Cik tev gadu, Grieza?» viņš pēc brītiņa jautāja.

«Nu jau piektais gads, kamēr vairs nemaksāju galvasnaudas.»

«Tātad turpat sešdesmit pieci. Cik ilgi tu jau strādā dzirnavnieka darbus?»

«Biju nepilnus piecpadsmit gadus vecs, kad māte nodeva pie vecā Grundmaņa mācībā tepat šais dzirnavās. Tagad jau viņš gadu trīsdesmit, kamēr Dieva priekšā.»

«Tātad piecdesmit gadu jau tu esi klausījies akmeņu rūkšanā un rata čīkstēšanā. Vai tad tiešām tu vēl nebūtu nopelnījis mierīgas vecuma dienas?»

Grieza paskatījās papriekš vecajam baronam sejā un urba tad savu bēdīgo skatienu tumšajā ūdens virpulī. Tad viņš teica, reizēm apstādamies, it kā pārdomādams, vai runāt tālāk vai nē:

«Priekš trim gadiem te, gandrīz no šitās pašas vietas, ieslīdēja viens dzirnavpuisis atvarā un noslīka. Bet vēl līdz šai dienai neviens nezina, kur mīt viņa mantinieki. Nav jau, zināms, tur daudz, ko mantot: viena veca vijole. Tā, lūk, cilvēks nobeidza savu dzīvi, nepalikdams nevienam parādā, bet neatstādams arī mantas, par ko nīsties mantiniekiem. Redziet, barona kungs, šis jauneklis man allaž nāk prātā, kad domāju par savām vecuma dienām: gluži tikpat tukšs esmu arī es pēc piecdesmit gadu ilga darba. Varbūt esmu bijis pats nepraša, neesmu mācējis pelnīt un taupīt, varbūt arī man bijis par maz laimes... tur vairs nav nedz ko kurnēt, nedz ko pārmest... jaunība atpakaļ nenāks. Tikai tas skan man ausīs diena vai nakts: kā tu dzīvosi, kad dzirnavas vadīs cits?»

«Grieza!» Vestfāls teica pārmetošā balsī. «Vai tu veco Vestfālu tik maz pazīsti? Vai tu man varī minēt jel vienu no Vestfāla vecajiem darbabiedriem, kurš uz vecuma dienām būtu palicis bez maizes kumosa?»

«Par to jau nav ko runāt, barona kungs! Tas arī man arvien ir devis paļaušanos un drošību, kad dzirnavjumts taisījās brukt. Es domāju tā, sak: vai nu barona kungs man palīdzēs vēl kā nekā atspaidīt šo jumtu, vai ar — kad jau viņš bruks, lai brūk man pašam uz kakla. Zem viņa esmu priecājies, zem viņa bēdājies tik ilgus gadus... gandrīz tā liekas, ka arī mirt tur vieglāk. Redziet, cik šis jumts ielāpains, zaļš nosūnojis... bet caurumu viņā daudz vairāk nekā ielāpu. Katru dienu viņš man atgādina, ka arī viss mans mūžs ir tikpat caurumains, laikā nepielāpīts. Bet, kad man jāiet no viņa projām... kad man jāredz, kā viņu noplēsīs žīdi, jādzird, kā klaudzēs viņu āmuri, cita dzīvei jaunu jumtu taisot, tad... Barona kungs, vakarvakarā, kad man stāstīja par to trub — par to jauno mašīnu, tad man tā vien likās, ka būtu bijis visiem labāk, ja toreiz es būtu ieslīdējis atvarā un nevis zaļoksnis jauneklis.»

«Nerunā tādas apgrēcības, Grieza!» Vestfāls, uzacis sarāvis, atbildēja, bet tad atkal turpināja mīkstākā balsī: «Tad tu negribētu vēl atpūsties pēc piecdesmit gadu darba?»

«Es jau zinu pats, barona kungs, ka mans darbs vairs nekam neder. Klaudzēt vēl cirvis klaudz, bet skaida vairs neatlec. Kad sestdienas vakarā tā noskatos uz savu nedēļas darbu, tad pašam tiek kauns, sak: vietu tu aizņem, bet izpildīt viņas nevarī. Citam sirds tiek priecīga, kad atskatās uz nedēļu; man ir no svētdienas bail. Par pašu to nedēļu, kamēr cirvis vēl klaudz, kamēr klausos dzirnavu rūkoņā un bakstu pakulas dambja šķirbās, — tikām vēl tā liekas, ka strādāju kaut ko, ka neesmu vēl liekēdis. Atļaujiet man, barona kungs, tā klaudzināties līdz kapa malai... Tālu tā vairs nav!»

Vecais dzirnavnieks bija saņēmis rokas kā uz Dieva lūgšanu un raudzījās kā cerēdams un baiļodamies barona drūmajā sejā. Vestfāls stāvēja, acis nodūris, un grumba acu starpā tapa arvien dziļāka.

Dzirnavnieks padomāja brītiņu un turpināja atkal, upes niedrās skatīdamies:

«Nedz es te esmu iekrājis kādu mantu, nedz arī gribu to iekrāt... tikai no Zvirgzdupes man negribētos šķirties. Kā māte viņa ir gādājusi par mani gan ziemu, gan vasaru. Kā savam bērnam viņa ir man mācījusi savu valodu, ierādījusi savas zīmes... Man vienīgajam viņa stāsta jau nedēļu iepriekš, kad ies ledus, man vienīgajam viņa rāda, kur nākamu ziemu būs droša pāri braukšana un kur var nogrimt tā zirgs, kā —»

Viņš pārtrauca savu runu un paskatījās uz baronu, kurš spēcīgi viņu bija saķēris aiz pleca.

«Grieza,» viņš iesaucās, sev ar otru roku pie pieres ķerdams, «tu paliksi dzirnavās, cik ilgi tev pašam patīk! Reiz es tev jau to vārdu esmu devis, neņem par ļaunu, ka pa ilgiem gadiem tas man bija piemirsies. Brīnums, kā tāda briesmu nakts var aizmirsties!» Un, galvu domīgi purinādams, barons atlaida vecā dzirnavnieka plecu un griezās uz dzirnavu pusi.

Grieza ātri ieskatījās baronam sejā, it kā pārliecinādamies, vai beidzamie vārdi nopietni teikti: bet asaras sāka viņam birtin birt pār saulē nodegušajiem vaigiem sirmajā, strupi apcirptajā bārzdā, un viņš ātri noliecās, varbūt lai slēptu savu seju, varbūt arī — lai noskūpstītu baronam roku.

«Barona kungs, barona kungs...» viņš murmināja, glāstīdams Vestfālam piedurkni.

«Lai paliek, mīļais Grieza! Tas labi, ka tu ieminējies par ledus ielūšanu. Citādi es varbūt neiedomātos sava senā solījuma. Bet tagad es iešu un pateikšu tiem jaunkungiem kādu vārdu arī no savas puses par to turbīnu... Kad mēs esam abi izturējuši visu mūžu kopā, izturēsim tos beidzamos gadus ar. Turbīna nekur neaizbēgs. Lai jaunie nebrauc mums, vecajiem, virsū! Braukšus gan ātrāk tiek uz priekšu; bet vai tad vecie vainīgi, ka viņiem nav zirga?...» Un, it kā nokratījis smagu nastu, Vestfāls stingriem soļiem devās meklēt savējos. Dzirnavnieks palika stāvam uz krasta, noslaucīja piedurknē acis un domīgi purināja galvu.

«Kas to būtu domājis, ka jaunajam Strautmalim tādas domas prātā?» viņš klusi murmināja. «Ielien tev azotē un iedzeļ kā čūska... Un viņš man jau bija ticis tik mīļš!... Jā, ko palīdz cilvēkam lielās skolas, kad sirds nav! Kur tāds iet caur pasauli, tur birdina citiem asaras kā no kokiem rīta rasu. Labi, ka mums vēl tas barons tāds: ar to Strautmalis neprot sadzīvot.»

Gandrīz tā rādījās, ka inženieris ar muižniekiem un muižniecēm neprot sadzīvot. Baroniete nu jau labu brītiņu nopūlējās ievadīt sarunu starp viņu un savu audžumeitu Marīju, bet ar katru viņa atbildi tā jutās tālāk no sava nolūka. Un viss taču bija tā pa rokai: Zandens, jaunais Vestfāls, Lūcija un kandidāts Strautmalis gāja viņiem labu gabaliņu pa priekšu, drīz nozuzdami aiz ievām un alkšņiem, drīz atkal parādīdamies kaut kur augšā uz krasta, un tad atkal viņu smiešanās atskanēja no meža. Pati baroniete varētu kuru katru brītiņu pāriet uz otru pulciņu, ja tikai būtu paredzams, ka jaunie ļaudis, zināmā attālumā citiem sekodami, turpinās iesāktās valodas. Bet par ko lai cilvēks te zina runāt? Muzikālisks Strautmalis nav, teātros pilsētā viņš tikpat kā nemaz nav bijis; kopēju pazīstamu viņiem nav; makšķerēt viņš nemakšķerē; no gleznām nesaprot gandrīz nekā; jaunlaiku rakstniecība viņam tikpat sveša kā veclaiku... vismazāk baronietei tas tā liekas; ceļojis pa ārzemēm viņš nav, uz medībām neiet... Savā izmisumā baroniete pamēģināja runāt pat par saimniecības lietām, cik labi esot Marijai izdevies augļu ievārījums pēc gluži jaunas receptes; bet par augļu ievārījumiem

Strautmalis neprata runāt. Vēl gan baronietei bija viens svarīgs temats, kas jo cieši attiektos uz abu jaunekļu likteni, — dzirnavu pirkšana; bet Marija vēl par šo nodomu nezināja nekā, un tādēļ viņas audžumāte baidījās aiztikt šo lietu, klusībā priecādamās, ka arī Strautmalis neizmeta neviena nodevēja vārda... Bet Vilku purva mala jau bija tuvumā un līdz ar to arī vietiņa, kur visiem gājējiem atkal bija jāsatiekas. Lūcijas gaišās vasaras drēbes jau diezgan tuvu pamirdzēja šad un tad starp kokiem.

«Sakait, inženiera kungs,» baroniete uzreiz ierunājās, «kura vietiņa te pie Zvirgzdupes jums vislabāk patīk?»

«Atļaujiet, cienījamā kundze...» Strautmalis īsi noteica un pašķīra krūmus, lai abas dāmas varētu izsprausties caur tiem līdz upes krastiem. Pēc kādiem desmit soļiem baroniete līdz ar Marīju atradās pašā krasta malā uz maza laukumiņa, kura vidū divi plakani, nosūnojuši akmeņi kā aicināt aicināja, lai apsēžas.

Ceļš līdz šejienei arvien nāca pret kalnu, tādēļ barona kundze tiešām bija drusku nogurusi un ar labpatiku atlaidās uz mīksti apaugušā akmeņa. Marija un Strautmalis palika godbijīgi stāvam, un visi trīs raudzījās brītiņu uz siekstu pilno upi, ne vārda nerunādami.

«Kāds milzīgs spēks te dus!» Strautmalis, kā domās nogrimis, teica.

Marija ātri paskatījās uz viņu.

«Un kā viņam gribas mosties! Kā viņš gaida atsvabinātāja vārda!» Strautmalis atkal piebilda — vairāk tikai sev.

Marija ātri piespieda roku pie krūtīm, it kā tur apspiezdama pārāk strauju sirds pukstienu.

«Strautmaļa kungs, vai jūs jau sen, kamēr zināt šo vietiņu?»

«Jau gadi trīs.»

«Un jums arī liekas, ka cilvēkam te jāsajūtas mazam un nevarīgam? Ka viņam nav iespējams cīnīties pret to spēku, kas te tik netraucēts plūst un rotaļājas visapkārt!»

«Nē, jaunkundz... pavisam otrādi! Man liekas, ka te cilvēks apzinās sava lepnā spēka, valdīdams tik nevaldāmus pretiniekus.»

«Vai zināt, Strautmaļa kungs: kā meitenei man no šī laukumiņa bija ļoti bail — it īpaši pievakarē. Tad šās siekstas pa pakrēsli top vēl tumšākas un sniedzas kā melni milža pirksti no ūdens, kuri velti mēģina aizturēt upes ūdeņus purvā. Un arvien es domāju, ka tur dziļāki pa dūņām stiepjas milzīga, melna roka, bet pats milzis velns guļ purvā zem sūnām, vaivarīņiem un niedrām, netīrā bārzda dūņu un siekstu pilna. Redziet, tur aiz niedrām, kur paceļas mazais uzkalnītis, sīkiem kociņiem un krūmiem apaudzis... Un es drebošu sirdi arvien gaidīju paceļamies milzīgo galvu, un man tik lieliski gribējās redzēt, kā tad nolīgosies viss purvs, kā tecēs dūņainais ūdens viņam no matiem un bārzdas. Bet, kad, krēslai biezākai topot, pakalniņš man likās augam un siekstu pirksti še arvien vairāk stiepjamies no upes uz augšu, tad es, aiz bailēm drebēdama un tomēr arvien atskatīdamās atpakaļ, laidos projām, sirdī dziļi ienīzdama šo neglīto milzeni, kas gribēja noņemt upi manam tēvam un dzirnavām, atturēt to purvā...»

Marijai beidzamos vārdus runājot, pār Strautmaļa seju pārlaidās ēna, bet tikai uz īsu brītiņu. Tad viņš runāja rāmā, gandrīz priecīgā balsī:

«Milzis tur purvā guļ, jaunkundz... tas tiesa. Bet upes viņš atņemt negrib. Paskataities tikai uz šiem melnajiem ūdeņiem, uz šām mūžīgajām ozolu siekstām, kad meža karstā dvaša te plūst pāri pusdienas saulē. Vai tie nav milža līgavas melnie mati, caur kuriem velkas viņa brūnie, dūņainie pirksti lēnā glāsienā? Izmirusi ir milžu cilts... tikai viņi abi vēl ir mūžam jauni, mūžam spēcīgi... Karstās vasaras pēcpusdienās tie paceļ savas melnās galvas pār mežu un raugās ziņkārīgi uz niecīgajiem knišļiem, cilvēkiem, kas steidzīgās bailēs glābj savu sienu no milžu dvašas un viņu pilošo drēbju ūdeņa. Bet milži ceļas augstāk un augstāk; saule aizvelkas nezin kur, putni apklust, meža zvēri un cilvēki apslēpjas, pasaule top tukša... milži nāk dejot. Nošalcās mežs, nopurina milzis savu melno galvu, tālu izkaisīdams pirmās ūdens piles. Bet tad nozib gaisā viņa līgavas zibšņu lentas; uzgavilēdama viņa dodas uz priekšu pār mežiem un klajumiem, gavilēs aicinādama viņu skriet līdzi plašā pasaulē. Meži liecas kā zāle, viņas drēbēm plivinoties, simtu gadu koki brīkšķēdami gāžas zem neredzamām milžu kājām; mūžīgos ozolus viņš, līgavu ķerdams, plūc kā puķītes, ko rotāt tās vijīgos matus... Un, kad kaislā skūpstienā viņa krīt pie sava drauga krūts un zibeņi vijas ap viņu spēka stāviem, un zeme dimd no viņu trakās dejas, un debesi tricinošas gaviles plūst no viņa krūts, kamēr no matiem šļakst ūdens, un viņu drēbju vīle noslauka mežus no kalniem un gāž jūras ūdeni pār krastiem, tad dabas māmuliņai sirds pildās sēri jaukām atmiņām par tiem laikiem, kad vēl nebija izmirusi milžu cilts... Bet tagad... lūk, cik vientuļš, cik ļaužu neaizskarts taču šis purvs savā sūnu, zāļu un niedru apsegā... Tikai pīles urbjas caur gaisu saviem izstieptajiem kakliem, spārnus ātri tirinādamas, un dzērve paceļas slaidiem vilcieniem lēnām uz augšu. Snauž meži tur viņpuses zilajā tālumā, snauž melnalkšņi te gar upi, snauž sveķainās priedes mums visapkārt... veras cieti arī milža acis uz gurdu snaudienu; kā sapnī jūt brūnie pirksti vēsos matus cauri slīdam, bet uz otras rokas tam līgava maigi dus, un viņu varenās krūtis lēnām saduras vienādos elpas vilcienos... Tikai divi vien, divi vien visā plašajā pasaulē... Jaunkundz... man rādās, ka tie ir tie beidzamie milži pasaulē!»

Viņš pagrieza piepeši seju pret Marīju; acīs tam dusēja neizsakāmas sēras. Marija visu laiku klausījās viņa savādajā valodā. Acīm negaidāmi sastopoties, viņa atjēdzās; vaigi tai pārlējās ar sārtumu, un viņa atskatījās uz akmeņiem. Bet baronietes tur vairs nebija.

«Citi uz mums jau gaida, Strautmaļa kungs!» viņa iesaucās nesaprotamās izbailēs.

«Divi vien visā plašajā pasaulē,» Strautmalis domīgi atkārtoja, vēl arvien raudzīdamies purva vientulībā, «citi visi ir purva knišļi, aklie dunduri un izsalkušas mušas. Viņš pārvelk ar dūņaino plaukstu pār tiem un iet tālāk savu gaitu...»

«Citi uz mums jau gaida, Strautmaļa kungs!» Marija atkal teica.

Strautmalis rūgti iesmējās.

«Nē, jaunkundz: jūs zināt tikpat labi kā es, ka barona kundze citus staigātājus aizvadīs kā Austrumu zemes gudros pa citu ceļu uz māju. Kāpēc arī jūs gribat runāt šai liekajā valodā? Vai tiešām nav neviena cilvēka, kas nebaidās nemelot? Kāpēc barona kundze man nesaka skaidri: «Man patiktos, ja no manas audžumeitas un Strautmaļa iznāktu pāris. Tad vecajam dzirnavniekam iznāktu palikšana turpat un mans dēls (tas ir jaunais Vestfāls) nemestu tādu kaķa kūkumu ap dzirnavām...» Bet nē, viņai jāpūlas pusstundu, lai tikai ievadītu sarunu mūsu starpā, un tad jābēg projām kā no kāda grēka darba un jāizdomā par mums citiem staigātājiem nezin kādas pasakas...»

Aiz pārsteiguma Marija papriekšu nevarēja izrunāt ne vārda. Kā neredzams slogs viņai uzspiedās uz krūtīm un ņēma elpu ciet. Bet tad viņa manīja, ka rokas tai sāka drebēt aiz dusmām, un viņa pilnīgi saprata, kā ir ap sirdi tādam cilvēkam, kas taisās sist otram pa ausi. Bet Strautmalis stāvēja uz laukuma mierīgs, kā granīta tēls un lūkojās arvien vēl tālumā, kamēr starp uzacīm tam ieradās divas dziļas, sāpīgas grumbas. Marijai rokas pamazām noslīdēja gar sāniem, un savāds izmisums sāka mosties tai krūtīs: kā lai soda granīta tēlu? Pat aiziet viņa aizmirsa, noskatīdamās šai neizprotamajā cilvēkā. Beidzot viņa atdabūja valodu:

«Kādēļ jus apvainojat tos, kurus jūs gribat iznīcināt? Kādēļ jūs smejaties par tiem? Izsmiekls nav spēka zīme.»

«Nē, izsmiekls nav spēka zīme!» Strautmalis grūtsirdīgi piebilda. «Bet vai tad es par viņiem smejos? Un vai es tas esmu, kas viņus grib iznīcināt? Bet kā jūs, jaunkundz, nācāt uz tādām domām par iznīcināšanu?»

«To var redzēt ikviens, Strautmaļa kungs, kurš nav taisni tik akls un paļāvīgs savā goda prātā kā vecais Vestfāls un mans tēvs. Un kādēļ taisni šiem vajag pirmajiem grimt jūsu vientulīgajā un neizprotamajā purvā? Taisni tiem, kuri vienīgie pelna, ka tos apraud? Es nezinu, Strautmaļa kungs, visu jūsu nodomu; es tikai jūtu, ka jūs dienu un nakti urbjaties kā kurmis zem ozola saknēm... un es paredzu, ka šis koks gāzīsies uz tiem, kas man vismīļākie. Strautmaļa kungs, vai būtu pasaulē kāda tāda lūgšana, kas varētu kustināt jūsu sirdi un locīt jūsu gribu?»

Nevilšus viņai rokas tiešām salikās kā uz lūgšanu. Strautmalis viņu lēni paņēma aiz rokas un paveda dažus soļus uz priekšu, tā ka varēja no turienes pārredzēt upi, purvu un mežu.

«Vai jūs zināt, jaunkundz, ka jūs te stāvat neapzināmas bagātības vidū? Nē, tā jūs nezināt, to neviens cits nezina kā tikai es. Bet šī bagātība manis nekārdina. Lai viņa būtu gulējusi zemē vēl gadu tūkstošus vai arī dūrusies reiz acīs mūžam nepiepildāmam žīdam, aizņemdama viņa elpu un likdama tā netīrajiem pirkstiem drebēt kā drudzī. Bet man neliek miera tas milzīgais spēks, kas te izšķiežas nedarbināts. Man neliek miera to fabriku rūkoņa, kuras te darbinās simtiem cilvēkus, dodamas tiem uzturu un drošas vecuma dienas, man neļauj gulēt tie dzelzceļa vilcieni, kas šņākdami un klabēdami steigsies te garām, locīdamies caur bezdibeņa purviem, asiem svilpieniem modinādami dūņaino milzi... Jūs neticat, ka šis milzis pārvarams? Taisni tas ir tas, kas mani kārdina dienām un naktīm: reiz stāvēt tepat uz šās vietas un noskatīties, kā nevaldāmais, nepievaramais milzis pūzdams un kaukdams griezīs manas mašīnas un čirkstinās zobiem niknās dusmās, kad viņa svabadības trakā biedrene dienām un naktīm nesīs manas nastas un ies manas gaitas, slaucīdama asaras netīrā krekla piedurknē... Un tikai man vienam ir zināms tas burvja vārds, kas pārvērš visu šo postažu par dzīvības avotu; tikai man vienam ir atrisināms tas mezgls, kas saista visus šos neapredzamos spēkus. Un es lai neteiktu šā vārda tāpēc, ka diviem sirmgalvjiem sāp galva un trokšņa viņi nevar panest? Es lai neraisītu šā mezgla tikai tāpēc, ka citi nožēlos savu aklumu un stulbību, kas tos kavē darīt to pašu? Un pīles, un dzērves, un dūņām nopēries zaķis lai būtu vienīgie kungi pār šo neizsmeļamo, snaudošo spēka krājumu? Kā acteķiešu karalis es lai mirstu, nepateicis ceļa uz savu mantu slēptuvi... tikai bērni lai klausītos pasakās par šām mantām, un vecīši lai nopūstos par to, runādami garos ziemas vakaros, kad «laiki tik tukši un naudas tik maz...». Un, lai man stāvētu ceļā simtiem sirmgalvju un žēlotos par savām bezmiera vecuma dienām... man tomēr jāiet, jaunkundz, man jāiet karā pret purva un ūdeņa, un gāršas skaudīgajiem garīem... Lai nomāc tie mani, tad es jel zinu, kāds bij man pretinieks!»

Un zvērojošām acīm viņš skatījās uz purvu. Marijai pārgāja lēni drebuļi pār visu miesu no šā fanātiskā skatiena. Tikai tagad viņai vēl atvērās acis, un viņa nevarēja saprast, kādēļ šī nupat viņam teikusi tādas muļķības... it kā kad šis cilvēks nezinātu, kas viņam jādara! Viņa neuzdrīkstējās izvilkt pat savas rokas no viņa spēcīgajiem pirkstiem. Ja viņš šai brīdī pamestu ar roku uz upi, viņa laikam nebūtu apdomājusies lēkt ūdenī vai brist purvā, ja viņš to tā vēlas.

Bet drīz viņa atdabūja savu gribu; tikai šī griba tai tagad izlikās tik niecīga, tik smejama līdzās šim gigantam, kurš kaunējās iet cīņā ar cilvēkiem. Un nopūzdamās viņa teica: «Viens asniņš vairāk vai mazāk zem riteņa... brauciet pāri!»

Minūtes pusotras Strautmalis vēl raudzījās uz purvu. Tad viņš atlaida Marijas roku un pagriezās, smaidīdams uz viņu.

«Piedodiet, jaunkundz!» viņš teica pavisam citādā, ikdienišķā balsī. «Man pa reizei uznāk tādi neprātīgi brīži. Tad nevajag visa ņemt par pilnu, ko es runāju. Piedodiet un aizmirstiet... Bet nu mums jāsteidzas, lai panāktum citus!»

Un, krūmus šķirdams, viņš gāja pa priekšu, Marija — tam pakaļ. Uz celiņa nonākusi, viņa apstājās.

«Kurp tad jūs, inženiera kungs?» viņa iesaucās, redzēdama, ka viņas pavadonis dodas šķērsām pār ceļu mežā iekšā.

«Barona kundze citus staigātājus būs vedusi apkārt pa otru ceļu,» Strautmalis atbildēja. «Še uz ceļa pēdu uz mājas pusi nav. Ja mēs ejam taisni pa mežu, tad sastopam viņus varbūt taisni te pretī...» — un viņš rādīja ar roku, kur būtu sastopami citi gājēji.

«Bet tur jau dūksts priekšā!» Marija ieminējās.

«Pārnesīšu!» viņš atbildēja.

Un tiešām, pie dūksts nonākot, viņš to bez kādas sevišķas atļaujas paņēma klēpī un pārnesa kā bērnu pār mitro vietu. Skaidri viņa juta, kā vienādā mērā cilājās viņa platās krūtis, un negribot tai ienāca prātā snaudošā milža līgava. «Divi vien visā pasaulē!» viņa atminējās. Tai pašā brīdī viņa sajuta mīkstās sūnas apakš kājām.

Baroniete bija lieliski pārsteigta, kad viņi visi atkal sanāca kopā uz ceļa, pa kuru ziemā braukāja starp Zvirgzdu muižu un dzirnavām. Viņa sāka atvainoties par to, ka šiem iznākusi atpakaļ griešanās pa citu ceļu, bet pieminētie iemesli skanēja tā pavisam neskaidri un diezgan neticami. Lūcija uzmeta Marijai pētījoši viltīgu skatienu, bet jaunais Vestfāls tā savādi noskatījās. Zandens turpretim turpināja savu runu, it kā nekas nebūtu noticis.

«Bet atļaujiet, kandidāta kungs,» viņš pašulaik jautāja, «kur tad jūs vilksit robežu starp tiem tautas brāļiem, ar kuriem var dzert glāzi vīna kopā, un starp tiem, kuri jāattur aiz svārku stērbelēm no šāda goda? Ja es dzeru kopā ar saviem zemniekiem, tad viņi ļoti labi zina, ka viss tas atkarājas no manas gribas... no viņu sūri pelnītiem grašiem tas nenāk. Bet, ja jums iznāk kāda brāļošanās ar pagasta visvairāk pieprasīto skroderi, tad katru brīdi varu derēt, ka tas notiekas uz skrodera un ne uz jūsu rēķina. Jeb vai nav tā?»

Kandidāts skaidri nomanīja Zandena nolūku: padarīt viņu smieklīgu Lūcijas acīs. Bet viņš arī juta, ka nespēs pretoties šim allaž drošajam, allaž veiklajam un apķērīgajam muižniekam. Caur galvu viņam gāja viens karsts vilnis pēc otra, kā nederīgas jūras zāles izmezdams saplucinātas domas uz apzinības krasta. Un drebošiem pirkstiem viņš rakņājās pa šām zālēm, cerēdams uzķert kādu gludu, jūras trītu akmeni, ko dot pretiniekam pa pieri, bet saujā viņš jūt tikai mitrās zāles, smiltis un atkal zāles... Un šī viņa nespēcības apziņa uztrauc to vēl vairāk, dara viņu vēl nespēcīgāku, neapķērīgāku.

«Bet kā tad, pēc jūsu domām, fon Zandena kungs, man būtu bijis jāizturas pret maniem bērnības draugiem, skolas biedriem, radiem, pazīstamiem? Jāstiepj pa gabalu jau roka pretī, ko skūpstīt? Jāatgādina katra vārda galā, ka nu vairs nepiederu pie viņu kārtas, ka stāvu nesasniedzamā augstumā pār viņiem? Kas tad ir šis augstums? Vai latīņu, grieķu un ebreju vokābuļi radījuši manī jaunu sirdi? Vai mans tēvs nu nav vairs mans tēvs, bet tikai vienkāršs Raudupes zemnieks? Un gadu skaitļi no baznīcas vēstures mani būtu padarījuši tik cienīgu, ka nu man būtu grēks skūpstīt manas mātes sastrādāto roku? Nē, fon Zandena kungs: jūs un jūsu zobgalības nespēj vilkt nekādas robežas starp asins radniekiem. Ir jau taisnība: smieklīgi daudz tur kas iznāk neparasts, nesaprasts... bet pati lieta tomēr ir pareiza! Rādait man pareizu ceļu, pa kuru lai es ietu; bet neprasait no manis, lai es melodams noliedzu visu savu pagātni!»

«Sakait, kandidāta kungs: vai tās skrodera vīna pudeles jums darītu sevišķu prieku? Jeb vai jums būtu labāk paticis, ja viņš nebūtu nācis uz šādām pacienāšanas domām?»

Strautmalis cieta klusu.

«Redziet,» Zandens turpināja, «jums nepatīkas pat runāt par to. Un tomēr jūs būtu saskandinājuši ar viņu glāzēm, ja nenotiktu iepriekš jau minētā katastrofa. Tomēr jūs viņu būtu atstājuši tai laimīgajā apziņā, ka viņš darījis jums un sev godu, un dotu viņam iemeslu ar lepnumu pieminēt katrā sava vārda galā: toreiz, kad mēs ar jauno mācītāju «iemetām»... Pat savas uz galda tupošas dzīves niecīgos notikumus viņš reģistrētu pēc šā slavenā brītiņa: tas bij tai gadā, kad mēs žūpojām pa biedrības namu... Un par visām lietām: ja es būtu jūsu sabiedrībā ieradies taisni tai brīdī, kad drēbnieks jums pašlaik piesolītu savu bonbonu tūti «zakuskam»... vai jūs nebūtu nosarkuši? Vai jums nebūtu bijis — teiksim — neveikli ap sirdi? Bet vai tomēr visa šī lieta tad nebūtu dibināta uz iekšējas nepatiesības? Jūs nevēlaties dzert ar drēbnieku un tomēr to darāt, ja neredz citi. Jums nav sirsnības pret viņu, un tomēr jūs izrādāt šo sirsnību. Vai tā lieta var būt pareiza, kas dibināta uz iekšējas nepatiesības, par to es lūgtu izskaidrojumu no jums.»

Strautmalis skaidri nomanīja, ka visi līdzgājēji klausās viņu sarunā, lai gan izliekas runājam par citu ko. Un tas viņu nospieda vēl zemāk. Zandens izņēma no krūšu kabatas cigāru maku, piedāvāja to arī kandidātam un aizdedzināja pats vienu, kā kad runa būtu par kumeļa audzināšanu vai arī par šā gada sauso vasaru.

«Es nesaprotu, fon Zandena kungs,» Strautmalis iekaisis un notvīcis runāja, «kā jums patīk urbties apkārt taisni ap nabaga drēbnieku. Kādēļ jūs izņemat vienu niecīgu gadījumu no visas mūsu kultūras gājiena un nostādāt to kā par ceļa rādītāju vai par mērauklu visai šai kultūrai? Tas tak par sevi saprotams, ka, jaunās situācijās nākdams, cilvēks uzreiz nevar zināt, kā izturēties jaunā dzīvē. Viņš meklēs, viņš taustīsies, viņš pārskatīsies un taps smieklīgs... līdz pamazītēm viņa pieklājības jūtas nomanīs, kas darāms vienā, kas otrā vietā. Tie latvieši, kas apmeklējuši skolas, ir ielēkuši kā ar lēcienu jaunā kārtā, tādā ziņā radīdami agrāk nepazītu ļaužu pulciņu, kuri, no zemniekiem nākdami, spraužas literātos. Kā lai viņi nu saprot izturēties pret saviem tautas brāļiem, pie kuriem tie saistīti ar savu pagātni, bet šķirti no viņiem ar savu tagadni? Un kā izturēties pret tās šķiras locekļiem, ar kuru tos saista vienāds darbs un vienāds stāvoklis, kamēr šķirtā radniecība un nevienādā pagātne rok starp viņiem grūti pārkāpjamu grāvi? Lūk, fon Zandena kungs, te ir meklējama mūsu runas īstā problēma, nevis drēbnieka bonbonu tūtē! Vai nu mēs lai noliedzam savas zināšanas, savu stāvokli un jūtamies un turamies par zemniekiem, kuriem izkapts vietā netīšām paņēmies spalvaskāts rokā; jeb vai lai mēs noliedzam sava tēva un mātes, un savas bērnības dzīvi un pieslienamies tikai cittautiešu literātu uzskatiem, paražām un radniecībai, tapdami tādā ziņā varbūt par viņu mērkaķiem?... Jeb vai — visbeidzot — lai mēs paļaujamies paši uz sevi un radām — saskaņā ar mūsu iedzimtajām pieklājības un tikumības jūtām — pavisam jaunas paražas un sadzīves uzskatus, kuru saknes sniegtos atpakaļ mūsu latviešu dabā, bet kā miets šim kokam lai būtu piesprausta to šķiru izglītība, kuru rindās mums jāstājas?... Kāpēc jūs, fon Zandena kungs, zobojaties par šiem nelaimīgajiem gaisa kuģotājiem, kuri par ātru uzrauti pārāk šķidrā gaisa kārtā? Dodiet labāk viņiem padomu, ja jums tāds ir pie rokas, dodiet padomu, kā lai viņi sien un raisa savas saites ar pagātni un nākotni!»

Zandens izņēma cigāru no mutes, izpūta zilos dūmus gaisā un teica:

«Nezin, kā būtu ar vācu sievu? Daudzi no jūsu komilitoņiem — kā rādās — uzskata šādu ceļu par pareizāko.»

Strautmalis nedzirdēja vieglās ironijas, kas slēpās Zandena balsī. Viņš nomanīja tikai, ka Zandens katrā ziņā grib viņu baronietes un Lūcijas acīs notaisīt par skolaspuiku. Un tomēr viņš nespēja noturēties tais robežās, kuras pats pie sevis atzina par pareizām, neprata atbildēt Zandenam tai pašā kā no augšas nākošā balsī. Skaidri juzdams, cik smieklīga ir cīņa starp zobošanos un sirdsasinīm, viņš turpināja uzbudinājumā:

«Citiem vārdiem: būdams pats par gļēvu izšķirt šo jautājumu, mācītais latvietis lai viņu uzveļ uz sievas kamiešiem! Tā lai nosaka, pie kādas kārtas un pie kādas radniecības viņi tagad pieder, tāpat kā viņa noteic, ko lai vāra pusdienā un kurā tirgotavā lai pērk cukuru. Sieva lai ir vainīgā, ja māte vairs nevar nākt pie dēla caur goda durvīm, ja tēvam pasniedz kafiju kukņā. Nē, fon Zandena kungs: gļēvums neaiztaupa ciešanu... tikai viņas gulstas citiem uz krūtīm, plosa citu sirdis, ne tā, kurš tas vainīgais. Līdums kūpēs tāpat, arī ja es nostājos vēja pusē... tikai šie dūmi tad kodīs citiem acīs, tiem, kas nokvēpuši un nosvīduši vēj melnās pagales uz priekšu, taisīdami vietu jaunam sējumam. Bet vācu sievas nenāks dedzināt mūsu līdumu. Tās aicinās mūs tikai talkā uz sava tēva sen iestrādāto tīrumu.»

«Tad jūs domājat, ka tikai gļēvs latvietis var precēt vācu sievu?» Zandens jautāja, cigāra pelnu pie priedes noberzdams.

«Jeb atkal, ja viņa vācu sieva ir diezgan stipra tapt tiešām par viņa sievu!» viņš ātri izgrūda un piebilda tad lēnāki: «Ja viņi abi ir diezgan spēcīgi dzīvot divi vien plašajā pasaulē...»

«Divi vien plašajā pasaule!» Marijas lūpas negribot čukstēja.

«Barona kundze,» Zandens, jautri iesmiedamies, teica, «vai jūs dzirdējāt mūsu kandidāta kunga visjaunāko pārliecināšanos: ja laulāts pāris nevar iztapt reizē vīra un sievas radniecībai, tad viņiem jāatsakās no abējām... jādibina gluži jauna cilts: bez tēva, bez mātes, bez radu raksta... īsta Melhizedeku cilts!»

«Es pazīstu Strautmaļa kungu labāk nekā jūs, fon Zandena kungs!» baroniete iemaisījās runā, kandidātu glābdama. «Un es arī zinu, ka dzīvē viņš atradīs allaž īsto ceļu, lai arī teorijā viņš uzstādītu nezin kādus prasījumus. Strautmaļa kungs, vai jūs varat iedomāties tādu vīru, kas vēlētos, lai viņa sieva atsakās no saviem vecākiem un radiem? Ja jau viņam šie radi nepatīk, tad lai viņš nelaižas ar viņiem svaiņos.»

Kandidāts nesaprata baronietes labā nodoma — izpestīt viņu no neveiklās situācijas. Tādēļ viņš ņēma lietu arī ar viņu nopietni.

«Tikpat maz varētum prasīt no vīra, lai viņš atsakās no savas cilts, lai izbīda to no mājas pa kukņas durvīm. Ja jau nākamai latviešu literāta sievai nepatīk vīra cilts, kam tad viņa ar to laižas radniecībā, pieņem tās vārdu?»

«Neaizmirstiet, Strautmaļa kungs, kurā pusē stāv augstākā kultūra!» jaunais Vestfāls ieminējās.

«Tur mēs stāvam atkal pie tās pašas problēmas: vai izglītotam latvietim ir vairs iespējams justies saaugušam ar savu cilti, jeb vai kultūra kā tāda to ir iedēstījusi citā ciltī, tajā, no kurienes viņš saņēma savu izglītību? Viņa laulības dzīve tad būtu tikai šās kultūras atskola. Un tur nu man jāuzsver atkal un atkal — kultūra nav uzmaucama un nomaucama kā cimds. Lai tu zinātu visus tos pašus rēķinus, runātu visas tās pašas valodas, būtu sēdējis gluži tikpat daudz reižu pakaļ aizmirsto gadskaitļu dēļ, iegādātos gluži tās pašas mašīnas gan sēšanai, gan kulšanai, atrastos gluži tais pašos politiskos apstākļos kā tavi citas cilts līdziemītnieki... savas dvēseles dziļumos tu tomēr jūties citāds! Tas pats mežs tev šalc citādi, tie paši putni stāsta citu ko; tas pats korālis baznīcā tevī modina citādas atmiņas, skubina tevi uz citādiem darbiem, tas pats sadzīves prasījums tevi dzen iet pa citādu ceļu... Ko prāts var aprēķināt un aptvert, to tu visu varī pieņemt no svešas cilts; bet, kas aizķer tikai sirdi un trīc caur taviem vārdiem tikai kā slepena skaņa, tā tu nevarī pieņemt no otra, ja tava sirds nav rada šās otras cilts sirdij. Un uz sirds, uz dvēseļu radniecības jādibinās laulības dzīvei, ne uz mīļu tantiņu kritikas par pareizi sakrokotām servjetēm. Ja vīrs jūtas svešs savai pagātnei, savai ciltij un svešs arī tai pusei, no kurienes nāk viņa prāta izglītība, tad viņš vienkārši melo, apkrāpj sevi un savu sievu, spiezdamies tomēr vienā no šām ciltīm. Tad viņiem abiem jānostājas gluži vieniem pašiem un jāsaka: «Mēs dzīvosim tā, kā mūsu sirds mums to saka!» Ja jums patīk, varat jau vēl līmēt un lipināt to kopā, kas jau pārlūzis, bet viss līmis ir meli, visi tiltiņi pār iekšējo plaisu ir nepatiesība, uzturama tikai ar to, ka apgraiza, nospiež, nosloga cilvēka īpatnējās jūtas, liek tām dienu, nakti staigāt prāta šūdinātos spāniešu zābakos... Zināms, ka ir meli, ir gļēvums, ja es dzeru kopā ar drēbnieku, par kuru man nāk smiekli. Bet vīna pudele un bonbonu tūte jau nav galvenais mūsu starpā. Pats galvenais meklējams pavisam kur citur. Par to izšķir ne tie brīži, ko pavadām, ākstīdamies pa biedrības namu, bet tie, kad pār mums abiem iet viena un tā pati šalkoņa, kas dzen viņam, dzen man asaras acīs. Tad mums aizmirstas visas neprātības, visa mūsu smieklīgā pagātne un tagadne. Tad mēs jūtam, ka skan mūsu sirdīs tā pati skaņa, viņā varbūt klusāk, manī gaišāki... bet viņa skan un saskan, un liek mums pazīties par brāļiem svešumā. Viņa dvēsele varbūt ir neizkopta, nemodināta; bet tai tomēr dus tie paši sēklas graudiņi, kas manā iekšējā dzīvē taisās dīgt un zaļot. Un šās dvēseļu vienādības neiznīcinās ne saplēstā vīna pudele, ne jūsu zobošanās. Uz brīdi varbūt var tā viena, kā otra bāzties mūsu starpā, likt mums sajust mūsu nevienādību simtējādos prasījumos. Bet, līdz nāks pats galvenais, līdz sāks runāt un atsauksies mūsu sirds, tad nozudīs tas viss kā murgu sapnis, tad drēbnieks vairs nebūs tik smieklīgs, tad nebūšu es vairs tik nepatiess... Kopā dzerot, mums nākas nosarkt; bet kopā raudātas asaras — vienalga, aiz priekiem vai aiz bēdām, — aizskalos visu šo lieko, nepatieso, niecīgo no mūsu seja un mūsu sirdīm. Dzert ar mani kopā var ikviens; bet ar mani raudāt var tikai tas, kam tās pašas lietas dārgas, kas man. Un pēc šām lietām apspriediet manu sakaru ar drēbnieku un citiem biedrības vīriem, nevis pēc ragu mūzikas un augstām laimēm!»

«Tātad pats galvenais — tādi vispārēji raudāmie svētki, drēbnieku un literātu sarīkoti?» Zandens ieminējās ļoti laipnā, jautrā balsī.

Strautmalim uzreiz viss tapa pārāk vienaldzīgs. «Kādēļ es te ar viņu runāju?» viņam ienāca prātā. «Tikpat labi jau es varētu savu sirdi izkratīt, lūk, šai priedei. Tā arī pieder citai pasaulei.» Un viņš iesāka pārdomāt par saviem nupat Zandenam teiktajiem vārdiem, un viņam likās: tos esot runājis pavisam cits, svešs cilvēks, gar kuru viņam nekādas daļas. Un, atcerēdamies šā svešā cilvēka vārdus, viņš brīnījās par tā neprātību, bet svešais nolīda viņā kaut kur dziļi, dziļi apskaities un neklausījās vairs it ne uz ko... klaudzināja viņš pie pirmajām durvīm, no savas vientulības iznācis, — tika nosunīts uh griezās atkal atpakaļ uz savu tuksnesi...

Nepatīkamais klusums visus nospieda. Bet pat baronietei acumirklī neiešāvās prātā neviena frāze, derīga un lietojama tādos brīžos. Šāds klusums viegli var pavest cilvēku uz muļķībām, uz vārdiem, kuru dēļ tu vēlāk būtu kodis vai mēli nost. Tā tas arī bija šoreiz. Lūcija iesaucās dusmās kvēlojošām acīm:

«Jūs, fon Zandena kungs, taču neesat Strautmaļa kunga nemaz sapratuši!»

«Tur jums, jaunkundz, gan būs pilnīgi taisnība,» Zandens pasmaidīdams viņai atbildēja, «dvēseļu radniecība starp mums tiešām grūti konstatējama.»

Izmisums baronietei iedeva jaunas idejas.

«Sakait, inženiera kungs, — vai jūs to turbīnu esat jau parakstījuši?» viņa teica, aizmirsdama, ka vēl agri runāt par šo lietu.

«Nē, cienījamā kundze!» inženieris atbildēja.

«Un kad tad jūs domājat to darīt?»

«Tas atkarājas no tiem kungiem, kuriem šai lietā visvairāk ko teikt.»

Zandens pienāca viņiem klāt, lai piedalītos sarunā. Jaunais Vestfāls taisni uz to vien — kā likās — bija gaidījis un devās tagad uz Marīju. Tādā ziņā iznāca gluži nevilšus, ka Lūcijai ar kandidātu Strautmali bija jāiet līdzās.

«Kad jūs reiz mācīsieties ciest klusu vajadzīgajā vietā?» viņa paklusu tam pārmeta.

«To zina Dieviņš,» kandidāts nopūtās. «Bet kādēļ jūs, barones, stājaties uz to pusi, kas kauju zaudējusi un nākošu reizi atkal zaudēs?»

«Neapdomība laikam pielīp,» viņa atteica, drusku smaidīdama. «Nu jau es gan bez drāziena no mātes nepalikšu.»

To pašu domāja arī kandidāts, redzēdams nopietnos skatus, kādiem Vestfāla kundze arvien raudzījās uz viņiem.

«Vai nebūtu labāk, barones, ja es pārietu uz citu grupu?» viņš paklusi vaicāja.

«Nē, palieciet!» viņa atbildēja. «Bez bāriena es netieku vaļā tā kā tā, bet man gribētos tam Zandenam reiz rādīt, ka manās acīs viņš nebūt nav tik ievērojams un prātīgs, par kādu mūsu aprindās viņu daudzina!»

«Tiešām?» Zandens, kuru baroniete ar zīmi bija sūtījusi uz viņiem, piepeši ierunājās viņai jau gluži līdzās. «Un vai es drīkstu zināt, kurās vietās un lietās man būtu jālabojas, lai iegūtu jūsu žēlastību, Vestfāla jaunkundz?»

Lūcija bij nosarkusi kā biete. Bet tomēr attapības viņa nezaudēja.

«Jums nevajadzētu domāt, ka Dievs, Ādamu radīdams, jūs ņēmis par paraugu.»

Zandens papriekšu paskatījās viņā, kā pieaugušais noraugās uz dusmīgu bērnu, kas ar varu gribētu izdabūt savu gribu cauri. Bet tad viņš tapa nopietns un atbildēja:

«Ja Ādams būtu radīts pēc mana parauga, tad viņš nodzīvotu paradīzē savu sirmo vecumu. Savas vienpusības dēļ viņš zaudēja paradīzi, bet es nīstu vienpusību. Ir jau ērģelēs vajadzīgas arī šās asi kviecošās stabules; bet no tām vien gaidīt harmonijas nevar. Par ieročiem, par līdzekļiem var izlietot šos fanātiķus, kad jāiedauza kādi mūri ar viņu pieri; bet nevajag tūliņ iedomāties, ka šī piere vada šo uzbrukumu, tādēļ ka tā pirmā atsitas pret mūri.»

Viņi iznāca uz klajuma. Varēja redzēt, ka muižas sulainis un kukņas meitas naigi tekāja pa dzirnavu dārziņu, klādami lapenē galdu. Atlikās vēl tikai laiks dāmām drusku pārģērbties, kad arī jau atskanēja zvans, kas aicināja visus uz pusdienu.

Ar Vestfālu apsveicinoties, inženierim krita acīs savādā nopietnība, pat vēsums uz vecā barona sejas. Dzirnavnieks arī lodāja arvien kaut kur tuvumā apkārt, uzmanīgi sekodams ar acīm katram solim, ko spēra barons un inženieris. Tikai kad visi jau bija sasēdušies pie galda, viņš kaut kur nozuda. Taisnību sakot — sulainis ar gan bij aizmirsis Griezam krēslu pie galda. Neviens nelikās tā manām.

Zandens velti nopūlējās uzturēt cik necik jautrības pie galda. Kā drūma paredzēšana, kā daudzu cerību rudens bija nolaidies pār lapeni. Marija sēdēja — pateicoties baronietes iekārtojumam — inženierim gluži blakus un redzēja, ka viņas galdabiedrs tikpat kā nemaz neēda. Zagšus viņa pameta arī acis uz viņa brūni nodegušo seju. Tā bija kā no akmeņa izcirsta, kā sastingusi... tikai skatiens no pelēkajām tērauda acīm šad un tad pārlaidās pār viesu sejām, lai tad atkal atdusētos uz balto mākoņu dažādiem veidiem, kas pacēlās kā apsniguši kalnāji pār zaļo mežu. Šad un tad paraustījās viņam ap acīm un pie pieres kaut kas — kā jaunas domas citāda kombinācija. Piepeši Strautmalis pagrieza acis uz viņu. Viņa nevarēja izturēt vaicājošā skatiena un sāka raudzīties uz viņa glāzi.

«Atļaujiet vienu jautājumu, jaunkundz,» viņš kavēdamies teica. «Par manu neprātību tur pie upes jūs taču neesat nevienam nekā teikuši?»

«Vai jūs sagaidāt no manis tādu lietu?» viņa atjautāja. Velti viņa pūlējās apslēpt balss lēno drebēšanu.

«Pateicos! Piedodiet man, ka tā jautāju! Es redzu, ka patlaban viss taisās jukt.»

Arī Marijai uzgūlās kā lietuvēns.

«Vai es jums varētu kaut jel kādu nieciņu palīdzēt?» viņa jautāja, tikai Strautmalim dzirdami.

«Vai jus būtu uz to gatava?»

«Jā.»

«Redzēsim. Tad teikšu.»

Jaunais Vestfāls pašulaik sniedza viņam savu vīna glāzi uz pieskandināšanu. «Uz fabrikas zelšanu!» viņš sauca, Strautmalim ar galvu mezdams.

Pieskandināja arī Zandens, bet vecais Vestfāls bija nogrimis dziļās sarunās ar savu kundzi un nelikās ne manot šo laimes vēlēšanu.

Strautmalim seja noskaidrojās.

«Ir labi!» viņš teica Marijai. «Tagad saprotu...»

Arī Zandens tapa domīgs pēc šās neveiklās situācijas. Sarunas tapa arvien nesakarīgākas, un skaidri varēja redzēt, ka ikviens ilgojas, lai pusdiena jo drīzi beigtos.

«Es kungus lūgšu nākt tūliņ uz augšas istabu,» Vestfāls, no galda pieceldamies, teica, «papriekšu darbs, tad izpriecāšanās. Ceru, ka tiksim drīz galā; lai zvejnieki sāk jau rīkoties uz zveju!»

Abi Vestfāli, Zandens un inženieris uzkāpa augšas istabā un apsēdās, ne vārda nerunādami. Vecais Vestfāls paņēma papīru, uz kura viņš kopā ar dēlu un Zandenu jau bija uzrakstījis paraugu līgumam, atpleta to sev priekšā uz galda un brītiņu domīgi tai noraudzījās.

«Kungi,» viņš beidzot iesāka, tāpat uz galda noliecies un acu nepaceldams, «pirms runājam par mūsu līgumu, atļaujiet, ka pastāstu jums īsos vārdos kādu notikumu, ko piedzīvoju priekš kādiem trīsdesmit gadiem. Bija toreiz tāda savāda ziema, drīz sala, drīz kusa, kādēļ arī meža ceļi pār mūsu purviem tikai lēnām varēja ietaisīties. Tā jau labi uz pavasara pusi vecais Zandens izrīkoja Raudupes mežos lielas medības, pie kurām, zināms, arī es ņēmu dalību. Tēvs man jau bija labi vecs un palika mājās, nejuzdamies īsti vesels. Pašulaik taisījāmies jau doties pavakarē atpakaļ uz Raudupi, kad man pienāk no tēva ziņa, lai es braucot, cik ātri iespējams, uz mājām, šim ar veselību ejot gluži uz leju. Kučiera man līdzi nebij, bet pats jau sen pazinu mežā visus ceļus un tādēļ laidu taisni pār purvu un Zvirgzdupi te, verstis divas augšpus dzirnavām. Pa dienu laiks bija diezgan labs — it īpaši mežā, aizvējā; bet pievakarē sacēlās vējš, sniga sniegs un uz purva griezās pilnīgs putenis, aizvilkdams katru sliedi. Pār klajuma stūri man iznāca tikai verstis trīs, ko braukt, bet es brīnos un brīnos, ka vēl nenāk mūsu mežs, kaut gan pēc mana aprēķina esmu ceļā jau gandrīz stundu. Apturēju zirgu, izmēģinājos raudzīties uz priekšu un atpakaļ, bet caur sniegu un tumsu nevar saredzēt pat ne sava zirga galvas. Zemnieki cik dažureiz jau man bij stāstījuši par maldīšanos Vilku purvā; bet arvien tas viņiem stāvēja sakarā ar kādu «vadātāju», kādēļ arī es viņu stāstiem labprāt neticēju. Bet nu biju pats apmaldījies verstis sešas septiņas no savas muižas, kamēr mirējs tēvs mani gaida ar katru acumirkli vairāk. Šās domas mani uzbudināja vēl vairāk, un es sāku nepacietībā dzīt zirgu ātrāk uz priekšu. Uzreiz man ienāca prātā, sak, ja es tik šitā neaizmaldos uz Raudupi, kur citi mednieki varbūt jau būs pārbraukuši un taisīsies uz dineju. Un man gandrīz tā kā pamodās sirdī tādas domas un vēlēšanās netīšām nokļūt atpakaļ pie viņiem, kaut gan otra balss krūtīs mani par tām norāja. Bet jūs varbūt mani sapratīsiet, ja pieminēšu, ka medības šoreiz bija savienotas ar viesībām, uz kurām bija ieradusies arī mana tagadējā laulātā draudzene — toreiz vēl pirmā jaunības ziedonī. Un tā, domām caur puteni un tumsu laužoties uz apgaismotajām, siltajām viesību telpām, es uzreiz dzirdu turpat sev priekšā brīkšoņu un šļakstoņu un manu, ka kamanām priekšas gals stipri sasveras uz leju. Jau nākošajā acumirklī es jutu auksto ūdeni sūcamies man caur drēbēm un nopratu no kamanu zvalstīšanās, ka zirgs ielūzis Zvirgzdupē. Vispirms es paliku — vai nu aiz pārsteiguma, vai arī instinktīvi — sēdam kamanās, lai varētu jel maz aprēķināt briesmu lielumu un atrast varbūt ceļu, kā glābties. Ledus gabali dauzījās ap kamanām, zirgs sprauslāja un šņāca pa ūdeni un lauza ar krūtīm un ilksīm arvien tālāk sev ceļu caur ledu, nespēdams atrast savam smagumam pietiekoša atbalsta. Kamanas grima arvien vēl dziļāk, un es sēdēju ūdenī jau gandrīz līdz krūtīm. Vai nu lēkt laukā no kamanām izlauzītā āliņģī un lūkot pašam par sevi sasniegt malu, jeb vai nogaidīt, cik tālu tiks zirgs ar savu spēku, un atstāt kamanas tikai tad, ja zirgs viņu izvilkt nevar? Uzreiz es jutu, ka kamanas atduras pret ko cietu. Zirgs vēl spārdās, spārdās, bet uz priekšu vairs netiek. Netīšām es uzķeru ar kāju siekstu, kas bija iespraudusies starp zirgu un kamanām. Tātad varēju būt puslīdz drošs, ka kamanas dziļāk vairs negrims; bet arī uz priekšu tikt vairs nebija ko cerēt, un āliņģa malas visapkārt bija soļi trīs četri no manis. Un, ja arī man izdotos lēciens no kamanām līdz ledum, neskatoties uz smagajām, piemirkušajām drēbēm un uz nedrošo atsperšanos ūdens cilātās kamanās, tad tomēr nebija ko cerēt, ka nestiprais ledus izturētu lēciena triecienu. Tad es sāku kliegt tā, kā tikai slīcējs var kliegt. Bet viss nozuda turpat vējā... likās, ka balss caur puteni netiek tālāk kā soļus divdesmit no manis. Un sniegs nāk no augšas, no sāniem, taisni pretī un svilina man savām asajām adatām seju; acis asaro un veras ciet, bet, ja uz brītiņu tās atdaru, tad redzu visapkārt asu robežu starp balto sniegu un melno ūdeni. Un es kliedzu atkal, paceļos kājās, kā nekā pret vēju atbalstīdamies, un kliedzu vēl — uz vienu, uz otru pusi, pretī vējam, pakaļ vējam, šķērsām... Nekādas atbalss, tikai zirgs sprauslā jau retāki, un no viņa šņākšanas skaidri izmanāms, ka viņš dreb. Varbūt es arī drebēju... drēbes bija izmirkušas līdz krūtīm; bet tas man vairs nav palicis prātā. Prātā man ir tikai sajūta, cik niecīgs ir cilvēks putenī, viens pats cīņā ar purva ūdeni un dedzinoši auksto vēju, un puteni. «Vai tiešām tā ir nāve?» man iet caur galvu un domas nostājas strādāt. Bet tad atkal tās iet kā satrakots zirgs caur pagātni, kā zibens apgaismodamas dažu tik niecīgu notikumu, dažu sen aizmirstu seju, saukdamas atmiņā gadiem nedzirdētus vārdus. Un es pats sāku brīnīties par šo domu skaidrumu un priecāties par to neaprēķināmo ātrumu, līdz savāda burzgulēšana mani uztraucē, liecinādama, ka mans nelaimes biedrs zirgs vairāk nespēj cīnīties pret viltīgo Zvirgzdupi. «Nu es viens pats!» ienāk man prātā, un izmisums tā laužas man no krūtīm, tā laužas! Cik ilgi tā biju kliedzis, pats vairs neatminos; bet beidzot noguru, tapu vienaldzīgs — sak', lai! Te uzreiz man liekas — atsaucoties kāds caur vēju. Mostas piepeši tā kā cerība, rodas drusku spēki, kliedzu atkal, kliedzu un klausos. Tiešām atsaucas — tuvāk un tuvāk... skriedams kliedz cilvēks. Turpat ūdenī, kamanās, nokritu ceļos, saliku rokas... aizmirsās pat kliegt, cik pilna bija sirds. Nu dzirdu, ka kliedz man gluži tuvumā, atsaucos, ieraugu laterna gaismu, kas man ātri tuvojas. Beidzot, beidzot pazīstu dzirnavnieka Griezas balsi, redzu laterņa nemierīgajā gaismas apjomā viņa augumu... Kā tad viņš man padeva grožus, kā apliku sev cilpu ap padusēm, kā viņš, ledu lauzīdams un pa ūdeni līdz krūtīm brizdams, mani izvilka seklumā un tad uz krasta... tas viss man jūk kā sapnī cits caur citu... Atjēdzos atkal pilnīgi tikai siltajā gultā tepat šai istabā pēc traka skrējiena pa apsnigušo Zvirgzdupes krastu... Tai naktī es turēju Griezas roku, cieti saspiestu, kad atnāca no muižas ziņa par mana tēva nāvi, un nosolīju savam glābējam šās dzirnavas uz nomu līdz viņa mūža beigām... To es jums, kungi, gribēju iepriekš pastāstīt, lai jūs pareizāki saprastu manu nodomu pārtraukt mūsu sarunas par dzirnavu un mežu pārdošanu. Piedodiet man, inženiera kungs, ja jums ir cēlušās manas aizmāršības dēļ kādas nepatikšanas... Jūsu izdevumus es jums labprāt atlīdzināšu... Bet jūs sapratīsiet, ka vecākam solījumam priekšroka.»

Jaunais Vestfāls uzlēca kājās un sāka skraidīt pa mazo istabu. «Bet, tēvs, ko tas nozīmē?» viņš iekaisis runāja. «Griezam mēs taču varam uzcelt tvaika dzirnavas kādā citā vieglāk pieietamā vietā, varam apgādāt viņu uz vecuma dienām ar visu; bet kādēļ tad lai stāvētu nelietots viss tas milzīgais kapitāls, ko Strautmaļa kungs mums kā spiedin spiež saujā?»

«Gan jau nāks viss pēc savas kārtas!» Vestfāls atbildēja. «Pietiks arī jūsu mūžam ko strādāt un atstrādāties! Bet man negribas apbēdināt vecā vīra to pāra gadiņu dēļ, kas viņam vēl varbūt piešķirti šai dzīvē. Viņam žēl atstāt dzirnavas.»

«Bet, tēvs, apžēlojies taču: vecā dzirnavnieka sentimentalitātes dēļ mēs lai ciešam tādus zaudējumus? Ja tas nāktu jel vienam par labu — nu, manis pēc! Cilvēks var pa reizei būt arī nobils. Bet tā gluži bez kāda redzama iemesla... Tēvs, piedod man, bet es tevi nesaprotu!»

«To es redzu, dēls, ka mēs nesaprotamies! Bet varbūt mēs sapratīsimies, kad tu nāksi reiz manos gados un tapsi ar katru vasaru vientulīgāks, ar katru rudeni cerībās nabagāks. Vecumam nenākas viegli atteikties no beidzamā jaunības nodoma. Ir jau taisnība, tvaika dzirnavās Grieza varētu tikt labāk cauri, bet tu tak redzi, ka viņš nekāro naudas, ja viņam atstāj tikai viņa Zvirgzdupi. Un es, naudas kārodams, lai laupītu viņam šo vecuma dienu prieku? Cik augsti tu, dēls, taksē šādu vecuma sentimentalitāti? Ar cik tu viņu domā samaksāt?»

Sirmgalvja balss bija tapusi paasa. Zandens steidzās izklīdināt ļauno iespaidu.

«Hm... Strautmaļa kungs...» viņš teica, «ja neiet vienādi, lai iet otrādi! Vai tur iznāktu liela starpība, ja jūs par šiem pāra gadiem rīkotos nevis ar ūdeņa, bet ar tvaika spēku? Tad jūs arī nebūtu spiesti izraudzīties fabrikai taisni dzirnavās vietu.»

«Lai Strautmaļa kungs pagaida!» Vestfāls runāja. «Lai sāk to lietu lēnāki... nāks viņam pašam tas tikai par labu.»

«Cik es saprotu, tad mūsu līgumiem tikai viens šķērslis: vecā dzirnavnieka turpmākais liktenis...» Strautmalis lēni runāja. «Bet šī lieta vienkārši nokārtojama: lai Grieza paliek kā līdz šim te par dzirnavnieku; bet es ņemšu fabrikai to spēka daļu, kas tagad par velti tiek izšķiesta.»

Tagad Zandens pietrūkās kājās. «Tātad servitūts vecajam Griezam par labu?» viņš jautāja.

«Jā,» Strautmalis atbildēja.

«Lūdzu paskaidrot — kādā ziņā jūs to domājat?» vecais Vestfāls jautāja.

«Teiksim, ka tiek ierīkota turbīna ar trīsdesmit piecu zirgu spēku. Malšanai te vajag, ja daudz, — 10 zirgu spēku un to pašu tikai dažus mēnešus. Vēlāk — manis pēc — ar tiem var zāģēt dēļus. Tātad 25 zirgu spēks tagad bez kāda labuma aiztek pa Zvirgzdupi projām visu cauru gadu. To es varu darbināt, netraucēdams vecā dzirnavnieka viņa malšanā un zāģēšanā nevienu acumirkli. Fabrikai vajag tā kā tā jaunu ēku; tādēļ arī līdzšinējās telpas viņš var paturēt. Tikai praktiskāki ierīkojot maļamos gaņģus, varētu aiztaupīt vietu pāra mazākām mašīnām... Un par visām lietām: spēks malšanai un zāģēšanai tad vairs nebūs atkarīgs no plūdiem un citādiem traucējumiem.»

Vecais Vestfāls uzmanīgi un ar labpatikšanu noklausījās Strautmaļa mierīgajā, lietišķajā valodā. Tad viņš pagriezās pret Zandenu un teica:

«Vai jus domājat, ka tas būtu izdarāms?»

«Es inženiera kunga vēl nekad neesmu sastapis pie nepareiziem skaitļiem,» Zandens atbildēja.

«Bet par šo servitūtu jūs arī gribēsiet kadu atvieglinājumu?» Vestfāls jautāja.

«Ja barona kungam tur nekas nebūtu pretī, tad es labprāt būtu līdz ar dzirnavu zemi pircis arī Vilku purvu, it īpaši tā augšas galu. Baidos, ka, upi regulējot, vēlāk tur varētu celties kādi nekādi pārgrozījumi ūdens stāvoklī, un to sekas uz purvu es gribētu pats ciest.»

«Sevišķu grūtību jau tādam līgumam nebūtu?» Vestfāls pusjautādams teica un pagriezās uz Zandenu.

«Jūs, inženiera kungs, gribētu pirkt tikai to purvu, kas taksēts par bezcenas zemi?» Zandens jautāja.

«Jā, it īpaši to, ciktāl ūdens pavasarī, augstu plūdu laikā, tur slēdzas atpakaļ. Priežu mežs pa vidu mani mazāk interesē. Tikai ceļam es tur gan vēlētos iegūt par īpašumu no dzirnavām līdz Briežu stigai pietiekoši platu gabalu.»

«Purvu pārdodot, muižas arklu skaits nemazinātos; tādēļ lieta viegli nokārtojama...» Zandens teica, «bet nezinu, ko jūs, Vestfāl, domājat par priežu mežu. Bez ziemas ceļa caur to Strautmaļa kungs palikt nevar; un platums jau šai kāpai nav diezin cik liels. Varbūt varētu — vienkāršības dēļ atdot viņam to uz mūža nomu?»

Vestfālam no sirds bija novelts kā akmens, kad viņš redzēja, cik vienkārši atrisinājās Griezas lieta. Par visu citu viņš tik daudz nerūpējās, vairāk tikai klausīdamies, kā Zandens un viņa dēls vienojās ar Strautmali par vienu līguma noteikumu pēc otra. Tikai par vienu jautājumu iznāca drusku ilgāka saruna. Strautmalis izteica vēlēšanos, lai līgumā tiktu uzņemts tāds punkts, ka abas muižas solās katru gadu piegādāt pie dzirnavām pēc Strautmaļa pieprasījuma līdz 30 tūkstošiem kubikasu tuvāk apzīmētu koku un malkas. Cietu asu skaitu noteikt jau tagad neesot iespējams tādēļ, ka nevarot zināt, kā fabrika iešot. Līguma ilgumu pagarīnāja uz 24 gadiem, par ko Strautmalis uzņēmās pēc 12 gadiem maksāt par asi 50 kap. vairāk. Koki bij jādod abām muižām uz pusēm. Saulīte vēl nebij nogājusi, kad nolīguma pirmraksts jau bij gatavs.

«Tā,» Zandens teica, tinti izkratīdams no spalvas, «tagad liksim pagatavot trīs vienādus norakstus un parakstīsim! Apstiprināšana, zināms, var notikt tikai kādas dienas vēlāk. Bet ceru, ka mūsu paraksti un zīmogi uz iepriekšējā līguma sagādās Strautmaļa kungam vajadzīgo kredītu. Ja tas nenotiktu, tad jūs, inženiera kungs, katru brīdi varat pie manis dabūt vajadzīgos līdzekļus, teiksim, tā līdz 25 000 rubļiem uz vispār parastajiem veikalnieku noteikumiem.»

«Pateicos, fon Zandena kungs!» Strautmalis atbildēja. «Vai kungi domā šovakar pie zvejas vēl ilgi palikt?»

«Nu, tomēr garām pusnaktij, vai ne, fon Zandena kungs?» Vestfāls teica ļoti jautrā garā. «Jūs, inženiera kungs, šovakar mani esat ļoti iepriecinājuši! Lūk, tā jāprot savienot vecuma un jaunības tiesības!»

«Man būtu ļoti no svara,» Strautmalis teica, «ja es jau rītu agri varētu doties uz pilsētu ar parakstītu nolīgumu. Varbūt kungiem nebūtu nekas pretī parakstīt to vēl šovakar? Es pagatavošu norakstus.»

«Laiks ir nauda!» Zandens smējās. «Labi, parakstīsim! Varam arī pilnvarot savu advokātu, lai tas pilsētā tūliņ liek apstiprināt līgumu, ja lieta tik steidzama.»

«Būtu jums ļoti pateicīgs. Man gribētos turbīnu dabūt gatavu jau pirms rudens lietiem. Un mašīnas arī jāliek sūtīt no ārzemēm.»

«Bet papriekš vakarīņas!» Vestfāls teica. «Dodiet miesai, kas miesai pieder!»

Vakars bija ļoti jauks. Tādēļ arī vakarīņu galds bija klāts zem kuplajām liepām upmalā, no kurienes varēja pārredzēt zvejniekus, kas plunčojās pa ūdeni.

Vecais Vestfāls uzstāvēja, lai arī Grieza sēdot pie galda. Dzirnavnieks no iesākuma gan nebija nekādi uz to piedabūjams, bet barons uzspieda viņam papriekšu dažas glāzītes vīna. Tās sadrošināja veco, un viņš apsēdās — papriekšu gan pa gabaliņu no viesiem, bet tad pamazītēm, ar Vestfālu runādamies, pievirzījās tuvāk pie galda.

«Inženiera kungs tagad būs tev kaimiņš,» Vestfāls viņam teica. «Tu malsi un zāģēsi kokus kā līdz šim; bet viņš rīkosies pa otru pusi. Cerēsim, ka jūs abi satiksiet.»

«Ko nu, barona kungs!» Grieza, galvu locīdams un kaunīgi smiedamies, teica. «Vai tad nu es ar kādu neesmu sadzīvojis, vai nesadzīvošu! Kādas tēva zemes tad man, vecam cilvēkam, vajadzīgs? Mazam cilvēkam mazs kaktiņš. Tikai lai nespiež manis no tā paša laukā!»

Strautmalis, kā likās, nemaz nedzirdēja, kas galda otrā galā tika runāts. Viņš ēda dūšīgi — kā cilvēks, kas labi izstrādājies un izsalcis, un tikai īsi atbildēja uz baronietes daudzajiem jautājumiem, kuriem bija tīties kā neredzamām lentām ap viņu un viņa līdzāssēdētāju Marīju. Pēc vakarīņām viņš kaut kur nozuda.

Zvejnieki plunčājās pa dambi. Pa krastu staigāja jaunais Vestfāls ar Lūciju un Marīju, kamēr kandidāts Strautmalis bija iekļuvis baronietei par biedru un disputēja par kādu svarīgu teoloģisku jautājumu, kura rezultāts barona kundzei arvien iznāca, ka latviešu jaunai paaudzei neesot īstas dievbijības. Beigās tiem piebiedrojās arī jaunais

Vestfāls un Lūcija ar Marīju, un tā viņi visi trīs dalīja savu uzmanību starp šmaugajām līdakām, kas tika šad un tad izsviestas uz krasta, un starp teoloģisko jautājumu, par kura svaru katram beigās bija citādas domas.

Vecais Vestfāls ar Zandenu bija palikuši zem liepām pie vīna glāzes un turpināja pie galda iesāktās sarunas.

«Es vairs nenodzīvošu divdesmit piecus gadus,» Vestfāls pašulaik teica, «un tādēļ man jāatstāj jūsu ziņā — pārliecināties par manas paredzēšanas patiesību. Bet pie tā man jāpaliek, ka šai laikmetā jau skaidri būs redzams, kā viņi ņems pārsvaru. Pirmkārt jau — mūsu ir par daudz maz šai nevienādajā cīņā, un mums nav nekādu rezerves pulku. Pilsētnieki nestāsies mūsu rindās, kad vienam vai otram būs jālaiž savs zemes stūrītis vaļā; jeb, ja viņi to darīs, tad tikai spekulācijas dēļ... nopirks muižu un sadalīs to. Bet kur tad paliek mūsu jaunākie dēli? Viņiem jāmeklē darbalauks ārpus dzimtenes. Tie atpakaļ vairs nenāks. Un, ja tas ar notiktu, — tomēr jutīs viņi paši, jutīsim arī mēs veco patiesību par atgriezto riecienu. Bet viņi, šitādi paši Strautmaļi, radīsies arvien biežāk. Lai iet septiņdesmit pieci procenti no viņiem bojā... desmit gadu vēlāk to vietā stāvēs jau otrtik... Kā klēts uzraugi viņi iesāks, kā muižas kungi, kā meža sargi, dzirnavnieki un krodznieki. Bet dēli jau viņiem ies skolā, studēs vai uzņems muižu uz nomas. Un to dēli?... Bet kāda tauta, kāds neizsmeļams avots stāv mums aiz muguras? Pārdzīvotu laiku atmiņas, slavenas tradīcijas, goda apziņa, disciplīna — viss tas mums ir, viss tas mūs tur kopā; bet cik ilgi? Pati mūsu kārta izklīst — ko tad lai tur darītu vēl nobrūnējušie senču attēli? Nemūžam tie nevarēs sacensties ar šādiem Strautmaļiem!»

«Bet kādēļ tad jūs paši vēl palīdzat viņiem tikt uz augšu?» Zandens iejautājās.

«Labāk lai manto viņi to, ko mēs nevaram saturēt, nekā pasaules žīdi!» Vestfāls ar rūgtumu runāja. «Tomēr ir patīkamāki atstāt savu gājumu sava nama uzrauga dēlam nekā zināt, ka ap to plēsīsies garāmgājēji.»

«Jūs krāsojat visu par tumšu, barona kungs!» Zandens atbildēja. «Jūs par maz paļaujaties uz mūsu jauno paaudzi. Arī tā mana, ka dzīve vairs nerit tā pati no sevis kā agrāk. Arī viņi saprot, ko nozīmē zināšanas, ko kapitāls, ko darbs. Un viņi labprāt strādā. Bet viņiem nāk par labu daudz lietas, kas Strautmaļiem un viņu radiem nesasniedzamas. Vispirms jau vispusīgā izglītība... tiem tur jāapmierinās ar kaut kādām aroda zināšanām. Darbā tās visas derīgas, bet plašākas un drošas kombinācijas iespējamas tikai tam, kas raugās pāri sava aroda žogam. Cilvēces darbi un panākumi tagad vairs nav cunftes noslēpums. Tie stāv sakarā cits ar citu. Tikai tas pastāvēs sacenšoties, kas šos sakarus pazīst un izlieto sev par labu. Otrkārt — mūsu jaunekļiem nav jāiesāk bez kapitāla, nav dzīves jaukākie gadi jāpavada kaut kādā šķūnī. Treškārt viņi nestāv vieni paši, bet muguru pie muguras ar savas kārtas inteliģentiem un turīgiem vīriem. Ceturtkārt — mums sakars arī uz augšu, — un, kas augstāk kalnā, tas drīzāk nomana, kurp pūtīs vējš. Piektkārt — mūsu jaunākie dēli no svešuma palīdzēs vajadzības brīdī tomēr drīzāk mums nekā tur tiem... Sakait, ja nu nostājas uz sacenšanos tādi Strautmaļi ar mūsu jauno paaudzi: ko viņi var likt pretī visām nupat uzskaitītām lietām, kas nāk mūsējiem par labu? Ņemsim nupat mūsu gadījumu. Teiksim, ka Strautmalis nopelnīs uz ass malkas 25 kapeikas, — tas būtu ik par 100 000 asīm 25 000 rubļu. Bet mēs gluži uz tās pašas malkas nopelnām — samērā ar tagadējām cenām — turpat 100 000 rubļu, tas ir — četras reizes tik daudz. Pilsētā tas vēl ko nozīmē, ka augšējās kārtas skaitļa ziņā daudz neaug; tad apakšējās — rūpniecībai un tirdzniecībai paplašinoties — spiedīsies uz augšu; un, ja augšējās kārtas vairs nespēj šo jauno elementu asimilēt, tad viss var būt, ka ar laiku zemākās šķiras pilnīgi emancipējas. Bet te, uz zemēm, mums katrā ziņā pieder un piederēs priekšrocības uz peļņu. Mūsu rokās stāv zeme, meži, kapitāli. Tos mēs dodam Strautmaļiem lietošanai tikai pret tādiem procentiem, kādus nupat nolīgām; viņiem — 1/4 no peļņas, mums — 3/4. Un, ticiet man, tā tas ies visur. Viņi būs mūsu darba rūķi, viņi dabūs savu pienācīgu algu, bet mūsu kapitāli tomēr augs drīzāk un vairāk. Pēc manām domām, tas gluži vienkāršs aprēķins.»

«Mans dēls priecājas nupat par pusmārciņu smagām līdakām,» Vestfāls lēni teica, «mēs runājam par lietām, kuru nedz jūs, nedz es nevaram grozīt. Bet inženieris Strautmalis — es gatavs derēt — sēd tagad augšā viens pats un pārraksta mūsu nolīgumu trijos eksemplāros. Un pār šito strīpu arī jūs savā vienkāršajā aprēķinā pāri netiksiet.»

«Te jau tūliņ redzam starpību starp Strautmaļu un mūsējo likteni. Caurām naktīm rakstīdams, viņš dabūs tikai apmēram ceturto daļu no savu pūliņu augļiem: vairāk kā trīs ceturtās daļas viņš atdos mums. Bet, ja nu arī mēs strādātum šai pašā laikā atkal ko citu, tad mūsu ienākumi vairotos varbūt otrtik ātri. Kā tur lai sacenšas tāds inženierītis, kam pat zirgs, ar ko viņš brauks uz pilsētu, būs jāņem uz parāda? Darbarīks viņš bijis un paliek. Un tādā ziņā es nebūt neesmu tam pretī, ka arī viņi nāk uz augšu... mums arvien vairāk vajadzēs inteliģentu darbaspēku, kas izpildīs mūsu nodomus. Ar to arī neies gluži pazušanā agrāko gadu ideālistu sapņi par tautas izglītību, par zemnieku pārtautināšanu. Tikai panākumi šiem romantiskajiem un sentimentālajiem mēģinājumiem meklējami citur: viņu vadoņi mēs allaž paliksim, lai gan ne ar Goetes un Šillera dzejām, ne ar diezin kādu Rankes vēsturi. Saimnieciskā ziņā, materiālā kultūrā mēs viņiem mūžam iesim pa priekšu... uzņēmēja viegli pelnāmie procenti allaž mums droši, toties drošāki, jo labāk mēs saprotam šās vienpusīgās galviņas nostādīt īstā vietā un pie pareiza darba... vajadzības brīdī — manis pēc arī — vienu pret otru.»

«Vienu pret otru...» Vestfāls atkārtoja. «Tad ar šādu nolūku jūs salaidāt naidā veco Strautmali ar jauno Jāņu vakarā?»

«Pa lielākai daļai — jā.»

«Un ar šo nolūku jūs likāt saprast kandidātam Strautmalim, ka ar savu stūrgalvību viņš izputinās tēvu no mājām, kad jūs uzteiksiet vecajam parādu?»

«Jā... tas zēns man sāka tapt drusku par daudz nekaunīgs.»

«Piedodiet, fon Zandena kungs,» Vestfāls teica, «kad es, kā vecāks cilvēks, jums izteicu savas domas šai lietā. Vai Strautmalim ir taisnība vai netaisnība, tas te tik daudz nekrīt svarā. Bet jūs katrā ziņā neizturaties taisni pret saviem līdzcilvēkiem... un tad taču kaut kur notiekas netaisnība un kaut kur tā atstāj savu sāpīgo dzeloni kā sakaitināta lapsene... Ņemsim to pašu Strautmali. Ja nu viņš ar nobītos no jūsu draudiem un piekāptos, tad tas tomēr nenotiks aiz pārliecināšanās, ka jūsu pusē taisnība; viņš jutīs tikai, ka jūs esat spēcīgāks par viņu. Un tādu cilvēku jums pagastā jau labi daudz, it īpaši starp jaunajiem. Vai jūs tos skaitāt par saviem draugiem? Vai jūs domājat uz viņiem palaisties, viņus rīkot savos nodomos kā šaha figūras? Labi, līdz šim visi jums ir piekāpušies. Bet ja nu kandidāts Strautmalis uzreiz nepiekāpjas? Ja viņš ļauj iziet savam tēvam no Strautmaļiem? Jūs nupat runājāt, ka tas esot mūsu kārtas labā — darbināt sev par pe|ņu viņējo inteliģentos spēkus. Es būtu varbūt teicis, ka mums ar šiem spēkiem jāiet roku rokās, jāstrādā kopā... vienalga! Bet katrā ziņā tas nevar tikt uzskatīts mums par labu, ja mēs viņus tīšu prātu bez kāda iemesla stādām pret sevi... Fon Zandena kungs, es tagad runāju kā muižnieks uz muižnieku: vai jūs esat ar apdomājuši, ka jūsu personiskie nelabvēļi var savu nelabvēlību attiecināt arī uz jūsu kārtu? Un es jums jautāju: vai jūs domājat, ka jums ir tiesība savu personisko patiku dēļ sagādāt nepatikšanas varbūt arī citiem mūsu kārtas locekļiem?»

«Nu, barona kungs,» Zandens sausi iesmējās, «ar šiem jaunkungiem es vēl tikšu viens pats gatavs!»

«Bet mēs, citi, varbūt netiksim ar viņiem gatavi. Un vai viens lai nepiekāpjas, ja tas nāk vispārībai par labu?»

«Bet šoreiz uzbrukums nāca no turienes,» Zandens atteica, «un katra piekāpšanās no manas puses tur tiktu iztulkota kā bēgšana. Tikai tad, kad neviens nevar šaubīties, ka es visu daru no laba prāta, — tikai tad es varētu grozīt savu izturēšanos pret Strautmali. Un turklāt jau es nekādi nedomāju viņam atmaksāt par notikušo. Tikai, ja viņš atkārto savus uzbrukumus, tad ķeršos arī es pie stingrākiem līdzekļiem.»

«Jūs zināt, fon Zandena kungs, kas Strautmali kūda uz šiem uzbrukumiem. Kāpēc tad jūs neatsakāties no šā piedauzības akmeņa?»

«Jūs domājat, lai es precētos?» Zandens uzreiz ievaicājās, un savādi smaidi pāršāvās pār viņa vīrišķo seju, bet Vestfāls tā nemanīja.

«Jā,» viņš vienkārši teica, «man šķiet, ka tas būtu vispareizākais ceļš, kā apmierināt pagastā uztrauktos prātus. Un Strautmalis, to zinādams, ciestu par visu pagājušo klusu. Par to es varu jums galvot.»

«Es pārdomāšu par to lietu!» Zandens pieceldamies teica, un atkal pārlaidās tie paši savādie smaidi viņam pār seju. «Bet tā jau mēs no zvejas nekā nedabūjam redzēt. Zvejnieki jau labi uz augšu pagājuši.»

«Jūs esat jaunāks,» Vestfāls atteica, «es tikām izlasīšu šās dienas pastu. Mūsu pastnieks jau te mēdz pūtināt zirgu.» Un viņš iegāja dzirnavās.

Zandens sarīkoja sulaini, lai tas aiznestu dāmām siltākas drēbes, un soļoja pats gausā gaitā gar upmali uz augšu, kur zvejnieku nemierīgā uguns kustējās un līgojās caur krūmiem. Viņš piebiedrojās Lūcijai, kura klausījās mātes bezgalīgajā disputā ar kandidātu un laikam arī garlaikojās, tām pašām frāzēm atkārtojoties kā caur linu maļamo mašīnu. Zandens klausījās brītiņu runātājos, tad piepeši apstājās un teica:

«Barones, redziet, kāds skats!»

Lūcija gluži labi saprata, ka Zandens viņu grib tikai izglābt no mātes un kandidāta teoloģiskajām gudrībām. Bet viņai nepatikās, ka Zandens nomanītu, cik vienaldzīga, ja īsteni ņemot, pat garlaicīga viņai šī saruna. Tādēļ viņa neapstādamās pameta tikai acis uz iesārto mēnesnīcu, kas pašlaik pacēlās pār naktspilno mežu, un atbildēja: «Nekas... diezgan patīkams.»

Zandens apklusa un sāka klausīties disputā. Runa pašlaik bija par Lutera un Kalvina rakstura savādībām vai citu kādu tikpat interesantu un tikpat viegli izprotamu lietu, un disputētāji laimīgi bija nokļuvuši līdz tam garastāvoklim, kur viens uz otru vairs neklausās, bet, pretniekam runājot, pārdomā tikai, kā turpināt savu izskaidrojumu, līdz atkal tiks pie vārda. Lūcijai jau sen likās, ka viņas māte saprot visu, ko teica Strautmalis, pavisam citādi, kurpretim Strautmalis baronietes runas plūdu nemaz nesaprot; bet tagad, kur arī Zandens sāka noklausīties šai sarunā, šī sajūta viņai uzmācās divkārt tik nepatīkami. Viņai likās, ka dažureiz ejot tā kandidāts, kā arī māte īstajam vārdam gluži tuvu garām... lūk, nupat izteiks to un sapratīsies! Bet jau nākošais teikums tos abus aiznesa kā jūras straume miglainos tālumos. Viņa pati nevarēja pateikt, kā skanētu šis īstenais vārds. Bet to viņa skaidri nomanīja, ka Zandens saprot, kur meklējams cēlonis šīm nebeidzamām pārprašanām... divos trijos teikumos viņš to varētu izskaidrot, bet viņš tā nedara. Viņš iet tai līdzi, klausās un cieš klusu... kā mēms pārmetums viņas ietiepībai.

«Lai nu vēl māte!...» Lūcija domā. «Sievietei jau tā neveicas runāt par dziļākām lietām... Bet kā tas Strautmalis neprot iedomāties otrā cilvēkā!» — un viņa sāka domāt tālāk, atcerēties agrāku laiku... Bet, cik viņa ar neatmeklējās pa savu atmiņu, nekā viņa tur neatrada, kas liecinātu, ka Strautmalis spēj nostāties uz otra cilvēka stāvokļa, raudzīties — tā sakot — ar otra acīm. «Viņam vajag tikai klausītāju!» viņai ienāca prātā... «Viņš pats neklausās. Kā zirneklis viņš velk savu pavedienu pats no savām smadzenēm...» Un viņa atcerējās tos brīžus, kad viņa acis atspīdēja aizgrābtībā, kad vārdi kā steidzīgi viļņi lauzās viņam pār lūpām un krūtis cilājās... bet vienmēr viņa redzēja to savā atmiņā kā runātāju, tikai kā savu domu izteicēju. «Viņš runā par daudzi» viņai atkal iešāvās prātā. Un, kas agrāk tai rādījās būt vīrestības liecība — teikt katram «patiesību» acīs, tas tagad viņai svērās jau tā kā uz pļāpības pusi. «Kāpēc viņš neprot vajadzīgā vietā klusu ciest!» viņa pie sevis sirdījās. Zandens vēl arvien neteica ne vārda. Zvejnieki pašlaik bija izvilkuši lielu lomu. Visi steidzās uz krasta piegāzi, gar kuru šaudījās zvejnieku ēnas laternu kustīgajā spīdumā. Līdakas sitās pa dūņaino tīkla asti; resnie sapaļi plātīja mutes, vēži čaukstēdami rāpoja starp spurainajiem asarīem un glumajām vēdzelēm. Zvejnieki jau labi bija iemetušies, un tādēļ arī savā valodā tie maz vien vairs kautrējās no «kungiem». Katra zivs dabūja savas piezīmes līdzi tarbā, kuras nereti varēja tikpat labi zīmēties arī uz kādu no skatītājiem. Zandens te bija īsti savā vietā. Kā šķiltin šķīlās viņa atbildes ar zvejnieku izteicieniem! Lūcija viņa vēl nekad nebija redzējusi tā sarunā ar zemniekiem. Tādēļ viņa arī bija pārsteigta par to, cik smalki viņš saprata šo vienkāršo dabas bērnu vienkāršās dvēseles, cik veikli viņš prata iekustināt viņu savādo asprātību un vadīt to taisni turp, kur tas viņam patika. Un beigu beigās: cik maz viņš tomēr runāja! Še viens vārds, tur divi... bet katrs savā vietā, katrs kā tēraudā iespiests. Un viņa nevilšus paskatījās uz Strautmali, kā tas stāvēja pussaliecies pie tīkla, divos pirkstos saņēmis zivi aiz žaunām un to tālu turēdams no sevis projām. «Pat zivis viņš nedrīkst droši saņemt rokās!» viņai iešāvās prātā.

«Jaunskungs, kad tik viņa neiekož!» kāds no zvejniekiem piezīmēja, un Strautmalis nokaunējies nometa zivi zālē... Spārdīdamās zivs vēlās uz ūdens pusi. Bet Zandens vēl īstā brīdī to noķēra ar īstu makšķerētāja ķērienu un gribēja mest tarbā, bet paskatījās viņai uz žaunām un uzkāpa ar visu uz krasta.

«Barones,» viņš teica, Lūcijai zivi rādīdams, «vai tā nav jūsu makšķere? Jums, ja nemaldos, vienu te priekš nedēļas norāva.»

«Arī to viņš atceras!» Lūcija nodomāja, atgādādamās, ka tiešām, no dzirnavām pārbraukusi, viņa par to mājā, Zandenam klātesot, bija runājusi. Tagad viņa pazina savu makšķeri, pie kuras vēl karājās īss drāts gabaliņš. Zandens gribēja izņemt āķi zivij no žaunām, bet Lūcija tā neatļāva. Viņa sajuta gandrīz tā kā mazu gandarījumu pierādīt Zandenam, ka arī viņa prot rīkoties ar zivīm — katrā ziņā labāk nekā... Viņa izņēma makšķeri un sāka to apskatīt, lai izzinātu, kādēļ tā notrūkusi... Zandens izteica arī savas domas, atstāstīja līdzīgus gadījumus no savas dzīves, pārgāja tad uz makšķerēšanu vispārīgi — un, pirms Lūcija to nomanīja, jau viņa ar Zandenu bija iestigusi dziļās valodās. Izrādījās, ka viņš bija nupat lasījis par jauniem pārlabojumiem pie foreļu makšķerēšanas, bija arī parakstījis no ārzemēm vajadzīgos daiktus un gaidīja tos atsūtām jau šinīs dienās. Ja baronesei un viņas mātes kundzei, kura arī labprāt makšķerēja, tur nebūtu nekas pretī, tad jau varētu drīzumā izrīkot kādu makšķerēšanu Zvirgzdupes augšgalā... varbūt jaunnedēļ... Un Lūcija gribēja tūliņ apvaicāties pie mātes un brāļa, bet nule tik vēl nomanīja, ka viņi stāv vairs tikai uz krasta... zvejnieki plunčājās atkal pa ūdeni, zivju nesējs un uguns rādītājs bija aizgājuši uz vienu, kungi uz otru pusi. Zandens paņēma zivi un aiznesa to zivju nesējam, bet Lūcija gaidīja viņu pārnākam, lai tad lēnām pa mēnesnīcu, citiem sekojot, varētu turpināt sarunu, kuru viņa saprata daudz, daudz labāk nekā to par Luteru un Kalvinu...

Ap pulksten diviem izbrauca no dzirnavām vairāki rati. Uz vienu pusi aizlaida Zandens, uz otru Vestfāli un kandidāts. Bet pusstundu vēlāk apturēja pie krodziņa kāds zemnieks savu zirģeli un sāka raudzīties uz dzirnavu pusi. Drīz parādījās starp kokiem kāds slaiks stāvs. Inženieris Strautmalis pienāca pie ratiem, iekāpa tajos, klusu ciezdams, un pateica: «Nu!» Zirdziņš gausi sāka rikšot uz staciju, no kurienes Strautmalis gribēja steigties uz pilsētu ar parakstītu līgumu kabatā...

PIEKTĀ NODAĻA

Pilsētā nobraucis, Strautmalis vispirms aizgāja pie Vestfāla un Zandena advokātiem un parunājās par tiem par līguma apstiprināšanu. Tie bij ar mieru spert visus iepriekšējos soļus; bet drīzumā būšot jauntaisāmā dzelzceļa akcionāru sapulce, uz kuru ieradīšoties arī abi šie muižnieki; tādēļ parakstīšanos uz apstiprinātiem eksemplāriem varot atlikt līdz viņu atbraukšanai. Pie tās pašas reizes Strautmalis dabūja zināt, ka minētā akcionāru sapulcē esot izcēlusies šķelšanās. Tuvāk apklaušinādamies, viņš dabūja šādas ziņas: jaunajam šaursliežu dzelzceļam bij tikai vietēja nozīme. Tādēļ arī par tā taisīšanu rūpējās pirmā kārtā apkārtnes muižnieki un daži tirgotāji. Īstā pareizā stiga šim ceļam gan iznāktu gar Zvirgzdupes muižu; tad vielas, no kurām varēja gaidīt vedamās mantas, vienlīdzīgi izdalītos pa abām pusēm ceļam. Bet Vilku purvs bija pazīstams kā nepārvarams kavēklis, kādēļ nācās taisīt ap to līkumu, kādēļ ceļš iznāca par kādām 15 verstīm garāks un arī krietni dārgāks. Bet tas vēl būtu paciešams. Tikai viena daļa muižu tādā ziņā palika par tālu sāņš no ceļa, kādēļ arī viņu saimniecībām no tā bija paredzams mazs labums. Un tā izcēlās starp akcionāriem divas partijas. Viena vēlējās, lai laiž ceļu purvam gar rietumu malu, otri — gar austrumu pusi. Priekš neilga laika bija atnākusi ziņa, ka uzvarējuši austrumnieki: valdība apstiprinājusi viņu ieteikto stigu. Rietumnieki taisījās pavisam atraisīties no šā pasākuma, kas viņiem nevarēja atnest kāda liela labuma, un sāka pārdot savas akcijas, tādā kārtā to cenu biržā pavisam samaitādami. Gandrīz likās, it kā rietumnieki gribētu galīgi izputināt akciju biedrību, lai nenāktos viņiem iemaksāt par savām dalības zīmēm pilnu summu un tā izdalīt izdevumus par iepriekšējiem darbiem uz visiem akcionāriem. Direkcija bij lieliski uztraukta un sasauca ārkārtēju akcionāru sapulci, lai kā nekā nodrošinātu biedrības satricināto stāvokli un dabūtu pilnvaru darba sākšanai.

Biedrības izjukšana ne pagalam nederēja Strautmaļa projektā. Bet tagad viņš nevarēja darīt it nekā. Bij mierīgi jānogaida, līdz sabrauc akcionāri.

Pa to laiku viņš uzcītīgi apmeklēja vienu no ievērojamākām mašīnu fabrikām, caur kuru bij nodomājis apgādāt vajadzīgās mašīnas. Stundām viņš varēja noskatīties, kā cilājās smagie āmuri un krita uz sarkanajām dzelzs pikām, kā plūda šņākdams un kūpēdams šķidrais metāls no kausējamām krāsnīm, kamēr puskailie, nokvēpušie strādnieki, no sviedriem un eļļas spīdēdami, klusu kustējās pa kvēlošajām krāsns priekšām, kamēr viņu ēnas krustojās un locījās uz šķūņa sienas — lejā šaurākas, augšā platākas... Kā patīkamā mūzikā viņš klausījās kniedētāju nemitīgos klaudzienos, ratu švīkoņā, tērauda dreiju spiegšanā. Viens no šās fabrikas inženieriem bij Strautmaļa studiju biedrs. Uzdzirdis, ka Strautmalim vajadzēs turbīnas un papīra fabrikas mašīnu, viņš to iepazīstināja ar pašu direktoru, un tā iesākās bezgalīgi rēķini gan par turbīnu, vārpstēm, zobratiem, siksnu ratiem, transmisijām, gultnēm no tērauda, no baltlējuma... tad par koka zāģētavu, par koka maļamo mašīnu un par daudz, daudz citām lietām.

«Par naudu jūs neraizējieties!» direktors viņu arvien drošināja. «Jūsu līgums ar Vestfālu un Zandenu ir kapitāls.» Un atkal viņi rēķināja un kaulējās, un pārgrozīja vakarējos skaitļus, līdz beidzot uz Strautmaļa līdz atvesto upes ūdeņa aprēķinu pamata bija nolīgts, ka mašīnu fabrika uzņemas viņam apgādāt visas mašīnas, līdz viņš to teiks. Bet izšķirošo vārdu Strautmalis gribēja teikt tikai tad, kad būs noturēta dzelzceļa akcionāru sapulce. Tur viņam bij savi aprēķini.

Noliktā dienā viņš ieradās uz līgumu apstiprināšanu pie notāra un krepostnodaļā kopā ar Vestfālu un Zandenu. Pēdējais bij ļoti jautrs, jo dzelzceļam bij jāiet taisni gar viņa muižu. Uz rietumnieku opozīciju viņš daudz neklausījās, cerēdams, ka tie vārdos būs drošāki nekā darbos. Tomēr ar dažiem kungiem viņš gribēja aprunāties pirms sapulces sākšanās, un tādēļ līgumus viņš parakstīja ar sevišķu skubu.

Akcionāru sapulce bij nolikta uz pulksten trijiem pēcpusdienā. Bet jau ap diviem sāka lasīties kopā lauku muižnieki, saules nodedzināti, savās mednieku cepurēs ar medņa spalvu aiz cepures auklas vai arī gaišajās, kā no sūnām taisītās, kurām viens nags uz priekšu, otrs atpakaļ. Parādījās arī pa tirgotājam ar obligāto cilindru, izdzīto žodu, apaļo vēderu un smagu zelta ķēdi pār to. Viens par otru viņi gribēja izrādīties mierīgāks un viens par otru vairāk saplaka, ja redzēja pie pretiniekiem piestājamies pa akcionāram, kuru viņš bij skaitījis savai partijai par drošu.

Beidzot pulkstenis ir trīs. Visi drūzmējas uz sapulces zāli augšējās telpās, kur direktori jau nostājušies pie galda, rakņājas pa saviem papīriem un sačukstas, pieiet pie viena, pie otra, pavaicā, parausta plecus, iet atkal pie galda un rakņājas. Pamazām pildās krēslu rindas, direktoru acīm vērīgi lūkojoties, ap kuru vadoni pulcējas visvairāk piekritēju. Sāk dalībnieki jau iekāsēties, trinas daži nepacietīgi uz krēsliem, bet sēde vēl netiek atklāta: trūkst paša galvenā direktora — visas biedrības dvēseles. Un sačukstēšanās pie rietumniekiem pieņemas, zīmīgi smaidi parādās uz viņu vadoņa bārzdainā seja, bet labā puse top arvien klusāka un drūmāka. Pat Zandens, viens no austrumnieku vadoņiem, jau divas reizes izvilcis pulksteni. Beidzot viens direktors iziet no zāles — laikam pie telefona, kamēr otrs drebošu roku pazvana, izskaidro sapulci par atklātu un uzaicina akcionārus vēlēt balsu skaitītājus un sapulces vadoni. Balsu vairums grib par vadoni veco Vestfālu, kuram pašam muiža tikpat tālu no austrumnieku, kā no rietumnieku kārotās stigas. Bet tas atlūdzas no šā goda un norāda uz Zandenu, kam lieta esot labāk pārzināma, kurš tad arī tiek ievēlēts ar mazu balsu vairumu. Austrumnieki uzelpo, bet rietumnieku vadonis vēl arvien raugās uz galvenā direktora tukšo sēdekli un smīn.

Beidzot ienāk izgājušais direktors un nosēstas domīgs pie galda, galvu papurinādams uz biedra jautājumu. Zandens iet pašu laiku uz katedru, kad durvis atkal atveras un gaidītais direktors pūzdams elsdams ieskrien, nostājas pie katedras un lūdz vārdu. Zandens tam atļauj runāt.

«Mani kungi!» direktors sausu rīkli runā. «Ja sapulce atļauj, tad es viņai vēlētos paziņot kādu jaunu priekšlikumu, kas visām debatēm varbūt dotu noteiktu un vēlamu virzienu.»

Sapulce ir ar mieru, un Zandens piezīmē, ka balsot, zināms, par priekšlikumu, kas nestāv uz dienas kārtības, nevarēšot; bet kā materiāls pie debatēm tas varbūt būšot ļoti derīgs.

Direktors izvelk no krūšu kabatas vēstuli un saka:

«Šo vēstuli man atnesa nupat priekš kādas stundas. Tādēļ arī sapratīsiet, kādēļ nokavējos, meklēdams pārliecināties par tās nozīmi. Bet atļaujiet!» — Un viņš sāka lasīt: «Augsti godāts kungs! Esmu dzirdējis, ka jauntaisamā šaursliežu dzelzceļa akcionāru starpā radusies nevienprātība tādēļ, ka nav iespējams vienlīdzīgi ievērot visu vajadzības. Tā kā man ir nākušas zināmas tādas lietas, kas dzelzceļa projekta sastādītājiem vēl nebija pazīstamas, kaut gan, tās sev par labu izlietojot, dzelzceļa sabiedrība ne tikai labāk varētu ievērot savu locekļu dibinātus prasījumus, bet arī ievērojamā mērā salētināt pašu ceļa taisīšanu, tad uzdrošinos griezties pie jums ar lūgumu darīt sabiedrībai zināmu šādu priekšlikumu: es uzņemos tai nodot projektu, pēc kura aiztaupās pie ceļa taisīšanas vismaz 150 000 rubļu un paplašinās apgabals, no kura sagaidāmas vedamās mantas dzelzceļam, samērā ar tagad apstiprināto stigu. Kā atlīdzību par šo projektu es prasu 50 procentus, t. i., pusi no tās pašas naudas, kas skaidri pierādāmā kārtā tiks ar manu priekšlikumu aiztaupīta. Šī atlīdzība būtu izmaksājama tādā veidā, ka es dabūju 2/5 no tās skaidrā naudā vienu mēnesi pēc tam, kad sabiedrība atzīst un pieņem manu projektu par labu, bet par atlikušajām 3/5 es saņemtu jaunā dzelzceļa akcijas pēc nominālvērtības. Projektu es iesniegšu katru brīdi, tiklīdz man pilnvarotā direkcija ar rakstu būs paziņojusi, ka ar augšā minēto prasījumu viņa mierā, ja izlietā manu priekšlikumu. Visā padevībā Vilis Strautmalis, inženieris.»

Lasītājs pārlaida acis pār sapulci. Visi raudzījās kā gaidīdami uz viņu, tikai rietumnieku vadonis smaidīja savus neticīgos smaidus.

«Kas tas Strautmalis tāds ir?» viņš beidzot ievaicājās. «Kāds Amerikas inženieris, vai?»

Direktors negrieza vērības uz zobojumu, bet runāja tālāk uz sapulci:

«Vēstuli saņēmis, es steidzos uz mūsu tehnisko augstskolu apvaicāties par šo inženieri. Tur man izskaidroja, ka viņš esot bijis viens no visvairāk apdāvinātiem šā institūta audzēkņiem. Tad es braucu uz viņa dzīvokli... drusku patālu viņš gan dzīvo... bet ceļā, šurp braucot, man bij izdevība pārliecināties, ka mums laikam darīšana ar ievērojamu cilvēku.»

Tad arī Zandens iemaisījās. «Man šis kungs labi pazīstams,» viņš teica, «un viņa apķērību man jau nācās apbrīnot. Viņš ir cēlies no zemniekiem, un tādēļ arī šī — teiksim — drusku neveiklā neuzticība mūsu sabiedrībai... viņš vēlas ar rakstu direkcijas solījumu... Bet es domāju — šai formālai pusei mēs varētu drīzāk iet pāri, ja tikai viņa aprēķini citādi ir pareizi. No savas puses varu liecināt, ka Strautmaļa kungs nemēdz pārskatīties, ko apstiprinās arī barons Vestfāla kungs.»

Arī Vestfālam izsacījušam savu pārliecināšanos, ka Strautmaļa projekts katrā ziņā apskatāms, direkcijai tika atļauts uz savas pilnvaras pamata sākt meklēt pēc līdzekļiem, kā salētināt dzelzceļa taisīšanu. Tad direkcija parakstīja Strautmaļa pieprasīto solījumu — un direktors izsteidzās ar to pa durvīm. Par mazu brītiņu viņš atgriezās ar Strautmali un stādīja to sapulcei priekšā.

Neveikli palocījies, Strautmalis palika domīgs stāvam pie direkcijas galda. Rādījās, ka viņš gribēja ko teikt, bet atkal apdomājās, nosarka, paņēma no galda lineālu un piegāja ar to pie kartes, kas karājās pie sienas, rādīdama dzelzceļa apstiprināto un arī tikai projektēto stigu līdz ar visu Vilku purvu.

«Visdabiskākā vieta jaunai dzelzceļa stigai būtu še gar Zvirgzdu muižu,» Strautmalis runāja, ar lineālu pār karti vilkdams, «bet tad tai būtu jāiet pār tā saucamo Vilku purvu, kuru līdz šim turēja par nepārejamu.»

«Tikai līdz šim?» vairākas balsis pārsteigumā iesaucās.

«Jā, tikai līdz šim,» Strautmalis turpināja, «jo Vilku purvam ir ciets kaļķakmeņa pamats, kā tas katram redzams pie Zvirgzdupes dzirnavām. Un vienā vietā, purvam pa pašu vidu, šis pamats atrodas tikai divas līdz trīs pēdas dziļi apakš dūņām. Kaut gan šī grēda ir ne visai plata, tad tomēr dzelzceļa dambim tās pietiks, turklāt vēl ievērojot, ka tā nemet gandrīz nekāda līkuma.»

«Vai jums, inženiera kungs, tās vieta tuvāk pazīstama?» Zandens vaicāja.

«Jā. Te ir maza skice, kurā apzīmēta tā viņas galvenā līnija, kā arī tās profils. Pamatīgu mērījumu es bez palīgiem nevarēju izdarīt; bet grēdas virzienu un augstumu es izmērīju, pats pār šo purvu pāri iedams.»

«Pār Vilku purvu!» iesaucās Vestfāls.

Sapulces dalībnieki steidzās ap galdu, uz kura Zandens bija izklājis Strautmaļa zīmējumus. Zandens uzņēmās būt par izskaidrotāju, bet Strautmalis atkāpās drusku nomaļš un raudzījās nesaprazdams uz nelielu kungu pulciņu, kuri bij palikuši sēdot gandrīz vai dusmīgām sejām.

Kāda roka aizskāra viņa plecu. Viņš atgriezās: vecais Vestfāls stāvēja pie viņa.

«Atļaujiet, Strautmaļa kungs, ka novēlu jums no sirds laimes uz jūsu atradumu!» viņš sirsnīgi runāja, tam roku sniegdams. «Vai zināt, man visu šo laiku bij tāda nemierīga sirds, sak, nezin, ja neesmu jums mežu un dzirnavas pārdevis par dārgu... Jūs jau ar vēl tikai jauns iesācējs, neesat vēl piedzīvojuši, cik lieliski atšķiras īstie skaitļi no tiem, ko izrēķina uz papīra. Bet tagad man vairs nav šo iekšējo pārmetumu. Dzelzceļa stacija tagad katrā ziņā būs pie dzirnavām.»

«Tā es ar domāju,» Strautmalis atbildēja.

«Tas bija vajadzīgs priekšlikums vajadzīgā brīdī,» Vestfāls runāja, «apvaicājieties tikai, kā rītu stāvēs mūsu akcijas.»

«Na, to jau tagad var redzēt,» Zandens pienākdams teica, «mūsu akcijas ceļas taisni par tikpat daudz procentiem, par cik procentiem stiepjas tur tiem kungiem seji!» Un viņš viegli pameta ar galvu uz to pusi, kur sēdēja dusmīgie kungi.

«A, tie jau rietumnieku galvenie vadoņi,» Vestfāls teica.

«Nu, no šā amata viņi tagad mierīgu sirdi var atteikties, redzēdami, ka nav vairs nekādu rietumnieku, ko vadīt. Bet tas sarkanbārdis tur nekad nebūs jūsu draugs, Strautmaļa kungs: jūsu projekts izmaksā viņam savus divdesmit tūkstošus rubļu.»

«Vai tas nebūs viņa paša projekts, ko viņš tik dārgi samaksā, fon Zandena kungs?» Strautmalis piebilda. «Bet nu jau gan laikam sāksies apspriešana, un tādēļ lai man būtu atļauts atvadīties. Uz atbildi es gaidīšu viesnīcā...» Viņš minēja kādas vienkāršas viesnīcas vārdu.

Pienāca citi kungi, kas vēlējās iepazīties ar Strautmali. Bira šādi tādi jautājumi, pa starpām laimes vēlējumi. Strautmalis noklausījās viņos mierīgi, atbildēja dažam pāra vārdus un beigās izspraudās laimīgi pa durvīm. Uz ielas izgājis, viņš vispirms apstājās un sāka tad iet uz viesnīcas pusi.

«Pirmā laipa nu būtu mesta,» viņš nomurmināja un skatījās uz gājējiem, kas steidzīgi viņam devās garām. Un gluži smieklīgas domas viņam nāca prātā: «Kā būtu, ja šitais resnais kungs sēdētu uz izkaltuša klepera un kleperis sāktu trakot?» Un citas tādas neprātības. Pie pilsētas dārza nonācis, viņš uzreiz sevi jautāja: «Ar kādām cerībām es gaidīju šā acumirkļa, kā simtējādi es viņu sev biju iztēlojis... un nu, kur viņš klāt, es eju pa ielu kā paklīdis ielas zēns un domāju ielas zēnu domas. Vai viss, kas sasniegts, ir tikpat niecīgs?»

Bet drīz viņš saprata, ka pēdējo dienu iekšējie uzbudinājumi to nogurdinājuši. Viesnīcā nonācis, viņš novilka zābakus un svārkus un likās gultā. Pēcpusdienas saule spiedās caur aizkarīem un sildīja vēl vairāk jau tā karsto gaisu. Mušas nekaunīgi mācās virsū gulētājam, un pa viņa dvēseli sīca domas un gleznas vēl uzbāzīgāk cita caur citu, dzenādamas miegu no viņa projām. Ilgi Strautmalis klausījās gan uz mušām, gan uz nervozajām domām. Galva viņam sāpēja. Troksnis no ielas šodien bija nedzirdēti skaudrs. Strautmalī sacēlās aukstas dusmas. «Nospiedīšu to visu!» viņš domāja. Un šis nodoms, šī griba uzgūlās kā vēss, lēns, bet neatbīdāms slogs uz visu viņa iekšējo kurnēšanu un nemieru. «Nospiedīšu,» — šī viena noņemšanās aizbāzās kā nesaliecams tērauda stienis aiz nervozo domu durvīm, un Strautmalis beidzot iegrima pusmiegā.

Viņu iztraucēja klauvēšana pie durvīm. Piecelies viņš apvilka zābakus un svārkus un atslēdza durvis. Ienāca mašīnu fabrikas direktors.

«Atļaujiet, ka novēlu jums laimes!» viņš, vēl uz sliekšņa būdams, teica.

«Uz ko?»

«Uz jūsu projektu, zināms. Tas jau skrien kā uz vēja spārniem pa veikalnieku un biržas vīru aprindām.»

«Vēl jau putns mežā,» Strautmalis atvairījās.

«Tas putns jau ir piesiets. Tas vairs vaļā nespruks! Un nu varam parakstīt mūsu līgumu par mašīnām? Rītu brauc mūsu aģents uz ārzemēm, tad vajadzīgās mašīnu daļas mēs varētum jau ar to pasūtīt.»

Strautmalim tapa drusku nepatīkami. Visu laiku viņš bij vairāk tikai rotaļājies ar domām, ka vajadzētu jau šovasar uzstādīt turbīnu, savest pa ziemu mašīnas un atvērt fabriku jau uz nākošu vasaru. Un bez tam viņam bij vēl viens cits nodoms, rūpīgi slēpts, kurš ar būtu izvedams jau līdz ar dzelzceļa atvēršanu, kas katrā ziņā varēja notikt — pie labas gribas — no rudens par gadu. Bet tagad, kur viņam bij jāsper izšķirošais solis, viņš tomēr sāka vilcināties.

«Jā, bet man jau vēl nav ne graša naudas, ko jums iemaksāt!» viņš iesaucās.

«Nu, kas par to!» direktors atbildēja. «Maksāt jau var arī vēlāk, bet ar darbiem nevar vilcināties. Jūs taču gribēsiet, lai uz rudeni turbīna jau ir ierīkota, bet tagad mums jau vasaras vidus. Kad lai to visu padara? Pie uzstādīšanas ar noies laiciņš... lemaksājiet mums, kad esat saņēmuši naudu no akciju sabiedrības!»

«Bet kad nu es no viņas nemaz nedabūju?» Strautmalis atkal vilcinājās.

Direktors brītiņu paskatījās uz viņu kā nesaprazdams, pasmaidīja tad drusku un teica:

«Ja jums tur nekas nav pretī, tad jau šovakar pat jūs varat dabūt savus trīsdesmit tūkstošus, izmaksātus uz akciju sabiedrības konta.»

Strautmalim acis iezibējās.

«Turēšu jūs pie vārda, direktora kungs,» viņš teica, «līdz man šī nauda rokā, tad es parakstu līgumu. Tikai man jāpiebilst, ka pats nezinu, kur tā būtu dabūjama.»

«To jums pateikšu pēc pusstundas,» direktors atbildēja, «ja jūs būtu tik laipni nonākt Komercviesnīcā. Tātad uz redzēšanos!»

Pusstundu velak Strautmalis atpvaicajās Komercviesnīcā pēc direktora. Padevīgi palocīdamies, sulainis to uzaicināja nākt līdzi un aizveda pa mīksti izklātiem koridoriem uz kādu sevišķu istabu. Strautmalis pieklaudzināja un iegāja.

«Ā, tur jau mūsu glābējs nāk!» viņam sauca Zandena balss pretī. Strautmalim, no lauka ienākušam krēslainā istabā, grūti nācās izšķirt atsevišķus priekšmetus. Bet, acīm ar krēslu apronot, viņš ieraudzīja, ka istabā sēd pavisam trīs kungi: direktors, Zandens un vēl kāds trešais, kas izskatījās drusku pēc ārzemnieka, drusku pēc žīda. Pie iepazīšanās svešā vārds tika izrunāts tik neskaidri, ka Strautmalis tā pavisam nesaprata. Direktors un Zandens viņu saukāja par baņķiera kungu.

«Jūsu projekts, inženiera kungs, atrada vispārēju piekrišanu,» Zandens runāja, kad Strautmalis bij nosēdies pie galda, uz kura arī priekš viņa jau atradās šampanieša glāze. «Formas pēc, zināms, direkcija izsūtīs vēl savus inženierus, lai tie pārbauda jūsu skaitļus; bet par to jau nešaubās neviens, ka jūs esat mūsu Gordija mezglu nevis sacirtuši, bet atraisījuši pārsteidzošā kārtā. Uz jūsu veselību, inženiera kungs!» viņš teica, tam glāzi sniegdams.

Iesākās sarunas par nodomāto papes fabriku. Baņķieris apvaicājās par to, kur un kādā kārtā Strautmalis domājot atrast noņēmējus saviem izstrādājumiem, cik apmēram varēšot par mēnesi izstrādāt, cik augsta esot muita ārzemju papei un tā tālāk. Strautmalis noprata, ka «baņķieris» to visu zina pats ļoti labi, un tādēļ viņš arī atbildēja vienkārši un bez kādas izvairīšanās. Tad nāca runa par vajadzīgajām mašīnām — un Strautmalis atkārtoja, ka bez drošības rīcības kapitāla šis neuzdrošinoties šogad iesākt lielākus darbus.

«Tomēr man šķiet, ka jums būtu zaudējums vēl ilgāk kavēties,» Zandens piezīmēja. «Dzirnavās dambis pašulaik tiek taisīts. Tādēļ gluži dabiski, ja to ierīko tā, kā vajadzīgs turbīnai. It īpaši ūdens kastes jātaisa turbīnas vajadzībām. Tātad turbīna šogad jums tā kā tā jāierīko, ja negribat nākošo gadu plēst šāgada darba lielu daļu laukā un pārtaisīt par jaunu. Bet vai tad turbīna lai stāvētu visu ziemu dīkā? Katrā ziņā jel uz pavasarī jums vajag atvērt fabriku! Kokus savedīsim pa ziemu. Un ar to naudu... redziet, pēc manām domām, tur nekādas nedrošības nav. Cik ilgi taču paies, līdz jūsu projekts būs pārbaudīts un apstiprināts? Lai tas ar iet cik gausi, tad uz nākošu pavasarī taču katrā ziņā viss jau būs kārtībā. Bet līdz tam laikam katrs, ja vēlaties, arī es pats, jums aizdos vajadzīgo kapitālu. Teiksim tā: es jums aizdošu šo naudu pret vekseli uz vienu gadu, skaitot no šās dienas; ar sabiedrības direkciju es stāvu tuvā sakarā un tādēļ katrā brīdī, līdz direkcija pārliecinājusies par jūsu projekta pareizību, varu no viņas dabūt jums pienācīgo naudu un tā regulēt jūsu parādu. Vekselis tad paliktu direkcijas rokās kā pierādījums, ka viņai tikpat lielas prasības no jums, cik jums no viņas skaidrā naudā, līdz tad pilna sapulce apstiprinātu viņas rīkošanos un atļautu arī — jums izdot zināmās akcijas.»

Strautmalis sāka pārdomāt. Kāda interese bij Zandenam steidzināt fabrikas uzcelšanu? Tikai tā, lai drīzāk varētu sākt pārdot savu mežu par Strautmaļa solīto cenu? Zandenam naudas spaidu nebij... kā citādi viņš varētu aizdot lielākas summas? Un otrkārt: kādēļ viņš nebij uzskābis par to, ka, dzelzceļam gar dzirnavām ejot, malkas cena ir par lētu? Un jaunā stiga tā kā tā ir Zandenam mazāk pa rokai nekā austrumnieku nodomātā. Bet Zandens par visu to neiztaisa nekā. Vai tik tur neslēpjas kādi tālāki nodomi? Bet Strautmalim galva vēl bij kā svina pielieta un domas kūtri lidoja pa smadzenēm kā garlaikodamās un nevarēja atrast nekā bīstama Zandena piesolījumā.

Zandens laikam nomanīja viņa domas. «Jums no akciju biedrības skaidrā naudā nāksies, cik var paredzēt, vismaz 30 000 rubļu,» viņš runāja. «Ja vēlaties, tad baņķiera kungs pret jūsu vekseli un uz mana vārda, ar manu akceptu jums katru brīdi izmaksās šo summu. Jūs redzat, ka es jūtos pilnīgi drošs, būdams pārliecināts, ka jūsu projekts tiks pieņemts.»

Zandenam bij taisnība: uz nedrošām cerībām viņš taču neietu galvot par trīsdesmit tūkstošiem rubļu tikai pret vienkāršu vekseli; Strautmalis taču varēja jau rīt pārdot savu līgumu par dzirnavām un mežu — pie kā tad Zandens turētos, ja ne pie akciju biedrības?

Un tomēr kāds iekšējs nemiers viņu vēl atturēja. Viņš piepeši apskatījās visapkārt un noķēra baņķiera glūnošo skatienu. Bet varbūt viņš arī pārskatījies. Baņķieris, kā likās, apbrīnoja tikai viņa žodu. Domas atkal viņam tinās un netika nekur uz priekšu. Drusku noskaities, viņš izdzēra savu glāzi līdz dibenam, lai dotu spārnus savām domām. Tas taču bij tik nepatīkami: taisni vienā no vissvarīgākiem un izšķirošiem acumirkļiem šis durnums, gurdenums! Vēsais šampanietis viņu drusku atspirdzināja.

«Vai jūs nebūtu tik laipni man ļaut līdz rītam apdomāties?» viņš beidzot teica. Pār Zandena seju pārvilkās tikko manāma ēna. Tomēr viņš atbildēja jautrā balsi:

«Jūs esat par daudz apdomīgi! Mūsu laikos vajag arī tādu cilvēku. Par sevi saprotams: jūs varat izlietot manu kredītu tad, kad jums taisni patīk, — šodien, rītu vai citu gadu. Tikai es domāju, ka jums nauda jau šodien vajadzīga, lai varētu noslēgt līgumu ar mašīnu fabriku.»

«Varbūt būtu iespējams mašīnas pasūtīt ārzemēs arī drusku vēlāk,» Strautmalis atbildēja, «un turbīnai tas viena alga, vai to sāk taisīt divas dienas agrāk vai vēlāk.»

«Zināms, ka tas vienalga,» fabrikas direktors piebalsoja. «Tikai mašīnu pasūtīšana iznāk drošāka, ja mūsu aģents redz pats savām acīm visu. Bet tas viss vienalga: es tomēr esmu pārliecināts, ka jūsu apdomāšanās jūs vedīs pie sprieduma, ka fon Zandena kunga piesolījums pieņemams abām rokām, un tādēļ es uzdošu aģentam, lai viņš apskatās un norunā jau tagad visu — arī bez cieša līguma ar jums. Mēs, veikalnieki, nedrīkstam tā kavēt laiku ar ilgu apdomāšanos... tad konkurence mums visur aizsteigsies priekšā. Tātad, Strautmaļa kungs: pēc diviem mēnešiem mēs jums izsūtīsim turbīnu un daļu no vajadzīgajām mašīnām, ja jūs mums tai dienā iemaksāsiet 5000 rubļu. Citas mašīnas saņemsiet katru īstā laikā un nomaksāsiet mums visu, izpirkdami vekseļus, kurus jūs mums ieķīlāsiet, kad tās tiks izsūtītas. Jūs neesat tādā ziņā it ne ar ko saistīti kā tikai ar to, ka zināt, kur katru brīdi varat dabūt vajadzīgās mašīnas. Vai būs tā?» Direktors sniedza Strautmalim roku.

«Bet ja nu izrādītos, ka es tomēr nespēju pasūtīt turbīnu?» Strautmalis vēl vilcinājās.

«Tad mēs paturēsim viņu par piemiņu baltiešu apdomībai,» direktors atbildēja un spieda Strautmalim roku.

«Nē, direktora kungs!» Zandens iesaucās. «Tad es samaksāšu viņu un iznomāšu Strautmaļa kungam uz nopirkšanu! Jūs esat savāds cilvēks, Strautmaļa kungs, piedodiet man to! Jūs laikam neuzdrošinātos pat pa Jēkaba trepēm kāpt debesīs, baidīdamies, ka daži kāpšļi varbūt jau ietrūdējuši.»

«Un te ir mūsu aprēķini un līguma noraksts,» direktors runāja, viņam pasniegdams dažus papīrus, «mans paraksts uz tiem jau ir. Līdz jūs esat apdomājušies, tad parakstait tikai savu vārdu un mēneša dienu — ar to pietiks. Apgrozījums ir nauda, Strautmaļa kungs. To zināsiet arī jūs pēc pieciem gadiem.»

Strautmalis iebāza pasniegtos papīrus krūšu kabatā.

«Un nu, mani kungi, liksim darīšanas pie malas un iebaudīsim Dieva dāvanu,» Zandens teica, slaidās glāzes piepildīdams, «Šoreiz, Strautmaļa un direktora kungi, atļaujiet, ka mēs ar baņķiera kungu esam saimnieki un jūs mūsu viesi! Strautmaļa kungs man šodien ir izglābis skaidrā naudā visu to summu, kuru es gatavs viņam aizdot, un baņķiera kungam drusku vairāk. Tādēļ jūs, inženiera kungs, arī sapratīsiet, aiz kāda iemesla neesmu sapīcis uz jums, kaut gan jūs veco Vestfālu un mani esat pataisījuši drusku tā par skolas puikām. Bet, lai kā... ar jums ir prieks kopā rīkoties. Vai jūs spēlējat šahu? Jā? Nu redziet, ar prātīgu pretinieku ir daudz patīkamāki partiju zaudēt nekā pret neveikli vinnēt.»

«Kā jūs domājat, fon Zandena kungs,» baņķieris ieminējās, «kad mēs papriekšu drusku ko uzkostu un tad aizbrauktu līdz vasaras teātrim? Šovasar tas smalki azortēts...» — un viņš piemiedza vienu aci. «Jautra dziesma, pēc tam pie vakarīņām... jautri seji... Varbūt gadās vēl pazīstamas no pērnajā gada...» — un viņš atkal piemiedza aci.

Zandens lika atnest šā vakara programmu. Bij operete ar baletu. Viņš sāka pārskatīt dziedātāja vārdus.

«Tiešām!» viņš piepeši iesaucās: «Mūsu čigāniete atkal ir te! Kam jūs, baņķier, man to agrāk neteicāt? Zināms, šodien jau gan vaļas tā kā tā nebij. Katrā ziņā tā ir varena ideja. Vai zināt, Strautmaļa kungs: čigāniete jums šovakar jāredz! Mēs viņu tikai tā saucam par čigānieti; kādas tautas viņa īsti ir, to neviens nezina, vismazāk viņa pati. Varbūt kādas vēl neuzietas saulainas zemes pilsone... Neatsakaities, Strautmaļa kungs! Jūs esat noguruši... pārmaiņa jūs uzjautrinās. Katrā ziņā brauciet līdzi uz teātri!» Un, sulaini piesaucis, viņš tam uzdeva tūliņ pa telefonu likt ieturēt četras biļetes.

Vasaras teātris atradās pilsētas malā. Tādēļ viņi visi četri, iztukšojuši vēl kādu pudeli šampanieša, devās jau priekš pusdeviņiem turp un piebrauca pie dārza, kur atradās teātris, taisni kad bij nobeidzies pirmais cēliens. Vai tas bij no izdzertā vīna vai arī no spirgtāka gaisa, bet Strautmalis jutās jau labāk. Atgriezās arī vecā drošība, un viņš pats nevarēja saprast, kādēļ šis kavējies parakstīt līgumu ar fabriku. Vissmieklīgāki viņam izlikās tas, ka šis meklējis pēc kādiem slepeniem nolūkiem Zandena piesolījumā, kur taču viss tik vienkārši: Zandens pelnījis uz dzelzceļa akcijām ievērojamu summu, mežs viņam jau no nākošās ziemas ienesīs tik daudz kā nekad agrāk... un viss pasākums taču tik matemātiski drošs! Viņš paskatījās arī uz baņķieri, kas viņam sēdēja līdzās. Kā nu šis kaislais baleta cienītājs varēja uz viņu glūnēt! Ko lai no viņa pavisam izglūn? Paskatījās cilvēks uz svešnieku uzmanīgāki, tas viss. Lūk, arī uz aktrisēm, uz dejotājām viņš skatās tāpat... Un Strautmalis piegrieza savu vērību skatuvei — varbūt tādēļ, ka publika cēliena vidū piepeši sāka plaukšķināt. Uz skatuves tikko kā bij iznākusi primadonna un pateicās, viegli galvu palocīdama, saviem cienītājiem, plaukšķinātājiem.

«Čigāniete!» Zandens iečukstēja Strautmalim ausīs. Strautmalis piemiedza savas tuvredzīgās acis, bet tomēr nevarēja skaidri izšķirt jaunavas vaibstus. Te uzreiz brīnišķas skaņas aiztika viņa ausis. Viņš papriekšu negribēja ticēt, ka tā esot sievietes balss; tad atkal tas nevarēja izprast, no kurienes tās īsti nākot. Un tikai pēc vairāk acumirkļiem viņš atģidās, ka dzied «čigāniete» uz skatuves. Bij savāda dziesma, pilna Strautmalim neaptverama spēka un kaislības. Viņš savā mūžā vēl nekad nebij operā bijis, un tādēļ viņa ausīm paslīdēja nemanītas garām tās notis, no kurām pazinēji jau sprieda, ka uz pirmās šķiras skatuvēm šī primadonna vietas vairs nedabūšot... šampanietis un austeres, un trakās naktis uz sausuma un ūdens neesot pagājušas bez piemiņas. Bet Strautmalis dzirdēja tikai tās liesmas, kas šaudīt šaudījās no «čigānietes» dziesmas; viņam likās — dziedātāja pati iznīkšot, sadegšot šais liesmās... Un, kad viņa sāka smieties savus izmisuma smieklus un rāva sev no kakla dārgās rotas, un mina tās kājām, tad nabaga inženieram auksts vien pārgāja pār kauliem: «Nav tā tikai izlikšanās!» viņš domāja. «Sakait, ko gribat, viņa pati to reiz visu jau ir jutusi.» Zandens vērīgi noskatījās

Strautmaļa sejā, kamēr primadonna atradās uz skatuves, un apmierināti smaidi tam pārlaidās pār seju.

«Kā jums patīk mūsu «čigāniete»?» viņš jautāja.

«Varens skuķis!» Strautmalis atbildēja. «Tikai man liekas, ka viņa nelaimīga.»

«O, tā jūtas ne tikai pati laimīga, bet aplaimo vai katru vakaru pa vairāk vai mazāk izdegušai sirdij!» Zandens, zīmīgi smaidīdams, noteica un atvainojās — šim jāaizejot līdz telefonam. Viņš neatnāca līdz trešā cēliena beigām. Strautmalis skatījās skatuves raibumos, dejotāju grupās, klausījās dziesmās un sāka nogurt. Viss tas tur viņam priekšā bij tik tālu, tik tālu no viņa... visi tur viņi kustējās, gāja, skrēja, sita gaisu kājām... nezin priekš kā. Un plikgalvji kungi un novārgušas, nopūderējušās kundzes plaukšķināja un sauca «bravo», un kāda jaunava zilos bruncīšos smaidīdama, palocījās pret publiku un izplēta rokas tā slaidi ar savādu līkumu no lūpām gar publiku uz kulisēm... nezin, priekš kā un kādēļ. Strautmalim likās — viņš sēdot mīkstos ratos, kas, lēni šūpodamies, ritot pa lielceļu caur tirgu, kur no abām pusēm skan troksnis, smiekli, bāršanās, viz un vijas cilvēki cits caur citu, gan pelēki, gan dažādās raibās krāsās... un rati rit, un viņš raugās tālumā pāri tirdziniekiem tur, kur aiz upes paceļas zili rudais sils un kapsēta ieglaudusies sila ielokā. Te pazīstama balss to atkal iztraucēja, tas ir — balss viņam nāca dzirdama šovakar pirmoreiz, bet viņam likās — tā teicot to, ko viņš sen jutis, ko sen cietis un panesis, nespēdams un negribēdams atrast vārdu šām jūtām. Un viņš aiztaisīja acis, aizmirsa raibi izgreznoto skatuvi un kungu kailās, bezmatainās galvas, kas mirdzēja caur krēslaino zāli kā nobrieduši ķirbji pa grēdām, aizmirsa novārgušās kundzes un smaidošo jaunkundzi īsos bruncīšos un klausījās sveši pazīstamajā dziesmā... Rīboši aplausi to uzmodināja. Priekškaru atkal uzvilka, dziedātāji, dziedātājas palocījās un aizlīda atkal kaut kur. Un Strautmalim uzreiz likās, ka primadonna sveicina viņu, galvu paliekdama. Kā apjucis arī viņš palocījās. Tad Zandens, kas piepeši atkal atradās viņa priekšā, saņēma to aiz rokas, izveda no teātra līdz braucējam, iesēdināja viņu kopā ar baņķieri ratos un uzsauca braucējam kādas viesnīcas vārdu, teikdams, ka pats braukšot tūliņ pakaļ...

Silti spirgts naktsgaiss dvesa braucējiem pretī. Ratu šūpošanās Strautmalim atgādināja teātrī izbaudītos iespaidus, un garā viņam atkal rādījās pļavas gar upmali, zili rudais sils un kapsēta ar sarkano miroņu namiņu. Pāra reižu viņam likās, it kā viņa līdzās sēdētājs būtu ko teicis, bet viņš bij par kūtru uzklausīties. Beidzot viņš uztrūkās.

«Vai jūs ko teicāt, baņķiera kungs?» viņš jautāja.

«Vai jūs mūsu «čigānieti» arī agrāk jau bijāt redzējuši?» baņķieris jautāja.

«Nē.»

«Vai jūs sen jau, kamēr beidzāt mūsu augstskolu?»

«Pagājušā pusgadā.»

«Tad jūs gan laikam tikāt vēl redzējuši skaisto Eiženiju no cirka?»

«Nē.»

«Taisnību sakot — arī es neesmu nekāds īsts cirka cienītājs. Turienes mūzika par daudz apvaino ausis. Jūs laikam Vāgnera cienītājs?»

«Kura Vāgnera?» Strautmalis vaicāja, nesaprazdams, uz kādu zinātnes nozarī baņķiera kungs zīmējas.

Citi braucēji gribēja viņiem pašlaik tikt garām. Izcēlās elles troksnis, kādēļ arī Strautmalis nedzirdēja, vai baņķieris ko atbildēja vai nē.

«Sakait, inženiera kungs,» baņķieris pēc brītiņa iesāka, «vai jums nebūtu vairāk pa rokai ierīkot savu papīra fabriku uz akcijām? Mūsu muižnieki un arī tirgotāji ļoti sajūsmināti par jūsu projektu un — cik var novērot —, uz jūsu zvaigzni palaizdamies, samaksātu akcijas diezgan dārgi... Jums būtu droša direktora vieta un arī vēl laba šķipsna akciju kā dibinātājam.»

Un kā glūnēdams viņš paskatījās uz Strautmali. Bet tā sejs palika gluži vienaldzīgs, it kā viņš nebūtu nekā dzirdējis.

«Tagad jau viss iziet uz kapitālu centralizēšanu,» baņķieris turpināja, «ja jūs, par piemēru, varat atvērt uzreiz lielu fabriku, tad īsā laikā jūs esat iekarojuši milzīgu noņēmēju skaitu. Cik no jūsu aprēķina saprotu, tad jūsu fabrikas ražojumi iznāk par 10% lētāki nekā līdzšinējā tirgus prece. Un, ja reiz jums noņēmēji ir droši, tad konkurencei, kas celtos varbūt vēlāk, vairs maz cerību... katrā ziņā tā nevar nekā iesākt ar mazāku kapitālu.»

Strautmalis vēl klusēja.

«Esmu pilnīgi pārliecināts,» baņķieris atkal turpināja, «ka akciju sabiedrība, kas atpirktu jūsu dzirnavas un līgumu ar Vestfālu un Zandenu, mīļu prātu jums par tām samaksātu septiņdesmit piecus līdz simt tūkstošus... un turklāt vēl direktora vieta ar saviem 3000 ieņēmuma gadā, varbūt arī vēl procenti... Zināms, tas viss iespējams tikai ar lieliem kapitāliem un visādu papīru izgatavošanu ierīkojot...

Septiņdesmit pieci tūkstoši skaidras peļņas par pāra nedēļām... vai zināt, Strautmaļa kungs, tas reti nāk priekšā.»

«Vai jūs būtu ar mieru aranžēt šo biedrību?» Strautmalis piepeši ievaicājās.

«Ja jūs, inženiera kungs, man dāvātu vajadzīgo uzticību, es ar lielu prieku būtu uzņēmies kārtot jūsu darīšanas. Fon Zandena kungs — cik noprotu — ir pilnīgi tais domās, ka liela fabrika tur atnestu ļoti labu peļņu.»

«Cik esmu iepazinies ar mūsu papīra tirgus būšanām,» Strautmalis lēni atbildēja, «tad es vēl nekur neesmu nomanījis tik pārāk lielu pieprasījumu, kas attaisnotu lielas fabrikas steigšanu. Tas taču veca lieta, ka steigts darbs iznāk dārgāks.»

Baņķieris skatījās iešķībi uz viņu un smīnēja zīmīgi.

«Nuja, inženiera kungs,» viņš kā taustīdamies runāja, «bet mums jāievēro, ka tas kapitāls, kas jau reizi ieguldīts fabrikā, taču viņā arī paliks. Nāk jau priekšā, ka akciju cena pēc pāra gadiem varbūt atkal drusku regulējas, bet jums kā direktoram tas taču vislabāk jau pie laika paredzams, tā ka jums viena vai otra svārstīšanās nevar atnest nekādu zaudējumu... it īpaši, ja jums paša akciju vairs nav rokā... Jūs taču mani saprotat?»

«Laikam sāku saprast,» Strautmalis vienaldzīgi atbildēja, «jūs laikam rēķināt tā, ka tagadējā sajūsmība par Zvirgzdupes dzirnavām būtu izlietojama tam, lai pārdotu tās kādai akciju sabiedrībai tā labi sālīti?»

«Pie mums, Krievijā, kur privāti kapitāli tik gausi,» baņķieris runāja, «pēc manas pārliecināšanās šādi sajūsmināšanās acumirkļi nav jālaiž garām. Turklāt — kāpēc lai mēs domājam, ka 100 000 par dzirnavām būtu par daudz? Ja papīra fabrika iet labi, tad tā var nest procentus daudz lielākam kapitālam.»

Strautmalis viegli nosmīnēja.

«Būs jāpārdomā,» viņš tad nopietni piebilda.

«Par sevi saprotams,» baņķieris dedzīgi piebalsoja, «tādi jautājumi jau nav izšķirami braucēja ratos! Ja jūs varbūt parādītu man godu drīzumā mani uzmeklēt manā birojā... te būs mana karte...» — un viņš sāka meklēt pa savu portmoneju... «Tad es ļoti priecātos, varēdams jums pakalpot ar kādiem sīki izstrādātiem aprēķiniem... Tikai principā mums vajag saprasties, Strautmaļa kungs... tikai principā. Jūs esat iesācējs... jums nāksies viegli atrast mana priekšlikuma praktiskās puses, praktiskās it sevišķi jums.»

«Jūs domājat — ienesīgās puses?»

«Par velti, inženiera kungs, mūsu laikos pat nomirt nevar!» Baņķieris saldi smaidīja. «Tikai lūdzu ar fon Zandena kungu vēl par šo jautājumu nerunāt! Viņš jau citādi ļoti labs veikalnieks, bet viņam par daudz pazīstamu. Un veikalā klusēšana ir vairāk nekā zelts!»

Rati apstājās pie viesnīcas. Divi livrejēti sulaiņi izskrēja viņiem pretī, un Strautmalis redzēja pa plaši atvērtajām durvīm, ka elektriski apgaismotajā priekšnamā to vēl vesela rinda, viens padevīgāks par otru. Varbūt viņu arī nemaz nebija tik daudz, tikai spoguļa sienās tas tā izskatījās.

Baņķieris te jutās kā mājās. Uz viņa rokas pamājienu izputēja sulaiņu bars uz visām pusēm, it kā pērkons tai būtu iespēris. Tikai viens, laikam pats galvenais, goddevīgi palocījās un piezīmēja: «Viss būs, kā vēlaties, baņķiera kungs!»

Tad viņus aizveda pa plašo koridoru uz priekšu, tad pa kreiso, tad pa trepēm augšā, kur uz durvīm karājās uzraksts «Aizņemts». Sulainis atvēra durvis un ieveda viņus grezni ierīkotā zālē. Baņķieris tūliņ piesteidzās pie galda, kas vienā zāles galā bija klāts kādiem astoņiem cilvēkiem, cik Strautmalis ātrumā varēja novērot. Virssulainis kā ēna sekoja baņķierim un nostājās padevīgā līkumā, gaidīdams, kādu iespaidu atstās galds baņķiera pētītāja acīs.

«Bet kur rozes?» baņķieris piepeši iesaucās. «Visi tūliņ būs klāt, un rožu vēl nav.»

Virssulainis izvilka pulksteni un paskatījās. «Pēc pusotrām minūtēm rozes būs klāt.»

«Un kāpēc nav burgundieša no 74?» baņķieris atkal sauca, kādu vīna karafi pret gaismu un degunam tuvumā turēdams. «Tā taču jūs man neiestāstīsiet, ka šī sula te ir no 74!»

Ne vārda neteicis, virssulainis paņēma karafi un izslīdēja pa durvīm.

«Ja jau viņiem nelūkojas uz pirkstiem,» baņķieris pukojās, «tad viņi gatavi tev ieteikt vārnu par fazānu!... Kurā viesnīcā jūs mēdzat ēst vakarīņas?»

Strautmalis minēja vienkāršu viesnīcu.

«Vai tur laba kukņa?»

«Paēst var,» Strautmalis atbildēja.

Uz trepēm aiz durvīm atskanēja smiekli, valodas. Atvērās durvis, un ienāca četras jaunavas, divu kungu pavadītas. Strautmalis pietrūkās kājās un palika nobijies stāvam, domādams, ka viņi ar baņķieri aiz pārskatīšanās ienākuši nepareizā vietā. Bet tad viņš pamanīja, ka kungi pavadoņi ir Zandens ar direktoru. Tikai tagad viņš vēl saprata baņķiera pirmītējos izteicienus par jautrajām sejām: vakarīņas bij nodomātas ar dziedātājām un aktrisēm. Bet viena no jaunavām bija «čigāniete», tā pati, pret kuru Strautmalis palocījās teātrī.

«Žēlīgā junkundze,» Zandens teica, Strautmali «čigānietei» pievezdams, «atļaujiet, ka jums stādu priekšā vienu no jūsu visjaunākajiem pielūdzējiem, inženieri Strautmaļa kungu... Tik jums jāzina, dārgā jaunkundz, ka, jūs apbrīnodams, viņš gandrīz zaudējis valodu!»

«Na, kad tikai prāts vēl palicis!» Zalvi jaunkundze pārgalvīgi iesaucās. «No jūsu bezprāta valodām ceļā man vēl tagad džinkst ausis.» Un, pieķērusies Strautmaļam pie rokas, viņa to gandrīz stūma uz priekšu gar palmām un nezin vēl kādiem citiem siltzemju augiem, starp kuru zaļumiem mirdzēja spoguļi zelta rāmjos, baltojās marmora tēli, noraudzījās uz leju skaistas acis no skaistu sievu gleznām. «Es jūs lūgšu, inženiera kungs,» viņa pļāpāja ar svešādu izrunu, bet veikli kā papagailis, «apsargājiet mani šovakar pret šo kungu runas plūdiem... It īpaši no šī resnā baņķiera man bail. Pēc septītās glāzes viņš arvien sāk turēt runu... vienmēr to pašu, bet viņš domā, ka neviens nezinot, kur šī runa čiepta. Un tad šis direktors: uz vakarīņām nākdams, viņš katru reizi iepriekš izlasa jaunākos joku lapu numurus... uzmanait, arī šovakar viņš iesāks savu laupīšanas darbu no «Fliegende Blätter» un beigs ar «Answers» vai «Tit Bits». Gandrīz tad ar Zandenu var labāk ietikt... bet viņš šovakar gribot iepazīties ar Milliju, lūk, to mazo, mūsu zubreti. «Vai jūs Milliju pazīstat?»

«Nē, žēlīgā jaunkundze,» Strautmalis atbildēja.

Jaunava sāka smieties.

«Kāpēc jūs mani saucat par žēlīgu jaunkundzi?» viņa, vēl smiedamās, jautāja. «Zandens to tik tā pa jokam teica. Bet cik jums savādas acis! Jūs pirmo reizi šai viesnīcā?»

«Jā, žēlīgā jaunkundze,» viņš atbildēja un pats juta, ka nosarkst.

«Čigāniete» vairs nesmējās.

«Sakait, inženiera kungs,» viņa vaicāja, «vai... nē, nesakait nekā! Tas tik tāpat.»

Un pa visu vakarīņu laiku viņa tā savādi skatījās uz Strautmali. Zandens pāra reizes viņai miršķināja acīm, šampanieša glāzi pretī sniegdams, bet viņa nelikās tā ne manot. Tikai kad vairākas pudeles jau bij iztukšotas un baņķieris taisījās jau sākt savu runu, viņa atdabūja atkal savu jautrību.

«Jūs esat nepaciešams cilvēks, inženier,» viņa teica, tumšsarkanu rozi tam pret krūtīm mezdama, «ar savu nosarkšanu jūs man izmaitājāt visu vakaru. Kā nu var pieaudzis cilvēks nosarkt? Un tad uzreiz — «žēlīgā jaunkundze!».

Vai zināt, man gribētos jūs nosēdināt uz maza kāju soliņa, glaudīt jūsu galvu, skatīties jūsu asaru pilnajās, zilajās acīs un lāpīt jūsu saplēsto zirdziņu... Man bija brālītis reiz — es viņu apraku Neapoles kapos... nepatika, lūk, viņam mūžīgā viesnīcu dzīve —, to es tā pa vakarīem glaudīju un klausījos viņa nelaimes stāstos. Viņam bij melni mati, bet tādi paši kupli un mīksti kā jums. Vai jums ir vecāki, inženier?»

«Ir.»

«Un dzīvi vēl?»

«Dzīvi.»

«Pagaidait, es jums ko uzdziedāšu... tikai jums, jūs lielais bērns.»

Un ātri viņa nosvieda savu servjeti starp rozēm un vīna glāzēm, pieskrēja pie klavierēm un teica:

«Jūs, mani kungi, neļaujieties traucēties, šī dziesma nebūs jums! Inženier, kur jūs paliekat? Nāciet, lūk, uz šī sēdekļa, tā, man iepretī!» Un viņa iesāka uz Strautmali paskatīdamās:

Tēva tev nava, nedz mātes, Svešs tev ir savējo glāsts, Šodien tu te; kurp gan rītu Dzīs tevi Ahsvera lāsts? — Kādēļ šis jauneklis nevar Acu no tevis vairs griezt? Smaidi tam, meitēn, līdz zvaigznes Debesu dziļumos dziest!

Vīnu viņš nes tev un rozes, Sirsnīgi raugās tā acs; Liekas: no sensenām dienām Pazīstams tev viņa skats. Lūdzas tas vēl vienas dziesmas, Vaigi tam kvēlo un kaist... Dziedi tam, meitēn, līdz zvaigznes Debesu dziļumos gaist!

Lēnām tā nedrošie pirksti Naktsmelnos matus tev pin, Lūdzošās acis tik klusu Neteiktu vārdiņu min... Lūdzas tas vēl vienu skūpstu, Trako pa krūtīm tam sirds...

Skūpsti to, kamēr vel zvaigznes Debesu dziļumos mirdz!

Miegainās acis bez kvēles, Gurdenais sejs tam tik bāls — Kādēļ uzreizi tavs mīļais, Meitēn, tik svešs tev un tāls? Aiziedams aizmirsa skūpstu, Aizmirsa roku tev spiest... Raudi, meitēn, kad zvaigznes Debesu dziļumos dziest!

Strautmalim šķita, ka dziedātāja tiešām nupat sākšot raudāt, tik sāpju pilna skanēja viņas balss beidzamā paņēmienā. Un savāds žēlums sakāpa viņam acīs.

Dziedātāja uzreiz sāka skaļi smieties. «Jūs jau raudat, inženier!» viņa iesaucās. «Kungi, inženieris raud!»

Kaut kas auksts pārvilkās Strautmalim pār dvēseli. Viņš piecēlās no sēdekļa, aizgāja uz zāles citu stūri un apsēdās aiz zaļumiem loga iedobumā pie maza galdiņa.

Dziedātāja uzreiz apklusa no smiekliem un stīvi noraudzījās viņam pakaļ. Tad tā piegāja pie galda, paņēma šampanieša pudeli, iesvieda papriekš divas glāzes kaktā — laikam tādēļ, ka tās šovakar bija lietotas, piepildīja trešo, gribēja dzert, bet atstāja neaiztiktu, paņēma tad divus rožu pumpurus un gāja taisni uz Strautmali. Strautmalis lūkojās viņai naidīgi pretī. Viņa apstājās pa gabaliņu no galdiņa un raudzījās skumīgām acīm uz viņu.

«Inženier,» viņa teica, «neesiet nežēlīgs! Atļaujiet jel izskaidroties, ja ar ne pielūgties!» Un viņa nosēdās tam iepretī, noliecās gar galdiņu un sprauda rožu pumpuru viņam pie svārkiem. «Piedodiet,» viņa lēni runāja, «es jūs nesapratu, un jūs mani nesapratāt. Tā bija pirmā reize, kur vīrietis par mani raudāja... tādēļ tas man izlikās tik ērmoti, tik negaidīti, tik neticami... Un es jums darīju sāpes, apvainoju jūsu bērna dvēseli. Atstājiet šo pumpuru te pie svārkiem par zīmi, ka uz mani vairs nedusmojaties! Vai jā?»

«Ko tad jums nozīmē manas dusmas?» Strautmalis atteica.

«Tā jūs, zināms, nevarat saprast... To jūs saprastu tikai tad, ja gadu no gada būtu jums jāklausās tādu pašu baņķieru un direktoru glaimos — Zandena es nestādu viņu rindā — kā tie divi tur, pēc kuru domām, par naudu pērkami smiekli un asaras, un mīlestība; to jūs saprastu, ja katru vakaru jums būtu jādzird tie paši joki, tās pašas divdomības, tās pašas cūcības, jāglāsta tās pašas plikās galvas, jāsmīdina tie paši neīstie zobi. Vai jūs domājat, ka baņķierim vairs jel viens zobs īsts? Redziet, kā viņš sargādamies smejas par Millijas jauno kupleju! Un tad starp šiem drēbnieku un zobārstu mākslas darbiem uzreiz ierodas bērns ar bērna sirdi, bērna domām, bērna acīm, bērna skaidrumu... un taisni šis man jāapvaino! Cik reižu es klusos vasaras rītos par to neesmu domājusi, ko teiktu man sirds, ja reiz man cilvēks raudzītos acīs kā cilvēkam... un atnāk tas brīdis, un es sāku smieties par šo skatienu. Nē, inženier, lai paliek: ko tur lai es lūdzos — kas noticis, vairs nav atdarāms. Tā nozūd ilgi meklētā brīnumpuķe, kad izteic nelaikā vārdu. Man tik gribējās, kaut jūs drusku būtu iedomājušies manā neprātībā. Man žēl, ka taisni jūs tas bijāt, kam es sāpes darīju. Labāk lai tad būtu tur tas baņķieris manis dēļ izputinājis visu savu mantu un nošāvies turpat, noslīdējis zem galda... Vai jūs esat redzējuši, kā cilvēks nošaujas?»

«Nē.»

«Pirmo reizi man ar vēl tika bailes. Bet aprod ar visu. Un tik briesmīgi nemaz nav: norīb šāviens, tu satrūksties, apskaties un redzi, ka cilvēks ļimst no krēsla uz leju un citi viņu tur, skrien pēc ūdens, pēc ārsta... gluži kā pie ģībēja. Tikai kaut kur uz pieres vai deniņos viņam melnums no pulvera dūmiem, un lēnām sūcas no ta asiņu pilieni, slīd uz leju no mazas rētas.»

Strautmalis paskatījās uz viņu kā vaicādams.

«Nē,» viņa teica, «tikai vienreiz tas notika manis dēļ... tas ir, īsteni ņemot — naudas dēļ, bet nauda bij izdota priekš manis. Un es tā nemaz negribēju. Man tas zēns pagalam nepatika, vai zināt, tāds kā pakrēslī audzis, izstīdzējis, bāls... ap acīm tumšbrūni laukumi, bet pašas acis tā glāžaini spīd... Sakait — vai tad es tur vainīga, ka daba man piešķīrusi vairāk skaistuma neka citam? Un vai tad es tādēļ nosodīta paklausīt katra matēs dēliņa iegribai?... Nu, un viņš bij izdevis uzticēto naudu... itin kā kad izšķērdība cilvēku paceltu sievietes acīs! Pašiem spēka nav, tad viņi grib spēku par naudu pirkt, iegūt sievietes sirdi ar pirktu spēku... Nu, un viņš nošāvās... Jūs taču nekad nenošautos?»

«Nē.»

«Nu redziet... to es zināju, to es zināju...» viņa vairāk pie sevis norunāja. Tad viņa atkal skaļi piebilda: «Šitie tirgotāji,» — un viņa pameta ar galvu uz baņķieri. «Viņi nekad nevar saprast, kādēļ sieviete atstāj viņus gluži tukša oficiera dēļ... raibais mundieris tur esot vainīgs, raibums patīkot sievietēm! Bet pagaidait, mēs jums uzdziedāsim kareivju dziesmu... visas četras. Tā dziesma mums visām mīļa... Baņķieris par to allaž skaistas.»

Viņa piesteidzās pie klavierēm un piesita pāra akordus. Viņas trīs biedrenes pietrūkās kājās kā elektrizētas, atstāja savus kavalierus pie galda un devās uz klavierēm. Direktors tām sekoja. Zandens ar baņķieri izmainīja pāra noslēpumainus vārdus, pēdējais drusku pabolīja acis uz Strautmaļa kaktu, un tad likās, ka abi sāka uzmanīgi klausīties dziesmā. Strautmalis nenolaida acis no viņiem, pats palmu un citu stādu slēpts. Un tiešām: drīz viņš nomanīja, ka Zandens ar baņķieri sarunājās, šad un tad izmēzdami pa vārdam, bet paši arvien raudzīdamies tikai uz dziedātājām.

«Kas viņiem par nodomu?» Strautmalis domāja. «Akciju biedrība priekš papīra fabrikas? Zandens uz tādu krāpšanu neielaistos. Bet viss var būt, ka viņš domā lietu nopietni, grib pēc iespējas daudz pelnīt arī kā uzņēmējs.» Un viņam ienāca prātā Zandena vārdi, ka muižniecībai esot jāejot līdzi laika pārgrozībām. Tagad ar vienkāršu zemkopību vien vairs nepietiekot: muižnieku kapitāls un kredīts jālaižot arī citādi darbā. «Nu,» Strautmalis domāja, «būtu nu viņš vēl zinājis, ka dzirnavu zemē atrodamas stikla taisīšanai vajadzīgās smiltis, viņš saceltu stikla fabrikas akciju dēļ vai pusguberņas kājās... Diezin ko teiks Vestfāls, kad dzirdēs, ka viņa dzirnavu pircējam arī vēl cits aprēķins, kura skaitļi dzīvē tālu pārspēs uz papīra izrēķinātos? Bet Zandens diezin vai tad vairs būs mans labdarīs. Iztiksim arī bez viņa draudzības!»

Klavieru skaņas un dziedāšana, smiekli un krēslu bīdīšanās viņam plūda ap ausīm. Bet garā viņš dzirdēja un redzēja pavisam citu ko. Viņš dzirdēja, kā čirkstēja dzirnavas, kas smalcināja stikla krāsnīs beramos materiālus; viņš redzēja nevienādo krēslu augstajā stiklu šķūnī, caur kuru kā lieli, kvēloši punkti raudzījās viņam pretī stikla krāšņu mutes. Bet nokvēpuši, nosvīduši stikla pūtēji bāza garos stobrus krāsnīs, mērcēja tos kvēlošajā šķidrumā un pūta stobrā, līdz sāka plesties stobra otrā galā stikla burzgulis kā zēniem no ziepju putām... Un vienādiem, slaidiem vilcieniem pūtēji vicināja milzīgos burzguļus pa gareno iedobumu, bāza tos atkal karsēt krāsns svelmē, vilka laukā, pūta un vēdināja atkal. Bet viņš, Strautmalis, klusām staigā pa augstajām, tumšajām telpām, nekur nepiedurdamies pie augstajiem stabiem, krāsnīm, stiklu plauktiem... viņam te viss tik pazīstams, jo tā jau ir viņa paša celta netāl no tā laukumiņa, kurš Marijai vismīļākais. Zēl, ka taisni šis laukumiņš būs jāizrakņā! Bet varbūt šīs smiltis atrodamas arī drusku vairāk uz leju... lai paliek šis laukumiņš neaizskarts... vēl piecus sešus gadus! Tad gan pienāks viņam reize... Un no laukumiņa viņš domās atkal pāriet uz stikla fabriku, redz tās augsto skursteni dienu un nakti kūpam, redz milzīgos malkas blāķus fabrikas pagalmā, kas visi zustin nozudīs krāsnīs... «Žēl tikai malkas,» viņš murmina un iedomā par dedzināmo kūdru, kuras Vilku purvā tik milzīgi daudz. «Tikai kūdrai vajag citādas krāsns... un malkas atkritumu man tā kā tā būs milzums pie papīra fabrikas...» Un lēnām viņš izvelk zīmuli un, pats gluži nemanīdams, sāk vilkt ar to uz mazā marmora galdiņa dažādas līnijas un strīpas, līdz tās sastādās par krāsni, kuras ierīkojumu Strautmalis jau pārdomājis neskaitāmas reizes. «Par daudz siltuma aiziet bojā!» viņš murmina un uzliek zīmuli uz kādas trūbas apzīmējuma.

«Ja šo taisām plašāku pie tā paša garuma, tad malkas siltums labāk izmantojams, bet kūdra tad slikti deg... Grūti savienot viņus abus, lai viens otram nedarītu zaudējumus.» Un viņš velk atkal jaunas strīpas, domā un velk atkal. Bet citi visi dzied un līksmojas, un pieskandina glāzēm... Jau sen ir izdziedāta kareivju dziesma, jau sen iesākta cita, traka, pārgalvīga kā vaļā palaists kumeļš. Arī Zandens nevar nociesties. Viņš pietrūkstas kājās, nostājas Millijas jaunkundzei līdzās, apņem roku viņai ap viduci, pievelk zubretes vieglo augumiņu sev pie krūtīm un dzied līdzi jaunavām:

Tavās acīs mans debess, Tavās acīs mans kaps!

Skaistā saskaņā pieglaužas viņa vīrišķā balss melodijai. Jaunavām krūtis sāk dzīvāk cilāties, balsī ieskanas jaunas jūtas, acis iemirdzas it kā paļāvībā, sieviešu balsīm kampjoties ar Zandena barītonu. Baņķieris skaudīgi noskatās uz grupu pie klavierēm, pieceļas, un, ar pulksteņa zelta ķēdes piekarīem rotaļādamies, viņš lēni šļūc uz jaunavām, grib aptvert vienu no tām pēc Zandena parauga, bet tā, skaļi smiedamās, atraisās, viegli uzsit viņam pa tuklajiem pirkstiem un dzied tālāk, uz Zandenu mīļi raudzīdamās. Arī baņķieris mēģina dungāt tām līdzi caur savu orientālo degunu, bet viena no dziedātājām aiztur viņam muti, un viņš apklust, drusku uzskābis. Strautmalis no tā visa neredz nekā. Tikai gluži instinktīvi viņš nojauš balsu harmoniju, instinktīvi viņā kopojas un raisās skaņu iekustinātās jūtas, beidzot saplūzdamas harmoniskā sajūsmībā. Bet līdzās šīm skaņu jūtām saistās un raisās pa viņa galvu arī domas un līnijas, skaitļi un trūbas, kalorijas un gaisa spiediens... viss tas iet cits caur citu, nāk un bēg, un nāk atkal, un grozās ap milzīgu krāsni, kas būtu kurināma reizē ar malkas atkritumiem un ar kūdru. Zīmulis gausi slīd pa balto marmoru, kā vaicādams, vai turēt ciet tās līnijas, kas Strautmalim gara acu priekšā rodas un mainās, un bīdīdams tās uz vienu un otru pusi. Un līnijas atkal sarežģījas, top neskaidras, jūk... roka apstājas, un domas apklust uz acumirkli. Dziesmas vārdi viņam iesitas ausīs: «Tavās acīs mans kaps!» Un viņš atceras vaļējā kapa, kura stāvās sienas izspraudītas skuju zarīņiem, bet visapkārt tam samestas dzeltenās smiltis. Un uz smiltīm stāv seši vīri lāpstām rokā, bet citi seši pašlaik taisās laist kapā melnu šķirstu, balts sudraba Pestītāja tēls bij piestiprināts uz vāka... Tur apraka Strautmaļa mīļāko biedru un draugu vienīgo, ko viņš ir saticis savā mūžā. Cik sen vēl atpakaļ, kur viņi abi prātoja par neaptveramiem nākotnes nodomiem, un tagad viņš jau guļ tik kluss un auksts melnajā šķirstā, kad viens gals plašāks, otrs, kājgalis, tievāks. Un šis šķirsts nupat grims skujām izspraudītā kapā — un seši vīri steidzīgi bērs dzeltenās smiltis tam virsū... Atkal sāka klīst Strautmaļa domas uz citām lietām: zaļi izspraudītais kaps pamazām pārvērtās par milzīgo, ugunī sakarsušo fabrikas krāsni, kurā milzīgais karstums radīja gāzi stikla kausējamo krāšņu liesmai, bet melnā šķirsta vietā viņš piepeši ieraudzīja daudz pārdomāto trūbu, kuru tik grūti nācās piemērot reizē malkai un kūdrai. Brītiņu Strautmalis palika kā sastindzis, bet tad viņš kā izbrīnījies uzsita ar roku uz galdiņa tā, ka zīmulis asi uz tā noplīkšķēja. «Jā, kāpēc tad es netaisu šīs trūbas nevienādā resnumā — vienu galu tievāku, otru plašāku, apmēram tā miroņu šķirsta veidā?» Un aizmirsts bij kaps, aizmirstas dzeltenās smiltis ar racējiem virs tām, nozuda kaut kur tālumā jautrā uzdzīvotāju sabiedrība ar teātra jaunavām, dziesmām un smiekliem. Aizgūdamies skrēja zīmulis pa marmora galdiņu, līnijas, skaitļi, burti un matemātiskas zīmes maisījās cita caur citu... Dziesma pie klavierēm nobeidzās, kungi aplaudēja, dāmas jokojās un ķircinājās, Zandens kopā ar Zalvi jaunkundzi pienāca pie Strautmaļa un kā uz norunu apklusa, pa gabaliņu no viņa apstādamies, bet Strautmalis nemanīja no visas pasaules nekā.

Zalvi jaunkundze spieda Zandenam roku. «Kā viņš elpo!» viņa teica.

«Ģēnija iedvesma!» Zandens klusu atbildēja, un abi atkāpās no inženiera.

Beidzot Strautmalis noslaucīja sviedrus no pieres. Rēķins bij iznācis. Sen meklētā kombinācija bij atrasta.

«Bet tagad pie darba!» viņš iesaucās un pietrūkās kājās. «Un lai man tā nauda būtu vai jānozog!»

«Labāk ņemiet viņu pret vekseli,» baņķieris ierunājās viņam aiz muguras, «tas iznāks drusku drošāk priekš jums pašiem. — Zandena kungs,» viņš tad sauca, «panāciet, lūdzami, šurp!»

Desmit minūtes vēlāk bij noslēgtas divas darīšanas: Strautmalis saņēma čeku par 30 000 rubļu no baņķiera pret vekseli uz Zandena vārdu un parakstīja līgumu ar mašīnu fabrikas direktoru.

SESTĀ NODAĻA

Tik jautra dzīve Raudupē un Zvirgzdupē sen nebija redzēta kā šai vasarā. Pa dzirnavām rīkojās dažreiz līdz simt strādnieku un līdz 50 zirgu. Strādnieki sanāca no malu malām, bet no zirgiem kādi 30 piederēja pašam Strautmalim. Pa upes krastiem lauza kaļķakmeņa plieņus un vilka vai nu ar plostiem, vai arī ar ratiem pa dēļu sliedēm uz tām vietām, kur bij nodomāts celt papīra fabrikas ēkas... Tur atkal strādāja mūrnieki un koka darbu strādnieki, gan celdami mūrus no plieņiem, gan taisīdami sijas, spāres, durvju un logu kokus un daudz citādas lietas. Pa dienu viss mudžēja un kustēja, steidzās un kliedza; zirgi zviedza, pātagas plīkšķēja, meistarī rīkoja. Bet vakaros dzirnavu krodziņu plēsa vai pušu, lai pietiktu pie stoikas, kur krodzinieks ar savu sievu un kādu radinieci vaiga sviedros pūlējās izpildīt savu viesu pieprasījumus. Turpretī svētdienās, kad viss šis strādnieku un dzērāju bars izklīda pa draudzi, pa citiem krogiem, — tad paši raudupieši un zvirgzdupieši lasījās tikai pie malas. Bet, ja gadījās kaimiņos kāds izrīkojums «pie labas bufetes», tad «fabrikas zeļļi», kā viņi paši sevi sauca, uzskatīja par goda lietu neatstāt nevienas pudeles neizdzertas un nevienas glāzes nesadauzītas. «Vai mūsu inženierim naudas trūkst!» viņi tad lielījās, ja krodzinieks sāka bārties. «Nopirks viņš tevi pašu ar visām tavām saskābušajām siļķēm un iztaisīs par papīru...»

Bet visu šo trakumu pārspēja raudupiešu zaļumsvētki muižas parkā. Tādas dzeršanas un tādas kliegšanas neatminējās dzirdējuši pat visvecākie cilvēki. «Kauna lieta, ja visi zaļumnieki šonakt neietu rāpu uz māju!» lielījās peļņas vīri no fabrikas un dzirdīja katru, kas vēl varēja dzert. «Kauna lieta, ja kunga mucas netiek tukšas!» skubināja Zandena vagarīs ar saviem palīgiem, kurš bij nostādīts pie vairākām alus mucām, lai izdalītu Zandena dāvanas «dziedātājiem un saviem ļaudīm». Sen jau bij izjukusi visa svētku programma, sen jau vāļājās dziedātāji kopā ar svētku viesiem pa parka skaisto zālīti un bļaustījās «Tur es dzēru, tur man tika». Muzikanti pūta gandrīz katrs savu danci, bet dejotāji neatminējās, kad viņi pēdējo reizi laiduši tik slaidu soli kā šovakar. Pat divas gluži vecas vecenes bij ietaisījušās vienā stūrī ar kādiem trim Nikolaja zaldātiem un rādīja, kā jādanco «krusta dancis». Bet laiku no laika viss šis trakais pūlis atspīdēja zaļā, zilā, dzeltenā, sarkanā gaismā un raķetes švirkstēdamas līda gaisā un ar blaužgoņu bārstīja spožus graudus visādās krāsās. Caur kokiem raibojās garās virtenēs papīra lukturīši, dega kūpošās lāpas, rībēja šāvieni, sieviešu ķērkšanas un vīriešu urjavu pavadīti. «Dzer, ko, galvu nokāris, tu vaidi! Vai tad rubļi tevi pelnīja? Lai tie zūd kā pavasara dubļi. — Vai tad citus nopelnīt ir grūti?» dziedāja vienā stūrī nu jau desmito reizi; otrā stūrī kāda skaļa balss turēja runu, ņemdama par «pamatu»: «Nu, sveiki, brāļi, kas še kopā esam!» Beidzot Zandens lika muzikantiem, lai pūšot «Tūdaliņ, tagadiņ pastalnieki dancos!», paņēma aiz rokas pagasta vecākā Āboltiņa meitu, raudupiešu vislabāko dziedātāju un dejotāju, uzaicināja visus, kas pāri par pieci gadiem un vēl apakš astoņdesmit devītā, lai stājoties rindā, un milzīgā virtne iesāka locīties pa parku starp kokiem, pa celiņiem, pār laukumiem, caur greznuma krūmiem, pār puķu dobēm... apkārt kunga dzīvojamai mājai, atkal atpakaļ uz parku... Nevienādi raustījās ragu skaņas, muzikantiem pa priekšu streipuļojot un visai nebeidzamai pāru rindai dziesmas vārdus trakā nesaskaņā līdzi dziedot. Un, kad vēl Zandens ieveda «pastalniekus» parka vistumšākajā stūrī, izveicīgi sarežģīja un sajauca gājēju kārtību tā, ka beidzot vairs neviens neatjēdza, kurp viņu ved, kurp stumj, tad dziesma pārgāja skaļos smieklos un gavilēs, līdz beidzot caur troksni spiedza kāda griezīga balss: «Mūsu dzimtkungs lai dzīvo augsti, urā!» Citi kliedza līdzi vienu reizi, otru reizi, līdz urjavas sagāja vienā laidā. Tad viss tapa kluss, gaidot Zandena atbildi, kura šādos brīžos palaikam mēdza nobeigties ar vēl pāra mucu uzstādīšanu. Bet, kā par brīnumu, šoreiz Zandens neatbildēja, viņš bij nozudis...

Pamazītēm izdzisa raibie papīra lukturīši. Dzērāju nedabiskās balsis izdalījās pa parku; zaļumnieki sāka jau klīst mājup; te uzreiz izplatījās kā vēja spārniem ziņa: muzikantiem esot jāiet uz vecajām rijām; tur kungs licis vēl uzstādīt alus mucas, cits teica — piecas, cits runāja pat par visām astoņām. Brizdu brazdām vēlīnie viesi drāzās muzikantiem pakaļ. Tālu atbalsojās viņu troksnis pa iztraucēto nakti. Arī tie dzērāji, kas šur tur bij izmeklējuši sev mierīgu atdusas vietiņu parka biezumos, sāka līst, sprauslodami un paši ar sevi runādami, laukā no rasas pilnajiem krūmiem un streipuļot uz vārtu pusi. Trīs nedzērāji meža sargi ar laterņiem rokā vēl apstaigāja visu parku, pamodināja pārāk nogurušos un izbīdīja tos pa vārtiem, aizslēdza tad visas dārza izejas un devās projām. «Vai kungam naudas trūkst!» viņi norunāja, redzēdami milzīgo postu, kas iezīmēja «pastalnieku» pēdas.

Mākoņi pamazītēm aizvilkās, un pilns mēness mierīgi nolūkojās uz samīto rožu gaišajiem un krēslā zūdošajiem sarkanajiem ziediem. No vecajām rijām tikai maz vien bija dzirdams dzērāju troksnis, un izdzisušo lukturīšu raibas virtenes tikko manāmi šūpojās nakts vēsumā...

Kunga dzīvojamā ēka bij kā izmirusi. Lejasstāvā logu durtiņas bij ciet, un augšas stāva stiklos mierīgi zalgoja zilganbaltie mēness starī. Bet, kad krūmi vēsmā lēni kustējās, tik, tik manāmi bīdīdami savu ēnu gar baltajiem mūriem uz vienu un otru pusi, tad likās, ka mierīgā māja elpojot saldā snaudā...

Nedzirdami tuvojās kāds cilvēks durvīm, kas no paša kunga telpām veda dārzā. Kaklu viņš bij aptinis ar tumšu lakatu un ievilcis tai seju gandrīz līdz acīm, kuras tikko bij manāmas zem platmales ēnas. Starp durvīm un parka krūmiem bij smiltīm nokaisīts laukumiņš — soļu divdesmit plats. Līdz tam aizvilkās vēlais viesis un ilgi un uzmanīgi noskatījās uz visiem logiem. Bet, vai nu logu durtiņas bij rūpīgi taisītas, vai ar iekšā viss bij tukšs, vienalga, nekur nevarēja ieraudzīt neviena gaismas starīņa, kas spīdētu uz āru. Cilvēks brītiņu pārdomāja, apskatījās uzmanīgi uz visām pusēm, pats ēnā stāvēdams, un taisījās iet laukumiņam pāri, bet gaišā mēnesnīca to laikam baidīja. Viņš pacēla acis uz augšu, it kā mākoņu pie debesīm meklēdams, neatrada to vairs un atvilkās krūmos atpakaļ. Tur viņš nolūkoja sev vietu netālu no celiņa, kas veda no kunga durvīm caur parku līdz mežam parka otrā galā. Aiz krūmiem viņš tur aplikās tā, ka varēja pārskatīt gan celiņa gabalu, gan arī kunga nama durvis. Viegli drebuļi to purināja vai nu no aukstuma, vai uzbudinājuma. «Vienalga,» viņš, zobiem klabot, murmināja, «to, kas šinī pusē... Liktenis.»

Kaut kur ne visai tāli gailis sasita trīs reizes spārnus un dziedāja savu paņēmienu. Sēdētājs satrūkās kā no snaudiena. Krūmi pakustējās, un auksta rasa tam nobira uz rokām. Viss atkal tapa klusu. Tikai aiz kunga durvīm ieskraukšējās atslēga, durvis apdomīgi tika pavērtas, un pa šķirbu izspiedās lampas gaisma, bet tikai uz mazu brītiņu. Tad arī tā izdzisa, un durvis vērās arvien tālāk, līdz tajās parādījās Zandena sejs... pagaišā, kuplā bārzda skaidri bij nošķirama no durvju tumšās krāsas. Uzmanīgi nolūkojies uz visu apkārtni un brītiņu paklausījies, Zandens atvēra durvis pavisam un pats nostājās uz sliekšņa — medinieka uzvalkā, garos zābakos, divstobreni pār pleciem.

«Nāc!» viņš tad teica uz kādu istabā. «Braukšana pa mežu iet gausi... un priekš saules taču tu gribēsi būt pie mājas.»

Viņš nogaidīja brītiņu, bet neviens neatbildēja. Tad viņš atgriezās atpakaļ un izveda pēc pāra acumirkļiem sievieti, kas kā bez pašas gribas atbalstījās uz viņa pleca. Jaunavas augumu ar vienu roku pieturēdams, viņš aizslēdza ar otru durvis un tad pacēla uz augšu viņas nokārto galvu.

«Raugies man acīs, sirsniņ,» viņš laipni teica.

Jaunava nopurināja galvu un lūkoja seju atkal griezt uz leju. Zandens to neļāva.

«Visa dzīve mums vēl priekšā,» viņš teica, «vai pagātnes atmiņa lai to sarūgtina?»

Jaunava vēl arvien neatbildēja. Lēni viņa pacēla savīstīto mutautiņu līdz acīm, bet, asaras nenoslaucijusi, no laida roku atkal slābani gar sāniem.

«Sirsniņ, cik brīnišķīga nakts!» Zandens atkal runāja, jaunavu vēl tāpat pie krūtīm turēdams. «Vai zini, izmeklēsim mēs sev divas zvaigznes... labi tuvu vienu pie otras. Un neviens nezinās, ka tās mūsu zvaigznes. Neraudi, mīļā... caur asarām zvaigznes grūti saredzamas. Vai zini, šitā: saliksim galvas līdzās, aiztaisīsim acis un pagriezīsim sejus uz debesīm! Kuru zvaigzni mēs — acis atdarot — katrs pirmo ievērosim, tā būs mūsu zvaigzne... Lūk, šitā... Lūk, šitā...» Un viņš mēģināja pieglaust tās galviņu pie sava kā rīts vēsā vaiga.

«Tas viss neko nepalīdz!» jaunava runāja, šņukstēšanai lēnā nogurumā pārejot. «Sakait, kādēļ jūs manis labāk neno — kādēļ jums vajadzēja to darīt! Kādēļ man vajadzēja piedzīvot šo nakti!»

«Tādēļ, lai tu viņas nekad vairs neaizmirstu,» Zandens atbildēja, lūpas uz viņas pieri spiezdams, «un tādēļ, lai arī es viņas nekad neaizmirstu... Tu taču manis neaizmirsīsi, sirsniņ, vai ja?»

«Kā es to varētu! Kaut es to varētu!»

Zandens brītiņu klusēja. «No kā tad tu baidies?»

«Es jau tagad nezinu, kā drīkstēšu skatīties citiem cilvēkiem acīs,» jaunava atbildēja.

«Varbūt tiem dzērājiem, kas tur šonakt vāļājās pa manām rozēm?» Zandens, viegli smīnēdams, vaicāja.

«Arī tiem,» viņa teica.

Zandens nostādīja jaunavu pa gabaliņu no sevis, uzlika abas rokas tai uz pleciem.

«Anna!» viņš teica savādā, svinīgā balsī. Jaunava pacēla pārsteigta acis. «Anna,» viņš atkārtoja, «vai tev nav diezgan spēka iet pašai savu ceļu? Mīt šo dzērāju domas un vārdus pa kājām! Mēs taču zinām, kas mēs viens otram esam, — vai ar to tev nepietiek?»

«Tas viss neko nepalīdz,» jaunava mierīgi atbildēja, viņa roku lēni glāstīdama. «Es jau nesūdzos par pagātni. Arī jums es nekā nepārmetu... pati biju kā noreibuši. Bet tagad es lietas redzu skaidri. Es skaidri zinu, ka es šonakt miršu.»

«Iesim, sirsniņ,» Zandens teica, viņu ar labo roku uz priekšu vilkdams, «rīta jaukums izklīdinās drūmās domas. Un es dzirdu — zirgs arī jau mīdās pie staļļa. Es tevi izlaidīšu pa parka vārtiem un pats iešu pēc zirga. To ozolu tu zini aiz parka? Tur mani gaidi!»

Lēnām viņa soļoja pār smilšaino laukumiņu.

«Pagaidiet!» viņa uzreiz iesaucās, atlaida viņa labo roku un pārgāja uz kreiso pusi. Tur viņa laukumiņa malā pieliecās un noplūca kādu baltu rozes pumpuriņu, kuru pastalnieku drūzma gan bij noliekusi mitrajā dārza zemē, bet nesamīdījusi. To viņa piesprauda Zandenam pie svārkiem kreisā pusē. «Lūdzu, paturiet to no manis par piemiņu!» viņa klusu teica. «Tāds, lūk, mans liktenis!»

Kamēr jaunava Zandenam sprauda pumpuru, pēdējais taustījās pa kabatām. Annai beidzamos vārdus runājot, viņš izvilka no kabatas mazu kārbiņu un attaisīja to.

«Un šito, lūdzu, paturi no manis par piemiņu,» viņš teica, tai zelta sprādzi ap roku likdams. «Bet tici, ka šis tevis dāvātais ziediņš man allaž būs visdārgākā manta... arī kad viņš sen jau būs sakaltis.» Un viņi soļoja tāpat uz priekšu — Zandens pa labo, Āboltiņu Anna pa kreiso pusi.

«Man tomēr negribētos šo sprādzi paturēt pie sevis,» Anna domīgi runāja, mazo ķēdīti atāķēdama. «Esiet tik labi, paturiet viņu vēl kādu laiciņu... Māte saprastu visu, ja to pamanītu pie manis. Iemetiet viņu man kapā ar smilšu saujām, ar vainadziņu...»

«Anna, kas tā par valodu!» Zandens viņu laipnā balsī norāja. «Es tiešām paglabāšu tavu rokas sprādzi, bet tikai līdz tam brītiņam, kad atkal tiksimies. Vai tu mani gaidīsi rītvakar tur, jūsu ganību galā, kur tās divas nevienādās egles mežmalā? Kā tu redzi, es ļoti labi jau pazīstu...»

Viņiem gluži līdzās sprāga šāviens. Anna satrūkās un atlaida Zandena roku; bet Zandens ar kaķa veiklību metās krūmos uz to pusi, kur nozibēja šāviena uguns, un jau nākošā acumirklī viņš bij noķēris aiz apkakles cilvēku, kas gluži apmulsis sēdēja krūmos, vecu pistoli drebošā rokā. Ar spēcīgu grābienu Zandens viņam izgrieza ieroci no rokas un piecēla pašu šāvēju aiz apkakles kājās.

«Vārpiņš!» Zandens teica, cilvēka bālajā sejā ieskatījies. «Tā jau domāju. Bet tas taču pret mūsu norunu!»

Vārpiņām mute bij palikusi pusviru un acis kā mēnessērdzīgam raudzījās kaut kur Zandenam garām. Kājas viņam gāja streipuliski, kad Zandens to vilka no krūmiem ārā.

«Aprunāsimies drusku, jaunais cilvēk!» viņš klusu teica. «Bet vispirms noiesim tālāk, kur mūs nevar redzēt! Tava vecā pistole, klau, uzmodinājusi suņus.»

Suņi tiešām rēja un žvadzināja važas kaut kur aiz dzīvojamās ēkas.

Tikai tagad vēl Zandens pamanīja, ka Annas vairs nav uz celiņa. Bet viņas lielais, villainais lakats bij nokritis turpat. Pēc tā liekdamies, Zandens piepeši palēcās sāņus: uz smiltīm viņš bij pamanījis asinis.

«Ar ko tad tev pistole bij lādēta?» viņš jautāja Vārpiņām, bet tas nesaprata atbildēt. Tad Zandens ātri aplaida acis visapkārt un rāva Vārpiņu uz priekšu; starp kokiem bij manāmas gaišas drēbes. Jā, tā viņa bij — abām rokām apķērusies ap liepu, tur stāvēja Āboltiņu Anna nokārtu galvu.

«Vai tu esi ievainota?» Zandens steidzīgi čukstēja, viņas roku satverdams.

«Miegs nāk,» jaunava atbildēja un taisījās saļimt turpat zem koka. Zandens viņu saturēja.

«Vārpiņ, ņem tu viņu aiz pleciem... nesīsim tur uz dārza namiņu... lēnām, tur puķu dobe... tā... vairāk pa kreiso...»

Kā mašīna paklausīja Vārpiņš Zandena pavēlēm. Dārza namiņā bij daži krēsli un galds. Uz vienu krēslu viņi nolaida Annu, bet viņa vairs nevarēja bez turēšanas sēdēt. Tad Zandens ātri noklāja uz grīdas viņas pašas lielo lakatu un viegli nolaida ievainoto uz tā, izvilka savu mednieka pudeli un iepilināja viņai dažus pilienus mutē. Viņa tos norija kā pa miegam, bet tad atvēra acis. Ilgi tās raudzījās kā nesaprazdamas uz satriekto Vārpiņu, kura sejs austošā rīta blāzmā izskatījās vairāk pēc miroņa nekā pēc dzīva. Tad pārlaidās tāds kā viegls smaids pār Annas lūpām un viņa čukstēja:

«Es zinu, es visu zinu... Tu solījies mani glābt... paldies, Jāni!... Es visu zinu... aproces nav vairs.»

Acis aizvērās, un lūpas sakniebās. Viņa nostājās dvašot. Zandens noliecās pie viņas, pielika ausi pie jaunavas krūtīm un klausījās ilgi. Beidzot viņš piecēlās un nostājās Vārpiņām priekšā tā, ka pilnīgi varēja ieskatīties tā sejā.

«Tu esi slepkava,» Zandens mierīgi teica.

Vārpiņš sarāvās kā no čūskas dzēluma un atbalstījās abām rokām uz galda. Zandens nogaidīja brītiņu, vēl vienmēr uz viņu raudzīdamies.

«Tu esi slepkava,» viņš tad atkārtoja, «un es esmu tava darba vienīgais liecinieks. Vai tu to saproti?»

«Saprotu,» Vārpiņš mehāniski teica.

«Es vēl nezinu, vai tev šāviens sprāga netīšām vai tīšām,» Zandens turpināja, viņu tāpat uzskatīdams, «vai tu to saproti?»

«Saprotu,» Vārpiņš atkārtoja.

«Man būs jānodod pirmā un vienīgā liecība,» Zandens atkal runāja, «un no tās atkarāsies tavs liktenis. Tīša slepkavība tiek sodīta ar notiesāšanu uz spaidu darbiem... vai tu to zini?»

«Zinu!»

«Šās jaunavas tas vairs neuzmodinās. Bet tev tad ir zudis viss mūžs... jaunekļa gados tu jau to zaudē... Apdomā to, Vārpiņ, un tad atbildi man: vai šāviens sprāga tīšām vai netīšām?»

«Tīšām!» Vārpiņš stenēja un aizklāja seju abām rokām. Zandenam savilkās starp uzacīm divas grumbas.

«Tu jau biji gluži apmulsis,» viņš tad par brītiņu runāja, «uz kuru vietu tad tu mērīji viņai?»

«Nezinu.»

«Vai tu jel pavisam tiki mērījis?»

«Nezinu.»

«Tādēļ! Varbūt tu gribēji, lai lode mani ķertu?»

«Varbūt.»

«Tad tomēr iznāk, ka tu aiz pārskatīšanās esi tapis par viņas slepkavu. To es saprotu gluži labi, ka tu uz mani neturēji laba prāta. Un tas arī tiesnesim būtu gluži saprotams... Man uzbrūkot, tev ir misējies... vai jā?»

«Jā,» Vārpiņš sausu rīkli atbildēja.

«Slepkavības mēģinājums...» Zandens domīgi runāja, «redz, uz kurieni tevi ir novedis tavs neprāts! Un cik briesmīgs sods ir tevi par to ķēris!... Es zinu, tu viņu mīlēji; tu viņu mīli arī tagad vēl. Tu atdotu savu dzīvību, ja varētu viņu uzmodināt no miroņiem!»

«Jā, savu dzīvību, savu dzīvību!» Vārpiņš piepeši iesaucās un nokrita pie Annas zemē. «Savu dzīvību, savu dvēseli...» viņš vaimanajā, skūpstiem apklādams viņas asiņainās rokas, bālos vaigus, sakniebtās lūpas. Galvas lakatiņš bij viņai sagriezies nepareizi. Drebošiem pirkstiem to sakārtodams, viņš vienmēr atkārtoja: «Savu dzīvību, savu dzīvību!»

Rīta blāzma plauka arvien lielāka. Kā spoži sārts vējoklis tā auga aiz asi norobežotā tumšā meža. Uz rīta pusi dārza namiņam nebij sienas. Nekavēta plūda sārtā, vēl ar krēslu maisītā gaisma caur retajiem parka kokiem uz namiņa grīdu, tumšos asins laukumus sārtodama. Zandens stāvēja, rokas uz krūtīm sakrustojis, un drūmi raudzījās uz izmisuma skatu savā priekšā.

«Celies!» viņš beidzot pavēlēja.

Vārpiņš piecēlās.

«Esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņas tu negribēji trāpīt,» viņš runāja, «un par tavu ļauno nodomu pret mani tu esi jau pārāk grūti sodīts. Vai lai es vēl prasītu arī no tiesas puses sodu par to tev? Viņas tas neatsauktu. Un manā sirdī dusmu nav. Kā bērns tu rīkojies savā bērna prātā. Vai lai bērna noziegumu ņemam par pilnu? Lūk, kā tagad pat tev raustās lūpas... kā bērnam pēc nedarba. Es tev piedodu, Vārpiņ... uz mani tu gribēji šaut, vai saproti?»

«Saprotu.»

«Bet nestāsti par to nevienam! Un viņa mira no nelaimes gadījuma. Netīšām tev sprāga pistole — ne pēc tavas gribas. Saproti?»

«Saprotu.»

«Tātad manu vārdu tu varī atstāt neminētu! Es tev piedodu tavu noziegumu pret mani. Bet pret viņu tu negribēji noziegties. Tā atzīsties arī policijai! Tu runājies ar viņu te, pa dārza namiņu... draudzīgi jūs runājāties, vai saproti?... cilājāt tavu pistoli, ar kuru tu šaudīji šonakt pie uguņošanas, bet, uz māju iedams, baidījies no ciema puišiem un aizlādēji to ar lodi. Draudzīgi jūs runājāties dārza namiņā... kad piepeši pistole gāja vaļā... Vai saproti?»

Vārpiņš neatbildēja ne vārda.

«Diezgan ir no vienas dzīvības, kas gājusi bojā tavas neprātības dēļ!» Zandens runāja. «Kādēļ postīt arī vēl otra mūžu? Ievēro: es nezinu no visa šā notikuma it nekā. To es tev apsolos. Man žēl tevis gandrīz tikpat daudz kā viņas. Un nu ej taisni uz policiju un uzdodies... uzdod šo nelaimes gadījumu! Vai saproti?»

«Saprotu,» Vārpiņš atbildēja, kā par kaut ko citu domādams.

«Tur pie vārtiem pār parka sētu viegli var pārkāpt,» Zandens teica un izbīdīja viņu no dārza namiņa, «un tad taisni pa meža ceļu uz apriņķa policijas priekšnieka palīgu. Varī viņam teikt, ka gāji pa lielceļu un tādēļ nonāci tik vēlu. Bet nu pasteidzies... pag, dod man savu lakatiņu!»

Vārpiņš to iedeva. Zandens pārklāja lakatiņu pār mirones seju, pavadīja tad Vārpiņu mazu gabaliņu un noskatījās, kā viņš pārkāpa pār parka sētu. Tad viņš atgriezās uz dārza namiņu, nometās pie mirušās ceļos un atsedza lakatiņu.

«Pastalnieki gāja pār rozēm!» viņš murmināja... «Visskaistāko ziediņu samina!» Un viņš noliecās pār viņas bālo pieri un to lēni noskūpstīja. «Varbūt tā ir labāk,» Zandens murmināja. «Varbūt visiem tā ir labāk... Saulīte lec, mana dārgā, mums jāšķiras!»

Viņš atkal apklāja tai seju. Pieceldamies viņš pamanīja Annas doto rožu pumpuru, kas bij nolūzis no kātiņa pie viņa krūtīm un iekritis asinīs. Rūpīgi viņš to pacēla un izgāja. Par brītiņu viņš vēlreiz atgriezās uz dārza namiņu un nolika tai uz grīdas Vārpiņa pistoli un prapi, ar kuru tā bij tikusi lādēta. Tad viņš sāka lēnām doties uz māju, rūpīgi iznīcinādams katru zīmīti parkā, kas varētu atgādināt to, ka viņi Annu nesuši uz dārza namiņu. Saulīte pašulaik uzlēca, tādēļ viņa vērīgajām acīm nenācās grūti izšķirt, kas nāk uz pastalnieku rēķina un kas aizrādītu uz viņa šā rīta šausmīgo gājienu. Pie durvīm nonācis, viņš vēl sauca «eij!», gribēdams zināt, vai netīšām tomēr nav kāds cilvēks kur bijis parkā; bet neviens neatsaucās. Tad viņš vēl pārstaigāja tuvāko apkārtni, kaut gan zināja, ka jau no laika gala par to visādi bij gādāts, lai neviena ziņkārīga acs nedabūtu novērot Zandena nama pakaļdurvju noslēpumu. Bet parks bij kā izmiris. Apmierinājies par drošību no šās puses, viņš atslēdza durvis un aizslēdza tās no iekšas. Tad viņš rūpīgi noslēpa savu mednieka uzvalku un likās gulēt.

Viņu pamodināja tikai ap pulksten vienpadsmitiem. Bij atbraucis apriņķa policijas priekšnieka palīgs.

«Man jums jāpasaka nepatīkamas vēstis!» šis jaunais, ūsainais kungs runāja. «Jūsu parkā šonakt notikusi slepkavība!»

«Slepkavība?» Zandens izbrīnījies jautāja. «Jūs varbūt domājat nelaimes gadījumu? Slepkavas mūsu pusē nav atronami.»

«Nē, fon Zandena kungs,» ierēdnis atkārtoja, «taisni slepkavība! Tā slepkava pats atzinās, kaut gan es — viņa uztrauktību ievērodams — divas reizes tam izskaidroju starpību starp tīšu slepkavību un netīšu nonāvēšanu.»

«Vai viņš pats uzdevās?» Zandens jautāja, cigāru aizdedzinādams.

«Jā, šorīt jau paagri.»

«Un kādu iemeslu viņš minēja savama darbam?» Zandens jautāja.

«Uz to viņš liedzās atbildēt... lai sodot šo kā apzinīgu slepkavu.»

«Varbūt prātā jucis? Vai šejienietis?»

«Uzdevās par Jāni Vārpiņu; gluži normāls viņš nevar būt.»

Policijas ierēdņa kučieris kā nekā bij uzķēris šorīt vārdu «slepkavība» un nu to ļoti nozīmīgu un noslēpumu pilnu seju uzticēja muižas ļaudīm, kas pamazām sāka pulcēties staļļa priekšā. Visu seji bij uztraukti, nemierīga vaicājuma pilni. Kur notikusi slepkavība? Kas miris? Kas vainīgs? Tā neviens nezināja. Bet vairums bij tais domās, ka dzirnavu ļaudis būšot dzērumā sākuši kauties un izdarījuši šo nedarbu. «Viņi jau kā vilki... negriež otram ceļu ne par pēdas platumu,» pavārs prātoja, «sanākuši te no malu malām... vai nu lāga cilvēks ies uz svešām vietām darba meklēt!»

Pa durvīm iznāca pats kungs ar policijas ierēdni. Viņiem piebiedrojās pēdējā rakstvedis un uradņiks, kas drīzumā bij paziņots līdz ar pagasta vecāko Āboltiņu.

Vecākais bij atnācis bez aicināšanas, raizēdamies par savu meitu, kas pagājušo nakti nebij pārnākusi. Viņa gan vakar teicās — šī varbūt pārgulēšot pie savas draudzenes, muižas dārznieces; bet tomēr arī tad viņai vajadzēja būt jau ap brokasta laiku mājā... kā jau darba laikā.

Pasauca arī pagasta vecāko līdz uz parku. Zadens aizsūtīja vēl cilvēku pēc ārsta un atveda tad policijas ierēdni ar visiem pavadoņiem pa lielajiem vārtiem parkā.

«Vai te ir kāds dārznieka namiņš?» ierēdnis vaicāja.

«Dārznieka namiņa nav, bet gan ir dārza namiņš,» Zandens atbildēja.

«Lūdzu, iesim turp!»

Zandens viņus aizveda uz dārza namiņu. Ierēdnis pavirši apskatīja namiņa apkārtni un tad vaicāja, vai te daudz topot staigāts.

«Citādi diezgan maz,» Zandens atbildēja, «bet pagājušo nakti še parkā bij lieli zaļumsvētki.»

«Tā jau Anna!» kāda satriekta balss iesaucās viņiem aiz muguras. Zandens ar ierēdni atskatījās: vecais Āboltiņš kā neprātā bij nosēdies zemē uz grantētā laukumiņa namiņa priekšā un stīvi raudzījās uz gulētāju, kuras drēbes pa daļai bij redzamas gar meža vīnogāju stīgām.

«Padodiet viņam krēslu!» Zandens teica uz uradņiku. Ap namiņa apkārtni sāka drūzmēties ziņkārīgie muižas ļaudis, palaizdamies uz to, ka ienākšana parkā netika sevišķi noliegta. Zandens to redzēja, bet nesacīja nekā. Ierēdnis turpretī pūlējās tikai ar to — protokolā uzņemt, kādā kārtībā atrasts dārza namiņš un pati nelaiķe. Slepkava jau bij atzinies, tādēļ te atlikās vairs tikai — izpildīt likuma formālos priekšrakstus.

«Cīņas zīmju nav...» viņš sauca priekšā savam rakstvedim, kas nosēdās pie galda dārza namiņā un steidzīgi sāka rakstīt. «Nonāvētā — cik noprotams — slepkavības brīdī sēdējusi uz krēsla, pie kura nomanāmas asiņu zīmes, bet tad nolaista uz grīdas, uz kārtīgi paklāta lakata. Šāvējs stāvējis pāra soļus no viņas, jo drēbes uz krūtīm nav apkvēpušas no dūmiem. Dārza namiņā atrasta viena pistole un papīra prapis, taisīts no lapas, kas, cik nomanāms, izplēsta — uradņik,» viņš griezās pie tā, «vai jūs varbūt varat noprast, kas še par vārdiem?» Un viņš prapi rūpīgi attīstīja un izklāja tā gabaliņus uz papīra.

Uradņiks brītiņu grozīja papīra gabaliņus uz vienu un otru pusi un beidzot izskaidroja — tā būšot lapa no dziesmu grāmatas. Tad atkal tika turpināta protokola rakstīšana. Kad viss bij uzzīmēts, ko ierēdnis atzina par vajadzīgu, tad viņš aizsūtīja uradņiku apskatīties, vai noziedznieks esot jau atvests šurp. Uradņiks aizgāja. Ierēdnis vēl brītiņu nopūlējās izdabūt no vecā Āboltiņa kādas skaidrākas ziņas par to, kad meita aizgājusi vakar no mājas, un citas lietas, bet Āboltiņš bij pavisam apmulsis, purināja galvu un teica: «Lai nu, lai nu, kungs...» Daži no muižas ļaudīm teicās Annu redzējuši beidzamo reizi kopā ar Zandenu «pastalnieku» rindā; citi stāstīja, ka manījuši to arī vēlāk pie uguņošanas. Bet ārpus parka neviens nebij ar viņu vairs ticies. Dārzniece izteica, ka viņa Annu redzējusi reiz runājamies ar Vārpiņu Jāni drusku atsevišķi no zaļumniekiem, bet nevarēja atminēties, vai tas bijis priekš vai pēc «pastalniekiem». Zandens lika protokolēt, ka šis tīšām sajaucis «pastalnieku» rindu, likdams visiem uzreiz griezties atpakaļ, lai varētu izbēgt no viņiem, atlaidis Annu pie akāciju krūmiem un pats aizgājis caur tiem. Arī visas šās liecības tika uzzīmētas vairāk tikai formas pēc, jo lieta pati jau bij diezgan skaidra. Vārpiņa izteikumi līdz šim visi bij apstiprinājušies par pareiziem.

Savāda žvadzēšana beidzot ziņoja, ka noziedznieks tiek vests. Vārpiņš nāca nodurtu galvu, kājas gausi vilkdams. No vaiga viņš bij pelēks kā zeme; acis dziļi iekritušās, uz svārkiem vietvietām vēl brūni traipekļi. Ar riebumu atvilkās ļaudis no viņa, dodami tam ceļu.

Vārpiņš apstājās namiņa priekšā, uradņiks un divi sargi aiz viņa. Rokas noziedzniekam bija saslēgtas dzelžos.

«Aizsūtait ļaudis!» policijas ierēdnis teica uz uradņiku.

Tad viņš griezās pie Vārpiņa, kurš vēl tāpat stāvēja noliektu galvu. Reiz viņš gan bija pagriezis drusku seju, bet pamanīja veco Āboltiņu un atkal nodūra acis. «Vai jūs atzīstaties, ka esat nošāvuši Annu Āboltiņu?» ierēdnis jautāja.

«Nošāvu,» noziedznieks klusu atbildēja.

«Izstāstait, kā tas notika,» ierēdnis prašņāja tālāk.

Vārpiņš klusēja.

«Vai viņa uz krēsla sēdēja?»

«Sēdēja.»

«Vai viņa nepretojās?»

«Nepretojās.»

«Vai viņa paredzēja jūsu nodomu?»

«Neparedzēja.»

«Vai jūs tīšām viņu šāvāt, jeb vai tas notika netīšām?»

«Tīšām.»

«Vai jūs jau sen bijāt nodomājuši šo darbu?»

«Sen.»

«Bet liecinieki izteica, ka jūs ar viņu esot joti draudzīgi satikuši.»

Vārpiņš neatbildēja.

«Vai jūs uz viņu bijāt noskaitušies?»

«Jā.»

«Kādēļ?»

Vārpiņš atkal cieta klusu.

«Kādā ziņā nelaiķe jums bij aizdarījusi dusmas?»

«Es pats vainīgs!» Vārpiņš atbildēja.

«Tad jūs tagad nožēlojat savu nedarbu?»

«Nē.»

Ierēdnis saskatījās ar Zandenu. «Neurastēniķis!» policists teica.

Vēl ierēdnis izmēģinājās vienādi un otrādi izdabūt no Vārpiņa noziedzības cēloņus, bet tas nebij iespējams. Līdz ierēdnis grieza runu uz to pusi, tad Vārpiņš vairs neatbildēja nemaz. Tad ierēdnis izmēģināja vēl vienu līdzekli. Viņš lika ievest noziedznieku dārza namiņā un nostādīt pie jaunavas. Tad viņš piepeši atklāja tās seju.

Skaistais sejs bij tik bāls kā no marmora. Tikai sakniebtās lūpas drusku atgādināja pagājušās ciešanas, bet citādi pār pieri un ap acīm visi vilcieni bij tik pilni miera un klusas laimes, it kā dusētāja būtu iesnaudusies pēc grūta, labi padarīta darba un tad tā — pašai nemanot — pārslīdējusi no dzīvības uz nāvi. Vārpiņš brītiņu skatījās uz mīļo seju, tad asaras tam nevaldāmi spiedās acīs, krūtis pārmērīgi cilājās, un viņš sāka grīļoties. Sargi to apsēdināja krēslā. Bet izrunāt viņš nevarēja ne vārda. Visi bij dziļi kustināti.

«Vai jūs nožēlojat savu noziegumu?» ierēdnis atkal jautāja līdzcietīgā balsī.

«Nē!» Vārpiņš, pēc elpas cīnīdamies, atbildēja.

Tad ierēdnis domīgi noskatījās viņā, slēdza protokolus un lika aizvest Vārpiņu projām.

«Katrā ziņā viņš ir slims!» ierēdnis teica uz Zandenu, kad viņi abi soļoja uz kunga namu pusdienas ēst.

«Kas lai izprot cilvēka dvēseli!» Zandens atbildēja, domīgi raudzīdamies uz kādu liepu soļus piecpadsmit no parka celiņa...

Otrās dienas pēcpusdienā vecs, kaulains zirdziņš gausi cilāja pinkainās kājas pa ceļu uz policijas priekšnieka palīga māju. Vecajos rateļos sēdēja divi cilvēki, vecītis ar vecenīti, abi salīkuši, abi nodurtām galvām. Vecenīte bija pārvilkusi pagaišo lakatiņu labi tālu pār acīm, un likās, it kā viņa snaustu. Tikai brīdi no brīža brūnā, kaulainā roka, ar savīkstītu mutautiņu aiz pārvilktā lakatiņa nozuzdama, liecināja ko citu. Vecītim zobos bij maza, brūna pīpīte, šķībi sagriezusies spurainajā, paīsi apcirptajā, sirmajā bārzdā. Vienā rokā viņš turēja pātagu un grožus, bet ar otru arvien knibinājās ap mezglā aizsieto kaklautiņu, kā kad tas ņemtu viņam elpu ciet. Pa ceļu tiem nāca pretī kurpnieks ar jauniem zābakiem padusē. Ceļu pagriezdams, tas apstājās, izņēma pīpi no mutes un teica:

«Labdien, Vārpiņ tēv... vai uz dēlu laidīsi?»

«Labdien, kurpniek!» vecītis atbildēja un uzsita zirgam. Vecenīte vēl dziļāk nokāra galvu.

Kurpnieks noskatījās viņiem pakaļ, kamēr rateļi nozuda ceļa līkumā. «Bēdu ļaudis,» viņš tad nomurmināja un gāja tālāk savu ceļu.

Pie policijas ierēdņa bij ierīkots neliels izmeklēšanas cietums. Vienā no tā istabelēm sēdēja Vārpiņš uz savas gultiņas, drūmi raudzīdamies uz nemazgāto grīdu, uz kuras pēcpusdienas saules starī meta loga dzelžu ēnu. Trīs mušas dzenāja cita citu gan pa brūnā galdiņa virsu, uz kura stāvēja neaiztiktā pusdiena, gan pa kailajām sienām, kuru baltumu petrolejas dūmi jau sen bij tumšojuši. Aiz loga ierēdņa kučieris tīrīja vāģus, šļakstinādams ar ūdeni, citādi viss bij klusu.

Soļi aiz durvīm Vārpiņu iztraucēja. Nāca vairāki cilvēki, bet tā pabailīgi; ierēdņa drošo soli Vārpiņš jau labi pazina. Vārpiņām savilkās uzacis kā sāpēs. Iegrabējās atslēga durvīs, un cietuma sargs iebāza savu nesukāto galvu.

«Vārpiņ, te ir tev atnākuši ciemiņi!» viņš teica un iebīdīja abus vecīšus pa durvīm, tās atkal aiztaisīdams. Pats viņš spēcīgiem soļiem aizgāja, novilka otrā istabā zābakus un, atnācis uz pirkstu galiem atpakaļ, — nostājās pie atslēgas caurumiņa.

Jaunais Vārpiņš stāvēja turpat pie durvīm un nevarēja izrunāt ne vārda.

«Dēls,» vecais beidzot iesāka sagrauztā balsī, «vai, tevi audzinādams, es kādu reizi gan varēju iedomāties, ka apmeklēšu tevi reiz cietumā, izvadīšu tevi no turienes uz Sibīriju!»

Vecīte sakustējās kā nopļauta niedra. Varbūt viņa būtu nokritusi zemē, ja istabiņa būtu platāka. Bet tagad viņa apķērās noziedzniekam dēlam ap kaklu, piespieda savu dzelteno, grumbaino vaigu pie viņa seja un atkārtoja, asarām nevaldāmi plūstot, tikai tos vārdus:

«Dēliņ, dēliņ, manu mīļo, mīļo dēliņ!»

Arī vecais slaucīja ar piedurkni kuplo uzaču apēnotās acis.

Bet tad viņa sejs piepeši aptumšojās un tapa stingrs.

«Tu, dēls, pat neraudi par savu grēku un par visu to nelaimi, ko esi pār mums vedis?» viņš cieti teica.

Jaunā Vārpiņa acis tiešām bij sausas. Tikai zilganās lūpas un dzeltenbālie vaigi tā savādi raustījās. Likās, ka viņš grib ko teikt, bet mēle neklausa.

«Manu dēliņ, manu dēliņ...» māte arvien vēl vaimanāja, «līdz ķeizaram es iešu lūgties, no vienām durvīm uz otrām es iešu lūgties, lai viņi tevi laiž vaļā! Tas nav tiesa, dēliņ, tu neesi tā grēka darījis... viņi apmelo tevi, viltīgus lieciniekus viņi uzpirkuši... Dēliņ, dēliņ... aitiņas tu nevarī redzēt nokaujam, un tu būtu savu roku pacēlis pret cilvēku!» Un vēl ciešāk apķērās trīcošās, kaulainās rokas ap jaunekļa gurdeno augumu.

Noziedznieks sakoda zobus; plati ieplestās, izdzisušās acis kā bez nolūka stīvi raudzījās istabas kaktā, tēvam garām.

Tēvs paņēma vienīgo niedrām pīto, nekrāsoto krēslu, apsēdās uz tā, atspieda elkoņus uz gurniem un dziļi nolieca galvu.

«Tās skolas, tās skolas!» viņš tad iesāka dusmu un žēlabu pilnā balsī... «Tas viss man par manu lepnību... Nezin ko gribēju izaudzināt, kādu kungu izmācīt no viņa.

Un kā mēs gājām, kā pūlējāmies ne ēduši, ne gulējuši, lai tikai šim jaunkungam būtu labas drēbes mugurā, zābaki kājās... Mūžam es tā nepiedošu vecajam Strautmalim... viņš bij tas, kas mani skubināja: skolo, skolo... Un tad šis jaunais Strautmalis: ar koku es viņu būtu izdzinis no draudzes! Viņš ir tas nemiera cēlējs, viņš ir tas skubinātājs un samudinātājs uz visādām pretestībām, uz nepaklausību, uz grēka darbiem... Tāds vēl gribot būt mācītājs... Te nu ir viņa mācības augļi.»

«Tēvs,» jaunais Vārpiņš uzreiz ierunājās, «ko jaunais Strautmalis tev ļauna darījis?»

«Ko man jaunais Strautmalis ļauna darījis? Ak, vai tad tu domā, kas es nezinu, ar kā paskubinājumu tu aizdedzināji mežu? Vai tad tu domā", ka es nesaprotu, kādēļ tu pacēli savu roku pret Āboltiņu Annu? Vai tad es esmu kurls, ka nedzirdēju visas tavas nelietības un bezkaunīgos vārdus par kungu? Viņam nevar tikt klāt, tad griežas pret nevainīgu sievieti... nakts laikā kā visi slepkavas. Kas tad senāk dzirdēja par šitādu naidu? Bet, kā atnāca tas Strautmalis, tā godīgs cilvēks nakti vairs nedrīkst no mājas laukā iet... Nu, to lai piemin tas vecais Strautmalis: nav viņš vēl nodzīvojis sava mūža Strautmaļos... izēdīs viņu no tiem tas pats skolotais dēls...»

«Tēvs, tēvs,» māte iesaucās, acis mutautiņā slaucīdama, «Dieva rīkste pacelta arī pār tevi, pār mums visiem, un tu dusmojies tikai par citiem!»

«Dieva rīkste!» tēvs rūgti atbildēja. «Zināms, Dieva rīkste! Bet šis jaunais mācītājs ir tā rīkste. Mēs paši viņu sev esam nogriezuši; paši savā augstprātībā mēs negribējām, ka bērni dzīvo mūsu dzīvi ar mūsu prātu. Nē, viņiem vajadzēja skolas, viņiem vajadzēja rakstu, avīžu, grāmatu, jaunu mācītāju! Te nu ir tās skolas! Vai šie jaunie vairs zina, kas ir Dievs? Vai viņi zina, kas ir Dieva vārds, kas svēta diena? Vai viņi māk vairs cienīt savus vecākus? Vai viņi zina vairs piekto bausli? Man, gaitās ejot, labi ja atlika dienvidus brītiņš, kamēr citi gaitnieki gulēja, ko pārskaitīt pātarus un uzdotās dziesmas, — tā visa mana skola... bet to mēs, nemācītie, zinām visi, ka «tev nebūs nokaut» un, «kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm būs izlietām tapt». Un šis te man gāja skolā ziemas un vasaras... pat līdz piektajam baušļam viņš nav izmācījies! Un tas pats jaunais Strautmalis: žūpot pa biedrības namu svētdienās — to viņš zina, piedzerties no kunga vīna un tad lamāties ar pašu kungu —to viņš prot... tās, lūk, tās lielās skolas...

Un pieminiet manus vārdus: šī rīkste nāks arī pār pašu veco Strautmali! Dievs neatstās neatriebtas vecāku asaras, kuriem vienīgo dēlu izmāca par slepkavu!»

Vecais Vārpiņš tiešām noslaucīja asaras.

Māte sēdēja kā nobijusies uz gultiņas līdzās dēlam. Asaras lēnām slīdēja pa viņas vaigu grumbām uz leju. Viņa to nemanīja.

Dēls neatbildēja ne vārda. Tas tēvu vēl vairāk uzbudināja.

«Tāds tu man esi!» viņš atkal iesāka savā pārsteidzīgajā balsī. «Cilvēks var izrunāties ap tevi pusdienas kā ap koka gabalu. Cilvēks ar skaidru sirdi lūkojas katram acīs; cilvēks ar skaidrām domām teic katram tās. Bet viņš, kā prātā jucis, skatās kaut kur kaktā vai pa logu laukā, sēd, sēd un aiziet... ne vārda neatbildēdams. Būtu jel apmierinājis māti, teicis viņai kādu vārdu, pielūdzies, nožēlojis... bet viņam vienalga, vai tā miesīga māte vai koks... Akmens tev ir krūtīs, ne sirds.»

«Tēvs, rimsties jel!» māte, rokas salikusi, lūdzās. «Vai tu neredzi, cik viņam grūti?»

«Un tad man laikam nav grūti?» tēvs atkal uzbudinājās. «Ar kuru cilvēku tad es vairs drīkstu satikties, kuram acīs lūkoties? «Nu, Vārpiņ, vai dēls no Sibīrijas ir ko rakstījis?» — tie būs pirmie vārdi pie baznīcas un kroga. «Tas jau Sibīrijas Vārpiņa tēvs!» — tā čukstēs cits citam, mani ieraudzīdami. Kā es toreiz lūdzu Dievu, kad viņš gulēja ar to kakla slimību... kaut taču Dievs manis toreiz nebūtu paklausījis! Es zinātu jel, ka viņa kapiņš ir turpat pie visas draudzes mirušiem; bet tagad... dzīvs būdams, viņš jau būs aprakts pie citiem slepkavām, pie tādiem, ko citi cilvēki izstūmuši no sava vidus kā plēsīgus zvērus. Un tad man lai nebūtu grūti, man lai sirds neplīstu pušu?... Bet es negribu, lai īstais vaininieks paliek bez soda! Ja arī likums viņam nekā nevar darīt, tad lai jel ļaudis dabū zināt, kas manu dēlu uzkūdījis uz šādiem nedarbiem! Es iešu pie tiesas un stāstīšu tiesnešiem, ka jaunais Strautmalis ir tas kūdītājs; es iešu pie baznīcas, kad viņš nāks laukā pa durvīm, un rādīšu ar pirkstu uz viņu un prasīšu no viņa atpakaļ savu dēlu!»

Lielā uzbudinājumā viņš pietrūkās un skraidīja pa mazo istabiņu no viena gala uz otru. Māte sarāvās vēl mazāka, bet dēls sēdēja tikpat drūms un sagrauzts.

«Prasi tā atpakaļ no Zandena!» viņš par brītiņu noteica.

Tēvs piepeši apstājās.

«Dēls, dēls,» viņš noskumis teica, «šitā spītība nevar laba gala ņemt. Kur tad agrāk bij Zandens? Kāpēc tad agrāk viņš nenoveda pie šāda grēka neviena cilvēka? Bet tas viss ir šā Strautmaļa gudrība. Nu Zandens uzreiz ir ļauns, nu viņš samaitā draudzi... Un, ja ar viņš būtu ļauns, — vai tad tu, vai Strautmalis drīkstat uzstāties par tiesnešiem? Zandens nav nedz labāks, nedz ļaunāks kā agrāk. Bet Strautmalis ir atnesis tās jaunās domas. Vai tad Zandens ir kādu ar varu pie sevis vilcis? Un, kas labprāt grib iet, kā tu to domā atturēt?... Nē, dēls! es tev teikšu vienu vārdu, kura dēļ es atbraucu šurp: tev jāatzīstas pie tiesas, uz ko jaunais Strautmalis skubināja draudzi? Tev jāatzīstas, ka no viņa runas tavā sirdī cēlās ļaunās domas! Varbūt tev sods no tā netiks vieglāks; bet arī Strautmalim jādabū sava daļa!»

Jaunais Vārpiņš brītiņu domāja.

«Vai tu, caur Raudupi braukdams, ar kungu ar tiki runājies?» viņš tad jautāja.

Vecais drusku apjuka. «Tās mana paša domas,» viņš tad piezīmēja.

«Un vai kungs lika, atpakaļ braucot, vēl pienākt pie viņa?» dēls atkal jautāja.

Tēvs neatbildēja.

«Labi,» dēls drūmi runāja, «pasaki Zandenam, ja viņš vaicā, ko es atbildējis: tavs dēls izstāstīšot visu, kā tas noticis, ja Zandens pastāvot uz to, ko tu nupat teici.»

Cietuma sargs pieklaudzināja. Tēvs steidzīgi izrāva no kabatas mazu, noburzītu naudas maciņu un iebāza to dēlam azotē. «Gan sargs šo vai to pagādās!» viņš čukstēja un tad teica dzirdamā balsī: «Nu, māt, mums vēl tāls ceļš priekšā!»

Māte, kurai asaras jau retāki ritēja, sāka skaļā balsī raudāt, gribēdama novaldīties, bet nevarēja, apķērās dēlam ap kaklu un palika tā karājoties. Caur lielo, villaino lakatu varēja manīt, kā raustījās viņas kaulainie pleci.

«Māte, māte, kādēļ tev tas bij jāpiedzīvo!» dēls iesaucās, nokrita mātes priekšā ceļos un skūpstīja viņas roku. «Kaut viens varētu atņemt no tevis šo slogu!»

«Dēliņ, dēliņ!» māte šņukstēja. «Tu neesi vainīgs, tu neesi vainīgs... es zinu, tu nevarī tādu darbu padarīt...» Tēvs viņu saņēma aiz pleciem un veda lēnām uz durvju pusi, kur atkārtojās sarga klauvēšana.

Bez atvadīšanās viņi aizgāja. Laikam aizmirsa to.

Pār slieksni pārkāpis, vecais Vārpiņš drusku apstājās: koridoram otrā galā atvērtās durvīs stāvēja kandidāts Strautmalis. Bet tad vecajā sejā ieradās ļauna spītība, un, kandidātam garām iedams, viņš iesāņš paskatījās uz to un teica rūgtā naida balsī: «Apskataities, apskataities, jaunskungs, savu darbu!» Un, cepures nepaceldams, viņš izgāja pa durvīm. Māte sarāvās vēl mazāka, uzvilka lakatiņu pār acīm un nolīda jaunajam mācītājam garām gar maliņu klusām, kā jau visa viņas gaita bij allaž klusa un gar maliņu.

Strautmalis noskatījās brītiņu viņiem pakaļ, tad viņš gāja sargam līdzi, kurš to veda uz cietumnieku.

Atvērtās cietuma durvīs viņš apstājās. Vārpiņš nebij dzirdējis atslēgas trokšņa. Kā izmisumā viņš bij uz mutes iekritis savā gultiņā, saspiedis stīvajos pirkstos brūni krāsotā dēļa malu un koda ar zobiem pagalvi.

Strautmalis ienāca dziļāki, kamēr sargs pietaisīja no āra puses durvis.

Vārpiņš vēl nekā nemanīja. Tad Strautmalis paņēma krēslu, piecēla to pie gultas un nosēdās, Vārpiņām roku viegli uz pleca uzlikdams. Vārpiņš pacēla galvu, pazina ciemiņu un nosēdās taisni.

«Vai tie bij tavi vecāki?» Strautmalis jautāja, ar galvu uz durvīm pamezdams.

«Jā.»

«Un viņi aizgāja bez cerības?» Strautmalis atkal teica — vairāk tik pie sevis.

«Uz ko tad lai viņi cerētu?» Vārpiņš drūmi noteica.

«Uz ko tad lai viņi cerētu!» Strautmalis atkārtoja un apklusa, nezinādams, ko teikt.

«Mācītāja kungs,» Vārpiņš nedroši iesāka, «es no jums gribēju — —» Viņš apstājās.

«Mēs esam skolas biedri,» Strautmalis piezīmēja, «runā tu ar mani kā ar biedru!»

«Nē, mācītāja kungs: es gribēju no jums padomu lūgt... kā no mācītāja.»

«Tādi paši cilvēki arī mācītāji, Vārpiņ,» Strautmalis atbildēja. «Mēs visi esam vienas draudzes locekļi.»

«Redziet, mācītāja kungs...» Vārpiņš iesāka, kā vārdu meklēdams, «es par to ilgi esmu domājis... visas šitās naktis. Bet es nevaru izprast...» Un viņš nogrima domās.

«Vai par to pašu nelaimi?» Strautmalis jautāja, palīdzēdams viņam atkal tikt uz valodas.

«Redziet, arī jūs to saucat par nelaimi!» Vārpiņš sāpīgi iesaucās. «Kādēļ viņi visi to tā sauc? Tā es nesaprotu. Vai tad noziegums ir nelaime? Un vai pie nozieguma var kādureiz arī laime būt? Redziet, tā es nesaprotu!»

«Vārpiņ,» Strautmalis teica, domīgi pa logu lūkodamies uz saules apspīdētām liepām pagalmā, «es jau nezinu visa tava noslēpuma. Tā neviens nezina. Bet mēs brīnāmies tikai par to: tu atnāc pie policijas un uzdodies par slepkavu, kur vēl neviens nezina par notikušo slepkavību. No tā mēs spriežam, ka tu pats atzīsti notikušo par sodāmu, un domājam, ka tagad tu bēgtu no šā darba. Tu pats esi viņa pretinieks, gribi tikt no viņa vaļā, ja citādi ne — ar ciešanām. Tātad nevis tava daba, nedz arī tava pārliecināšanās tevi ir dzinusi uz slepkavību, bet kaut kas ārīgs, acumirklīgs, kāds uzbudinājums, kas nomāca tavu īpatnējo dabu. Un šādu, no ārienes nākošo postu mēdz saukt par nelaimi... Par noziegumu cilvēku soda; bet no nelaimes vēlas viņu glābt.»

Vārpiņš ilgi domāja.

«Es tā nevaru tā izteikt,» viņš tad teica, «bet jūs visi domājat tikai tā no āra puses. Labi, teiksim, ka es biju uzbudināts, ka mani pārņēma tikai vienas domas. Bet kāpēc tad mani pārņēma šās vienas domas? Kāpēc citu cilvēku viņas tā nepārņem? Tā es nevaru izdomāt. Es zinu daudzus cilvēkus, kuriem bijušas panesamas vēl grūtākas lietas. Bet viņus nepārņēma šādas domas. Tikai mani pārņēma. Izskaidrojiet man to!»

«Tev varbūt bij priekš tādām lietām sevišķi sajūtīga sirds,» Strautmalis teica, «tevi tas sāpināja vairāk. Un turklāt tev bij tāda daba, kas nevarēja šo sāpju mierīgi panest. Tā dažs cieš arī miesīgas sāpes ilgi, baidīdamies no ārsta naža, un dažs pats izdedzina sāpīgo vietu.»

«Redziet, kā jūs runājat!» Vārpiņš par brītiņu atbildēja. «Un tā viņi visi runā: tev uzbrukusi nelaime, un tev tāda daba un tāda sirds. Kas tad ir mana daba, un kas esmu es pats? Kas tad dzīvē viss nevar nākt priekšā... jāvaicā tikai, kā es to panesīšu. Bet, ja mana daba, ja es pats eju vai nu pa labo, vai kreiso, — kurš tad par to ir atbildīgs? Jūs manis nesaprotat. Runāšu citādi. Anna man bij zudusi. To es zināju. Bet viņa piederēs citam. To es ar zināju. Bet tas nebij vēl tas. Es zināju, ka Annu mīdīs pa dubļiem... viņa pati būs tā ar mieru. Sakait — ko man bij darīt? Lūdzu, sakait man to! Bet neaizmirstiet, kas Anna bij man! Svētdienās visi ļaudis gāja uz baznīcu, bet es sēdēju savā klētiņā un skatījos Annas ģīmetnē. Un man likās, ka šis nieka papīra gabaliņš mani padarot labāku. Un rokas man pašas salikās uz pateicību Dievam, ka viņš man piešķīris tādu laimi. Mums tur aiz mājas ir avotiņš. To tālu slavē viņa skaidrā ūdeņa dēļ. Pie tā es stundām ilgi sēdēju, un man tā vien nāca prātā — šis avotiņš esot Annas dvēsele... tik skaidra, tik gaiša bij viņa! Soliņu es ietaisīju pie avota, sētu apkārt, lai neviens neduļķotu šā ūdeņa. Un nu uzreiz nāk viens, kas vārtījies vislielākos netīrumos, un kāpj šai avotā un bradā pa viņu... Sakait, mācītāja kungs: ko man bij darīt?»

«Un tad tu domāji, ka būs pareizāki šo avotiņu iznīcināt nekā noskatīties, kā viņu sagāna?» Strautmalis jautāja, acis uz Vārpiņa uzbudināto seju pagriezis.

«Es nekā nedomāju, mācītāja kungs!» Vārpiņš atbildēja. «Tas jau ir tas... jūs visi runājat tā no āra. Vai tad cilvēks tādos brīžos var pavisam ko domāt? Kā zaldātam tev kaut kas saka — ej un darī to! Un tu ej un darī to, un neskaties, pret ko griežas tavs ierocis. Bet jūs tā runājat, it kā cilvēks papriekš nosēstos un izvilktu savu kabatas grāmatiņu, un izrēķinātu, vai iet vai neiet.»

«Bet, ja cilvēks šādā brīdī jūtas kā zem svešas gribas, tad taču viņš nav tikpat daudz atbildīgs par savu darbu, kā rīkodamies pēc paša prāta,» Strautmalis ieminējās.

«Kas tad to saka, ka tā ir sveša griba?» Vārpiņš steidzīgi runāja. «Taisni šito, lūk, es gribēju dabūt zināt: kas to var pierādīt, ka tā ir sveša griba? Nē, mācītajā kungs: kurš tad cits varēja gribēt, lai Anna mirst?»

Strautmalis pārsteigts paskatījās uz viņu un gribēja ko teikt, bet Vārpiņš pasteidzās viņam priekšā:

«Nē, lai paliek... es jau zinu. Jūs visi tā pēc grāmatām. Jūs pasakāt: tai nodaļā stāv tā rakstīts. Velns iet apkārt kā rūkdams lauva un meklē, kuru aprīt. Agrāk es ar tā domāju. Tas viss tik vienkārši: vienā pusē šaurais ceļš, otrā platais. Bet, kad pats esi visu šito izdzīvojis cauri, tad nāk jaunas domas. Tad tas vairs nav tik vienkāršs. Un tad es vaicāju sevi: ja tā ir sveša griba, kas mani vada uz ļaunu, tad jau tā ar varbūt ir sveša griba, kas mani uztur labos darbos. Bet tie visi ir nieki, ko es te runāju. Galva tāda smaga. Vienu lietu es jums tomēr gribēju teikt: pa reizei es zinu, ko man bij darīt, kad viņš kāpa ar savām netīrajām kājām manā avotā.»

«Nu?» Strautmalis jautāja.

«Man vajadzēja pagaidīt, kamēr viņš atkal izkāpj no tā. Un tad man vajadzēja sēdēt pie šā avotiņa un gaidīt. Gaidīt un cerēt, un ticēt. Es skatītos, kā dzimst mazie burbuļi avota dibenā un stumj netīrumus uz āru. Un saulīte spīdētu, un lietus nāktu, bet avotiņš nerimdamies dzītu šos netīrumus uz āru. Un es sēdētu pie viņa un gaidītu, un ticētu, ka reiz šis ūdens atkal būs tīrs un skaidrs. Es nezinu, vai jūs mani saprotat, Laikam jums liekas, ka es nekad vairs nevarētu dzert no šā ūdeņa, spirdzināties ar tā vēsumu... netīrumu atmiņa mani dzītu katru reizi projām. Varbūt jums taisnība. Bet ko tad es vairs še nozīmēju. Tikai avotiņam vajadzēja atkal tikt tīram. Vai jūs domājat, ka viņš neizskaustu šā neskaidruma no sevis?»

«Mūsu ticība māca, ka arī mūsu Kungs un Pestītājs ir piedevis grēciniecei, kas asarām mazgājusi viņa kājas...» Strautmalis iebilda.

«Jūs atkal no grāmatas!» Vārpiņš nepacietīgi iesaucās. «Bet sakait jūs paši man: vai jūs būtu ņēmuši toreiz Magdalēnu par sievu?»

«Uz kādām savādām domām jūs nākat!» Strautmalis nesaprazdams iesaucās.

«Redziet, jūs šās domas nosaucat par savādām. Arī es pats brīnos par to, ka varu pavisam tā jautāt. Bet nu jau otru dienu, kamēr viņas mani moka. Varbūt esmu slims. Tikai dažreiz man atkal liekas, ka mēs esam nespēcīgi, ka mēs esam niecīgi. Mēs nožēlojam šās nabaga jaunavas, neslēdzam viņas laukā no draudzes, nesēdinām viņas uz kauna so1a... agrāk darīja arī to. Un vairums dara arī tagad vēl tā. Bet es runāju par mums. Bet ko tad tas nozīmē? Mēs atteicamies no cietsirdības, kuru ieraža mums atļauj, un domājam, ka esam viņām darījuši nezin kādu labu. Bet iet un sniegt viņām roku, iet un teikt: nāc tomēr pie manis, es mazgāšu tavus netīrumus savām asarām un skūpstīšu tavas pātagu vātis, līdz tās būs sadzijušas... un dusi tu pie manām krūtīm, un es glāstīšu tavas spitālības zīmes un runāšu ar tevi par dzīvi un nākotni, un par mūsu cerību... redziet, mācītāja kungs, tā man pa reizei ienāk prātā, vai tas nebūtu bijis īstais ceļš... Nesakait nekā! Papriekš es gribu izteikt visu, ko esmu domājis. Galva man tik smaga... jūk; bet gan jau. Nupat aizgāja mans tēvs. Viņš jūs tur par vainīgu pie mana nozieguma. Bet tas nav taisnība. Ko jūs baznīcā toreiz runājāt, tas viss nāca arī no manas dvēseles. Un, redziet, tādēļ es šaubījos par to, ka mans dvēseles īgnums būtu svešas gribas auglis. Manā dvēselē viņš jau bij slēpies, pirms jūs atradāt nosaukumu viņam. Bet tas ir taisnība: šis dvēseles īgnums bij tas, kas man uzbruka kā viesulis, kad redzēju tai vakarā Annu ar — ar viņu ejam roku rokā. Un glūnēdams es līdu viņiem paka]. Un tad es gaidīju, kamēr viņi atkal nāks laukā. Es zināju, ka viņi abi nāks. Tas bij dvēseles īgnums. Un tas netaupa neviena, tas nežēlo. Bet vai jūs zināt, kādēļ viņš izliekas tik spēcīgs? Tādēļ, ka viņam nav spēka. Viņš baiļojas, ka līdz rītam viņa uguns būs izkvēlojusi. Un tādēļ viņš tiesā tik ātri, bez pārsūdzības. Tādēļ viņš runā tik skaļi kā bērns tumšā naktī, lai iedrošinātu pats sevi. Varbūt es nesaprotu visa tā; bet tagad man tas tā liekas. Bet īstais spēks nāk lēnām. Viņš spēj raudāt gadiem ilgi. Viņš spēj gaidīt un mirt gaidīdams. Un lēnām viņš sev lauž ceļu... Bet mēs esam vienas dienas bērni. Mēs esam kā līduma uguns. Bet arkls nāks pēc mums un sējējs, un sarkanie rudzu asni.»

Viņš apklusa, it kā domas sakārtodams. Tad viņš atkal turpināja: «Tagad tas jau par vēlu. Es nedomāju par to, ka piemīdītais avots var noskaidroties. Un es neticēju, ka es vēl varētu reiz dzert no tā. Es tomēr domāju tikai par sevi. Vienalga, lai es ar nedzertu. Bet debess spoguļotos atkal tāpat šai avotā, un neaizmirstelītes ziedētu ap viņu... Vai tad avotiņš tikai dzeršanai? Kādēļ es viņam neļāvu skaidroties? Tādēļ, ka baidījos pats no sava nespēka... it kā cita nāve mums dotu vairāk spēka! Jūs runājat par manu nelaimi... Vai tad sods ir nelaime? Sakait — vai tad es pavisam citādi varētu tikt vaļā no sava nozieguma apziņas?»

«Tik tiešām, kā es dzīvoju, saka tas Kungs: man nepatīk bezdievīga cilvēka nāve; bet lai viņš atgriežas no grēkiem un dzīvo!» Strautmalis teica, ātrumā nevarēdams citas atbildes atrast.

«Man liekas, ka ir divējādi grēki,» Vārpiņš klusu runāja, «viens — kad mēs sanākam ar savu apkārtni naidā, un otrs — kad sanākam naidā ar sevi pašu. Ar apkārtni mēs izlīgstam, kad atkal padodamies viņas gribai un labprāt uzņemamies viņas uzlikto sodu; bet, ar sevi izlīgstot, mums pašiem jāuzliek sev sods... tik liels, ka viņš nospiež sirdsapziņas nemieru. Tur mēs paši tie tiesneši, un tur tikai mēs paši zinām, kad mums gana ciešanu. Mana apkārtne jau vēlētos man drīz piedot; ko es pret viņu noziedzies, to viņa gribētu iztulkot kā nelaimi. Bet, ko es pats pret sevi esmu noziedzies, tam tikai es pats drīkstu noteikt sodu. Dzīvību pret dzīvību — vai tā nestāv jau kaut kur rakstīts?

Bet kā es varu salīdzināt savu dzīvību ar viņas dzīvību! Un tādēļ es domāju, ka man jāatdod mana dzīvība, kā izpērkamā maksa — nevis, nāvei, tas jau nebūtu nekas grūts... Bet soģim, tiesai... Likums lai noteic par manu dzīvi un gribu... man pašam tās vairs nepieder.»

Strautmalis ilgi sēdēja domādams. Tad viņš iesāka:

«Neviens cilvēks nevar būt otram par sirdsapziņu. Bet otrā modināt dažus spēkus, dažas pārliecības viņš tomēr var. Un tas viņam jādara! Aizrādīšu tādēļ tikai uz pāra lietām, kuras tev līdz šim vēl palikušas nepamanītas. Tev jāpārdomā arī tās! Ņemsim pirmkārt tavus vecākus. Ja tu tiec aizsūtīts uz spaidu darbiem, tad viņi arī tiek nosodīti par tavu pārsteigšanos. Un turklāt vēl ar ļoti grūtu sodu. Kādēļ? Par ko? Vai tad viņi tevi ir ļaunākā kārtā audzinājuši nekā visi citi šejienes vecāki? Kādēļ tad taisni viņiem tāds sods? Ja turpretī šo tavu noziegumu iztulko — kas viņš tiešām arī ir — kā liela nervu uzbudinājuma augli, tad — zināms — tu no savas mocošās apziņas uzreiz vēl vaļā netiksi, bet tavi vecāki tad netiks nosodīti līdz ar tevi. Nepārproti manis: es negribu ar to teikt, ka dzīves dēļ mums jāatkāpjas no idejas. Bet man nupat uzmācās šī problēma... «ka jūs, nezāles izravēdami, arī kviešus neizplūcat...». Vai tad nebūtu pareizāki, ka tu nestu, viens pats savu noziegumu, ciestu viens pats par viņu, raudātu klusībā par savu pagātni un atdotu visu savu dzīvi nožēlošanai un paša uzliktam sodam, lai izdzēstu no savas atmiņas šos asinslaukumus, lai nomazgātu savas dvēseles spārnus no viņas nakts tumsas... Bet vecāki lai dzīvotu un mirtu mierā... Tā, lūk, viena lieta: vai vecāki lai cieš līdzi par bērna pārsteigšanos? Un tad ir vēl otra, kas mani nospiež tiešā kārtā: tas ir tas iespaids, kādu atstās tava notiesāšana uz raudupiešiem. Tavs tēvs nav vienīgais, kas tavu noziegumu skaita par manu vainu. Tā sāk jau domāt visi tie, kuriem kauns no dvēseles īgnuma... sauksim ar tā šo tikumiskās apziņas mošanos mūsu jaunākā paaudzē. Notikums muižas parkā viņiem īsti pa rokai: luk, kurp noved šās jaunās bezkaunības! Ja nu tu tiec aizsūtīts, tad līdz ar to tu izzūdi no šās draudzes vidus; tu tiec ieskaitīts pazudušo šķirā, un zaudējums rakstīts par ļaunu dvēseles īgnumam. Tur vairs tad nekas nav grozāms. Strautmaļa mācības noved uz Sibīriju... ar to pietiek. Bet, ja tu paliec vai pēc pāra gadiem atkal atgriezies šurp un pierādi nenogurstošā darbā un krietnumā, ka tava dvēsele nav samaitāta, ka dvēseles īgnums cilvēku nepadara dara par noziedznieku... tad mums ir cerības — par jaunu kļūt tiktālu, ka vecie liekēži un sava goda izmantotāji atkal nosarkst, ja jaunatne viņiem prasa, kur ir viņu goda sirds. Tā es domāju. Ar to nepietiek, ka šobrīd dažas balsis sveras tev par labu. Ja tevi attaisnos, tad šās balsis pieņemsies spēkā; ja tevi nosodīs — viņas pavisam apklusīs, dos atkal vietu varžu nerimstīgai kurkstēšanai pa gļotaino purvu. Redzi, šās domas mani nomāc: kas notiks ar mūsu jaunās dzīves skaidrumu, ja šai dzīvei jau no paša sākuma uzspiedīs Kaina zīmi?»

«Un tad jūs, mācītāja kungs, man dodat padomu, lai es lūkoju tikt vaļā no laicīgā soda? Tikai mana paša sirds lai zinātu, kāds mans noziegums un kāds mans iekšējais sods?»

«Nē, es te neuzdrošinājos nekāda padoma dot, Vārpiņ!» Strautmalis kā nobijies atgaiņājās. «Es te neesmu bezpartejisks. Te spriedīs tiesu arī par manu darbu. Es tikai aizstāvu šo savu darbu. Bet, cik daudz manai aizstāvēšanai ir taisnības vai netajsnības, par to jāizspriež šobrīd tavai sirdsapziņai!»

Vārpiņš nokāra galvu.

«Cik mazticīgi mēs tomēr esam!» viņš teica. «Cik daudz mēs palaižamies uz savu asprātību un cik maz uz sava darba iekšējo spēku! Tad vecāku liktenis mūs skumdina, tad ļaužu spriedumi par mūsu darbu... Bet par to mēs neiedomājam, kurš teica: «Kas ir mana māte? Un kas ir mani brāļi!» Un arī tas mira noziedznieka nāvi savas sirds ticības dēļ. Bet šī nāve neuzspieda Kaina zīmi viņa darbam... Kaut taču arī mūsos būtu tāda ticība!»

Strautmalis gluži apkaunots sēdēja pie Vārpiņa.

«Es pārdomāšu par jūsu vārdiem,» Vārpiņš beidzot teica, «bet man liekas — jūs tikai šodien tā... Kad jums pašiem būtu jāiet mans ceļš, jūs šitā nerunātu.»

«Nevar zināt...» Strautmalis domīgi atbildēja. «Tev ir taisnība: mazticīgi mēs esam un gribam tomēr staigāt pa ūdens virsu. Var būt, ka es tomēr esmu vainīgs pie tavas nelaimes. Vai tu man to piedosi?»

«Kas te var runāt par vainu vai nevainību!» Vārpiņš nopūtās. «Kā dūnu spalviņas mēs griežamies pa gaisu... vai tad mēs tās viesuļa radītājas?... Bet vienu lietu es no jums gan lūgtu: ja varat, tad izgādājiet, lai arī mani aizvestu paskatīties, kā Annu aprok!»

Strautmalis to nosolījās un atvadījās. Policijas priekšnieka palīgs bij tais domās, ka apcietinātā lūgumu varēšot ievērot: tikai viņam gan būšot jāiet uz kapsētu sargu pavadībā un dzelžos... Tad Strautmalis griezās mājup.

Ceļā viņu panāca Zandens, kurš no kāda sānu celiņa uzgriezās uz lielceļa.

«Sveiki, Strautmaļa kungs,» viņš jautri iesaucās, gausinādams sava zirga soli. «Vai pie Vārpiņa bijāt?»

«Jā,» Strautmalis, sveicināšanu atņemdams, atbildēja.

«Nu, ko laba izrunājāties? Vai viņš vēl vienmēr pastāv uz to, ka viņš ir slepkava?»

«Teicās pārdomāt.»

«Viņa tēvs neilgi atpakaļ bij pie manis. Teicās jūs ar saticis. Noprotu no tēva valodas, ka jaunais Vācpiņš vēl arvien jums uzticas. Kā domājat: vai nevarētu šo jaunekli pierunāt, lai viņš tīšu prātu neatstumj tās glābējas rokas, kas viņam no visām pusēm stiepjas pretī? Man šķiet, tā būtu arī jūsu vēlēšanās, Strautmaļa kungs?»

«Vai drīkstu vaicāt, kādēļ tas jums tā šķiet?» Strautmalis dzestri jautāja.

«Kā to lai jums izskaidroju? Pa manu studijas laiku izputēja kāds turīgs maiznieks universitātes pilsētā tikai tādēļ, ka viņa jaunatvērtā maiznīcā abos pirmajos cepumos bij iemīcīti daži prusaki. Jūs mani saprotat?»

«Neticu, ka šoreiz jūsu salīdzinājums gluži vietā, fon Zandena kungs!» Strautmalis sapīcis atbildēja. Viņam bij taisni tas visnepatīkamāk, ka Zandens it kā atminēja viņa sarunu ar Vārpiņu.

«Veikals paliek veikals, mīļais draugs!» Zandens tāpat mierīgi runāja. Teicu, ka šis maiznieks nebij tīšu prātu iemīcījis tos prusakus. Ko darīt: nelaime! Un nebūtu ar bijis par ļaunu, ja viņš jau iepriekš iztīrītu prusakus no savas mājas un tikai tad stātos pie cepšanas. Bet viņš gribēja visu tā ātri. Pārsteidzīgi mēs esam, mans jaunais draugs! Un tas veikalam nav par labu... Vai tas taisnība, ka vecais mācītājs esot saslimis?»

«Jā.»

«Varu iedomāties viņa uztraukumu: slepkavība viņa draudzē... viņam uzticētas dvēseles gājušas bojā... viņam nāksies dot atbildību soda dienā... vai ne, tās bija tās problēmas, kas nospieda viņa krietno dvēseli?... Un tad jau kapa runu pie Āboltiņu Annas apglabāšanas gan turēsiet jūs?»

«Ja mācītajā kungs neatlabs, tad jau man būs jāizpilda viņa vieta.»

«Un par kādu tematu jūs domājat runāt?» Zandens laipni jautāja.

Strautmalim sakāpa dusmas līdz pašam kaklam. Spītīgi paskatījies acīs Zandenam, viņš teica:

«Runāšu par pazīstamajiem vārdiem: «Bet, kas apgrēcina vienu no šiem mazajiem, kuri man tic, tam būtu labāk, ja viņam piekārtu dzirnavu akmeni kaklā un viņu nogremdētu jūras dziļumā.»»

«Tā jūs nerunāsiet vis, kandidāta kungs,» Zandens mierīgi atbildēja, «jūs jau nebūsiet aizmirsuši mūsu sarunu... ja nemaldos — par kailām dvēselēm un itāliešiem. Bet nu man jāsteidzas: gribēju vēl šovakar sarēķināt, cik daži no maniem saimniekiem man īsti ir parādā. Kārtībai visur vajag būt! Arī man ar to naudu neiet diezin cik lepni: nupat aizdevu jūsu brālim, inženierim, kādus 30 000, un arī jūsu tēvs man ir dažus tūkstošus parādā. Par viņiem nu gan es nebaidos, jo viņi abi ir ļoti prātīgi cilvēki. Kamēr viņu ģimenē viss notiek pēc viņu prāta, tikām es droši varu atstāt savu naudu pie viņiem. Zināms, ja draudzē izceļas kādi nemieri un kurnēšanas, tad arī man jāvāķ mana manta kopā. Ikviens taču pats sev tas tuvākais. Jūs mani saprotat, kandidāta kungs?»

«Saprotu, ka jūs esat gatavi saistīt manu pārliecību ar to, ka mans tēvs un brālis no jums drusku atkarīgi. Bet ja nu es tomēr runātu par augšā minēto tematu?»

«Vai atminaties mana stāsta beigas par to itālieti? Vai es neteicu, ka gūstāmais laupītājs aizbēga, bet ka no jaunā karavīra, kurš bij komandējis uz šaušanu, kaut gan tēvs bij starpā, — ka no tā novērsās visa sādža? Un esmu pārliecināts, ka savā dzimtenes sādžā viņš kājas vairs nav iecēlis. Bet starp mums stāv vairāk nekā tēvs vien... Vai es drīkstu varbūt minēt arī jūsu piederīgiem, par kādu tekstu jūs gribat runāt? Viņi taču ar ieradīsies kapsētā. Visa draudze būs tur; es — zināms — ar.... Tātad — ja izgadās satikties — es varētu pastāstīt jūsu tēvam par jūsu nodomu? Tā kā tā es gribēju šais dienās ar viņu sarēķināties.»

«Darait, kā zināt, fon Zandena kungs! Bet to es jums jau tagad saku: nopērkams es neesmu — arī par tēva un mātes asarām nē!»

«Nesolaities par agri, Strautmaļa kungs!» Zandens teica. «Vēl jūs nezināt, ko nozīmē vecāku asaras. Jūsu māte taču vēl nekad nav kritusi jūsu priekšā ceļos? Vai jūs varat iedomāties šādu skatu? Labāk ir, ja cilvēks viņu nepiedzīvo.

Un ko jūs ar to gribat panākt? Es jums teikšu, kas ir jūsu īstie motīvi šai lietā: jūs esat dzejnieks, un runā iztēlojamais konflikts jūs ir sajūsminājis. Tādēļ jūs vairs nerēķināt ne par ko, ja tikai varat saraudināt draudzes raudulīgākās vecenītes. Teikšu jums vēl vienu lietu: es drīzumā precēšos.»

«Vai tas notikušo pārgrozīs?» Strautmalis jautajā.

«Notikušo gan nē, bet nākošo. Un mēs taču dzīvojam nākotnei. Ko tad jūs īsti gribējāt sasniegt no paša iesākuma? Lai es liekot jūsu šķiras jaunavas mierā. Un tas nu būtu sasniegts gan ne tāpēc, ka jūs to tā vēlaties, bet vienkārši tādēļ, ka topu vecāks. Un pastalnieki tomēr man rozes par daudz izmīdījuši. Bez tam: vecajam Vestfālam tikai viena meita; bet es labprāt vēlētos nākt rados ar šo vispār cienīto dzimti. Kādēļ jūs nobālat, kandidāta kungs? Laikam agri esat cēlušies šorīt... un tad dažādie uzbudinājumi pa dienu... Varbūt arī pusdienu neesat ēduši? Vai zināt ko: metīsim visu pagātni pār slitu un griezīsimies iekšā pie manis, ieturēsim pienācīgas vakarīņas, tad varēsiet atkal man izstāstīt kādu pasaku par kailām dvēselēm...»

Strautmalis sēdēja gluži satriekts ratos un drūmi raudzījās uz ratu priekšu. Zandens, viņam līdzās jādams, piepeši uzlika roku uz viņa pleca. Strautmalis pacēla galvu un paskatījās turp, uz kurieni rādīja Zandena jājamā pātaga. Pa vakara krēslu varēja auzu tīrumā manīt piecas vai sešas stirnas netāl no mežmalas.

«Vai zināt, palieciet tomēr pie manis!» Zandens paklusi runāja. «Iziesim rīt priekš saules lēkšanas drusku uz stirnām! Vienam ceļš iznāk drusku par garlaicīgu. Teikšu jums gluži atklāti: es labprāt redzētu jūs par savu viesi. Ticiet man: man pret jums nav ne tik naida kā, lūk, pret šo koku. Tikai, ja jūs man stājaties ceļā, tad es jūs nobīdīšu pie malas. Tas ir viss. Un pasaule taču tik plata, ceļu tur tik daudz! Kaut jums šās ietiepības nebūtu, šās rūgtās ietiepības! Enerģija pati par sevi jau skaista lieta, bet viņa nedrīkst būt neprātīga! Jūs bērna gados gan laikam nekad neesat metuši kūleņus pār siena gubu?»

«Nē.»

«Un dzīvē jūs ar nemetat kūleņu. Jums nav saprašanas neprātības dzejai. Tādēļ jūsu dzeja tik vienpusīga... idejas, idejas, idejas, bet nekad raksturi, nekad dzīves nevienādās līnijas, visur fanātisma lineāls...»

Strautmalis vēl arvien cieta klusu.

«Šitā es nesaprotu...» Zaņdens atkal runāja. «Kādēļ jūs bēgat no manis? Labi, mēs esam pretnieki uzskatos un darbos; vai tad tādēļ mums neder pa reizei sanākt kopā, izrunāties, izrādīt savus ieročus, noslēgt — tā sakot — tādu Ženēvas līgumu par kritušiem un ievainotiem, par sarkanā krusta zīmēm... Jūs vedat tādu nežēlīgu karu bez sarkanā krusta. Un, ja tēvs un māte, un brāļi krīt, — jūs neskatāties, bet ejat tikai tālāk un tālāk... līdz paši kritīsiet. Un ievainotie visi noslāps kaut kur krūmos. Jums ir tikai dzīvie un mirušie... pusdzīvs jūsu karā nedrīkst neviens palikt. Bet ticiet man, Strautmaļa kungs: pusdzīvo mūsu cīņā ir leģions. Un visi slāpst. Bet jūs nenākat izrunāties par viņiem, it kā jūs baidītos dot daļu no sava karaspēka ievainoto kopšanai... Sniedziet roku, un brauksim pie manis, izrunāsimies kā godīgi pretinieki, kas apzinās sava spēka un savas taisnības!»

Un viņi tiešam iegriezās Raudupē...

Svētdienā pēc pusdienas drūzmējās milzīgs ļaužu pulks pa kapsētu. Nevienos kapsētas svētkos neatcerējās pat visvecākie ļaudis redzējuši tāda cilvēku pulka. Nezin pa kādiem ceļiem, bet bij izplatījusies pa visu draudzi un pāri par tās robežām ziņa, ka šodien glabāšot nonāvēto jaunavu, kapa runu turēšot «jaunais mācītājs» un pats slepkava būšot klāt.

Jau baznīcā varēja manīt Strautmalī savādu, drūmu mieru, it kā viņš būtu izcīnījis grūtu cīņu, kas viņam maksāja visu, bet nu jau pārcietis sava zaudējuma sāpes. Par nonāvēto un slepkavu viņš ieminējās tikai aizlūgšanās.

No baznīcas Strautmalis gāja taisni uz kapsētu, jo bij jau ziņots, ka izvadītāji braucot. Viņš brida pašulaik pa kapsētas kalna smilšaino ceļu uz augšu, kad drūmie, retie zvana dimdieni sludināja, ka mironi ved gar baznīcu. Tuvu pie kapsētas kambarīša Strautmalis apstājās un noslaucīja sviedrus. Tuvējā mežiņā kārpīja kāds zirgs ar kājām sūnas un laikam žvadzināja dzelžu pinekļus. Strautmalis paskatījās turp un pamanīja caur koku starpu divus cilvēkus, kas stāvēja pie ratiem: bet uz ratiem sēdēja Vārpiņu Jānis.

Draudze arvien vairāk pulcējās ap kapsētas kambarīti. Arī bērinieku dziedāšana jau atskanēja gluži tuvu. Strautmalis pagāja viņiem gabaliņu pretī un teica — iesāktai dziesmai izbeidzoties — citas dziesmas vārdus. Tad viņš izgāja caur miroņu kambarīti cauri un gaidīja, kamēr nesēji būs notikuši šķirstu uz bērēm un varēs doties uz kapu. Piepeši viņš pamanīja, ka ļaudis sačukstas un raugās uz muižņas pusi. Strautmalis nevarēja redzēt, kas notiek, bet ļaužu klusā godbijība viņam liecināja, ka laikam Zandens brauc.

Ļaudis vēl arvien nekustējās, lai gan bērēm jau vajadzēja būt kārtībā. Strautmalis piegāja pie kapsētas namiņa durvīm un paskatījās iekšā. Šķirsts jau bij uzlikts, kā pienākas, nesēji nostājušies pie stūriem, racēji ar lāpstām, krusta nesējs — viss bij tur, bet visi raudzījās uz leju. Nu arī Strautmalis pamanīja, ka ļaudis griež ceļu un šķirstam tuvojās Vestfāli un Zandens. Bet Zandenam sekoja Raudupes dārznieks ar vaiņagu, pītu no Raudupes visskaistākām rozēm, baltām un sarkanām. Strautmalis nostājās atkal gājiena priekšgalā, uzdeva dziesmas vārdus un sāka lēni soļot uz jaunizraktā kapa pusi. Kaps atradās kapsētai gandrīz otrā malā aiz ceriņu un jasmīnu krūmiem. Caur tiem iziedams, Strautmalis pamanīja Vārpiņu stāvam pie kapa galvgaļa. Sargi bij nogājuši pie malas.

Kaps bij izspraudīts no iekšas smalkām skujām; šķērsām pār to bij pārlikti divi koki, uz kuriem atbalstīt šķirstu, pirms to laiž kapā. Nesēji apdomīgi pārkāpa pār dzelteno smilšu kaudzi un, pusbalsī viens otru rīkodami, uzstādīja šķirstu uz kokiem. Tad viņi atkāpās un kapmalā nostājās vecais Āboltiņš ar savu saimnieci; tēvs bij drūms un salīcis, bet māte lēni glaudīja šķirsta stūri, kamēr retas asaras sūcās pār viņas grumbainajiem vaigiem. Strautmalis pacēla acis. Vārpiņš stāvēja tūliņ aiz Annas vecākiem, acu nenovērsdams no šķirsta. Bet pa kreisai rokai no Strautmaļa, kapa sānos, bij pienācis Zandens un dārznieks ar rožu vaiņagu aiz viņa. Pāra pazīstamus sejus Strautmalis vēl pamanīja tuvākajās rindās, bet tālāk viņš nevarēja izšķirt vairs neviena seja: neskaitāmas galvas saplūda neatrisināmā raibumā.

Strautmalis paskatījās Zandenam sejā. Tas bij nopietns, gandrīz sērīgs. Bij jādomā, ka Zandens tiešām skumst par nelaiķi. Strautmalim tas lāga nepatika. Viņš labāk būtu lasījis Zandena acīs spītības atbildi: «Jā, kā redzi: es tomēr atnācul» Bērinieki vēl nebij beiguši dziedāt viņa uzdoto dziesmu. Strautmalis novērsa acis no Zandena un laida tās vēlreiz pār ļaudīm; jā, tur, gandrīz pie pašas sētas, viņš atkal pamanīja pazīstamo strausa spalvu virs gaišās cepures. Un Strautmalis juta, ka ne tikai šis kaps un melnais šķirsts ir starp Lūciju un viņu. «Lai!» viņš domāja. «Kad jau zūd, lai zūd viss!»

Dziesma apklusa. Strautmalis iesāka savu runu: «Un Jēzus teica: «Kas vienu no šiem vismazākiem apgrēcina, tam būtu labāk, ja viņam piekārtu pie kakla dzirnu akmeni un viņu iemestu visdziļākā jūrā. Āmen!»

Mēs še šķiramies no diviem miroņiem. Divi sirmgalvji izvada savu vienīgo meitu uz mūžīgo dusu. Un otri divi sirmgalvji izvada savu vienīgo dēlu... viņi būtu laimīgi, ja viņi to varētu izvadīt uz draudzes kapiem. Kā pērkona negaiss nāca šās bēdas pār viņiem. Uz priekiem un dziesmām viņi palaida savus bērnus un redzēja tos atkal — vienu kā mironi, otru kā noziedznieku.

Kā grūts slogs tas gulstas uz draudzes apziņu. Kamēr vien atminas visvecākie ļaudis — tāds darbs nav noticis mūsu vidū. Un neviens arī nebūtu ticējis, ka tādas lietas var notikt starp mums. Bet viņas ir notikušas. Kā nenomazgājams traipeklis tas paliks draudzes atmiņā. Un negribot mums uzmācas vaicājums: kā tas nācies, ka Kaina grēks varēja dzīt atvases kristīgi audzināta jaunekļa sirdī? Un kā tas nāk, ka žēlīgais un visuspēcīgais Dievs pielaidis tādas lietas? Kas vainīgs pie visa tā? Kāpēc tas tā? Un arī šie četri sirmgalvji vaicā: «Kāpēc, kāpēc, ak, Kungs, taisni mums tu esi sūtījis šo rūgto biķeri?» Un neviļot visu domas griežas uz šo jaunekli, kas važās slēgts te noskatās uz sava nozieguma augļiem, un acis atduras viņa sagurušajā augumā un izdēdējušā sejā, un mēs ar šausmām sevi vaicājam: Ko gan viņa sirds tagad saka? Ko var sacīt cilvēka sirds šādā brīdī? Vai viņa neapstājas aiz šausmām un bezgalīgas vainas?

Viņa neapstājas, šī sirds. Un vēl ilgi viņa neapstāsies. Vēl ilgi viņa pukstēs, locekļiem zem važu smaguma gurstot un cerībai nogrimstot kā bezdibeņa jūrā. Vēl ilgi viņa pukstēs bezmiega naktīs, kad šā jaunekļa lūpas nesaprašanā čukstēs: «Kāpēc tas viss tā, ak, Kungs? Kas vainīgs pie šās bezgala vainas?» Un nāks viņam gara acu priekša viņa vecāki un raudzīsies pārmetumu un bēdu pilniem skatiem uz viņu, un teiks: «Pats vainīgs! Vai neesam jau no bērna kājām tevi mācījuši: Tev nebūs nokaut? Vai neesam tev stāstījuši, kā brēca uz debesīm Ābela asinis par Kaina vainu? Vai neesam tev rādījuši Jēzus vārdus: kas uz savu brāli dusmo, tas ir viņa slepkava? Un, beidzot, vai neesam tev likuši pie sirds, ka slepkavas nenāks Dieva valstībā? Tu to visu esi pār galvu laidis. Tu pats esi vainīgs!» Un redzēs viņš tālāk savas līgavas vecāku noskumušos sejus un dzirdēs viņu vārdus: «Mēs pazīstam savu meitu. Uz ļaunu viņa tevis nav viļinājusi. Tu pats esi vainīgs!» Un skanēs viņam dvēselē visas draudzes pārmetums: «Kur tu esi redzējis tādus darbus draudzes vidū? Kad tev ir liegts nākt tā Kunga namā un mācīties, kāds ceļš ejams kristītam cilvēkam? Skolas un skolotāji visiem ir gādāti, un visi tur tiek uz labu mācīti... vai tad tev vienam tas būtu ticis liegts? Nē, jaunekli, tu pats esi vainīgs, pats vien!» Un saraujas noziedznieka sirds un nolād sevi, bet pukst tālāk bez cerībām, bez miera. Viņa apzinās savas vainas. Un viņa nevar vairs izlabot tās. Še, virs skujām izspraudīta kapa, stāv melns šķirsts. Tikai seši dēļi, un tomēr viņi apslēpj divu sirmgalvju mīlestību un prieku, un vecuma dienu cerību. Tik tuvu te viss mums priekšā, bet tomēr neviens vairs nespēj tiem atdot tā, kas pazaudēts šā jaunekļa vainas dēļ. To šis noziedznieks zina. Un viņš arī zina, ka divi citi vecāki labprāt mainītos ar tiem, kas aprok šodien savu vienīgo bērnu. Bet viņiem nepaliek vietiņas, uz kurieni nākt izraudāties svētdienas pēcpusdienā: tiem nepaliek kapiņa, ko klāt zaļām velēnām; un viņu trīcošās rokas nekampsies ap dēla krustu un lūpas neskaitīs lūgšanas par dēla mūžīgo mieru. Dēls to zina, bet grozīt viņš vairs nekā nevar. Viņš ir miris saviem vecākiem, savai draudzei, savai dzimtenei. Un svešums to apraks un apzvanīs viņa važu žvakstēšana. Bet kā smags kapa akmens velsies viņam uz krūtīm viņa vainas apziņa.

Un tomēr: kurš te no visiem ir visvairāk zaudējis? Vieni vecāki vienīgo meitu, otri vecāki vienīgo dēlu un dēla godu, bet viņš pats... zaudējis līgavu, vecākus, dzimteni, godu, sirdsmieru, sevi pašu, savu nākotni, savu Dievu... jā, ko tad viņš vēl nav zaudējis? Kas tad viņam vēl ir, ja atskaitām šās važas un viņa bezgalīgo postu? Tai vajag būt lielai varai, kas viņu ir dzinusi — iznīcināt visu to, kas cilvēka sirdij ir mīļš un dārgs. Viņš to visu iznīcināja, pats ar savu roku visu iznīcināja, nekā pretī neiemantodams un necerēdams iemantot. Tai vajag būt briesmīgai varai, kas viņam visu nolaupīja un neatstāja it nekā, tikai asaras, asaras un izmisuma vaidus. Nav jau viņš nezvērs, nav starp mežoņiem audzis... nav viņam sirds vietā akmens. Tāds pats cilvēks ir arī viņš kā mēs visi, jūt priekus un bēdas, ienaidu un mīlestību. Un tomēr viņa sirdi ir sagrābusi un pārvērtusi šī neģēlīgā vara, padarījusi to par tēraudu cietāku, ka viņš varēja iet un iznīcināt, izpostīt visu, visu. Sakait — vai cilvēks varētu labprātīgi izpostīt visu savu mantu? Vai viņš varētu labprātīgi iet un dot savu miesu, lai to dedzina un sit, un moka... nekā nevarēdams un negribēdams ar to sasniegt? Bet šis jauneklis darījis vēl vairāk nekā tikai to. Viņa zaudējumi ir lielāki, viņa mokas grūtākas. Sakait — kas viņu dzina uz to? Kas viņu dzina uz to? Vai tam, kas to būtu darījis!

Šī jaunava ir mirusi no slepkavas rokas. Par viņas nāvi atriebjas likums. Un slepkava pats jau ir uzdevies. Bet arī šis jauneklis ir kritis. Kas atriebsies par viņa briesmīgo nāvi? Un kas ir viņa slepkava? Neviens nepieteicas. Neviens neapzinās savas vainas. Labi. Tad es uzstāšos par sūdzētāju. Es teikšu, kas ir viņa slepkavas. Es meklēšu tāda likuma, kas par viņu atriebjas. Nevis lai viņu glābtu. No nāves tikai Dievs spēj glābt. Un uz to vienīgo lai paļaujas arī šā noziedznieka sirds! Bet viņa slepkavām nebūs staigāt nesodītiem pa Dieva pasauli; viņiem nebūs bezrūpīgi uzsmaidīt Dieva debešiem! Viņiem nebūs saldi dusēt, kamēr šis jauneklis mocīsies savos slepkavas murgos! Viņiem nebūs savā sirdī pacelties pār šo važās slēgto ļaundarī! Tādēļ es sūdzēšu.

Jau tas ir tik šaušalīgs noziegums, ja cilvēks paceļ roku pats pret savu dzīvību. Tikai izmisumā viņš to spēj darīt, kad nāve tam izliekas kā vienīgais atsvabinātājs. Bet šis jauneklis ir pacēlis roku ne tikai pret sevi, bet arī pret visiem, kas viņu mīlēja un viņam bij mīļi. Savu un viņu dzīvību un dzīvi viņš ir iznīcinājis. Cik briesmīgam, cik neizsakāmi grūtam vajaga būt bijušam tam izsamisumam, kas viņu uz to ir spiedis! Cik neizmērojamam vajag būt tam ļaunumam, no kura viņš gribējis glābties šādā ceļā! Vai tam cilvēkam, kas viņu uz to būtu dzinis! Ko viņš atbildēs soda dienā, kad Dievs no viņa atprasīs visas šās asaras un visas šās bēdas, kas saistās ap šo noziegumu? Un kā viņš domā aizmaksāt par to dzīvību, kas viņa dēļ ir gājusi bojā, un par to dvēseli, kas mirusi viņa dēļ? Un kā viņš izdzēsīs no mūžīgā soģa likumu grāmatas tos vārdus: «Vai tam, caur ko apgrēcība nāk! Tam būtu labāk, ja viņam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un viņu nogremdētu visdziļākā jūrā!»

Kā jūs domājat sevi taisnot soda dienā? Jo uz jums es tagad runāju, jūs visi Raudupes locekļi un vadoņi! Un uz jums es runāju, jūs nelaimīgo jaunekļu nelaimīgie vecāki! Kā jūs domājat aizstāvēties Dieva priekšā, jo par jums visiem brēc uz debesīm šās šausmīgi izlietās asinis un par jums žvadzina savu sūdzību šās jaundara važas? Jūs esat tie, kas dzināt šo jaunekli izsamišanā un grēkā, no jums Dievs viņu atprasīs. Tā es ceļu savu sūdzību, un es gribu viņu uzturēt spēkā.»

Smagas bij runātāja sūdzības pret Raudupes draudzes locekļiem un tās vadoņiem. Šis jauneklis esot kritis ne tāpēc, ka viņš bijis sliktāks par citiem, bet tāpēc, ka viņš bijis labāks par tiem. Kā ceļinieks tuksnesī viņš slāpis pēc sirdsskaidrības, bet nevarējis tās atrast. Viņa vecāki ar prieku stāstījuši par dzīrēm, kur brālis brāļa vairs nepazinis; viņa biedri ar lepnumu minējuši, kurš otru nodzēris zem galda; un jaunavas greznojušās ar rotas lietām, kas pirktas par dvēseles nevainību, bet neviens nenosarcis viņu dēļ. Un beidzot, kad šis jauneklis bijis atradis vienu skaidru sirdi un nesamaitātu dvēseli — kā brīnišķīgu puķi virs pūstoša purva, kā dārgu pērli mēslu kaudzē — un kad viņš bijis gatavas pārdot visu, kas viņam bij, lai pirktu šo pērli, lai glabātu to un priecātos par viņu kā par debesu zvaigznēm vasaras naktī, tad nebijis nevienas sirds, kas priecātos ar viņu, tad nebijis nevienas palīdzīgas rokas, kas sargātu šo dārgumu no visa, kas netīrs un ļauns. Un, kad beidzot šis jauneklis redzējis, ka arī šo viņa vienīgo mantu taisās tam nolaupīt, ka taisās to samīt dubļos un puvešos, tad viņam nebij neviena, kam sūdzēt savas bailes un izmisumu, tad tie, kas tagad uz viņu noskatās kā uz pazudušu un pazudinātu cilvēku, — tie vāļājās toreiz pa citu kājminām, aizmirsdami savu Dieva ģīmi. Pie kā lai šis jauneklis toreiz grieztos? Kas bij pavisam spējīgs saprast to nelaimi, kas žņaudza savās dzelža rokās jaunekļa sirdi? Kā no kuģa nokritis jūrnieks viņš cīnījās pret šo postu, cīnījās, sauca bez atbalss, izsamisa un grima. Nebij viņam vairs ticības, ka ir pasaulē sirdsskaidrība, nebij viņam vairs cerības, ka šī skaidrība reiz uzvarēs. Bet, kur ticības nav un cerības nav, tur paliek tikai izsamišana. Un izsamišanā viņš ķērās pie varas darba, viņš noziedzās tik briesmīgā kārtā, neticēdams, ka viņa mīļotās jaunavas skaidrība spēs pārvarēt kārumnieka glaimu vārdus, necērēdams, ka mazais putniņš atsvabināsies neaizskarts no rijīgās čūskas. Kur tobrīd bij visi tie, kas tagad viņu nosoda? Kur bij tie, no kuriem viņš būtu varējis mācīties ticību un cerību, paļāvību un uzticību skaidrai sirdij? «Bauslību jūs viņam esat mācījuši, draudu vārdus jūs viņam esat teikuši; bet kurš viens vienīgs viņam rādīja, ka ir pasaulē tāds spēks, kas pārvar nešķīstību un ļaunu?

Simtiem un tūkstošiem šodien te sanācis ļaužu. Vai ir jel viens starp viņiem, kas grūtā izmisuma brīdī nāca pie šā jaunekļa, spieda viņam roku un teica: «Brāl, tici un ceri! Ļaunums neuzvarēs pasauli, un lai ar viss tam runātu pretī!» Un kā slīkonis pie salmiņa viņš pieķertos pie jūsu vārdiem un sauktu jūs par savu glābēju no grēcīgām domām un nozieguma. Bet tad jūs nenācāt, tad jūs mināt kājām cilvēku godu, tad jūs aicinājāt viņu, lai stājas tik rindā, lai brien viņš tos pašus dubļus kā jūs. Vai tās nebij jūsu dzērāju dziesmas, kas kala šim jauneklim noziedznieka važas? Vai tās nebij jūsu augstās laimes, kas raka jaunavai nelaikā kapu? Un jūs vēl stāvat te kā tiesneši un liecinieki pret šo nelaimīgo jaunekli! Ceļos jums vajadzētu mesties un skūpstīt viņa aukstos dzelžus, lai tie beidz sūdzēties par jūsu noziegumu debesīm! Uz galvas jums vajadzētu sev bērt šās kapa smiltis un raudāt, kā citkārt Dāvids raudāja, un lūgties, lai šis atvērtais kaps nebrēc vēl skaļāk par jums nekā Ābela asinis...» Un arvien sāpīgāki nāca pārmetumi no viņa dvēseles. Bet, kad viņš beidzot griezās pret to, kuram Dievs licis būt saviem ļaudīm par tēvu un aizbildni, un vecāko brāli, un vaicāja, ar kādu tiesību viņš vedis apgrēcībā šos garā nabagus un mazos, un nonīkušos, tad neviens nedrīkstēja pacelt acu nedz uz runātāju, nedz uz rāto. Tikai pats Zandens stāvēja mierīgi, ar tām pašām nopietnām sērām uz seja un raudzījās uz Strautmali, it kā tas runātu par briesmīgiem ūdens plūdiem kaut kur viņpus jūras, varbūt Ķīnā vai Japānā.

Beidzot atskanēja iesvētīšanas vārdi, uzņēma atkal dziesmu — papriekš gan tā apspiesti un nedroši, bet tad arvien pilnīgāki, un smagās smiltis sāka brukt uz šķirstu. Zandens paņēma no dārznieka vaiņagu un iemeta to kapā. Drīz pacēlās kapa kopiņa, uzsprauda krustu, un ļaudis sāka izklīst. Arī Vārpiņa sargi pienāca un skubināja viņu uz iešanu. Bet viņš nokrita uz kapa, raudāja un atkārtoja tos pašus vārdus: «Tikai mana, tikai mana vaina!»

Ļaudis pie kapsētas vārtiem izdalījās. Radi devās uz sēru namu bērēs, ārvalstnieki brauca mājās, bet paša pagasta vairums devās uz biedrības namu, kur dziedātāji bij izrīkojuši savai biedrenei piemiņas mielastu... ar Zandena naudu un alu, zināms. Un iedami viņi slavēja jaunā mācītāja runu. Bet Strautmalis gluži satriekts devas uz mācītāja muižu...

SEPTĪTĀ NODAĻA

Lieldiena jau bij pagājusi. Ceļš gandrīz vispār bij pasauss. Tikai zemākās vietās vēl bij manāmas peļķes no aprīļa lietus.

Divas dienas priekš Jurģiem vecais Strautmalis iebrauca mācītāja muižā un uzmeklēja savu dēlu. Kandidāts gluži nobijās, ieraudzīdams tēvu. Viņa citkārt spirgtās acis bij izdzisušas un dziļi iekritušas. Dzeltenie, sarukušie vaigi velti slēpās aiz nekoptās, baltās bārzdas. Bet augums bij sarāvies, plecos izdilis, krūtīm šaurām topot. Svārki vaļīgi karājās uz šā senāk pilnīgā stāva, un no spēcīgās balss bij atlikusies tikai itin kā čukstēšana.

Dēls piedāvāja viņam krēslu. Tēvs palika stāvot, pātagu rokā turēdams, un teica īsi:

«Ģērbies! Brauc man līdzi! Uz māju!»

Strautmalis nebij pie savējiem bijis nu jau vairākus mēnešus... taisni no tā laika, kad tēvs taisījās braukt uz pilsētu pie tiesas Zandena prasību dēļ. Grūti bij sirdij mājās... viss tik drūms... visur mēmi pārmetumi.

Viņi iesēdās ratos. Zirdziņš nosprauslājās un sāka tecēt. Abi braucēji nerunāja gandrīz ne vārda.

Mājās pārbraucis, vecais Strautmalis piesēja zirgu pie staba, nometa pātagu rijas priekšā un teica uz dēlu: «Nāc līdzi!» Tad viņš sāka soļot uz meža pusi. Istabas durvīs parādījās pati Strautmaļu māte, paskatījās nesaprašanā uz abiem aizgājējiem, noslaucīja acis ar priekšautu un iegāja atpakaļ.

Netāl no mājas tēvs atskatījās un apgriezās.

«Apskaties tur tās mājas!» viņš teica.

Dēls pārlaida acis pār labi koptajām ēkām, pār kurām mierīgi plūda pēcpusdienas saules starī.

«Neviena akmentiņa tur nav uz otra, kas nebūtu manā laikā celts,» tēvs drūmi teica, «neviena skaidiņa tur nav bez manas ziņas cirsta. Vai tu varī saprast, cik dārga tiek cilvēkam paša taisīta māja? Tu esi pasaules gājējs. Tu nesaproti, ko šie koki un akmeņi runā. Tur tie kļavi, abas liepas... tur tie akmeņi aiz smēdes... man viņi visi zina ko stāstīt... garus stāstus par darbu un nodomiem. Un es biju cerējis, ka mani iznesīs no šās mājas uz smilšu kalniņu. Nav jau nekāda pārdroša cerība. Bet mans miesīgs dēls man arī tās nenovēl!»

Un viņš aizgriezās atkal uz meža pusi. Dēls viņam sekoja. Grāvmalē, soļus desmit pagājuši, viņi atkal apstājās.

«Līdz šejienei bija mežs un ganības,» tēvs rādīja ar roku, «kad es tiku par saimnieku. Te es līdu pirmo birzi. Rudeni iepriekš biju precējies. Uz šā akmeņa sēdēja tava māte, man ēdienu atnesusi. Līdz šim man sirds nav atļāvusi šo akmeni izcelt. Gan jau jaunais saimnieks to izdarīs. Cik akmeņu šai pašā tīrumā arī es neesmu izlauzis! Te, ap šito vietu, bij viens. Toreiz man spēka vēl bij daudz. Viens pats ar divām svirām cēlu akmeni. Bet viena svira man spruka vaļā un cirtās pa sāniem. Trīs nedēļas sagulēju uz gultas. Un tur, lūk, tīrumvidū tā egle ar strupo galu. To atstāju, birzi līzdams. Tās galotni pats izgriezu, kad svētījām Ziemassvētkus... Jēkabam tā bij pirmā eglīte. Te šis grāvis Jēkaba rakts. Taisījāmies plēst jaunu druvu augšā. Tev vajadzēja skolas naudas. Jēkabam toreiz bij tikai piecpadsmit gadu. Visu rudeni nabadziņš sastrādāja ap grāvi. Bet algādža neļāva ņemt.»

Un tā vēl ilgi tēvs viņu vadāja pa tīrumiem un pļavām, katrā vietiņā kaut ko piezīmēdams, visur nogrimdams savās atmiņās, darba un grūtuma atmiņās, un priekš kā tas viss darīts. Meža malā viņi apstājās. Tēvs izvilka kabatas nazi, atlieca to un nogrieza bērza zaru.

«Cik ātri tie gadi paiet!» viņš teica, no zara sīkos zarīņus darīnādams, lai iztaisītu no tā spieķi. «Šis bērzs ir uzaudzis jau tavā laikā. Tā ir atvase no tā bērza, kuru nogriezu tavai šūpuļa līkstij. Vai toreiz gan domāju, ka no tā paša celma griezīšu sev ceļa spieķi, no Strautmaļiem aiziedams! Dēls, vienas lietas es tomēr nesaprotu: pa reizei tu baznīcā runā tik jauki par bērna pienākumiem... vai tās runas tu visas pats izdomā vai noraksti no vācu grāmatām?»

«Un tu domā, tēvs, ka es tagad noziedzos pret saviem bērna pienākumiem, nedarīdams Zandenam pa prātam un neaiziedams no šejienes projām?»

«Jā, dēls, tā es domāju! Neņem man to par ļaunu! Man jau nav tādas skolota cilvēka saprašanas. Es visa tā nevaru apķert. Te, lūk, es redzu visus tos laukus, kurus esmu mīdījis pēdu pie pēdas savā mūžā... adata ar te nevarētu nokrist tādā vietā, uz kuras mana kāja vēl nav bijusi. Un es redzu savas ēkas.. nāk man prātā visi tie prieki un bēdas, ko Dievs tur man piešķīris. Bet rokā es turu bērza spieķi. Un manam miesīgam dēlam jāizspriež par to, vai man pieder šās mājas un šie lauki jeb vai pat šis ubaga spieķis ir griezts uz cita cilvēka zemes... par ļaunu jau tas man šā mazumiņa neņems... piemiņas dēļ... Es tur nekā nesaprotu, es tiešām nekā nesaprotu. Es zinu tikai, ka māte ilgi nepārdzīvos šās aiziešanas. Es zinu, ka Jēkabam notiek milzīga netaisnība. Un man pašam ir uzlikts grūts sods... par ko?... to zina Dieviņš. Es esmu noguris, par visu to domādams. Nevaru jau tevis ar par diezin kādu necilvēku turēt. Tak jau tāpat mātes zīdīts un cilvēkos audzis tu ar esi. Tikai... Atsēdīsimies te, dēls! Kājas tik smagas. Tikai žēl man visu šito atstāt. Vai tiešām tev nav citāda ceļa? Žēl man arī mātes. Varbūt es ko esmu savā mūžā noziedzies, par ko Dievs mani tā soda. Esmu par lepnu bijis, esmu gribējis savus dēlus nezin par ko iztaisīt. Un lepnajiem Dievs turas pretī. Bet ko tad tā nabaga māte ir darījusi?»

Un vecais vīrs vairs nevarēja noturēties. Asaras sāka viņam ritēt pār vaigiem.

Dēls kā izsamisumā sēdēja viņam iepretī uz grāvmales un raudzījās kārklu pudurī netāl no viņiem. Bites dziedāja ap vītola pūpoliem pa pavasara piesauli.

«Kam man bij laist tevi un Vili skolā!»-tēvs par brītiņu atsāka, «trīs tādi dēli par strādniekiem... par muižu mēs pataisītum Strautmaļus. Un tagad? Bērza spieķītis, un tas pats nav paša!»

«Jā, tēvs, arī es nupat domāju: nevajadzēja tev mūs laist skolā!» dēls drūmi runāja. «Nebūtu tad šitās plaisas, nebūtu tad tev jāraud. Un man nebūtu jāvaicā, vai vēl esmu pie pilna prāta.»

«Dēls, bet, kad tu aizietu no šejienes... Varbūt Dieviņš svētītu tavu darbu citā vietā,» tēvs atkal puslūgdamies ieminējās.

«Tā vieta, kur es strādāju, jau nekrīt svarā,» dēls atbildēja. «Svarīgi tikai, kā es strādāju: vai es skatos atpakaļ, kad esmu pielicis roku pie arkla, vai ne? Un te aiz manis vaimanā mans tēvs un māte, un brālis, līdz es duru arkla lemešus druvā. Un citur vaimanās sievas un bērni, un paša nodomi... Un tā man mūžam paliks mans līdums neuzplēsts. Bet, būtu es mierīgi sēdējis uz savas tēvutēvu ežas un rušinājis viņu smiltainos tīrumiņus, ne sapņot nesapņodams, ka arī citas druvas pieder man, ja man tik spēks tās apstrādāt... varbūt es būtu laimīgs un mierīgs. Bet tagad tas viss jau par vēlu. Tagad es vairs nevaru noiet kā akls garām tam uzrakstam, kas zīmēts uz mana ceļarādītāja... skaidri redzami melnie burti: visu vai nekā!»

Viņš runāja vairāk ar sevi. Tēvs klausījās, bet nesaprata.

«Zandens man skaidriem vārdiem teica,» tēvs atkal iesāka, «es nevēlos, lai tu izietu no Strautmaļiem. Bet tavs dēls jāsavalda! Līdz pašiem Jurģiem viņam ir laiks. Lai viņš tikai aiziet, un viss paliek pa vecam.»

Dēls piepeši saslējās lielāks.

«Nē, tēvs!» viņš svinīgi teica. «Nekas nepaliks pa vecam! Vai tu domā, ka tur tā birzs paliks pa vecam, saulītei arvien vairāk sildot? Jau tagad viņai briest visi pumpuri un sula kāpj uz augšu vismazākos zarīņos. Par velti žņaudz vecā miza koka celmu. Tai jāplīst! Un pumpuriem jāplīst, lai plauktu lapas! Un viņi plīsīs... birzī nekas nepaliks pa vecam! Arī mūsu dzīvē nē! Arī tur sildīs saulīte arvien siltāk un sula kāps uz augšu, un pumpuri briedīs. To neatturēs vecā miza un brūnās pumpuru segas! Tām jāplīst! Tā radīsies plaisa arī starp mums, starp vecākiem un bērniem, un, ja šodien vēl nē, tad rītu, ja starp mums nē, tad starp nākošām paaudzēm... Tas ir dabas likums. Mēs esam tikai rīki. Un es stāvu, tēvs, augstākas varas rīcībā, nekā Zandens to domā. Tai es klausīšu vairāk nekā Zandenam.»

Tēvs saprata tikai beidzamo teikumu.

«Es jau nesaku, lai tu klausi Zandenam,» viņš runāja, «es tevi tikai lūdzu, rokas salikdams, es tevi lūdzu, apdomā drusku arī tavas mātes un manu likteni! Un vai tam tiešām vajag tādam būt? Uz pilsētu braukdams, es arvien reizes trīs četras sarēķināju savu linu svaru. Bet tur varēja būt pārskatīšanās par mārciņām un kapeikām. Te, dēls, tu varī pārskatīties par dzīvu cilvēku sirdsmieru, par sava tēva un mātes, un brāļa likteni. Pārdomā, dēls, vēl savu rēķinu! Visu savu mūžu tu nevarētu vairs griezt par labu, ko tu nokavē šais dienās. Vai tu tiešām zini, ka tavs rēķins ir pareizs?»

«Jā, es to zinu!» dēls nervozi atbildēja.

«Un no tevis mēs nevaram nekāda palīga vairs cerēt?»

«Nē.»

«Un tu nospried, ka mums jāiet ubagot?»

«Nē, tēvs, tas tev nebūs jādara! Un, lai man būtu dienām un naktīm jāstrādā, es tevi un māti tomēr apgādāšu.»

«Un tu domā, ka es no tevis pieņemtu jel sarkanu grasi?» tēvs trīcošā balsī teica un piecēlās. «Kas apēdis manu mūžu un manu māju, tas mani uzturēs!...» Un, brītiņu nogaidījis, viņš piebilda: «Tēva pienākums un tiesība ir — pārmācīt savus stūrgalvīgos bērnus. Arī man tas tagad pienāktos... lūk, ar šo pašu spieķil Bet tu man esi svešs cilvēks, un šo spieķi es paturēšu par piemiņu no Strautmaļiem un par piemiņu tā šūpuļa līkstij, kas izšūpoja mana mūža ēdēju. Dievs lai tev piedod! Eita tagad, ciemiņ; mūsu ceļi vairs nesatiksies!»

Un, uz spieķa atspiezdamies, viņš aizsoļoja uz mājas pusi. Dēls vēl ilgi sēdēja grāvmali. Tad arī viņš piecēlās un devās gar dārzu uz celiņu, kas aizveda uz lielceļu.

Pašulaik viņš griezās ap dārza beidzamo stūri, kad netīšām viņš ieklausījās: tuvumā kāds sauca viņa vārdu pusčukstēdams. Viņš apstājās. Aiz dārza zediņiem viņš pamanīja savu māti, kura tur žēli skatījās viņam pakaļ. Viņš piegāja pie sētas un pašķīra zediņus.

«Dēliņ, dēliņ!» māte čukstēja un raudādama skūpstīja viņa rokas, glāstīja un skūpstīja atkal.

Dēls nevarēja izrunāt ne vārda. Piepeši viņam uznāca karsta vēlēšanās saļimt te pie dārza stūra, nomirt te, mātes rokās... un viss būtu tik labi, tik labi.

«Māte!» tēvs sauca pie mājas. Caur kailo koku zarīem varēja drusku redzēt viņa salīkušo augumu. «Māte!» viņš atkal atkārtoja.

Un, acis priekšautā mudīgi noslaucījusi, māte, gar zediņiem slapstīdamās, aizsteidzās uz klēti, lai tikai vēl no turienes ietu saucējam pretī.

Bet dēls aizgāja kā bez atjēgas projām.

«Vai vēl kas nāks?» — tas vienīgais jautājums viņam skanēja ausīs. «Vai vēl kas var nākt?»

Par Strautmaļu māju Zandens bij izlīdzis ar pašu veco Strautmali, to paturēdams — uz sava kučiera vārda — par savu parādu. Par saimniecības lietām un lopiem ieņemamā nauda palika citiem parādiem un arī pašam Strautmalim, ja kas sniegtos pāri par šo parādu summu. Viss atkarājās no tā, kā samaksāja vairāksolīšanā par lopiem, rīkiem un mantām.

Vecais Strautmalis pats bij sastādījis sarakstu par visiem saviem parādniekiem. Uzaicināja parādniekus pieteikties, izsludināja ūtrupi. Bet izrādījās, ka vecais Strautmalis nebij uzdevis nevienu kapeiku par maz.

Pārdošana vairāksolīšanai jau bij nolikta. Valodas par to izgāja pa visu draudzi. Tādēļ gandrīz varēja domāt, ka pircēju sanāks diezgan. Strautmaļu mātes govis jau bij tālu slavenas. Strautmaļu tēva zirgi allaž bij bez niķiem, viņa rīki kārtībā... Un viņa parādu prasītāji labprāt vēlējās ja ne naudā, tad jel mantās atdabūt savu pienācīgo tiesu. «Cilvēki krājuši visu mūžu — vai nu ļausi pa pasauli aizvāzāt par puscenu!» — tā runāja dažs labs no viņiem. «Saiesim pašu ļaudis, samaksāsim, kā pienākas.» Bez tam vēl bij zināms viens drošs pircējs, kurš labprāt būtu nopircis visu saimniecību, kā stāv. Tas bij Līdaciņu Emmas tēvs, tās pašas, kas muižā bij par istabas meitu un kurai pēc Jurģiem bij noliktas kāzas ar Zandena kučieri. «Vīram mājas, sievai iedzīve!» — tā Līdaciņš pa krogu lielījās un smējās līdzi, kad kāds piebilda: «Un viss par vienu naudu!»

Strautmaļos jau agri no rīta sāka salasīties ļaudis uz nolikto dienu. Ieradās arī pagasta vīri un rakstvedis. Vecais Strautmalis piegāja pie viņiem.

«Es gribēju lūgt cienīgu tiesu...» viņš nedroši iesāka. Cik sen vēl atpakaļ, kad šie paši tagadējie tiesas vīri taisni tādā balsī ar viņu runāja!

«Ko tad tu gribēji lūgt, Strautmal?» nesen Āboltiņa vietā ieceltais pagasta vecākais jautāja, pie pagalmā iznestā brūni krāsotā galda krēslā šūpodamies. «Valdei nav daudz laika.»

«Gribēju lūgt, lai, lūk, šitās mantas pārdod pašas beidzamās,» viņš teica, savu lietu sarakstu uz galda uzklādams.

«Kādēļ tā?» rakstvedis iejautājās.

«Varbūt pietiks parādiem no citām mantām...» Strautmalis pabailīgi piebilda.

Tiesneši saskatījās.

«Tad tu, Strautmal, šās lietas varbūt vēlētos pats paturēt?»

«Ja nu cienīgā tiesa atļautu un citām diezgan ienāktu.» «Nē,» pagasta vecākais svarīgi noteica, kuplu dūmu gaisā izpūzdams, «pagasta valde nevar ievērot tavu lūgumu. Un nu iesim pie darba! Ā, tur jau Jaunbebru saimniece ar nāk! Ko lai dara... atraitnes būšana. Sāksim, kungi!»

Un vairāksolīšana iesākas.

Par Jaunbebru saimnieci apzīmētā vēl pajaunā sieviete iemaisījās ļaudīs. Starp tiem bij manāmi arī daži senākie Strautmaļu gājēji. Pircēji labprāt pie viņiem apvaicājās par pārdodamo govju pienīgumu, par zirgu vecumu, arklu derīgumu, kad rati apkalti, kad šās sakas taisītas un kas tās taisījis, kur kamanām slieces pirktas... un daudz citas lietas.

Arī Jaunbebru saimniece nogrieza pērnajo puisi savrup.

«Saki, Ješka,» viņa klusām runāja, «ar kuru zirgu mēdza pats Strautmaļu tēvs art un izbraukt?»

«Lūk, ar to dūkano! Septītā gadā... paša audzināts.»

«Un vai zini, kura govs mātei bij par pašas dēvējama?»

Kalps arī to zināja. Tāpat viņš nosolījās Bebru māti darīt uzmanīgu, kad nākšot Strautmaļa paša arkls, izkapts, sprigulis, grābeklis, lāpsta, sekumi un citas lietas pārdošanā, kuras vecais pats lietojis; un par Strautmaļu mātes pašas sevišķi lietojamiem traukiem vislabāk pārzinot dienestniece Made... šis pasaukšot.

Nāca pārdošanā dūkanais zirgs. Līdaciņš jau sen bij glaudījies ap to, pakšķinādams ar plaukstu uz viņa slaikā kakla. Līdz šim jau vairums no visām pārdotām mantām bij viņa rokā un diezgan lēti. Nevienam jau šās mantas tik labi nederēja kā taisni viņam meitas iedzīvei.

Bet pie dūkanā viņam uzreiz radās asa pretiniece solīšanā: Jaunbebru saimniece. Gan Līdaciņš visādi izzobojās — šai gan laikam vajagot jauna zirga, ko pēc jauna iegātņa braukt, un citādi, bet jaunā atraitne neatlaidās. Beidzot zirgu piesita viņai. Vecais Strautmalis skumīgs nolūkojās uz dūkano... tas piederēja pie tām mantām, kuras pagasta valde nevarēja aiztaupīt līdz beigām. Un drīz vien nāca pārdošanā citas mantas, kuras Strautmalis bij lūdzis uztaupīt: viņa mīļākie rati, arkls, izkapts, citi viņa paša lietojamie rīki, tāpat arī Strautmalietes mīļākie lopiņi. Un ar katru jaunu šo mantu izsolīšanu Strautmalis vairāk izbrīnījās: tās visas nopirka Jaunbebru saimniece, taisni kā zinādama.

«Lai,» Strautmalis domāja, «tad jel visas šās lietiņas būs vienkopus!»

Līdaciņš bij ievērojis, ka Bebru saimniece neatlaidās, ja bij nodomājusi nopirkt kādu lietu. No iesākuma viņš tās tīšām sadzina labi augstu, bet vēlāk vairs pat nesolīja viņai pretī, lai nesaceltu ļaužu smieklus, kad viņam beidzot jāpiekāpjas.

Bebru saimniece nopirktos lopiņus un lietas saveda visus vienuviet. Pati Strautmaliete bij piegājusi savai gotiņai un baroja to ar maizes garozām, šad un tad izvilkdama mutautiņu. Arī dūkanais bubināja un berzēja purnu gar viņas veco plecu.

Pienāca arī Strautmalis un apsēdās uz sētiņas. «Te nu, māt, mūsu beidzamā cerība!» viņš sērā balsī teica. Tad viņš pagriezās pret Bebru saimnieci. «Bet saki, meit, — kā tas nāk, ka tu esi nopirkusi taisni visu to, ko mēs ar māti cerējām paņemt vēl līdzi no savas agrākās rocības?»

«Visādi jau sagadās,» Bebru saimniece izvairījās. «Bet uz kurieni tad jūs gribējāt tā ar tiem lopiņiem iet? Uz dzirnavām, vai?... Nezinu, kas tas runāja, ka jums tur istabiņu jau ierīkojot.»

«Lai nu rīko viņi tās istabiņas, kam grib!» tēvs rūgti noteica. «Bij mums tepat norunāts ar Ķidu mežazemes nomnieku... Viņam, cilvēkam, zirdziņš nonīcis, un tad viņš mums gribēja dot rūmi, dārziņu un govij barību, ja es laižu zirgu viņam darbā. Kultos mēs ar tāpat cauri, cik jau nu Dievs tā mūža vairs piešķirs. Bet tie pagasta valdīšanas kungi mums nupat izputināja šito nodomu.»

«Nu tad gan laikam kaut kur noņemsiet rūmes vietu tāpat par maksu?» saimniece jautāja.

«Ko tad nu citu! Aprunājos jau ar vienu, ar otru. Ņēmēji būtu. Ja nu tik no tās pārdotās mantiņas arī mums kāda kapeika atliks.»

Saimniece likās kaut ko pārdomājam.

«Redz, Strautmaļu tēv...» viņa tad nedroši iesāka, «kad jau nu tu pie paša bērniem tagad vēl negribi, tad jau nu gan laikam tev tā vienalga, kur apmeties?»

«Es jau, kā smejies, kaut mežā zem egles. Tikai mātei gribētu tāda glītāka tā kaktiņa. Vai lai nu viņa, cilvēks, uz vecām dienām ķildojas ar citām vaļiniecēm?»

«Redz, Strautmaļu tēv...» saimniece atkal kavēdamās iesāka, «kā pats zini, manu saimnieku Dievs šoziem pieņēma, un tā mums viss saimnieku gals stāv gandrīz tukšs... tikai es ar puiku. Dažureiz — cik jau sieviešam tās dūšas — gluži bail tiek vienai pašai. Vai jūs ar māti nevarētu nākt uz Jaunbebriem? Maksas dēļ jau gan mēs satiktu. Lai nu ar uz nākošu vasaru man saderēti prātīgi puiši, tomēr saimnieka padoma jau nevienam nav. Varbūt varētu tu, tēv, viņus šad un tad parīkot un pamācīt... Tad tu arī būtu atkal kopā ar savu dūkano,» viņa vēl piebilda, kaunīgi smaidīdama.

Vecais izņēma pīpīti no mutes un paskatījās uz runātāju. «Saprotu, meit!» viņš tad teica. «Redz, māt, svešam cilvēkam iežēlojas sirds par mūsu likteni, bet pašu bērni... ko nu! Dievs viņus zina un redz... Ak, tur jau viens no maniem jaunkungiem brauc! Redzēs, ko tad viņš īsti teiks.»

Strautmaļu Vilis pašulaik iebrauca pagalmā. Desmitām rokas uzreiz pakalpīgi sniedzās viņam pretī pēc grožiem, lai saņemtu zirgu. Arī pagasta valde pārtrauca darīšanas un nāca sasveicināties ar inženiera jaunkungu.

«Redziet nu, jaunskungs,» pagasta vecākais prātīgi iesāka, «ko jūsu tēvs izgudrojis: pārdod māju kungam, kamēr dēli kungam pašam velk vai bikses nost. Vēl vakar kungi skraidījuši pa malkcirsni kā iztraucētas irbes. Inženieris šiem mežus putinot gluži laukā.»

Vilis neklausījās viņa runā. Steidzīgi viņam pakratījis pasniegto roku un aizbildinājies, ka negribot traucēt, viņš piegāja pie tēva un sniedza tam roku. Tēvs raudzījās pašulaik uz savu dūkano un nepamanīja dēla rokas.

«Tēvs,» Vilis teica, «es atbraucu tev un mātei pakaļ. Vai tu līdz pārdošanas beigām gribi te palikt?»

«Ak tad tu mums atbrauci pakaļ?» tēvs savādi uzbudināts vaicāja, lūkodams tā kā drusku zoboties. «Uz kurieni tad nu mūs gribēji vizināt?»

Vilis neievēroja viņa griezīgās balss un atbildēja vienkārši:

«Mēs ierīkojam jums abiem dzirnavās istabiņu.»

«Varbūt dzirnavu pirtī? Nekas, labā činā: no Strautmaļu īpašnieka par dzirnavu pirtnieku! To var sasniegt tikai tāds tēvs, kam studēti dēli.»

Ļaudis ziņkārīgi sāka pulcēties par gabaliņu no tēva un dēla. Jaunais Strautmalis to nelikās manot, bet tēvs taisni kā vēlēt vēlējās, lai viņu sarunai būtu vairāk liecinieku.

«Ierīkojām jums pusi no mana dzīvokļa,» dēls mierīgi atbildēja, «kad uzcels man sevišķu dzīvokli, tad arī jums visu sataisīsim ērtāki. Lūdzu piedošanas, tēvs, ka šobrīd vēl tā nespēju!» Un viņš lūkojās tik sirsnīgi uz tēvu un māti, ka pašai Strautmalietei pieskrēja acis pilnas asaru par vīra cietsirdību.

«Tā jau ir tā lieta, ka tie bērni nespēj vecākiem palīdzēt,» vecais, visiem dzirdot, runāja, «viņiem jāpērk dzirnavas un meži, jāceļ fabrikas, jāiegādā mašīnas... kā tad viņi lai spēj nomaksāt tēva parādus... Nezin pa kādiem krogiem dzerdams viņš tos ietaisījis... dēli jau studēja paši no savas kabatas... Bet, kad nu uzreiz tēvs saka: «Negribu arī turpmāk tevis apgrūtināt, augsti mācītais dēls! Gan es pats spēšu atrast sev paspārni un maizes kumosu, un cilvēku, kas nāves stundiņā man aizspiež acis. Un, kad jau reiz nomiris... neaprakta jau neatstās, lai kas — bet apraks,» — ko tad teiktu mans gudrais dēls?»

«Tēvs, kur tad tu domā šovakar ar māti palikt?» Vilis atkal klusām teica.

«Kad jau līdz šim esmu izbēdājis par sevi, izbēdāšu arī šovakar, dēls,» tēvs teica, «brauc ar mīļu Dieviņu, dēls; un, ja vēlāk tev vajag zirdzinieku par strādniekiem pie tavas fabrikas... varbūt mana jaunā saimniece mani palaidīs peļņā pie dēla.»

Vilis paskatījās uz Bebru saimnieci kā vaicādams. Tā nosarka līdz ausu galiem.

«Man māja stāv tukša...» viņa stomījās, «sak, ja tēvs grib... rūmes jau tur diezgan.»

Vilis nodūra acis un sarauca pieri, it kā kaut ko senu atcerēdamies. Piepeši viņš atkal pacēla savas mierīgās acis uz viņu un vaicāja:

«Vai jūs neesat mana brāļa Jēkaba reiz uzcerētā līgava? Es domāju — uz Bebriem viņu aizprecēja.»

«Jā, es esmu Jaunbebru saimniece,» viņa atbildēja, gan atkal nosarkdama, bet tomēr izturēdama viņa skatienu.

«Cik savādi!» Vilis nomurmināja. Tad viņš pagriezās pret tēvu un teica: «Es vēlreiz lūdzu sirsnīgi piedošanas no tevis, tēvs, ka nevarēju tev jau šogad atmaksāt to, ko tu priekš Kārļa un manis izdevis. Man neiet viegli ar naudu šogad. Tomēr parādu devēji būtu varējuši vēl kādu pusgadu paciesties. Viņi tā nav darījuši — nu, vienalga. Bet to es tev varu apsolīt, tēvs,» un viņa valoda tapa vēl klusāka, tā kā tikai tēvs, māte un Bebru saimniece to varēja sadzirdēt, «pēc diviem gadiem es atpirkšu Strautmaļus tev atpakaļ un pēc desmit gadiem Jēkabam nopirkšu Raudupi.»

«Ir jau par vēlu, dēls!» vecais Strautmalis atbildēja. «Un, lai ar tu man jau rītu atpirktu Strautmaļus atpakaļ, — šās dienas no mana mūža tu neizdzēsīsi. Un tas pātagas sitiens brāļa sejā nav atsverams ne ar kādām muižām. To es tev varu teikt Jēkaba vārdā. Un nu brauc ar žēlīgu Dievu, dēls!»

Vilis pameta mātei ar galvu, apgriezās un iejuka ļaudīs. Drīz viņa zirdziņš aizrikšoja uz lielceļu.

Saule jau laidās rietēt, kad beidzās pārdošana. Arī jau tā uz beigām Līdaciņš bij solījis tā, ka vairs neviens nepārsolīja... piesišana arī tika steigta. Beigu aprēķināšanos nolika uz kādu vēlāku dienu. Saulei rietot, arī Strautmalis iejūdza dūkano ratos, uzgrieza to pa ceļam. Abi sievieši iekāpa ratos; Strautmalis noņēma cepuri, apskatījās visapkārt, salika rokas kā uz īsu lūgšanu un tad arī iekāpa un nosēdās ratu priekšā. Zirgs devās uz priekšu.

«Cik Dieva ceļi neizprotami!» Strautmaliete reiz uz ce]a ierunājās. «Nav jau vēl septiņi gadi, kur tevi gaidīju atnākam uz savu māju, un nu tu ved mani uz savu.» Viņi brauca pašulaik gar krogu. Bebru saimniece nekā neatbildēja. Viņa klausījās, kā no kroga skanēja aizsmakusi dziesma: «Mana sieva Rīgā dzīvo, Es nabaga pirtiņā.» Vecais Strautmalis uzšāva dūkanajam.

Vecais Strautmalis nesa savu nelaimi kā vīrs. «Ne kādas palaidnības vai nevīžības dēļ man bij jāzaudē sava māja,» viņš mēdza teikt, «bet dēli tā gribēja. Tos biju izskolojis par daudz gudrus.» Kas viņa sirdī īsti notika, to neviens nedabūja zināt. Bet uz ārieni viņš rīkojās atkal tikpat mierīgi un saprātīgi kā agrāk Strautmaļos. Jaunbebru saimnieci Zandens no visām savām istabas meitām bij vislabāk apgādājis. Māja viņai bij tikai uz nomas, bet noma nebij liela, un zeme laba. Pa paša saimnieka slimības laiku — saslimojis viņš bij gandrīz divi gadi — saimniecība gan drusku tā kā sašļuka uz leju — nebij jau visur saimnieka acs, kā pienākas; bet beigās pati saimniece ņēma darbu rīkošanu un vadīšanu arvien vairāk savās rokās, un tādēļ cauri varēja tikt labi. Tikai šur tur vecā Strautmaļa acs atrada kādas nolaidības, pārskatīšanās un nesaprašanu. Rāmā garā viņš par to izrunājās ar saimnieci un pamācīja, kā lai tur viņa parīko puišus un cik darba laika tur vajadzēs.

«Vai zināt, Strautmaļu tēv, ko,» Ilze, tā sauca saimnieci, runāja, «ņemiet jūs to lauku būšanu savā ziņā un rīkojieties ar puišiem tur! Tikpat jau no sievietes tie puiša cilvēki tā nepierausies. Mēs ar māti pieskatīsim māju un lopus — tur mēs saprotam un zinām savu darbu.»

Strautmalis atbildēja, ka puiši šā lāgā neklausīšot; šis, vaļinieks, nevarot viņus rīkot. «Kas derējis, tas lai rīko!» esot puišu sensenā tiesība. Bet Ilze neatļāvās. Šī ļaudis esot derējusi ar to, ka jāklausa priekšpuišam. Nu — varot jau darīt tā, ka priekšpuisis tikai rīkojot, pats nevarēdams vairs līdzi strādāt. Beidzot Strautmalis pieļāvās, redzēdams, ka Ilzei tiešām nav iespējams ar visu saimi tikt galā.

No iesākuma puiši sāka zoboties par viņu. Lai rīkojot savu spieķi, ne šos. It īpaši garais Matīss jau no laika gala bij pazīstams kā liels puišu tiesību pazinējs.

«Aizej, Matīs, uz tīrumu viņpus birzs un pabeidz to apart!» Strautmalis reiz sacīja, «Uz brokasti tu varī būt jau atpakaļ. Zirgam auzu līdz neņem!»

Matīss grozījās pa pagalmu un negāja nekur. Iznāca pati saimniece.

«Vai tev darba nav, Matīs?» viņa ievaicājās.

«Gaidu, kurp saimniece mani sūtīs.» «Ej turp, kur Strautmaļu tēvs tevi sūta!» Ilze īsi noteica. «To jau Jurģos jums visiem sacīju.»

«Es esmu derējis ar mājas saimnieci, nevis ar kādu vaļinieku,» Matīss atbildēja. «Tad jau nākošu reizi mani sāks cūku Pēteris rīkot.»

«Kur tu viņu sūtīji, tēv?» Ilze savaldīdamās jautajā.

«Uz tīrumu aiz birzs. Tur vēl darba līdz brokastlaikam.»

«Savu vēderu tu varī pārzināt, nevis — cik aiz birzs ko art!» Matīss iekaisis viņam atbildēja. «Nezin kad esi arklu rokā ņēmis. Šis te man laika noteicējs!»

«Labi,» Ilze noteica, «sūti tu, tēv, Jāni art, lai Matīss nes sēklu uz piedarbu... izlaidīsim caur tīrījamo mašīnu... Un tu, Matīs, vēl laikam nezini, kā mūsu mājā dzīvo? Te mēs esam visi viena darba darītāji. Kurš par citiem prātīgāks, tas rīko. Kad tu man te sāksi plātīties ar savu kalpa «rekti», tad es tev parādīšu arī saimnieka «rekti»! Nepalaidies, brāl, uz to, ka es meitieša cilvēks!»

Un errodamies Matīss nesa sēklas maisus no klēts uz piedarbu, kamēr Jānis svilpodams ara aiz birzs.

«Tagad var iet brokastīs!» Strautmalis, kurš klētī grāba labību no apcirkņa, beidzot sacīja.

«Tā saimnieces darīšana!» Matīss atbildēja. «Kad viņa sauks, tad iesim!»

«Labi, dēls!» Strautmalis mierīgi atbildēja un bēra atkal labību maisā, bet Matīss nesa.

Jānis, tīruma gabaliņu aparīs, atnāca, paēda un aizgāja uz klēti darbu prasīt.

«Vai t' brokasti jau ieturējāt?» viņš vaicāja, pīpīti pie klēts stenderes izpakšinādams. «Saimniece runāja, ka Strautmaļu tēvs lai pasakot, kad jāmet miers! Viņa pati aizgāja līdz ganiem. Govs sadūrusi aitu.»

«Nu, dēls, tad jau būs vien jāmet miers ar to pašu manu teikšanu...» Strautmalis lēni noteica. Matīss šņākdams vien aizgāja uz istabu ēst.

Pēc brokasta Strautmalis uz viņu teica: «Tagad nu, dēls, darī, kā pats zini: vai nu ej līdz ar Jāni art uz lielo noru, vai arī nāc nest labību!»

Matīss aizgāja art, bet ar Strautmali nerunāja dienas četras ne vārda.

«Matīs,» Ilze uz viņu teica, «ja tev nepatīk ar citiem kopā ēst, varī jau dabūt par sevi pusdienu. Bet, kas bauda pie viena galda to pašu Dieva dāvanu, tam neklājas uz līdzās sēdētāju skatīties kā uz kādu ienaidnieku. Tas mūsu mājā tā parasts. Tu labi zini, ka ļauna tev neviens nevēl.»

«Te jau tīrā suņa dzīve,» Matīss atrūca. «Katrs drīkst cilvēkam dancot uz galvas. Vai tad te kalpu pavisam tur par cilvēku?»

«Kamēr tu pats turēsies kā cilvēks, tikām tevis neviens te neskaitīs par ko citu. Un nu paprasi Strautmaļu tēvam darbu!»

«Uz kurieni tad nu būšot jāiet darbā?» Matīss par brītiņu jautāja Jānim. Jānis viņam pateica, izsargādamies minēt, kas sūta: saimniece vai Strautmalis.

Vēl nebij pagājušas pusotras nedēļas no Jurģiem, kad Matīsa vairs nedzirdēja daudzinām savas «puiša rektes». Strautmalis bij vienīgais zemesdarbu rīkotājs.

Jaunbebru zeme nebij trim vīriešiem apstrādājama — it īpaši, ja vēl trešais bij tiktāl jau gados kā vecais Strautmalis. Bet trešais noderētais puisis plūdu laikos bij aizgājis ar plostiem un vēl nerādījās. Stāstīja, ka ūdens ātri nokritis un plostnieki palikuši uz sēkļa ar plostiem. Lai nu kā, bet darba laikā bez cilvēka nevarēja iztikt. Un jau divas reizes Strautmalis bij par to ieminējies Ilzei.

Kādu dienu Ilze pārnāca no kaimiņiem un tūliņ lika iejūgt zirgu. «Jābrauc, jāpameklē kāds strādnieks...» viņa izskaidroja, kad Strautmalis ievaicājās, kurp šī braukšot. Uz lielceļa uzgriezusies, viņa uzlaida zirgam ar pātagu un laida rikšiem uz dzirnavu pusi. Bij tā ap launaga laiku, kad viņa piesēja zirgu pie dzirnavu kroga slitas. Tad viņa izņēma tam iemauktus no mutes, atlaida pavadu šļauganāki un pameta sienu priekšā, it kā sagatavodamās uz ilgāku palikšanu.

Pa krogu gāja jautri. Pa dzirnavu krogu pērn un šogad vienmēr gāja jautri: bij milzīga apgrozīšanās. Bet šoreiz, pašā darba laikā, trokšņotāju nebij daudz: kāds skroderis jeb drēbnieks, kā viņš pats mēdza sevi nosaukt, viens malējs, kurš no magaziņas bij ņēmis sēklu sēšanai, bet pusi no tās samalis zirgiem... nevarēja jau gluži bez grauda cilāt tos sazēlužos tīrumus, un Strautmaļu Jēkabs. Bet par to šie trīs tad arī bij jo varenāki. Visvairāk piedzēries bij Jēkabs. Ilzes, kas ienākusi palika pie durvīm stāvam, viņš ēnā nepazina un noturēja par kroga dienestnieci.

«Ē, Liene...» viņš aizsmakušā balsi ķērca, «lai dzīvo augsti jaunkundzes! Urā! Un lai dzīvo augsti tie muļķi, kas viņas prec!»

«Tā jau nav Liene,» drēbnieks viņam piezīmēja.

«Tu nekā nezini,» Jēkabs viņam atbildēja stīvu mēli, «tu ne bikšu nemāki salāpīt. Lūk, kādēļ man neesi aizlāpījis bikšu? Tas viss vienalga... vai Liene vai Made... viena dubļaināka par otru. Lai dzīvo augsti dubļu Jelgava, urā!»

Ilze brītiņu uz viņu noskatījās. Uz nesukātās galvas viņam bij veca, nezin kādam putnu biedēklim noņemta cepure; nemazgātais kakls slēpās aiz pinkainās bārzdeles bez apkakles, bez kaklautiņa. Svārki bij bez pogām, izplīsušiem elkoņiem un izjukušām padusēm. Tāpat arī nelāpītās bikses un pusizjukušās kamašas liecināja, ka viņš no kaut kāda ceļojoša vanderzeļļa bij iemainījis šo savu uzvalku. Pulksteņa vairs nebij.

«Labdien, Jēkab!» Ilze, dziļāki panākdamās, teica. «Vai tu nebūtu tik labs apskatīties, vai esmu pareizi piesējusi zirgu? Reiz grožs nezin kā bij savilcies no mana sējuma.»

Jēkabs glāžainām acīm skatījās uz viņu.

«Neesmu kroga zirgu puisis, cienījamā barona kundze!» viņš atteica, labas dienas neatņemdams.

«Negribēju jau ar tev par to solīt šņabi, nedz pudeli alus,» Ilze droši atbildēja, «bet lai nu paliek arī tā... Ko tas skroderis te meklē?» Viņa piepeši pagriezās pret krodzinieku. «Laidiņu Mikum svētdien jāiet uz kāzām, un šitais pats skroderis atstājis svārkus pusšuvā.»

«Vai drīkstu vaicāt,» drēbnieks iesāka savā biedrības nama valodā, «kas jums, cienījamā kundze, devis tiesības iemaisīties manās privātās darīšanās?»

«Tu jau gribēji teikt — tavā privātā slinkošana?» Ilze atcirta. Tad viņa — drēbnieku vairāk neievērodama — griezās pret krodzinieku un vaicāja: «Kādēļ jūs neparādāt šiem kungiem drusku ceļu? Viņi laikam še apmaldījušies, nemāk no meža laukā tikt. Edz še, šitam tēvam arī gaida saimniece mājā: neesot ne zirgam ko dot, ne uz tīruma ko nest.»

«Nu, Bebru māt,» krodzinieks, mierīgi pīpēdams, atbildēja, «es jau ar pateiktu Dievam, ja varētu ar godu no šiem ciemiņiem vaļā tikt. Karojam šitā jau trešo dienu.»

«Kā naudu tad tagad viņi bendē?» Ilze atkal vaicāja.

«Skroderim jau viņas nav. Pagastvecākais nupat runājis, ka būšot jāliek par pagastmalkas zāģētāju, lai atpelnot galvasnaudas parādu.»

«Jūs, cienījamā kundze,» drēbnieks, vārdus zīmīgi svērdams, runāja, «laikam esat tā kā nodomājusi mūs kā vienas godīgas personas te blamierēt?»

«Ej nu, persona, labāk nomazgā muti... nezin kad tā ir ziepes redzējusi. Bārzda salipusi vēl no vakardienas alus. Kas no šā — tāda gaisa grābekļa ko blamierēt, ko... Būtu jel piekaunējies no otra asarām šitā piesūkties! Jēkabs dzer no bēdām, bet šis kā nekaunīga muša apkārt vien griež. Kam tad pārdevāt Jēkaba pulksteni?»

«Lūdzu, lūdzu...» drēbnieks stostījās, «jūs, krodziniek, tu, Jēkab, tu, Liepa, — jūs visi esat liecinieki, ka viņa mani lamā par vēja grābekli, par nekaunīgu mušu... Tā es nepiedošu... sava goda es neļauju blamierēt!»

«Tava goda, brāl, neviens nevar blamierēt,» Ilze mierīgi atbildēja, «to tev sen apēduši ciema suņi grāvmalē. Bet tu, Liepa, — tu esi precēts cilvēks; kā tu par sievu, par bērniem nemaz neiedomā?»

«Es jau... es jau tikai zirga padzirdīt... piegriezu, sak, pie slitas... nedzirdīta nevar braukt.»

«Nu ta' ej padzirdi un brauc,» viņa teica, «ar tevi man negribas bārties... Gribēju tikai tam skrodera jaunkungam reiz aprunāt zobus.»

Liepa gluži klusiņām izlīda no kroga istabas, atstādams drēbnieku kājām, kaut gan par paveduma maksu žūpoja ar to kopā no vakardienas.

«Jēkab,» Ilze teica, «tavi vecāki tagad dzīvo Jaunbebros. Tēvs runāja, ka gribējis ar tevi tikties. Ja gribi — varī braukt man līdzi. Man vezuma nekāda nav.»

«Man nav vaļas!» Jēkabs caur zobiem atrūca.

«Nu, es varu arī pagaidīt. Lai zirdziņš atpūšas!»

«Cik tad ilgi tu tā gribi gaidīt?»

«Kamēr tev būs vaļa braukt.»

«Bet kad nu es palieku pa nakti te?»

«Palikšu es ar...»

Jēkabs paskatījās baltām acīm uz viņu. «Ak tā, man pakaļ atbraukusi! Drēbniek, viņa man pakaļ atbraukusi! Uzdziedāsim, veco brāl, paši savu dziesmu:

Mana sieva Rīgā dzīvo,

Es nabaga pirtiņā;

Viņa brauc ar četri zirgi,

Es ar vienu līku ķēvi...

Viņa man pakaļ atbraukusi! Hahaha!... laikam tad karīetē, cienīgā, žēlīgā barona kundze?»

«Ak tu, nabadziņš!» Ilze piezīmēja par drēbnieku. «Pat balss viņam nav... sīc kā ods... Un tāds vēl aizpērn gribēja tikt kalpu runas vīros!»

Drēbnieks jau sen pūtās vien pa kaktu kā aizkaitināts tītars.

«Lūdzu, madām, atklātā vieta nelietot apvainojošu vārdu! Valsts pilsoņa tiesības ikvienam apzinīgam cilvēkam ir dārga manta.»

«Nu, mīļo skroder, ja nu tu par tām varētu dabūt pudeli alus, jau sen tu šo dārgo mantu būtu aizlaidis turpat, kur Jēkaba zābakus.»

Drēbniekam nebij sagādā nevienas noderīgas un «izglītotas» atbildes, un ar kaut kādu viņš negribēja izlīdzēties. Tādēļ viņš uzmeta Ilzei lepnu skatienu — to viņš bij reiz novērojis no Zandena — un cieta klusu. Arī Ilze neteica ne vārda, sēdēja uz sola un raudzījās pa logu uz savu zirgu un jaunceļamo fabriku.

Jēkabs acīm redzot jutās neomulīgs, neskatoties uz visu savu dzērumu. No iesākuma viņš vēl dziedāja reizes četras par savu Rīgas sievu — gan viens pats, gan kopā ar drēbnieku. Bet Ilze sarunājās ar krodzinieku un nelikās par viņu ne zinot. Tad viņi abi sāka spēlēt kārtis uz Marijažu, mūžīgi ķildodamies savu skaitļu dēļ. Ilze negrieza uz viņiem vēl arvien nekādas vērības. Spēlēdams Jēkabs sauca visas dāmas par istabmeitām un visus kalpus par jaunajiem māju nomniekiem; Ilze neklausījās uz viņu sarunām. Nobeidzās jau trešā Marijaža partija. Saulīte taisījās rietēt. Ilze reizes divas izgāja un apskatīja savu zirdziņu, padzirdināja to un ienāca atpakaļ. Taisni šī viņas klātbūtne Jēkabam visvairāk grauza sirdi, bet izdarīt viņš nekā nevarēja.

«Krodziniek, kādēļ tie kungi vairs nedzer?» Ilze uzreiz ievaicājās.

«Laikam kabata neklausa,» krodzinieks atbildēja, salocīja avīzi, ko nupat bij lasījis, un piecēlās žāvādamies.

«Un tam skroderam uz parāda laikam nekas netiek dots?» viņa vaicāja tālāk, bet tā, ka drēbnieks to ļoti labi varēja dzirdēt.

«Vēl jau nav samaksāts pērnais,» krodzinieks, savus tukšos viesus apnicis, atteica.

«Ak tad pērn viņam gan vēl deva uz parāda? Es domāju, ka viņu jau no laika gala citi tikai tā no žēlastības dzirda.»

«Jūs, madām, neaizmirstiet labāk pati, no kā žēlastības dzīvojat Jaunbebros!» drēbnieks, katru vārdu tā sevišķi caur zobiem laizdams, piezīmēja.

«Nu, no tavas jau nu gan nē, mīļais skroderīt!» Ilze viņam atcirta. «Tad jau sen visu māju tu tāpat būtu izandelējis vanderzeļļiem kā Jēkaba bikses. Saki — vai tu mācēji jel notaksēt, cik Jēkabam svārki bij vērts?»

Jēkabs nostājās viņai priekšā. Reibulis viņam drusku jau bij pārgājis, un dziļi gulošās acis tā savādi mirkšķinājās.

«Ej tu uz saviem draugiem!» viņš teica un vilka svārkus cietāki, par velti pēc pogām taustīdams. «Kas tev daļas gar maniem draugiem? Vai es tev kādu reizi esmu uz muižu pakaļ līdis, kad tu gāji draugos? Kas tev te jāmeklē, kur es parunājos ar savu draugu!»

«Varens draugs!» Ilze, acis pār viņa augumu pārlaizdama, mierīgi teica. «Pat podziņu viņš tev neatstāj pie svārkiem.»

«Visiem jau nav tādu draugu, kas savu draudzību samaksā ar nomas māju!» Jēkabs par jaunu urbās.

«Tu maldies Jēkab! Ar šitādām runām tu mani neaizbaidīsi! Lai es būtu nezin cik slikta — tas tevis labāka nepadara.»

«Un kam tiesība no manis prasīt, lai esmu labāks?»

«Taviem vecākiem, Jēkab! Tie tagad vieni paši. Uz tevi kā uz savu beidzamo atspaidu viņi bij paļāvušies, kad citi bērni no viņiem aizgriezās, un nu tu arī aizej.» Viņa runāja mierīgi, bet tomēr zem šā miera dziļi apakšā kaut kas viļņojās un smagi kūsāja kā izkausēta dzelzs.

«Jā, nu gan ir labs arī pelnrušķis!» Jēkabs rūgti smējās. «Bet kur tad agrāk bij šī paļaušanās uz beidzamo atspaidu? Tad mācītājs ar inženieri bij vārda iesākumā un vārda beigās! Lai iet tagad viņi uz tiem, lai atspiežas uz saviem skolotiem dēliem! Tie ir skoloti, tie ir labi... kādēļ tad man, neskolotam, vajag būt par viņiem labākam?»

«Tādēļ, ka tu esi nelaimīgāks, Jēkab! Un tavi vecāki ar nav laimīgi. Vai tad tu gribi spiest savus vecākus, lai viņi iet un lūdzas rūmes vietas, eku, tur tai fabrikā? Bet cita ceļa viņiem neatliek.»

«Manis pēc lai iet tas fabrikas skurstenis uz viņiem lūgties vai viņi uz fabriku! Arī es esmu tikai cilvēks. Un visam ir savs mērs. Eh, tad atraduši ar vēl cilvēku, ko sūtīt pēc manis! Es lai būtu labāks... kā kad pati tu manis nebūtu visus šos gadus minusi dubļos! Un nu brīnās, ka es tik netīrs, noskrandājies!»

«Es par to nemaz nebrīnos, Jēkab! Un manis arī neviens nav sūtījis. Tavi vecāki par tevi nav minējuši, man dzirdot, neviena vārda. Tēvs ir par lepnu iet pie dēla, kad nelaime uznāk. Viņš grib to nest viens pats. Un māte arvien jau ir darījusi to pašu, ko tēvs. Es pati no sevis tā noskatījos, ka viņiem iet grūti... trīs dēlus uzaudzinājuši, un nu vairs nav neviena. Vecai sirdij žēlums. Tādēļ es atbraucu tev pakaļ.»

«Man pakaļ? Un tu domā, ka es ar tevi braukšu?»

«Tā domāju.»

«Un kad nu es aizeju uz nākošo krogu?»

«Braukšu tev līdzi.»

«Ciktāl?»

«Līdz tu griezīsies atpakaļ.»

Jēkabs paskatījās viņā un nospļāvās.

«Runā ar mani kā ar mazu bērnu!» Un, pie drēbnieka piegājis, viņš to sakratīja aiz pleca un teicas «Nāc, iesim vienu māju tālāk!»

«Vai tev nauda vēl ir?» drēbnieks gluži samiegojies jautāja.

«Ņemsim tagad tavus svārkus priekšā!» Jēkabs atbildēja.

«Ko ņemsi priekšā?» drēbnieks ņurdēja.

«Tavus svārkus.»

«Ko tu darīsi ar maniem svārkiem? Tie mana paša svārki!»

«Ē, nāc! Gan svārki rādīs, kas ar viņiem darāms! Un tu, madām, varī večiem aiznest labas dienas no pelnruška!»

Un līgodamies viņi izgāja pa durvīm. Drīz atskanēja uz lielceļa: «Dzer, ko, galvu nokāris, tu vaidi!»

Ilze arī izgāja pie zirga, sagrāba sienu ratos, ielika zirgam iemauktus mutē, paklausījās vēl brītiņu dzērāju dziesmā, kas nevienādi skanēja pa vakara krēslu mežā, un brauca tad soļos viņiem pakaļ.

Strādnieki pie dzirnavām un fabrikas bij metuši mieru no darba. Viņu jautrās valodas un smiekli tapa aiz kokiem klusāki. Zirdziņš soļoja klanīdamies pa ceļu, un Ilze vērīgi klausījās. Vakara vējiņš apklusa kokos, un viņa šad un tad varēja sadzirdēt abu gājēju balsis. Vienu reizi viņai likās, ka tie ir apstājušies. «Varbūt griezīsies atpakaļ?» viņa nodomāja. Bet tad tai likās, it kā runātāji būtu nogriezušies no lielceļa. «Māju taču te tuvumā nav,» viņa domāja un paraustīja grožus.

Viņa izbrauca pa ceļa līkumu, kas to no gājējiem bij šķīris. Pilns mēness pašulaik pacēlās pār priedēm un apgaismoja arī grantēto, jau apkaltušo ceļu. Gājēju uz tā vairs neredzēja. Bet arī ceļa te nebij, kas nogrieztos no lielceļa. Tikai upīte tecēja pa tiltiņa apakšu lielceļam šķērsām pāri un aizlocījās pa šauru pļavu vidu, kuras no abām pusēm ieslēdza mežs.

Ilze izkāpa no ratiem, apmeta zirgam grožus ap ilkss galu un gāja pa mežmalu uz to pusi, kur bij dzirdējusi balsis. Netāl no ceļa viņa tur ieraudzīja pamazu siena šķūnīti, kas pa pusei ieglaudās pusaugu priedītēs. Durvis bij uz upītes pusi. Viņa tuvojās šķūnītim pa mežu, apgāja apkārt un apstājās pie stūra. Skaidri varēja dzirdēt, ka viens grābstījās gar sienām un rūca kaut ko nesaprotamu. Viņa pagāja soli tālāk. Uz durvīm sēdēja Jēkabs, seju rokās paslēpis, un laikam raudāja. Bet var ar būt, ka pleci viņam raustījās no aukstuma. Pavasara vakars bij dzestrs.

«Jēkab, tu te nosalsi,» Ilze teica, viņam roku uz pleca uzlikdama, «še, apsedzies jel ar manu lakatu!» Un viņa noraisīja savu villaini un uzsedza viņam uz pleciem. Jēkabs nesatrūkās no viņas valodas. Arī uzsegto lakatu viņš, kā likās, nemanīja. Ilze brītiņu stāvēja, ne vārda nesacīdama.

Beidzot viņa atņēma sēdētājam vienu roku un paturēja to savējā.

«Nāc,» viņa teica, to lēni vilkdama, «man zirgs palika nepiesiets uz ceļa!»

«Ilze, atstāj labāk mani,» Jēkabs sāka lūgties, «un gādā drusku par maniem vecākiem. Cik tad nu ilgi tas ar būs vajadzīgs!»

«Gan jau izrunāsimies ceļā par visu! Nāc! Man ar metas auksts. Ratos man vēl ir deķītis. Ē, skroder, celies augšā! Aizvedīšu tevi līdz Laidiņiem. Nebūs rītu pie skaidras dienas jāmēro tāds ceļa gabals.»

Drēbnieks kaut ko bargu atrūca, sienā gulēdams, no kā varēja saprast tikai — «vienu godīgu personu blamierēt».

«Nu, lai ar viņš paliek!» Ilze, aiz dzestruma drusku savilkdamās, noteica. «Sienā jau nenosals. Iesim! Man jau zobi klab.»

Un viņa uzvilka Jēkabu no sliekšņa augšā un gāja, viņa roku vēl vienmēr turēdama savējā, uz lielceļu. Zirdziņš jau pa gabalu bubināja nācējiem pretī. Klusēdami viņi iekāpa ratos, satinās villainē un deķītī un brauca uz māju. Dzirnavu krodziņā gan vēl bij laba daļa strādnieku, bet dzestrais vakars tiem neļāva ārā uzturēties, un tā viņi pabrauca garām nepazīti.

Ilze cieta klusu. Arī kad viņi jau bij tālu uz Raudupes pusi, viņa vēl neminēja ne vārda. Jēkabs iesāka pirmais:

«Ilz, vai tu domā, ka tas bij labs darbs — mani atkal vest starp cilvēkiem? Tur, mežā, es būtu drīzāk vaļā ticis no visa šā sloga...»

«No kāda sloga?» viņa jautāja, zirdziņu laizdama lēnāki iet.

«Eh, no šitās sapostītās dzīvības!»

«Kādēļ tad viņa sapostīta? Dzīvība nekad nav sapostīta, kamēr viņa vēl ir.»

«Tu tā nesaproti. Tev citāda sirds. Tu varī dzīvot pēc visa tā, kas noticis... toreiz... Es tā nevarētu.»

«Ak tu runā par manu bērnu? Nu, jādzīvo vien ir! Tas nabadziņš nav vainīgs. Kas cits par viņu gādās, ja es negādāšu?»

«Kā tad pavisam vairs var domāt par gādāšanu vai negādāšanu, kur pašam dvēsele kā izpostīta! Es to sev tā domāju... Nevar vairs nevienam skatīties acīs... un vienmēr jādomā par to, ko runā par tavu kaunu citi ļaudis... Man tevis tik daudz reižu bijis žēl, Ilz!»

«Tas, Jēkab, no ārienes tā izskatās! Kas pats tai liktenī iekšā, tam citādas domas. No iesākuma gan tā, kā tu saki. Vienmēr jādomā par savu kaunu, un tā liekas, sak, visi, tevi redzēdami, par to vien domā. Bet, kad jāiet pie darba un jāgādā par sevi un savu bērnu, tad viss tas tā pāraug kā ar velēnu. Tu nomani, ka ikvienam tik daudz par sevi ko domāt, tik daudz visādu raižu un krusta — un neiešaujas viņam ik reizes prātā tava vaina. Un, ja ar iešaujas, — vai tad viņa domas mani padara labāku vai sliktāku? Tikai man pašai nevajag sevi darīt par sliktu, tad viss būs labi. Lai cik daudz zaudēts, cilvēks arvien var iesākt no jauna... tikai izsamist nevajag! Uz sevi paļauties vajag... un strādāt dienu un nakti, kā akmeni kalt, lai atmantotu atpakaļ to, kas jaunības reibonī zaudēts. Nav jau tas viegli, Jēkab! To es pati labi zinu. Citi vairs neuzticas reiz kritušam. Nesagaida no viņa vairs nekā laba. Koku var nocirst pa mazu brītiņu, bet, atkal uzaudzinot, aiziet gadi, daudz gadu. Tāpat tas arī ar labu slavu. Bet uzaudzināma viņa ir. Tak jau katrs cilvēks nāk pasaulē saulē bez paša pelnītas slavas. Nu — ja viņa reiz zaudēta, sāk atkal no gala. Atraida, izzobo, apvaino tevi nekritušie... pacieties, noliec galvu un sāc atkal no gala! Tā es saprotu to lietu. Un tā viņa darāma. Viegli jau nav. Ir man ar sevis žēl bijis, varbūt vairāk nekā tev. Bet mana bērna man vēl vairāk bij žēl. Ja es neatmantoju atpakaļ to, ko esmu zaudējusi, tad tas jādara viņam. Un viņam tas daudz grūtāk. Jau no pašas bērnības rādīs uz viņu ar pirkstiem, saukās par kunga bērnu. Kā lai viņš, nabadziņš, tam visam pārbrien pāri? Viņam vēl jūtīga sirsniņa, ātri skumst, ātri šaubās. Nu, es pazīstu dzīvi labāk. Un ļaudis arī jau pazīstu. Toreiz vēl nepazinu, tādēļ mani apmānīja; bet tagad pazīstu. Tagad es viņiem vairs negriežu ceļa. Nāc, kundziņ, parādi, kādus, kalnus tu esi noracis, pirms tu par mani spried tiesu! Nu, tā pieraujas viens otrs. Bet kas tas svarīgākais: mana bērna neaiztiek. Un tad jau ar gluži vienalga, ko par mani domā. Bet gan jau redzēsi pats, ko par mani domā!»

Jēkabs ilgāku laiku nerunāja nekā. Ilze atkal paraustīja grožus, un zirdziņš tecēja kā agrāk.

«Tad tu domā, ka es varētu visu sākt atkal no gala?» Jēkabs beidzot nedroši ievaicājās.

Ilze iztrūkās kā no domām.

«No gala?» viņa jautāja. «Bet, mīļo brālīt, ko tad tu esi pazaudējis, ka tev jāiesāk no gala? Strautmaļus? Jā, bet tu jau pats negribējis, ka brāļi piedalās pie parāda maksāšanas. Nu, tagad jau iet pēc tava prāta. Viņi nepiedalās. Strautmaļos iegāja muižas kučieris. Viņš nav tik paklausīgs kā mans nelaiķis. Un Līdaciņu Emma nav saimniece... tā visu sapirks rotās. Kučieris jau tagad labs iemetējs, zem otra būdams. Saimnieka godā iekļuvis, viņš palaidīs vēl straujāki.. domās, ka pārdoto godu varot atpirkt no kroga brālīšiem par alus dučiem. Tas nebūs Strautmaļos dzīvotājs. Pēc desmit gadiem tu Strautmaļus varī dabūt atpakaļ, varbūt vēl drīzāk. Un bez brāļu palīdzības.»

«Vai tu tiešam tā doma?» Jēkabs gluži uzbudināts iesaucās.

«Jā, es tā domāju.»

Atkal Jēkabs apklusa.

«Ilz,» viņš par brīdi teica, «paldies!»

«Par ko?»

«Par to, ka aizvedi mani no tās upītes projām. Tā ir tomēr labāk.»

Ilze neatbildēja nekā. Mēness viņiem spīdēja no muguras puses, bet pie skaidrajām debesīm zalgoja neskaitāmas zvaigznes. Ilze viegli nopūtās.

«Jūs abi ar brāli, ar to kandidātu, esat ļoti vienādi,» viņa vēlāk atkal uzņēma valodu. «Jūs par to vien domājat, ko jūs sajūtat un ko teiks par jums viens, ko otrs. Un tad jūs arvien iedomājaties līdz tam visu beidzamam. Kas pats to cauri dzīvojis, tas zina citādi. Līdz pašam beidzamajam dzīvē neviens netiek. Tas tikai tā domās. Bet dzīvē nāk visāds vidū, ko nemaz negaidi un neparedzi. Un nekad neiznāk tā, kā no iesākuma baiļojies un cerēji. Sasniegtā laime ir mazāka, un uznākušā nelaime ir vieglāka. Tā arī tavs tēvs: no iesākuma arī tur Jaunbebros iet, iet, apstājas un nogrimst domās. Es visu redzēju, bet neteicu nekā. Un tagad jau viņš apstājas arvien retāk. Jau puiši viņam paklausa, jau viņš sāk prātot, kā pārlabot sējas kārtību... un, kas par sēšanu rūpējas, tas rūpēsies arī par pļaušanu. Ak jā, ar ko visu cilvēks neapron! Un tavs tēvs jau ir vecs. Bet tev vēl viss mūžs priekšā.»

Jaunbebru suņi sāka riet. Ilze tos apsauca, piesēja zirgu un ieveda Jēkabu saimnieku galā.

«Mums te ir divas istabas,» viņa teica, «saime dzīvo otrā galā. Tu varēsi šonakt pārgulēt te mazajā; bet rītu es ar bērnu pārnākšu šurp. Tad tu gulēsi pie vecākiem lielajā istabā! Apsēdies, es atnesīšu tev ko iekost.»

Bet, kad viņa atgriezās, tad Jēkabs jau bij noģērbies un gulēja ilgi izvārguša cilvēka miegu. Ilze atnesa kārtu sava vīra drēbju un nolika tās gulētājam līdzās uz krēsla. Bet noplīsušās viņa sasēja nastiņā un noglabāja klētī. Tad viņa nojūdza un apkopa zirdziņu, ienāca klusu lielajā istabā, noģērbās un apgūlās pie sava puisēna. Tas drusku pamodās, aizteicās puspamiegam «mamma!» un apķērās savām siltajām, mīkstajām rociņām mātei ap kaklu. Viņa lēnām glāstīja tā mīkstos matiņus un šņukstēja vēl ilgi, ilgi...

ASTOTĀ NODAĻA

Bija pēcpusdiena jūlija mēnesī. Inženieris Strautmalis sēdēja savā istabā un skatīja cauri nupat pienākušo pastu. Starp avīzēm un veikala vēstulēm viņš pamanīja arī kādu mazu vēstulīti; adrese bij sievieša rokas rakstīta. To viņš atstāja pašu beidzamo, jo svarīgās jaunās ziņas nodarbināja viņa prātu. No ārzemēm rakstīja, ka stiklu fabrikas krāsnīm vajadzīgie materiāli izsūtīti; samaksa izdarāma tur un tur, preci saņemot. Mašīnu fabrika darīja viņu uzmanīgu uz to, ka ar jūlija 16. dienu notekot viņa vekselis par 3000 rubļiem; tas, zināms, tikai formas pēc, jo direktors jau skaidri zināja, ka dzelzceļa akcionāru sapulci noturēs jūlija 15. dienā un tad jau Strautmalis varēs saņemt viņam pienākošās akcijas. Bet, kas viņu visvairāk padarīja domīgu, tas bij līdzīgs aizrādījums no baņķiera, ka arī viņa Zandenam dotais vekselis par 30 000 rubļiem maksājams jūlija 16. dienā. Zandens taču toreiz bij solījies nokārtot šo parādu saziņā ar akciju biedrību. Zināms, vēl jau viņam bij laiks to izdarīt; baņķieris termiņu ziņoja Strautmalim tikai formas dēļ. Bet tā savādi tas ir, ka Zandens tik ilgi novilcinājis šo lietu. Cik viegli tur var iznākt pārskatīšanās, un vekselis jāprotestē — it īpaši, ja tas pāriet svešās rokās. Strautmalim šī Zandena nolaidība ļoti nepatika. «Būs jāaizbrauc līdz viņam parunāties!» Strautmalis nodomāja.

Dienestniece viņu sauca pusdienā. Viņš iebāza mazo vēstulīti krūšu kabatā un gāja uz dzirnavnieku galu.

Vecais Grieza vēl nebij atnācis; viņam iznāca sēdēt vienam pašam kopā ar Marīju.

Marija vairākas reizes iesāka valodu, bet tā neveicās. Strautmalis bij par daudz domīgs. Marijai turpretī šodien — kā likās — bij kas sevišķs, ko teikt.

«Vai jūs nemaz neesat māņticīgs, Strautmaļa kungs?» viņa iejautājās, viņam pasniegdama salātus.

«Nē, jaunkundz,» Strautmalis atbildēja.

«Citādi arī es smējos par tādiem niekiem, bet šonakt man bij tik savāds sapnis, ka es nevaru atrauties no domām: jums draudot briesmas.»

«No kā tad?» Strautmalis pasmaidīdams iejautājās.

«No kāda sievieša... no čigānietes.»

«No čigānietes?» Strautmalis jautāja un tapa nopietns. Tad viņš ķēra pie krūšu kabatas un izvilka mazo vēstulīti.

«Varbūt, jaunkundz, jums taisnība!» viņš teica, vēstulītē noraudzīdamies. «Vai jūs atļautu, ka atplēšu aploksni?»

«Lūdzu,» Marija atbildēja un nobālēja. Tad viņa, kā kaut ko ļaunu sagaidīdama, vairs nenogrieza acu no Strautmaļa. Tas atlocīja mazo, biezo papīru, izlasīja uz tā rakstītās rindiņas un palika, acīm kavējoties pie paraksta.

Marija tomēr pamanīja, ka viņa domas jau kaut kur tālumā. Šo Strautmaļa skatienu viņa labi pazina: skatās viņš itin kā uz kādu tuvu priekšmetu, bet acu raugi iepletušies, un liekas, ka viņš redzētu cauri šai lietai, sienai... kaut ko tālu, nepazīstamu, kas nāk lēnām arvien tuvāki. Strautmaļa sejs tapa nopietnāks. Viņš pacēla acis un pamanīja Marijas skatienu. Jaunava nepūlējās to slēpt. Tad viņš pasniedza tai pār galdu papīru un teica:

«Lasait!»

Viņa lasīja. Raksts bij nevienāds, nervozs. Bet saturs bij šāds:

«Mans lielais bērns! Tavu bērna acu dēļ nevaru citādi — man jārūpējas par Tevi. Ja Tev ir kādas darīšanas ar baņķieri vai Zandenu, es domāju — naudas lietās, tad sargies no viņiem! Sagatavojies uz visļaunāko! Šodien ir gadskārta diena, kad iepazinos ar lielo bērnu.»

Marijai roka drebēja, kad viņa sniedza vēstuli atpakaļ. Bet viņa neteica ne vārda.

Strautmalis brītiņu viņā noskatījās.

«Jūs nekā nevaicājat, jaunkundz!» viņš beidzot iesāka.

«Kāda man uz to tiesība?» viņa atjautāja drebošām lūpām.

«Katrā ziņā vismaz tikpat liela kā šai rakstītājai...» Strautmalis domīgi atbildēja. Marijas sejs drusku noskaidrojās. Strautmalim krūtis sāka cilāties. «Tādi viņi ir!» viņš uzreiz iesaucās, ar dūri uz galdu sizdams, un pietrūkās kājās. Bet tad viņš piepeši apklusa un mierīgi turpināja: «Piedodiet, jaunkundz, man manu nepieklājību! Nav viegla lieta redzēt, ka... Bet lai! Atļaujiet, man jāpārdomā!»

Un viņš atkal apsēdās un ēda tālāk. Pat jokoties viņš sāka. Bet teikumu vidū viņš apstājās.

«Kādēļ jūs raudat, jaunkundz?» viņš vaicāja, tās acīs paskatījies. Marijai tiešām acis bij asaru pilnas.

«Bet jūs taču esat Zandenam daudz naudas parāda!» viņa iesaucās.

«Jā,» Strautmalis atbildēja, «trīsdesmit tūkstošus ar procentiem.»

«Un — un viņai varbūt taisnība?» Marija atkal jautāja, elpai aizraujoties.

«Taisnība!» Strautmalis atbildēja, par jaunu pēc salātiem sniegdamies.

«Ko tad viņi jums var padarīt?»

«Vairāk ne, kā tikai iedzen mani bankrotā,» Strautmalis mierīgi atbildēja.

«Bet Zandens taču tā nedarīs?» Marija nemiera pilna čukstēja.

«Sakait, jaunkundz: vai jūs zināt varbūt no savas audžu māsas, uz kuru dienu nolikta viņas atklātā saderināšanās ar Zandenu?»

«Piedodiet, Strautmaļa kungs: tā es jums nedrīkstu teikt, tas vēl pilnīgs noslēpums... viņas uzticības es nedrīkstu velti valkāt. Piedodiet, inženiera kungs!» Un viņa gluži noskumusi lūkojās tam acīs.

Strautmalis nodūra savas acis un bungoja ar pirkstiem pa galdu.

«Man tas tikai tā ienāca prātā...» viņš noņurdēja un pacēla atkal acis. «Atļaujiet, jaunkundz, ka saku drusku gaišāki! Uz parītu, tas ir — uz piecpadsmito, ir nolikta akcionāru sapulce. Tā izspriedīs par to, vai man izmaksāt zināmu summu par manu plānu... dzelzceļu pār purvu vilkt. No šās izmaksas atkarājas visa mana uzņēmuma nākotne. Ja nu Zandens nolicis savas derības uz jūlija piecpadsmito dienu, tad pie viņa ieradīsies varbūt visi apkārtnes muižnieki. Un tad uz akcionāru sapulci nesanāks pietiekoši liels biedru skaits. Tā būs jāizsludina par kādu mēnesi vēlāk. Varbūt Zandens to vēlas, jaunkundz, — un, ja viņam šī vilcināšanās izdodas, tad es esmu kritis. Bet nu piedodiet manu nepieklājību, ka mēģināju jūs pavedināt uz uzticētu noslēpumu izpļāpāšanu!»

Viņš piecēlās un aizgāja. Marija nokrita uz sofaja un raudāja kā izsamisumā.

Strautmalis izgāja viscaur dzirnavām, noglāstīja, garām iedams, vārpstas un ratus, aizgāja uz papīra fabriku, piedūrās ar roku pie katras mašīnas, nostājās tad uz durvīm un ilgi noskatījās un jaunceļamo fabriku meža malā. Garais skurstenis gandrīz jau bij gatavs; varēja redzēt, ka mūrnieks kustējās tam pa augšu. Strautmalis pārvilka ar roku pār seju un uzgāja augšā savā istabā. Tur viņš vēlreiz pārskatīja savus maksājumus un iesāka tad staigāt no viena gala uz otru pa mazajām telpām.

Pie durvīm klusu klauvēja. Strautmalis apstājās, gribēja saukt «iekšā», bet atmeta ar roku un staigāja tālāk. Klauvēšana atkārtojās. Viņš piegāja pie durvīm un pats tās atvēra. Tumšajā priekšiņā stāvēja Marija un lūkojās lūdzošām acīm uz viņu.

«Jā, derības būs piecpadsmitajā!» viņa steidzīgi runāja un sāka raudāt.

Strautmalis stiepa viņai roku pretī. Marija caur asarām to nemanīja, bet viņš saņēma viņas rociņu, atvilka to no asarainā seja un teica: «Pateicos!»

Marija ar otru roku sniedza viņam mazu burtnīciņu pretī. «Un to... lūdzu... jel mazu drusciņ palīdzēs... paturiet, lūdzu...»

Strautmalis paņēma burtnīciņu pretī un, tikai acis uzmetis, pazina, ka tā bij krājkases grāmatiņa.

«Lūdzu, Griezas jaunkundz, ienāciet iekšā,» viņš teica, «veikala darīšanas jānokārto apdomīgi!»

Viņš ievilka Marīju savā darba istabā un nosēdināja atzveltnes krēslā pie rakstāmā galda. Tad viņš pašķirstīja grāmatiņu.

«Jūs esat ar mieru man še iezīmēto summu aizdot?» viņš jautāja.

«Jā, lūdzu!» viņa steidzīgi atbildēja.

«Bet jūs taču zināt, ka varbūt jau pēc pāra nedējām es būšu izsludināts par maksāt nespējīgu... Tādā gadījumā arī jūsu aizdevums var iet zudībā.»

«Lai iet! lai iet!» Marija uztraukta iesaucās. «Man viņu naudas nav vajadzīgs .. to viņi man deva!»

«Bet varbūt priekš jūsu tēva jums tā nauda tomēr būtu vajadzīga...» Strautmalis runāja, «un arī jums vēl viss mūžs priekšā.»

«Vai tad jūs domājat, ka es varētu izlietot jel grasi no šās naudas, kad viņi pret — pret citiem tā izturas?» viņa vaicāja dzirkstošām acīm.

«Cilvēks daudz ko var...» Strautmalis atbildēja, «tur, fabrikā, mašīna koku samaļ smalku... nabadzība cilvēku samaļ vēl smalkāku. Es nevaru pieņemt jūsu piedāvājumu, jaunkundz!»

Marija nosarka līdz matu galiem. «Piedodiet!» viņa nolaistām acīm teica. «Es negribu uzmākties...» Un, grāmatiņu paņēmusi, tā griezās uz durvīm.

Arī Strautmalis bij piecēlies kājās un skatījās viņai pakaļ sakrustotām rokām.

«Marīj!» viņš uzreiz iesaucās.

Viņa apstājās pie durvīm un atskatījās.

«Mēs mūžīgi pārprotamies, Marīj...» Strautmalis runāja, viņai lēni tuvodamies. «Un man tiek bail, ka mēs nepārprotamies uz visu mūžu. Lūdzu, nāciet atpakaļ; man vēl kas sakāms.»

Un viņš to atkal nosēdināja krēslā.

Marija neuzdrošinājās pacelt acis. Strautmalis bij palicis stāvam un tagad atspiedās pie grāmatu skapja.

«Man bail, ka mēs nepārprotamies uz visu mūžu...» viņš atkārtoja. «Vai jūs būtu gatava man uzticēt arī vairāk nekā tikai šo naudu?» viņš jautāja.

«Man jau nekā vairāk nav,» viņa noskumusi atbildēja.

«Bet ja būtu?»

«Tad gan.»

«Visu?»

«Visu.»

«Arī savu nākotni?»

Viņa nesaprazdama paskatījās uz Strautmali.

«Vai jūs varētu tagad, kur man sagatavo bankrotu, uzticēties man tiktāl, ka solītos tapt par manu mūža biedreni?»

Viņa nosarka, un acīs tai sakāpa asaras. Bet atbildēt viņa nekā neprata.

«Marīj,» viņš lēni teica, tai roku pretī sniegdams, «vai būsim biedri uz dzīvību un nāvi?»

«Kas tad es jums esmu!» viņa atbildēja, un apklāja seju rokām.

«Tu būsi man mans vienīgais palīgs,» viņš runāja, jaunavu lēni sev pie krūtīm vilkdams, «tu būsi vienīgais cilvēks, kam es uzticēšu katru savu nodomu, kam stāstīšu katru savu prieku, katras skumjas. Un, kad ienaidnieku rastos vēl desmitreiz vairāk, — es zinu, priekš kā es cīnīšos. Un manas brūces tu sasiesi, vai jā?»

«Jā,» viņa klusu atbildēja. «Bet tikai ar vienu nolīgumu: līdz es manu, ka stāvu tavai laimei ceļā, tad es drīkstu iet nost no šī ceļa?»

«Tikai tad, kad tu manai laimei stāvēsi ceļā. It kā būtu cits ceļš uz laimi nekā caur tavu dvēseli! Un šī dvēsele tagad pieder man... uz visu mūžu?»

«Jā, kamēr viņa tev nestāv ceļā uz laimi,» Marija atkārtoja.

«Tātad līdz nāvei... mans cīņas biedri, uz dzīvību un nāvi!» Un viņš ilgi spieda jaunavu pie savām spēcīgajām krūtīm. «Bet nu pie darba!» viņš tad iesaucās. «Aizbrauc tu tūliņ līdz pagasta rakstvedim un vecākajam, lai viņi iztaisa pilnvaru uz mana vārda, ko izņemt naudu no krājkases! Tā man laikam būs vajadzīga. Un tad lai iebaro abus bēros zirgus, ko man šonakt braukt uz pilsētu! Bet tu sataisi man ceļamaizi! Es palikšu kādu nedēļu projām. Un vai tu pratīsi pārskatīt darbus te pa māju? Kā redzi, sirsniņ: lakstīgalai un mēnesnīcai mums laika neatliks. Tu taču man tā neņemsi par ļaunu?»

«Nē, draugs... tā es drīkstu jūs — — tevi saukt?»

«Tā mēs drīkstam viens otru saukt,» viņš atbildēja. «Te, lūk, ar šito atslēgu var atslēgt manu naudas skapi. Tur visi dokumenti, nauda un rēķini stāv iekšā. Naudā tur ir vēl simti pieci. Ar tiem pietiks, ko izmaksāt algas sestdien.»

Uz vakara pusi Marija atgriezās no izbraukuma un nodeva Strautmalim pilnvaru. Ne vārds netika mainīts viņu starpā. Tikai Strautmalim atkal otrreiz ienākot Griezas dzīvoklī, Marija jautāja, cikos viņš gribot izbraukt.

«Kad atbrauks pastnieks, kas ved pastu no Raudupes uz staciju,» Strautmalis atbildēja, «man ar viņu iepriekš jāparunājas.»

«Es viņam pateikšu to,» Marija atbildēja.

Saulei noejot, pastnieks piebrauca. Marija viņu iesūtīja pie Strautmaļa.

«Klausaities, draugs,» Strautmalis viņu uzrunāja, «jūs man varētu izdarīt lielu patikšanu. Man nupat jābrauc uz staciju, tādēļ pastu es varētu paņemt līdzi. Bet jūs — par labu dzeramnaudu — varbūt aizvestu kādu ziņu namdarīm Elksnītim. Jūs zināt, kur viņš dzīvo?»

«Kā ne, esmu jau reizes divas tur bijis... Raudupes kungs sūtīja.»

«Tas neiznāk neko tālāk par staciju,» Strautmalis turpināja, «un laika jūs tur vairāk nenokavēsiet. Bet man būtu jāsūta lieks cilvēks. Bet nezinu, kurš no maniem puišiem pa nakti tur atrastu ceļu.»

«Ko nu, kungs,» pastnieks runāja, «kad jau jūs aizvedat tikai pastu, tad es aizšaušu pa nakts vēsumu līdz Elksnītim, ka nokūpēs. Tikai zirgs jāpabaro.»

«Tad uznesiet pasta somas... un paši ieturiet vakarīņas! Sakait Marijas jaunkundzei, ka es teicu!»

Brītiņu vēlāk Strautmalis ieslēdzās viens pats savā istabā ar pasta somām. Viņš paņēma vienu, uz kuras bij rakstīts «Raudupes muižas», un uzlika to uz galda. Soma bij aiztaisīta tādā ziņā, ka tai iekšpusē bij piestiprinātas dzelzs osiņas, kas sniedzās somas ādai ārpusē cauri; caur osiņām bij izbāzts dzelzs iesms, kam viens gals bij apliekts, lai nešmūk cauri, bet otrā galā bij ietaisīta acs, kurā karājās pakaramā atslēdziņa. Strautmalis papriekš izmēģinājās ar savām atslēgām atslēgt somu, bet neviena neklausīja. Tad viņš pasita somu zem mēteļa un aizgāja ar visu uz savu laboratoriju pie fabrikas. Tur viņš mēdza nereti pavadīt caurām naktīm, dažādus izmēģinājumus izdarīdams. Durvis noslēdzis un logu durtiņas no iekšas aiztaisījis, viņš paņēma pasta somu, iededzināja kādā stūrī liesmu, aplika ap aizbāžamo iesmu un gar somu mitru lupatu un karsēja apliekto iesma galu liesmā, ar kāju mazas plēšiņas mīdams, no kā liesma — kā likās — pieņēmās karstumā. Iesma galu gandrīz baltu nokarsējis, Strautmalis to pie laktas bez sevišķām pūlēm izstiepa taisnu, atdzisināja ūdenī un izvilka iesmu no osiņām. Tad viņš somu nolika uz tīra galda, nomazgāja rūpīgi rokas un sāka pārkravāt somas saturu. No Zandena tur iekšā bij kādas trīs vēstules, starp tām viena baņķierim rakstīta. Strautmalis paņēma viss trīs vēstules, uzlika trauciņu ar ūdeni uz liesmas, un drīz sāka no tā čūkstēdami kūpēt garaiņi. Tajos Strautmalis turēja vēstuļu aizlipinātās puses, līdz papīrs un gumija tapa mitri un bij viegli attaisāmi. Strautmalis aizgāja atkal pie galda un ar vislielāko uzmanību attaisīja vēstules.

Divas nesaturēja nekādu sevišķi ievērojamu ziņu; bet par to uzliesmoja Strautmaļa acis, trešās saturu ieraugot; vēstulē ielocīts tur atradās viņa vekselis, jau pilnīgi sagatavots protestēšanai; klāt bij pieliktas pilnvaras advokātam un baņķierim.

Strautmalis uz brītiņu atgāzās krēslā, aiztaisīja acis un palika tā sēžam. Bet tad viņš nobraucīja ar roku pār seju un atlocīja Zandena vēstuli.

Tur stāvēja rakstīts:

«Godāts kungs! Arī man tagad jāpiekrīt Jūsu aizrādījumiem, ka zināmā kunga kredīts vairs nav drošs un ka tagad pats beidzamais laiks glābt, kas vēl glābjams. Nepatīkami gan ir, ka vekseļa protestēšanai jānotiek taisni no manas puses, bet man ir arī pilna tiesība izturēties pret viņu likumiski, jo, kā tagad izrādās, tad grūti ticams, vai akcionāru sapulce, ja tā ieradīsies pilnā skaitā, spēs zināmajam kungam jel kādu honorāru piespriest. Lieta ir tā, ka pēc pamatīgākiem aprēķiniem mēs esam nākuši pie jautājuma, vai augstu plūdu laikā ūdens, kas sakrājies purva augšas galā, neizskalos dzelzceļa dambi. Un tādēļ, visādiem gadījumiem sagatavojoties, mēs esam spiesti celt šo dambi pēc tādas sistēmas, kas stipri apgrūtina sabiedrības budžetu. Katrā ziņā priekš darbu beigšanas aprēķināšanās nevar notikt. Tādēļ arī man nav ko cerēt dabūt pilnu summu par savu vekseli. Bet es būtu ļoti priecīgs, ja varētu cauri tikt tikai ar šo vienu zaudējumu un izsargāties no tālākiem, kādos mani un manu kaimiņu var iegāzt par daudz paļāvīgi noslēgtais meža līgums. Viņam pēc tā ir tiesība par milzīgām koku partijām mums iesmērēt vekseļus, kuru vērtība — apstākļiem šitik ļaunu virzienu pieņemot — var sniegties taisni tiktāl, ciktāl ir nozīme papīra gabaliņam, ar ko aizdedzinām pīpi. Tādēļ pielieku še vajadzīgos papīrus, lai Jūs varētu kopā ar manu advokātu rīkoties enerģiski un pēc labākās apziņas. Ja Jūs varbūt varētu pret viņa vekseli no viņa izkaulēt mūsu meža pārdošanas līgumu un varbūt visu viņa ierīkojumu par kādiem 20—30 000 skaidrā naudā, tad — pēc manām domām — tas būtu tā viņam, kā arī man tas visu patīkamākais. Man jau nepatiktos, ka viņš par saviem pūliņiem paliek gluži tukšā, ja viņš ielaižas uz līgumu. Citādi — lai viņš atbild pats par savu stūrgalvību. Tikai, lūdzami, priekš šā mēneša 16. dienas neviens mirstīgais bez Jums diviem nedrīkst par šo lietu nekā zināt! Visā padevībā — Zandens.»

Strautmalis rūgti iesmējās. «Cik likumiski, cik pēc goda vīra stila viss tas skan!» viņš runāja. «Pat savā starpā viņi min visas lietas tikai «godīgā» vārdā... Ak tad 20 līdz 30 tūkstošus viņi man tomēr dāvātu? Cik augstsirdīgi! Un meža līgums viņam nepatīk... To es pilnīgi ticu, mans mīļais, pilnīgi ticu! Nevajadzēja tur nemaz aicināt ārzemnieka mežkunga, lai izdibinātu, ka pēc desmit gadiem Raudupes un Zvirgzdu muižas meži izskatīšoties pavisam citādi.»

Un viņš atkal nogrima domās. Vēstule bij apzīmēta par apdrošinātu. Tātad Zandens no pasta gaidīs kvītes par viņu. Iznīcināt — tas ātri modinātu aizdomas. Un, vēlreiz uzmanīgi izskatījis tā abas pilnvaras, kā arī vēstuli cauri, viņš pārtaisīja datumu «16» par «26», salocīja atkal visus papīrus un iebāza tos aploksnēs atpakaļ, atstādams tikai vekseli laukā. Tad viņš vēstules rūpīgi aizlipināja un ielika atpakaļ pasta somā, izbāza iesmu atkal caur osiņām, sakarsēja to tāpat kā agrāk un aplieca tam galu. Tad viņš nokrāsoja visu iesmu vienādā krāsā, tā kā no notikušās karsēšanas vairs nekas nebij manāms. Beidzot viņš paņēma savu vekseli aiz stūrīša un sadedzināja to pie liesmas, pārliecinājās, ka nav nekas redzams palicis pāri, pasita pasta somu atkal zem mēteļa, nogrieza uguni un atslēdza durvis. Bij jau pāri pusnaktij. Ziemeļrītos aiz meža kvēloja jau tā kā rīta blāzma. Gailis kaut kur dziedāja, un iejūgti zirgi gausi mīdījās pagalmā. Uz durvīm viņš satika Marīju.

«Ceļam viss sataisīts. Tikai pasta somas...»

«Kas ir ar tām?»

«Raudupes muižas somas trūkst.»

«Bet varbūt šoreiz nemaz nav bijušas līdzi. Vai pastniekam vaicāji?»

«Viņš bij jau projām.»

«Kur viņš baroja zirgu?»

«Pie vāgūža.»

«Vai tur jau meklēts?»

«Nē.»

Strautmalis devās turp. Pēc brītiņa viņš atgriezās ar somu rokā.

«Neuzmanīgs...» viņš īsi noteica, «kad tik nedabū Zandens zināt... sāks žēloties par viņu... Bet nu, sirsniņ, ar labu nakti! Pēc vienas nedēļas būšu atpakaļ. Tu paliksi man, ja viss cits būs zaudēts. Vai tā ir?»

«Jā.»

Puisis iznāca gluži miegains no saimes istabas un atraisīja zirgus. Strautmalis viņu ņēma līdzi, lai pats varētu dabūt nosnausties. Drīz zirgi sprauslādami devās ceļā. Marija palika ar grūtu sirdi uz sliekšņa stāvam. «Es viņa vairs neredzēšu,» iegulās kā svina svars viņas dvēselē. Viņa pārlaida acis pār tumšo upi, uz kuras dusēja zilgana migla; bet drūmo domu aizdzīt nespēja.

Strautmalis savilka mēteļa apkakli uz augšu. Rīts bija diezgan dzestrs. Tad viņš sarītinājās ratos uz gulēšanu. Bet pirms aizmigšanas viņš vēl pārlaida garā acis pār savu stāvokli.

No vekseļa protestēšanas viņš nu bij drošs. Un, ja labi izdodas, — priekš 26. nenāks pie biržas par viņa satricināto kredītu vēl nekas zināms. Bet ar to vēl maz kas bij panākts. Cerēdams uz naudu no akciju biedrības, viņš bij pasācis savu stikla fabriku plašāki celt. Arī strādnieki tika jau līgti priekš tās pa ārzemēm. Tie bij jāved šurp, tiem bij jāuzceļ un jāierīko dzīvokļi. Materiāli stikla krāsnīm un kausējumam bija jāiegādā, ja gribēja jau nākošu rudeni atvērt fabriku... Visur vajag naudas, un no akciju biedrības tās nevarēs dabūt. Tas viss vēl nebūtu nekas. Bet viņa kredīts sistemātiski tiks izpostīts. Un Zandena biedri un piekritēji viņam jāuzskata par nelabvēļiem. Tie palīdzēs Zandenam gāzt viņu postā. Kā pret to visu turēties? Kabatā viņam tikai Marijas krājkases grāmatiņa. Bet vajag savu 30 000 — vismazāk. Kur tos ņemt? Kāpēc viņš ielaidās toreiz uz parādu taisīšanu? Taču gadiem ilgi viņš jau bij prātojis, ka pierādīs par nepareizu to veikalnieku patiesību: bez vekseļiem mūsu laikos vairs nevarot uz priekšu tikt. Akmeni uz akmeņa viņš bija domājis likt sava uzņēmuma ēkai, tik drošu pamatu, tik drošas sienas, ka pat zemestrīci tās izturētu. Un tagad noziedznieks pret likumu... un pat Marijas priekšā tev bij jāmelo. Tur tavi sapņi, tur tavi principi... un kurp tas viss tevi novedīs?

«Katrā ziņā vispirms līdz stacijai. Tad redzēsim tālāk.»

Un ar šo ciešo atbildi viņš aizmiga. Otrā dienā, pilsētā nonācis, viņš vispirms izņēma no krājkases Marijas naudu. Tad viņš gāja uz baņķieri.

«Ā!» tas pārāk laipni iesaucās, noslēpdams kādu vēstuli, kuru Strautmalis ļoti labi pazina. «Jūs gan esat iebraukuši uz akcionāru sapulci?»

«Neticu, ka tā sanāks šoreiz pilnā skaitā,» Strautmalis atbildēja, atsēzdamies uz piedāvātā krēsla, «atbraucu darīšanu dēļ. Stikla fabrikai pasūtītais materiāls šais dienās pienāks, un ir labāki, ja pats pie izkraušanas ir klāt... nenokavēsies muitas pagalmā.»

«Gluži pareizi, gluži pareizi!» baņķieris apstiprināja. «Bet kādēļ jūs domājat, ka akcionāri uz 15. nesanāks pietiekošā skaitā?»

«Cik tad pie mums ir tādu biedrību, kuras sanāk jau pirmajā termiņā?» Strautmalis jautāja. «Ar to mums, veikalniekiem, vienmēr jārēķinās — vai ne, baņķiera kungs?»

«Hmjā... tad jūs savu stikla fabriku jau uz šo rudeni gribat dabūt darbā?»

«Jāpasteidzas, baņķiera kungs... Citādi manu agrāko draugu labvēlība man var iznākt par dārgu.»

«Kā jūs to domājat?»

«Par iebildumiem pret stigu pār purvu jums nekas nav zināms?»

«Pār kādu purvu?»

«Neesat dzirdējuši, ka ūdens noskalošot dzelzceļa dambi?»

«Kas tad tādus niekus melš?»

«Labi draugi. Bet, kad viņi redzēs, ka esmu ticis uz cintiņa arī bez akciju biedrības naudas, tad viņiem nebūs iemesla dzelzceļa dambi skalot.»

«Ak tad jūs domājat, ka viņi grib novilcināt jums pienācīgo summu izmaksu?»

«Tas jau skaidrs kā diena.»

«Nebūtu to no viņiem domājis!» Un gluži uzbudināts baņķieris uzlēca kājās un skraidīja pa savu kabinetu. «Bet sakait... tad jums kapitāls gan meklējams citā pusē?»

«Jā. Un taisni tādēļ es pienācu pie jums, baņķiera kungs! Mans nākamais kompaņons gribētu labprāt zināt, cik manu vekseļu atronas jūsu rokās un kad viņiem termiņš.»

Pie vārda «kompaņons» baņķieris uzlēca augšā, kā odzes dzelts.

«Tad jūs tomēr gribat ņemt svešu kapitālu palīgā?» viņš iesaucās.

«Jūs jau redzat, baņķiera kungs, cik vāja paļaušanās šoreiz uz paša kapitāliem, it īpaši, ja tie noguldīti gudru kungu akcijās,» Strautmalis atteica.

«Un vai jūsu kompaņons ar lielāku summu piedalās?» baņķieris atkal jautāja.

«Summas lielumu gribam taisni tagad apspriest, un tādēļ es jūs lūgtu, vai es varbūt šodien vēl dabūtu zināt, kādi no maniem vekseļiem drīzumā no jums izpērkami.»

«Sakait — kāpēc tāda steigšanās, inženiera kungs? Un it īpaši ar to kompaņonu... Katrā ziņā viņš būs saodis, ka jums liela vajadzība, un liks priekšā nolīgumu pēc paša prāta. Kādēļ jūs neaprunājāties iepriekš ar saviem vecajiem draugiem? Viss jau var būt, ka mēs varētu aranžēt visu šo lietu daudz lētāki. Svešs cilvēks liek samaksāt savu risku; bet mēs, jūsu lietas pazinēji, zinām, cik tā droša... ņemtu varbūt tikai pienācīgos procentus.»

«Piedodiet, baņķiera kungs: vai jūs, par piemēru, fon Zandena kungu ar vēl skaitāt pie maniem vecajiem draugiem?»

«Fon Zandena kungs jau ļoti krietns cilvēks...» baņķieris vairījās, «bet arī viņš vēl nav gluži svabads no mūžīgās baltiešu apdomības. Viņš jau nav tirgotājs, nav spekulants — vārda labajā nozīmē... Bet jūs varbūt vēl atminēsieties, inženiera kungs, ko mēs runājām par akciju biedrību papīra fabrikai. Nu ir nākusi vēl stikla fabrika klāt. Ir jau taisnība: toreizējā sajūsmināšanās par šo lietu ir pārgājusi, bet tikai nepratēju vidū. Var jau iztikt arī bez tiem. Nu, teiksim, ar cik tad grib piedalīties jūsu kompaņons? Cik augstu jūs taksējat savu īpašumu?»

«Katrā ziņā augstāk nekā Zandena kungs, ja viņš domā, ka izmaksas aizturēšana man atnestu bankrotu,» Strautmalis vēsi atbildēja. «Tātad: cik jums, baņķiera kungs, ir uzdots no manis iekasēt?»

Baņķieris sāka trīties uz sava krēsla.

«Īsteni ņemot — man bij uzdots tikai jūs pienācīgā laikā darīt uzmanīgus uz jūsu vekseļu termiņu,» viņš beidzot teica. «Zandena vekselis ir par 30 000, un bez tam vēl daži citi sīkāki vekseļi par kādiem trīstūkstoš rubļiem. Pēdējos es, zināms, katru brīdi esmu gatavs prolongēt un nedomāju, ka Zandens liegtos ar savu to pašu darīt. Ja tikai šo vekseļu dēļ jūs esat spiesti meklēt kompaņonu, tad tas — pēc manām domam — ir pilnīga pārsteidzība. Pie manis jūs varat katru brīdi dabūt kredītu līdz 50 000 rubļiem, zināms, pret solīdu firmu vekseļiem. Un tagad, kur jums papīra fabrika jau strādā un stikla fabrika drīz tiks atvērta, jūsu kredīts var tikai augt.»

Strautmalis pārdomāja. Baņķierim varēja būt divējādi nodomi: vai nu viņš nomanīja, ka Strautmaļa vekseļu summa vēl par mazu bankrotam, vai arī viņam pašam gribējās — Zandenam aiz muguras — vilkt kādu lomu. Lai izprastu, uz kuru pusi sveras baņķiera ilgošanās, viņš ieminējās:

«Tas jau nu gluži taisnība, ka no jauna iesācēja katrs cērp, cik var. Un bez savām dzirklēm nav arī mans nākamais kompaņons. Bet tomēr man patiktos labāk iet ar viņu kopā. Viņš ir neatkarīgs vīrs, viņam nav jābaidās no Zandena un tā biedriem. Turpretī jūs, baņķiera kungs, varētu nākt naidā ar minēto partiju, ja tā nomanītu, ka jūs rīkojaties viņiem pretī. Jo tas taču ir nenoliedzama lieta, ka minētie kungi sistemātiski rīkojas uz manu bankrotu.»

«Nē, Strautmaļa kungs... tā es no viņiem negaidu. Bet ja arī tā būtu: man jūsu bankrots lielas peļņas neatnestu. Un mums, veikalniekiem, jāskatās turp, kur mums visvairāk atlec... it īpaši, ja mēs zinām, ka uz savu kundi varam klusuciešanas lietās palaisties.»

«Zandens jau saodīs, no kurienes nāk man nauda, līdz viņš redzēs, ka tā man atkal ir.»

«Nauda nesmaržo, mīļais inženier,» baņķieris, viltīgi smaidīdams, teica. «Ja jūs nevēlaties naudu no manis — es ieteikšu jūs Levi un kompānijai. Tie uz manu vārdu daudzreiz klausās.»

«Vai tie būtu mierā ar 10%?» Strautmalis vaicāja.

Baņķieris kasīja aiz auss.

«Viņi gan nemēdz zem 12% nekā darīt...» viņš stostījās, «un viss jau var būt, ka Zandens tomēr saceļ pret jums traci... lieta ir riskanta. Nevar jau teikt, ka pirmajos gados stikla fabrika daudz atlicinātu. Un, kamēr vēl nav dzelzceļa, pape arī jums tikai nieku vien atmet...»

«Nu redziet,» Strautmalis atbildēja, «tad kompaņona dzirkles tomēr necērp tik gludi. Lai paliek, baņķiera kungs! Tad es teikšu savam biedram, lai viņš izpērk no jums manus vekseļus uz 16.»

«Kāpēc tik steidzīgi, Strautmaļa kungsl» baņķieris mierināja. «Vekseļi neaizbēgs. Vajadzības brīdī tos var prolongēt. Apdomāsim! Rīts gudrāks par vakaru.»

«Man tā apdomāšanās diezgan aprobežota,» Strautmalis atbildēja. «Arī mans glābējs zina, kurš brīdis man visdārgākais. Un viņš prasa jau šovakar atbildes.»

Baņķieris sāka rakņāties pa savām atvilktnēm un izvilka dažus vekseļus.

«Pagarīnāsim gluži vienkārši termiņus,» viņš gluži errīgs iesaucās, «un pierakstīsim astoņus procentus pie kapitāla. Tad lieta gluži vienkārša.»

Un viņš steidzīgi sāka izpildīt vekseļu formulārus, kuri stāvēja jau gatavi. Strautmalis tikām salīdzināja vekseļus ar savām piezīmēm. Brīnišķīgā kārtā bij salasījušies visi viņa šai mēnesī maksājamie vekseļi še. Baņķieris bij aprēķinājis kopsummu un savilcis to uz viena jauna vekseļa.

«Parakstait gluži vienkārši, un lieta ir uz trim tālākiem mēnešiem nokārtota!» viņš teica.

Strautmalis parakstījās un iznīcināja vecos vekseļus. Tad viņš atvieglots uzelpoja.

«Tagad es jums ko teikšu, jaunais draugs,» baņķieris runāja, vekseli noglabādams. «Cik es nomanu, tad Zandens ir tiešām uzkūdīts pret jums. Nezinu, kas par iemeslu, bet veikalnieku aprindās tā dzird. Es jums teikšu labu padomu: neielaidieties ar kompaņonu! Jūsu īpašums ir par daudz liels, lai jūs par sviestamaizi varētu atdot daļu no tā. Levi un biedri tomēr uzņemsies par 10% regulēt visus jūsu pienākumus pret Zandenu. Atradīsiet naudu arī stikla fabrikas nobeigšanai. Tikai obligācijas apgādājiet... uz izmaksu sešos gados... blanko cedētas. Un par visām lietām: zivs mēmumu! Atnāciet, lūdzu, 16. atkal pie manis, pēcpusdienā! Norunāsim sīkāki!»

Un viņi atvadījās.

«Zandens viņu notaksējis par zemu,» baņķieris domāja, kad Strautmalis bij aizgājis. «Ieguldīsim viņu papriekš par 100 000 — tad neizspruks. Lielai zivij lielu āķi... Bet citādi — var jau piespiest viņu arī tā pie sienas, ja viņš pilnīgi uzticas Levi un biedriem.»

Strautmalis turpretī, ārā izgājis, ieelpoja karsto pilsētas gaisu dziļiem malkiem. Delnās viņš juta savādu kutēšanu. Pirksti bij kā notirpuši.

«Termiņš nu vairs nedraud,» viņš domāja. «Bet kur nu raut kompaņonu un naudu stikla fabrikai? Līdz atbrauks Zandens, tad būs par vēlu.»

Un domīgs viņš aizgāja uz kanāla apstādījumiem. Pa grantēto celiņu iedams, viņš izdzirda vieglus, steidzīgus soļus sev aiz muguras un sajuta mazu brītiņu vēlāk vieglu sitienu pa plecu ar saulessargu.

Viņš atgriezās, «Čigāniete» sniedza viņam roku pretī.

«Sveiki, inženier,» viņa teica, «es tikai vēl šovakar jūs gaidīju.»

«Sveiki, jaunkundz!» viņš iepriecināts atbildēja. «Vai jums kāds brītiņš vaļas?»

«Uz šo vakaru es taisni atsvabinājos,» viņa jautri smējās, «pierunāju mūsu tenoru, lai top slims. Nabadziņš, sēd savā istabā un dzer aivieksteņu tēju. Kā mazu atzinības zīmi gribu viņam nupat aizsūtīt šo vilnaino kreklu... gribēju pirkt arī vatētus rīta svārkus, bet iznāk par dārgiem. Pag, tur iet ekspresis! Lai viņš aiznes!» Un, ekspresi atsaukusi, viņa tam iedeva vīstokli līdz ar savu karti un aizsūtīja to pie nabaga tenora. «Bet jūs nāciet man līdzi,» viņa runāja, «nevis uz viesnīcu... šovasar man pašai savs namiņš. Braucēj!»

Un viņi abi iesēdās divjūgā un brauca uz «čigānietes» dzīvokli. Ceļā Strautmalis gan pāra reizes gribēja iesākt runāt, bet līdzāssēdētāja to pārtrauca. «Lai paliek,» viņa teica, «izrunāsimies pie manis!»

Viņa dzīvoja otrā pusē upei kādā glītā, nelielā namiņā, kas no ielas gandrīz nemaz nebij manāms aiz kuplajiem dārza kokiem. «Te tagad mana dzimtene,» viņa teica, «paskataities uz iecirkņa numuru!»

Un ar zināmu lepnumu viņa rādīja uz zaļo skārda tāfeli līdzās vārtiem. Par nama īpašnieci bij apzīmēta viņa.

«Kā redzat, esmu jau nama īpašniece un šejienes pilsone,» viņa jautri runāja, kad pretī iznākušā dienestniece bij aizslēgusi aiz viņiem vārtiņus. «Un visa šitā pasaule pieder man... šitās ābeles, ķirši, bumbieri... arī lazdas aug tur gar viņu dārza malu. Un šitās puķes, palmas tur uz verandas — viss manas pašas. Vai zināt, no iesākuma nevarēju lāgā saprast.. arvien saucu pēc sulaiņa. Bet tagad es jau saprotu, kāpēc mēdz teikt — kareivji ejot nāvē, savu ugunskuru aizstāvēdami. Tagad arī man pašai savs ugunskurs. Zēl, ka mana māmiņa vairs nedzīvo... viņa nekad nav kājas cēlusi pār pašas slieksni.»

Viņi negāja taisni uz namu, bet papriekšu visapkārt pa dārzu. «Čigāniete» darīja Strautmali uzmanīgu uz katru puķīti sevišķi, glāstīja kokus un krūmus un noplūca beidzot rozes ziedu. «Tas no manis pašas!» viņa teica, to Strautmalim pogas caurumā iesprauzdama.

Tad viņi apsēdās uz verandas, kur kalpone iznesa kafijas traukus.

«Jūs redzējāt tikai namu,» «čigāniete» smiedamās teica, «tagad jums rādīšu arī pašu namamāti... tas ir — nama saimnieci,» viņa pārlaboja sevi un tapa nopietnāka. Kā kaut ko svarīgu pārdomādama, viņa sāka rīkoties ar kafijas kannu, piebīdīja Strautmalim cukuru, krējuma trauciņu un maizes groziņu, bet neteica neviena vārda. Strautmalis arī negribēja viņas traucēt. Neviļus viņa atmiņā atmodās cits tēls, dedzīgs, straujš, pilns pārgalvības un smieklos noslāpētu sāpju. Nemaz negribējās ticēt, ka toreizējā «čigāniete» sēdot te pie galda un rīkojoties tik klusi, tik sievišķi, kā kad viņas dvēselē vēl nekad nebūtu ieskanējis pasaules baudījumu izmisušais troksnis. «Un mans brālītis ar nepiedzīvoja vairs tā...» viņa par brītiņu runāja, «kā viņš priecātos par savu dārziņu!... Bet nu pastāstait kaut ko par sevi! Kā jūs tikāt galā ar Zandenu?»

«Galā mēs gan laikam tik drīz netiksim,» Strautmalis atbildēja, «bet katrā ziņā šoreiz viņam nav izdevies pašaut man sprunguli pa kājām. Un par to man jums jāpateicas, jaunkundz! Esmu dziļi pie jums parādā un pats nezinu, kā varēšu jums atmaksāt par jūsu laipno paziņojumu.»

«Par parādu te nevar būt ne runas, inženier,» viņa nopietni runāja, «jeb parādniece varu būt tikai es. Vai jūs atminaties mūsu pirmās satikšanās? Nu redziet, jūs nezināt, ar kādu nolūku Zandens mūs saveda kopā. Mans uzdevums bij — visādi palīdzēt, lai jūs ielaistos ar Zandenu un baņķieri. Un jūs tiešām iegājāt viņu cilpā... varbūt nu gan ne manis dēļ, bet tas vienalga. Es būtu varējusi jūs darīt uzmanīgus, bet man labāk patikās baņķiera dāvātā rokassprādze... par trīssimt rubļiem es to pārdevu. Es visas savas dāvātās rotas lietas pārdodu... tikai mātes atstātās es mēdzu nēsāt. Un redziet... man tas toreiz bij vienalga, vai baņķieris zaudē jums par peļņu jeb jūs baņķierim un Zandenam par peļņu. Nebij jau man pirmā reize tādos uzdevumos. Bet tikai šovasar es vēl dabūju zināt, ka tas vakars jums maksāšot visus jūsu līdzšinējos pūliņus.

Un tad es vairs nevarēju ciest, ka tā vakara atmiņa man saistītos kopā ar jūsu postu. Kā te jūs varat uzskatīt sevi par manu parādnieku? Esmu pārliecināta, ka toreiz parakstītais vekselis vēl ilgi jums kodīs kaulā... Bet jūs taču tiksiet galā ar šo Zandenu?»

«Nezinu, jaunkundz... tas atkarājas no tā, vai atronu tagad cilvēku, kas man uztic kādus 30 000 uz kādu laiku.»

«Priekš kā jums tie vajadzīgi?» Zalvi jaunkundze vaicāja.

Strautmalis izstāstīja viņai Zandena nodomus un līdzekļus, neminēdams avotus, no kurienes viņš šās ziņas smēlis.

«Un jūs meklējat kompaņonu ar vismaz 30 000 rubļiem?»

«Jā.»

«Un vai jūs būtu ar mieru pieņemt mani par savu kompaņonu?»

«Jūs?!»

«Jā, mani. Man ir — bez šā nama — vēl kādi 60 līdz 70 tūkstoši skaidrā naudā. Tagad man tie ienes tikai nepilnus četrus procentus par gadu. Jūsu rokās tas būtu citādi.»

«Un kādu drošību jūs gribētu?» Strautmalis nedroši ievaicājās.

«Jā, drošību... Skataities man acīs un sakait atklāti: vai jūs esat iemīlējušies?»

«Piedodiet, jaunkundz...» Strautmalis stostījās, «par tādām lietām es neesmu paradis runāt.»

«Citiem vārdiem: jūs esat iemīlējušies. Bet viņa ir bagāta tikai ar labiem tikumiem. Un tie mūsu laikos ir tikpat maz tirgus prece kā jau no pasaules radīšanas. Bet nerunāsim par jūsu sirds jūtām! Runāsim kā otra pusgada studenti par principiāliem jautājumiem! Ņemsim tādu vispārēju lietu: kad jums būtu jāizvēlas starp jūsu panākumiem dzīvē un starp jūsu kluso, vienkāršo mīlestību... es runāju tikai vispārīgi... un tādi gadījumi nāk dzīvē priekšā — uz kuru pusi jūs ietu?» Viņas smalkā roka nervozi plucināja mazo, bārkstaino servjeti.

«Vai par šādu cenu jūs gribētu manus nodomus glābt?» Strautmalis jautāja, caur pieri uz viņu skatīdamies.

«Es runāju tikai vispārīgi,» jaunava atbildēja. «Man labprāt gribētos reiz zināt, kā vīrieši domā par šādām lietām, ja viņi vēl ir tādi — tādi bērni kā jūs. Jeb jūs man šo ziņkārību ņemat par ļaunu?»

«Es neredzu, jaunkundz, šādai sarunai nekāda nolūka,» Strautmalis atbildēja.

«Jūs neredzat šādai sarunai nekāda nolūka...» jaunava atkārtoja vairāk tikai pie sevis. «Labi. Paliksim pie lietas! Jūs vaicājāt, kādu drošību es vēlētos par savu naudu. Redziet, šī nauda ir divdesmit gadi no manas dzīves. Tagad es jau nāku pāri trīsdesmitajam, bet no mana desmitā gada man jau nācās strādāt, lai iegūtu šo naudu. Citi bērni nāca no skolas mājā un skrēja dārzā, smējās, gavilēja... es sēdēju pie klavierēm un atkārtoju tās pašas etīdes, tos pašus toņus. Es žēlojos mātei, raudāju, atsaucos uz citu bērnu svabadību... «Viņiem ir vecāki, kas par viņiem gādā, un vēlāk būs citi, kas par viņiem gādās; bet tev, meit, būs jāgādā pašai par sevi.» — tā māte atbildēja un nogriezās, lai noslaucītu asaru. Viņa zināja, kas sagaida vecas aktrises bērnu. Un arī es to sāku nojaust ļoti agri jau. Jūs redzējāt varbūt, kā es plosījos toreiz pa viesnīcu, sviedu glāzes kaktā, laistījos ar šampanieti... tie kungi jau visu to samaksāja! Un uz skatuves jūs varbūt ar esat redzējuši un dzirdējuši, kā primadonnas svaidot šķīvjus savām dienestniecēm pa galvu. Bet tā tasīte, no kuras jūs nupat dzerat, man vēl no mātes mantota... viss te uz galda vēl no mātes, tikai šās servjetes izšuvu pati. Bet visi dāvinājumi, visas... samaksas — viss tas ir iekšā tais tūkstošos, kurus es saucu par saviem. Visa mana pagātne guļ viņos, par kapeikām un rubļiem aprēķinātas manas asaras un manas dziesmas, mana izsamisēšana un mana mīlestība... un mana vientulība arī. Jūs varat viegli iedomāties, ka nedrošās rokās es šo naudu neatstāšu.»

«To pilnīgi saprotu, jaunkundz, un tādēļ arī gribēju jūs darīt uz to uzmanīgu, ka šobrīd nauda pie manis nav droši noguldāma.»

«Zinu, zinu, cik droša vai nedroša tā būtu pie jums,» jaunava turpināja, «bet tas jau nav tas, par ko es gribēju runāt. Nav taisnība, ka tikai mana pagātne ieguldīta manā kapitālā. Arī mana nākotne ieskaitīta viņā. Citām jaunavām ir cerība reiz atrast vīru, pie kura rokas staigādamas tās varētu likt uzplaukt savai dvēselei, savai sievas dvēselei, — man šās cerības un šās tiesības vairs nav. Tā ieskaitīta šai naudā, pārdota, iznīcināta. Un es to labi saprotu: mana pagātne vairs atpakaļ nenāks. Izraudātas ir viņas asaras, izgavilētas viņas gaviles. Un ir labi, ka viss tas jau garām. Negribētos otru reizi vairs brist pa šo purvu...» Un viņa raudzījās uz verandas vīnogājiem, caur kuriem saules starī slīpi krita uz grīdu. Strautmalis nevarēja nogriezt acu no viņas enerģiskā seja, kurā aiz visa rūgtuma, aiz visiem skaļajiem vārdiem tomēr bij manāmas it kā nevaldāmas asaras. «Labi,» viņa turpināja, «kas noticis, vairs nav atdarāms. Bet nākotne man tomēr jāizdzīvo cauri! Mana māmuliņa mira pajauna, bet es dzīvošu ilgi... es to zinu. Un man gribas dzīvot. Man gribas reiz būt tādai pašai kā citām sievietēm. Man gribas atpakaļ dabūt savu nākotni. Vai jūs to saprotat?»

Strautmalis pamāja ar galvu.

«Es jau šoruden atstāšu skatuvi... varbūt jau rītu. Tādēļ es arī pirku šo namiņu. Un tad es gribu atpirkt savu nākotni. Tā jūs nesaprotat?»

Strautmalis pakratīja galvu.

«Esmu noskatījusies savās biedrenēs. Dažas no viņām apprecas. Pat augstā kārtā ieprecas dažas. Bet laimīgu starp viņām es neesmu manījusi. Tā ceļa es nestaigāšu. Bet dažureiz klusībā es esmu domājusi par vienkāršu jaunekli... varbūt kāda strādnieka vai sulaiņa, vai zemnieka dēlu, kurš grib tikt uz augšu. Un dienām un naktīm viņš pūlas, nabadziņš, līks, nodzeltējis, tuvredzīgs. Miesa gurst, bet gars neatlaižas. Un tad nāk slimība un izmisums, un pievilšanās, kad ierauga sava ideāla otro pusi. Un tad nāve. Tas ir tā bēdīgi. Cita nekā viņam netrūka, tikai naudas nebij. Nolūks bij jauks, sirds sila priekš tā, tikai naudas nebij. Un tad es esmu dažureiz sev iztēlojusi visu tā. Ieietu es pie viņa istabiņā. Tur viss tāds neslaucīts, noputējis, nekurināts, izmētāts. Bet viņš pats sēd pie savām grāmatām, iespiedis drudžaino pieri izkaltušajās rokās. Un mērķis tik tālu vēl. Tad es saku: iesim šo tālo ceļa gabalu kopā! Tu gribi sev nodibināt nākotni, es ar. Un jau gadiem es esmu pūlējusies tava nolūka labā. Lūk, te ir nauda! Ņem un topi liels! Un būsim biedri! Stipri, spēcīgi biedri. Tikai par manu pagātni man neprasi nekā! Bet nākotni nodibināsim paši... Ko jūs domājat, inženier, vai šis jauneklis pieņemtu mani biedros?»

«Varbūt pieņemtu, varbūt ar nē,» Strautmalis par brītiņu atbildēja, «bet, ja pieņemtu, tad tikai līdz tam laikam, kamēr viņš būtu sasniedzis savu nolūku. Kas vēlāk nāktu, tā būtu labākā gadījumā tikai sevis pievilšana.»

«Jūs ta domājat? Bet ja es viņam būtu biedrs, par kādu tikai izsamisums cilvēku var padarīt? Grib viņš karjeru taisīt — mūsu nams būtu viduspunkts visai viņa apkārtnei. Dienām un naktīm es pūlētos un domātu, un gādātu, kā pulcināt viņā visus, kam prāts vai gods, vai manta. Neēdusi, nedzērusi es rīkotos, aizspraužamās adatiņas un sveces gabaliņa ar neizlaistu no acīm, ja viņš vēlētos kļūt bagāts. Caurām naktīm es sēdētu viņam līdzās pie grāmatām un laboratorijā, kā vēdināt aizvēdinātu no viņa katru saimniecības traucējumu, ja viņš nodotos pētījumiem un zinātnei. Un katru vakaru un katru rītu es lūgtu, ceļos mezdamās, Dievu, lai viņš man rāda un palīdz, kā lai topu par īstu sievu, par īstu namamāti, ja mans vīrs mani tādu vēlētos. Ne tikai uz skatuves es visu to varu izrādīt. Tur jau ir tikai atspīdums no visa tā, pēc kā sirds ilgojas un tvīkst. Un jūs domājat, ka šāds biedrs viņam būtu par nastu?»

«Ne pats biedrs, bet šā biedra pagātne. Tā spiestos starp jums abiem. Kamēr viņš nezinātu tās vai kamēr būtu noreibināts, tikām viss tas ietu. Bet, kad nāktu klusie brīži, tad jūs dzirdētu, kā tārps graužas pa viņa sirdi... kā kokgrauzis, mirēja saukdams.»

Jaunava bij savilkusi abas kājas uz krēsla un apkampusi ceļus slaidajām rokām. Kādu minūti viņa nolūkojās uz maizes groziņu un tad atkal runāja:

«Nezināšana un reibons... jā, par abām šitām lietām es ar esmu domājusi. Bet bailes mani tad vienmēr nomāktu: jo lielāka būtu mana laime, jo vairāk es arī baidītos. Un to reiboni, vīriešu reiboni es pazīstu. Nē, tad labāk viena pati! Es jau zinu, man nenāktos nebūt tik grūti šo savu biedru apreibināt. Trīs četru līdzekļu tur pietiek... vasaras nakts, divvientulība, sirdsdziesma... skatiens, rozes zieds... mēnesnīca un lakstīgala... un tādu līdzekļu man ir daudz. Vēl es viņu visu nemaz neesmu lietojusi... Jau pēc viena mēneša viņš būtu noreibis kā taurenis, ap lampu griezdamies... aizmirstu dzimteni kā Odiseja biedri. Arī savu līgavu viņš aizmirstu, savu sievu, savus bērnus... to visu es jau esmu redzējusi. Bet tā es negribu! Reiboņa es negribu! Aiz pārliecināšanās viņš lai nāk pie manis un sniedz roku... Par savu nākotnes uzdevumu mēs izrunāsimies vienkārši, stingri, visu apsvērdami, visur viens otru saprazdami. Kareivjus var apreibināt, kad tos kaujā ved, bet pašiem vadoņiem vajag skaidras galvas. Un mēs būtu divi vadoņi, kas rīko simtus un tūkstošus... ja mans biedrs to tā vēlētos. Bet jūs domājat, ka bez reiboņa tas ilgi tā neietu?»

«Jūs tomēr esat apbrīnojama sieviete!» Strautmalis iesaucās.

«Jūs gribējāt teikt: nelaimīga sieviete,» viņa turpināja, «nelaime mūs izmāca, attīsta mūsu spējas. Bet lai nu kā: laime tomēr mīļāka nekā apbrīnošana. Tas melo, kas apgalvo citādi. Jeb viņas vēl laimes nekad nav sajutušas vai necerē to kādureiz sasniegt. Es reiz jau laimei biju tuvu. Savā neprātībā es to iznīcināju. Otrreiz es vairs tā nedarīšu! Un es vēl ceru uz viņu... Nu labi, jūs domājat, ka no šādas biedrības nekas neiznāktu. Arī par to esmu lauzījusi savu nabaga galviņu. Un beigu iznākums arī man bija tāds pats. Vai ar tad man vajadzētu atrast gluži tādu savādu vīrieti, kāda es īsti nemaz nespēju iedomāties. Bet citādi — vai nu viņam sieva ir tikai kaut kas niecīgs, lai ar viņš nezin kā runātu par vienlīdzību... man liekas, šie runātāji mūs ar to nepaceļ, bet tikai paši sevi nostāda zemāk, mums tuvāk, kur mēs taču vēlamies uz augšu tikt. Jeb atkal viņam tad ir kaut kas cits padomā, tik lielisks, tik neaptverams, ka viņš gatavs tā dēļ atdot sievu, bērnus un sevi tikai par līdzekļiem, par upuriem. Laimes mēs velti meklētu tā pie viena, kā pie otra. Šis otrais var mūs aizgrābt un nonāvēt, bet aplaimot arī viņš nevar. Īsts biedrs es viņam nekad nebūtu. Tur jums pilnīgi taisnība. Tātad vilksim pār šo rēķinu strīpu... vai jā?»

«Vilksim!»

Galvu pieliekusi, viņa noraudzījās brītiņu uz Strautmali un tad turpināja klusākā balsī:

«Lai Dievs tev līdz! Tas būtu jauki bijis... Lai Dievs tev līdz! tam nebija tā būt... Muļķīgi sentimentāla dziesma, un tomēr pa reizei viņa iet pie sirds. Un mēs skaitāmies par gadu simteņa beigu bērniem! Bet lai! Nu iesim pie lietas! Tas viss bij ievads, tāda šaudīšanās pār Donavu, no kuras neviens turks nebēg. Taisīsim tagad tiltu! Vai jūs atminaties, kā toreiz gājuši krievi pār Donavu? Mierīgi, droši, durkļiem saulītē mirdzot, mūzikai spēlējot. Bet turki no pakalniem šauj, šauj... balti dūmi kūp, lielgabali rīb, zirgi zviedz, ūdens šļakst, komanda skan, un šad un tad nozib pa durklim un nozūd Donavas ūdeņos... uz visiem laikiem. Es reiz lasīju kādu grāmatu par šo varonīgo brīdi... teātra izrādi nokavēju, tik lieliski šis apraksts mani bij saistījis. Uz visu mūžu es ar šo jaunekli nevarētu noslēgt biedrību; un viņam tikai par līdzekli būt arī es negribu. Sirds tomēr ilgojas pēc sabiedrības, pēc tik tuvas sabiedrības, kur cilvēks priekš otra var diedelēt un zagt, un mirt. Jūs sakāt, ka tiesības uz tādu sabiedrību ar mīļotu vīru es esot zaudējusi. Lai paliek jums taisnība! Neviena vīrieša es vairs nedrīkstu saukt par savu. Neviena cilvēka. Tikai savu bērnu es drīkstētu saukt par savu. Priekš tā es drīkstētu visu darīt. Vai jūs to saprotat, inženier? Un nu es jums teikšu: sava bērna tēvam es uzticu savu grūti krāto naudu, savu pārdoto miesu un dvēseli. Citas drošības man nevajag, tikai lai savu bērnu viņš atstāj pie manis ķīlā. Nekādu mīļu vārdu, nekādu glāstu, skūpstu, solījumu! Tikai savu bērnu. Un tad Ziemassvētkos... es tos svētīju pēc ārzemju kalendāra... tad jūs atnāksiet pa krēslu pie mums, novilksiet kažoku un ņemsiet klēpī savu bērnu, un atļausiet, ka viņa mazās rociņas ķerstās pa bārzdu savam tētiņam, par kuru viņam tik daudz stāstīts. Un tad aizdedzināsim eglīti un dāvināsim savam mazajam saldumus un baltus jēriņus, un Betlēmes sili. Un skatīsimies eglītē un turēsim roku rokā, un dziedāsim «No debesīm būs man atnest...». Un es aizmirsīšu, ka man nav pagātnes un nākotnes, ka viss ir pārdots, nodziedāts, samīdīts, ar vīnu apliets. Un tad tu aiziesi, un visu gadu es domāšu par šo vakaru un skaitīšu kopā ar mazo dienas un nedēļas, kas jāpārdzīvo līdz nākošiem svētkiem. Bet tu aiziesi atpakaļ uz savu gaišo namu, pie savas laulātās draudzenes, savā bērnu barā, un dedzināsiet savu reizi eglīti un priecāsieties, ka esat visi kopā un varat paļauties viens uz otru un ka esat biedri uz priekiem un bēdām. Es nekurnēšu, es nepārmetīšu, es nestāšos ceļā... kā sunītis, kam atmests kauliņš no bagātā galda, es nolīdīšu kaktiņā... Inženier, vai dosiet man šās ķīlas?»

Strautmalis tūliņ neatbildēja. Bet tad Marijas tēls viņam parādījās gara acu priekšā.

«Nevaru!» viņš klusu teica.

«Jūs man viņas tomēr dosiet, Strautmal,» dziedātāja nopietni runāja. «Jūsu fabrikas jūs piespiedīs uz to. Es gaidīšu uz jums. Šodien ir mums četrpadsmitais. Es gaidīšu vienu gadu. Katru brīdi jūs varat nākt. Lai cik klusu jūs klaudzinātu — man pateiks sirds, ka jūs tas esat. Un jūsu acis lai būtu mūsu bērnam... Jūsu acis... Bet nu es jūs pavadīšu un izlaidīšu pa vārtiem. Trīs reizes pazvanait, kad jūs nākat! Divas reizes ātri un trešo pēc brītiņa. Nāciet!»

Viņi aizgāja līdz dārza vārtiem. Dziedātājai žvadzēja atslēgas pie jostas. Pie vārtiem viņa apstājās un paskatījās uz Strautmali, it kā gribēdama ko teikt. Piepeši viņš juta, ka divas slaidas rokas apvijās viņam ap kaklu un karstas lūpas iesūcās viņa vaigā kaislam skūpstam. «Tu nāksi, draugs,» viņa teica, «tev jānāk!»

Tikko Strautmalis bija pārnācis viesnīcā, kad piebrauca baņķieris pie viņa.

«Es jūs trīs reizes nomeklēju,» viņš, no kāpiena pa trepēm gluži aizelsies, teica: «Sakait, inženiera kungs: kā tad paliek ar to Zandena vekseli? Vai man viņu izpirkt, jeb vai jūs citādi kā ar Zandenu gribat aranžēt? Parīt, kā zināt, ir termiņš. Jāpārliek par to visu pie laika! Un par visām lietām: kompaņonu tagad ņemt būtu — pēc manām domām — pārsteidzība. Tad man būs jāizpērk tas vekselis?»

«Kā mēs toreiz norunājām, tad šim vekselim vajag jau sen būt kārtībā,» Strautmalis teica, acis drusku piemiegdams.

«Kā — kārtībā? Es taču domāju, ka viņam termiņš bij uz parītu?»

«Bet ja nu viņš jau būtu izpirkts?» Strautmalis, baņķiera īstās sprukas nomanīdams, ieminējās.

«Tad man jeb advokātam taču kaut kas par to jau būtu zināms,» baņķieris nesaprašanā iesaucās. Strautmalis papriecājās brītiņu par viņa uzbudinājumu un pūlēm — izdabūt no Strautmaļa, vai tas jau ko zina par šā vekseļa likteni, paķircināja baņķieri vēl ar dažiem divdomīgiem teicieniem un tad sāka žāvāties.

«Pagājušo nakti nemaz nedabūju gulēt...» viņš aizbildinājās. Baņķieris aizbrauca no viesnīcas taisni uz telegrāfa kantori un telegrafēja Zandenam: «Kur protestējamais vekselis?» Otrās dienas vakarā viņš dabūja uztraucošu atbildi: «Apdrošinātā vēstulē jums nosūtīts, kvīte Nr. 3274.» Vēstules aploksne gan jau bij iznīcināta, bet pasta kantorī viņš pārliecinājās, ka tā ir tā pati vakar saņemtā vēstule. Un viņš telegrafēja Zandenam par jaunu.

No dzelzceļa un telegrāfa stacijas līdz Raudupei bij savas 45 verstis. Bez tam vēl gadījās taisni pasta saņemamā diena, un tādās reizēs bij parasts telegrammas nesūtīt vis ar estafeti, bet pasta somā, kā tas arī šoreiz notika. Tādēļ Zandens saņēma to tikai vēl vakara, pēc vakarīņām. Jau gan caur visu glāžu, nažu un šķīvju šķindināšanu un caur jautrajām valodām un smiekliem viņam pāra reizes iešāvās prātā baņķiera telegramma. Kur gan vēstule varēja aizkavēties? No pastnieka viņš gan tūliņ pēc telegrammas saņemšanas bij izdabūjis, ka pasta somu uz staciju aizvedis Strautmalis. Bet, tā kā kvīts no pasta kantora viņam bija rokā, tad viņš ar vairāk neraizējās. Turklāt visa viņa uzmanība šovakar saistījās ap viņam blakus sēdošo Lūciju. Savai precētai māsai un tās vīram uzkraudams namamātes un namatēva pienākumus, viņš bij izlūdzies sev vietu tuvāk pie jaunajiem. Citādi šis no kungu gudrajām valodām netiekot vaļā. Un gādīgā «namamāte» jau skaidri zināja, uz kuru «jaunatni» zīmējās brāļa kungs. Daži viesi gan jau uzmeta viņam vaicājošus mirkļus, no kuriem Lūcija pāris reižu nosarka; bet citādi noslēpums bij paglabāts ļoti labi, cik labi jau nu šādus noslēpumus mēdz vispāri glabāt. Tādēļ dažs nemaz neparedzēja, ko teiks vecais Vestfāls, kad tas pieskandināja pie glāzes un piecēlās.

«Manas dāmas un kungi,» vecais runāja sakustinātā balsī, «šodien te ir sapulcējušies draugi no tuvienes un tālienes. Un gandrīz tā liekas, ka mūsu iekšējā dzīve top toties sirsnīgāka, jo vairāk mūs iebīda no atklātības mūsu pašu četrās sienās. Jums visiem zināma teika par grieķu milzi — Zemes dēlu, kurš bijis nenomācams, kamēr viņš vēl palicis sakarā ar savu māti Zemi. Tā viņam devusi arvienu jaunus spēkus. Mūsu cīniņos arī spēki jo viegli var pagurt, ja mums nav tādas vietas, no kurienes mēs tos arvienu par jaunu smeļam. Un paldies Dievam: līdz šim mums tāda vieta vēl allaž ir bijusi. Tā ir mūsu ģimenes dzīve. Lai visu mums atņemtu — pie mūsu namu sliekšņa jāapstājas katrai ārējai varai. Non plus ultra! līdz šejienei un ne tālāk. Un savā ģimenē mēs atspirgstam no cīniņiem pret ārieni; tur mums aug palīgi un nākamu laiku ķīlas, kuru sirdī mēs dēstām vēl pēc savas pārliecināšanās savu ideālu cienīšanu. Viss var sabrukt ap mums, un daudz kas tiešām sabruks. Mūsu kārta savu līdzšinējo vēsturisko uzdevumu atdos citiem. Bet, kamēr mūsu ģimenes dzīve paliks uz viņas līdzšinējiem pamatiem, tikām paliks spoži vēl mūsu ideāli, tikām plivināsies masta galā mūsu karogs, lai arī ar vakara vēju... Šis nams mūs daudzreiz jau ir pulcinājis gan uz jautru- gan uz dziļi nopietnu vārdu. Mans draugs fon Zandena kungs tā vienā, kā otrā gadījumā bijis šo sapulču centrs. Tam amatam viņš ir kā radīts. Un es nešaubos, ka vēl ilgi mūsu kārta viņu skaitīs savos karoga nesējos un stādīs viņu visur, kur vaļņos rodas robs. Karoga nesējam nav vieglas dienas. Cik reižu tā acis nepaceļas uz augšu, vai saule neslīdēs jau uz leju, vai nogurušos kaulus nevarēs atpūtināt. Un tādēļ es jau sen skumu, redzēdams, ka viņam Dievs vēl nav piešķīris tādas atpūtas vietas, kur sievas rūpīgie pirksti noglauda no pieres visas grumbas, kur bērnu skaļās balsītes aizdzen drūmo, ļauno garu kā Dāvida kokles. Toties lielāks ir šovakar mans prieks, ka varu beidzot jums, manas kundzes un kungi, paziņot to iepriecinošo vēsti, ka šā nama viesmīlīgais īpašnieks drīz grib gādāt šim namam namamāti. Un mans prieks palielinās vēl ar to, ka, izvēlēdams sev dzīvesbiedreni, viņš ir pagodinājis manu meitu Lūciju un tamlīdz arī manus piederīgus un mani.»

Pārsteiguma šalciens izgāja pa viesu rindām. Vestfāls, pagriezies pret Zandenu un Lūciju, salika viņu rokas kopā un teica:

«Mīļie bērni! Neaizmirstiet nekad, nekad, kāds grūts uzdevums stāv priekšā jums un visai mūsu kārtai! Un paturiet allaž prātā, ka ģimenes dzīve ir mūsu spēka stūra akmens! Uzticīgi Dievam, uzticīgi viens otram, uzticīgi savai ciltij... uz to, dārgie bērni, saņemiet jūsu mātes un manu svētību un laimes vēlējumus!»

Lūcija krita raudādama tēvam ap kaklu, kuram arī pašam ritēja asaras sirmajā bārzdā. Klātesošie visi bij sakustināti un palika nekustēdamies savās vietās stāvam, kamēr Zandens Vestfālam sirsnīgi paskatījās acīs un to apkampa, noskūpstīja viņa kundzei roku un tad apkampa savu līgavu.

«Tava, tava!» Lūcija čukstēja, viņa spēcīgajam augumam pieglauzdamās. Tikai par brītiņu vēlāk sākās laimes vēlējumi un rokas spiedieni. Šis jaunais pāris esot radīti viens otram... tā sprieda visgarām gan klusāki, gan skaļāki. — Pēc vakarīņām jaunsaderinātie vairs nešķīrās viens no otra. Iesākās deja. Kādā starpbrīdī, uz balkona atvēsinoties, viena no baronesēm ieminējās, ka dārzā tagad pa mēnesnīcu vajagot būt ļoti jauki. Un drīz izklīda viss runīgais bars pa parku lielākos un mazākos pulciņos. Arī Zandens sajuta, ka viņa elkonis gluži lēnām tika stumts uz grantētā celiņa pusi. Nezin kā tas bij gadījies — Lūcija viņam bij pieķērusies pie kreisās rokas, tai pašā pusē, kur Anna reiz sprauda pastalnieku samīto ziediņu. Viņi stāvēja pašulaik gluži uz tās pašas vietas. Tikai rozes ziedēja pilnos ziedos, lepnas un tālu raudzīdamās pa nakts tumsu saviem baltajiem ziediem. Lēni Zandens izņēma Lūcijas roku no sava elkoņa un pārgāja pats uz otru pusi. Tad viņi gāja pa celiņu. Lūcija atbalstījās uz viņa spēcīgās rokas. Un viņi runāja par nākotni un dzīvi...

Tikai pēc pusnakts aizbrauca viesu viena daļa. Citi palika turpat gulēt. Zandens vēl uz brītiņu ieslēdzās savā istabā. Tur viņš izņēma no kādas atvilktnes mazu kārbiņu, attaisīja to un rūpīgi izcēla sen savītušu rožu pumpuru. Kamīnā ietaisījis mazu uguntiņu, viņš to sadedzināja. Tad viņš ķērās pie pasta somas. Avīzes viņš nolika nelasītas uz galdu, vēstules izlasīja kārtīgi un piezīmēja savā grāmatā. Zem pēdējās vēstules viņš atrada telegrammu no baņķiera. Ar neizprotamu nemieru viņš to atplēsa un lasīja: «Minētā vekseļa apzīmētā vēstulē nav. Pilnvaras ir.» Kā nesaprazdams viņš noskatījās uz šo iepelēko papīru. Tad viņš pazvanīja sulainim.

«Lai kučieris tūliņ iejūdz zirgus vieglajā kalešā! Un tu sataisi man ceļasomu priekš vienas nedēļas pilsētā! Līdzi braukt tev nevajadzēs!»

Sulainis mēmi paklanījās un nozuda. Zandens uzrakstīja pāra rindiņas savam svainim, lai aizbildinot šo rītu pie viesiem, pārģērbās un aizbrauca.

Saule bij tikko, uzlēkusi, kad Marija jau nosēdās pie Strautmaļa rakstāmā galda. Ar vakar vakara pastu viņš tai bij rakstījis, uzdodams dažādus darbus līdz ar paskaidrojumiem, kā tie visvieglāk izdarāmi. Viņa brīnījās par Strautmaļa atmiņu: likās, ka, arī pilsētā būdams, viņš visu savu šejienes darbu katru brīdi redzētu gara acīm.

Pagalmā un aiz dzirnavām tapa arvien skaļāki. No visām pusēm nāca un kāpa strādnieki: no šķūņiem, no staļļa augšas, no pirtiņas, no rijām... kur vien tikai bij pajumts un aizvējš nakts dusai. Kūtri un staipīdamies nāca šie bārzdainie vīri un jaunekļi nosmērētos apģērbos, īso pīpīti zobos un novazāto cepuri uz acīm uzmaukuši... Varēja redzēt, ka dienas darbs tos vēl nebij iesildījis. No upmalas bij dzirdama ūdens šļakstināšana un zirgu sprauslāšana. Tur dzirdīja zirdzinieki savus lopiņus, klaigādami un bārdamies pa kluso rītu. Citur atkal čīkstēja vāģu ilksis, žvadzēja važas, klaudzēja loki... tur jūdza zirgus. Un drīz visi šie ļaudis un zirgi ies un kustēsies grūtā darbā, nedomādami it ne par ko citu kā tikai par akmeņiem un granti, par radzēm un baļķiem, par ķieģeļiem un kaļķiem. Katrs domās savu, un katrs ies savu gaitu, bet viss tas kopā saistīsies un sekmēsies uz vienu pusi un pārvērtīs par redzamu veidu tās lielās domas, kuras Vilis domā un domās... Visi viņi labprāt padodas un padosies šām domām tādēļ, ka viņi paši jūt un redz, ka tās nav tukšas un liekas. Un viņi jūt, ka katrs par sevi viņi visi, šie noplīsušie un nosmērētie strādnieki, nenozīmē nenieka. Bet, ticēdami savam rīkotājam un akli paklausīdami viņa gribai, tie radīs kaut ko paliekamu un jauku, un lielisku... un viņiem visiem būs prieks, ka nav par velti, par nieku strādājuši, un neviens nekurnēs par to, ka viņš ir bijis tikai rīks pie šā darba... Viņš jutīs tikai, ka darbs ir izdevies un ka tas ir arī viņa darbs. Un, iedomādamās arvien dziļāk sava izredzētā nodomos, arī viņa juta arvien lielāku drošību sevī mostamies, arvien lielāku paļaušanos gan uz šo darbu, gan uz viņa radītāju... un arvien lielāka mīlestība uz abiem pildīja viņas sirdi.

«Zandens viņam nepadarīs nekā!» viņa klusi murmināja. «Tas nedrīkst būt!»

Un piepeši apstājās viņas domas, nolīda kaut kur kā cālēni, vanagam parādoties: no krodziņa puses pašulaik nāca Zandens ceļa uzvalkā.

Strādnieki pa lielākai daļai nelikās par kungu neko daudz zinot. Tikai namdarīs Elksnītis, Zandenu pamanījis, steidzīgi izņēma kaļķīti no mutes un noslēpa to kaut kur aiz muguras. Tad viņš padevīgi norāva savu sazaļējušo cepuri no galvas un palocījās pret Zandenu — vairāk ceļgalos nekā mugurā. Zandens iesāka sarunāties ar Elksnīti. Marijai iešāvās prātā, ka Elksnītis jau ir tas pats, pēc ka Strautmalis sūtīja, aizbraukdams pastnieku. «Laikam namdarīs Vilim še steidzīgi vajadzīgs un nu Zandens grib viņu dabūt projām,» viņa domāja un saknieba uzacis. «Bet es to nepieļaušu!» Un, uzmetusi lielu lakatu uz pleciem, viņa izgāja pa durvīm un apstājās uz kāptuvēm.

«Labrīt, Griezas jaunkundz,» Zandens, viņu ieraudzījis, sveicināja, kamēr Elksnītis klusi nozuda aiz dzirnavu stūra, «te tik daudz jaunu un interesantu lietu, ko redzēt, ka, garām braukdams, nevarēju nociesties, iegriezos.»

«Vai tad uz akcionāru sapulci nu jau nebūs drusku par vēlu, fon Zandena kungs?» Marija drusku griezīgā balsi vaicāja.

Zandens izvilka pulksteni un paskatījās, it kā nopietni gribētu pārliecināties par to, vai tiešām vēl nebūtu iespējams aizkļūt līdz pilsētai pirms akcionāru sapulces.

«Domāju, ka nebūs par vēlu, jaunkundz...» viņš tad atbildēja. «Pirms nākošā mēneša 15. dienas taču viņa neatkārtosies...»

«Un šās dienas sapulce ir laimīgi izjukusi...» Marija piezīmēja.

«Tur laimes nekādas,» Zandens, kā drusku garlaikodamies, atteica. «Bet vai jums, jaunkundz, varbūt nebūtu kāda ziņa vai kāds raksts sūtāms inženiera kungam? Es varbūt vēl šovakar vai rītu agri tikšos ar viņu.»

«Strautmaļa kungs zina daudz labāk nekā es visu, kas še notiekas. Tādēļ man nav tagad viņam it nekā, ko ziņot. Pateicos par piedāvāto laipnību!»

«Lūdzu, lūdzu... Vai varbūt es nevarētu viņam paziņot, ka namdarīs Elksnītis atnācis un ka viņa aprēķins par naglām un citiem vajadzīgajiem dzelžiem, un apkalumiem pilnīgi saskan ar to, ko inženiera kungs pats bij uzstādījis?» Pie šiem vārdiem Zandens piemiedza vienu aci un, kā kaut ko sevišķu zinādams, raudzījās uz Marīju. Marija tiešām atcerējās, ka Strautmalis bij apvaicājies, vai pēc Elksnīša teikuma vajag tikpat dzelžu pie jaunās būves, kā uzzīmēts uz sevišķas lapas materiālu grāmatā. Bet kādēļ Zandens piemiedza acis?

Brītiņu uz atbildi nogaidījis, Zandens pasmīnēja un piebilda: «Jeb vai jūs, jaunkundz, baidāties, ka pasts pie mums jau pārāk nedrošs?»

Marija saprata, ka Zandens to laikam zīmē uz to gadījumu, kur Strautmalis paņēma pasta somu līdzi, pastnieku aizsūtīdams ar ziņu pie Elksnīša. Bet kādā ziņā te varēja būt runa par nedrošību? Un, asinīm galvā saplūstot, viņa vaicāja apspiestā balsī:

«Ko jūs ar to gribat teikt, fon Zandena kungs?»

«Ar to es gribēju tikai ieminēties par to, ka priekš pāra dienām no Raudupes pasta somas nozudis vekselis par 30 000 rubļiem.»

«Kurā reizē?» Marija jautāja, pie durvju stenderes atbalsta meklēdama.

«Tai reizē, kad Strautmaļa kungs bij tik laipns uzņemties pats aizvest somu uz staciju, kamēr pastnieks izziņoja Elksnīti, lai tas nāk un aprēķina vajadzīgās naglas un apkalumus, kas visi, zināms, inženiera kungam jau bij skaidri zināmi.

Marijai viss tas gāja caur galvu trakā, neaptveramā virpulī.

«Es jūs nesaprotu, fon Zandena kungs...» viņa stomījās, «jūs taču negribat apgalvot... jūs taču nedomājat...»

«Es nekā nedomāju, jaunkundz,» Zandens mierīgi runāja, noraudzīdamies jaunavas izmisumā, «tas ir — es negribētu nekā ļauna domāt. Un tādēļ es iegriezos pie jums. Vai jūs varbūt man laipni atļautu jums likt priekšā pāra vaicājumus, no kuru atbildes atkarājas manu domu un aizdomu virziens? Varbūt ieiesim iekšā... svešas ausis te nav vajadzīgas.»

Marija, kā nekā nesaprazdama, atlaida durvju turamo. Zandens iegāja Strautmaļa rakstāmā istabā. Tad tikai Marija vēl drusku atjēdzās, sakopoja uz galda izklātos papīrus un ieslēdza tos dzelzs skapī.

«Es redzu, ka jūsu rokās, jaunkundz, atronas visas atslēgas,» Zandens laipni iesāka, «un tādēļ jums nenāksies grūti man izpalīdzēt, lai es tiktu ar pāris svarīgiem jautājumiem galā.»

«Es nesaprotu, fon Zandena kungs,» Marija uzbudināta runāja, «ko lai te nozīmētu Strautmaļa kunga atslēgas. Jūs taču negribēsiet te sarīkot tādu... Jūs taču neprasāt no manis, lai es valkātu nepareizi man dāvāto uzticību?»

«Atļaujiet, jaunkundz, ka runājam gluži mierīgi!» Zandens tāpat laipni turpināja. «Kā es jau minēju, man ir no pasta somas izzudis vekselis par 30 000 rubļiem. Bet kas tas brīnišķīgākais: vēstule, kurā atradās šis vekselis, ir nogājusi pēc adreses. Maldīšanās no manas puses nevar būt. Es skaidri atminu, ka ielocīju vekseli kādā pilnvarā, kura ir nākusi adresātam rokā. Un adresāts arī nevar maldīties, jo no šī vekseļa viņam atkarājas daudz. Viņš vekseļa nav saņēmis... tātad tas nozudis ceļā un turklāt vēl izņemts no vēstules. Vismazāk tā domāt mēs varam. Zināms, viss var būt, ka mēs maldāmies. Un no šādas maldīšanās es taču gribētu izsargāties. Apzīmēt nevainīgu cilvēku šāda nozieguma dēļ... modināt aizdomas par viņu... tas taču būtu bezdievīgi, jaunkundz, vai nē? Un mūsu pienākums, jā, taisni pienākums būtu pasargāt šo cilvēku no šāda likteņa. Vai tā nav, jaunkundz?»

«Es jūs nesaprotu, fon Zandena kungs: paši jūs modināt aizdomas, un paši jūs gribat sargāt šo cilvēku no aizdomām!» Balss viņai trīcēja no uzbudinājuma.

«Tur jūs maldāties, Griezas jaunkundz,» Zandens atteica un sāka knibināties ap kādu aizsainīti, kuru vrņš bij paņēmis līdzi. «Nevis es vēlos modināt aizdomas pret kadu cilvēku, bet to dara tādi notikumi, kas ir sagadījušies ap šo zaudējumu kopā un visi kā rādīt rāda, ka tikai viens zināms cilvēks var būt vainīgais. Varbūt cilvēki iztulko šos notikumus nepareizi, un tādēļ šim vīram notiek netaisnība. Un tādēļ mums jālūko pēc iespējas rūpīgi pārliecināties par to, vai šie notikumi tiešām ir tādi, kā tas izliekas no āra puses. Mums jāmeklē un jāpētī, vai viņi nav norisinājušies ne tā, kā tiek teikts un stāstīts, un vai viņi nav iztulkojami pavisam uz citu pusi. Un jūs, jaunkundz, esat varbūt vienīgā, kura te var visvairāk darīt, lai rastos skaidrība, lai tiktu izklīdinātas varbūt nepareizas un nedibinātas, maldīgi iztulkotu notikumu radītas aizdomas. Cik es jūs pazīstu, Griezas jaunkundz, tad jūs nekad nešaubīsieties par to, ka patiesības mīlestība un atklātība ir nepamatotu aizdomu vislabākās izskaudējas.» «Kas tad tie ir par notikumiem?» Marija vaicāja. «Vispirms mums jāievēro, ka vekselis bij maksājams šais dienās. To zināja bez manis un baņķiera vēl tikai pats vekseļa izrakstītājs. Un tam — kā es skaidri zinu — šai laikā naudas nebij. Otrkārt, iznīcināt šo vekseli — tas varēja nākt tikai vienam par labu — vekseļa izrakstītājam. Treškārt — tikai tas varēja zināt, ka ap šo laiku vekselis varbūt tiks sūtīts no Raudupes uz pilsētu. Ceturtkārt — skaidri ir pierādāms, ka šis pats cilvēks ar izdomātu iemeslu dabūja pasta somu uz kādu laiku savās rokās...»

«Tad jūs Strautmali gribat tik neģēlīgi apvainot?» Marija iesaucās lieliskās dusmās.

«Piedodiet, jaunkundz,» Zandens atbildēja, «es negribu apvainot neviena. Tie ir nupat minētie fakti, kas gribot negribot ceļ aizdomas pret Strautmaļa kungu, jo viņš bij šā vekseļa izrakstītājs. Un šos faktus es vēlētos atspēkot. Es lūdzu arī jūs nākt man pie tam palīgā!»

Viņš attaisīja aizsainīti, ko bij nolicis uz Strautmaļa galda, un izņēma no tā pasta somu.

«Redziet, jaunkundz,» viņš runāja, «somas aizbāžamais iesms ir neilgi atpakaļ krāsots. Tas liecina, ka tas varbūt ir ticis ugunī karsēts un caur to uzkrītošā kārtā pārvērtusies viņa senākā krāsa. Karsēšana bij vajadzīga tikai tad, ja attaisītājam nebij derīgās atslēgas pie rokas... viņam iesms bij jāizvelk no šām osiņām. Tas pierāda, ka attaisīšana ir notikusi starp Raudupi un staciju. Bet priekš karsēšanas vajag sevišķi tam nolūkam ierīkotas liesmas... uz sveces tas ietu pārāk gausi. Tāds ierīkojums ir tikai Strautmaļa kunga laboratorijā. Sakiet, Griezas jaunkundz, — vai Strautmaļa kungs pirms aizbraukšanas neuzkavējās kādu laiku savā laboratorijā?»

Marija nobālēja. Viņa atcerējās, ka viņa bij gaidījusi uz Strautmali, neatrazdama Raudupes pasta somas.

«Un vai viņam nebij šī soma tur līdzi?... To nu gan, zināms, viņš jums nerādītu. Bet katrā ziņā tas vēl būtu par maz, lai apvainotu Strautmaļa kungu tādā lietā. Daudz tuvāk mēs jau tiktu skaidrībai, ja varētu drusku apskatīt

Strautmaļa kunga laboratoriju. It īpaši viens jautājums te ir no svara: vai laboratorijā ir atronama tāda krāsa, ar kādu krāsots šis pasta somas iesms, vai nē? Citi sānu jautājumi tad būtu: vai tur ir ierīkojums, ko attīstīt sutu? Jo aizlipinātā vēstule it viegli bij attaisāma, ja to ilgāku laiku turēja karstos garaiņos. Un tad: vai tur ir lipināmā arābiešu gumija? Varbūt ir tur arī citas zīmes, bet šitās būtu tās galvenās. Redziet, jaunkundz, ja mēs tagad aizietum uz laboratoriju, no kuras jums atslēga laikam ir pieietama, tad visi šie jautājumi izšķirtos gluži vienkārši. Teiksim: tur nav šādas krāsas, tur nav lipināmās gumijas, tur nav trauka garaiņu radīšanai — tad tas ir jau pierādījums, ka notikumi, kas vērš aizdomas uz Strautmaļa kungu, nav tulkojami viņam par ļaunu, jo ceļā viņš vairs nekur nav apstājies... to man teica viņa braucējs nupat pie kroga, un ceļā jau viņam ar nebūtu iespējams sadabūt kopā visas vajadzīgās lietas. Vai nu tas ir noticis laboratorijā, vai arī Strautmaļa kungs nav pie šā zuduma vainīgs. Un tādēļ tas man būtu par lielu apmierinājumu, jaunkundz, ja jūs man atļautu jūs pavadīt uz laboratoriju. Vai jūs būtu tik laipna?»

Marija cīnījās iekšķīgi. Viss Zandena teiktais bij tik vienkāršs un dabisks, un tomēr viņai sirds pretojās un sauca, ka tas nav taisnība, ka tā būtu Strautmaļa apvainošana, ja viņa tikai vienu acumirkli šaubītos par viņa nevainību. Zobi viņai iespiedās apakšlūpā.

Zandens nolūkojās aukstām asinīm jaunavas cīņā. Tad viņš atkal turpināja:

«Man šķiet, šis būtu vienīgais un pareizais ceļš, kā atsvabināt Strautmaļa kungu no aizdomām. Es jau ar nevaru un negribu ticēt, ka viņš būtu spējīgs uz šādu... šādu lietu. Bet jūs man piedosiet, Griezas jaunkundz, jūs sapratīsiet manu stāvokli: es taču esmu tikai cilvēks, man tikai cilvēka loģika un kombinēšanas spēja. Un tas nevar citādi spriest kā tikai — uz kuru pusi sveras lielākā varbūtība. Pierādiet, ka šī varbūtība ir nepareiza... un jūs, jaunkundz, būsiet darījuši labumu tā man, kā arī Strautmaļa kungam!»

Zandens nogaidīja brītiņu. Marija vēl nesacīja nekā. Viņai gribējās gan jautāt, kas tad galvošot par to, vai Zandenam varbūt neesot pavisam citi nolūki ietikt laboratorijā. Bet viņa nevarēja atrast pareizo vārdu šim jautājumam.

Zandens bij it kā nopratis viņas domas.

«Labi,» viņš teica, «to es saprotu, ka jums nav tiesības laist svešu cilvēku Strautmaļa kunga darba istabā, lai ar tas ietu turp tikai ar labiem nodomiem. Es jau arī nemaz nevēlos tur tikt iekšā. Aizejiet, jaunkundz, tikai jūs un apskataities tur pēc tām lietām, kuras minēju... un iznākuši pasakait man, vai manas aizdomas iznīcinātas vai nē. Es visu atstāju pilnīgi jūsu ziņā. Un man šķiet — tas tagad ir jūsu pienākums sargāt Strautmaļa kungu no aizdomām, kādas pret viņu ceļ brīnišķīga faktu sagadīšanās.»

«Nāciet man līdzi,» Marija piepeši teica stingrā balsī, «un pārliecinaities paši, ka Strautmaļa kungs nerīkojas ar tādiem līdzekļiem kā... kā jūs. Jo to viņš skaidri saprata, ka savu saderināšanos jūs nolikāt uz 15. tikai tādēļ, lai izjauktu akcionāru sapulci un aizkavētu Strautmalim pienācīgo izmaksu.»

Zandenu izlaidusi no rakstāmās istabas pa durvīm, viņa tās rūpīgi aizslēdza un gāja tad nodurtu galvu Zandenam pa priekšu uz laboratoriju. Tur viņa lika tam papriekš pagaidīt uz sliekšņa, kamēr pati no iekšienes atgrūda logu durtiņas. Vēl ar ēnu maisītā rīta saules gaisma plūda kā dzelteni viļņi pār dažādajiem priekšmetiem. Acīm bij papriekš jāaprod, pirms tās varēja še izšķirt lietas vienu no otras. Zandens vēl stāvēja uz sliekšņa.

«Esiet tik laipna, jaunkundz, paskataities — vai tur tai trauciņā līdzās ugunskuram nav ūdens? Tas būtu bijis gluži kā radīts garaiņiem.»

Marija pienesa trauciņu pie loga. Tur tiešām bij iekšā tikai ūdens.

«Jā, te ir ūdens...» viņa spītīgi teica. «Un tur uz galda, līdzās papīra loksnei, vai tā nav lipināmā gumija?»

«Jā...» Marija klusām atbildēja.

«Un tai tumšajā pudelītē tur uz loga — vai tur nav tumšbrūna krāsa?»

Nē, tur nebij krāsas. Bet uz grīdas zemē Marija pamanīja mazu trauciņu ar pindzeli iekšā. Viņa pacēla to un nolika atpakaļ, ne vārda nesacījusi: tur bij iekšā gluži tāda pati krāsa, kādu viņa redzēja pie pasta somas iesma. Un ar to bij te senāk nokrāsoti arī citi dzelzs priekšmeti.

«Tātad šās trīs lietas būtu atrastas,» Zandens runāja tāpat mierīgi kā arvien, «bet tur uz galda es vēl redzu papīra plēšamo nazi. Lūdzu, pataustait to, vai pie tā nav drusku nomanāma lipināmā gumija no vēstules izsutinātās aploksnes.»

Marija paņēma šo daiktu pirkstos, un viņai tiešām likās, it kā tas būtu gar vienu malu drusku lipīgs. Kā sastingusi viņa noraudzījās uz iedzelteni balto nazi, neuzdrošinādamās pacelt acu. Kaut kur no tāluma viņa vēl dzirdēja vārdus: «...visādi līdzekļi... tiesa tur nekā nevar darīt... bet sirds, jaunkundz, sirds... dibinātas aizdomas... uz redzēšanos!» Kad viņa pacēla izmisušās acis, tad Zandena vairs nebij uz sliekšņa.

Saulīte aizbrida aiz mākoņiem. Laboratorijā tapa tumšs un auksts. Drebuļi pārgāja Marijai pār visu augumu. Un kaut kur iekšā, sirdī, dvēselē vai citur kur, arī saulīte aizbrida aiz mākoņiem. Tapa tumšs un auksts. Un Marija juta, ka nenoskaidrosies vairs viņas debesis...

Jūlija 16. dienā Strautmalis velti izmeklējās naudas. Ikviens papriekšu gribēja apklaušināties, pārliecināties par viņa fabrikas drošību. Un turklāt viņš drīkstēja runāt tikai ar tādu, kas neceltu ļaunas valodas par viņa kredītu, «Pienāciet pēc kāda mēneša!» — tā gandrīz visur skanēja labākās atbildes. Bet tik ilgi gaidīt viņš nevarēja. Kuģis, ar kuru tika sūtīti viņam vajadzīgie materiāli, bij sagaidāms nākošās dienās. Otrā rītā ap septiņiem viņš vēl gulēja gultā un pārdomāja, kurp šodien griezties. Arvien biežāki atskanēja viņa ausīs: «Tu viņas man dosi!» Bet katru reizi viņš atraidīja ar īgnumu šo kārdinājumu.

Pie durvīm klaudzināja. Domādams, ka sulainis nes kafiju, viņš sauca «iekšā», nemaz galvas nepagriezdams uz durvju pusi. Ienācējs apsēdās uz sofaja un neteica ne vārda. Strautmalis juta, ka tas viņu uzskata, un pagrieza galvu uz sofaja pusi. Tur sēdēja Zandens.

«Labrīt!» Zandens runāja, uz viņu skatīdamies. «Neļaujieties traucēties! Man nav nekādas darīšanas pie jums. Es atnācu tikai tā... jā, īsteni sakot, man gribējās tikai uz jums paskatīties, kāds jums sejs pēc visa tā.»

«Pēc kā visa?»

«Nu, pēc tā vekseļa. Esiet gluži mierīgi! Tiesas ceļā es pret jums tagad vēl nekā nesākšu. Tam visam laika vēl diezgan. Tā kā tā jau šī nauda man nezudīs. Zināms, vekseļa parāds nu ir tapis par vienkāršu parādu. Vekseli protestēt es nu vairs nevaru. Bet saviem pazīstamiem pačukstēt, kuru es skaitu par vainīgu pie vekseļa nozušanas, — tā man nevar aizliegt neviens. Un, ko tas nozīmē, tā jūs, Strautmal, vēl nezināt. Bet pēc pāra nedēļām zināsiet. Savu kredītu godīgu ļaužu starpā jūs esat zaudējuši vismazāk uz 10 gadiem. Agrāk mēs dzīvojām gausāk, tad jūs strēbtu savu putru 20 gadus. Tagad viss iet ātrāk, arī aizmiršana.

Ievērojiet: es vairs nepazītu ļaužu, ja šodien jums netiks piedāvātas dažas summas aizdevām. Bet apskatait arī tos ļaudis, kas to dara! Kur maita, tur kraukļi salasās. Un šiem šejienes kraukļiem brīnum smalks deguns.»

Viņš sāka lūkoties pa logu laukā, žodu uz spieķa atspiezdams. Strautmalis neteica neviena vārda.

«Tagad man vairs nav bail no jums, Strautmal,» Zandens atkal runāja, «šopavasar man tiešām pārgāja jau šermuļi, kad dzirdēju par to stikla fabriku. Un līdz pašam šim laikam viss gāja pa godīgu ceļu. Nospiest godīgu tirgotāju var, bet uzvarēt viņu nevar. Tā arī jūs stāvējāt uz cietas klints. Lai cik jūs cīnītos, bet atbalsts jums bij drošs. Tagad jūs esat iekāpuši purvā. Un, jo smagākus ieročus cīņai jūs ņemsiet, jo dziļāk jūs grimsiet.»

«Ko jūs ar visām šām runām gribat panākt, fon Zandena kungs?» Strautmalis beidzot ievaicājās. Gan viņš dzinās runāt droši un apzinīgi, bet kakls bij tāds kā aizsmacis.

«Tāpat atpūtinu kājas. Vakar par daudz noskrējos. Bez tam vēl es vēlējos jūs darīt uzmanīgus uz to, ka krāsas trauciņus, kas lietoti pie nozieguma, nevajag atstāt nozieguma vietā. Tāpat tas zīmējas uz lipināmo gumiju. Tiesa jau, zināms, to dēļ neviena nepazudinās. Bet Griezas jaunkundze bij gluži izmisusi, kad tai to visu parādīju. Lūk, to es gribēju jums teikt! Un tad gribēju arī redzēt, vai kraukļi ap jums jau lasās. Es ļoti priecātos, ja kādu no viņiem jau šorīt ieraudzītu. Vai tur viens negrabinās ap durvīm?»

Durvis tiešām mazliet pavērās un attaisījās. Bet Zandens jau bija pamanījis divas spoži glūnošas, iegrimušas acis.

«Nāciet tikai iekšā, vecais Mārtiņ!» viņš sauca. «Te nav svešinieku. No manis jau jums darīšanu nav ko slēpt. Strautmaļa kungs, atļaujiet, ka stādu jums priekšā visas zelta jaunatnes uzticamo draugu un glābēju, veco Mārtiņu... 12 līdz 36 par simtu, tikai ļoti nedrošos gadījumos un ļoti, ļoti reti 60 par simtu. Cauri un cauri goda dvēsele. Tikai sirds vietā naudas maks... vienīgais sirds veids, kuram paplašināšana nāk par labu. Nu sveiki, kungi; savu pienākumu esmu darījis.» Un, viegli palocīdamies pret gulētāju un veco Mārtiņu, viņš izgāja pa durvīm.

Savādas ziņkārības dzīts, Strautmalis paskatījās uz ienācēju. Tas bij jau gluži sirms vecītis, bet vēl sārts un spožām, brūnām acīm, kuras dziļi no kuplo uzaču apakšas raudzījās uz gulētāju. Mārtiņš panāca soļus trīs dziļāki istabā, locīdamies un šūpodamies ceļgalos kā piedzēris un kaklu stipri izstiepis uz priekšu, vairāk uz labo pusi, it kā putns, kas pašulaik grib celties spārnos un nu vēl pludurēdamies lec trīs četrus lēcienus pa pļavu.

«Nu, ko tad teiksiet, ciemiņ?» Strautmalis jautri ievaicājās savādajam viesim.

Vecais Mārtiņš izgrūda trīs vai četras skaņas, kuras gandrīz varēja noturēt par aizsmakušu smiešanos, saraustīja savu brūno mēteli drusku uz leju un teica:

«Kā teikt — es ir viens vecas modes Rīgas kungs. Jūs man tagad tie jaunie guļat vai līdz pusdienai. Kad es iestājos par mācekli, tad mums katru rītu bij jāceļas pulksten četros augšā.»

«Nu, tas jau būs sen atpakaļ,» Strautmalis uzjautrinājies iemeta, «laiki jau tik lieliski mainās!»

«Tas nebūt nav tik sen atpakaļ,» vecais Mārtiņš nopietni atbildēja, «tas vēl nav pilnu sešdesmit gadu atpakaļ. Zināms, tie cilvēki jau gan mainās. Bet tas nekā nenozīmē. Viens ontlīgs cilvēks arvien ceļas agri augšā.»

«Ko tad lai viens piecēlies dara?» Strautmalis atjokoja.

«Ko lai viens pats dara? Pārskaita savu naudu, pārskaita vēlreiz vakarējos rēķinus. No rīta galva ir skaidra. Es tā arvienu daru. Es tā nedaru kā tie citi vācieši. Redziet manus zābakus. Citi liek taisīt tādus ar šauriem purniem. Es tā ne. Man patīk plati purni, un es saku kurpniekam, lai viņš man taisa platus purnus. Un mana meita tāda pati. Es viņai saku: jaunais Raufs grib tevi precēt. Viņa prasa — cik tu man dosi līdzi? Es saku: piecdesmit tūkstošu. Viņa saka: vai jaunais Raufs to zina? Kā nezinās, viņš jau taisni tādēļ tevi grib precēt. Labi, viņa saka, bet es nezinu, cik viņam ir. Lai viņš man papriekš parāda, cik viņam ir, tad es viņam došu atbildi. Redziet, tāda ir mana meita. Viņa tā ne kā citi vācieši.»

«Bet kur tad jūs tik labi iemācījāties pa latviski?» Strautmalis atkal ieminējās.

«O, es māk' visādas valodas! Man ar visādiem ļaudīm ir darīšanas. Es pērk' un pārdod' visu. Man viena māja turpat pie biržas. Es savā mājā varu dzirdēt, kad biržā svelpj.»

«Tad jums biržas darīšanas gan labi pārzināmas. Tad jūs man ar gan varētu pateikt, ko biržā tagad runā par manu kredītu.»

Vecim acis iezibējās. Beidzot jauneklis griežas uz pareizās sliedes.

«Biržā dzird visādas valodas... Ko es par viņām bēdāju! Es tā ne kā citi vācieši. Pateic viens — tam nav naudas. Es noskatos uz pašu to cilvēku. Es pavaicāju, ko viņš ēd, ko dzer, kur viņš guļ. Un tad es paskatos uz viņa Geschäft. Tad es zin, ko tas cilvēks vērts. Kas par to, ka viņam nav naudas. Kad es iestāj par mācekli, man ar nebij naudas. Un tagad man ir divi mūra nami iekšpilsētā un meitai es varu dot 50 000, un biržā man ir pašam savs skapītis... redziet, te man ir no viņa atslēga... šī plakanā, redziet! Es tā ne kā citi vācieši. Kas par to, ka viņam nav naudas? Hä, hä, hä!»

Straumalis gribēja celties augšā. Bet vecis tā nelikās ne protis. «Vienalga,» Strautmalis nodomāja, «celšos vien.»

«Jūs taču neņemsiet par ļaunu, kad es sāku mazgāties?» viņš ieminējās, sēdus pieceldamies.

«Mazgājieties vien!» Mārtiņš atbildēja. «Es katru rītu mazgājos jūrā. Es šorīt jau no jūrmalas esmu iebraucis. Kā ne, pie biržas runā visādi!»

«Par cik procentu tad jūs īsti mēdzat aizdot?» Strautmalis, seju ar ziepju putām trīdams, ironiski ievaicājās.

«Kāda prece, tāda cena.»

«Un par cik procentu tad manus vekseļus jūs honorētu?»

«Nu, zināms, tā par 10% kā Levi un biedri vai par 8% kā viens cits baņķieris — es tā nevaru. Man Zandens par to nemaksā, ka jūs krītat parādos. Es savu vekseļu neatdodu Zandenam. Es tā ne kā citi vācieši. Ko es pērku, to es pērku.»

«Nu, ta ar 15% jūs taču gan butu mierā?» Strautmalis jokoja tālāk.

«Pajokojiet, jaunskungs, hä, hä, kādēļ nē? Jauni ļaudis mīl jokot. It īpaši ar veco Mārtiņu. Bet beigās tomēr nāk pie Mārtiņa.»

«Un tad vairs viņi nejoko?» Strautmalis slaucīdamies iebilda.

«Kā kurš. Bet pie vecā Mārtiņa viņi arī vēlāk joko. Vecais Mārtiņš nav kapracis. Viņš dod tikai tur, kur pats aizņēmējs viņam atnes. Viņa vekseļi nenozūd. Es tā ne kā citi vācieši. Es savus papīrus glabāju... es pats zinu, kur es viņus glabāju, hä, hä. Bet, kad jauns iesācējs var vecus blēžus apcirpt, pie tā es neko nezaudēju.»

«Tur jums varbūt taisnība, Mārtiņ, it īpaši, ja tie tā sauktie jaunie blēži no jums nekā neaizņemas.»

«Nu, varbūt ar neaizņemas. Bet varbūt ar aizņemas. Nauda ir apaļa, mans jaunais draugs! Nu esam iepazinušies. Jūs pīpējat? Nē? Nu, mūsu laikos gan viņi vairāk pīpē. Es ar ne.» Un viņš iebāza cigāru etviju neattaisītu atpakaļ kabatā. «Nu esam iepazinušies. Te ir mana adrese. Un runas stundas ar. Un nu ar Dievu!»

Un viņš, vēlreiz pār plecu atskatījies, izšūpojās ģenģeriski laukā. Aiz durvīm atskanēja kā tītara klukstēšana «hä, hä».

«Tad tādi nu būtu mani turpmākie viesi!» Strautmalis rūgti teica, Mārtiņa karti krāsnī iesviezdams. «Bet jāmēģina vēl. Tad jau labāk...» Viņš nepabeidza savu domu.

Laiks necieta. Nauda bij jāgādā. Arī Marija bij rakstījusi, ka pa māju darbi veicoties labi. Drīz būšot jāsāk taisīt fabrikas krāsnis. Bet kad lai sūtot uz staciju zirgus, ko atvest krāsns iekšienei vajadzīgos ārzemju ķieģeļus?

Strautmalis lika izgatavot divas obligācijas, uz dzirnavām un fabrikām ingrosētas. Ar tām viņš skraidīja no vienām durvīm uz otrām, visur atraidīts, visur ar vēsu galvas mājienu atlaists. Tikai tagad viņš vēl sāka nomanīt, ko nozīmēja Zandena vārdi. Viņš bij «zīmēts».

Bet Mārtiņš apvaicājās katru dienu par šo un to pie viņa, un katru reizi viņš atgādināja, ka «šis tā ne kā citi vācieši». Un nāca arī vēl citi ar vairāk vai mazāk sprogainiem matiem un līkiem deguniem. Arī Levi un biedri reiz «netīšām» ar viņu sastapās, citiem neredzot, zināms.

Ar bailēm Strautmalis nomanīja, ka viņam nebūs iespējams cīnīties pret Zandena draugiem. Kā burvja vārds tos visus bij pārvērtis. Un kas lai viņu glābj, kas lai glābj viņa tik droši aprēķinātos darbus? Atliek vairs tikai divi ceļi — vai nu Mārtiņš, vai...

Gluži noskrējies, izsalcis, izslāpis — viņš vienu dienu ienāca vienkāršā viesnīcā, kur mēdza ēst pusdienu. Uz ēdienu gaidīdams, viņš šķirstīja avīzes. Te kāds kaut kur jau drusku redzēts kungs viņam nosēdās pretī.

«Atļaujiet, inženiera kungs, ka stādos priekšā,» svešinieks iesāka, «mans vārds ir...» Strautmalis atcerējās šā vārda... «Un es esmu mūsu krājkases direktors. Esmu par jūsu fabrikām tik daudz dzirdējis, ka reiz man gribējās ar jums iepazīties. Tā jau ir mūsu nelaime: mēs vēl par maz turamies kopā. Kā tur... viņi...» Un viņš pameta ar galvu uz iekšpilsētas pusi... «Kā kopā saauguši viņi stāv viens priekš visiem un visi priekš viena. Esmu dzirdējis, ka pret jums ar esot sastādīts zināmais, mums pilsētniekiem sen jau pazīstamais plāns. Vai tas taisnība?»

«Atvainojiet mani, kungs...» Strautmalis vairījās, «mēs tik maz pazīstami...»

«Jums gluži taisnība, inženiera kungs!» direktors viņu ātri pārtrauca. «Mēs diemžēl par maz esam pazīstami. Citādi jūs tiešām būtu varējuši aiztaupīt pagājušo dienu pūles un nepatikšanas. Mēs no paša iesākuma jums visu to būtu izlikuši un aprakstījuši uz vissmalkāko. Vai tad jūs domājat, ka mums tās frāzes nedzirdētas, vai tās jupiteriskās galvas palocīšanas neredzētas? Tai pirtī mēs, pilsētnieki nezin cik reižu jau esam pērušies. Paldies Dievam, ka nu mums pašiem sava kase. Nu var tak jel cik uzelpot.»

«Jūsu kase, ja nemaldos, nodomāta sīkrūpniecības veicināšanai?» Strautmalis iejautājās, lai vadītu sarunu uz citām lietām.

«Bij domāts arī par to...» direktors stiepdams atbildēja, «bet, redziet, mūsu sīkrūpniecība vēl tikai attīstās... apgrozījumi tur ir gausi un mazi, tādēļ viņa nevar maksāt tādu procentu, kas mūsu kases pastāvēšanai vajadzīgi. Un tad tur ar tā drošība diezgan nenoteikta. Nav mums, direktoriem, tās iespējas visu tik smalki pārzināt. Ar uzticētu mantu nedrīkst vieglprātīgi rīkoties! Un tā mēs pamazītēm esam spiesti piegriezt savu vērību arī tirdzniecībai, namu būvēm un lielrūpniecībai. Tur vienkāršāka lieta, lielāki apgrozījumi un labākas sekmes uz abām pusēm. Bet man kā patriotam tur vēl citas domas. Sīkrūpniecība tā kā tā neizspruks mūsējo rokām, tas gluži dabiski. Bet mums jādara neatkarīga arī mūsu tirdzniecība, mūsu lielrūpniecība un mūsu namu īpašnieki. It īpaši pēdējie. Kas tad ir pilsētas saimnieki? Pilsētas vietnieki. Un kas tos vēlē? Namu īpašnieki un tirgotāji. Jo vairāk mums namu, jo lielāks iespaids mums uz vēlēšanām. Tā, lūk, mūsu kases svarīgākā, tā sakot, nākotnes nozīme. Jūs paši esat izbaudījuši atkarības rūgtumu... jā, ar vienu vārdu: kādēļ jūs negriezāties savā vajadzībā pie mūsu kases?»

«Pie jūsu kases?» Strautmalis izbrīnījies iesaucās.

«Zināms, pie mūsu kases. Viņi tur iet roku rokās; kādēļ lai arī mēs neejam roku rokās? Viņi visi stāv un sarga cits citu; kādēļ lai mēs tā nedarītu? Un it īpaši tādā gadījumā, kur cilvēku grib nomākt gluži stāvu!»

Gluži uzbudināts direktors pazvanīja un lika atnest pudeli vīna.

«Atļaujiet,» viņš laipni teica, «mēs jau gan esam diezgan nepazīstami, bet tomēr ir mums dažādas kopējas pārliecības un dažādi vienādi piedzīvojumi. Uz jūsu fabrikas zelšanu, inženiera kungs!»

Pēc kādas pusstundas jau viņi bij tik pazīstami, ka noņēma sevišķu istabu, lai netraucēti varētu pārrunāt par kopējiem centieniem, par tirdzniecības un namu īpašnieku neatkarību. Šķiroties direktors paņēma Strautmaļa obligācijas līdz, lai rītā tās apskatītu kopā ar citiem direktoriem un tad atnestu pēc kases slēgšanas atbildi, vai būtu iespējams obligācijas ieķīlāt kasē.

Strautmalis uzgāja savā istabiņā gluži jautrs. Vai nu to darīja izdzertais vīns, vai direktora sirsnīgie vārdi un solījums iet roku rokā, aizstāvēt savieti pret kliķes uzbrukumiem... vienalga, viņš šovakar jutās it kā kuģinieks pēc vētras uz krasta. Un arī kuģu ekspedīcijas veikala paziņojums, kuru viņš atrada priekšā, tā nespēja sarūgtināt, kaut gan tur bij diezgan nepārprotami teikts, ka preces jāsaņem nedēļas laikā pret tūlītsamaksu.

Otrā dienā viņš dabūja ziņu no direktora, ka kase esot gatava uz viņa obligācijām aizdot 40 000 rubļu pret kasē parastajiem procentiem un sīkākiem izdevumiem. Lai uz kases slēgšanas stundu viņš ieronoties kases telpās, tad visu nokārtošot.

Strautmalis paziņoja kuģu ekspedīcijas namam, lai sūta atnākušās preces no muitas pagalma tūliņ uz dzelzceļu. Nauda tikšot izmaksāta tūliņ pret dzelzceļa valdes izdotām kvītīm. Tad viņš nokārtoja vēl dažas citas darīšanas, samaksu nolikdams uz rītdienu, ziņoja Marijai, kad lai sūta pretī zirgus, un devās noteiktā stundā vieglu sirdi uz kases telpām.

Direktors viņu ļoti laipni saņēma, iepazīstināja ar saviem abiem līdzdirektoriem, kuri ļoti nopietni un steidzīgi kaut kā svarīga meklēja pa lielām kontogrāmatām, un tad ieveda viņu atsevišķā istabā.

«Man liels prieks, ka varēju jums izdarīt šo mazo pakalpojumu!» direktors, rokas berzēdams, iesāka, kad bij viņam bez panākuma piedāvājis cigāru. «Ļoti liels prieks! Mums jāstāv plecu pie pleca, tikai tā mēs varam kulties cauri! Jums gan laikam nauda tūliņ vajadzīga?»

«Jā, pēc iespējas drīz.»

«Varbūt jau nākamās dienās izdarāmi kādi lielāki maksājumi?»

«Jā.»

«Neatliekami?»

«Gluži neatliekami.»

«Nekas, nekas, gan jau izdarīsim. Mums taisni tagad kasē guļ labi daudz skaidras naudas. Un kredīts — diskonto bankā neaiztikts. Cik tad jums rīt jāmaksā?»

«Turpat 12 000.»

«Pret vekseli?»

«Nē, par precēm.»

«Dabūsim, dabūsim visu! Tad jūs vēlētos ņemt visus 40 000?»

«Gandrīz tā labāk. Tad varu aicināt strādniekus stikla pūtējus no ārzemēm šurp.»

«Un ar procentiem, kādi tie pie mums parasti, jūs mierā?»

«Ceru, ka spēšu no savas fabrikas tos ieņemt un nolīdzināt arī kapitālu. Tikpat lētāk jau neviens nedod.»

«Nu jā, caurmērā ņemot, mēs jau aprēķinām lēti... ļoti lēti priekš Krievijas naudas tirgus. Procentus par pusgadu mēs atvelkam iepriekš, to jūs zināt?»

«Zinu.»

«Un tad pēc mūsu statūtiem jums jātop pie mums par biedru. Tas nu būtu mazāk. Bet tad jums jāatstāj 10% kā biedra iemaksas kapitāls no aizņēmuma kasē. Mēs drīkstam pieņemt noguldījumus no svešiem tikai 10 reiz vairāk, nekā biedru noguldīts. Jūs saprotat?»

«Saprotams.»

«Pag, aprēķināsim, cik tas jau būs, kas nāk nost no tiem 40 000. 10% biedru ieguldījums ir 4000 rubļu; astotais procents par 6 mēnešiem — ir 1600 rubļu. Rēķināsim nu rakstīšanas naudas, izbraukumu jūsu fabriku apskatīt — tas pēc statūtiem mums jādara —, visu summa summarum tikai uz 400 rubļu — ir viss kopā 600 rubļu... paliktu priekš jums 34 000. Bet es jau jums ieminējos par maziem sāņu izdevumiem... tie nu arī gan vēl būs jāatskaita.»

«Kādi tad tie būtu?» Strautmalis jautāja drusku nedroši, redzēdams, ka viņa gaidāmais kapitāls arvien vairāk sašļūk.

«Nu, tur to koroborāciju un citus izdevumus mēs izdarīsim paši, rēķināsim, vislielākais, 1000 priekš tiem. Bet tad vēl viena cita lieta... hm, ko lai saku?... vairāk tāds veikala noslēpums. Jūs paši atzīstat, ka, jums izlīdzēdami tādā brīdī, kad kliķe strādā pret jums, mēs, direktori, uzņemamies milzīgu atbildību uz savu galvu. Mēs jau paši esam droši, ka jūsu rokās kases nauda stāv tikpat droši kā diskonto bankā. Bet pilna sapulce tā nezina. Un, ja nu nāk varbūt pēc jauna gada cita direkcija un viņa neatzīst šitā parāda par drošu, tad tas jums pēc 6 mēnešiem vairs netiek pagarīnāts. Vai sapratāt?»

«Jā.»

«Tātad ceļas nepatikšanas jums un mums, zināms, arī. Un tādēļ tā jums, kā arī mums ļoti vēlams, ka līdzšinējā direkcija turpmāk paliek amatā. Saprotat? Jūs jau paši redzat, ka jūsu obligācija var tikt visādi vērtēta. Jūsu kredīts mūsu kasē, īsteni ņemot, ir personisks kredīts. Un tas beidzas, līdz kases direkcija jūs vairs personiski nepazīst. Saprotat?»

«Jā, bet es nezinu...»

«Tūliņ jums izskaidrošu šo lietu!» direktors runāja, pa logu ārā lūkodamies. «Redziet, nav jau veikala bez zaudējumiem. Notiek arī pie mums pārskatīšanās, nepazīstam savu debitoru pietiekoši. Bet ģenerālsapulce tā nesaprot. Viņa prasa, lai direkcija neatlaiž neviena graša vējā. Un, ja mēs gribam palikt amatā, tad mums šie mazie zaudējumi jāpieliek no savas kabatas. Jūs taču mani saprotat?»

«Bet tā jau...»

«Nu redziet: ka mēs paliekam amatā, tas rūp ne tikai mums, bet arī tiem parādniekiem, kuri bauda personisku kredītu. Un tādēļ mēs mēdzam ar viņiem palaikam tā vienoties, ka arī viņi uzņemas daļu no šiem zaudējumiem. Jūs saprotat?»

«Cik liela šī daļa mēdz būt?» Strautmalis gluži slābs jautāja.

«Kā nu kuro reizi. Mēs mēdzam ieturēt priekš šādiem gadījumiem tā ap 10 procentiem no izmaksājamās summas. Ja zaudējumu nav bijis, tad pie parāda pagarīnāšanas to atkal aprēķinām par jaunu... bet drošības dēļ tā mums jāietur ir... nākotnē jau neviens nevar ieskatīties... Un šis ir vienīgais ceļš, kā mēs varam kases darbības virzienu noturēt vienādu un svabadu no visādiem pārsteigumiem. Jūs sapratīsiet, ka ikvienai solīdai firmai jāsargājas no pārsteigumiem un pārtraukumiem. Veikalnieku pasaulē tas citādi neiet.»

«Tātad es dabūtu pret 40 000 rubļu lielu parādu rakstu izmaksātus tikai 30 000?» Strautmalis gluži nospiests vaicāja.

«Jā, cik es atminos, tad tā bij tā summa, kuru jūs vakar apzīmējāt par vajadzīgu,» direktors mierīgi, bet jau drusku vēsāki atbildēja.

«Bet tas jau iznāk milzīga summa par procentiem vien!» Strautmalis iesaucās.

«Varbūt bankās jūs gan dabūtu lētāk, inženiera kungs... bet jūs redzat, ka tur atkal citas nepatikšanas.»

Strautmalis sēdēja kā satriekts. Tad tāda bij tā tirdzniecības un lielrūpniecības «neatkarība», tā «stāvēšana plecu pie pleca»! Un tomēr tas vēl bija par ķīlu, nevis pret Mārtiņa vekseļiem. Tomēr jel mazu lietu te drošāk līdz pagarīnāšanas termiņam. Vai tad labāk nebraukt un nepazvanīt?... Vai atmest visam ar roku, lai brūk, lai nīkst?

Direktors piegāja pie loga un bungoja ar pirkstiem pa rūtīm. Abi citi direktori sāka jau grūstīt savus krēslus. Kaut kur noklaudzēja durvis, laikam grāmatvedis aizgāja. Iebāza kasieris galvu pa durvīm.

«Direktora kungs, vai es varu jau iet?»

Direktors paskatījās uz Strautmali un izvilka pulksteni.

«Laiks jau gan būs... Tātad jums citur iznāk labāk, inženiera kungs?»

«Nevaru ilgāk gaidīt... lai iet pēc jūsu prāta!» Strautmalis klusu atbildēja un noslaucīja sviedrus no pieres...

Viņa fabrikas bija glābtas — uz sešiem mēnešiem.

Darīšanas, kuras Strautmalim tagad ar steigšanos bij jānokārto, aizņēma visu viņa laiku un domas tā, ka neatlika ne acumirkļa vaļas. Vakarā viņš iekrita gluži noguris gultā un tūliņ aizmiga. Otrā dienā viņam laiks pagāja, sastādot un pārbaudot dažādus rēķinus un aprunājoties ar aģentiem, kuri viņam bij palīdzīgi iegūt no ārzemēm krietnus stikla pūtējus priekš jaunās fabrikas. Tikai pret vakaru viņš izbrauca uz staciju, uz kurieni bij izsūtītas visas viņam vajadzīgās mantas un mašīnas, kā arī atbraukti zirgi no dzirnavām pretī. Visu nakti pie laterņu gaismas strādājot un Strautmalim visu pašam rīkojot, izdevās jau līdz saules lēktam dabūt mantas ratos, un Strautmalis brauca uz mājām, atstādams vezumus vecā Griezas uzraudzībā.

Braucējs, dzirnavu puisis, drīz bija pārstāstījis visu, ko viņš zināja par darbiem dzirnavās. Tad Strautmalis ietaisījās ratos uz snaušanu un tā pusmiegā nobrauca visu ceļu.

Saulīte jau nāca pusdienā, kad slapjos zirgus apturēja dzirnavu pagalmā. Visi strādnieki, kas atradās tuvumā, apsveicināja viņu sirsnīgi un ar redzamu prieku. Iznāca arī vecā Griezene, ieradās pat mūra un koka darbu meistarī no stikla fabrikas; tikai Marijas nemanīja nekur. Viena no dienestniecēm teica, ka jaunkundze nupat bijusi pie kūtīm, saņēmusi no ganiem pārdzītās govis. Bet tagad viņas tur vairs neredzēja. Strautmalis, savāda uztraukuma pilns, iesteidzās tāpat ar visu putekļu mēteli dzirnavās, pusneapzinādami cerēdams, ka Marija laikam negribējusi ar viņu apsveicināties, citiem klātesot. Bet arī tur viņa nebija atrodama. Strautmalis aizgāja uz papes fabrikas telpām, pastaigājās pa tām brītiņu no viena gala uz otru, izlikās klausāmies priekšstrādnieka ziņās, bet piepeši apgriezās un izgāja, atstādams strādnieku stāsta vidū un lielā nesaprašanā. Arī pie stikla fabrikas Strautmalis Marijas nesastapa. Viņš tapa nemierīgs, bet neuzdrošinājās vairs apvaicāties pēc viņas. Viņam šķita, ka visi strādnieki varot nolasīt viņam no seja viņa nemiera un uzbudinājuma cēloni. Beidzot viņš aizgāja atpakaļ uz dzirnavām, nomazgājās, pārģērbās un apsēdās pie sava rakstāmā galda.

Pie durvīm klaudzināja. Strautmalis pietrūkās kājās, bet nevarēja paspert ne soli.

Durvis atvērās, un ienāca vecā Griezene, uz paplātes nesdama pienu, maizi, sviestu un citas ēdamas lietas.

«Marija nezin kur palikusi...» viņa aizbildinājās, «es nevarēju nekā cita sameklēt. Jūs jau no ceļa būsiet izsalkuši.»

Viņa nolika paplāti uz galda un izgāja. Strautmalis sāka staigāt pa istabu, juzdams, ka viņa nemiers arvien vairāk aug. Beidzot viņš nostājās pie dibena loga un sāka raudzīties pa to uz āru, durvīm muguru piegriezdams.

Uzreiz viņš kā pret paša gribu apgriezās. Pie durvīm stāvēja Marija durvju turamo vēl rokā. Strautmalis gribēja steigties viņai pretī, bet palika istabas vidū stāvam, kā nesaprašanā raudzīdamies uz Marijas novārgušo un moku pilno seju.

«Marīj,» viņš iesaucās, «kas ar tevi... kas jums noticis?»

«Zandens bij te...» Marija klusi atbildēja, drīz nosarkdama, drīz nobālēdama.

Strautmalis saslējās papriekš visā savā augumā, paspēra tad vienu soli uz priekšu un, dūres sakniebis, vaicāja tādā balsī, ka Marijai šausmas pārgāja pār kauliem:

«Tevis dēļ?»

«Nē, laboratorijas dēļ!» Marija iesaucās, asaras vairs nevarēdama valdīt.

Strautmalis rūgti iesmējās. Tad viņš nopurināja no pleciem it kā neredzamu nastu, pagriezās uz rakstāmā galda pusi, pašķirstīja tur dažus papīrus, nometa tos atkal un paskatījās uz Marīju ar līdzcietību.

«Tu, zināms, viņam to rādīji...» viņš mierīgi runāja.

«Jā, es viņam to rādīju...» Marija atbildēja un noslaucīja asaras.

Strautmalis bungāja ar pirkstiem pa galdu.

«Aiz uzticības uz mani tu viņam to rādīji,» viņš pēc brītiņa iebilda.

«Jā.»

«Un tagad tev šās uzticības vairs nav...»

Marija nevarēja lāgā izprast, vai tas bij sāpju rūgtums vai zobošanās, kas skanēja caur šiem vārdiem. Viņa nodūra acis un cieta klusu.

Strautmalis pastaigājās pāra reižu pa istabu un tad apstājās netālu no Marijas.

«Darī, kā zini, Marīj,» viņš teica, «es savu ceļu zinu. Ja tu jūties diezgan stipra — nāc līdzi! Ja nē — nepiemini manis ar naidu! Svešs un viens pats es esmu līdz šim gājis, iešu turpmāk ar viens pats...»

Marija pacēla acis un ieskatījās Strautmalim sejā. Sakniebtās lūpas un uz leju savilktās uzacis rādīja, ka šis spēcīgais cilvēks negrib padoties tām jūtām, kas viļņojas viņam pa iekšu. Kā karavīrs viņš tur stāvēja, kurš zin, ka ienaidnieka lodes sīks arvien biežāki ap viņu, bet viņš ir par lepnu meklēt aizsardzības aiz kāda koka vai liekt muguru, lai slēptos aiz akmeņa. Un beidzamās patronas viņš tur rokā un it kā kavējas tās izšķērdēt pret vienkāršiem kareivjiem.

Marija sastapa viņa skatienu. Tas vairs nevaicāja un nelūdza nekā. Kaut kas kā tērauda vārti bij aizbīdījies priekšā viņa dvēselei, noslēgdams viņa iekšējo pasauli pret mīlestību un līdzcietību, pret dusmām un nicināšanu. Tad Strautmalis apgriezās atkal pret logu.

Bezgalīgs žēlums sacēlās Marijai sirdī. Tikai viens vārds, viens skatiens vēl no Strautmaļa puses — un viņa aizmirstu visu, kas bij stājies starp viņiem. Ilga, baiga minūte aiztecēja klusībā. Strautmalis stāvēja tāpat pie loga. Tad Marija kā apmulsusi izgāja pa durvīm.

DEVĪTĀ NODAĻA

Pēc pirmā laika uztraukumiem un nemiera vecais mācītājs ar savu kandidātu Strautmali bij iedzīvojies gluži labi. Strautmalis pamazām mācījās pazīt mācītāja taisno un silto sirdi, kurā nereti vēl kvēloja jaunības ideālisms, tikai aizbērts un aizkravāts ar dienišķās dzīves niecīgajām vajadzībām un prasījumiem. Viņš saprata ar katru dienu labāk to stāvokli, no kura sirmais dvēseļu gans lūkojās uz savu draudzi un pienākumu. Un, kaut arī viņš juta, ka viņš pats nekad nespēs nostāties uz tiem pašiem pamatiem, tomēr viņam bij jāatzīst, ka vecais mācītājs allaž un visur ir palicis uzticams sev pašam un saviem uzskatiem, arī ja tas viņam nereti bij nācies grūti un prasījis sevis aizliegšanos. Viņš varēja justies šim sirmgalvim nereti kā pretinieks vārdos un darbos; bet viņš nevarēja liegt šim pretiniekam savu dziļi justo cienīšanu. Vecais mācītājs no savas puses bij sapratis Strautmaļa straujo un pārsteidzīgo dabu, atcerējās pats savas jaunības ar viņas kļūdām un spēku un atļāva laikam un dzīvei, lai izskaidrotu jauneklim robežas starp ideālu un tiešamību. Un tā, izsargādamies no neauglīgiem disputiem, viņi savas kopdzīves vēlāko laiku bij staigājuši viens otram blakām ar zināmu sirsnību. Jā, kad beidzās Strautmaļa kandidāta gads, tad vecais mācītājs pats viņu uzaicināja palikt vēl kādu laiciņu pie viņa, līdz gadītos kaut kur darbs un maize, un palīdzēt viņam šur un tur; šā saulīte jau ejot uz vakaru, un garā diena esot šā locekļus nogurdinājusi.

Strautmalim gan še nepatikās palikt. Pirmkārt — viņam nospieda sirdi jau tas, ka nevarēja nekā pelnīt, lai atlīdzinātu daļu no tās naudas, ko tēvs priekš viņa izdevis. Tādēļ viņš taujāja pēc mājskolotāja vietas uz nākošo pusgadu. Bet otrs — vēl svarīgāks iemesls, kāpēc viņš vēlējās aiziet pēc iespējas jo tālu no Raudupes draudzes, tie bij Zandena vārdi, ka šis negribot ar precēšanos vilcināties, vecajam Vestfālam esot tikai viena meita. Gan nabaga kandidāts allaž pats pūlējās sevi pārliecināt, ka šim tas esot vienaldzīgs. Šis savas sirds jūtas un ilgošanos jau sen esot apracis... auksto akmeni šis esot uzvēlis virs viņa kapa un kalis šai akmenī citu vārdu, kas lai katru brīdi grieztu viņa vērību uz citām lietām, — «pienākums» bij šis vārds. Bet klusos brīžos, kad viņš pats noskatījās uz savu izturēšanos un darbu, kad meklēja rokā saknes saviem nolūkiem, — tad nereti viņš ar bailēm nomanīja, cik stipras vijas un stīgas tomēr vēl saista visu viņa dzīšanos ar sen par mirušu turēto pagātni. Cik reižu viņš atģidās nosarkdams, kad nomanīja, ka bij apstājies savā gaitā, acīm pār zilo mežu lūkojoties, kur tālumā pacēlās slaikā egle pār savu apkārtni.

Bet dienas aizritēja viena pēc otras, un Zandena vārdi vēl nepiepildījās. Arī pašā Zvirgzdu muižā Strautmalis bij saticies pāra reižu ar Zandenu, un tomēr pat greizsirdības skatieniem nebij nomanāms, ka Zandens sevišķi tuvotos Lūcijai. Viņš bij vienlīdzīgi laipns un pakalpīgs pret visām jaunkundzēm, kas pašlaik bij viesos pie Vestfāliem; visur viņš bij par bezpartejisko vidus punktu, visi vienlīdzīgā mērā gaidīja no viņa rīkojumu vai nu uz rotaļām, vai arī uz citādu izpriecāšanos. Un Strautmalim tika kauns pašam par sevi, ka šis tāds saīdzis, tāds bez sirsnības un īsta prieka maisoties te pa vidu jautriem ļaudīm, kas priecājas par savu jaunību. Un šis iekšējais kauns, šās dusmas uz sevi un savu neveiklību cik daudzreiz viņu skubināja iet projām, atstāt šo jautri sirsnīgo pasauli, atvilkties savā vientulības rūgtumā, atbalstīties tur uz savām lielajām domām un milzīgajiem nolūkiem. Bet, kad viņš atkal sajuta vecā Vestfāla roku sev uz pleca un ieskatījās viņa laipnajās, labvēlīgajās acīs, dzirdēja viņa vienkārši sirsnīgo balsi, ka jaunība cilvēkam dzīvojama tikai reizi, vai arī kad Lūcija lūdza viņu par savu biedru pie launtenisa vai kroketa, kad viņa to aicināja par airētāju savā laivā, pie līdaku un asaru makšķerēšanas, tad viņš tomēr nespēja atturēties pretī. Labi sajuzdams, ka viņš nav šās bezrūpīgās, laimīgās pasaules pilsonis, viņš tomēr jel uz brītiņu atļāvās nemeklētai dabiskai, bērnišķi vienkāršai jautrībai un tinās pie tam arvien dziļāk savas bezcerības mīlestības tīklos. Atkal viņš sāka iztulkot katru Lūcijas vārdu un izturēšanos uz to pašu pusi kā senāk, tūkstošreiz sevi norādams par šo neprātību un tūkstošreiz sevi pieķerdams atkal pie tās. Pat Zandens sāka pamazām viņa acīs un spriedumā pieņemt cilvēciskāku veidu. Viņam bij jāatzīst, ka aiz šā baudījumu cilvēka tomēr slēpjas milzum daudz labsirdības, labvēlības un arī pazemības. Šad un tad viņš sāka jau nomanīt tos pavedienus, kas saistīja Zandenu arī ar veco Vestfālu un mācītāju, sāka saprast tos ideālus, kādus pa gadu simteņiem izaudzinājusi viņu senču dzīve; un tie viņam arī izskaidroja, kādēļ nedz Vestfāls, nedz mācītājs nedz var, nedz grib galīgi atteikties no Zandena. Nosodīdami daudzus viņa darbus, tie tomēr juta un zināja, cik daudz viņiem kopēju dārgumu un cieši glabājamu mantu. Un Strautmalis sāka jau gandrīz sajust, ka ir bijis par daudz vienpusīgs, par daudz subjektīvs savā naidā pret Zandenu. Dzīves viļņi jau sāka trulināt viņa ideāla asumus, iemidzināt viņa īgnumu.

Tad nāca atmošanās.

Tas bija jūlija 16. dienā. Vecais mācītājs ar Strautmali sēdēja uz verandas, dzēra savu rīta kafiju, lasīja avīzes un pastarpām priecājās arī par jauko vasaras rītu. Pati mācītāja kundze staigāja šur un tur pa saimniecību, tikai pa reizei uznākdama uz verandas un apskatīdamās, vai vecajam mācītājam tur viss diezgan ērti. Atkal reiz tur parādīdamās, viņa nodeva mācītājam vēstuli. «No Zvirgzdu muižas,» viņa piezīmēja, pati sākdama ko neko sakārtot uz galda.

Mācītājs uzlika brilli, aizkūpināja par jaunu savu garo pīpi un atplēsa vēstuli. Bet, tikai dažas rindiņas izlasījis, viņš piepeši ar jaunekļa straujumu pietrūkās no krēsla, nosvieda pīpi uz galda un saķēra savu kundzi aiz pleciem.

«Māt, māt!» viņš sauca priecīgā uzbudinājumā. «Būs kāzas, būs kāzas! Kandidāta kungs, lieciet taisīt sev jaunus zābakus mazurkai... Es tev saku, vecenīt, es negalvoju arī pats par sevi... uz Lūcijas kāzām es bušu noreibis jau bez šampanieša!»

Mācītāja kundze lēni atsvabinājās no sava laulātā drauga rokām un, ar pirkstu draudēdama, teica:

«Nu, nu, vecīt, mums laiks jau arī priecāties tikai ar ārsta atļauju! Bet vai es tev to neteicu jau viņnedēļ, ka Zandena viesības nobeigsies ar — ar kādu priecīgu pārsteigumu?... Es varu iedomāties, cik sajūsmināts tagad pats vecais Vestfāls... vai tu viņa vēstuli jau izlasīji līdz beigām?»

«Ak, jā, sirsniņ...» mācītājs atģidas, «tā vēstule... Viņš raksta uz divām loksnēm... atvainojiet, kandidāta kungs... viņš raksta mums abiem.»

Strautmalis gribēja pieklājīgi atkāpties no verandas, bet mācītājs ar savu kundzi jau bija nozuduši iekšējas telpās, pirms viņš varēja izteikt kādu vardu. Viņš tādēļ atsēdās mehāniski turpat pie galda un sāka maisīt ar karotīti pusizdzerto kafijas tasi.

Cik tas bij labi, ka abi šie priecīgie vecie cilvēki aizgāja. Kā lai Strautmalis noslēptu savu satriekto iedomību, savu smieklīgo cerību sabrukšanu mācītāja un viņa kundzes priekšā? Cik labi, ka viņam tagad nekas nebij jārunā, nekas jāatbild... viņš juta, ka nevarētu tagad saturēt arī triju vārdu kopā par saprotamu teikumu.

Tātad nu viņš reiz bij nostādīts tai vietā, kura viņam pienācās. Nu reiz bij dots nepārprotams izskaidrojums par to robežu, kas šķīra viņu, grūtdieņa zemnieka dēlu, no tiem laimīgajiem un priecīgajiem tur... aiz robežas. Nu viņš saprata visu vecā barona un Lūcijas laipnību pret viņu: viņiem bij žēl šā neveiklā zemnieku zēna, aiz līdzcietības viņi to aicināja parunāties un rotaļās, aiz līdzcietības viņi iepina sarunās uzslavu viņa zināšanām, viņa apzinībai, viņa pārliecības dedzīgumam. Un vai tad viņi neuzslavēja arī savu kučiera puiku, ja to kādu reizi pamanīja ar nenosmērtu muti un rokām? Jā, kučiera puika — tas viņš allaž viņiem bij bijis, cilvēks, kuru liktenis reiz vedis viņu maizē un kuram viņi pa savam muižnieciskam paradumam dzīvi darīja pēc iespējas patīkamu un viņa atkarību, cik iespējams, maz sajūtamu. Un viņš, neprātīgais, bij iedomājies stāties viņiem it kā blakus, bij savās domās cik neskaitāmas reizes ar Lūciju izrunājies kā viņai līdzīgs... Viņš rūgti iesmējās. Tad viņš ievilka dziļi elpu un nobraucīja ar roku pār seju. «Kaunēties man vajadzētu,» viņš murmināja, «tā mīt pa kājām savu cilvēka lepnumu... salkt pēc tā, lai viņi mani uzskatītu par sev līdzīgu. Ko tad tas nozīmē, kā viņi mani uzskata? Vai tas mani pārgroza? Vai tas mani labāku padara vai sliktāku? Varbūt es esmu zemāks, sliktāks, niecīgāks par viņiem! Varbūt ar nē. Par to izšķirs un izspriedīs viņu un mani darbi un panākumi, viņu un mana nākotne. Tur nav tiesnesis ne Zandens, ne Lūcija, nedz arī es pats. Un es zinu, ka man ir kaut kas, ko teikt cilvēcei. Caur mani grib izteikties kaut kas. Vai Lūcija tur man ko palīdzētu? Vai viņa pavisam ko saprastu no visa tā, kas mani aicina un svētī par savu pravieti? Vai viņas dvēselē es drīkstētu meklēt atskaņas saviem saucieniem tuksnesī? Vai pie viņas es atrastu paēnu un atspirdzinošu malku, kad sirds pagurtu cīņas karstumā? Vai mūs jel kad vienotu kas cits kā priestera runāti vārdi? Kā nesaraustāmos tīklos tītu mani viņa ar savu radniecību, ar savām tradīcijām, ar saviem prasījumiem pēc nodrošinātas dzīves. Un tāds es vēl lai tad sapņotu par pravieša gaitu un par pravieša iedvesmu?... Ezavs... par lēcu virumu savu pirmdzimto tiesu es gribēju pārdot... labi, ka jel neviens neturēja šo pirmdzimtību viruma vērts!»

Un lepni paceltu galvu viņš apstaigāja vairākas reizes pa dārza celiņiem. Bet sirdī viņam kaut kas mēdījās un ņirgājās. «Skābās vīnogas... pravietim nomizājuši zobi...» — tā viņš domājās skaidri dzirdot šo mēdītāja balsi. Tad viņš atkal apsēdās pie kafijas galda un sāka skatīties avīzē.

Vecais mācītājs, rokas priecīgi berzēdams, iznāca atkal uz verandas, aizdedzināja izdzisušo pīpi un apsēdās.

«Cik tas savādi sagadās, kandidāta kungs,» viņš iesāka, dūmu mākoni gaisā izpūzdams. «Mans pirmais garīdznieka darbs šurp atnākušam bij — salaulāt veco Vestfālu ar viņa kundzi. Un tagad, kur es jau skaidri manu, ka vakara zvans mani aicina uz māju, nu man Dievs vēl piešķīris divkāršu prieku — redzēt, kā mana jaunā draudzene Lūcija stājas namamātes pienākumos, un piedzīvot arī — ka mans sāpju un raižu bērns Zandens vairs turpmāk neaptumšos sava tik bagātā un skaistā rakstura ar jaunības vieglprātībām.»

Strautmalim paraustījās lūpu kaktiņi nervozos smaidos.

«Piedodiet, mācītāja kungs,» viņš teica, «ka es te lūdzu maza paskaidrojuma! Jūs apzīmējāt Zandena pagātni par jaunības vieglprātību. Viss var arī būt, ka tā pelna skarbāka vārda. Es tā lāgā neizprotu, bet tas te nekrīt svarā. Man interesanta te tikai tā parādība, ka Zandena vieglprātība palaikam ir liecinājusi, cik maz viņam ir godbijības pret laulības kārtu. Vēl gadu atpakaļ mēs piedzīvojām diezgan nepārprotamus pierādījumus par to, kāda daba šai vieglprātībai. Jūs, mācītāja kungs, domājat, ka pietiek ar to, ja Zandens apprec savas kārtas jaunavu, lai viņam rastos pareizā laulības cienīšana. Jā, sakait taču, mācītāja kungs, — vai kungu laulība ir kas cits, svētāks, drošāks, un zemnieku laulība atkal kas cits, visādi grozāms un smejams? Jeb vai jūs esat tais domās, ka Zandens pa šo gadu pārvērties savā dabā, savos uzskatos un pārliecībā?»

«Jūs jau man atkal ar šām teorijām!» mācītājs, laipni smaidīdams, atvairījās. «Bet šodien, mīļais draugs, jums nekādi neizdosies mani sakaitināt ar savām taisnajām teorētiskām līnijām. Un man šķiet — jūsu iedalījums un jūsu jautājumi arī nav gluži pareizi. Laulība paliek laulība tā pie kungiem, kā pie zemniekiem. Bet neaizmirstiet, draugs, ka še ir runa par Vestfālu Lūcijas laulību! Vai jūs varat pavisam iedomāties, ka ir pasaulē kaut kur kāds tik samaitāts cilvēks, kurš netaptu labāks viņas bērnišķi skaidrajā tuvumā? Es zinu gluži labi, ka Zandens nevar kā

čūska katru pavasarī izmaukties no vecās ādas. Bet tikpat labi es zinu, ka viņa vecās kaislības kaunēsies un slēpsies no Vestfālu nevainīgo acu spožuma. Vai jūs esat jau ievērojuši šās brīnišķīgās Vestfālu acis? Citām ciltīm te nekur tādu nav, tikai Vestfāliem vien... Un, kad vēl pēc Dieva prāta šo acu spožums atkārtosies arī vienā, divos, trijos actiņu pāros, tad es gribētu redzēt to teorētiķi, kurš apgalvotu, ka senākais Zandens nepārmainīsies. Es jau pats vairs tā nepieredzēšu, mīļais draugs, bet jums viss mūžs priekšā... ievērojiet manus vārdus: Zandena nams pēc 20 gadiem būs par paraugu un laimīgas, skaidras kopdzīves liecinieku visā mūsu apkārtnē.»

«Par paraugu — jā, to es jums gribu ticēt, mācītāja kungs,» Strautmalis lēni atbildēja, «Vestfāls un viņa ideālisms jau tad būs aizmirsts jaunajā paaudzē. Bet, ja jūs šo dzīvi gribat arī par laimīgu apzīmēt... na, lai paliek; jūs pazīstat pasauli, mācītāja kungs, es nē! Varbūt arī tai lietā jums taisnrba. Tikai man trūkst ticības un paļāvības uz laimi, kas dibināta uz tik milzīgiem meliem.»

Mācītājs tapa nopietns. Sejs viņam aptumšojās. Bet viņš vēl savaldījās.

«Jūs man samaitājāt visu prieku, kandidāta kungs!» viņš gandrīz noskumis teica. «Nesaprotu, kāds labums jums no tā — par savu tuvāku tik slikti domāt. Un tad šis neglītais vārds: meli!»

«Vārds man te vienaldzīgs,» Strautmalis atbildēja, «es redzu tikai pašā šai lietā neizprotamu nesaskaņu. Iespējamas taču ir tikai divas lietas: vai nu Vestfālu baronese dabon zināt skaidrību par Zandena pagātni, vai arī nē. Ja viņa dabon to zināt — kā lai viņas taisnā un jūtīgā sirds iet pāri visām tām netaisnībām, kas notikušas Zandena senākām — sievām un bērniem? Jā, mācītāja kungs: taisni par sievām es viņas apzīmēju. Tā ir mana pārliecināšanās, ka bērns saista savus vecākus par vienu ģimeni daudz ciešāki nekā draudzes priekšā dotais vārds. Un, ja arī mēs šo atklāti doto vārdu celtu nezin cik augstu, — tas tomēr paliek nenoliedzama lieta, ka Zandena vecākie bērni ir izstumti no godīgas ģimenes dzīves, ir atstāti ļaužu nicināšanai, morāliskai vientulībai... ir zīmēti bez pašu vainas ar kauna zīmi. Un, to zinādama, lai Zandena likumiskā sieva, baznīcas svētību sev prasīdama un uz to dibinādama savas tiesības, visu šo netaisnību zinādama, — viņa lai ar vieglu sirdsapziņu dotu saviem bērniem to vietu, kas pienākas jau daudziem citiem? Sakait, mācītāja kungs, — kā lai viņa tiek garām šim jautājumam? Kā lai viņa sev izskaidro šo netaisnību par taisnu? Bet, ja viņa spētu atbīdīt šo jautājumu pie malas, aiztaisīt acis un ausis un atļauties tikai savai laimei, neprasīdama, par kādu cenu šī laime pirkta, vai tad viņā vairs būs nelauzts tas iekšējais spēks, kas Vestfālu acis dara spožas? Un ko domā pats Vestfāls par šo jautājumu... tas ar man ir neizprotams, nesavienojams ar Vestfāla dabu... Un par visām lietām: kā tiks Vestfālu baronese garām gar Āboltiņu Annas asiņaino ēnu?... Bet pieņemsim, ka viņa nekā nezina un nedabūs zināt no šām lietām. Vai Zandens arī pēc kāzām tās varēs uz visiem laikiem noslēpt no viņas? — Vai tas pavisam ir iespējams? Vai Lūcijas sirds nenojutīs jau pirmā dienā, ka starp viņu un viņas vīru guļ kaut kas riebīgs, nejauks, vēss... kā neglīts krupis? Un vai šis riebīgais vēsums, šī neuzticība, šī izvairīšanās... vai tas viss nebūs kā tārps, kas dienu, nakti grauzīs ap viņu laulības dzīves saknēm, atņems Lūcijai visu viņas iekšējo paļaušanos, spēku un pārliecību?... Nē, mācītāja kungs, es tā nevaru ticēt, ka Vestfālu baronese izvilks Zandenu no viņa pagātnes purva, pati sevi pie tam nenosmērēdama! Bet viņas vienīgais spēks ir viņas dvēseles skaidrība. Tikai viens ceļš ir Zandenam, kā glābties: tā ir nožēlošana. Bet nožēlošana prasa, lai griežam nodarīto netaisnību par labu. Zandens tā nekāro. Savu netaisnību viņš taisās pārvērst par nepārlabojamu... Un jūs, mācītāja kungs, priecājaties, ka varat viņam sniegt uz to roku. Bet varbūt mēs abi vēl piedzīvosim vienu no diviem: vai nu Vestfālu baronese mācīsies aprast arī ar dvēseles netīrību, vai arī — šī netīrība viņu aizdzīs no Zandena... Es cita ceļa neredzu.»

«Dzīvei ir simtejādi ceļi, kur teorētiķis redz tikai divus vai trīs...» vecais mācītājs savaldīdamies atteica, «tā atradīs arī te izeju un turklāt tādu izeju, kas nāks par labu un svētību daudziem. Bet atstāsim šo jautājumu, kandidāta kungs! Caur šādu teorētisku matu skaldīšanu mēs nepadarīsim neviena cilvēka labāka.»

«Tikai vienu jautājumu vēl, mācītāja kungs: vai jūs darīsiet Vestfālu baronesi pirms laulības uzmanīgu uz to, ko viņa uzņemas?»

«Nē, mans mīļais draugs,» mācītājs atbildēja. «Ja vecais Vestfāls ar savu kundzi ir atraduši par iespējamu dot savu svētību uz šo savienošanos, tad man tur nav tiesības modināt jaunavas sirdī neuzticību pret vecāku rīkošanos.»

Strautmalis piecēlās.

«Man liekas, mācītāja kungs,» viņš teica, «es nekad nevarēšu pilnīgi iedomāties jūsu pasaulē!»

Mācītājs arī piecēlās. «To es ticu,» viņš atbildēja, savu izdēdējušo roku jauneklim uz pleca likdams, «iedomāties šādā pasaulē nevar, bet gan iedzīvoties. Tā jau taisni ir tā starpība starp mums: viens mēs gribam domāt, otrs dzīvot. Nāks laiks, kandidāta kungs, kur arī jūs dzīvosiet! Un tad jūs sapratīsiet veco mācītāju tāpat, kā viņš tagad jūs saprot. Ticiet man to, kandidāta kungs, un izpildait manu vienīgo lūgumu: nesarūgtinait šodien Vestfālu baroneses laimi un prieku ar līdzīgām runām!»

«Kā, vai tad viņa šodien būs te?» Strautmalis notrūcies iesaucās.

«Vestfāls tā raksta... līdz ar dažiem citiem Zandena viesiem šie esot nodomājuši mūs pārsteigt uz kafiju... Jūs taču ievērosiet manu lūgumu?»

«Man nav nekādas tiesības jūsu vēlēšanos neievērot...» Strautmalis atbildēja un aizgāja uz savu istabu. Tur viņš vispirms atslēdza kumodi, izņēma no tās mazu šķirstiņu un attaisīja to. Šķirstiņa vāka iekšpusē bij piestiprināta Lūcijas fotogrāfija. Strautmalis paņēma nazi un izvilka ar tā palīdzību mazās kniedītes, ar kurām fotogrāfija bij piesprausta. Tad viņš ilgi turēja rokā niecīgo papīra gabaliņu, kas tik ilgus gadus bija viņa dārgākā manta, atmeta beidzot ar roku, iededzināja sveci un nolika to attaisītas krāsns priekšā, lai dūmi ietu krāsnī. Bet, pirms liesma aiztika fotogrāfiju, viņš atrāva roku kā sāpēs, kā kad būtu jāsadedzina daļa no viņa paša dzīvības; fotogrāfiju uz galda nolicis, viņš izņēma no šķirstiņa sen savītušo rozes ziedu, paņēma to aiz kātiņa un turēja virs sveces. Sakaltušās ziedu lapiņas drīz gaiši uzliesmoja, tad šaudījās zilgana liesmiņa vēl dažus acumirkļus ap zieda cietāko daļu, un tad Strautmalim bij rokā vairs tikai kvēlošs ogles gabaliņš pie rozes kātiņa. Viņš to iemeta krāsnī. Tad viņš izņēma no šķirstiņa vēl dažus aprakstītus papīra gabaliņus, vienu papīra nazi no koka un citus nieciņus un sadedzināja tos vienu pēc otra uz sveces. Ar ikvienas lietiņas nozušanu viņš tapa tā kā mierīgāks, kā aukstāks. Un, kad beidzot šķirstiņā vairs nebij nekā, tad viņš paņēma arī Lūcijas fotogrāfiju no galda, piegrieza sev tās kreiso pusi un, zobus sakodis, steidzīgi ielika nemierīgajā sveces liesmā. Kad arī fotogrāfijas beidzamais stūrītis bij iemests krāsnī, tad viņš noslaucīja sviedrus no pieres un saģērbās savās visvecākajās drēbēs. No saimnieces palūdzis dažas sviestmaizes un paņēmis līdzi savas līdaku makšķeres, viņš lika pateikt mācītāja kundzei, ka šis būšot mājā tikai pēc vakarīņām, un aizgāja uz mežu.

Uz robežas starp Zvirgzdu muižu un Raudupes zemi atradās ezers, visapkārt meža ieslēgts un vairākos zaros dziļi iesniegdamies biezienēs. Bez tam vēl ezera vidū atradās divas kokiem apaugušas salas, kuras kavēja izredzi pār ūdeņa līmeni. Tā Zvirgzdu muižas, kā arī Raudupes daļā atradās krastmalā dzīvokļi zvejniekiem, kuriem reizē bij uzdots arī turēt kārtībā muižas laivas un sargāt tuvējo mežu. Ilgāku laiku pa mežu izstaigājies un turklāt pārliecinājies, ka nedz Zvirgzdu muižas, nedz arī Raudupes laivas šodien nav aizņemtas viesiem, viņš beidzot iegriezās pie Zvirgzdu muižas zvejnieka un palūdza no tā laivu. Netīšām gadījās, ka zvejnieks atslēdza to pašu laivu, ar kuru Lūcija vismīļāk mēdza izbraukt makšķerēt.

«Es domāju,» zvejnieks, važas atāķēdams, runāja, «šī jau ir tā laiva, ar kuru jūs, mācītāja kungs, airējāt, kad baronese nenāca uz ezeru.»

«Bet nezin, vai no muižas kāds šodien neatbrauks šurp,» Strautmalis iebilda. «Vai nebūtu labāk, ja es brauktu jūsu laivā?»

«Mana laiva būs par smagu... Un tad jau es dzirdēju, ka no muižas visi esot aizbraukuši uz Raudupi.»

Strautmalis ielēca laivā, paņēma no zvejnieka airus un airēja lēniem vilcieniem ezerā iekšā.

Jau ilgu laiku bij šāda izbraukāšanāš pa ezeru viņa vienīgais prieks un atpūta. Te viņš bij drošs, ka nesatiks neviena cilvēka, ar ko būs jāparunājas. Tikai mežs visapkārt; klusas, zilganas priedes ar saviem rūsgani dzeltenajiem celmiem atspoguļojās ūdenī, un krūmiem apaugušais krasts itin kā savienoja divas plašas pasaules — vienu no augšas, otru tur dziļi, dziļi no lejas, no ezera dibena. Un viņa laiva lēni slīdēja starp abām šām pasaulēm, starp abiem debesu izplatījumiem uz vizīgā ezera līmeņa, un dažureiz viņš skaidri juta, ka šis nepiederot ne pie katras no šām pasaulēm. Viņam uzmācās sajūtas, it kā viss še apkārt būtu iegrimis mūžīgā miegā, atsvabināts no dzīvības lāsta un ciešanām, aizmirsts un atstāts... Tikai viņa paša sirds vēl pukstēja šai mūžīgajā mierā, un dzenis šad un tad klaudzināja mežā, un rūsgandzeltenie priežu celmi lēni locījās airu sakustinātā līmenī.

Strautmalis airēja uz kādu vientuļu, niedrām pieaugušu ezera līci, kas tālu iestiepās mežā. Viņš zināja, ka makšķerēt ar velkamo makšķeri še varēja vienīgi Lūcija, jo neviens cits te nepazina tik labi visas apakšūdeņa siekstas. Arī viņš pats cik dažu labu reizi še bij airējis viņas laivu. Bet tagad viņš nedomāja par līdakām. Viņu vilināja šoreiz tikai līča dziļā vientulība.

Niedrās iebraucis, viņš izmeklēja vietu, kur saule nespīdēja laivai virsū, izvilka nazi, piegrieza veselus klēpjus zilganzaļo, aslapaino, čaukstošo niedru un izklāja ar tām laivas dibenu. Tad viņš ievilka airus, atgulās pats laivā uz muguras un lūkojās debesu dzelmē.

Neviļus viņam iekrita prātā kāda stunda no ģimnāzijas laikiem. Bij pašulaik jālasa Homēra dziesmas. Lasāmos pantos bij aprakstīts, kā grieķi izlīgst ar apkaitinātiem dieviem, tiem ziedus nesdami uz jūras salas, un tad otrā rītā dodas atpakaļ uz Trojas krastu, uz savu nometni. Taisni šī vietiņa Strautmali lieliski aizgrāba. Kā acu priekšā viņš redzēja grieķu melnās barkas, kā spēcīgi, stiegraini, puskaili vīri tās stūma pa rīta krēslu no krasta smiltīm sālaini dzestrā ūdenī... Nošļakstējās zilganmelnais ūdens, nošūpojās viņā atsarkušie mākonīši pie apvāršņa austrumos, iekliedzās pāra kliedzieniem iztraucētās slaidspārnainās kaijas, kā vizīgi punkti nozuzdamas aiz zaļi apaugušā krasta. Un jūrnieku priecīgās balsis atsaucās zaļajā mežā, un airi klaudzēja, smeilais masts čīkstēja savā robā, spēcīgām rokām uz augšu slienams. Sazvēlās un nolīgojās barkas, bruņotiem kareivjiem viņās lecot, un notirkšķēja ieroči, svilpa pavēlnieks, šaudījās virves, un baltās buras lēnām sāka vilkties uz augšu un plesties uz visām pusēm. Bet tad iešalcās vējiņš caur papeļu galotnēm, pieglaudās tad pie jūras mūžam jaunajām krūtīm, tām likdams iedrebēties kā laimes sajūtā zem spirgtā jaunekļa skūpstiem, un piebrieda baltās buras, aizslēpdamas virves un mastus, un nošļakstēja airi spēcīgos vilcienos, un melnais barkas purns sāka dzīt savu vagu sarkanā, šķidrā zeltā, uzejošai saulei pretim stumdamies...

Brīnišķīgā kārtā tagad šās atmiņas pārņēma Strautmali. Acis viņam tapa mitras. «Jaunība, jaunība...» viņš čukstēja. «Tautu jaunība un mana paša jaunība... un viss tik jauns, tik spirgts, tā bez rūpēm... Kādēļ tas tagad vairs nav tā?» Arvien vairāk sakustināja šī vienkāršā aina no sen mirušu ļaužu dzīves Strautmaļa dvēseli, un nevaldāma ilgošanās pēc jaunības un rūgta apziņa, ka viss pagājis, viss nogrimis, beidzot izplūda karstās asarās. Kā mazs bērns viņš raudāja, it kā sajuzdams, ka līdz ar asarām izplūst viņam no dvēseles nesaprotamās, vārdā neminamās žēlabas. Un viņš pat brīnījās, kā šim neesot kauna tik neprātīgi raudāt... Bet kauna nebij... Vēlāk viņš apmierinājās un sāka klausīties, kā līdakas šaudījās pa niedrām. Arī vējiņš šad un tad gurdi iešalcās meža galotnēs. Miesas un dvēseles gurdenums pārņēma Strautmali, un viņš aizmiga.

Viņš pamodās tā ap pulksten pieciem pēc pusdienas ar labu ēstgribu. Tuvumā mežā viņš zināja skaidru avotiņu. Pie krasta piebraucis un laivas priekšgalu uzvilcis uz kāda melnā alkšņa saknēm, viņš aizgāja uz šo avotiņu, apsēdās uz siekstas un izvilka savas sviestmaizes. «Tagad viesi gan jau pie galda... mācītāja muižā...» viņš nodomāja un pats nobrīnījās, kādēļ gan šis esot no viņiem tik neprātīgi bēdzis. Tagad viņam likās, ka šis varētu novēlēt gluži mierīgi Lūcijai un Zandenam laimes. Lai dzīvo cilvēki, lai priecājas... lai brauc pa sarkano zeltu uz austrumiem, baltajām burām spirgtā rīta vējā briestot... Lai dzied laivinieki, un papeles uz vientuļās salas šalks, kā labas dienas sūtīdamas aizbraucējiem...

Saule jau laidās gandrīz aiz meža galiem, kad Strautmalis atkal nostūma laivu no alkšņa saknēm. Sakārtojis savu «velci», līdaku makšķeri, viņš ieairēja līča vidū, līdz kurienei vēl nesniedzās priežu ēna, un sāka izlaist makšķeres auklu arvien garāku, tai likdams pamazām slīdēt starp pirkstiem un airu turētavu, pie tam laivu spēcīgiem airu vilcieniem dzīdams uz priekšu, lai metāla zivtiņa auklas galā nenogrimtu par dziļi ūdenī. Beidzot, kad izlaistā aukla jau bij diezgan gara, viņš to ieņēma zobos un sāka airēt mierīgāki, starp lūpām sajuzdams auklas vienādo trīcēšanu, kas cēlās, metāla zivtiņai pa ūdeni vērpjoties. Lūcijai daudzreiz par airētāju būdams, viņš te jau bij ievērojis to vietu, pa kuru laivai jāturas, lai makšķere neieķertos kādā siekstā. Bet šoreiz viņa uzmanība bij drusku tāda kā izklīdusi: vai nu tur bij vainīgs skaistais izskats uz meža ieslēgto ezera līci, vai cits kas, bet jau divas reizes viņam bij nācies atsvabināt makšķeri no siekstas un sākt makšķerēšanu no jauna. Un pa trešo reizi viņš iebrauca līcī labi dziļi, lai no turienes sāktu izlaist auklu. Līcis jau pārklājās ar pakrēslu, saulei aiz meža aizslīdot, makšķeres zivtiņa vērpdamās vairs nezalgoja saules staros, un tādēļ nebij vairs nekādas cerības, ka līdaka tai pieķersies. «Braukšu vēl pa līci, kamēr makšķere aizķeras, un došos tad lēnāk uz ezera pusi, kur vēl spīd saule,» Strautmalis nodomāja un tai pašā brīdī juta, ka aukla viņam izrāvās no zobiem. Laikam āķis atkal bij aizķēries, un, laivai par ātri uz priekšu slīdot, makšķerētājs pazaudēja auklu.

Strautmalis ātri apturēja laivu un sāka to airēt uz to vietu, kur auklas uztinamais peldēja pa ūdeni. To paņēmis, viņš ievilka airus un sāka tīt auklu uz uztināmā. Bet vēl viņš nebij ievilcis ne pāra asis auklas, kad nomanīja, ka auklas otrs gals šaudās pa ūdeni uz vienu un otru pusi. Sirds viņam priecīgi iedrebējās. Bij ieķērusies līdaka un laikam labi liela, kā to varēja nomanīt no auklas spēcīgiem rāvieniem. Rūpīgi pievācis airus, lai tie nebūtu par kavēkli, līdaku laivā ieņemot, Strautmalis iesāka zivi «nokausēt», kā to jau tik daudz reižu bij redzējis Lūciju darām un arī pats šad un tad izmēģinājis. Auklu drīz ievilkdams, drīz palaizdams garāku, viņš līdaku turēja arvien tā, ka varēja skaidri sajust viņas vilkšanu, pie tam pēc iespējas to atturēdams no niedrāja un zināmām siekstām, kuros aukla viegli varēja sarežģīties. Reizes divas līdaka atlaidās viņa vilkšanai un tuvojās laivai; jā, vienreiz parādījās virs ūdens pat viņas zaļi melnais, plakanais purns. Bet tad tā atpūtusies cirtās atkal ar jaunu sparu projām, aizraudama auklu tālu sev līdzi. Jau kādu ceturtdaļu stundas Strautmalis tā pūlējās, bet līdaka vēl bij tik spirgta, ka viņš neuzdrošinājās to pievilkt pie laivas līdz ķēriena tuvumam, baidīdamies, ka, pie laivas sāniem piesizdamās, tā varētu atrauties no makšķeres. Līdaka, kā likās, cīnījās ar beidzamiem spēkiem. Nupat viņa sāka ar neatlaidīgu sparu doties taisni uz krasta pusi, pret kādu niedrām neaizaugušu vietu. Domādams, ka aukla tur nekā nevar sarežģīties, Strautmalis to palaida slābāki, lai iznāktu ilgākam laikam ko līdaku atkal vilkt uz laivas pusi. Te uzreiz tas uzdzirda labi pazīstamu balsi sev gandrīz aiz muguras:

«Nelaidiet! Tur sieksta!»

Strautmalis atskatījās: tur sēdēja Lūcija laivā ar veco zvejnieku un lūkojās kā nobijusies uz viņa neveiklo rīkošanos ar zivi. Strautmalis pacēla sveicinādams cepuri un gribēja tad pieturēt līdaku stingrāki, bet bija jau par vēlu: aukla bij satinusies siekstā.

«Nevelciet, laidiet mierā!» Lūcija sauca, nomanījusi viņa ķibeli. «Zvejniek, piestumiet laivu tur pie kandidāta kunga...» Un pāra acumirkļus vēlāk viņa jau bij ielēkusi Strautmaļa laivā un atņēmusi viņa auklu. «Jūs rīkojaties tīri kā bērns!» viņa rājās. «Cik reižu es jums jau neesmu teikusi, ka te ir sieksta! Pabīdiet laivu drusku tuvāk tur... varbūt līdaka vēl nav norāvusies, atpūšas.»

Strautmalis paņēma airus un rīkojās pēc Lūcijas pavēles, laivu drīz uz priekšu, drīz atpakaļ bīdīdams. Lūcija, siekstu jau labi pazīdama, drīz izprata, ka līdaka bij gājusi ap to, un sāka atsvabināt auklu no siekstas zarīem. Pēc pāra veltiem mēģinājumiem viņai tas arī izdevās, un līdaka sāka atkal vilkt.

«Redziet, nu jūs atkal esat uz ceļa!» viņa teica, Strautmalim auklu pasniegdama.

«Aukla atronas jau prātīgākās rokās...» viņš atbildēja, airus saņemdams, «paturiet viņu, barones... Jūs jau zināt, ka man nav laimes... un saprašanas arī nav.»

Lūcija paskatījās uz viņu kā pētīdama, bet tad lika, lai lēnām braucot uz līča vidu. Zvejnieks ar savu laivu turējās pa gabaliņu.

Līdaka sāka atkal svabadi šaudīties pa ūdeni, un Lūcija sekoja auklas kustēšanai ar pratējas acīm, pēc vajadzības auklu pievilkdama un izlaizdama. Manīdama, ka līdaka drīz jau būs nogurusi, Lūcija novilka cimdu, lai varētu drošāki noķert zivi. Strautmalis ieraudzīja derības gredzenu uz viņas pirksta un novērsās, izlikdamies tā nemanot. Bet Lūcija bij ievērojusi šo viņa kustēšanos, un viegls sārtums pārlaidās viņai pār seju.

«Redziet, tas mans derības gredzens!» viņa tad teica, Strautmalim roku tuvāk stiepdama. Viņa gribēja runāt pēc iespējas mierīgāk, bet Strautmalis tomēr manīja, kā pa krūtīm viņai cīnījās dažādas jūtas.

«Daudz laimes, barones!» Strautmalis izdabūja pār lūpām. Abi atkal apklusa un skatījās uz auklu.

«Pateicos!» Lūcija par brītiņu teica. «Bet sakait, Strautmaļa kungs: kā jūs pirmīt to domājāt?...»

«Nesaprotu, uz ko jūs zīmējaties, barones,» Strautmalis iebilda.

«To, par to laimi un saprašanu...» Lūcija papildināja un atkal nosarka, «vai jūs to zīmējāt tikai tā uz to zivi vai vispārīgi?...»

«Vai tad tas nav vienalga, barones?» Strautmalis domīgi vaicāja.

«Nē, nav vienalga,» Lūcija steidzīgi atbildēja, «neviens cilvēks jau nevar visās lietās pilnīgs būt... un visās vietās nevienam neizdodas... varbūt ļoti retus atskaitot. Bet, ja cilvēkam neizdodas vienā vietā, tad viņam nevajag tūliņ domāt, ka viņš visur un vienmēr nepratējs un nelaimīgs.

Cilvēks nedrīkst zaudēt paļaušanos uz sevi, ja ir pārskatījies kādā vietā!»

Lūcijai bij piesarkuši vaigi. Strautmalis papriekš izbrīnījies nolūkojās viņā, bet tad tapa domīgs.

«Vai jūs, barones, šito zīmējat tikai uz šo vienu gadījumu ar līdaku, jeb vai tas runāts tā vispārīgi... arī par citām veltām domām un pārskatīšanos?»

Lūcija tūliņ neatbildēja.

«Sakait, Strautmaļa kungs, — kāpēc jūs bēgāt no mums no mācītāja muižas?» viņa tad uzreiz ievaicājās.

«Vai tad jums, barones, šodien vaļas domāt arī par tādiem niekiem?» Strautmalis nesaudzīgi atvaicāja, juzdams dvēselē pamostamies tādu kā rūgtumu.

«Man bij par to jādomā, Strautmaļa kungs,» Lūcija nodurtām acīm atbildēja. «Jūs man apsmiesieties, bet es tomēr to gribu izteikt. Es esmu tik laimīga, ka man tas grūti gulstas uz sirds, ja zinu, ka ir kāds cilvēks pasaulē, kuram šī laime... kuru šī mana laime dzen uz meža ezeru... Es jūtos tā kā vainīga... es nezinu, kā lai es to izsaku. Dieva dēļ, nepārprotiet manis... Es vēlētos, lai jūs priecātos, no sirds priecātos par manu laimi... Citādi — es nezinu, kādēļ, bet es nevaru svabadi lūkoties acīs savam saderētam. Un tad es vēl vēlētos, lai jūs nezaudētu savu spēka apziņu... lai jūs neapspriestu sevis pēc tā, ka... Vienalga, jūs jau mani sapratīsiet... Ticiet man, es jūs augsti cienīju... bet mūsu dzīve, mūsu intereses taču tik tālu atšķiras... jūsu gaita jūs vedīs arvien tāļāk no mūsējiem, no mūsu parašām, mūsu priekiem un bēdām. Mēs visi jūs augsti cienījam... it īpaši tēvs... Un manas laimes gaismai tas atņemtu beidzamo ēnu, ja es zinātu, ka jūs paliekat mūsu draugs, ka priecājaties par manu laimi... Tas mani darītu tik svabadu, satiekoties ar Volfgangu, ar Zandena kungu...»

Un, sirsnīgi raudzīdamās viņam sejā, tā stiepa tam savu rociņu pretī. «Lūdzu, piedodiet man, ja es kādu reiz... pārprotamā kārtā...»

Savādu jūtu pārņemts, Strautmalis satvēra viņas roku.

«Jūs bērns, bērns, sirdsskaidrais bērns,» viņš teica, un asaras viņam iespiedās acīs, «ko lai es jums piedotu? Savu neprātību? Ir jau taisnība, neprātīgs es biju vēl ilgi, arī pēc mūsu beidzamās sagadīšanās pie egles. Bet savu spēka apziņu — tā es ceru — es tomēr nezaudēšu... ja viņa ir īsta... Un jūsu laime arī man allaž būs dārga... Dievs lai viņu jums ilgi uztur netraucētu, šo bērna laimes sapni!...»

Lūcija tapa jautra. «Vai zināt,» viņa, drusku viltīgi smaidīdama, runāja, «es skaidri zināju, ka jūs būsiet uz ezera. Tādēļ mēs visi no mācītājiem tik drīz atbraucām šurp. Tā mana viltība. Citi makšķerē tur ap salu. Es ar zvejnieku tīšām atbraucu šurp... Man tā gribējās jums teikt visu to... un bij bailes, ka jūs manis nepārprotat. Sakiet — vai jūs ar Volfgangu, ar fon Zandena kungu, nevarētu izlīgt? Viņš arvien tik labvēlīgi runā par jums. Šorīt viņš jau agri bij aizbraucis uz pilsētu... nebūšot dažas dienas atpakaļ... Paskat, cik liela!»

Beidzamais izsauciens zīmējās uz milzīgo līdaku, kura — pagalam nokausēta — beidzot bij atlaidusies slābana uz ūdeņa. Lūcija visa pārvērtās par uzmanību. Ar vienādu vilcienu tā pievilka nogurušo līdaku pie laivas, tad drošs ķēriens, un jaunavas īkstis un rādītāja pirksts aizspieda no abām pusēm līdakai apaļās acis, un jau nākošā acumirklī vairāk nekā trīs pēdas garais ūdens dzīvnieks sāka spārdīties pa niedrām laivas dibenā.

«Lūdzu, airējiet nu uz malu...» viņa teica priecīgi uzbudinātā balsī, spīguļojošām acīm noraudzīdamās nemierīgajā līdakā. «Tik lielas es sen vairs neesmu noķērusi... Tikai tai vasarā, kur jūs manam brālim arī pa suņu dienām devāt stundas... vai atminaties?... Drusku vairāk pa kreisi, te ir sieksta...»

Strautmalim airējot nebij gluži omulīgi ap sirdi. Viņš zināja, ka krastmalā tam būs jāsatiekas ar veselu rindu Zandena un Vestfāla ciemiņu... labi, ka jel paša Zandena tur nebij klāt... Un mugurā viņam bij vecas drēbes, tās pašas notašķītas ar dūņām un sveķiem, rokas netīras, mati sūnu pilni. Drīz laivai vajadzēja griezties ap stūri un nākt redzamai no piestātnes. Strautmalis apstājās airēt.

«Barones...» viņš nedroši vaicāja, «vai jūs man neatļautu tepat izkāpt malā un aiziet klusām uz māju? Šitāds es nedrīkstu svešu priekšā rādīties!»

Lūcija iesmējās. «Kāds tad jūs gribējāt nākt makšķerēt... frakā? Es nesaprotu, jūs citādi tik prātīgs cilvēks, kā jūs varat uzbudināties par tādiem niekiem! Katrs taču zina, no kurienes jūs nākat. Un tēvs man to nekādi nepiedos, kad es viņam pastāstīšu, ka atļāvu jums izbēgt no mūsu sabiedrības. Nomazgājiet tikai rokas...»

Un kā senākos laikos viņa atkal nogriezās, lūkojās kaut kur tālumā, kamēr viņš steidzīgi nomazgāja rokas, noslaucīja tās mutautiņā un apvilka ādas cimdus.

«Redziet, tur jau brauc mums pretī!» Lūcija iesaucās. Dažas laivas parādījās ap stūri, pilnas dāmu un kungu. Strautmalis atkal dūšīgi likās airos, kamēr Lūcija jau par gabalu rādīja pretim braucējiem noķerto līdaku.

Satikšanās ezermalā iznāca labāka, nekā Strautmalis bij baidījies. Jaunie gandrīz visi vēl palika laivās, izkāpa tikai Strautmalis viens pats. Uz krasta zem lieveņa sēdēja tikai daži vecāki kungi un dāmas, kurus Strautmalis pasveicināja, tikai garām iedams. Tad viņš devās pie vecā Vestfāla, tas bij nostājies, ar kādu mežsargu runādams, atsevišķi.

«A, kandidāta kungs,» Vestfāls laipni jokoja, pienācējam roku pretī sniegdams, «jūs ar tīri pēc Jaunās Derības parauga nododaties zvejniecībai. Kā labi veicās?»

«Noķert noķēru, bet izvilkt nevarēju,» Strautmalis tāpat jautri atbildēja, «par laimi, baronese ar veco zvejnieku vēl īstā brīdī atsteidzās palīgā. Bet atļaujiet, barona kungs, ka arī es uzdrošinājos jums izteikt savu laimes vēlēšanu...»

«Ak mans draugs, vecais mācītājs, jums jau teica? Pateicos, mīļais Strautmal, pateicos! Cerēsim, ka Dievs neatraus savu žēlastību jaunajam pārim. Bet pie tās pašas reizes jūs man dosiet savu solījumu: manas meitas kāzās mūsu mīļā Strautmaļa taču netrūks?»

«No sirds pateicos, barona kungs,» Strautmalis stomījās, «bet es jau esmu jūsu viesu vairumam tik svešs...»

«Kopēji prieki tuvina sirdis, mīļais draugs... Un es allaž esmu piedzīvojis, ka tie, kas ir varējuši priecāties par vienu un to pašu lietu, arī itin drīz ir sapratušies daudzās citās lietās. Tad tā lai paliek: savai sievai es varu aiznest atbildi, ka jūs būsiet? Viņa vairākas reizes jau ir nosūrojusies par to, ka jūs tik reti mūs apciemojot, it īpaši pēdējā laikā... Tātad uz redzēšanos! Es redzu — jūs topat jau nepacietīgi.»

Strautmalis izvēlējās taisnu ceļu uz mācītāju muižu, kur nonāca miesīgi pavisam noguris. Mācītāja kundze bij likusi ienest aukstas vakarīņas viņam turpat viņa istabā. Bet, pāra kumosus iekodis, Strautmalis juta, ka acis no miega jau līp ciet; un, tikko gultā ticis, viņš aizmiga dziļā miegā.

Nedaudzās nedēļas līdz Lūcijas kāzām drīz aiztecēja. Vecais mācītājs pēc lielā prieka tomēr jutās drusku paslims, kādēļ Strautmalim bij jāuzņemas gandrīz visas draudzes un baznīcas darīšanas vienam pašam. Tas cik necik vērsa viņa domas nost no paša un citu sirdslietām. Tikai sprediķis tai svētdienā, uz kuru bij nolikta Lūcijas laulāšana, iznāca tāds drusciņ par bēdīgu... Runa bij par cerību nīkšanu un par jaunu nolūku uzstādīšanu, kaut gan ar tekstu tas īsti nebij savienojams. Kāzās Vestfālu tālu pazīstamā viesmīlība prata tā ierīkot, ka pat Strautmalis nejutās gluži lieks šai raibajā priecīgo cilvēku mudžeklī. Starp citu, viņam bij arī jātur runa pie muižas ļaužu un saimnieku galdiem, pie kuriem arī Zandens ar savu jauno sievu un paši Vestfāli uz kādu brītiņu parādījās. Tas bij tāds ieradums Vestfālu ciltī jau no seniem laikiem. Lūgums še runu turēt un turklāt vēl par godu ne tikai Lūcijai, bet arī Zandenam — tas nāca Strautmaļam gan pilnīgi negaidīti. Bet atteikdamies viņš būtu dziļi apbēdinājis pašu Vestfāla kundzi, kura bij iekustinājusi šās domas un pati arī lūdza Strautmali. Uz ļaužu mielasta vietu ejot kopā ar jaunsalaulāto pāri un Vestfāliem, Strautmalim gan pāra reizes uzmācās jūtas, vai tik šis neesot aktieris. Bet tad viņam iešāvās labas domas prātā — un drošu sirdi viņš iesāka savu runu. Te svinot svētkus tam par godu, ka savienojoties uz jaunu dzīvi divu cilšu locekļi, Abas šās ciltis arī muižas un pagasta ļaudīm esot labi pazīstamas: līgavainis esot allaž bijis kopā ar savu pagastu, savu ļaužu priekos, ļaudava turpretim zinājusi atrast katras zemnieku durvis, aiz kurām bēdas un raizes taisījušās ņemt mājasvietu. Un tādēļ esot sagaidāms, ka turpmāk fon Zandena kungs ar kundzi allaž būšot sastopami abi kopā pie saviem ļaudīm tā viņu priekos, kā arī viņu bēdās... Runādams Strautmalis pamanīja, ka Lūcija spiež Zandenam roku, kuru tas — Vestfālam drusku aiz muguras stāvēdams — pievilka sev pie lūpām un noskūpstīja. Ļaudis bij sajūsmināti par jauno, skaisto pāri. Vecas vecenītes nāca raudādamas pie Lūcijas, glāstīja un skūpstīja viņai piedurknes un apņemtās šalles stūrus un vēlēja savā vienkāršajā sirsnībā viņai visādu laimi. Lūcijai arī ritēja asaras pār vaigiem, kad viņa pateicās Strautmalim par viņa runu. «Tagad es esmu pilnīgi laimīga!» viņa čukstēja. Arī Zandens pienāca pie viņa un kratīja viņam roku. «Mēs tomēr beidzot sapratīsimies!» viņš teica.

No Zvirgzdu muižas Strautmalis gan gribēja aizbraukt projām reizē ar veco mācītāju, bet Vestfāls viņam to nekādi neatļāva. Viņam bij jābrauc līdzi uz Raudupi, kurp, saulei noejot, devās viss kāzinieku pulks. Tur kāzas pieņēma gan citādu raksturu. Pie Vestfāliem viss gāja savu caur vecajām parašām stingri nospraudīto nopietni priecīgo patriarhālo gaitu; Raudupē bij rīkojusies un rīkojās jaunā paaudze. Tādēļ arī Strautmalis te drīz vien justos gluži lieks, ja liktenis nezin caur kādu ironiju nebūtu viņam uzgrūdis uz kakla puskurlu dāmu no galvaspilsētas, kuru viņš līdz šim pazina tikai no jauno Vestfālu briesmu stāstiem par Zandena «misijones tanti». Tā bij dabūjusi zināt, ka Strautmalis esot teoloģijas kandidāts, lika viņu sev pēc vakarīņām stādīt priekšā un iesāka tūliņ savus bezgalīgos stāstus par kailiem un puskailiem mežoņiem, par zilo krustu un glābšanas armiju, reižu reizēm — pārmaiņas dēļ — pašaudama viņam savu klausāmo radziņu pretī, un ievaicājās: «Vai jūs ko teicāt, kandidāta kungs?» Strautmalis pieklājības pēc katru reizi atbildēja, ka šis brīnoties par kundzes enerģiju, kurai viņas kārta un dzimums taču lielā mērā apgrūtinot šādu tik vispusīgu rīkošanos paklīdušo cilvēces locekļu labā. Daži no «misijones tantes» stāstiem Strautmalim jau bij pazīstami no Lūcijas vai jaunā Vestfāla mutes. Kad kurlā kundze tos iesāka stāstīt, tad viņš ļāva savai uzmanībai atpūsties un pārlaida acis pār dejotājiem zālē, kā arī pār vecajiem kungiem kāršu istabā, kuri bij ierīkojušies ap zaļo galdu pie šampanieša. «Misijones tante» bij nosēdusies tā saucamajā dāmu istabā loga tuvumā, Strautmalis sēdēja pie paša loga un raudzījās pa reizei arī uz āru, uz tumšo pagalmu. Piepeši viņš satrūkās: viņam tik skaidri likās, it kā viņš būtu redzējis sava brāļa Jēkaba naida pilno seju aiz loga, ka viņš vēl ilgi nevarēja atkauties no šā iespaida... Visa šī parādīšanās ilga tikai pāra acumirkļus; sulainis gāja ar spožu lampu pār istabu, un lampas gaisma piepeši apgaismoja tuvāko loga apkārtni. Šai gaismā Strautmalis domājās pamanījis sava brāļa bālo seju un dziļi iegrimušās acis. Viss ar var būt, ka tās bij tikai iedomas. Viņš pats nevarēja pateikt, vai šis sejs kaut kur atkāpās no loga vai ne... Gandrīz viņam likās, ka visa parādīšanās esot turpat izgaisusi gaisā. Bet tomēr viņa nervi no tās bij tā uztraukti, ka viņš ilgu laiku nemaz nepamanīja «misijones tantes» klausāmā radziņa, kuru tā viņam jau pa otram lāgam bāza zem deguna.

Jautrība bij sasniegusi savu augstāko pakāpienu... Radās liela kustība un spiešanās uz zāli. Mūzikas ievads atgādināja poļu mazurkas takti. Vecais Vestfāls ar savu kundzi stāvēja dejotāju rindas priekšgalā. Jaunības gados Vestfāls bij tālu pazīstams kā viens no visveiklākiem mazurkas dejotājiem. Un arī vēl vecumā sevišķi priecīgos brīžos viņš labprāt ar savu piemēru jaunībai mēdza atgādināt starpību starp spēku un grāciju. Strautmalis tikai vienu reizi bij redzējis Vestfālu šādā prieku brīdī. Tagad šis sirmgalvis ar jaunekļa sirdi atkal stāvēja paceltu galvu un spožām acīm zāles vidū, gaidīdams iesākamās takts. Strautmalis iekšķīgi nopriecājās par šo stalto augumu, no kura jaunības prieks likās būt noņēmis gadu un rūpju slogu. Arī kurlā «misijones tante» piecēlās, salocīja savu klausāmā radziņa gumiju un nostājās pie durvīm.

«Tāds pats viņš bija arī paša kāzās... gluži tāds pats...» viņa murmināja, «un tomēr tik daudz gadu jau pagājis...»

Piepeši no Vestfāla sejas nozuda viss prieks. Augums atkal sagura itin kā kad tam uzgultos kas smags virsū. Viņš pameta muzikantiem ar roku, lai apklust, un pievilka savu kundzi ciešāki pie sevis, it kā atbalsta pie viņas meklēdams. Iztrūcies pieskrēja Zandens pie viņa, tāpat arī dēls no otras puses, rūpīgi apvaicādamies, vai viņam kas kaitot. Bet viņš lēni atbīdīja viņu palīdzību un rādīja uz logu: tur, viņpus pagalma, pacēlās nakts tumsā milzīgs liesmu blāķis...

Pāra acumirkļos viss palika kluss kā kapā. Tikai no āra spiedās savāds nenoteikts troksnis pa logiem. «Kūts deg!» kāds iesaucās, pārtraukdams drūmo klusumu. Radās liela kņada. Vecie kungi skrēja iztrūkušies šur un tur; dāmas ķērca un vaimanāja, citas raudāja pilnā balsī, dažas aizturēja ausis un acis abām rokām. Vecais Vestfāls, bāls un gurdens, kā pus bez samaņas, bij atlaidies lēnkrēslā, un Lūcija viņam turēja ūdens glāzi pie lūpām. Vecā baroniete bij nokritusi ceļos pie lēnkrēsla, skūpstīja barona slābano roku un vaimanāja: «Tu nedrīkst mirt, tu nedrīksti mirt!» Bet no visiem viesiem neviens nesaprata, ko iesākt. Tikai pats Zandens palika mierīgs, kā bijis. Vispirms viņš uzmeklēja ārstu, kurš kādā attālākā istabā ar dažiem vecpuišiem sēdēja pie kāršu galda, un atveda to pie Vestfāla. Tad viņš skaļā balsī izskaidroja kundzēm, ka neesot it nekādu briesmu, vējš dzenot liesmas no muižas ārup... Bet trokšņa dēļ dāmas varot doties uz mājas otro spārnu, uz dārza pusi. Tad viņš noskūpstīja Lūciju uz pieres, teikdams: «Uzraugi, ka viss iet kārtīgi, mana drošā sirsniņ!» — uzmeta sev mēteli uz pleciem, apvilka kalošas un izgāja

ārā uz ugunsgrēka pusi. Tad attapās arī daži kungi un devās viņam pakaļ, kamēr citi palika pie kundzēm un pūlējās tās apmierināt.

Strautmalis stāvēja pie loga, drūmu domu pilns, un raudzījās uz ugunsgrēku. Laikam uguns bij pasprukusi laidaros, kuri pieslējās kūtīm otrā pusē, jo no asās jumta līnijas varēja nomanīt, ka liesmas vēl nebij pārņēmušas paša kūts jumta. Reizēm liesmas it kā saplaka, sagrima sevī, lai tad atkal kā svelošs blāķis šautos uz augšu, neskaitāmas dzirkstis kaisīdams uz visām pusēm melnajā naktī. Uguns rūkšana un koku brakšķēšana bij skaidri sadzirdama arī te, zirgi zviedza kā trakās izbailēs, lopi mauroja, cilvēki kliedza, skrēja ar lukturiem, un pa tumsu aitas blēja... Bet caur visu šo troksni Strautmalim mācās virsū atmiņa, it kā viņš sava brāļa seju vēl vienumēr redzētu aiz loga. Viņš novērsās no loga un piegāja pie zāles durvīm. Vecais barons jau bij atžirdzis un laida savu nogurušo skatienu apkārt, it kā kaut kā meklēdams. Strautmali pamanījis, viņš to māja pie sevis.

«Cik neuzmanīgi tagad tie ļaudis ar uguni rīkojas!» viņš lēnā balsī runāja, kad Strautmalis bij piegājis viņam klāt. «Tur tagad sadeg tik daudz dzīvībiņu... klausaities, kā tie lopiņi sauc cilvēku palīgā! Un cik briesmīgi vajag būt tagad tam cilvēkam ap sirdi, kura neuzmanības dēļ šī nelaime notikusi!»

«Nu, Vestfāl,» kāds drukns kaimiņu muižnieks iesaucās, «man šķiet, ka te nav vietā runāt par neuzmanību! Te parādās tā pati ļaunprātība, kas visu šo vasaru visā apkārtnē jau izpostīja tik daudz meža... Jā!» viņš gluži sasarcis sauca. «To es allaž esmu teicis, un pie tā es palieku: reiz jādara gals visām šām briesmām! Cik ilgi te lai cilvēks vēl ir drošs par savu dzīvību? Papriekš mežus, tad ēkas un kustoņus, beidzot arī pašus cilvēkus... Tas jau ir to jauno ideju ceļš!»

Strautmalis tapa drīz bāls, drīz sarkans, druknā kunga vārdus dzirdēdams. Varēja skaidri manīt, ka šie pārmetumi tika izteikti ar nodomu. Bet Strautmalis ir nedomāja aizstāvēties. Ko te lai teiktu, ko lai aizstāvētu, kur arī viņš pats bij līdz dvēseles dziļumiem satriekts no šās ugunsliesmas, kas velnišķā kārtā bij pratusi nevainīgus un sirsnīgus priekus pārvērst par vaimanām un sirdssāpēm.

Vecais Vestfāls saprata, kas notikās kandidāta dvēselē. «Strautmal,» viņš teica, un acis viņam atkal iemirdzējās,

«dodiet man savu roku: un, lai visi te mums teiktu, ka tas tur ir noziedznieka darbs, mēs abi tā tomēr neticēsim. Nav mūsu draudzē tāda cilvēka, kurš spētu tīšu prātu nodarīt vecajam Vestfālam šitādas sāpes... Un jūs redzēsiet, kungi, ka mums paliks taisnība!» viņš vēl piebilda, pret apkārtstāvošajiem pagriezdamies.

Tai pašā acumirklī durvis ar sparu tika atgrūstas un pa tām ieskrēja jaunais Vestfāls vēl tāpat ar mēteli uz pleciem.

«Tēvs, tēvs,» viņš sauca, «kūts nemaz nedeg! Aizdedzies tikai salmu šķūnis aiz kūtīm. Volfgans teic, ka neesot ne mazāko briesmu...»

Vecais Vestfāls noskatījās paceltu galvu visapkārt.

«Nu, kungi, vai redzējāt?» viņš jautāja.

«Bet pats no sevis taču salmu šķūnis nebūs aizdedzies!» druknais kungs iebilda, vairāk gan tikai ar jauno Vestfālu runādams.

«Noziedznieks taču neietu aiztikt salmu šķūni, kur divdesmit solu tālāk stāv kūtis!» Vestfāls dzīvi iesaucās. «Bet paldies Dievam, bērni! Paldies Dievam, Lūcija, ka tava prieku diena netika iezīmēta ar noziegumu!»

Meita pieglauda bāli skaisto vaigu pie tēva sirmās galvas un slepeni noslaucīja divas spožas asaras.

«Mēs taču neesam nevienam ļauna darījuši, tēvs,» viņa tad mierīgi sacīja, «kādēļ tad lai mums būtu kāds ienaidnieks?»

Pamazām liesmas aiz kūts saplaka. Dāmas apmierinājās, kungi sāka jau pat zoboties paši par savu dūšu. Ienāca pēc kādas pusstundas arī Zandens un iegāja tāpat ar visu mēteli papriekš savā darba istabā. No turienes viņš par brītiņu iznāca mierīgu, bet nopietnu seju.

«Nu, tēvs,» viņš runāja, pie Vestfāla pieiedams un Lūcijas roku saņemdams savējā, «vai atkal spirgts?»

«Paldies, Volf!» Vestfāls pieceldamies atbildēja. «Viss atkal kārtībā... it īpaši, kur es zinu, ka traucējums mana bērna goda dienā noticis tikai nejauši. Teic muzikantiem, lai atkal spēlē! Bet mani gan tu aizbildini: mazurkas laikam savā mūžā vairs netikšu dejojis.»

Īsta jautrība tomēr vairs neieradās. Bij jau arī laiks atstāt jaunsalaulātos netraucētus. Strautmalis atvadījās, lai brauktu uz māju. Bet Zandens ieveda pirms šķiršanas viņu vēl savā rakstāmā istabā, atslēdza galda atvilktni un izņēma no tās samīdītu, raķetei līdzīgu daiktu ar pusnodegušu degli, un rādīja to Strautmalim, pie tam ar galvu pamezdams uz kūts pusi.

«Šitā vakara es tik drīz jums neaizmirsīšu, Strautmal,» viņš drūmi teica. «Jūsu rokās tagad stāv tas, vai lai es viņu jel kad aizmirstu.»

DESMITĀ NODAĻA

Par kāzu ceļojumu Zandenam un Lūcijai nemaz nebij ko domāt. Daudz un dažādas lietas nebij izvedamas galā, ja paša Zandena nebij klāt. Tā vispirms jau pakaļmēklēšana pēc ugunspielaidēja salmu šķūnim. Zaudējums pie šķūņa gan nebij nekāds lielais, bet Zandens šo gadījumu veda sakarā ar visiem tiem meža degumiem, pēc kuru cēloņiem viņš visu vasaru jau bez sekmēm bij meklējis. Un otrkārt: lunti, kuru viņš rādīja Strautmalim, viņš bij atradis pie laidarīem kādā salmu klēpī, kas bij nolikts tā, ka liesmām no tā vajadzēja visādā ziņā aizņemt laidarus un kūtis. Neizprotama palika tikai tā lieta, kas gan bij šo lunti vēl īstā laikā samīdījis un tā apdzēsis. Bez tam vēl otrā dienā pie saules gaismas bij atrastas grāvī, kas veda no laidaru tuvuma pār tīrumu uz pļavu mežmalā, dīvainas pēdas. Skaidri varēja noprast, ka te kāds cilvēks bij skrējis lielā skubā uz meža pusi. Pēdas bij tiktāl zīmīgas, ka gājējam bij bijuši lāpīti zābaki kājās un turklāt ar tādu pavisam neparasta veida ielāpu. Pēdas varēja dzīt līdz upītei, kas tecēja pa pļavu gar mežmalu. Pār upīti lēkdams, bēdzējs laikam bij paslīdējis un iekritis dziļumā... izmaisītais krasts rādīja, kur viņš bij kāpis laukā. Šās pašas pēdas atrada an otrā pusē muižai uz jaunapsētā rudzu tīruma; bet tur viņu tuvumā atrada visgarām arī otras — mazākas sievieša vai bērna pēdas. Zandens izmeklēja no vīrieša pēdām kādu, kas ļoti skaidri bij iespiedusies mālainā grāvja malā, lika to ar visu viņas tuvāko apkārtni rūpīgi izrakt, aiznest uz muižu un izkaltēt. Tad tika no ģipša viņa it kā formā iztaisīts zābaka pēdas veidols. Zandens saaicināja klusām visus pagasta kurpniekus un rādīja tiem pēdu, vai tie neatceroties kādreiz uz kāda zābaka likuši šādu ielāpu. Beidzot kāds vecs kareivis, kurš nodarbojās arī ar zābaku lāpīšanu, pazina šo pēdu. Priekš dažiem gadiem viņš līdzīgu ielāpu bij licis nelaiķa Jaunbebru saimniekam uz zoles. Zandens ar policijas ierēdni tūliņ nobrauca uz Jaunbebriem, izmeklējās tur pa visu māju, bet mirušā saimnieka zābaku tur neatrada. Ilze teicās tos atdevusi kādam garāmgājējam ubagam. Savādi bij tikai tas, ka arī priekš Strautmaļu Jēkaba tur neatrada nekāda apava, kaut gan daži mājinieki izteicās, ka, vesels būdams, viņš dažureiz valkājis zābakus. No Jēkaba paša nevarēja nekā izdabūt. Viņš gulēja karsonī jau no tās sestdienas, kad svētdien laulājuši Zandenu... to apliecināja visi mājinieki vienbalsīgi, jo viņš palicis guļot mājās, kad citi gandrīz vai visi devušies pēc laulāšanas vai nu uz Zvirgzdu muižu, vai arī uz biedrības namu, kur bij sarīkota izpriecāšanās Raudupes pagasta ļaudīm. Ilze turpretī neielaidās it ne uz kādiem izskaidrojumiem, aprobežodamās pa lielākai daļai vai nu ar «es nezinu», vai arī «prasait viņam pašam». Tādēļ arī izmeklēšana uz šo pusi bij uz kādu laiciņu jāpārtrauc; bet Zandens tomēr nenogurdams krāja visas zīmes, kas varētu cik necik ienest skaidrību šai tumšajā lietā.

Bet tās nebij viņa vienīgās rūpes. Šovasar tā viņš, kā arī vecais Vestfāls bij noslēguši lielus meža pārdošanas līgumus ar jaunā dzelzceļa direkciju, tai pārdodami kokus slīperiem un brusām. Tādēļ viņi arī bij ataicinājuši kādu lietpratēju mežakungu, kas lai apskatītu viņu mežus un noteiktu, no kuriem apgabaliem jācērt pārdotie koki. Šis kungs nu viņus bij darījis uzmanīgus uz dažām itin nepatīkamām lietām. Viņš bij teicis, ka abas muižas pēc taisnības nedrīkstot pārdot ne pagales, kamēr tām vēl jāpilda līgums ar inženieri Strautmali. Pirmo gadu gan Strautmalis nebij prasījis vairāk kā tikai dažas tūkstoš asis, bet pēc līguma viņam bij tiesība uz trīsdesmittūkstoš asīm gadā. Un, ja Strautmalim būtu iespējams izlietot visu šo koku vairumu katru gadu, tad Zvirgzdu muižas un Raudupes slavenie meži būtu izpostīti desmit, divpadsmit gados, it īpaši tagad, kur tik daudz koku pārdots dzelzceļam. Par kārtīgu meža saimniecību tad vairs nevarot ne sapņot...

Veco Vestfālu šī ziņa lieliski satrieca. Viņš bez maza bij jau gatavs atkāpties no līguma ar dzelzceļa valdi, ciezdams pie tam ievērojamus zaudējumus. Tikai ar mokām Zandens viņu no tā atturēja, pierādīdams, ka Strautmalis nekādi nevarot izlietot savās fabrikās vairāk koku par gadu kā tikai pusi no līgumā minētā augstākā asu skaita. Zināms, arī tā jau mežiem būšot drusku jācieš, bet tas zaudējums vieglāk būtu panesams. Vestfāls nebij tik viegli apmierināms. Tādēļ Zandens nopūlējās caurām dienām, krādams ziņas un skaitļus gan par Strautmaļa fabriku darba spēju, gan par viņu mežu koku daudzumu. Bez tam viņš vēl neatmeta cerības vai nu piespiest Strautmali pārdot savu uzņēmumu, vai arī sašaurināt viņa apgrozāmo kapitālu tādā mērā, ka mežiem no tā nedraudētu nekādas briesmas. Dažas dienas viņš staigāja apkārt, dziļās domās nogrimis. Bet tad viņš atkal atdabūja savu spirgtumu. Vēstneši tika sūtīti uz visām pusēm, telegrammas saņemtas un izsūtītas, neskaitāmas vēstules rakstītas... Dažas dienas Zandens pats netika no ratiem gandrīz nemaz laukā, apbraukdams vai pus apriņķi. Pa Vilku purvu bradāja vairākas dienas sveši kungi Zandena vadībā. Varēja paredzēt, ka tiek sagatavots kas svarīgs.

Strautmalis, inženieris, arī gan nesnauda, jo no nākošās akcionāru sapulces viņam daudz kas atkarājās. Ja viņam tur neizdevās dabūt naudu priekš krājkases parāda termiņa, tad viņam varēja klāties grūti.

Akcionāru sapulce bij nolikta uz augusta beigām. Strautmalis papildināja savus aprēķinus, iesniedza arī kāda ievērojama ceļu inženiera domas par projektētās stigas drošumu. Bij jādomā, ka beigās Zandens pieļausies, redzēdams, ka nebūs iespējams nomākt Strautmaļa fabrikas. Pape jau tagad, to pa zemesceļu uz diezgan attālo dzelzceļa staciju vedot, atmeta pietiekošu peļņu, kurai katrā ziņā bij jāpaceļas, līdz atvērs jauno dzelzceļu. Gan daudzi no guberņas pilsētas tirgotājiem taisījās atrauties no viņa, kad nāca zināms par vekseļa nozušanu; bet mazākie tirgotāji un amatnieki turējās pie viņa, un lielajiem bij jāpieļaujas preces krietnuma un lētuma dēļ. Un bij paredzams, ka arī pieprasījumi pēc stikla būs lieli. Tikai vienu divus gadus, tad viņš visiem šiem grūtumiem būs pāri!

To pašu domāja arī vecais Vestfāls un Zandens, braukdams uz akcionāru sapulci, kas bij nolikta uz augusta beigām. Gandrīz visu ceļu viņi disputēja tikai par šo lietu. Vestfāls bij tais domās, ka šiem pienākoties pabalstīt visiem spēkiem Strautmaļa uzsākumu. Tas nākšot visam apgabalam par labu. Zemniekiem būšot darbs un peļņa ziemai. Caur to viņi tikšot atturēti aizplūst uz pilsētu, un tādā ziņā te tik drīz nebūšot manāms laukstrādnieku trūkums. Viens no zemkopības galvenajiem palīgiem nākotnē būšot taisni šitādas pa visu zemi izkaisītas rūpniecības iestādes.

To tuvumā uzplaukšot zemkopība. Zandens rūpniecības ietaišu labdarīgam iespaidam uz apkārtnes zemkopību daudz nepretojās. Bet runa te esot par to, kam pieder šās ietaises. Un tur tad šim stingri jāuzstājoties pret to, ka tās topot bezapzinīgiem cilvēkiem par līdzekli, ar ko izpostīt lielgruntniecību. Pie tam viņš aizķēra to, cik lieliski tikšot nopostīti šo meži.

Akcionāru sapulci atkal vadīja Zadens. Nāca apspriešanā arī Strautmaļa lieta. Zandens pats nekā neteica, zinādams, ka biedru vairums bij pret drīzu izmaksu. Jauns cilvēks lūdza vārdu. Stostīdamies tas izteica domas, ka izmaksāt kādu summu Strautmalim neesot nedz iespējams, nedz derīgi. Strautmaļa iesūtītie papildu skaitļi nekam nederot. Tie esot sastādīti pēc tagadējiem apstākļiem, kur sniegs mežos tikai lēnām kūstot un ūdeņi tādēļ pamazām notekot. Bet Strautmalis jau taisni strādājot pie šo mežu iznīcināšanas. Uz klajumiem mežu nesargātais sniegs piepeši kusīšot, pārplūdināšot purvu un izskalošot dzelzceļa dambi. Vai nu lai Strautmalis atsakoties no mežu izskaušanas, vai ar lai viņam neizmaksājot honorāru, līdz būs pierādīts, ka dambis diezgan drošs, un zināms, cik viņa ārkārtējā nostiprināšana īsti izmaksājot... Tās visas bij Zandena domas, un tādēļ sapulcēto vairums likās ar jauno cilvēku būt vienis prātis. Tas jaunekli sajūsmināja vēl uz kādu teikumu. Arī kārtas intereses un gods esot jāaizstāv. Tādi elementi kā zināmi kungi nedrīkstot iespiesties un ieplēsties mūsu zemē. Ļaunums jāizravējot, pirms viņš iesakņojies... Arī tam piekrita sapulcētie. Tad vecais Vestfāls vēlējās runāt.

Ilgi viņš nevarēja atrast vārdus aiz uzbudinājuma. Viņam pasniedza glāzi ūdens. Viņš nodzērās un iesāka nevienādā, uztrauktā balsī:

«Mani kungi! Te tika minēti daži skaitļi un aprēķini inženierim Strautmaļa kungam par sliktu. Es šo skaitļu pareizības vai nepareizības kontrolēt nevaru; un man šķiet — te, ātri viņos noklausoties, tā neviens no mums nevar. Tādēļ, pēc manām domām, nebūtu pareizi, ja mēs uzņemtos viņu dēļ kaut ko nospriest. Mums te priekšā ievērojama inženiera atsauksmes, kas runā Strautmalim par labu. Tās mēs nedrīkstam nobīdīt pie malas. Katrā ziņā vienkāršākais un dabiskākais ceļš šai lietā būtu — nodot jautājumu kādas komisijas vai šķīrēju tiesas pārbaudīšanai, kurā būtu locekļi no abām pretējām pusēm. Jo tā mēs nedrīkstam aizmirst, mani kungi, ka mūsu vilcināšanās atnes šim jaunajam, apdāvinātajam cilvēkam postu. Viņš ir savos aprēķinos uzņēmis kā faktoru arī mūsu godaprātu un labvēlību viņa pasākumiem, un nu izrādās, ka šis faktors ir nepareizs. Un neņemiet man par ļaunu, ka esmu atklāts, mani kungi! Mani sirmie mati lai man piešķir šo tiesību un turklāt tā lieta, ka Strautmaļa posts izsargātu mani varbūt no zaudējumiem. Uz to laikam zīmējas mana godātā papriekšrunātāja vārdi par mūsu kārtas intresēm un godu. Mani kungi, par inženiera skaitļiem es neuzņemos līdzi runāt; bet par mūsu kārtas interesēm un godu lai arī man būtu atļauts teikt kādu vārdu! Un tur, mani kungi, es esmu nosirmojis, tai pusē stāvēdams, kas vispirmā kārtā skatās tikai uz godu. Intereses tur vienlīdzīgas. Mantu, naudu, muižas mēs varam zaudēt; ārējas varas, dzīves pārgrozība to mums var atņemt; bet mūsu gods lai ir neatkarīgs no ārienes un nesaistīts ar ārieni! Tas lai pastāv un nozūd reizē ar mums kā pēdējais dēlis, pie kura kuģnieks turas, kuģim bojā ejot. Tas viss var būt, ka Strautmalis mani nomāks. Var arī būt, ka viņa līdzekļi nav bijuši gluži skaidri, ka viņš ticis spiests uz netaisniem ceļiem. Neprasīsim, kas viņu uz to spiedis... varbūt arī tur mēs paši izrādītos par vainīgiem... Neprasīsim it nekā ne par Strautmali, nedz par mūsu interesēm; prasīsim tikai to, vai spriedums, kuru nupat gribam taisīt, saietas ar mūsu godu; jeb vai mēs nestājamies ar to līdzās Strautmalim, līdzās žīdu baņķieriem? Es zinu, ka tagad arī muižniecībā sāk atskanēt citādas balsis. Zinu, ka šie mani mūsu kārtas ideāli tiek jau nereti saukti par pārspīlētiem. Bet es no viņiem neatkāpšos. Līdz savam vecumam es esmu pie viņiem turējies, un tie mani uzturēs spirgtu un iekšķīgi stipru līdz manai kapa malai, tie paliks man, ja Strautmalis un jaunie laiki man visu citu atņemtu. Un to es nepārdodu, mani kungi! To lieciet vērā! Spriediet, kā gribat, bet uz to jūs nedrīkstat atsaukties, sevi aizbildinādami, ka, veco Vestfālu žēlodami, jūs esat stājušies uz ceļa, kas ar veco muižnieku pārliecību nav savienojams. Nomākt mūs var, bet ne uzvarēt!»

Ar katru tālāku teicienu Vestfāla balss tapa mierīgāka. Kā mierīga straume viņa beidzot plūda — bez pārtraukumiem, bez steigšanās, bez ūdens kritumiem un krācēm. Mierīgi viņa spiedās uz priekšu, it kā apzinādamās sava iekšējā spēka, saprazdama, ka viņai nenākas uztraukties un kult putas, ja ceļā gadījušies divi trīs akmeņi Bet, ja kāds mēģinātu viņu iesprostot, tad viņa drusku paceltos un tikpat mierīgi aizbīdītu projām pašu kavētāju un viņa taci.

Iesākās nobalsošana. Zandens pārsteigts nolūkojās uz vienu un otru kungu, kurš agrāk bij solījies balsot pret izmaksu Strautmalim un tagad balsoja par drīzumā ieceļamu šķīrēju tiesu. Ja nebūtu tirgotāju partija viņam palikusi uzticama, tad viņa nodoms pilnīgi izkristu cauri. Tagad balsis izdalījās taisni uz pusēm. Viņam pašam kā vadītājam nācās teikt izšķirošo vārdu. Un viņš to teica, uz Vestfālu neskatīdamies:

«Šādas balsošanas iznākums mani spiež meklēt vidus ceļu. Tādēļ es lieku priekšā: vai nederētu iecelt izmeklēšanas komisiju no abām pusēm, bet viņas spriedumus pārbaudīt un apstiprināt nākošā vispārējā sapulcē?» Un tā ar nosprieda. Strautmalis varēja atkal gaidīt uz lietas izšķiršanu.

Zandens bij pratis visu sarīkot tik veikli, ka vecais Vestfāls ne sapņot nesapņoja, kur meklējams īstais avots nelabvēlībai pret Strautmali. Viņš palika tai pārliecībā, ka Zandens darījis tikai sapulces gribu.

«Teorijā, mīļo Volf, jau mēs varam izķildoties visādi,» — tā viņš mēdza nobeigt savus disputus ar Zandenu, «bet dzīvē — to es skaidri zinu — mēs sastapsimies pie katra jautājuma tai pusē, kurā par ceļa rādītāju muižnieka gods un pienākums.»

Pēc akcionāru sapulces dzīve Raudupē pieņēma atkal savu parasto, darbīgi čaklo gaitu. Lūcija daudzreiz pārbrīnījās par savu vīru, kā viens cilvēks pavisam varot tik daudz strādāt. Dažu rītu viņa atrada pa desmit vēstuļu uz viņa rakstāmā galda, visādus paziņojumus, plānus, aprēķinus. Viņa tur gan nekā nesaprata, un vīrs arī nekad viņai neuzmācās ar sarunām par savām darīšanām. Pie viņas būdams vai ar pie galda, viņš allaž atrada laiku parunāties, pajokoties ar viņu; nekad viņš nežēlojās par laika trūkumu, nekad nebij steidzīgs, nevaļīgs... Bet tomēr Lūcija nomanīja, ka viņa domas vienumēr grozījās ap dažādiem aprēķiniem. Dažreiz viņai likās, ka viņš darot divas lietas uzreiz; jokojot ar viņu un rēķinot savus rēķinus; smaidi ap lūpām, bet acis tik nopietnas, tik aukstas... Un šādos brīžos viņai tika kaut kā žēl. «Es tomēr viņam esmu tikai paijiņa,» viņa noskumusi domāja. «Viņš tur par savu pienākumu mani paglaudīt, bet dzīves uzdevums viņam citur.» Un, lai izsargātu Zandenu no šādas divdarbības, viņa lūkoja iepazīties ar vīra darīšanām, lai tā varētu pamudināt viņu runāt par to pašu, par ko viņš nopietni domāja. Zandens viņai ar laipnu smaidu atļāva rakņāties pa saviem papīriem; laikam būdams pārliecināts, ka viņai šī rotaļa drīz apniks.

Un varbūt tā ar būtu, ja Lūcijai nejauši nenāktu rokā kāds vēstuļu aizsainītis, kurā atradās baņķiera ziņojums par inženiera Strautmaļa lietu līdz ar vīra piezīmēm un atbilžu pirmrakstiem. Šis aizsainītis — kā skaidri varēja nomanīt — nebij nodomāts cita cilvēka ziņkārībai; tikai Lūcijas dzīšanās cik necik ieskatīties sava vīra pagātnē uzvadīja viņu uz šo vēstuļu slēptuvi. Bet par to viņa arī gribēja ar šo jautājumu pamatīgi iepazīties.

Daudzas lietas viņai vēl palika tumšas. Dažas vēstules turpretī viņai ļoti labi paskaidroja domu starpības starp viņas tēvu un Zandenu. Viņa vēl atminējās, cik uztraukta bij māte to dēļ. Īstais iemesls, kā viņa tagad saprata, bij tā pati Strautmaļa lieta. Pārējās tumšās vietas viņai paskaidroja Marija, cik jau nu viņa pati zināja.

Lieta bij skaidra: Strautmalis prasīja par kaut kādu plānu naudu no akciju biedrības; bet viņas vīrs visādi dzinās naudas izmaksu novilcināt. Viņas tēvs turpretī stāvēja Strautmaļa pusē. Kādēļ gan Zandens kavēja šo izmaksu?

Marija viņai bij likusi saprast tikai to, ka Strautmalim bez šās naudas uz nākošo ziemu atkal draud bankrots, kuru tas šopavasar tikai ar milzīgām pūlēm novērsis. Katrā ziņā Zandens to zināja. Vai viņš vēlējās Strautmaļa izputēšanu, tāpat kā jau bij izputējis vecais Strautmalis? Viņai tas ķērās sāpīgi pie sirds, ka Zandens inženierim nevēlēja labu. Kas tam bij par iemeslu? Un ar nenogurstošu cītību viņa sāka rakties arvien dziļāki Zandena papīros iekšā, izlietodama visus brītiņus, kamēr Zandena nebij mājā. Un it īpaši septembra mēnesī tas atgadījās ļoti bieži.

Beidzot viņa sāka noprast, ka starp Zandenu un Strautmali notiek sistemātiska cīņa. Viņa sāka apbrīnot abus šos vīriešus. Viņi cīnījās, zobus sakoduši, nevaimanādami par dabūtiem dūrieniem, nedraudēdami, nelūgdamies, nesaukdami palīgā... kā divi nāvīgi ienaidnieki, kas satikušies vientuļos kalnājos augstu pie klints uz celiņa, kur tikai vienam ir telpa.

Bet viņas līdzjūtība tomēr svērās uz Zandena pusi. Ne tādēļ, ka tas bij viņas vīrs. Bet viņa cīņā tā viscauri redzēja tikai skaidrus līdzekļus, bruņniecisku izturēšanos. Turpretī pie Strautmaļa lipa kaut kas tumšs, netīrs, riebīgs... kas tas īsti bij, nevarēja lāgā izprast, bet sakarā tas stāvēja ar kādu Zandenam nozudušu vekseli. Viņa noprata, ka ziņa par šā vekseļa zūdībām Zandenam telegrafēta taisni viņa saderināšanās vakarā un ka tādēļ viņš toreiz piepeši bij aizbraucis uz pilsētu. Un kā viņa otrā dienā bij gražojusies, kā noņēmusies viņu sodīt ar zināmu vēsumu, pieņemt apvainotas cietējas seju! Viņš panesa visus viņas untumus tik mierīgi, tik pacietīgi, bez kādas aizbildināšanās, kur taču viņam tā nāktos tik viegli. Bet viņš laikam gan bij gribējis taupīt Strautmaļa slavu ļaužu priekšā. Cik neprātīgi taču ir sievieši samērā ar vīriešiem! — tā viņa pati sevi daudzreiz norāja un noņēmās savam vīram ar divkāršu mīlestību un padevību atlīdzināt visu netaisnību, ko viņa tam nodarījusi savās domās... Nabadzīte, tā viņa nezināja, ka Zandenam bij arī vēl cita vieta, kur viņš uzglabāja visas vēstules, kas varētu uz viņu mest jel vismazāko ēnu. No šās slēptuves vēl nebij nozudis neviens svarīgs vai nesvarīgs papīrs. Tas bij kamīns ar savu uzticamo un nepļāpīgo liesmu.

Reiz viņa sēdēja pie šā paša kamīna pēc vakarīņām. Laiks bij atmeties vēss un drēgns, un Lūcija meta vienu malkas gabalu pēc otra aiz kamīna restēm nemierīgajā liesmā. Lampas viņa nelika šurp nest tādēļ, ka Zandens pēc dienas darbiem mīlēja te kopā ar viņu sēdēt un pa krēslu šo to runāt. Šovakar viņš bij sevišķi nopietns; viņa valoda skanēja sirsnīgi un laipni, bet bez tās pārgalvīgas jautrības, kas viņu pa reizei sagrāba, ar Lūciju kopā esot. Lūcija paņēma glītas standziņas, sakārtoja malku kamīnā labāk un tad atslēja galvu pret viņa krūtīm.

«Volf,» viņa teica, caur viņa kuplo bārzdu savus skaistos pirkstiņus vilkdama, «kādēļ tu mani precēji?»

«Kādēļ lai es tevis nebūtu precējis?» viņš atjautāja.

«Tādēļ, ka es tik maz zinu...» viņa atbildēja. «Es ar katru dienu vairāk tevi apbrīnoju. Kā tu viņus visus loki un vadi! Savu tēvu es mīlēju. Viņš ir tik labs... un, kad viņš sāk runāt tā no sirds, tad viņam tiek tādas skaistas acis. Viņš arvien runā no sirds. Tev ar ir skaistas acis, bet tev viņas vienmēr ir vienādas... drošas, mierīgas... Tu laikam viņu nepamirkšķinātu ātrāki arī tad, ja šī māja piepeši sabruktu. Un, lūk, tādēļ es tevi apbrīnoju! Bet tev vajadzēja citādas sievas... tādas, kura viena pati valda četrjūgu... tādas, kā Ģermāniju palaikam iztēlo... Es esmu tik bailīga. Vai zini, man pat tumsā dažureiz bail.»

«Un tu domā, ka es būtu pārskatījies, sev sievu izraudzīdams?» Zandens lēni vaicāja.

«Lieliski,» viņa atbildēja.

«Nē, sirsniņ, tavs vīrs lieliski nekad nepārskatās. Ja viņš kādureiz lieliski pārskatīsies, tad... Na, kam domāt par tādām lietām!»

«Bet es taču tavā labā nekā nevaru darīt!» Lūcija sūdzējās.

Zandens tikko manāmi pasmaidīja.

«Gan jau vēlāk, bērniņ... Bet arī tagad tu manis labā varī ļoti daudz darīt.»

«Nu?»

«Neņemt man par ļaunu, ka es tik daudz reizes un tik ilgi palieku no mājas projām.»

«Volf, vai tad tu tiešām domā, ka es vēl esmu tik bērnišķīga?»

«Nē, es zinu, ka mana sirsniņa ir prātīga. Bet tev jau ir tiesības prasīt no manis, lai mūsu laulības pirmajos mēnešos esmu jel mājā, kaut ar ne vienumēr ar tevi kopā.»

«Volf, es zinu, ka tev ir ļoti svarīgas darīšanas ārpus mājas. Tev tur ar Strautmali dažs kas jānokārto. Meža līgums tev un tēvam dara raizes. Tu baidies, ka malkas pievešana ziemā iznāks turpmāk par daudz dārga... un nolīgts ir, ka jums malka jāpiegādā pie dzirnavām... Un tad — ka meži par daudz tiks izcirsti... tagad nedrīkst pārdot mežu nevienam citam, ja negrib vēlāk pirkt priekš Strautmaļa malku par dārgu naudu. Jau tas, ka jūs nolīgāt ar dzelzceļa direkciju, atnesīšot jums lielus zaudējumus. Kā redzi, es jau arī labprāt mācos saprast tavas darīšanas!» Un, kaunīgi smaidīdama, viņa mēģināja paslēpt seju aiz viņa bārzdas.

Zandens saņēma viņas galviņu abās rokās un noskūpstīja viņu uz pieres. «Kur tad tu visu to mācījies, mazā?»

«No tām vecajām vēstulēm,» viņa atbildēja, «tikai vienas lietas es nesaprotu... tās ar to vekseli? Vai tur Strautmalis vainīgs?»

Zandena sejs drusku aptumšojās.

«Likumisku pierādījumu man tur nav,» viņš atteica.

«Bet pārliecināts tu esi, ka viņš zina, kur vekselis?»

«Katrā ziņā to viņš zina, ka man viņš tā vekseļa nav samaksājis. Un termiņš jau notecējis.»

«Viņam taču fabrika ejot gluži labi,» Lūcija atkal runāja, «un stikla fabrika arī drīz būšot gatava. Tad tak tu viņam droši vien vēl būtu pagaidījis šā parāda, kad viņš nespēja vasarā maksāt?»

Zandens ātrumā pārdomāja, kādas baņķiera vēstules Lūcija varēja būt lasījusi. Tad viņš atbildēja izvairīdamies: «Viņam būtu tādēļ jāgriežas pie mana baņķiera, bet viņš pat to nav darījis.»

Brītiņu abi klusēja. Tad Lūcija teica:

«Man Marijas žēl.»

«Vai tu domā, ka viņa taps Strautmalim par sievu?»

«Jā.»

Zandens padomāja.

«Tomēr grūti ticams,» viņš sacīja. «Marijai maz naudas. Un viņam uz ziemu vajadzēs daudz. Apprecēs kādu nekādu... bagātu.»

«Vai tad akciju biedrība viņam neizmaksās?»

«Priekš nākošās vasaras laikam nē...» Zandens drūmi atbildēja.

«Bet piedod, mīļais...» Lūcija runāja, «es šitā lāgā nesaprotu: kāda iemesla dēļ tad viņam neizmaksā? Un kādēļ mans tēvs vēlas, lai izmaksātu? Tīšām mans tēvs negrib būt netaisns ne pret vienu.»

Zandens nopūtās.

«Te, bērniņ, grūti saprast, kam taisnība, kam netaisnība...» viņš tad runāja. «Un tu man piedod, ka mūsu kāzu ceļojums bij jāatliek uz rudeni?»

Atbildes vietā Lūcija viņam apķērās ap kaklu.

«Neturi, Volf, manis par tik sevsmīlīgu, ka es nevarētu aizliegties, kad augstākas lietas to prasa! Uzliec man kādus grūtumus gribēdams... es visu darīšu, ko tu man liksi. Iecel mani par savu... kā tos zaldātus sauc, kas oficieriem tīra zābakus?»

«Nē, Lūcij: tevi mēs iecelsim par algas pasniedzēju turnīrā. Bet es nesīšu tavas krāsas...»

«Tas nebūs gluži taisni, Volf,» viņa smaidīja, «pēc senā bruņnieku paraduma jau arvien iznācis, ka uzvarētājs dabūjis ne tikai zelta važas par algu, bet arī algas pasniedzējas roku un sirdi. Tā pusalgas tev jau būtu rokā.»

«Īstam bruņniekam viņa sirdskundze jāiegūst katru dienu par jaunu!» viņš atbildēja, tās rociņu skūpstīdams.

«Un par pretinieku tev šoreiz gadījies viltots bruņnieks, kas šķēpu netur pēc priekšraksta,» Lūcija jokoja tālāk.

«Jā,» Zandens nopūtās, «Dieviņš zina, kas viss aiz šā vizira vēl slēpjas! Bet no segliem es viņu izcelšu!»

«Par to jau tu arī esi mans bruņnieks!» Lūcija sirsnīgi piebilda.

Tomēr Strautmalis nebij tik vienkārši izceļams no segliem. Komisija, kas bij aizbraukusi apskatīt dzelzceļa stigu pār Vilku purvu, vienojās, ka, vislielākais, par 10 000 rubļiem dambis esot tā nostiprināms, ka purva ūdeņi arī vislielākos domājamos ūdens plūdos tā neapskādēšot. Tādēļ neesot iemesla no Strautmaļa honorāra vairāk ieturēt kā 10 000 rubļu. Turklāt tilts pār Zvirgzdupi pie dzirnavām uz cieta pamata iznākot ievērojami lētāks, nekā uz agrāk projektētās stigas tas būtu bijis. Arī dzelzceļa zemes darbi ar šo rudeni gāja jau uz beigām, kādēļ nevarēja vairs lāgā aizbildināties ar to, ka neesot aprēķināms, cik īsteni izmaksāšot jaunais dzelzceļš. Jau tagad skaidri bij pierādāms, pirmkārt, ka versts neiznāk dārgāk, nekā iepriekš bij aprēķināts, un, otrkārt, ka pār purvu taisītā stiga neiznāk dārgāk par caurmēra cenu. Jau pacēlās akcionāru un arī pašas direkcijas vidū balsis, ka nedrīkstot ilgāk aizturēt Strautmalim solīto algu; jel kāda daļa no tās esot izmaksājama. Zandens manīja, ka Strautmalis tomēr vēl izkulsies arī no zināmās krājkases apkampieniem. Tad viņš nodomāja izspēlēt savu beidzamo trumpi; sūdzēt Strautmali pie tiesas.

Nevis aiz līdzcietības Zandens Strautmali līdz šim bij taupījis. Viņš labi zināja, ka viņa sarunai ar Strautmali Komercviesnīcā un vēlāk pēc teātra bij divi liecinieki: baņķieris un mašīnu fabrikas direktors. Tātad par to nebij ko bīties, ka parāds nevarētu tikt pierādīts. Bet viņš arī labi atminējās, ka, par vekseli runādams, viņš apņēmies to pats iekasēt no akciju biedrības direkcijas. Tagad, vekselim nozūdot, viss šis aizdevums bij pārvērties par vienkāršu parādu, un tādēļ Strautmalis varēja atsaukties uz šo norunu, piesaukdams abus minētos kungus par lieciniekiem. Viss jau var būt, ka viņi abi izteiktu — šie esot aizmirsuši sarunas sīkumus. Bet katrā ziņā Zandens neuzdrošinājās uzticēties divu cilvēku «aizmāršībai». Un turklāt Strautmalis, arvien pārsūdzēdams, lietu tomēr it viegli varēja novilcināt, līdz dabūja izmaksu no akciju sabiedrības. Līdz ar sūdzēšanu Zandenam būtu toreiz jāatsakās no asā ieroča: sacelt aizdomas par Strautmaļa uzticamību. Tagad lietas stāvēja drusku citādi. Lai ar Strautmalis novilcinātu varbūt parādu samaksāšanu viņam — un viss var būt, ka tiesa arī nespriestu piepeši visu samaksāt, — tad tomēr Zandenam varbūt izdotos — likt apķīlāt

Strautmaļa akcijas un skaidro naudu, kas tam nāktos no akciju biedrības. Pa to laiku pienāktu krājkases termiņš, un gan jau Zandena aģenti atrastu līdzekļus, kā sacelt iepriekšējā krājkases biedru ģenerālsapulcē neuzticību pret direkciju un pret Strautmaļa parādu. Strautmaļa parāds vairs netiktu pagarīnāts, obligācija nāktu pārdošanā, un tas jau būtu atkal solis uz priekšu. Vislabāk, zināms, būtu, ja Strautmalis pavisam sāktu noliegt savu parādu. Tad viņa kredīts uz ilgiem laikiem būtu satricināts. Šī cilpa papriekš bij jāizliek.

Viņš rakstīja Strautmalim, ka zināmais vekselis šim esot nozudis. Bet, palaizdamies uz Strautmaļa goda prātu, šis cerot, ka Strautmalis samaksāšot arī bez šā pierādījuma. Tā kā šim no mežu degšanām šovasar esot cēlušies zaudējumi, tad šā saimniecībai tas būtu nepanesams sitiens, ja arī minētie 30 000 rubļi šāda gadījuma dēļ ietu pazušanā. Šis tādēļ noliekot šās lietas visdrīzāko nokārtošanu Strautmaļa paša rokās.

Ilgāku laiciņu viņš nedabūja nekādas atbildes. Dzirdēja tikai, ka Strautmalis aizbraucis uz pilsētu. Arī Zandens uzcītīgi sāka sarakstīties un izmainīt telegrāfiskas ziņas ar baņķieri un saviem aģentiem, bet bij jau par vēlu. Izrādījās, ka Strautmalis tomēr bij pamanījis izlikto cilpu. Pilsētā nobraucis, viņš vispirms bij saticies ar mašīnu fabrikas direktoru pie sava studiju biedra, tās pašas fabrikas inženiera, laikam saziņā ar pēdējo. Tur Strautmalis uzvedis sarunu uz to — nezin, vai Zandens savu vekseli esot jau iekasējis no akciju sabiedrības? Direktors, kurš no iesākuma labprāt negribējis ne sarunāties ar Strautmali, labi atcerēdamies tumšās valodas par viņu, bijis pārsteigts par šo Strautmaļa vaļsirdību un atbildējis, ka — cik šis zinot, tad vekseli daudzinot par nozudušu. Strautmalis izbrīnījies, kādēļ šim par to nekas neesot ziņots. Direktora kungs taču skaidri laikam atminoties tā summas lielumu, kā arī visus sānu noteikumus pie līguma noslēgšanas. Direktors, kurš allaž mēdza lielīties ar savu atmiņu — pat dzērumā dzirdēto šis nekad neaizmirstot —, atstāstīja visu toreizējo sarunu, Strautmaļa biedram klāt esot, apstiprinādams uz Strautmaļa vaicājumu arī to, ka Zandens pats teicies iekasēt parāda summu. Nu Strautmalis teicis — šim tad katrā ziņā jāgādajot, lai Zandens tiktu atkal pie savas naudas; direktors lai esot tik laipns un lai uzrakstot šo savu liecību; līdzīgu dokumentu šis pagādāšot no baņķiera un tad lūgšot akciju biedrības valdi, lai tā izmaksātu Zandenam šo summu arī bez zināmā vekseļa, tikai uz nodoto liecību pamata. Direktors ar lielu prieku bij izpildījis viņa lūgumu un tad vēl visi trīs ļoti sirsnīgi pavadījuši vakaru kopā. Baņķieris vēl gan no Zandena nebij nekādas ziņas dabūjis, tomēr viņš šādās lietās bij vairāk slīpēts nekā direktors un no iesākuma nekā neatminējās. Tikai kad Strautmalis viņam parādīja direktora rakstu, tad arī baņķieris tapa draudzīgāks, sita viņam uz pleca un teica: «Nu, kā rādās, tad jūs Zandenu vēl noveiksiet. Viņš ir par daudz vispusīgs... mūsu laikos tā vairs neiet!» Un arī baņķieris parakstīja direktora liecību.

Tad Strautmalis bij nobraucis pie galvenā akciju biedrības direktora un izstāstījis tam vaļsirdīgi Zandena nolūkus. No bankrota šo pasargājusi tikai vekseļa piepeša nozušana. Parāda šis nekad neesot gribējis noliegt, bet allaž bijis tais domās, ka Zandens naudu jau iekasējis un tikai piemirsis viņam par to ziņot. Tagad šim nu ceļoties tāds jautājums: ja šis lūdzot direkciju izmaksāt norunāto skaidro naudas summu visu Zandenam, tad šim vajagot kādas nekādas drošības par to, ka ap jaunu gadu šis varot dabūt kādu daļu no viņam pienācīgām akcijām, jo citādi šā parāds krājkasei varot šim atnest postu. Tādēļ šim būtu ļoti pa prātam, ja skaidro naudu izmaksātu šim pašam, bet Zandena parādu nodrošinātu ar pietiekoši lielu akciju skaitu, kuras — vajadzības brīdī — varot tikt pārdotas par tirgus cenu. Direktors jau visu šo lietu labi saprata. Zandena aģents bij paguvis jau iepriekš ar viņu izrunāties. Viņa simpātija svērās uz Zandena pusi, bet nebij arī noliedzams, ka Strautmalim ļoti daudz tiesības uzstādīt šādus prasījumus. Nevarēja zināt, kā skatīsies citi direktori uz šo lietu. Tādēļ viņš deva Strautmalim padomu, lai vispirms lūkojot lietu nokārtot ar pašu Zandenu. To pašu teica arī visi citi direktori. Strautmalis bij apmierināts. Tagad Zandens jel vairs nevarēja izpaust, ka viņš grib slēpt savu parādu. Un tiešām: veikalnieku aprindās domas par Strautmali sāka dalīties. Vai nu tas nāca no tā, ka notikums ar vekseli tagad dabūja citādu nokrāsu, vai arī veikalniekus pārsteidza tas, ka Zandena agrāk tik daudz slavētā apķērība nu jau trešo reizi bij izmuļķota... un ļaudis palaikam stāv uzvarētāja pusē... katrā ziņā Strautmaļa vārdu tagad jau izrunāja citādi.

Strautmalis lika noņemt apstiprinātus norakstus no direktora un baņķiera liecībām un brauca uz māju. Dzirnavās viņš tikai pārmainīja zirgus, nomazgājās, apvilka citas drēbes un brauca uz Raudupi.

Zandena nebij mājā. Lūcija sēdēja viena pati viesu istabā pie klavierēm, kad viņai paziņoja — inženieris Strautmalis esot atbraucis. Viņa lika aizvest to uz kungu pīpējamo istabu un apdomājās, ko darīt.

Pirmās domas viņai bij — likt viņam gaidīt vienam pašam, līdz atbrauc vīrs. Viņai nepatikās apsveicināties ar šo riebīgo un netaisno cilvēku. Tā nakts, kur viņš sita savu brāli, tai pārāk gaiši nāca atmiņā. Jau toreiz viņa bij paredzējusi, ka viņš netaisns un cietsirdīgs cilvēks. Bet ieaudzētās pieklājības jūtas uzvarēja. Ja kandidāts Strautmalis viņu redzētu tā paceltu galvu uz kungu istabu ejam, viņu pārsteigtu lielā vienādība starp Vestfāla kundzi un viņas meitu.

Strautmalis, viņai ienākot, piecēlās no sēdekļa un sveicināja. Lūcija atņēma sveicienu, galvu paliekdama, bet rokas ciemiņam nesniedza. Tā viņa nebūtu darījusi ne par kādu naudu.

«Jums, inženiera kungs, gan laikam jau teikts, ka mans vīrs tikai vēlu vakarā gaidāms atpakaļ?» viņa iesāka tai pašā drusku apvainotā un uz pieklājības robežām aizrādošā balsī, kā viņas māte to līdzīgos gadījumos mēdza lietot.

«Jā, žēlīgā kundze,» Strautmalis mierīgi atbildēja, «un tādēļ es gribēju padevīgi lūgt pateikt fon Zandena kungam par kādu veikala lietu, kuras es nedrīkstu uzticēt šejienes dienestniekiem.»

Lūcija norādīja Strautmalim uz kādu krēslu pa gabaliņu no tā dīvāna, uz kura pati apsēdās tā, ka zaļo drēbi pārvilktais kāršu galds atradās starp viņiem abiem.

Strautmalis izvilka dažus papīrus no krūšu kabatas.

«Jums, žēlīgā kundze, varbūt būs zināms, ka fon Zandena kungam nozudis kāds parāda raksts par trīsdesmittūkstoš rubļiem, kurus viņš laipnā kārtā man aizdeva. Neilgi atpakaļ viņš man par to ziņoja. Bet, kā es noprotu no fon Zandena kunga vēstules un arī no dažu kungu stāstiem pilsētā, tad fon Zandena kungs laikam ir piemirsis, ar kādiem tuvākiem noteikumiem viņš man šo summu aizdeva. Man nākas no dzelzceļa akciju sabiedrības lielāka summa; no šās sabiedrības viņš teicās iekasēt aizdoto naudu. Līdz šim tas nav noticis — laikam tādēļ, ka vekselis pazudis. Tādēļ es tagad pagādāju to kungu liecības, kuri pie mūsu norunas bij klāt, un atvedu viņam apstiprinātus norakstus no tām. Gribēju jūs, godātā kundze, lūgt, lai jūs viņam tos nodotu.»

Drebošu roku viņa paņēma papīru un sāka to mehāniski lasīt. Galvā viņa juta kāpjam siltus plūdus, kas kavēja viņu domāt. Kas tad tas īsti bija? Zandens pats solījies iekasēt naudu no biedrības? Un viņš taču pats tam strādāja pretī, ka biedrība izmaksātu Strautmalim naudu! Un Strautmalis esot nozadzis vekseli... un tie te liecina, ka Zandens pats gribējis iekasēt... jā, kas tas viss bij? Vai te kaut kur neslēpās milzīgs pārpratums? Tad jau Strautmalis nemaz nebij tik vainīgs... Vīrs taču priecāsies par to. Pretinieks nav jel negodīgs. Bet kur te tas lielais pārpratums?

«Labprāt to izdarīšu, inženiera kungs!» viņa teica; un Strautmalim domās nodarītā netaisnība neļāva viņai vairs ilgāki miera. «Bet sakait taču, inženiera kungs,» viņa turpināja, «vai starp jums un manu vīru nevalda kāda maza pārprašanās?»

«Nē, fon Zandena kundze,» Strautmalis atbildēja, «jūsu laulāts draugs un es — mēs ļoti labi saprotam viens otru, par daudz labi priekš mūsu kopdzīves.»

«Vai jūs ar to gribat teikt, ka jums abiem ir katram savi nodomi, kuri nesaietas kopā?» Lūcija vaicāja.

«To izskaidrot, cienījamā kundze, — uz to fon Zandena kungam lielākas tiesības nekā man,» Strautmalis atbildēja. «Bet man vēl viena lieta, ko gribēju lūgt no fon Zandena kunga. Varbūt jūs laipni uzņemtos arī par to ko minēt jūsu laulātam draugam?»

«Kas tā būtu par lietu?»

«Fon Zandena kunga rokās tagad pa lielākai daļai tas stāv, vai man pienācīgās akcijas un skaidrā nauda tiek jau šinī gadā izmaksātas un izdotas vai arī man uz viņām vēl ilgi jāgaida bez likumiska vilcināšanās iemesla. Pēdējā gadījumā man var celties pēc jauna gada daži ievērojami zaudējumi. Tādēļ gribēju fon Zandena kungu lūgt, lai viņš savus 30 000 rubļus ar procentiem iekasē nevis no skaidrās naudas, kas man nākas no biedrības, bet pret to akciju drošību, kuras man pieder, tiklīdz biedrības valde atmet savu tagadējo — pēc manām domām, nepamatoto — vilcināšanos... Baidos, vai jūs, cienījamā kundze, varēsiet ar reizes stāstījumu paturēt šās jums tik svešās lietas.»

«Kāpēc tad jūs, inženiera kungs, domājat, ka viņas man svešas?» Lūcija drusku apvainotā balsī ievaicājās. Viņai nepatika, ka Strautmalis viņu turēja par tādu pašu, kādas bij citas viņu kārtas kundzes, kuras no vīru darīšanām bēga kā žīds no krusta. «Man puslīdz labi pārzināms šis jautājums, tikai — —»

«Tikai citādā izskaidrojumā?» Strautmalis papildināja, kad viņa kavējās.

«Jā; tādēļ es arī vaicāju par šām pārprašanām. Mans vīrs toreizējo norunu katrā ziņā būs aizmirsis. Un, ka viņš tagad ar lielāko prieku izpildīs jūsu vēlēšanos, par to es jums lieku savu vārdu ķīlā.»

Strautmalis drīz atvadījās un aizbrauca, aizvezdams Marijai groziņu ar dārza un siltumnīcas augļiem un mīļu vēstuli no Zandena kundzes. Lūcija tai nosolījās visā drīzumā apmeklēt Mariju un apskatīties arī jaunuzceltās fabrikas.

Kad Strautmalis bij aizbraucis, tad Lūcijai sirds uzreiz tapa ļoti nemierīga. Vai viņa bij tomēr pareizi darījusi, dodama savu vārdu ķīlā, ka Zandens atļaušot skaidro naudu no akciju biedrības Strautmalim? Viņas sirdsnemiers auga arvien lielāks, jo tuvāk nāca vakars. Kad, pie pēcpusdienas kafijas galda sēžot, viņa uzdzirda kādu piebraucam pie lielajām durvīm, tad kājas tai vairs neklausīja iet vīram pretī.

Bet tas nebij Zandens. Vecais Vestfāls, darīšanās garām braukdams, bij iegriezies uz kafiju pie viņiem. Asarām acīs Lūcija tēvam izstāstīja savu pārsteigšanos, kad tas vaicāja, kādēļ šī esot tik nemierīga.

Vecais Vestfāls uzlika brilli un vairākas reizes uzmanīgi pārlasīja Strautmaļa atvestos papīrus. Tad viņš brītiņu sēdēja, drūmās domās nogrimis. Lūcija neuzdrošinājās ne elpot. Tad tēvs viņai sniedza roku.

«Tu esi pareizi darījusi, bērns,» viņš teica, «caur šo Volfganga aizmāršību ir notikusi Strautmalim liela netaisnība. Volfganga pienākums ir — to griezt par labu. Pirmo soli šai lietā tu jau esi spērusi, un es esmu pārliecināts, ka arī viņš to no sirds teiks par labu. Viņa goda pienākums prasa, lai viņš palīdz Strautmalim tikt ārā no tām nepatikšanām, kurās viņš iestidzis ar visu šo vilcināšanos. Volfgangs citādi visu tik labi aprēķina; es nevaru saprast, kādēļ viņš tik stūrgalvīgi pastāvēja taisni uz šo vilcināšanos. Bet nu tas vairs tā neiet... Gan jau viņš zinās, kas darāms!»

Tēvs aizbrauca, atstādams Lūciju atkal priecīgā prātā. Viņa izgāja dārzā, kur dārznieks ar saviem pūišiem rīkojās uz ziemas sagaidīšanu.

No turienes viņa devās uz parku. Dārza namiņā viņa apstājās un ilgi skatījās parka kokos. Tur, viņpus sētas, jau šur un tur parādījās starp tumšajām priedēm pa dzeltenam bērziņam, pa pussarkušai apsei; bet pār mežu izplatījās dzestri jaukais, skaidrais rudeņa debess. Viņa nevarēja saprast sava vīra. Ticībā viņa bij atļāvusies tā vīrestībai, uz viņa rokas atbalstīdamās, droši gājusi viņam līdzi, neraudzīdamās uz ceļu, bet tikai uz viņa balto, gludo pieri, uz viņa mierīgajām tērauda acīm. Un nu piepeši viņai liekas, ka viņi ejot pa neparastu ceļu... kāja iegrimst šad un tad, un ūdens ieronas viņu pēdās. Vai viņi tik nav apmaldījušies? Bet, noskatoties uz vīra mierīgo, spēka apziņas pilno seju, viņa pati kaunas par šīm iedomām: vīrs zina te kādu taisnāku ceļu un aizvadīs arī viņu pa to. Kas par to, ka mazu gabaliņu te mitrāks: viņiem abiem stipri zābaki... Un viņa iet tālāk un priecājas par bērzu dzelteniem vaiņagiem... lapas drusku tādas kā mitras, pasmagas, un vēja nav... Katrs troksnis tālu atskan mežā...

Vīrs pārbrauca tikai vēl uz vakariņām. Viņš bija ļoti jautrā prātā, stāstīja, ka šās vasaras nedarbniekiem šis esot uz pēdām; jaunais apriņķa policijas priekšnieks esot itin patīkams cilvēks... katrā ziņā viņš nepaļaujoties uz savu iedomību, bet labprāt klausoties, ko šejienes dzīves pazinēji viņam sakot... Drīzumā viņš teicies ierasties te, lai pats vadītu izmeklēšanu par vasaras notikumiem... Lūcija klausījās, apvaicājās par šo un to. Pēc vakariņām, kad viņi atkal gāja uz savu ierasto kaktiņu, viņa lika tur ienest arī lampu. Zandens paskatījās uz viņu kā vaicādams.

«Man priekš tevis dažādas ziņas...» Lūcija paskaidroja.

Uz dīvāna viņam iepretim nosēdusies, viņa iedeva tam Strautmaļa atvestos norakstus. Zandens pameta tikai acis uz tiem un teica: «Ak, zinu jau!»

Tad Lūcija viņam izstāstīja Strautmaļa lūgumu. Vērīgi viņa raudzījās uz Zandenu un pamanīja, ka viņam starp uzacīm ierodas divas krunkas. Viņai tapa nedroši ap sirdi. Tomēr — dūšu saņēmusi — viņa piebilda: «Un es tavā vārdā viņam to apsolīju.»

Zandena smukie virszobi iekodās apakšējā lūpā; citādi viņa sejs nepārmainījās.

«Vai tas nebij pareizi?» Lūcija vaicāja pukstošu sirdi.

Zandens skatījās uz kamīna virsmalu, kur bij uzlikti daži mazi porcelāna tēliņi.

«Tas jau vienalga, kurš no mums solījumu devis,» viņš tad domīgi teica, «manā vārdā dotu solījumu es turēšu. Bet nākošureiz, sirsniņ, aprunājies papriekš ar mani, pirms tu šādas lietas dari!»

Kā auksts vējš Lūcijai pārpūta pār krūtīm. Kaut kas svešs bij ieradies viņu starpā. Kas tas bij, tā Lūcija pati nesaprata. Viņa to iztulkoja par savas pārsteidzības apziņu.

«Lūdzu, Volf, piedod man!» viņai gribējās teikt, bet šis pats svešums aizturēja viņai valodu. Asaru pilnām acīm viņa izgāja laukā. Dienas trīs viņa nedrīkstēja vīram lūkoties acīs, baidīdamās tais lasīt klusus pārmetumus. Un arī vēlāk, kad šī nedrošība pamazām bij aizvilkusies projām, iesnaudusies kaut kur, Lūcija juta, ka senākā saskaņa starp viņiem nezin vai vairs ieradīsies. Kā rudens migla pārvilkās pār viņas saulaino laimi.

Apriņķa policijas priekšnieks pats bij aizbraucis uz Raudupi, lai vadītu izmeklēšanu tā par meža, kā ar par šķūņa dedzināšanu. Bet jaunu materiālu viņš nevarēja savākt. Viņam atkal aizbraucot, Zandens ņēma taujāšanu par jaunu savās rokās. Vispirms viņš ataicināja Jaunbebru saimnieci uz muižu. Tā atbrauca pēc pusdienas. Sulainis viņu ieveda Zandena rakstāmā istabā.

«Ilz,» Zandens teica, «tu zini, ka Jēkabs pie šā nozieguma ir vainīgs. Tu pati esi noslēpusi viņa zābakus. Saki — vai tu ar viņu uz vienu roku?»

Ilze vispirms apstaigāja visu istabu un apskatīja ar zinātājas acīm, vai kaut kur nav paslēpts kāds liecinieks. Tad viņa apstājās pie rakstāmā galda un teica:

«Kādi jums pierādījumi, ka es to zinu?»

«Es pierādījumu varu sadabūt ļoti viegli: es lūdzu policijai, lai tā liek pārvest Jēkabu tagad uz cietuma slimnīcu vai arī uz muižu, un nelaižu tevis pie viņa kopšanas. Kad viņš atspirgst, tad es noeju pie viņa un saku, ka viņa vaina ir pierādīta, ka ir zināms, kā viņš gāja pār jaunapsēto tīrumu, kā izdarīja savu noziegumu un tad skrēja atpakaļ, papriekš pa tīrumu, vēlāk pa grāvi, kā iekrita lēkdams upītē... tu tak zini, ka viņa drēbes bij slapjas. Un viņš notic tam un atzīstas. Ja viņš vēl prasa, kur es visu to zinu, tad es atbildu, ka viņam nopakaļš gāja kāda sieviete līdz pašai muižai... Kā tu domā, Ilz, vai viņš vēl liegsies?»

Ilze skatījās platām acīm uz viņu. Bet tad viņa saņēmās, izturēja viņa pētījošo skatienu, acu nenolaidusi, un teica:

«Jēkabam nemaz nav ko liegties. Viņš nav vainīgs.»

«Bet kādēļ tad tu slēpi zābakus?»

«Tā jūs nevarat pierādīt. Neviens nezina, kur viņa zābaki ir. Bet jūs jau paši teicāt, ka tur esot bijušas arī otras pēdas. Kas tad jums saka, ka nelaime nav notikusi caur šo otro cilvēku?»

Zandens viņā ilgi noskatījās. Tad viņš teica:

«Gan jau to izdabūsim no Jēkaba! Rītu pat es gādāšu par to, lai viņu aizved no Jaunbebriem.»

Ilzei acis iedegās kā kaķim.

«Tiklīdz jūs Jēkabu liekat no manas mājas aizvest, tad es uzdodos par vainīgu.»

«Tu?»

«Jā, es. Tava bērna māte. Kad jau viņš, nabadziņš, ir bez tēva, lai paliek bez mātes ar. Kad jau tu viņu varēji atstāt bez viena, tad atstāj arī bez otra!»

«Ilz, kas tie par niekiem! Tu taču neesi vainīga!»

«Jēkabs ar nav vainīgs. Bet tu jau laikam mierā neliksies, līdz viens būs notiesāts. Lai tiesā mani! Reiz es tev palīdzēju Jēkabu iegrūst nelaimē, tagad man šis parāds jāatmaksā.»

«To tu nedarīsi vis, Ilz...» Zandens stingri noteica.

«Pamēģini!» viņa spītīgi atcirta. «Es jau zinu, ka beigās mani varbūt attaisnos... bet izmeklēšanas cietumā tu mani vari dabūt... manu vairāku gadu pūles atkal tikt par cilvēku tu vari iznīcināt. Savu bērnu tu vari pataisīt par noziedznieces dēlu... Ja tev ir tik daudz dūšas, tad dari to!»

Un spītīgi viņa atsēdās uz galda malas.

«Es jau gribu izdabūt tikai vainīgo!» Zandens errīgi teica. «Man jau nav ne pret vienu naids, nedz arī es kādam vēlu ļaunu. Bet noziegumam nākas sods!»

«Te nav nekāda nozieguma. Te viss nejaušs nelaimes gadījums!» Ilze atbildēja. «Ja mani uz to spiedīs, tad es visu izstāstīšu. Bet tev nē. Tu varētu manu stāstu atkal nezin kā izgrozīt un par ļaunu izlietāt. Tu nevēli nevienam ļaunu? Es skaidri zinu, ka tev gribētos Jēkabu pierādīt par vainīgu. Tad Jēkaba brāli neievēlētu amatā... Vecais mācītājs jau tā kā tā ziemas nepārdzīvošot... Redz, arī tu vēl neesi aizmirsis nosarkt!» viņa vēl piebilda, Zandenam sejā skatīdamās.

«Nepļāpā niekus!» Zandens norūca.

«Nu nav vairs tie laiki, kur mani ar niekiem mānīji. Tagad es pati zinu, kas nieks un kas nav nieks. Bet laist slimu cilvēku no mājas laukā — tas nav nieks. Un Jēkaba es nelaidīšu! Par to vari būt drošs... Vai tagad varu iet?»

«Tev gan laikam patiktos Jēkabu pavisam paturēt mājā?» Zandens iejautājās.

«Varbūt es paturu ar!» viņa atcirta. «Bet pēc tavas svilpes jau nu vairs nedancošu! Tagad es zinu, kā ar šitādiem kungiem jārīkojas. No zemniekiem viņi nekaunas, no citiem kungiem kaunas. Un, kad mani tiesātu, tad nezinu, vai Zandena kungam būtu viss pa prātam, ko es tur teiktu. Bet iepriekš es gan jau zinātu atrast ceļu ir uz viņa cienīgmāti, ir uz tās vecākiem. Bet pierādījumi man ir labāki nekā tev. Zandena sejā ir tikai Zandena bērni.»

«Liec savas rupjības pie malas un ej!» Zandens stingri noteica.

«Es pirmā nesākšu muļķību. Viss stāv tavā ziņā. Kamēr Jēkabs pie manis, tikām tu vari staigāt manis pēc par godīgu cilvēku apkārt.»

Ilze pareizi bij apsvērusi Zandena dabu: no skandāla viņš tomēr baidījās un nelika Jēkabu aizvest no Jaunbebriem. Viņš domāja pamazītēm atrisināt ērmoto sarežģījumu ar Jēkabu un Ilzi. Jo, ka viņi abi tai naktī bijuši pie muižas un ka Jēkabs skriešus skrējis atpakaļ, par to viņš nešaubījās. Bet kur palika toreiz Ilze? Un kā izcēlies uguns? — par to viņš velti lauzīja galvu.

Ar Jēkaba atveseļošanos gāja ļoti lēni uz priekšu. Ilgu laiku viņš nepazina vairs neviena cilvēka; vēlāk samaņa gan atgriezās, bet tad viņš baidījās ar cilvēkiem runāt. Klausīties pats vēl klausās, ja kāds piesēstas pie gultas un kaut ko stāsta, bet pašam acis vienmēr uz durvīm. Un katru reizi, kad noklaudz āra durvis, viņš saraujas un gaida kā lielās bailēs, kas nu nāks.

Tikai ar mazo Vili viņš šad un tad pļāpā, nevienam pieaugušam nedzirdot. Reiz durvis bij palikušas pieviru, un Ilze, savā istabiņā sēdēdama, noklausījās šādā sarunā.

«Un tad mazais Dāvids paņēmis lingu un paņēmis akmeni, un žvinngs! Goliātam pa pieri. Un Goliāts bāc! gar zemi, un kājas vien saslējis gaisā. Vai tu, Jēkab, man iztaisīsi uz vasaru tādu švinngs lingu?»

«Iztaisīšu. Bet ko tu ar lingu darīsi?»

«Es iešu uz Goliātu, un, kad Goliāts man prasīs, vai šis kāds suns? tad es viņam žvinngs! ar akmeni pa pieri.»

«Nezinu, dēls, vai tev tas izdosies. Mūsu laikos tiem Goliātiem galvas vēl augstākas nekā Dāvida laikos un tie Dāvidiņi vēl mazāki.»

«Jēkab, vai Dāvids bij par mani lielāks?»

No iesākuma viņš bij varbūt lielāks, bet vēlāk mazāks.»

«Kā? Vai tad cilvēki mazāki arī tiek?»

«Kā ne, dēls! Tiek mazāki ar.»

«Vai es ar tikšu mazāks?»

«Vēl ne, bet nevar zināt, kā būs, kad nāksi manu vecumu.»

«Vai tad tu tagad esi mazāks?»

«Tagad, brāl, es esmu pavisam mazs...»

Bērns apklusa nesaprazdams. Beidzot viņš atkal jautāja:

«Bet, kad tu vesels tiksi, vai tad tu atkal būsi lielāks?»

«Es, brāl, vairs nekad vesels netikšu!»

«Kā tad tu pataisīsi man lingu?»

«Taisīsim tādu slimnieku lingu.»

Pa Ziemassvētkiem abi vecie Strautmaļi aizbrauca uz pārnovada radiem ciemā. Jēkabs jau bij tiktāl atspirdzis, ka varēja iztikt bez klātsēdētāja.

Ilze svētku vakarā sarīkoja eglīti. Kad saimes ļaudis bij apdāvināti un izgājuši, tad viņa nosēdās pie Jēkaba gultas.

Bērns bij nosēdies uz mūrīša un rindināja savus nupat dabūtos alvas zaldātiņus.

«Nu, Jēkab,» Ilze iesāka, «vai uz Jaunu gadu varēsi celties?»

«Diemžēl varēšu laikam.»

«Vai tad tu pavisam vairs negribēji celties?»

«Simtreiz gan būtu tā labāk... Saki, Ilz, — vai par manas slimības laiku uradņiks te nav bijis?»

«Kā tad viņš lai meklētu?»

«Es tik tāpat... man tā kā pa murgam likās... Ak tad viņš nav bijis?... Varbūt ir te, pie manas gultas, ticis par uradņiku runāts.»

«Nevaru atminēties. Varbūt.»

«Vai tad nav runāts... man tā liekas, ka būtu runāts par degšanu... muižas kūtīm...»

«Nē, tie laikam būs bijuši murgi. Muižas kūtis nekad nav degušas.»

Jēkabs uzslējās piepeši sēdu.

«Ko tu saki? Raudupes kūtis nav degušas?»

«Nē, nekad.»

«Un tas taisnība?»

«Kādēļ tas lai nebūtu taisnība?»

Nevaldāmas asaras slimniekam sāka birt nekoptajā bārzdā. Viņš saķēra Ilzes roku, palaida un saķēra atkal.

«Ilz, Ilz,» viņš sauca, «es neesmu dedzinātājs, es neesmu dedzinātājs, es neesmu... Beidzot šis slogs man no krūtīm nost... beidzot es svabads...» Viņš nevarēja izrunāt tālāk.

«Bet kādēļ tad tu domāji, ka tu esi dedzinātājs?» Ilze mierīgi jautāja.

«Vai, Ilzīt, mās... tā nevar izstāstīt neviens! Tā neviens nevar aprakstīt... Tāda grūtuma lai Dievs nedod manam visļaunākam ienaidniekam... Vēl tagad... tici man, man grūti nākas ticēt... viss bij tik dzīvi, tik skaidri. Un tu tiešām zini, ka Raudupes kūtis nav nodegušas?»

«Es jau nupat svētdien vēl braucu tur garām.»

«Cik briesmīgi skaidri man tas viss rādījās! Lai es tiktu simts gadu vecs, tā brītiņa es neaizmirsīšu, kur apgriezos apkārt un redzēju, kā liesmas kāpa uz augšu... un govis tik savādi bļāva...»

«Neruna par tādam lietām... vēl jau tu neesi no drudža gluži svabads... murgi atkal var uznākt.»

«Nē, tagad viņi vairs nenāks! Tagad kā lietuvēns man no krūtīm novēlies... Es nezinu, kas tas man bij uzgūlies kā slogs... vienas pašas domas: sataisi tu to lunti un ej, un dari to! Neprasīju pats vairs sev, kādēļ tas jādara. Nebij nekādu dusmu, nedz atriebšanās... Ja dusmas būtu reiz bijušas, tās tagad vairs nekustējās, gulēja kaut kur kā smagi, auksti tērauda stieņi. Bet tikai šitās vienas domas... Un kā tad es gāju pa mežu, pa tīrumu. Un kā tad, kad pie kūts biju aizvilcies vējam priekšā un pirksti trīcēja, un sirds pukstēja pašā kaklā... Trīsreiz nodzisa spički, ar ceturto aizdedzināju vienu lunti, ar piekto otru. Un tad gluži aiz manis stāvēja kāda sieviete, bet es laidos skriet... tā neesmu savu mūžu vēl skrējis. Tikai grāvja galā atjēdzos un atskatījos... un šis skats man vairs negāja no dvēseles. Kur tad es vēlāk gāju, ko darīju, tas viss nozūd kā nakts padebeši aiz šās briesmīgās blāzmas, apklust aiz zirgu zviegšanas un lopu bļaušanas. Taisni šī bļaušana... tā cilvēka nelaiž vairs vaļā... Nē, man vajag būt bijušam ļoti slimam, ka es varēju tik briesmīgi murgot.»

«Jā, Jēkab, tu biji ļoti slims.»

«Un tu mani kopi, Ilz... Es tev daudz esmu darījis pāri.»

«Un es tev simtreiz vairāk, Jēkab... Lūk, svecītes sāk jau dzist! Ka neizdziest arī mana dzīve, pirms esmu griezusi to visu par labu!»

«Ilz, slims būdams, es daudz domāju. Dažu reizi galva bij tik skaidra kā sen vairs ne. Tad man likās, ka es esot staigājis kā pa murgiem ilgus, ilgus gadus. Spītīgs, lepns... citiem darīju sāpes un sev visvairāk. Galva tāda vien bij kā smaga, kā asiņu pilna. Un vienmēr tās pašas vienas domas: kā atdarīt Zandenam — kā atdarīt viņam tās sāpes, ko viņš man ir piešķīris? Kā atrast vienu tādu vietu, kur viņam dzelonis iet pie sirds? Bet tādas vietas es nekur neredzēju. Visur viņš bija drošs un spēcīgs. Un tad viņš precējās. «Labi,» es domāju, «tavā kāzu naktī vajag tavai pagātnei tikt gaišai tavā atmiņā! Un vairs nenodzist...» Un tā es taisīju jau nedēļām tās luntes un domāju par viņa kāzu nakti. Paldies Dievam, ka uznāca dienu iepriekš tas karsonis! Nu tas viss ir tā kā pārgājis. Cilvēki man nāk tā kā tuvāk... arī viss cits mīļāks un laipnāks. It īpaši tavs bērns... kā man agrāk asinis vārījās, viņu redzot! Un tagad... skūpstīt man gribētos viņa mazo rociņu... Un tavus vaigus gribētos man glāstīt... Ilz, vai tu mani vēl mīli?»

«Jā, Jēkab... tu man esi arvien bijis dārgs... dažureiz nevarēju izšķirt, kurš jūs man dārgāks: Vilis vai tu. Bet, ja tu domā par tādu mīlestību kā toreiz... nē, Jēkab, tie sapņi vairs nenāk pa pusdienas svelmi, ko sapņojām mēness gaišā vakarā!»

«Ilz, es pats esmu atmodies kā no ilga, grūta murgu sapņa! Es redzu, ka ne sapņi ir augstākais, bet dzīve. Un, kad es atkal tikšu vesels... vai tu man uzticētos par draugu un biedru, pusdienas svelmei spiežot... par sievu ne uz sapņiem, bet uz dzīvi?»

«Tagad tu, Jēkab, esi slimības novārdzināts! Tādēļ tev viss citādi izliekas. Bet, kad atkal nāksi vesels, tad atgriezīsies vecās jūtas. Un pa vecam stāsies starp mums mana pagātne un mans bērns. Tev vaļā visa pasaule. Bet manam bērnam nav vairāk kā es viena vien. Tādēļ man pienākas palikt pie viņa.»

«Es zinu gluži skaidri, ka vecā slimība man vairs neuznāks. Un es zinu, ka tu esi pacēlusies no sava kauna kā gulbis no dūņaina ūdeņa... tīra un neaptraipīta. Tava dvēsele ir šodien tikpat tīra kā toreiz... vēl tīrāka, asarās mazgāta. Un tavs bērns būs arī mans bērns... Vai es drīkstu uz pavasarī tevi bildināt?»

«Uz pavasari... Bet esi pārliecināts: es neceru uz to! Un tādēļ tu manis nebūt neapbēdināsi, kad līdz ar gadalaiku mainīsies arī tavas domas.»

«Tātad uz pavasari... Vili, nāc šurp, draugs! Vai tu zini ko: uz pavasarī netaisīsim vis lingas, bet mazu arklu! Un mazu māju ar maziem tīrumiem es tev ar uztaisīšu. Kad augsi pats liels, tad augs arī tava māja.»

Vecāki pārnāca mājā. Jēkabs jau pa gabalu sniedza viņiem roku pretī.

«Dzīvība atgriežas!» viņš smaidīja. «Un nu es mācēšu labāk dzīvot... sākšu atkal no gala. Bet jūs, tēvs un māte, lūdzami, piedodiet man, ko pa savu slimību jums esmu sāpes darījis! Es ilgi jau biju slims... lūdzu, piedodiet man visu... Ziemassvētku dēļ!»

Abi vecie sāka raudāt un skūpstīja dēlu. Tad viņš teicas «Vecajā dzīvē lai paliek vecais naids! Lūdzu, sūtiet brāļiem ziņu, ka es viņus gaidu... Sirds tā ilgojas pēc viņiem... Trīs vien brāļi, un visa draudze viņiem pretī, bet viņi negrib ne paši turēties kopā.»

Veca gada beidzamās dienas pēcpusdienā vecais Strautmalis aizbrauca saviem diviem dēliem pakaļ uz fabriku. Kandidāts Strautmalis bija turp pārgājis dzīvot jau tūliņ pēc vecā mācītāja apglabāšanas, kurš mira oktobra iesākumā. Pa mācītāja muižu tagad rīkojās apriņķa mācītāju vietnieks.

Bij puteņaina diena, šī beidzamā vecajā gadā. Abi brāļi bij tūliņ pēc pusdienas pievilkuši galdu pie aizkurtā kamīna inženiera dzīvoklī un skatīja cauri patlaban pienākušo pastu. Darbi un sarakstīšanās pa abām fabrikām tā bij vairojušies, ka Vilim nācās jau grūti iztikt bez uzticama palīga. Marija jau no vasaras notikuma sargājās ar viņu tuvāk satikties, kādēļ viņš arī vairs neuzdrošinājās lūgt viņu palīgā... pat saimniecību viņš bij ierīkojis pats savu, pieņemdams kādu vecīgu radinieci par saimnieci. Tādā ziņā kandidāts viņam bij par lielu atspaidu visu šo laiku.

«Vai zini, brāl,» kandidāts uzreiz iesāka, lielā grāmatā ierakstīdams dažus pasūtījumus, «cilvēks var dzīvot arī kā kantorists. Beidzamā laikā man šis darbs sāk darīt pat prieku. No iesākuma — vai zini — man gan dažureiz kakls žņaudzās ciet. Sirds tik pilna visādu jūtu; dvēsele slāpst pēc izteikšanās, jaunas domas šaujas kā zibeņi caur galvu.. bet tu sēdi un raksti skaitļus zem skaitļiem... pats nezini, ko nozīmē šie skaitļi, ko viņi kustina, ko groza. Dažureiz man tā likās — es te sēdot un plūcot spalvas pats no savas dvēseles spārniem... kā ieslēgts ērglis aiz dusmām, ka viņa spārni tam lieki. Bet tagad visas šitās mokas sāk jau nogrimt kaut kur tālumā. Visi šie jautājumi atiet tālāk, negulstas vairs tā uz krūtīm... var atelpot. Dvēsele atspirgst. Es redzu, ka ir iespējams dzīvot, arī ja neizteic visa tā, kā sirds pilna. Es sēdu mierīgi un daru to, kas man likts. Un, to izdarījis, es zinu, ka esmu izpildījis savu pienākumu, nekā nenokavēju, nekā nesamaisu... varu dot atbildību par savu darbu katru brīdi. Bet agrāk — vai zini — es dienu mūžu nevarēju tikt vaļā no tām jūtām, ka nokavēju kaut ko, ka esmu neprātīgs un neuzticams namaturētajs... ka esmu slinks un vieglu dienu kārotājs. Tagad es tiešām neizsamistu, ja man būtu jāapron ar domām, ka netikšu savu mūžu par mācītāju. Un, kā tagad rādās, tad jau nav ar nekāds brīnums, ja būtu jāmācās šādas domas.»

Inženieris pavilka strīpu zem kāda aprēķina, atgāzās dīvānā un skatījās pa logu ārā, kur putenis jaucās.

«Kaut ko līdzīgu arī es esmu izbaudījis,» viņš par brītiņu teica, «toreiz karadienestā, kad dienēju savu savvaļnieka gadu. Bet tas nepastāv ilgi. Nāk tev rokā varbūt kāda grāmata, varbūt tikai avīzes lapa, kur aiztikts tev dārgs jautājums, kur rakstītājs varbūt taustās kā pa tumsu, kamēr tev tur jau sen pašam savas domas, savas problēmas... un tev aizmirsīsies visi kantori, koka maļamās mašīnas... Es reiz redzēju, kā sāka trakot vecs karazirgs ar žīda vezumu, kad — bungām rībot — jāja viņam eskadrons garām.»

«Tas laikam nebij diezgan cieti piesiets vai ar — žīds nespēja viņu novaldīt...» kandidāts teica, domīgi lūkodamies kamīna liesmā. «Mūsu važas ir daudz rūpīgāki kaltas, un mūsu kučieri ir mācījušies savu amatu jau septiņsimt gadu. Vecais karazirgs varēja jel nozviegties aizjājējiem pakaļ... purna taču žīds viņam neaizsēja.»

«Tas viss beigsies,» inženieris atbildēja vairāk tikai pie sevis, «tam visam reiz jābeidzas!»

«Beigsies... varbūt. Bet mēs beigsimies papriekšu, mēs — pirmie pavasara cīruļi... mēs, lielo darbu uzņēmēji bez spēka.»

«Skudras darbs mums jāmācās,» inženieris lēni atbildēja, «un jākaļ vienumēr viena un tā pati vieta. Mums pacietības nav, par daudz ātri mēs nogurstam: ja netiekam jau pirmajā gadā par mācītāju, tad aizejam par skolotāju; ja netiekam par skolotāju — topam par kantoristiem. Tas ir tas mūžīgais: es varu arī citādi.»

«Saki labāk: man jāvar arī citādi! Ir jau taisnība, brāl, ka neatlaidības mums nav! Es zinu un jūtu pats gluži labi, kas mums būtu jādara. Desmit gadu mums vajadzētu stāvēt pie vieniem un tiem pašiem vārtiem kā mēmam pārmetumam, kā netaisnības klusam lieciniekam... un katru rītu mums vajadzētu klaudzināt pie šiem vārtiem un dobjiem sitieniem atgādināt, ka mēs nākam dvēseles tiesību vārdā un prasām rokā savas pilngadības tiesas un ka šis parāds aug trakā ātrumā, un ka atmaksas dienai reiz jānāk. Bet kā tu lai stāvi ar savu parādu rakstu pie cieši aizslēgtajiem, dzelžiem apkaltajiem ozolkoka vārtiem, kur tu zini savus vecākus un savus brāļus ceļmalā sēdam un pēc maizes saucam? Un tu labi zini, ka viņi ir atdevuši savu beidzamo sagādu tai cerībā, ka tu darīsi vieglas viņu vecuma dienas un nolīdzināsi viņu dzīves ceļu. Un pats — cik reižu — savā jaunības pārgalvībā un paļāvībā biji solījies, ka piedzīsi no tiem tur tēvutēvu veco parādu, un tagad tev jāatzīstas, ka esi krāpis savus piederīgos, esi nosodījis viņus uz ubaga spieķi, esi nosodījis pats sevi uz nākotni bez darba, bez augļu, bez cerības. Brāl, es nevaru izteikt, kā tas viss cilvēku samaļ... kā dzirnavās. Un caur dzirnavu klabēšanu tu vēl dzirdi: «Kas pieliek roku pie arkla un atskatās atpakaļ, tas nav manis cienīgs!» Šī divkāršā atbildība: saviem piederīgiem un savām dvēseles tiesībām... brāl, kas mūs atsvabinās no tās?»

Kandidāts Strautmalis bij uzlēcis kājās un staigāja ātriem soļiem pa istabu. Inženieris uzliecās pār galdu, atbalstīdamies uz elkoņiem.

«Cik tas ar mūsu tautu savādi!» viņš par brītiņu runāja. «Un ar mums visiem tas tā savādi. Ikvienai tautai ir savs zināms darbs padarāms. Bet visas citas tautas sadala šo darbu, noliek katru savu locekli savā aprobežotā vietā. Katrs strādā kaut ko citu, nemaisīdamies otra darbā, bet visi zina un jūt, ka viņus visus vieno un saista kopējs darbs un kopēji panākumi par kaut ko organisku, par kaut ko veselu. Un ikviens aprobežojas, un pietiek ar to, ka viņš ir tikai mazs loceklītis šai kopībā, jo viņš zina, ka viņš ir vajadzīgs loceklītis... Mēs turpretī nedalām vis darbu, bet dalāmies paši... un tad ikviens grib pats padarīt visu darbu viens pats un izsamist, kad tā nevar, un jūtas neapmierināts un nevajadzīgs, un lieks, un kā tāds, kas citiem tikai pa kājām. Tā darbs paliek nedarīts, un strādnieki aiziet sarūgtināti katrs savu malu. Tam jātop citādi: visiem viens uzdevums, bet katram sava daļa no šā uzdevuma... citādi mēs netiksim laukā no mūžīgā diletantisma. Ja tavas dāvanas un tava izglītība ir tevi nostādījušas par teologu... ej un dari savu darbu, neskatīdamies ne pa labo, ne pa kreiso roku. Tas ir: mācīties jau tu vari un tev jāmācās no visām pusēm, bet darīt tu drīksti tikai vienu lietu. Ja tu esi ārsts — ārstē savus slimniekus, ja esi zemkopis — kop zemi un gādā par savas kārtas vajadzībām... bet nešaudies kā Simsona lapsa pa visiem laukiem! Tad darbam būs vairāk sekmju, tad arī tev sirds būs mierīgāka... Tēvs un Jēkabs vēl nebūt nenomirs badā, arī ja tu neizposti savas dzīves viņu dēļ. Ja viņi ir likuši cerības uz tevi kā uz teologu, tad lai viņi pagaida, kamēr tu tiec vietā! Bet tu pats paliec mierīgi pie sava reiz uzsāktā darba, mācies, vingrinies savam nākamajam amatam un gaidi, kamēr pienāks tava kārta!»

«Bet ja nu starp mani un manu amatu stātos arvien vairāk kavēkļu? Ja nu Zandens un viņa draugi arvien sistemātiskāki un enerģiskāki sāktu rīkoties pret mums uz visas līnijas?»

«Ja viņi gribēs aizstāvēt visu līniju līdz beidzamam acumirklim, tad viņiem arī būs jāatkāpjas no visas līnijas uzreiz. Un toties vairāk darba spēku mums tad būs vajadzīgs. Viņi laikam nemāk atkāpties pamazām... vakarblāzmas pie viņiem nav... izdzisīs kā Āfrikas diena.»

«Viņi turas visi kā viens vīrs. Bet mēs sēdam te, un mūsu brālis un vecāki sēd kā algādži un kalpi Jaunbebros. Un, kad mums netīšām iznāk satikšanās, tad viņi novērš savu vaigu no mums. Kā tad tu domā šitam tikt pāri? Kā tu domā viens atsevišķs cilvēks spiesties iekšā viņu līnijā, kur tev pretī rēgojas vairogs pie vairoga un šķēpu vesels mežs? Un, ja arī tu grieztu kā Vinkelrids veselu klēpi ienaidnieka šķēpu pret savām krūtīm, ar savām asinīm ceļu slacīdams jauniem laikiem, tad tomēr nav neviena aiz tevis, kas pa šo ceļu iet. Neviens pat nezin tavu nodomu.»

Inženieris ilgi neatbildēja, drūmi raudzīdamies uz lielās kontogrāmatas muguru. Kandidāts piegāja pie loga un nolūkojās, kā vējš dzenāja smalko sniegu.

«Zināt jau viņiem nevajaga manu nodomu...» inženieris beidzot teica, «tikai ticēt viņiem vajadzētu, ka tie nāks par labu mums visiem. Un mani mīlēt vajadzētu... turēt par brāli... Vai zini, brāl, liksim aizjūgt zirgu un brauksim šovakar uz Jaunbebriem! Tur mums daudz kas par labu griežams... mums abiem.»

«Brauksim!» kandidāts atbildēja.

Vecais Strautmalis varēja būt nobraucis tā pusceļu uz dzirnavu pusi, kad viņš caur puteni pamanīja pretim braucēju. Uz aizputinātā ceļa bija diezgan grūti pārmīties, tādēļ viņš jau pie laika nogriezās no sliedes, lai palaistu braucēju garām. Viņa zirdziņš iestiga sniegā līdz vēderam. Pretim braucēji bij divi vienās kamanās, abi dziļi ievilkušies kažokos. Bet, kamanām tuvu gar veco Strautmali slīdot, tēvs tomēr pazina, ka tie ir abi viņa dēli. Viņš ierāvās vēl dziļāk apkaklē, lai viņa nepazītu. Bet, līdz viņi bij garām, tad arī viņš apgrieza savu zirdziņu un brauca viņiem pakaļ. Redzēdams, ka viņi nogriežas uz Jaunbebriem, viņš apturēja zirgu un brītiņu nodomāja. Tad viņš izslaucīja sev sniegu no seja, kura adataino putekļu dēļ laikam viņam bij sākušas acis asarot, un brauca tad lēniem riksīšiem dēliem pakaļ.

Dēli jau bij iegājuši istabā, kad viņš iebrauca pagalma un nodeva arī savu zirdziņu pretim iznākušajam kalpam. Kažoku jau priekšiņā novilcis, viņš klusām atvēra durvis uz dzīvojamo istabu.

Jēkabs sēdēja atzveltnes krēslā un raudzījās laimīgām acīm drīz uz vienu, drīz uz otru brāli. Māte bij nosēdusies viņam drusku aiz muguras, slaucīja ar mutautiņu šad un tad slepen acis un glāstīja tad atkal piedurkni kandidātam. Inženieris bij nodūris galvu un klausījās pašu laiku, ko viņam teica Jēkabs:

«To, brāl, es ar atzinu pa savu slimības laiku: nerrodamies mēs nepanāksim nekā un nevaram nekā panākt... iznerrosim tikai paši sevi. Tas sitiens toreiz bij pelnīts, un es saprotu, ka arī tev sāpēja sirds, ka nācās taisni miesīgu brāli sodīt. Ir jau taisnība: vēl ilgi pēc tam es domāju, ka nemūžam nevarēšu ar tevi runāt. Bet tagad, kad ienāk prātā, ka caur manu palaidnību un neprātu toreiz varēja sākt trakot Zvirgzdu muižas zirgi un ievest dzīvības briesmās divus trīs gluži nevainīgus cilvēkus, tad man jāslavē Dievs, ka viņš tev palīdzēja novērst nelaimi. Un tādēļ, brāl, es esmu cieši nodomājis neņemt vairs līdzi jaunā gadā savu veco naidu... Naids cilvēka nepadara labāka.»

«Labākiem mums jātop visiem...» inženieris lēni runāja, «un piedošanas mums visiem vajag. Tev, māt, Jēkabam un tēvam... es saprotu, kā jums bij ap sirdi, no

Strautmaļiem aizejot. Jums nebūtu nācies piedzīvot tās skumjas, ja mēs, divi dēli, nebūtu gribējuši tikt par daudz tālu uz priekšu. Par sevi domādami, mēs bijām atšķīrušies no jums un nu vairs nevarējām steigties jums palīgā, kad mūs saucāt. Izšķīrušies mēs bijām un arī nesapratāmies vairs... neuzticējāmies viens otram. Es domāju, šī nesaprašanās, šī neuzticēšanās bij grūtākais slogs jūsu un mūsu sirdij. Ticiet man un brālim: mums viņš tika šovakar par grūtu, šis slogs. Savā ziņā arī mēs nākam šurp kā pazudušais dēls Bībelē: lai arī zināšanas un mantu mums svešums solītu diezin cik daudz... mīlestībā mēs tomēr esam tapuši tukši un nabagi. Un tā mēs nākam lūgdamies: vecāki, mēs esam grēkojuši pret debesīm un pret jums... uzņemiet mūs atkal savā mīlestībā!»

Un, dziļi sakustināts, viņš noliecās pār mātes sastrādāto roku un apklāja to karstiem skūpstieniem.

Vecais Strautmalis vairs ilgāk nevarēja izturēt pie durvīm. Nokratījis divas asaras sirmajā bārzdā, viņš nāca dziļāk un nostājās pie saviem dēliem.

«Svešumā mēs visi satiekamies,» viņš runāja trīcošu balsi, «jo visi esam maldījušies... cits no cita bēgdami, viens otra nesaprazdami... Un laikam gan viens otra darbu mēs vairs nekad nesapratīsim. Laiki ir pārgrozījušies, un pārgrozījušies arī darbi. Tādēļ mums jāmācās saprasties ar sirdi, ja negribam izklīst atkal katrs uz savu malu... Mana sirds bij savā neprātā auksta tikusi un tukša. Tā bij izstūmusi jūs abus laukā. Nu tas vairs nenotiks! Nāciet agri vai vēlu, bagāti vai nabagi... kamēr vien jūs zināsiet atrast ceļu pie savas mātes un brāļa, tikām jums būs vieta arī manā sirdī.»

Asaras viņam atkal sāka birt, un, dēlus apkampjot, viņam vajadzēja atspiesties uz tiem. Vecās kājas bija tikušas slābas...

Abi dēli vēlējās sagaidīt Jaunu gadu kopā ar vecākiem. Ilze no iesākuma ienāca reti istabā, rīkodamās ar vakariņām priekš mājniekiem un ciemiņiem. Bet beidzot, kad viss bija padarīts un vecais Strautmalis noturējis ar visiem mājas ļaudīm kopā vakara pātarus, tad arī Ilze apsēdās pie mātes, klausīdamās līdz ar viņu vīriešu sarunās.

Daudz bij ko pārrunāt Strautmalim ar saviem dēliem. Grūtumi un raizes viņiem mācās virsū no visām pusēm, palīgā nenāca neviens. Bet tomēr viņu valodas bij priecīgas un cerības pilnas. Kaut arī viņi paši nespēja viens otram darīt vieglāka neviena soļa, tad tomēr viņi tagad zināja, ka ikkatrs no viņiem jūt līdzi sava brāļa priekiem un bēdām. Un arī tas dara cilvēku drošāku. Saimes ļaudis bij savā istabā iesākuši liet laimes no alvas. Viens no drošākajiem kalpiem ienesa arī Strautmaļu tēva «laimi» parādīt saimnieku istabā. Alva bij pieņēmusi veidu, kuru pie labas gribas varētu iztulkot par arklu. Vecais Strautmalis ilgi grozīja savu «laimi» pa rokām; tad viņš piegāja pie skapja, izņēma no tā citu alvu un pudeli šņabja un iedeva to visu kalpam priekš saimes ļaudīm. Ilze no savas puses pielika plāceni «uzkožamiem». Bet savu «laimi» Strautmalis paturēja par piemiņu, kā viņš pats izteicas.

Tuvojās pusnakts. Ilze attaisīja inženiera līdzi paņemtās vīna pudeles un piepildīja glāzes. Vecais Strautmalis sēdēja pie galda un domīgi raudzījās uz savādi izveidoto alvas gabalu. Valodas uz brītiņu apklusa. Tad vecais Strautmalis nopūtās, pārlaida acis pār dēliem un iesāka runāt nopietnā balsī:

«Neturiet, bērni, manis par māņticīgu! Bet šī netīšām izlietā lieta man tik dzīvi atgādina to, ko es pēdējā gadā esmu mācījies saprast un apzīmēt par laimi. Visu garu mūžu es biju mācījies, bet to es izmācījos tikai pagājušā gadā.

No zemes cilvēks ir ņemts, un par zemi viņam jāpaliek. Tikai tais īsajos starpgados mēs paceļamies pār zemi — cits augstāk, cits zemāk. Bet es tā esmu novērojis savā mūžā, ka cilvēkam neder pacelties pārāk augstu pār zemi. Tur augšā nav laimes, tur nav sirdsmiera. Tur cilvēks tā kā svešumā. Jo tuvāk pie zemes, jo tuvāk mātes klēpim. Esmu noskatījies tirgotājos. Daudzi no viņiem tiek drīz bagāti. Bet viņi izklīst, iznīkst... nezin uz kurieni aiziet. Tad man allaž nāk prātā smilšu kāpa: ir jau tur milzīgs svars iekšā, un cilvēks viņai nevar atturēties pretī, ja tā sāk dzīties no jūras tālāk uz zemes pusi. Bet vējš viņu tomēr iznēsā pa graudiņam vien uz visām debess pusēm. Un, kur šās smiltis sagulstas, tur vaimanā zemnieks un jūrnieks. Tāpat nav arī tirgotājiem tādas īsti paliekamas vietas. Zālīte un koki uz kāpas neaug. Un tad esmu noskatījies tais mācītājos. Viņi jau ar ir pacēlušies pār zemi un pār saviem brāļiem. Viņi varbūt tālu redz, bet tās zemes apakš viņiem tie neredz. Un šās zemes spēku viņi nepazīst. Viņi nesaprot to mācību, kuras zemeskopējiem teic katrs stiebriņš, katrs akmentiņš tīrumā; viņi nepazīst tā spirgtuma, kas cilvēkam dveš pretī no viļņojošā labības lauka; viņi neievēro tās cerības, kas kūp no rudzu lauka vasaras vējiņā; viņi nerunā par to drošību, kas apņem cilvēku, kad viņš stāv pats uz savas zemes... atbildīgs tikai likumam un Dievam, nedz arī par to mierīgo apziņu, ka maniem bērniem ies toties labāk, jo grūtāks man šogad vai nākošu gadu plēsums. Ja tu, dēls, gribi reiz tikt par īstu mācītāju, tad mācies pazīt ne tikai debesu, bet arī zemes spēku! Debess pār mani un zeme apakš manis — tās ir tās divas lietas, kas cilvēka neviļ. Viss cits viņu viļ un dara nelaimīgu: nauda viļ, grāmatas viļ, augstas goda vietas viļ. Un tādēļ tik daudzi atstāj tēvutēvu zemi un tēvutēvu debesi un dzenas pēc ātri paejošām lietām. Ticiet man, bērni: lai viņi tur visu sagūtu — laimes viņi nesagūs, sirdsmiera nesagūs, paliekamas vietas neatradīs. Tādēļ es jums, dēli, šovakar gribēju teikt: ja jums ir cik necik uzticības uz sava vecā tēva novērojumiem, tad paklausait viņam un neatraujieties no zemes! Visi jau jūs vairs nevarēsiet staigāt arklam pakaļ... un tas jau ar nav vajadzīgs. Bet mūsu cilts lai paliek sakarā ar zemi... kā bērza saknes, kas arvien dzīs jaunas atvases, arī ja pašu bērzu nocirstu un iztaisītu par visādiem lietas kokiem. Kamēr vien mūsu cilts saknes būs zemē, tikām mūs neuzvarēs nekāds ļaunums. Zemes klēpī dus mūsu pagājība un nākamība, tur ir laime; un pie šā laimes klēpja prot turēties tikai tas, kas turas pie arkla. Tā ir mana ticība, bērni, un tās dēļ es uzglabāšu šo savas «laimes» zīmi, līdz pats iesnaudīšos kā bērns tai mātes klēpī, kurā esmu priecājies savus bērna priekus un bēdājies savas bērna bēdas visu mūža dienu.»

Pulkstenis tarkšķēdams sāka sist, un vecais Strautmalis pacēla drebošā rokā savu vīna glāzi.

«Iesim kur iedami, bērni,» viņš teica, pieskandinādams pie dēlu glāzēm ar savu, «bet atkal arvien satiksimies pie tā avota, no kura izverd mūsu cilts spēks! Un gādājiet, gādājiet, bērni, lai šis avots mūžam paliek jūsu tiesā! Mūsu tēvutēvi apraka savu naudu zemē. Tagad ļaudis par to smejas... tagad ir bankas un krājkases. Bet pārdomājiet, bērni, pirms smejaties: naudu var rakt zemē ar prātu un bez prāta. Mācieties jūs viņu ar prātu tur aprakt! Tad viņa pati noliktā laikā nāks atpakaļ pie dienas gaismas, neprasīdama nevienas dzīvības un nevienas dvēseles pie izrakšanas. Tagad tā nauda prasa dvēseles, kas bankā noguldīta...»

Putenis bij nostājies, debess noskaidrojusies, un mēness apgaismoja ceļu un laukus, kad abi brāļi brauca atpakaļ uz dzirnavām. Labu brīdi abi klusēja, katrs domādams savas domas.

«Tēvam daudz taisnības...» inženieris beidzot ierunājās, «zemē meklējams mūsu īstais spēks. Viss cits tad nāks pamazītēm kā no sevis. Ņemsim, par piemēru, to pašu mācītāja vēlēšanu: līdz mūsējiem piederētu draudzē viena divas muižas, tad Zandenam ar saviem domubiedriem jāpiekāpjas... Mums jānopērk šās divas muižas! Un mēs viņas nopirksim!»

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Drīzi pēc jauna gada Jaunbebru saimniece sarīkoja savus kalpus uz pilsētu. Turp bij jāaizved pārdodamie saimniecības ražojumi un jāiepērkas vajadzīgās pilsētas preces. Par pārdevēju un pircēju bij nodomāts vecais Strautmalis. Bet pašā beidzamā vakarā, kad vezumi jau bij piekrauti un sasieti, Strautmalis netīšām iecirta ar cirvi kājā, kādēļ tam nebij iespējams braukt līdzi. No puišiem neviens nezināja pārdodamo un pērkamo preču īsto vērtību: Jēkabs vēl bija par nespēcīgu; tādēļ Ilze, neko daudz nedomādama, sataisījās pati un aizbrauca kalpiem līdzi, mājās paliekošo saimi un lopiņus atstādama zem Strautmaļu mātes uzraudzības.

Šo gadījumu Zandens nosprieda izlietot, lai izklaušinātu Jēkabu par salmu šķūņa dedzināšanu. Viņš ātri padeva ziņu apriņķa policijas priekšnieka palīgam, kas dzīvoja ne visai tālu, un aizbrauca kopā ar to uz Jaunbebriem, līdzi paņemdami uradņiku, policijas ierēdņa rakstvedi un pagasta vecāko.

Jēkabs sēdēja pašulaik atzveltnes krēslā, kuru viņam bij atsūtījis brālis inženieris, un palīdzēja mazajam Vilim taisīt māju uz brūni krāsotā, neapsegtā galda. Tēvs, nevarēdams staigāt, bij lūdzis, lai viņu atbalsta gultā ar spilveniem tā, ka no loga varēja krist gaisma uz viņa avīzi, un, brilli uzlicis, lasīja pašulaik ārzemju ziņas. Māte ar dienestniecēm bij aizgājusi apkopt lopiņus.

Vilis pašulaik bij no skangaliem jau uztaisījis lopukūti un laidaru un sarindojis koka un papes kustoņus pēc nodaļām — aitas sevišķi, govis sevišķi, zirgus sevišķi. Nesaprašana iznāca tikai ar vistām. Telpu pietiktu arī priekš tām vēl kūtī, bet nelaime bij tā, ka gailis bij daudz lielāks par vērsi, kādēļ tie abi, pēc Viļa domām, nekādi nederēja kopā. Celt priekš gaiļa un vienas vistas sevišķu vistukūti, kas iznāktu gandrīz tikpat liela kā lopukūts, — to atkal Jēkabs uzskatīja par izšķērdību. Tā viņi abi bij nogrimuši dziļā pārspriešanā, kad uzreiz tos iztraucēja vairāku cilvēku ienākšana un labdiena. Jēkabs atskatījās, pamanīja policijas ierēdņa uniformu un nobālēja kā drēbe.

«Tomēr!» viņš nomurmināja. Vecais Strautmalis nolaida avīzi, uzstūma brilli uz pieres un pārsteigts noraudzījās ienācējos.

«Neņemiet par ļaunu, kungi,» viņš tad teica, «mēs te visi pašulaik tādi saslimuši... un saimnieces nav mājā... Paņemiet nu krēslus paši! Vilīt, dēls, ienes no mātes istabas vēl vienu krēslu!»

Vilis piespiedās pie Jēkaba krēsla, raudzījās naidīgām acīm uz svešniekiem un nekustējās ne no vietas. Uradņiks sakārtoja krēslus pie galda ierēdnim, Zandenam un rakstvedim, kamēr pēdējais nostūma Viļa ēkas ar visiem lopiņiem pie malas, tādā ziņā patvarīgi izšķirdams jautājumu par vistu kūts pareizu iekārtošanu.

«Jēkab, tā taču mana kūts!» Vilis uzreiz iesaucās mirdzošām acīm, kuras drīz vien jau sāka pildīties asarām. «Kā viņš drīkst to sajaukt? Lai viņš jauc pats savu kūti!»

«Gan jau atkal uztaisīsim, dēls!» Jēkabs mierināja. «Tu jau redzi, ka ciemiņiem vajag vietas, kur rakstīt. Noliec labāk savas mantiņas uz mūrīša!»

Zēns nekustējās, bet nopurināja asaras un raudzījās Zandenam spītīgi acīs. Ierēdnis laikam nejauši bij pamanījis lielo vienādību Zandena un zēna ģīmja vilcienos, jo, savu mapi uz galda attaisīdams, viņš pāra reižu vērīgi pameta acis tā uz vienu, kā uz otru. Zandens novērsās.

Iesākās Jēkaba nopratināšana. Izbrīnījies klausījās vecais Strautmalis, kā dēlu izvaicāja par viņa vecumu, kārtu, amatu un tā tālāk. Bet tad viņš uzreiz sarāvās: Zandens, kurš izpildīja tulka vietu, piepeši vaicāja:

«Vai jus atzīstaties par vainīgu, ka manā kāzu naktī aizdezinājāt manu salmu šķūni?»

Jēkabs, kurš, iepriekšējas atbildes dodams, bij drusku tā kā uzbudinājies, tagad pavisam apjuka.

Zandens atkārtoja savu vaicājumu. Jēkabs nodūra acis un ilgi lūkojās uz saviem liesajiem, dzeltenajiem pirkstiem, kamēr krūtis viņam nemierīgi cilājās. Tad viņš pacēla acis uz tēvu, kurš kā pārakmeņots sēdēja savā gultā, un nodūra tās atkal.

«Nē, es tā neesmu darījis!» viņš beidzot izdabūja pār lūpām.

«Jēkab,» Zandens iesāka draudzīgā valodā, «neaizmirstiet, ka meli un liegšanās jūsu likteni var tikai grūtāku padarīt! Kā paši redzēsiet, pret jums ir sakrājies daudz liecību. Es likšu jums dažus vaicājumus priekšā... atbildiet uz tiem, bet gluži pēc labākās sirdsapziņas! Vai tā būs — bez liegšanās un meliem?»

«Jēkabs nekad nemelo!» Vilis uzreiz viņu pārtrauca. «Kad Jēkabs ko saka, tad tas tā ar ir!»

Jēkabs sakoda zobus, pievilka Vili ar vienu roku sev tuvāk, noskūpstīja, citiem nemanot, viņa matus un teica:

«Vilīt, bērniem gan neklājas klausīties, kur lieli cilvēki runājas ar ciemiņiem! Vai tu neiesi uz mātes istabu?»

Bērns vēl ciešāki pieķērās Jēkabam. Jēkabs savilka seju it kā sāpēs, padomāja brītiņu un tad teica vācu valodā:

«Vai jūs nebūtu tik laipni vaicāt vācu valodā? Es nevēlētos, ka bērns...»

Zandens pameta ar galvu un turpināja sarunu pēc Jēkaba vēlēšanās. Vecais Strautmalis, nesaprazdams, ko runā, ieurbās ar saviem skatieniem Zandenam un Jēkabam sejās, it kā vēlēdamies no tām nolasīt sarunas saturu.

«Sakait man, Jēkab: kādus apavus jūs visvairāk nēsājāt pirms savas slimības?»

«Jaunbebru nelaiķa saimnieka zābakus.»

«Vai tie nebij lāpīti?»

«Bij.»

«Kur viņi tagad ir?»

«Nezinu... neesmu vēl nekur uz lauku gājis.»

«Vai jūs tos atkal pazītu?»

«Domāju gan.»

«Vai to pēda nebij apmēram šitāda?» Un viņš atsedza ģipša pēdu.

«Taisni tāda.»

«Tad jūs atzīstaties, ka šī forma lielā mērā līdzinājās to zābaku pēdai, kurus jūs nēsājāt, pirms tikāt slimi?»

«Jā.» Tas tika protokolēts.

«Kā jūs to izskaidrotu, ka šādu pēdu atrada tai dienā pēc ugunsgrēka iemītu mālainā grāvja dibena starp Raudupes muižu un mežu?»

Jēkabs sarāvās.

«Un uz jaunapsetā rudzu lauka otrā pusē muižai...» Zandens piebilda.

Jēkabam nokaras galva uz krūtīm.

«Tomēr, tomēr...» viņš murmināja, bet tad sacēlās stingrāki un paskatījās Zandenam acīs. «Un vai jūsu kūtis arī nodega tai naktī?» viņš jautāja, elpai aizraujoties.

«Nē... kaut gan lunte tika atrasta arī pie tām. Vai jūs varbūt pazīstat šo lunti?» Viņš parādīja samīdīto lunti ar pusnodegušu degli. Jēkabs paņēma to mehāniski rokā, apgrozīja, nolika atkal uz galda un purināja galvu.

«Es no visa tā nekā nesaprotu,» viņš murmināja, «tas viss tik savādi... kā pa murgiem... Bet es izstāstīšu visu, ko zinu... lai raksta...»

Un, reižu reizēm apstādamies, Jēkabs atstāstīja visu, ko pats atminējās no savas slimības pirmās nakts: kā visu vasaru domātās domas par atriebšanos, slimībai iesākoties, pieņēmušas cieši noteiktu veidu, kā paņēmis jau agrāk sagatavotās divas luntes, izzadzies pa krēslu no klētiņas, kurā viņam bijusi guļuvieta, aizgājis pa mežu līdz muižas tīrumiem, tad pār jaunsētiem rudziem līdz pašai muižai... paskatījies arī pa logu kāziniekos, bet tur šim licies, ka šā brālis kandidāts šo pamanījis pa logu, un tādēļ šis steigšus atkāpies uz kūts pusi... Te Zandens viņu apturēja stāstīšanā, lika atkārtot to par saskatīšanos ar brāli, un tad Jēkabs stāstīja tālāk: aiz laidarīem šis paņēmis no tuvējās salmu kaudzes klēpi salmu, nolicis to pie kūtīm un ielicis salmos abas luntes... to šis skaidri atminoties... notupies pie salmiem, izplētis svārkus uz abām pusēm, lai spičkas atspīdums nenāktu nevienam redzams, un gribējis aizdedzināt degļus pie luntēm. Trīs spički nodzisuši priekšlaikus... rokas par daudz drebējušas... tad gājuši garām runādami divi cilvēki; šis ievilcis galvu svārkos un palicis gluži klusu, tā ka pa tumsu šā no akmeņa daudz nevarējuši izšķirt. Gājēji vēl apstājušies uz brītiņu pie ganuceļa sētas, bet tad atkal turpinājuši savu ceļu. Jēkabs nogaidījis, līdz viņi varējuši būt jau labi tālu, un uzvilcis tad spičku par jaunu, aizdedzinājis vienu lunti un iemetis to salmos, turpat pie kūts aizdedzinājis laikam arī otro, bet tad šim licies, ka turpat aiz muguras šim stāvot kāds cilvēks. Vai nu tas bijis no slimības, vai no bailēm — bet atskatīdamies šis tiešām domājies redzam kādu sievieti netāl no laidara. Šis devies bēgt un atskatījies tikai vēl tīrumu malā atpakaļ, muižā pacēlušās milzīgas liesmas. Tālāk šis gandrīz nekā vairs neatminot...

Kad protokols bij uzrakstīts, tad Zadens brītiņu parunājās ar ierēdni. Tas raustīja nesaprašanā plecus. Jēkaba izteikumi skanēja tik ticami, un tomēr atkal nekādi nebij izskaidrojams, kādēļ ir dedzis šķūnis un nevis kūts. Turklāt salmu klēpis un viena lunte bij atrasta pie kūtīm... kas to otru nesa uz šķūni? Jo pie kūtīm šī otra vairs netika atrasta. Un kas samīdīja un izdzēsa to, kas palika pie kūtīm? Gandrīz tad bij jāpieņem, ka aiz Jēkaba tiešām ir stāvējis kāds cilvēks, tas pats, kas viņam sekoja pār rudzu tīrumu. Bet kāpēc tad tas rīkojās tik savādi? Un kas viņš bij? Ilze varbūt? Bet no tās nebij iespējams izdabūt it nekādu izteikumu, kā Zandens to jau priekš svētkiem bij redzējis.

Ievērojot Jēkaba slimību un vaļsirdīgo atzīšanos, policijas ierēdnim cēlās jautājums, vai noziedznieku tūliņ apcietināt jeb vai atstāt to pret galvošanu svabadībā. Pats viņš — kā varēja nomanīt — būtu par atstāšanu svabadībā. Arī Zandens redzēja, ka izmeklēšana no tā nekā neciestu, ja Jēkabs arī netiktu atšķirts no citiem. Bet Jēkaba izteikums, ka īsi priekš nozieguma šis saredzējies ar brāli, viņu veda uz jaunām domām. Vēl šoziem bij gaidāma Raudupes draudzei jaunā mācītāja vēlēšana, un draudze gandrīz vienprātīgi gribēja, lai tiek aicināts jaunais Strautmalis. Tagad, kur viņš tik viegli bij piepinams klāt pie Jēkaba lietas, viss varēja pieņemt pavisam citu virzienu. Un tādēļ bij jāgādā par to, lai kandidāts par agru nedabū zināt Jēkaba izteikumus. Turklāt draudzes acīs tam bij pavisam citāda nozīme, ka jaunā mācītāja brālis sēž cietumā dedzināšanas dēļ... draudze jau neprata vēl izšķirt izmeklēšanas cietumu no sprieduma izpildīšanas... Un tas nepaliktu bez iespaida uz draudzes konventa vīriem. Visu to pārlikdams, Zandens atgādināja ierēdnim, ka te katrā ziņā būšot laikam arī vēl kādam līdzzinātājam dzenamas pēdas, tādēļ nebūtu ieteicami atļaut Jēkabam saziņoties ar to. Tas ierēdni pārliecināja, un viņš lika Jēkabam, lai taisoties šiem līdzi. Bet iepriekš lai parakstot izmeklēšanas protokolu.

Jēkabs saprata tik daudz krieviski, ka varēja sekot protokolā teiktajām domām. Protokolu noklausoties, sejs viņam vairākas reizes savilkās sāpēs. Cik savādi skanēja viss tas, ko viņš bij teicis, te uz papīra, īsi saņemtā protokolā! Tikai notikumi vien, notikumi vien... bet, ko viņš bij jutis, ko domājis, ko darījis kā pa miegam, — kas to lai izprastu no aukstajiem, melnajiem burtiem! Drebošu roku viņš parakstīja protokolu. Tad viņš teica uz pagasta vecāko:

«Esiet tik labi, pasauciet manu māti... lai viņa sameklē man drēbju!»

Vecais Strautmalis līdz tam laikam bij sēdējis gultā ar augošu nemieru. Uzdzirdis Jēkaba vārdus, viņš, kā odzes dzelts, izlēca no gultas un, gar sienu turēdamies, steigšus atkliboja līdz galdam un nokrita uz krēsla, no kura bij piecēlies rakstvedis.

«Jēkab,» viņš teica, ar mokām valdīdamies, «Jēkab, vai tu esi vainīgs?»

Jēkabs izturēja viņa skatienu, acis nenolaizdams. Tad viņš teica nogurušā balsī:

«Lai izspriež par to tiesa, tēvs! Man pašam te pietrūkst saprašanas.»

Tēvs sāka grīļoties uz krēsla. Ierēdnis, Zandens un rakstvedis viņu iecēla atkal gultā.

Ienāca pagasta vecākais ar Strautmaļu māti.

«Māt,» Jēkabs mierīgi runāja, «tēvs laikam drusku saslimis, un man jābrauc šiem kungiem līdzi. Tev nu vienai pašai būs jāpaliek par zinātāju un rīkotāju te, kamēr atbrauks saimniece! Bet, kad tēvs atkal tiek spirgtāks, tad esi tik laba, pasaki viņam šito: ļaunas domas Jēkabam gan bijušas ilgu laiku pret... pret Raudupes kungu... un tu jau zini, kas viss man griezās sirdī iekšā... bet uz ļaunu darbu mana roka nebūtu pacēlusies, kamēr mans prāts vēl bij skaidrs. Bet pagājušo vasaru, pirms manas slimības, es biju kā prātā jucis. Un savā slimībā es laikam esmu izdarījis kaut ko ļaunu. Par to mani tagad aizved. To pasaki tēvam! Es zinu, viņš ticēs man. Un tu, māt, — tu taču ar man tici!»

«Es pateikšu tēvam...» māte, asaras aizturēdama, atbildēja.

«Kur tad vēl būs pasaulē ticība, dēls, kad māte vairs neticētu savam bērnam nelaimē?» māte novērsdamās klusi atbildēja un griezās uz skapja pusi. «Tad jau tev vajadzēs siltu drēbju...»

Drebošām rokām viņa sāka rakņāties pa skapi un lika vienu drēbes gabalu pēc otra uz krēsla. Zandens izņēma cigāru maku no kabatas, atspiedās uz galda un iesāka pīpot.

«Neraudiet, Strautmaļu māt,» viņš mierināja, «gan jau Jēkabs atnāks!»

Strautmaļu māte noslaucīja asaras priekšautā un pagriezās uz viņu, uzskatīja to brītiņu savām nopietnajām acīm un tad teica lēnā balsī:

«Zināms, ka Jēkabs atnāks. Bet, kad jūs, kungs, reiz iesiet, tad jūs vairs neatnāksiet! Nedomājiet, ka tās asaras paliek neskaitītas, kas ir birušas un birst jūsu dēļ!»

Un viņa atkal sāka rakņāties pa skapi.

Uradņiks izgāja pa durvīm, lai sarīkotu zirgus un kučierus braukšanai. Drūmam klusumam istabā valdot, pagasta vecākais un māte palīdzēja Jēkabam apģērbties. Ikviens sargājās skatīties uz otru.

«Ko tā sieviņa uz jums teica?» policijas ierēdnis, kurš neprata latviski, Zandenam iejautājās.

«Viņa ir tais domās, ka pie ugusgrēka es pats būšot vairāk vainīgs nekā viņas dēls...» Zandens atbildēja, pelnus no cigāra noberzēdams gar galda malu.

«Jā,» ierēdnis nopūtās, «tā mātes sirds gan laikam visur tāda pati... Bet tomēr — cik enerģiski viņa to visu vēl panes... Vīrs nepanesa...»

Beidzot Jēkabs bija saģērbies. Asarām birstot, viņš noskūpstīja mātei roku, atvadījās arī no tēva, kurš gulēja kā pusneatmaņā, un tad saņēma Viļa rociņu.

«Vilīt, dēls,» viņš teica, bērna rociņu sev pie lūpām vilkdams, «man tagad jāaizbraucl Tev jāpaliek pie mana tēva... viņš drusku slims, kop tu viņu! Un audz liels, dēls! Bet to neaizmirsti: labāk ciet netaisnību, bet nedari viņas! Netaisnību ciezdams, cilvēks top liels. Netaisnību darīdams, viņš top mazs un nespēcīgs.»

Jēkabam ar pagasta vecākā palīdzību uz pagalma izejot, nozuda šur tur aiz stūriem ziņkārīgo dienestnieču galvas. Māte apņēma strīpainu deķīti sev ap pleciem un izgāja aizejošiem ciemiņiem pakaļ. Pie durvīm jau dīžājās tā Zandena, kā arī ierēdņa zirgi, zvārguļus šķindinādami. Jēkabu ievietoja pie uradņika. Visi sasēdās. Tad Zandens uzsauca savam kučierim — un visa rinda devās caur izrakto sniega kupenu no pagalma laukā. Māte nostājās aiz sētas zediņiem pie istabas stūra un vēl ilgi raudzījās uz birztiņu, kurā nozuda braucēju kamanas. Tad viņa apgriezās, pamanīja dienestnieces, kas slāpstījās pa rijas lieveni, un teica mīlīgā balsī:

«Eita nu, meitiņas, atkal pie lopiņiem... apkopiet tos! Man jāpaliek brītiņš pie tēva... viņš nav gluži vesels.»

Istabā iegājusi, viņa paņēma dziesmu grāmatu un nosēdās pie vecā Strautmaļa galvgaļa. Tēvs lūkojas glāžainām acīm griestos; Vilis bij sarāvies gluži mazs pie gultas kājgaļa uz soliņa un raudzījās pa pusei kā izbailēs, pa pusei kā vaicādams drīz uz māti, drīz uz tēva sastingušo seju. Māte noglāstīja tēva pieri, bet viņš — kā negribēdams — ar mokām novērsās pret sienu. Tad māte uzšķīra dziesmu grāmatu un iesāka dziedāt — papriekšu gan asaru pārmāktā balsī, bet tad arvien drošāki: «Dievs labi dar' ko darīdams, ir taisnis savā varā...» Pie trešā pantiņa tēvs apklāja seju savām sastrādātajām rokām, un briesmīgās sāpes atrada sev izeju asarās.

Māte nobeidza beidzamo pantiņu, aiztaisīja grāmatu, noliecās pie tēva sirmās galvas un teica, to glāstīdama:

«Lai viņi saka, ko grib... Jēkabs tomēr ir nevainīgs!»

Zandens pārbrauca vakarā vēlu Raudupē, norāja laipnā kārtā Lūciju tādēļ, ka šī palikusi tik ilgi nomodā, uz viņu gaidīdama, un lūdza, lai nokavētās vakarīņas šim liekot pasniegt rakstāmā istabā. Un lai pienākušo pastu arī liekot ienest turp. Rītu agri šim atkal jāsteidzoties uz pilsētu.

Lūcija jau bij apradusi ar šādām vakariņām rakstāmā istabā. Zandens katru reizi mīļi lūdzās no viņas piedošanas, un viņa jau arī pati redzēja, ka darba daudzums pie viņas vīra nekad nebij tukša izruna. Tādēļ viņa jau sen šādos vēlos vakaros palika viņa rakstāmā istabā tikai pa to brītiņu, kamēr viņš ēda, sakārtoja tad viņam vīna karafi, melnu kafiju vai citu ko tamlīdzīgu un atvadījās uz gulētiešanu. Par to atkal Zandens dzinās savos svabadajos acumirkļos viņai un viņas vajadzībām piešķirt divkāršu uzmanību. Bez tam Lūcijai bij vēl par lielu labumu šādos vientulības brīžos Zandena bibliotēka. Pie vecākiem viņa lasīja tikai tās grāmatas, ko vecāki viņai dāvināja uz dzimšanas dienu... jo tās bij jāizlasa — māte vai tēvs vēlāk arvien uzveda runu uz šām grāmatām. Bez tam viņa labprāt lasīja tēvam priekšā vai nu kaut ko no Karleila, vai memuārus par Baltiju un citas tamlīdzīgas lietas, Zandena bibliotēka turpretī aptvēra visus jaunāko laiku ievērojamos daiļliteratūras sacerējumus, neskatoties uz viņa zinātnisko grāmatu krātuvi. Un tur tad nu Lūcijai atvērās pavisam jauna, plaša pasaule. Viņa mācījās pazīt ļaudis ar citādiem dzīves uzskatiem, nekā bij tie, kas valdīja viņas tēva namā. Daudzreiz viņai likās, ka arī jaunajiem uzskatiem esot savs pamats un sava tiesība; dažureiz atkal viņa juta, ka tur slēpjas kaut kas nepareizs, neglīts vai slimīgs. Izskaidrot viņa sev to nevarēja, bet sirds viņai to teica. Un par visām lietām: visgarām šais grāmatās viņa atrada Zandena piezīmes, vaicājumus, pretrunas, apstiprinājumus. Ar katru jaunu grāmatu tapa plašāka viņas gara pasaule, bet auga arī viņas apbrīnošana pret Zandenu. Cik svabadi viņš kustējās pa šo pasauli! Cik skaidri un īsi viņš nereti kā gaismot apgaismoja daudzinātā rakstnieka domu nepareizību! Lūcija juta, ka viņai apžilbst acis, lūkojoties daudzējādos gaismas staros; viņa daudzreiz vairs nesaprata, kas tad nu beidzot ir labs, kas ļauns, kas patiesība, kas meli. Bet to viņa redzēja: Zandena acs ir apradusi ar visu šo krāsu bagātību un spilgtumu. Viņš zināja, ko viņš gribēja. Un savos vaļas brīžos viņš Lūcijai labprāt paskaidroja to, ko viņa vēl neizprata. Viņa manīja, ka pamazītēm arī viņa sāk skatīties uz šām grāmatām it kā ar Zandena acīm. Arvien retāk viņai nācās prasīt paskaidrojuma no vīra. Un viņa to sajuta kā atvieglinājumu, ka varēja noskatīties visā šai raibajā tēlu un domu ņudzoņā, pieturēdamās pie droša un zinātāja vadoņa rokas... Vairs nebij bailes no apmaldīšanās.

Tikai dažureiz viņa nevarēja apķert Zandena izskaidrojumu. Viņai metās it kā žēl dažu lietu, kuras Zandens apzīmēja par nīcējām, par tādām, kas pārdzīvojušas savu laiku. Bet tas laikam nācās no tā, ka viņa tik maz, tik pasaulmaz vēl bij lasījusi un domājusi...

Arī šovakar — pa vecam paradumam — viņa pati ienesa paplāti ar vakarīņām un tējas traukiem Zandenam rakstāmā istabā, kur pēdējais jau bij paguvis atplēst un izskatīties cauri vairākas vēstules. Ziņas laikam bij labas, jo viņš bij ļoti jautrs: jokoja, smējās, zobojās par dažiem sīkumiem, izvaicāja Lūciju par viņas mājas dzīvi šodien, nožēloja sirsnīgi viņas vientulību, taisīja dažādas asprātīgas un jocīgas piezīmes. Lūcija jokoja pretī, pati pie tam rakņādamās pa viņa grāmatu plauktiem.

«Te ir kāda grāmata no Ibsena: Brands,» Lūcija ieminējās, «vai der to lasīt?»

«Taisni vakarā priekš aizmigšanas varbūt nederēs:..» Zandens atbildēja. «Tikai pašas beigas omulīgas: gāžas tur ledus un lavīnas, un sniega blāķi... un tad lasītajam silta, mīksta gulta divkārt mīļa. Bet citādi... kādureiz tu tiešām vari izlasīt šo grāmatu. Tur tu mācīsies pazīt šo pašu slimību, ar kādu sirgst mūsu draugs kandidāts Strautmalis.»

«Kā? Vai tas saslimis? Tas jau ir viņa brālis Jēkabs, kas Jaunbebros guļ slims.»

«Man šķiet, arī kandidāts nav gluži vesels. Katra vienpusības cilvēkā ir slimība... tāda slimīga gribas un domu ieurbšanās vienā un tai pašā lietā... Pag, es tev priekš nakts izmeklēšu ko patīkamāku... veselāku.»

Zandens izmeklēja kādu citu grāmatu, noskūpstīja Lūciju uz pieres un teica:

«Bet nu, mīļo bērniņ, ej pie miera! Gan jau sulainis nokops galdu! Tad es tev rītā kaut ko pastāstīšu.»

Rītā pie kafijas galda Lūcija pietvēra reiz ar roku pie pieres, it kā galvassāpes manīdama. Zandens paskatījās uzmanīgāki viņas drusku pabālajā sejā un vaicāja rūpīgi mīļā balsī:

«Vai tev kas kaiš, sirsniņ? Tu šodien tāda bāla.»

«Piedod, Volf,» Lūcija atbildēja, viņam pieglauzdamās, «es vakar vakarā tev biju nepaklausīga. Es tomēr izlasīju Brandu.»

«Redz nu, bērniņ, ka vecajam Goetem taisnība: «denn jede Schuld rächt sich auf Erden!»

«Tu domā Branda vainu vai manu?»

«Tavu, mīļo draudziņ! Branda, zināms, ar. Un Strautmaļa vainu ar... Vai tu zini, kur es vakar biju?»

«Nē... aizmirsu apvaicāties.»

«Mēs apcietinājām noziedznieku. Un tādēļ es negribēju tev vakar vakarā tādu lietu stāstīt.»

«Vai tad tu domā, ka es vēl vienmēr tikpat bailīga kā agrāk?»

«Nē, bērniņ! Bet noziegums cilvēkam nospiež dvēseli. Arī cita noziegums. Un es negribēju, lai manam taurenītim gultos miedziņā un sapņos šis nospiedošais slogs uz spārniņiem.»

«Ko tad viņš bij padarījis, tas nabaga cilvēks?»

«Viņš bij tapis par dedzinātāju. Un mūsu tēvam viņš bij izpostījis vienu no viņa dzīves vispriecīgākiem un sirsnīgākiem brīžiem neģēlīgā kārtā.»

«Tu domā mūsu kāzu vakaru... un ugunsgrēku?»

«Jā.»

Lūcija nodūra acis un domāja brītiņu. «Volf,» viņa beidzot teica.

«Nu?»

«Vai tas tā bij tiešām vajadzīgs... tas, ka šo cilvēku apcietināja? Vai viņam nevarēja piedot... un lai viņš aiziet projām uz savu pusi... Tēvs visu laiku bij tik cieši pārliecināts, ka uguns toreiz pasprukusi netīšām.»

«Man ar tēva žēl. Sirdij top tik skumji, kad jāredz, kā nesaudzīgā dzīve sit sejā viņa stiprai ticībai un paļāvībai uz ļaužu labākām jūtām. Bet noziedzību slēpt mums šoreiz bij toties mazāk tiesību, ka šis nedarbs ir tikai viens loceklītis no veselas virknes... Un es esmu pārliecināts, ka arī tēvs būs vēl vienmēr tais pašās domās kā senāk: mūsu personiskiem priekiem un bēdām jānozūd aiz vispārības interesēm! Tās sāpes, kas jācieš būs tēvam, kad viņš dzirdēs, kurš cilvēks ir spējīgs bijis sarūgtināt vecā Vestfāla mūža vakaru tik necilvēciskā ceļā, es domāju, šā sāpes viņam beidzot rādīs nepārkāpjamo robežu starp to zemnieku, kādu zīmē viņa ideālista optimisms, un starp to, kādu izaudzina skaudība, fanātisms kandidāta Strautmaļa garā.»

«Vai tad... tas cilvēks... ir no šejienes?» Lūcija, kā ko ļaunu paredzēdama, vaicāja.

«Tas ir kandidāta Strautmaļa brālis Jēkabs...» Zandens rūgti atbildēja.

«Bet tas jau visu rudeni slims!» Lūcijai paspruka.

«Gandrīz jāpateic Dievam, ka viņš tūliņ pēc beidzamā nozieguma ir tapis slims. Citādi — varbūt — te izskatītos jau viss daudz kailāks. Arī mūsu kūtis viņš gribējis nodedzināt.»

Lūcija cieta ilgu laiku klusu.

«Un vai tur nevar būt... nekādas pārprašanas... pārskatīšanās?...» viņa beidzot nedroši vaicāja.

«Es pats biju klāt, kad viņš atzinās...» Zandens strupi atbildēja.

Lūcija vairs neuzdrošinājās tālāk vaicāt. Zandens sēdēja drūmu seju pie galda, atspiedies uz abiem elkoņiem, ko viņš citādi nekad nemēdza darīt, un raudzījās sarauktiem uzačiem maizes kurvītī.

«Viens brālis izposta mūsu mežus,» viņš par brītiņu iesāka runāt caur zobiem, «otrs dedzina mūsu ēkas, trešs sakūda mūsu kalpus pret mums... atliek vēl tikai nogaidīt, ka nāks kāds ceturtais viņa radinieks ar bisi krūmājā mums pašiem uzglūnēt... Un tad tādus lai mēs vēl taupitum, tādus lai žēlotum? Mēs lai atteiktos no katras tiesības uz dzīvi, uz darbu? Un, ja arī mēs jel kad varētum un drīkstētum atteikties no šām tiesībām, tad tomēr mūsu pienākums ir — sargāt sava tēva vecuma dienas no viņiem. Mums nav tiesības pieļaut, ka vecajam Vestfālam viņi neatvēl pat ne nomirt ticībā, ka viņa ideāli reiz uzvarēs... Tik maz viņš prasa no dzīves: tikai šo ticību lai viņam atstāj. Bet arī tas viņiem ir par daudz... itin kā skaužot, ka otram vēl ir ideāli un ticība...»

Lūcija piebīdīja viņam otru tasi kafijas.

«Mēs nedrīkstam viņus taupīt!» Zandens pēc brītiņa turpināja. «Lai iet likums savu gaitu! Viņi paši to tā grib. Mīlestības un labvēlības viņi nemāk cienīt... Patstāvīgi šie rīkošoties... bez mums, pret mums... kā iznākšot. Mācītājus šie iecelšot pēc pašu patikšanas. Fabrikas šie dibināšot, muižas pirkšot... paši ar savu padomu visu. Labi. Bet tad, kungi, neiztrūkstieties vien, ja kādu reizi jums šis jūsu padoms iznāk drusku par īsu!»

Viņš paskatījās uz Lūciju un noņēma elkoņus no galda. «Piedod, sirsniņ!» viņš jautrāki iesaucās. «Tu sapratīsi, kādēļ es ar tēvu varbūt arī turpmāk dažos uzskatos izšķiršos. Viņa nenomācamais optimisms varbūt pēc kāda laiciņa atkal būs atradis kaut ko, kā aizbildināt Strautmaļus. Un varbūt būtu visprātīgāk, ja pēc iespējas viņu pavisam neuztrauktu ar šādām ziņām. Tādēļ es gribēju tevi lūgt, sirsniņ: aizbrauc, man uz pilsētu braucot, man līdzi uz vecākiem un nokārto ar māti un brāli visu, ka lai ļaužu valodas nenāk līdz tēvam! Tā kā tā jau viņš tagad maz satiekas ar svešiem. Tomēr uzmanība būtu vietā. Varbūt būtu vislabāk, ka viņš izdotu tavam brālim ģenerālpilnvaru. Tad viņam pašam neiznāktu ar muižas darīšanām vairs nekādu rūpju, vismazāk jel pa to laiku nē, kamēr viņš atkal atspirgst.»

Arī Lūcija saprata, cik ļaunu iespaidu varētu darīt uz tēvu šī jaunā ziņa. Tādēļ viņa labprāt sataisījās apmeklēt vecākus.

Tēvu viņa atrada diezgan jautrā prātā. Likās, it kā viņa gars taptu totiesu priecīgāks, mierīgāks, mīlīgāks, jo vairāk miesai bij jācieš. Par visiem viņš apvaicājās, visi vecie un jaunie pazīstami viņam vēl bij atmiņā. Viņš priecājās, dzirdēdams, ka Strautmaļa fabrikās ar darbiem ņemoties dūšīgi: jā, pat paraugus no turienes stikla un papes viņš bij licis atnest un darīja Lūciju uz to uzmanīgu, cik lielā mērā atšķiroties labuma ziņā Strautmaļa stikls no tā, kas esot šo dzīvojamās ēkas logos. Arī par veco Strautmali viņš apvaicājās, apmierinājās, dzirdēdams, ka viņš esot izlīdzis ar savu likteni un ar saviem dēliem. Kandidāta Strautmaļa pēdējo sprediķi viņš bij licis norakstīt un lūdza Lūciju vēlreiz to priekšā lasīt. Jēkabam, par kura slimību viņš bij dzirdējis no Lūcijas jau rudenī, viņš gribēja sūtīt kādas pudeles no sava visvecākā vīna un atmeta šo nodomu tikai tad, kad Lūcija apliecināja, ka vīnu viņam aizsūtījuši no Raudupes; bet tagad viņa slimība jau esot beigusies... Ilgāki gan Lūcija vairs nespēja runāt par šo lietu: viņa gluži uzkrītošā kārtā izsteidzās no tēva istabas. Ja vecais Vestfāls būtu varējis sekot savai meitai, viņš ļoti izbrīnītos, atrazdams to gauži raudam zālē, ar seju sofaja spilvenos.

Arī tas nenācās grūti: pierunāt veco Vestfālu, lai izdod dēlam ģenerālpilnvaru. Pats jau viņš par to bij domājis un vēlējās, lai dēls iestrādājoties visos savos turpmākos pienākumos, kamēr vēl šis pats varot ar saviem piedzīvojumiem viņam šur un tur nākt palīgā. Pret vakaru atkal piebrauca Raudupes kučieris, kurš bij aizvedis Zandenu uz staciju, un Lūcija aizbrauca atpakaļ uz māju. Māte gan vēlējās, lai meita paliekot pa nakti pie šiem, bet tēvs atgādināja, ka arī Lūcijai tagad esot pienākumi pret saviem saimes bērniem un tādēļ viņai vajagot būt pašai savā vietā.

Pie tēva esot, Lūcijai visa gādāšana un visas domas bij aizņemtas tikai ar to, kā aizsargāt tēvu no rūgtās, uztraucošās patiesības. Tur viņa pārdomāja iepriekš katru vārdu, pirms to teica, sargājās pēc iespējas runāt par tādām lietām, kas tēvu varētu paskubināt uz vaicājumiem par slēpjamiem notikumiem. Tagad, kamanās sēdot, viņai radās it kā vajadzība domāt taisni un bez sargāšanās, minēt pašai pie sevis katru lietu tās īstā vārdā. Un viņa atļāvās šām domām.

Brīnums, cik maz viņa taču varēja ieskatīties otra cilvēka dvēselē! Jo bez dvēseles, bez jūtām, bez sirds nav arī Strautmaļu Jēkabs: kas tad viņu dzina uz tādu nedarbu? Un ko domā tagad viņš pats par savu noziegumu? Ko domā viņa brāļi? Ko jūt viņa vecāki? Kas mierina tos? Un, kā pa tumsu iedama, viņa vienumēr atdūrās pret šo jautājumu asajām šķautnēm. Viņa redzēja, ka notiek kaut kas briesmīgs viņas priekšā, ka samaļ, satriec, iznīcina dzīvu cilvēku kā starp mašīnu zvindzošiem ratiem; bet viņa neredz, kas šās mašīnas dzen, viņa nesaprot, kas bīdīja dzīvu cilvēku viņu ratos iekšā. Būtu jāpalīdz, būtu jāglābj — bet kā palīdzēt, kā glābt? Aiz kuras vietas apturēt dūcošās mašīnas? Un viņai sacēlās sirdī tā kā kauns pašai no sevis. Tepat kopā uzaug cilvēki, kopā dzīvo, kopā iet dievnamā, pieder pie vienas un tās pašas draudzes un tomēr viens otram tik sveši, tik nesaprotami, tik tālu viens no otra... Vai tad Strautmaļu pasaulē valda pavisam citāds Dievs, vai tur cita saule spīd, vai sirds tur pukst citādi, vai domas tur saistās un raisās pēc citādas kartības, jūtas un griba mostas pēc citādiem likumiem, ka viņu darbs pieņem tik nesaprotamu, tik nedabisku, tik šausmīgu veidu? Un vai Zandens spēja pareizi saprast visus šos jautājumus un atbildēt uz tiem? Vai tiešām ar to jau ir kas izskaidrots, kad apgalvo: tas nāk no naida, no skaudības un no musināšanas? Kādēļ tad šis naids un skaudība negriezās pret citiem cilvēkiem, par piemēru, pret Zandena agrāko kučieri, kas nopirka Strautmaļus? Un kas tā par musināšanu, kas iespēj pieaugušu, prātīgu cilvēku padarīt kā bez prāta un sirds? Kurš musinātājs tad mani varētu pārrunāt, lai es ietu un aizdedzinātu ēkas tam, kas bagātāks par mani? Nē, tur vajag būt vēl pavisam kam citam, vēl citādiem tumšiem spēkiem, kas sveši cilvēka prātam, bet tomēr diezgan vareni, lai triektu cilvēku uz priekšu pa nakts ceļiem kā viesulis sausas lapas. Tikai neviens nejūt un nesaprot šo spēku. Viņi redz tikai otrā rītā, kādu postu ir nodarījusi nakts vētra, un soda un tiesā smiltis un lapas, un nolauztos zarus, ar ko apkaisīts labības lauks, kas vēl vakar līgojās zelta briedumā. It kā lapas un smiltis, un nolauztie zari būtu kārojuši izpostīt zemeskopēja cerību un prieku... it kā smiltīm un lapām, un salauztiem zariem būtu jānīd un jāskauž kārtīga darba augļi un jāklausās sikspārņa un pūces, un citu naktsputnu musināšanā...

Neviens neprasa pēc šās nakts vētras; neviens nezina, no kurienes viņa cēlusies un kurp iet; neviens neapvaicājas par to, vai labprāt šķīrās salauztie zari no savas dzimtenes un piederīgiem, lai atļautos par vieglu nastu krācošam viesulim. Bet visi tiesā un soda tik gudrām sejām šos salauztos zarus tāpēc, ka tie atrasti nozieguma vietā, virs sapīckātiem un sabradātiem kviešu laukiem. Kādēļ tas viss tā? Kādēļ viss tas notiekas it kā pa nakti, pa dūmiem, pa miglu?

Un viņai ienāca prātā kāda pēcpusdiena no viņas meitenes gadiem. Brālis ar kaimiņu meitenēm spēlēja launtenisu, un arī viņai vajadzēja tur tikt par līdzspēlētāju. Bet māte viņai bij piekodinājusi iepriekš nobeigt zināmu gabalu no rūpīgi adāmā adīkļa, kur iznāca bezgala daudz skaitīšanas, lai katrs valdziņš derētu pareizā vietā. Un viņa skaita valdziņus ar uztrauktu skubu un dzird pie tās pašas reizes draudzeņu un brāļa smieklus un spēles saucienus uz launtenisa maura. Un vienmēr viņa noķer sevi, ka skaitot domas ir nogājušas uz āru un valdziņu skaits sajucis. Viņa noņemas neklausīties, sāk atkal no gala savu skaitīšanu, zobus sakodusi... nu jau valdziņu rindai tūliņ būs gals, visi izskaitīti... te taisni šās pašas domas par rindas beigām atkal sajauc viņai skaitli. Un tā viņa mokās un pūlas, līdz viss adīklis ieskrien kaktā un viņa pati, aiz dusmām raudādama, sit sofaja spilvenu... Gandrīz tās pašas jūtas sāka Lūciju pārņemt arī tagad, par visiem šiem neizskaitāmajiem likteņa valdziņiem domājot. Dažureiz liekas, sak, nupat būs rokā īstā atbilde, kas izlies gaismu pār visu šo nesaprasto un nesaprotamo pasauli, kurā dzīvo un cieš Strautmalis un viņam līdzīgie... tikai mazu, mazu brītiņu vēl jāpiespiežas, jālaiž gara acu skatienam pāri slīdēt pār visiem šiem bezdibeņiem un pūķu alām... Bet pašā beidzamajā acumirklī šis skatiens nogurst... viss sāk Lūcijai griezties cits caur citu, un nervozā uzbudinājumā viņa spiež dūrēs siltā lāčādas kamanu sega malu. Kamanas viegli slīd pa iebraukto ceļu, spēcīgie zirgi vienādiem rikšiem kapā sniegu saviem pakaviem, un mežs pa abām malām ceļam nogrimis savā ziemas vakara noslēpumā. Lūcija apmierinās pēc brītiņa un sāk domāt atkal no gala, lai beidzot atkal plucinātu silto lāčādu...

«Nē, tas viss nekā nepalīdz!» viņa beidzot nosaka pati uz sevi. «Tā viņi man mūžam paliks sveši. Viņu kailumu un nabadzību var redzēt no ārienes. Arī izsalkums un slāpes, un dedzinošas sāpes parāda savas zīmes cilvēka sejā. Bet sirdī viņam no āra nevar ieskatīties. Tur jādzird, ko viņi paši saka... Viņi paši taču laikam saprot cits citu apmēram tā, kā es saprotu tēvu, māti un brāli. Viņi — varbūt saprata arī Jēkaba šausmīgo darbu. Bet kas man to teiks, ko viņi saprata?»

Izrunāties ar Jēkaba vecākiem? Bet tas viņiem varbūt būtu par grūtu. Ar kandidātu Strautmali? Dzirdēja, ka beidzamā laikā Jēkabs ar viņu vairs nesagājies. Un nejauši viņai iekrita prātā Jaunbebru saimniece. Ar sievietes smalkjūtību Lūcija bij nomanījusi, slimo Jēkabu apmeklēdama (Lūcija bij noņēmusies neatstāt savā pagastā neapmeklēta neviena grūti saslimuša cilvēka), ka šis slimnieks jaunai atraitnei nav gluži vienaldzīgs. Bet pie tās pašas reizes viņu arī bij pārsteigušas jaunās sievietes īsās, skaidrās un labi pārdomātās atbildes, kuras katrureiz uzķēra lietas kodolu. «Varbūt šī atraitne man varētu pastāstīt kaut ko tuvāk...» Lūcija domāja. Iemesls, kādēļ viņu ataicināt uz muižu, bij viegli atronams: gribēju, sak, apvaicāties, kā panes vecie Strautmaļi šo beidzamo sitienu, un vai nebūtu kaut kā iespējams slepen atvieglināt viņu grūto likteni?

Ar šo apņemšanos Lūcija nobīdīja pie malas savas neizdomājamās domas...

Kad Raudupē saimniece viņai paziņoja par visu, kas par dienu saimniecībā noticis, tad Lūcija ieminējās arī par to, lai rītu atlūdzot Jaunbebru saimnieci uz muižu.

«Jaunbebru?» muižas saimniece, kura nebij no šā apgabala, pūlējās atminēties, «man šķiet, tā sauca tās mājas, no kurām viena sieviņa jau kādu stundu gaida uz cienmāti.»

«Iesauc viņu!» Lūcija pavēlēja.

Saimniece izgāja no Lūcijas rakstāmās istabas. Lūcija piecēlās kā nesaprotamā uzbudinājumā, pastaigājās pāra reižu pa istabu, pabīdīja vecāku un vīra portrejas uz rakstāmā galda uz vienu un otru pusi, pagrieza lampas aizklāju tā, ka rožu sarkanā ēna krita uz viņas sēdekli, un apsēdās. Pie durvīm kāds lēni pieklaudzināja.

«Iekšā!» Lūcija sauca.

Ienāca vienkārši ģērbta sieviete ar bērnu pie rokas, padeva labvakaru, tad apgriezās un rūpīgi aiztaisīja aiz sevis durvis, pienāca tad Lūcijai klāt un noskūpstīja viņai piedurkni, kā tas še starp muižniekiem un zemniekiem bij parasts. Arī bērns, smuks, piecus līdz sešus gadus vecs puisēns, pienāca pie kundzes un noskūpstīja viņai roku. Lūcija noglaudīja mazajam galvu un ieskatījās nevilšus tam sejā... viņai likās šis bērns jau esam redzēts. Bet viņas vērību tomēr saistīja vispirmā kārtā atnākušā sieviete.

«Jūs no Jaunbebriem?» Lūcija pirmā iesāka valodu.

«Jā, Jaunbebru saimniece.»

«Un tas jusu puisēns?»

«Mans.»

«Pag, Ilze jums vārds?»

«Jā.»

«Sakait, mīļā Ilze, — kas tad tur jūsu mājā īsti ir noticis? Es dzirdēju, ka Strautmaļu Jēkabs tur esot apcietināts.»

«Ja, cienmāt, taisni tādēļ es atnācu uz jums.»

«Jūs laikam gan gribējāt tikties ar manu vīru? Tā tagad diemžēl nav mājas.»

«Nē, cienmāt, taisni ar jums es gribēju... no jums es gribēju lūgt atļaujas...»

«Jā, mīļā Ilze, jūs taču pati it labi varat saprast, ka es no vīriešu darīšanām nekā nezinu. Ko tad lai es priekš jums vai priekš Strautmaļa darītu?»

«Bet, kad jūs, cienmāt, kungam visu tā lēnām izstāstītu...

Uz mani jau viņš neklausītos. Bet tā lieta te nav izteicama maz vārdos. Un tā viss paliktu nesaprotams.»

«Cik es dzirdēju, tad Jēkabs pats jau atzinies, ka viņš vainīgs. Ko tad tur lai palīdzētu mūsu stāstīšana?»

«Jēkabs pie šķūņa dedzināšanas nemaz nav vainīgs, cienmāt! Tur es esmu vainīga.»

«Jūs?»

«Neiztrūkstieties, cienmāt! Tas viss notika netīšām. Es neiedomāju par to, ka tur tuvumā salmu šķūnis. Es gribēju aizdedzināto lunti aizsviest tikai labi tālu projām no kūtīm.»

«Tad lunte tomēr bij jau aizdedzināta!»

«Tas viss, cienmāt, nesamaņā darīts! To es varu katru brīdi apzvērēt. Es jau pati tai vakarā sēdēju pie Jēkaba gultas, mērīju viņam drudža karstumu. Pati es gāju visu ceļu līdz muižai viņam pakaļ, kad viņš kā mēnessērdzīgs bij izzadzies no gultas, un pati viņu atkal atģērbu, kad viņš bez samaņas iekrita atpakaļ gultā. Zābaki bij viņam ar nazi jānogriež no kājām.»

«Tad jau tas labākais, ka jūs visu to izstāstāt tūliņ taisni tiesai.»

«Redziet, cienmāt, taisni tādēļ es atnācu pie jums! Es gribēju jūs lūgt — gādāt par to, lai šī lieta nemaz nenāk pie tiesas.»

«Kā tad lai es to varētu!»

«Es jau lāgā nezinu. Bet varbūt, ja fon Zandena kungs paziņotu tiesai, ka vainīgais pie viņa pats uzdevies, ka viss noticis netīšām, ka Strautmalis tikai murgojis par visu to, bet pats nevainīgs... un ka kungs piedevis īstajam vainīgajam... es tā domāju, ka tad tiesa palaistu Jēkabu vaļā.»

Lūcija atcerējās, cik stingri Zandens bij izteicies par Jēkaba noziegumu.

«Cik es tur saprotu,» viņa lēnām runāja, «tad Strautmalis nav gluži nevainīgs pie visa tā notikuma. Un es nezinu, vai mans vīrs vēlētos viņu šādā kārtā saudzēt.»

«Likuma priekšā Jēkabs varbūt ir vainīgs. Neviens jau tik skaidri nevar noteikt, kur beidzas prāts un iesākas nesamaņa. Bet, kas redzējis Jēkabu pa viņa slimības laiku un noskatījies visās tais dvēseles mokās, kuras viņam nedeva miera nedz dienu, nedz nakti, tam šķiet, ka viņš jau par daudz sodīts par savām ļaunajām domām, ko slimības nesamaņa pārvērta par nedarbu. Un tad pēc šās slimības, kad viņš dzirdēja, ka kūtis nav nodegušas, kad viņš iesāka ticēt, ka viss ir bijis tikai murgi... fon Zandena kungam vajadzēja viņu tad redzēt un pārliecināties, ka tas vairs nav tas pats cilvēks, kurš toreiz gāja ar lunti pie kūtīm un kurš tagad tika aizvests uz cietumu. Vai tad tas nebūtu kristīgi, ka brālis brāļa negrūstu atpakaļ purvā, kad tas pēc lielām ciešanām grib kāpt ārā no sava posta... Un tad vēl Jēkaba vecāki... tagad pat tēvs guļ uz gultas, kā triekas aizņemts, un māte staigā apkārt ne dzīva, nedz mirusi... Vai tiešām fon Zandena kungam neiežēlotos sirds par visu to?»

«Es jau arī ticu, ka mans vīrs jūt līdzcietību ar šo nelaimīgo jaunekli. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņš nav vienīgais, kas cietis no Strautmaļa nedarba! Ko tas šķūnis izmaksā, tas jau te ir gluži sānu lieta. Bet, ko sajuta mūsu vecāki, ko juta mūsu viesi, ko mēs paši, kad mūsu kāzu prieki tika pārtraukti tik necilvēciskā kārtā, tas viss bij simtkārt grūtāk panesams nekā mantas zaudējumi. Nekad mēs nevaram iedomāties par savu kāzu dienu bez šām drūmajām atmiņām. Un neģēlīgāks top Strautmaļa noziegums ar to, ka te viņš lika ciest arī tādiem cilvēkiem, kuri savu mūžu ar viņu nebij satikušies, un arī tādiem, kas viņam tikai labu vēlēja. Vai šis noziegums nesauc pēc soda? Un tad, otrkārt: šī dedzināšana griezās pret manu vīru un viņa viesiem, it sevišķi kā pret muižniecības locekļiem. Ar to Strautmalis noziedzās pret visu šo kārtu... un mans vīrs nevar viens pats piedot šās kārtas vārdā. Ja rītu vai parītu atkārtojas citās muižās tādi paši noziegumi, varbūt modināti ar Strautmaļa piemēru, vai tad arī mans vīrs nebūtu darāms atbildīgs par tiem, ka nav šim ļaunumam stājies ar visu sparu pretī jau no sākuma?... Ticiet man, saimniec: man no sirds žēl Strautmaļa, un tāpat jūt laikam arī mans vīrs; bet, vai viņš var un drīkst Strautmali žēlot, uz to nevajag likt nekādas drošas cerības.»

Ilze bij pielikusi roku pie žoda un raudzījās caur pieri uz Lūciju visu laiku, kamēr Lūcija runāja. Tai apklustot, viņa domīgi teica:

«Cik tas savādi, cienmāt, dzīvē iznāk! Jūs te runājat visu laiku par to, vai fon Zandena kungs lai žēlojot Strautmali vai nē... it kā Zandena kungs nebūtu desmitreiz smagāki noziedzies pret Strautmali!»

Lūcija nesaprazdama un pārsteigta uzlūkoja zemnieci.

«Kas tad tā par valodu, saimniec!» viņa iesaucās norājošā balsī.

«Es, cienmāt, nenācu šurp žēlastības lūgties Jēkabam...»

Ilze mierīgi atbildēja. «No šitās puses es pazīstu fon Zandena kungu jau pārāk labi. Es nācu tikai jūs, kundze, darīt uzmanīgus uz to, ka Zandenam, īsti ņemot, pienāktos jūs taupīt un jūsu vecākus. Jo jums Jēkaba tiesāšana gan laikam būs daudz lielāks sods nekā Strautmalim pašam.»

Ja lampas aizklājs nemestu savas rožu sarkanās ēnas uz Lūcijas seju, tad Ilze varbūt būtu pamanījusi, cik bāla tapa viņas pretim sēdētāja pie šiem vārdiem. Bet arī no balss jau bij nomanāms apspiestais uzbudinājums, kad Zandena kundze vaicāja:

«Ko jūs ar to gribējāt teikt?»

Lūcija juta, ka pēc taisnības viņas pienākums būtu nogriezt ar stingru teikumu Ilzei katru tālāku sarunu un atlaist vēlo apmeklētāju. Bet kāda sveša, neizprotama vara kā ar dzelzs roku salieca viņas lepnumu un drošību un izslaucīja no atmiņas visus stingros un pavēlošos teikumus.

«Jūs, cienmāt, runājāt, ka Strautmalis izmaitājis jums atmiņas par jūsu goda dienu. Bet tā jūs nezināt, ka fon Zandena kungs izmaitāja Strautmalim ne tikai viņa kāzas, bet arī pašu līgavu, samina dubļos viņas vaiņagu un viņu pašu. Jūs runājāt par savas kārtas tiesībām un viņas mantas drošību... to Strautmalis un viņa biedri apdraudot. Bet tā jūs vēl nezināt, ka fon Zandena kungs gadiem ilgi ir bradājis pa virsu visam, cik vēl bij svētuma un cilvēcības viņa pagasta ļaudīs, cik vēl viņos bij tikuma un goda prāta. Tad nebij neviena, kas runātu par šo mantu drošību. Par mantas zaudējumiem, par šķūni jūs ieminējāties. Tā bij tikai niecīga daļiņa no visas Zandena mantas. Zandens atņēma Jēkabam visu, kas bij sastrādāts un iegūts neatliecīgā darbā pa visu jaunību... un kādēļ? Tādēļ, ka Jēkaba brālis negribēja klusu ciest par Zandena istabmeitām tai laikā, kur Zandens lūkojās pēc sievas. Un tad par savu vecāku sāpēm jūs runājāt. Salīdzinait tās ar veco Strautmaļu likteni, ar veco Vārpiņu nelaimi, ar veco Āboltiņu vaimanām pie savas vienīgās meitas kapa... un neaizmirstiet, ka šie seši sirmgalvji drīkst savu sirds mieru atprasīt no Zandena rokas. Nezinu, vai tad vairs varētu runāt par to, cik žēlīga Zandenam sirds...»

«Tu melo... tas viss ir samelots!» Lūcija, valodu atdabūjusi, beidzot iesaucās spīguļojošām acīm. Bet tad viņa atkal apsēdās krēslā, no kura bij pietrūkusies kājās, un teica mierīgākā balsī: «Tagad tu vari iet!»

«Ar kādu aprēķinu lai es melotu?» Ilze turpināja, it kā nebūtu dzirdējusi fon Zandena kundzes beidzamo vārdu. «Vilīt, dēliņ, nāc šurp vairāk pie gaismas! Paskataities taču, cienījamā kundze, — vai šis bērna sejiņš neliecina par daudz skaidri? Un jums jāzin, kundze, ka es biju Strautmaļu Jēkaba saderētā līgava un tad tapu tepat... muižā... par istabmeitu! Vai lai jums atkārtoju visus tos Zandena mīļos vārdus, kuri man tikpat labi zināmi kā jums, cienījamā kundze? Un vēl daudzām citām pagastā viņi zināmi. Trīs nedēļas pirms kāzām Zandens atlaida savu beidzamo istabmeitu... Jūs mani saucat par meli, cienītā kundze! Bet es biju cerējusi atrast pie jums līdzcietību ar sievieti... jo sievietes taču mēs visas bijām, mēs Zandena istabmeitas. Un mātes arī mēs visas esam... Āboltiņu Annu atskaitot. Un nu es jums teikšu vienu lietu, kuru zina tikai trīs cilvēki uz pasaules: aizsūtītais Vārpiņš, Zandens un es; Āboltiņu Anna pavadīja savu beidzamo nakti še, apakš šī jumta... varbūt arī šai pašā istabā viņa klausījās Zandena runās. Jūs atkal teiksiet, ka es meloju. Bet paprasait viņam pašam! Un sakait, ka es redzēju, ka viņš ar Āboltiņu Annu atbēga šurp caur akācijām, kad sajuka pastalnieku rinda. Es, cienmāt, te daudz ko esmu redzējusi... katrā Jāņu naktī ko citu. Katru Jāņu nakti es te parkā gaidīju, kuras nelaime to gadu te top iedancota. Nevis aiz greizsirdības. Ir jau taisnība: es viņu reiz esmu mīlējusi par visu vairāk pasaulē. Toreiz es vēl nekā nezināju. Es ticēju katram viņa vārdam. Bet vēlāk man atvērās acis. Es dabūju zināt, ka gluži tos pašus vārdus viņš runājis arī uz vienu, uz otru. Un tas padarīja viņu mazu manā priekšā. Greizsirdības es nekad neesmu sajutusi pret tām, kas virināja Jāņu naktī šitās durvis uz parku. Bet glābt es gribēju kādu no viņām, kopā ar to raudāt par mūsu piekrāpto jaunību. Tikai viņas nevēlējās tapt glābtas... Āboltiņu Annu varbūt atskaitot. To izglāba laikam Vārpiņš... jel no kauna pasaules priekšā... Nē, šurp es nenācu šodien, lai melotu. Es gribu atsvabināt tikai Jēkabu. Ja jūs viņu arī saucat par noziedznieku, tad neaizmirstiet taču, ka viss griezās gadiem ilgi viņa dvēselē kā saslapināti striķi locekļos. Ja viņā arī bij radušās noziedzīgas domas, tad neaizmirstiet taču, ka gadiem ilgi viņa sirdī nebij spīdējis neviens gaismas stariņš... sākot no tā brīža, kur es savā neprātā izravēju no viņa krūtīm katru ticību uz cilvēkiem. Un es gribu griezt to par labu... cik jau var griezt par labu vētras nolauzītā dārzā. Es gribu izglābt Jēkabu no cietuma, un lai man būtu jāiet no vienām tiesas durvīm uz otrām un visur jāstāsta par Zandenu un viņa darbiem. Bet es negribētu, ka caur to jācieš citai sievietei... un es zinu, cik lieliski tas sāp, kad katrs pazīstams tev noskatās pakaļ ar nozīmīgu smaidu. Tādēļ, lūk, es gribēju lūgt jūs, cienmāt, pastāvēt uz savām sievas tiesībām un neatļaut, ka Strautmaļa lieta nāk iztiesāšanā! Tur nevarēs vairs ciest klusu par Zandena pagātni.»

Lūcija vairs nepārtrauca runātāju. Sausām acīm viņa raudzījās uz lampas aizklāju. Kad Ilze apklusa, viņa mazuliet aizgrieza galvu projām.

«Eita tagad...» viņa klusu teica. «Apsolīt es jums nekā nevaru. Tagad es esmu daudz, daudz tukšāka un nevarīgāka nekā jūs pati.»

Ilze klusām piecēlās un paņēma puisēnu aiz rokas. Bet tad viņa paskatījās uz satriekto kundzi, kas nekustēdamās sēdēja mīkstajā atzveltnes krēslā, un neizsakāms žēlums piepeši pārņēma viņu. Pati nezinādama, kāpēc to dara, viņa ātri noliecās pie sēdētājas un sāka, asarām birstot, skūpstīt mīksto, balto šalli, kuru fon Zandena kundze bija apņēmusi ap pleciem.

«Piedodiet, piedodiet, cienmāt...» viņa atkārtoja šņukstēdama.

«Es jau saprotu... saprotu...» fon Zandena kundze klusu čukstēja. «Tas jau laikam sievietes liktenis: panest un ciest... Un tas par to Āboltiņu Annu... vai jūs droši zināt, ka tur jūs nemaldāties?»

«Te, taisni pa šām pašām durvīm, viņi ienāca,» Ilze atbildēja, rādīdama uz divkāršām durvīm, kas veda parkā. «Un dārza namiņā viņu atrada otrā rītā.»

Fon Zandena kundze gribēja piecelties. Tai pašā acumirklī spējš vēja grūdiens žēli iekaucās kaut kur ārā... logu durvtiņas nočīkstējās. Kundze lēni iekliedzās un pieķērās kā izbailēs pie Ilzes.

«Viņa... viņa...» Lūcija čukstēja, plaši ieplestām acīm.

«Tas, cienmāt, tikai vējš! Bet kā jūs trīcat! Es pagādāšu ūdeni...»

«Nē, nē, neejiet projām, neatstājiet manis... vienas pašas te... ar visu to... ar visu to...»

Un vēl ciešāki viņa pieķērās Ilzei. Ilze pūlējās apmierināt uztraukto kundzi un nosodīja pati sevi, ka stāstījusi viņai nakts laikā tādas lietas.

Vējs atkal iekaucās, un fon Zandena kundze par jaunu nodrebēja pie visas miesas.

«Palieciet lūdzu, vēl kādu brītiņu tepat!» fon Zandena kundze lūdza, Ilzei vaigus glāstīdama. «Man tik bail, tik bail... Sulain, sulain!» Un viņa steidzīgi raustīja zvana šņori, kas karājās pār viņas galdu.

Pēc kāda brītiņa sulainis ieskrēja gluži iztrūcies.

«Lieciet tūlīt jūgt zirgus vieglajās kamanās,» viņa pavēlēja, «un staļļa puisis man brauks līdzi... Lai ienāk saimniece!»

Sulainis mēmi paklanījās un nozuda. Ienāca saimniece.

«Man vēl šovakar jāaizbrauc uz Zvirgzdu muižu,» kundze teica, «te būs atslēgas.»

«Vai cienmāte ilgi paliks projām?» saimniece ievaicājās.

Lūcija paskatījās uz viņu stingri un pameta ar roku uz durvju pusi. Saimniece nozuda.

Tad Lūcija paņēma no rakstāmā galda savu vecāku portreju, ietina to papīrā un izgāja no šās istabas. Priekšnamā nonākusi, viņa atdabūja cik necik savu mieru. Ilze apstājās koridorā, kas šķīra priekšnamu no kundzes istabas.

«Tagad jūs varat iet!» Lūcija teica, pūlēdamās vairs neskatīties uz Ilzi. Ilze klusu noskūpstīja viņai piedurkni un, paņēmusi puisēnu pie rokas, izgāja.

Viena pati palikusi, Lūcija sāka staigāt pa apgaismoto istabu rindu no viena gala uz otru. Sulainis un viena no kukņas meitām stāvēja ēdamā istabā godbijīgā attālumā no apklātā galda un nesaprata nekā, ko iesākt. Kundze nelikās par ēdienu ne zinot, bet turpināja savu staigāšanu, reižu reizēm kā nesaprašanā apstādamās un noraudzīdamās zālē uz mazajām statuetēm, kas greznoja kaktus.

Vēl arvienu Lūcija nevarēja atžirbt it kā no sitiena pa galvu. Tikai vienas briesmīgas jūtas pildīja visu viņas dvēseli: projām, projām no šejienes! Un nekad, nekad atpakaļ pie viņa! Vēl trīs nedēļas priekš kāzām viņš teica tos pašus vārdus savai dienestniecei, glāstīja tāpat viņas vaigus, tina sev ap pirkstiem viņas matus... Un briesmīga kāre viņā pamodās plēst nost no sevis visu, kur piedūrušies viņa pirksti, mazgāt, trīt, berzt lūpas un vaigus, kuros tik daudzreiz sūcās viņa kaislie skūpstieni. Un tad šās rokas... šie pirksti... ā, tur jau vēl viņa gredzens... Un stingriem soļiem, neprātīgās bailes no vēja gaudošanas pārvarēdama, viņa iegāja Zandena rakstāmā istabā, novilka laulājamo gredzenu no pirksta un nolika to uz viņa galda. Rokas meita pa tam jau bij sataisījusi viņas mazo ceļasomu; zvārguļu džinkstēšana pie durvīm ziņoja, ka staļļa puisis jau gaida. Lūcija vēlreiz pārlaida sausu, naidīgu skatienu pār visām šīm telpām, viņas laimes un nelaimes mēmām lieciniecēm, tad saģērbās un izgāja ārā, tumšajā naktī..

Bij pusnakts, kad Lūcija nobrauca Zvirgzdupē. Visa muiža jau gulēja. Negribēdama vecākus traucēt, Lūcija lika braukt soļiem pār muižas pagalmu un apturēt jau pa gabalu no durvīm. Tad viņa apgāja namam otrā pusē un sāka pie kāda loga lēni klaudzināt, sitienus zināmos starpbrīžos atkārtojot. Drīz atspīdēja caur slēģu šķirbu sveces gaisma un bij dzirdama atslēgu žvadzēšana. Lūcija nostājās pie tā saucamām ķēķa durvīm un gaidīja. Drīz tās drusku atvērās, un durvju spraugā parādījās grumbaina vecenīte, ar roku aizsargādama sveces gaismu no ieplūstošā aukstā gaisa.

«Lai nu Dieviņš ir žēlīgs!» vecenīte iesaucās, Lūciju ieraudzījusi. «Lai nu viens paskatās! kas tad tie par cilvēkiem... laist bērnu vienu pašu šitā par nakti...»

«Gan jau izrunāsimies, tantiņ...» Lūcija atbildēja, pa durvīm iesprauzdamās. «Pagādā nu priekš manis gultas drēbes... un nāc pati ar gulēt manā istabā šonakt... Raudupē man vienai pašai bail...»

«Tantiņa» — tā visa muiža mēdza saukt Lūcijas veco aukli — aizslēdza durvis un veda savu «bērnu» pa koridoru un trepēm viesu istabās, vienmēr rūkdama un pukodamās par «zvēriem, ne cilvēkiem, kas atstāj bērnu vienu pašu tumsā, nezin kādus pasaules kalnus paši gāzdami... Un nezin, vai bērns esot pat jel vakariņas ēdis!» Tad viņa palīdzēja Lūcijai noņemt virsdēbes un pati aizgāja, lai sameklētu gultasveļu. Atkal atnākdama, viņa atrada Lūciju vienās asarās.

«Neraudi, bērniņ, neraudi, sirsniņ!» vecenīte steidzās viņu mierināt, kamēr pašai arī sāka līt asaras pa grumbainajiem vaigiem. «To jau es sen esmu teikusi cienmātei, un to es viņai teikšu arī vēl rītu: tā ir bezdievība — laist bērnu vienu pašu svešā vietā, svešos cilvēkos. Un, lai mani piesietu te ar striķiem, es tomēr nelaidīšu tevis, bērniņ, vairs vienas pašas projām... es iešu tev līdzi! Nevaru jau gan es, vecs kaulu kambaris, vairs nekā izdarīt, bet jel redzēt es redzēšu, lai bērnam nenodara nekādas pārestības... Tā, redz, bērniņ, atpogāsim jaciņu, novilksim...

Kā kad pasaulē nebūtu cilvēku... atstāj bērnu vienu pašu... kas tad tie ar tagad par tādiem jaunas modes zābakiem... uzliec, cālīt kājiņu tā, redz, uz soliņa... Un algu tur viņi prot visi ņemt un slaistās gar sienām kā poļu bildes; bet vai par to kāds liksies zināt, vai bērnam kas ir dots vakariņās vai nē?... Lūk, nabaga putniņš, kā noliesējis... un vaidziņi vēl slapji no asarām... Tā, redz, lien vien gultiņā iekšā, manu kurmiņ... un te es paķēru tāfelīti šokolādes un riekstiņus kādu saujiņu... vīģītes vēl nav par jaunu parakstītas... Un drusku marmelādes te... Neraudi taču... Lūcij, bērns: tu māni mani, vecu cilvēku! Tev mācas virsū kas briesmīgāks nekā tikai nakts tumsa... Jau mana sirds to paredzēja, kad tevi pirmo reizi uzsauca no kanceles... Uz tavām mirtēm, bērns, bij lijis par daudz asaru... Izraudies, bērns!»

Un vecā aukle lēni glāstīja sava «bērna» vaļējos matus un deniņus, un vecās, izdzisušās acis ritināja gaužas asaras pār dzeltenajiem, sarukušajiem vaigiem. Bet, kad beidzot uz rītu pusi Lūcija, no raudām līdz nāvei nogurusi, ielaidās nemierīgā miegā, tad vecenīte vēl ilgi nemitējās zīmēt viņas bālo pieri un viegli apsegtās krūtis ar krusta zīmi, kamēr bezzobainā mute murmināja vecas lūgšanas...

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Bija tā ap janvāra vidu, kad kāds kungs, drusku nonēsātā kažokā ģērbies, steidzīgi ieskrēja kādā labākās šķiras viesnīcā.

«Vai krājkases direktors jau te?» viņš vaicāja sulainim, kažoku atsviezdams citam apkalpotājam.

«Jā, sevišķā istabā...»

Kā zutis izspraudās lokanais kungs starp dažiem pretim nākošiem viesiem un nozuda patumšajā koridorā. Tikai kailā galva vēl pāra acumirkļus spīdēja caur pakrēsli kā nogatavojies ķirbis.

«Tas jau tikai ar viduci airējās uz priekšu,» sulainis, viņam pakaļ noskatīdamies, teica savam biedram.

«Tādēļ jau viņu arī sauc par dēli,» biedrs atbildēja.

«Nu... šis pievārds gan laikam cēlies vairāk tikai no viņa amata...» pirmais noņurdēja un izgāja.

Krājkases direktors sēdēja, domās nogrimis, pie galda, neaiztiktu vīna pudeli priekšā.

«Nu?» viņš vaicāja ienācējam, pūlēdamies apslēpt iekšēju uzbudinājumu.

Ienācējs tūliņ neatbildēja. Vispirms viņš atskatījās atpakaļ koridorā, vai tur viss tukšs, aplocījās tad visapkārt pa istabu, pie durvīm, kas veda sānu istabā, uz acumirkli piespiezdams ausi. Tikai tad, kad bij pārliecinājies, ka neviens neklausās, viņš apsēdās direktoram iepretim uz krēsla stūrīša.

«Ir taisnība...» viņš paklusu teica, «šogad jums kases ģenerālsapulcē būs pavisam citi pretinieki kā senāk. Un citādi ieroči viņiem arī būs.»

«Nu... tie uzbrukumi jau visi pazīstami no senseniem laikiem...» direktors, plecus paraustīdams, atbildēja, «strādāts tiek tāpat kā arvienu, rēķini tāpat kārtībā... kādi tad tur var būt jauni ieroči uzbrukumam?»

«Sakait — vai jums tur nav kasē ieķīlāta obligācija no kāda Straut— Straut— e, es to latviešu vārdu nevaru paturēt! — no tā inženiera, kas tur bij izdomājis dzelzceļu pār purvu?»

«Nu... un kas tad butu?»

«Vai tā droša?»

«Pilnīgi.»

«Hm... Un tomēr opozīcija gribot jums uzbrukt taisni šās obligācijas dēļ. Vai jūs skaidri zināt, ka viņa droša?»

«Uz Strautmaļa gruntsgabala ir dzirnavas un divas fabrikas. Bez tam šim inženierim nākas no jaunās dzelzceļu akciju biedrības kādi 75 000. Turklāt viņam uz ilgiem gadiem ļoti ienesīgs nolīgums ar divām muižām par koku piegādāšanu pie viņa fabrikām, kurām jaunais pievedu dzelzceļš ies gluži garām. Un beidzot — šo fabriku apgrozījumi ir beidzamos mēnešos milzīgi auguši.»

«Nuja... katrai lietai vismazāk savas divas puses. Man šās pašas- lietas apgaismotas pavisam citādi.»

«Kā tad?»

«Šis kungs iesācis bez kapeikas paša kapitāla, tikai uz parādiem. Itin drīzā laikā viņš tad arī laimīgi nosaimniekojis līdz bankrotam, no kura tas izglābies tikai ar to, ka piepeši nozudis kāds viņa izrakstīts vekselis. Bet tagad esot sagādāti citi pierādījumi par šo parādu, un viņam pienācīgās summas no dzelzceļa biedrības, kuras nebūt nebūšot tik lielas, kā agrāk domājuši, — tās esot ieturētas nozudušā vekseļa regulēšanai. Un, tā kā apgrozāmā kapitāla

šim kungam nav, tad arī viņa meža līgums paliek gandrīz vairāk tikai uz papīra.»

«Bet es skaidri zinu, ka viņa apgrozījumi aug. Vēl nupat beidzamās nedēļās viņš ir atsūtījis uz mūsu pilsētu preces par kādiem 20 000 rubļiem.»

«Vai jūs zināt, uz kāda vārda tās sūtītas?»

«Man minēja kādus trīs vai četrus — gan tiesa: svešus aģentus. Bet tas te nekrīt svarā. Preces atsūtītas uz samaksu, tās no dzelzceļa noņemot.»

«Nu, mūsu laikos krīt daudz kas svarā. It īpaši... Uz jūsu klusuciešanu taču var celt cietokšņus?»

Direktors pameta ar roku.

«Redziet, direktora kungs...» lokanais kungs teica, «aiz šiem svešajiem aģentiem, kuri šoziem tik daudz pirka no tā inženiera, aiz tiem slēpjoties Zandens.»

«Zandens?... Hm, tad laikam patlaban atsūtītās preces paliks visas nesaņemtas un nesamaksātas dzelzceļa šķūņos?»

«Tā jādomā.»

Direktors nogrima domās.

«Strautmalim tas būs nepatīkams pārsteigums,» viņš par brītiņu sacīja, «viņam taisni janvārī jānokārto lielāki maksājumi, un katrā ziņā tiem būs ieskaitīti arī gaidāmie 20 000... Viņam būs jāieķīlā atsūtītās preces vai arī steigšus jāpārdod!»

«Arī šis ceļš laikam gan aizžogots,» lokanais kungs, izdzertās vīna glāzes par jaunu piepildīdams, teica. «Šis tiešām ir ļoti labs vīns. Vai jūs ilgi jau, kamēr cienījat šo sugu?»

«Kā aizžogots?»

«Ak tam inženierim? Redziet, visas tās preces, ko Zandena aģenti senāk saņēma, lai iemidzinātu tā inženiera uzmanību, — visas tās ir tepat izpārdotas pa pilsētu, gandrīz visur zem cenas. Un turklāt daži neuzmanīgāki pircēji esot žēlojušies, ka stikls un pape esot nepareizi izzortēti, nereti arī gluži nelietojami un samaitāti. Vaina, zināms, krīt uz fabriku... Nē, lai liktenis mūs kuru katru pasarga no tādiem nagiem, kādos šis inženieris ir iekļuvis!»

«Nu, tas ar vis nav vakarējais. Gan viņš izkulsies!»

«Ja nu viņš arī no šādām cilpām vēl izkuļas, tad viņš arī pelna, ka tiek svabads. Bet, cik man tās galvas, tad es nevēlētos līst viņa ādā. Jūs, zināms, saprotat tās lietas labāk. Bet, ja es būtu jūsu vietā par direktoru, es domāju, man sirds nebūtu gluži mierīga.»

«Kas tad man tur par daļu?»

«Redziet, tas tracis ar to inženieri notiks, cik noprotams, jau priekš jūsu kases ģenerālsapulces. Un, ja nu šai sapulcē opozīcija aizrāda varbūt uz to, ka šā kunga vekseļi patlaban tiek protestēti, bet kasē ieķīlāta viņa obligācija... katrā ziņā tas būtu ass ierocis jūsu skauģu un ienaidnieku rokās... Vai šā kunga parādam pie jums termiņš notek jau priekš sapulces?»

«Jā.»

«Ak tā... Nu, tad jau briesmas vēl nav tik lielas. Tad jau visu šo lietu var iepriekš nokārtot.»

«Par sevi saprotams.»

«Jautājums paliek tikai — vai viņš spēs izpirkt savu ķīlu?»

«Viņam jāspēj...» direktors drusku nervozi atbildēja.

«Nu, no ielas jau katru brīdi 40 000 pacelt nevar. Es domāju — tik liels ir viņa parāds.»

«Lai viņš ņem naudu kur ņemdams, bet termiņa viņš nokavēt nedrīkst!»

«Ak tad viņa obligācija atrodas pie jums kā rokas ķīla?»

«Jā.»

«Dzeriet taču, direktora kungs!» Viņš paspieda elektriskā zvaniņa pogu. «Sulain,» viņš teica uz ienākošo apkalpotāju, «atnesiet vēl vienu pudeli... Vai no tā paša, direktora kungs?»

«Vienalga!»

«... atnesiet vēl vienu pudeli no šā paša... Es labprāt palaižos uz jūsu izraudzīto sugu... jums arī tādās lietās īstais ožamais. Jā, redziet, par to jūsu kasi es daudzreiz esmu tā klusām nobrīnījies. Taisnību sakot — man būtu bail no viņas aizņemties naudu.»

«Kā tā?»

«Redziet, kamēr tur direkcijā sēd tādi vīri kā jūs pārsvarā, tikām jau godīgam parādniekam nav ko bīties. Bet vai tad nevar piepeši notikt, ka tur ietiek par vadītājiem cilvēki, kam rūp pašu maks? Tāds tur tos parādniekus var apcirpt kā jērus.»

«Nu, direkcijas tiesības jau stingri norobežotas kases statūtos.»

«Taisni šie statūti jau ir tās īstās cērpjamās dzirkles. Kā tagad pat ar to inženieri: ar statūtu palīdzību lokana direkcija no viņa varētu it viegli izdabūt priekš sevis tā ap divdesmit līdz trīsdesmit tūkstošus.»

«Nu, nu, mans mīļais...»

«Atļaujiet, es jums to pierādīšu melnu uz balta!» Un, steidzīgi izrāvis savu kabatas grāmatiņu, viņš sāka tai rakstīt skaitli pēc skaitļa. «Minētā kunga obligācija ir ieķīlāta par 40 000?»

«Jā.»

«Un izrakstīta viņa ir par 60 000?»

«Jā.»

«Ja nu viņa netiek noteiktā dienā izpirkta, tad kase drīkst pēc saviem statūtiem un pēc parādu raksta noteikumiem šo ķīlu pārdot vai nu vairāksolīšanā, vai arī no brīvas rokas par tik, cik viņa par to var dabūt?»

«Jā.»

«Viņa pārdos — teiksim — šo obligāciju par desmit tūkstošiem. Iztrūks no pilnas parāda summas vēl kādi 30 000. Tos viņa pēc noteikumiem var piedzīt no inženiera citas mantas?»

«Jā, tiesība viņai uz to ir.»

«Nu redziet! Un jūs paši teicāt, ka šim kungam mantas diezgan. Tātad kase iztrūkstošos 30 000 droši vien no viņa piedzītu. Bet obligācijas jaunais īpašnieks var prasīt no inženiera par obligāciju visu to summu, par cik tā izrakstīta, tas ir, pilnus 60 000 rubļus?»

«Jā... tā iznāk gan uz papīra. Jūs tikai piemirstat, ka tādā gadījumā vajadzētu direkcijai ar šo pircēju iet roku rokās.»

«Es tā nemaz nepiemirstu. Es taisni to domāju. Obligācijas pircējs pelna pie šā veikala drošus 50 000 rubļus. Vai tad jūs domājat, ka viņš ar lielu prieku no šās peļņas neatdotu direkcijai par tās pūlēm pusi vai arī vēl vairāk?... Prozit!»

Direktors pasmējās, bet tā savādi, it kā kad tam kaklā kas būtu aizspriedies.

«Nu, es nezinu, kur jūs atradīsiet tādu direkciju!»

«Es te nerunāju par direkcijām. Es te runāju par jūsu kases statūtiem. Un tas ir taisnība: tie var ievest cilvēku kārdināšanā. It īpaši kā te ar to inženieri: vai jūs domājat, ka viņš drīkstētu jel iepīkstēties, ja viņš šādā ceļā tiktu pamācīts pasaules un veikala gudrībās?»

«Nu, viņš kasei varētu izpostīt kredītu varbūt uz pieciem sešiem gadiem.»

«Neticu, vai viņš to varētu, arī ja gribētu. Bet viņš to negribētu. Viņš taču nav muļķis. Viņš zin, ka, par kasi kliegdams un brēkdams varbūt pie tiesas, varbūt pa laikrakstiem, viņš atpakaļ vairs nekā nedabūs. Viss ir gājis pēc likuma un pēc brīva nolīguma. Bet gan viņš sev ar to tikai kaitētu: veikala kredīts ar to taču netiek stiprināts, ka veikala īpašnieks izkliedz ļaudīs, kā viņš ar savu muļķību, neapdomību un termiņu neieturēšanu zaudējis 70 vai 80 tūkstošus. Es domāju, šis inženierītis iekostu mēli zobos un pateiktu Dievam, ka arī no otras puses par šo lietu cieš klusu.»

«Prozit! Iemetīsim labāk! Ir jau jums drusku taisnības; tā, teorētiski ņemot, jau šie kases noteikumi izskatās taisni pēc tāda kakla valga. Bet bez zināmas drošības pret nekārtīgiem maksātājiem kase nedrīkst būt. Praksē jau šis bubulis nekad netiek izlietots. Kādu redz cilvēku, tā klases direkcija arī pret to izturas. Un rīkļu rāvējus taču necels par direktoriem.»

«Na, direktora kungs: visādi atronas cilvēki... Kas te lai zina, kāds kustonis kurā katrā cilvēkā slēpjas! Tā ikdienišķos svārkos viņi visi izskatās pēc homo sapiens... es domāju, tā šo sugu sauc ar svešu vārdu... Bet piedzirdait jūs vienu no viņiem vai arī parādait viņam 25 000 rubļu vienā čupā, un jūs paši nobīsieties, kas izlīdīs no glaunā kunga. Neņemiet man par ļaunu, direktora kungs: bet es labprāt negribētu riskēt pudeli purkari derībās uz to, ka abi jūsu līdzdirektori nesāktu kasīties aiz auss, ja viņiem tā labi skaidri kāds šo lietu izliktu. Trīsdesmit vai četrdesmit tūkstoši nav ik dienas tā no aukstiem pelniem izraušami. Un cilvēki vien mēs visi esam. Jūs apspriežat citus pēc sevis, direktora kungs! Jūs domājat, ka visi tikpat stingri savos principos. Tur jūs drusku maldāties. Neņemiet man par ļaunu, bet drusku tas tā ir. Redziet, ir divas šķiras cilvēku, kuri šādos gadījumos neiet pa tiem ceļiem, kādus tur par pareiziem mūsu tā sauktā sabiedrība. Vieni ir tādi maziņi, tādi vienas dienas cilvēciņi, tādi lupatas, ja gribat, kā es, par piemēru. Ko tad viņš lai bēdātu par ļaužu valodām, par sabiedrības uzskatiem? Un tikai šie uzskati ir vienīgie, kas stājas starp viņa tukšo vēderu un zupeju ar dziedātājām un šampanieti. Kas tad viņš, šis nieka vīrelis, ir sabiedrības acīs? Ko sabiedrība par viņu zina, ko bēdā? Uzdzirdēs pilsētā: tas un tas skroderītis nezina, kā ticis pie simtnieka. «Nu, nopirks jel jaunas bikses sev uz Lieldienām...» Tas ir viss, ko sabiedrība par viņu teiks. Viņš ir par mazu, lai par viņu teiktu vairāk... Tikai lai viņš nemēģina tūliņ ar šo simtnieciņu liels būt, lai nesāk spiesties sabiedrībā, lai neberzē savu jauno bikšu ap sabiedrības pīlāriem... Redziet, kādēļ lai šāds puteklītis, šāds aizmirsts atomiņš neiekārotu reiz nopelnīt tūkstoš rubļu. Sakait — vai es, par piemēru, esmu kāds rīkļu rāvējs vai kas? Godīgi es esmu visu savu komija mūžu ēdis savu garoziņu savā, nevienam nezināmā kaktiņā un ēdīšu to tā arī varbūt turpmāk — ar sviestu vai bešā, pēc tā neviens neprasa. Bet, ja nu uzreiz viens man prasītu: «Vai tu būtu gatavs pirkt tā inženiera obligāciju?» — es uzreiz: kur viņa ir? Un tādu cilvēciņu ir daudz vairāk nekā jūs, pasaules varenie, to domājat. Bet ir arī vēl otra šķira. Mēs esam par maziem, mēs esam odi un knislīši, lai mums būtu jābaidās no sabiedrības spieķa. Bet šie otrie ir par lieliem, par spēcīgiem. Tie ir tie, no kuriem sabiedrība noskatās jaunās modes drēbēm, ekipāžai, bārzdai un morālei. No kā tie lai baidītos? Tie stāv par augstu, lai sabiedrība vēl uzdrošinātos uz viņiem citādi raudzīties kā ar cepuri rokā... Redziet, direktora kungs: ja nu sagadās viens tāds pārāk mazs un otrs tāds pārāk liels... lauva un ods... vai tad tie nevar kādu reizi iet kopā uz medībām, nostiept kādu briedi? Pasakā stāsta, ka citi kustoņi šādās kopu medībās nebijuši ar to mierā, kā lauva izdalījis laupījumu... Bet kur tad dzirdēts, ka odiņš vai dunduriņš kad kurnējis par lauvu? Abiem pietiek... Visādi, lūk, atronas cilvēki pasaulē...»

Direktoram trīcēja roka, vīnu glāzēs pildot. Viņa biedrs nelikās tā ne manot.

«Nu, šitā pie vīna glāzes jau gan mēs sevi varam iztēlot gan par lauvu, gan par odu...» viņš teica, «ar muti un mēli mēs allaž braucam uz svešām zemēm. Bet ir tomēr gluži labi arī tas, ka šādas varbūtības dzīvē simtreiz retāk sastopamas nekā fantāzijā.»

«Bet visu laiku jau mēs taču runājam tikai ar taustāmiem piemēriem no dzīves. Jūs domājat, ka neatradīsies tāda direkcija? Labi, ka jums tāda uzticība uz līdzcilvēkiem. Bet drošības dēļ varbūt tomēr būtu labāk, ja jūs šo Straut— šo inženiera lietu ņemtu savā zināšanā un neatstātu tās tā, ka jūsu abi līdzdirektori ar savu balsu vairākumu to izlieto sev var labu. Ja atļaujat, pateikšu jums vēl ko, kas man šodien nāca ausīs: aģitācija pret kases direkciju šogad notiek pēc Zandena rīkošanas un pēc viņa plāna.»

Viņš pieknieba acis un noskatījās, kādu iespaidu šie vārdi atstāts uz viņa biedru.

Direktors klusēja.

«Zandena nolūks jau skaidrs kā diena: viņš grib dzīt lietu tiktāl, līdz kase vairs nestāv inženiera pusē. Jūs esat šā kunga labvēlis — tātad izdabūt vispirms jūs no direkcijas ārā. Jūsu līdzdirektori ģenerālsapulcē mazgās rokas nevainībā... aizrādīs uz to, ka jūs esat ieteikuši nelaimīgo obligāciju... Darait, kā zināt, direktora kungs, bet šo lietu paturiet acīs! Tur var iznākt visādi pārsteigumi.»

«Gan jau Strautmalis izpirks savu ķīlu!»

«Jūs tā cerat. Citi tam netic. Un it īpaši, ja viņš vēl tiek apstiprināts tais domās, ka kase pagarinās viņa parādu, tad pašā beidzamā brīdī arī jūs paši vairs nezināsiet, kur likt obligāciju. Izpirkt viņas īpašnieks tik piepeši tās nevarēs, līdz ģenerālsapulcei jūs tās nedrīkstēsiet kasē atstāt... būs vien tā steigšus jāpārdod kādam, varbūt svešam cilvēkam. Un tas izlietos jūsu steigšanos, zināms, savā labā... Derīgāki ir, ja tādas lietas pārliek jau pie laika... Neņemiet man par ļaunu... es jau neesmu tas cilvēks, kas jums varētu kādu padomu dot. Tikai kad jau jūs mani izlietojat par savu rīku, tad es arī saku, ko esmu saklaušinājis... Vai zināt, būtu gandrīz jāpasūta vakariņām kaut kas. Man veste tiek par plašu.»

Kamēr abi šie kungi sarunājās te, siltā istabā, pie vīna glāzes par to, kādi krājkašu noteikumi un kādi cilvēki atronas pasaulē, tikām Strautmaļu Vilis, ar drūmām domām kaudamies, gāja pa ļaužu pilno ielu, nesargādamies nedz no aukstā vēja, nedz arī no asajām sniega adatām, kas, ziemeļa dzītas, durstīja viņam vaigus.

Jau drīz pēc savas atbraukšanas pilsētā viņš šodien bij atzinis, ka Zandens un viņa palīgi nav stāvējuši mierā. Bij taisnība, ka viņš savu maksājumu segšanai bij ierēķinājis arī to naudu, kas viņam nācās par pēdējās nedēļās atsūtītām precēm. Tagad šās preces gulēja dzelzceļa noliktavās, iemaksāta par tām te nebij ne kapeika, par dažām agrāk atsūtītām nācās maksāt jau gulējuma naudu, bet preču pasūtītāji nebij atrodami it nekur. Tāpat viņš drīz vien nomanīja, cik lieliski bij zaudējušas viņa preces savu iesākuma slavu un cik maz bij iespējams tās tagad pārdot un ieķīlāt. Bet naudas viņam vajadzēja... lai nu šā vai tā. Un visbeidzot: kas lai notiek ar viņa obligāciju, ja krājkases direkcija nevēlējās viņa parādu pagarināt? Jo par ķīlas izpirkšanu viņš tagad nedrīkstēja ne iedomāties.

Kurp viņš raudzījās — visur posts, visur pretinieka cilpas, visur atklāti un slepeni ienaidnieki un nelabvēļi... Vēl nu viņš drusku cerēja, ka krājkases direkcija varbūt nebūs Zandena pusē; katrā ziņā par to bij jāpārliecinājas jau šovakar. Un tā viņš bij skrējis no vienas vietas uz otru, līdz beidzot sadzina direktora pēdas. Viņš devās uz viesnīcu.

Dusmas un spītība sāka mosties inženiera krūtīs. «Nu, kungi,» viņš, zobus sakodis, domāja, «tā prieka arī pie manis jūs nepiedzīvosiet, ka dzenāsiet mani ar saviem suņiem pa piesnigušo klajumu! Pakalpīgi jau gan viņi ir, šie jūsu suņi, un arī dūšas viņiem diezgan, it īpaši tad, kad pretinieks bēg... Lūkosim mēs tikt galā uz vietas, kungi: uz dzīvību un nāvi, kad jūs to tā vēlaties. Jūsu muižas pret manām fabrikām, fon Zandena kungs! Zobu pret zobu!»

Viesnīcā apvaicādamies, Strautmalis dabūja zināt, ka krājkases direktors esot gan te, bet viņam laikam patlaban kādas svarīgas darīšanas ar kādu kungu. Strautmalis noņēmās gaidīt, iesūtīdams direktoram tikai savu vizītkarti, uz kuras bij uzrakstīts jautājums, vai direktora kungam šovakar vēl atliktos kāds brītiņš vaļas.

Direktors pašulaik gribēja zvanīt pēc apkalpotāja, lai liktu tam atnest vakariņas, kad pēdējais tam ienesa Strautmaļa karti. Direktors to izlasīja un grozīja kā nesaprašanā labu brītiņu pa pirkstiem.

«Strautmalis grib ar mani satikties...» viņš beidzot teica uz savu biedru.

«Tas jau būtu ļoti interesanti!» pēdējais iesaucās. «Esiet tik laipni, iepazīstinait mani ar šo kungu... uzaicināsim arī viņu uz vakariņām!»

Direktors vel vilcinājās, izlasīja vēlreiz uz kartes rakstīto un sacīja:

«Lūdziet to kungu šurp... un atnesiet mums ēdienu un vīnu karti!»

Strautmalis ienāca. Direktors, kā likās, acumirklī nevarēja atrast pareizās skaņas savai balsij. Tā gribēja izrādīt tā kā patīkamu uztraukumu, bet iznāca vairāk pēc ganuzēna, kurš pie dārza vārtiem sastop saimnieku un nevar lāgā zināt, vai tas ir pamanījis vai ne, ka zēnam azote ābolu pilna. Lokanais kungs nonēsātajā uzvalkā turpretim bija ļoti sajūsmināts, iepazīdamies ar cilvēku, par kuru tik daudz dzirdējis.

«Vai jūs, Strautmaļa kungs, vakariņas jau ēdāt?» direktors iesāka, redzēdams, ka viņa biedra prieks par tik svarīgu iepazīšanos to aizrauj arvien tālāk viņa daiļrunātniecības plūdos.

«Nē.»

«Esiet tik labi, parīkojiet vakariņas priekš trim...» direktors teica savam biedram. Tas nozuda kā ēna aiz durvīm. «Un nu apsēdīsimies, mīļo inženier! Un pārstāstait — kā labi veicas ar darbiem?... Vai drīkstu piedāvāt?...»

Strautmalis atbildēja, ka šis nepīpējot, par saviem darbiem nekā neieminēdamies.

«Jā, gluži labi, kad šā ieraduma nav...» direktors prātoja, savu cigāru aizdedzinādams, «bet, kam vienumēr vajag būt starp ļaudīm, tas bez pīpēšanas iztikt nevar. Mūsu kultūras dzīve nu reiz ir tāda... Es dzirdēju, ka jums beidzamā laikā esot bijuši milzīgi pasūtījumi. Vai varējāt tikt ar visiem galā?»

«Nekas, paspējām...» Strautmalis atbildēja un apklusa. Viņš nevarēja atkauties no vienām jūtām, no vienas paredzēšanas, kas viņam, jau šai istabā ienākot, bij pārlaidusies pār dvēseli kā kapsētas tumsa. Vai tas bij nelāgais iespaids no svešā kunga kailās galvas un glūnošām zaglīga suņa acīm vai neīstā skaņa direktora balsī, vai — beidzot — viņa paša šās dienas uztraukums un nogurums — katrā ziņā viņam likās, it kā tik tikko kāds, garām iedams, būtu čukstējis «sargies!». Direktors atkal kaut ko teica. Strautmalis gribēja uzklausīties, bet nesaprata nekā. Tikai to viņš nojauta, ka direktors nav nekā vaicājis, tikai pastāstījis kaut ko. Strautmalis palocīja galvu par zīmi, ka dzird. Bet piepeši viņš gluži pret paša gribu atskatījās atpakaļ. Nervu uztraukumā tas bij itin kā jutis, ka kāds viņam tuvojoties no muguras puses nedzirdamiem kaķa soļiem.

Noskaities par šādiem niekiem, viņš izdzēra direktora pasniegto vīna glāzi.

«Jums šodien gan bij pilsētā daudz darīšanu?» direktors līdzcietīgi vaicāja, «Jūs, kā rādās, drusku noguruši.»

Ienāca lokanais kungs.

«Jums, inženiera kungs, biežāki vajadzētu braukt uz pilsētu,» viņš uzķēra beidzamos vārdus, «citādi sakrājas vienai reizei par daudz dažādu uzdevumu. It īpaši jaunnodibinātā veikala vadonim vajag būt kustīgam kā ūdenszālei. Es vēl atminos kā toreiz, kad mūsu Bismarks —» pie tam viņš pameta ar galvu uz direktora pusi, «kad direktora kungs nodibināja savu kasi, es jums saku, lielam cilvēkam bij tīri brīnumi... Cik dažu labu reizi mēs norunājām savā starpā, sak, nevar saprast, kad tas cilvēks ēd, kad guļ. Allaž viņš bij sastopams darīšanās.»

«Nu, es domāju, arī inženiera kungam netrūks darīšanu, kur vienam pašam jāpārzin divas fabrikas tā tehniskā, kā arī tirdznieciskā ziņā...» direktors iebilda.

«Ir jau tiesa, ir jau tiesa!» lokanais kungs atbildēja, ar nazi niekodamies. «Mums nupat ar direktora kungu ienāca valodas arī par jūsu fabrikām, inženiera kungs! Galva reibst, iedomājoties vien to visu. Bet taisni šī tirdznieciskā puse... Redziet, inženiera kungs, es jau nu berzējos gar šiem tirgotājiem savus divdesmit gadus, jūs esat iesācējs... tādēļ neņemiet man ļaunā, kad es šo to ieminos! Mūsu laiku tirgotājam vajag kustības, viņam vajag satiksmes, viņam vajag, lai runā par viņa veikalu, vajag pārliecināt visus, vajag sajūsmināt visus par savu lietu. Redziet, jums tur ir viens kaimiņš, viens muižnieks, Zandens... Man vienmēr žēl, kad es viņu redzu; sak, kādēļ tam vajadzēja piedzimt par muižnieku! Kā veikalnieks tas iebāztu visu pilsētu maisā un aizsietu galu ciet... tikai mūsu vecais lapsa, mūsu Bismarks, paliktu ārpusē... Tas, lūk, ir cilvēks kā dzīvsudrabs!»

«Nu, pagaidiet tikai, mīļais draugs!» direktors viņam iebilda. «Varbūt atnāks tā diena, kur Strautmaļa kungs iebāzīs jūsu Zandenu maisā.»

«Jums jāzina, inženiera kungs, ka direktora kungs pieder pie jūsu aizstāvjiem un labvēļiem...» lokanais kungs paskaidroja. «Viss jau var būt, ka inženiera kungs iebāž Zandenu maisā, it īpaši, kur viņam tādi draugi kā jūs, kas pazīst visu pilsētu kā savu kabatu. Par to jau es nerunāju. Tas jau ir tas posts, ka Zandens ir nevietā dzimis. Viņš savu dabisko dāvanu nekādi nevar attīstīt. Bet pratējs viņš būtu... tur nav vārdam vietas... Vai tas ir taisnība, ka jūs, inženiera kungs, esat izlīguši ar Zandenu?»

Direktors noraudzījās tikpat pārsteigts uz vaicātāju kā Strautmalis.

Strautmalis nevarēja no šā cilvēka tikt gudrs. Ko viņš īsti gribēja? Viņš skaidri zina, ka Zandens ar viņu ienaidnieks, un tomēr slavē Zandenu. Vai tā nebij tikai kāda neizveicība ar nodomu? Viņš paskatījās vēlreiz uz savu galda biedru. Nē, laikam viņš pats nesajuta, par ko mēdz sarunāties un par ko ne. Varbūt tur bij vainigs izdzertais vīns.

Apkalpotājs ienesa vakariņas un pārtrauca sarunas. Strautmalis uz pēdējo vaicājumu nekā netika atbildējis.

Bet pēc brītiņa uzveda direktors valodu atkal uz to pašu lietu.

«Izlīgt jau mēs varam katru dienu,» Strautmalis viņam atbildēja, «apmēram uz tiem pamatiem un nolīgumiem kā paceplītis ar dzeguzēnu.»

«Un nevar vienoties tikai par to, kurš lai būtu dzeguzēns un kurš paceplītis?» direktors, acis mirkšķinādams, jautāja.

«Paceplītis... paceplītis...» viņa galda biedrs lūkoja atcerēties, «tas ir tas putns, kura ligzdā dzeguze dēj savas olas?»

«Gluži tas pats,» direktors viņam apliecināja.

«Redziet, mani kungi,» plikgalvis, sev par jaunu ieliedams, smaidīja, «es gan esmu drusku iedzēries... neņemiet par ļaunu... bet es vēl ļoti labi zinu, ko es runāju. Ja jūs man atļaujat, inženiera kungs, es jums izskaidrošu, kurš no jums abiem dzeguzēns, kurš paceplītis.»

«Esiet tik laipni!»

«Redziet, jūs gan domājaties, ka jūs esat tā dzeguze... Jūsu meža līgums ar Zandenu tad lai būtu tā ola, no kuras izperinātos dzeguzēns un, tas augdams, izspiestu Zandenu no muižas. Bet tur jūs stipri maldāties... neņemiet man par ļaunu! Dzeguzei ir divas lietas, kuru paceplīšam nav. Viņai — pirmkārt — ir laba sagremošana. Tādēļ viņa aug ātrāk nekā paceplītis. Un otrkārt — viņa māk izlietot citus putnus savā labā. Jums, inženiera kungs, nav tādas dzeguzes sagremošanas! Jūs nevarat panest ļaužu valodu par nieka nozudušu vekselīti. Paši jūs gādājat pierādījumus, ka jūs Zandenam to naudu esat parādā. Tas jau viss ir diezgan godīgi un jauki, bet dzeguzēns tā nedara. Tas nekad nevaicā savam audžubrālim: vai tev diezgan ērti? vai es tevis nespiežu? Viņš tikai aug. Jūs domājat par daudz par robežām starp cilvēku tiesībām. Tā ir sliktas sagremošanas zīme. Un šī vājā sagremošana jūs arī kavē izlietot citus savā labā. Mašīnas, sutu, ūdeni, vēju, sauli, pērkonu — to visu jūs mākat kalpināt, bet cilvēka kalpināt jūs nemākat. Dzeguzēns to prot. Un Zandens ar to prot. Tādēļ, inženiera kungs, no Dieva puses, nedomājiet, ka jūs esat tas dzeguzēns! Iedzersim labāk!»

«Iedzersim ar uz tām bēdām! Bet vai jūs nezinātu kādas labas receptes pret šādu — teiksim — morālisku dispepsiju, vāju sagremošanu?»

«Jūs, inženiera kungs, kā redzu, manis vairs neņemiet nopietni! Bet par to nekas! Es jau piederu pie tiem cilvēkiem, kurus jau pat no viņu piedzimšanas neviens neņem nopietni. Bet recepti es jums tomēr varu dot. Redziet, mums ir tikai viens vienīgs cilvēks, kurš māk citus kalpināt. Ar to jums jāsabiedrojas, ja jūs gribat izvest cauri savus nodomus pret Zandenu.»

«Un vai es drīkstu zināt, kur šis kungs atronams?»

Plikgalvis aiz brīnumiem ieplēta acis, noskatījās Strautmali kā cilvēkā, kas nonācis no mēness, un izdzēra beidzot savu glāzi.

«Tā jūs nezināt! Redziet, inženiera kungs, vai man nav taisnība, ka jūs par daudz maz kustaties starp cilvēkiem! Direktor, skataities taču, kā cilvēks aizsietām acīm staigā pa mežu!»

«Taisnību sakot...» direktors ieminējās, «es arī esmu ziņkārīgs, kurš tad beidzot tas dzimušais komandants ir.»

«Neizliecieties, direktora kungs! Jūs zināt tikpat labi kā es, ka jūs esat vienīgais latvietis, kurš pilnīgi zina, ko viņš grib, un pilnīgi pazīst savus līdzekļus un ļaudis. Inženiera kungs: redziet, šis ir tas vīrs! Iesākt viņš iesāka tāpat kā jūs bez graša kabatā un ar simtsgrādīgu ideālismu sirdī, bet beigt viņš beigs kā miljonārs. Un šā vīra jūs nepazīstat!... Vienīgā, kurš Zandenam spēj stāties pretī! Iedzersim labāk!»

«Es nezinu, vai mēs pavisam drīkstam jums kādu glāzīti vēl atļaut,» direktors smiedamies teica, «citādi jūs mani iecelsiet vēl par sultānu.»

«Es, direktor, nevaru neviena iecelt ne par ko. Bet jūsu enerģija jūs cels... un jūsu galva... un jūsu veselīgā sagremošana. Redziet, inženier, tas ir tas vīrs, kas dzen savu vagu, neskatīdamies ne pa labo, nedz pa kreiso. Tas ir vīrs, kam pašam savas idejas.»

«Nu, man šķiet, ka Strautmaļa kungs iesāka ar daudz lielākiem un oriģinālākiem nodomiem nekā es...» direktors iemeta vārdu.

«Iesāka! Tas jau ir tas lāsts, ka viņi savam smalkajam iesākumam netiek pāri... kā balodis ar savu perēkli. Uz labu vai uz ļaunu — visur viņi sper tikai pirmo soli. Sakiet — kur tad visā jūsu dzīvē ir tāda īsta blēdība, tāds īsts blēdis? Visas jūsu blēdības ir jau simtām reižu atkārtojušās, visi jūsu blēži un blēdīši ir tik līdzīgi viens otram kā burkāns burkānam: ņem, kuru gribi, aiz laksta, ikvienam lejasgals tievāks. Jūs iesmērējat viens otram niķainu zirgu vai sapuvušas siļķes, jūs nočiepjat nabaga velnēnam nelaimes brīdī divdesmit procentus par sešiem mēnešiem, piedzirdāt draugu un pierunājat to parakstīties par galvenieku uz jūsu vekseļiem... tā visa jūsu blēdība, tas viss jūsu iesākums un gals. Un tad jūs lai ietu spēkoties ar Zandenu un viņa biedriem? Nē, kungi, par savu kāpostu politiku jūs pāri netiekat, vienalga, vai jūs esat studēti vai malēnieši.»

«Kas tad tā pār tādu politiku... kāpostu politika?» direktors, ar iesilušo runātāju un Strautmali glāzēm pieskandinādams, jautāja.

«E, jūs, direktor, to zināt paši! Bet inženierim es varu pastāstīt par to. Agrāk, jūs zināt, Rīgas namnieki pacienājuši pie linu pirkšanas savus lauciniekus — pārdevējus ar šņabi, biezputru, kāpostiem un kaļķa pīpītēm... uz linu svara tiesas, zināms. Un tais laikos tad atgadījies starp šiem lauciniekiem nemirstīgais malēnietis, visu jūsu politiķu ciltstēvs. Līdz šai dienai vēl esot pie jums uzglabājusies teika par viņa ģeniālo asprātību: «Lai tas vācietis mani ar krāpa pie liniem, bet par to es viņu atkal pie kāpostiem: līdz viņš pagriezās uz otru pusi, es pie viena kumosa maizes divas karotes kāpostu!» Redziet, kungi, viņpus šās kāpostu politikas nobeidzas katra jūsu tautiešu gudrība un blēdība! Nav spēka jūsu blēdībā, nav idejas, nav ticības pašam uz sevi, nav ērgļa gaitas, kurai viss vienalga, vai apakšā pļava vai purvs. Riebums pārņem dažreiz dvēseli, noskatoties šai jūsu mīkstčaulībā: priekš godīga par gudru, priekš blēža par gļēvu... tādi pusraganas: jāt gribētos uz raganu kalnu, bet bail, ka skurstenī nenosmērējas ar sodrējiem... Nebūtu, lūk, šis direktors, es būtu pārliecināts, ka jūsu ģēnijs nemaz nespēj radīt īstu blēdi... Iedzersim labāk!»

Direktors vēl nebij tiktāl iedzēries, ka nesajustu sava biedra vārdos atronamo apvainojumu. Tikai viņš acumirklī nesaprata, vai to ņemt nopietni vai kā dzērāja jokus. Viņš tādēļ tikai norūcās, izdzēra savu glāzi un neteica nekā.

«Vai jūs ļaunojaties, direktora kungs?» plikgalvis gluži noskumis jautāja. «Es negribēju jūs apvainot. Taisnību sakot — jūs esat vienīgais latvietis, pret kuru man respekts. Nedomājiet, ka es piedzēris! Es vēl ļoti labi zinu, ko es runāju. Jūs mani pazīstat. Jūs zināt, ka visa mana dzīves gudrība pastāv manā mugurkaulā un ka mans vienīgais maizes pelnāmais rīks ir mana mēle. Bet nedomājiet tādēļ, ka lokans mugurkauls un šaudīga mēle ir mani ideāli! Es, lūk, nevaru citādi! Ēst gribas, un tādēļ es lokos un drāžu frāzes. Tādēļ man jātrinas gar tiem stiprajiem un jārunā tur, kur kas atlec. Bet ticiet man, direktor, arī katram lupatam atrodas vēl kāds sirdskankariņš... samīdīts, novazāts, apspļaudīts, bet tomēr sirdskankariņš. Un tai viņš paslēpj to, kas viņam dārgs. Neviens jau netic, ka šim lupatam ar ir sirds, tādēļ neviens nemeklē tur nekādu dārgumu. To netraucē neviens. Un ticiet man: jo lupatīgāks ir šāds lupata, jo rūpīgāki viņš sarga un spodrina savus dārgumus... savus ideālus... savu varoņu tēlus, stingrus, klusus, spēcīgus. Nē, direktor, kādēļ es lai jūs apvainotu? Jūs esat vienīgais latvietis, kam pašam savas idejas. Citiem visiem viņiem ir tādas pūļa idejas, bet jums viņas tādas vientuļas... tādas šļūdoņa idejas, kur tuvumā neviena cilvēka, tikai ledus blāķi nemanāmi šļūd uz leju un grauž tūkstošgadu klintis. Puķes tur neaug, un putnu tur nav. Pat kalnu kaza savelk muguru no aukstā ziemeļa, nopurinās un laižas slaidos lēcienos uz leju, projām no lavīnu dzimtenes. Tikai jūs vienīgais sēžat tur, runājaties ar vējiem un rādāt šļūdoņiem ceļus...»

«Jūs nedrīkstat vairs dzert!» direktors viņu pārtrauca. «Citādi atkal nosaldēsiet sev ausis... Jums jāzina —» direktors pagriezās pret Strautmali, «ka mūsu galda biedrs katru reizi top par dzejnieku, līdz viņš tuvojas savam nokrišanas stāvoklim.»

«Redziet, direktor, nokrišanas politika — tā ir īstā politika priekš tādiem vīriem kā es! Kājās es vairs turēties nevarētu, arī ja gribētu. Man būtu jākrīt pret paša gribu. Tad es labāk krītu ar paša gribu... gribas svabadība lai dzīvo augsti!... Bet par to dzeju... nē, tā vēl nav dzeja. Tā skaidra patiesība Sakait, vai ļaudis nerunā par jums ar tādu pašu atturību un uzspiestu godbijību kā kalninieki par savu kalnu garu: mīlēt nevar, bet aizkaitināt bail... Un vai viņi tāpat nepārprot jūsu darbu kā kalninieks šļūdoni? Tikai šļūdoņa aukstumu kalninieks saprot un to, ka vēsās vasarās milzīgie ledus blāķi aplauž viņa birzis un stumjas viņa tīrumos. Bet par to milzīgo spēku viņš nedomā, kas te grauž granīta kalnus un līdzina ceļu nākamības tautu satiksmei. Un par tiem kalnu strautiem viņš nedomā, kas lejā slacinās auglīgās druvas un iznēsās priecīgu ļaužu laivas raibu karodziņu greznumā. Sakait, direktor, — vai jūsu kase nav tāds šļūdonis, kas grauž un nerimstoši trin lepno granītu un cieto bazaltu un nemanāmi, bet neapturami pārmaina jūsu zemītes vēsturisko profilu, kalnus dara zemākus un paceļ ieleju? Un vai no viņas neizplūst it kā kalnu strauti, gan auksti savā ledainajā apkaimē, bet tomēr spēcīgi diezgan, lai dzītu dzirnavas un slacinātu tīrumus un pļavas ielejas ļaudīm, un nestu visu uz leju, ko atgrauzis no baltā kaļķa un pelēkā šīfera, no granīta un bazalta aukstais šļūdoņa zobs? Nē, direktor: jūs bijāt vienīgais no visiem latviešiem, kas rēķināja gadudesmitiem uz priekšu un nebaidījās sev spraust ceļu pār nepārkāpjamiem kalniem, kamēr citi visi vēl mierīgi rušināja savus kaļķainos tīrumiņus, ganīja un cirpa savas mierīgās aitiņas un slauca padevīgās gotiņas, savu laiku iezīmēdami cēlieniem un katru pavasari par jaunu iesākdami savu vienmuļīgo tēvutēvu darbu, ja daudz tad uz sevišķām svētku dienām palepodamies ar savu ačikupu un šūplatli tautiski bengāliskā apgaismošanā. Jums pieder nākamais gadusimtenis, direktor... bet nākotne pieder līdzenumam... bez kalnu, bez ieleju... Lai dzīvo šie kalnu gāzēji, lai dzīvo šļūdoņi, lai dzīvo viņu direktors!»

«Nezinu, kurš, bet viens no mums abiem gan jau par daudz iedzēris,» direktors teica, «es vairs nesaprotu, ko jūs runājat.»

Plikgalvis iesmējās ļoti līksms.

«Tas jau ir tas, tas jau ir tas!» viņš, direktoram uz pleca sizdams, jautri teica. «Vienas lietas tie kalnu gari nekad neapdomā: jo zemākus nograuzīs šļūdoņi kalnus, jo mazāki taps arī paši šļūdoņi... Un beigās pats kalnu gars atradīsies kāpostu dārzā par bubuli. Nedomājiet, ka es jūs atkal apvainoju: jūs vairs nepiedzīvosiet šā kāpostu gadusimteņa! To piedzīvos jūsu pēcnācēji. Jūs jau esat viens no pirmajiem ceļa ieminējiem, viens no tiem, kas aug un aug, kas skatās savam laikam acīs, nevis mugurā. Lai dzīvo blēdība, lai dzīvo vienīgais ģeniālais blēdis!»

«Vai tas atkal uz mani zīmējas?» direktors jautāja, izlikdamies, ka ņem visu par joku.

«Zināms! Cik reižu lai es to atkārtoju!»

«Bet cik amatu tad man beigās sanāks: Bismarks, vecais lapsa, nākamais miljonārs un pilsētas galva, krājkases un šļūdoņu direktors, vienīgais blēdis...»

«Bet apžēlojieties, mīļais direktor, vai tad jūs nesaprotat, ka tas viss ir viens un tas pats, ka es visu laiku runāju tikai par jūsu blēdību?»

«Vai tad jūs nevarētu šās manas blēdības kodolu reiz apzīmēt tā ar trim četriem vārdiem, pataisīt — tā sakot — no jūsu runas mazu izvilkumu kā teikās minētajam austrumu zemes valdniekam no neskaitāmā gudrības grāmatu krājuma?»

«Tas nav vairs vajadzīgs, mīļo direktor... jūs paši jau šo izvilkumu esat taisījuši, šo brīnišķo izvilkumu, kodolu no visas jūsu milzīgās, bet ģeniālās blēdības. Es, lūk, nepazīstu ģeniālākas blēdības pasaulē kā to — novest visu dzīvi ar viņas smaidiem un asarām, ar viņas nodomiem, cerībām un izsamisēšanos, ar viņas mīlestību un naidu, jaunību un vecumu, ar viņas mēnesnīcu un kalnu sārtumu, ar viņas kaunu un godu, ar sievas paļāvību un vīra spēku... novest visu šo neaptveramo pasauli uz vienu vienīgu formulu: pret galviniekiem 8% gadā, pret drošiem vērtspapīriem vienu procentu mazāk. Un tas brīnišķīgākais pie šās lietas ir tas, ka neviens netic šās formulas pareizībai un tomēr visi viņu lieto. Jūs esat vienīgais, kas viņai ticat... tā, lūk, jūsu vislielākā blēdība, ka jūs arī paši sevi piekrāpjat... Un jūs vienīgais saprotat šo formulu. Citi visi saprot tikai viņas rezultātus un tic tikai 10% dividendei. Viņi visi domā, ka dividende esot kas cits un vaimanas, krāpšana un sagānīta sirds, ārprātība un dilonis atkal kas cits. Tikai jūs vienīgais zināt, cik procentu ienes tautība, cik ideālisms, cik tikumisks īgnums. Un jūs nebaidāties uzņemt visas šās lietas savā procentu tabulā. Jums ir drošības diezgan laist šo preci tirgū zem viņas īstā nosaukuma. Citi jau ar labprāt tirgojas ar šo mantu, bet viņi tai uzlipina tādas savādas etiķetes... tikai zinātājam saprotamas. Jūs neliekat siet savu Bokačiju dziesmu grāmatas vākos. Tas, lūk, ir spēks! Tā ir paļaušanās uz sevi. Tā ir drošsirdība mūsu laikos: izteikt ideju visā viņas kailumā un satriecošā drūmumā. Un bez šitāda spēka jūs, inženier, mūžam paliksiet paceplīša kārtā... mūžam jūs spiedīs dzeguzēni ligzdiņai pār malu. Tādēļ es vēlreiz saku: sabiedrojieties ar direktoru! Augļojieties, vairojieties un piepildait zemi! Un drāziet tos kalnus, drāziet tos kalnus! Uz Spēka un Spēka kompānijas plaukšanu, mani kungi!»

«Nu, ar jūsu spēku, kā rādās, patlaban iet jau uz leju,» direktors, ar viņu pieskandinādams, piebilda.

«Ak, mūsu spēciņš ļoti vājš,

Mēs lēti zemē klūpam...» viņa biedrs deklamēja.

«Ko domājat, vai nebūtu jau laiks, ka sulainis jūs pavadītu uz augšu, kādā viesnīcas numurā? Arā tik vēss...»

«Uz augšu, uz augšu!... Tas jau ir tas cilvēces lāsts, ka viņa vairs nezina, kur augša, kur apakša. Tur Galilejs vainīgs... vai arī kā citādi to pakaramo kungu sauca. Un nu prātīgs cilvēks vairs nezina, kur augša... jāsauc sulainis palīgā...» Un smalkā balstiņā viņš iesāka dziedāt, Strautmalim ap kaklu apķēries:

Jūs, augsti kalni, vakaros
No saules zeltīti,
Vai zināt ar, ka ilgojos
Pēc jums es sirsnīgi?

Ienāca sulainis. Direktors pameta viņam tikai ar acīm, un tas vieglītēm saņēma gurdeno dziedātāju aiz pleciem un izvadīja pa durvīm. Bet uz trepēm, kas veda augšā, viesnīcas numuros, vēl labu brītiņu skanēja smalkā balstiņa:

Tas iraid musu dievanams.

Kā lūdzējus saukdams un gaidīdams..

«Apdāvināts cilvēks, bet ar to pašu dzeršanu pavisam noklīdis...» direktors piezīmēja, kad soļi uz trepēm jau bij apklusuši.

«Kas viņš tāds īsti ir?» Strautmalis jautāja.

«Tā īstenībā neviens nezina. Bet reti kad norisinās še pilsētā kāds vairāk sarežģīts veikals, kur viņš nebūtu par vidutāju... Un, kur visi jau pārliecināti, ka viens vai otrs jautājums vairs nav atrisināms, tur viņš vēl atron pavisam pārsteidzošu izeju... Pie tam varen labs novērotājs.»

Strautmalis nogrima domās. It īpaši viena lieta dūrās viņam acīs visu laiku, kamēr piedzērušais plikgalvis runāja: direktors jutās glaimots no viņa valodas. Cik viegli taču cilvēks pieietams glaimiem! Vai nederētu arī viņam pamēģināt vienu reizi ar to pašu recepti? Un kādu pudeli vīna ja vēl ņemtu palīgā?...

«Kur jūs uzreiz tik domīgs tikāt?... Prozit! direktors viņu uztraucēja.

«Es patlaban domāju, ka jums taisnība: tas vīrs tiešām labs novērotājs. Par piemēru, par mani pašu... tikai pāra vārdus viņš teica un tomēr uzķēra manu vājo vietu.»

«Kuru jūs domājat?»

«Es tiešām māku rīkoties tikai pret dabu. Līdz man darīšanas ar cilvēkiem, tad es atronos kā purvā: kāja nekur nevar atrast cietas vietas, kur atspiesties. Un tā es nogurdinu sevi, tikai šās nepakustināmās vietas meklēdams.»

«Nu, tas nav sasniedzams vienā gadā. Ar pasauli, ar cilvēkiem jāiepazīstas pamazām. Tikai tad var sākt tos izlietot savā labā.»

«Apmēram tā, kā Goete saka:

Jeglichen Schwärmer schlagt mir an's Kreuz im dreißigsten Jahre,

Kennt er nur einmal die Welt, wird der Betrog'ne der Schelm?...

Tikai es baidos, ka es šim krusta gadam nemaz netikšu pāri. Taisni tādēļ es jūs, direktora kungs, šovakar uzmeklēju! Jūsu padoms man patlaban ļoti vajadzīgs.»

«Bet es taču no jūsu fabrikām nesaprotu it ne nieka!»

«Ar tām fabrikām es tiktu galā pats. Bet taisni šī satiksme ar ļaudīm... šie veikala jautājumi... tur man vajag klausīties un mācīties no cilvēka, kas tādas lietas pārvalda.»

«Bet tādus jūs atradīsiet visur, kas šos jautājumus saprot daudz labāk nekā es!» direktors atvairījās.

«Nē, direktora kungs, atļaujiet, ka še jums runāju pretī! Arī šai jautājumā es pilnīgi piekrītu mūsu nozudušā biedra novērojumiem. Taisni tas pats iespaids bij arī man no jums, ka jūs esat pie mums vienīgais cilvēks, kurš pārredz nākotni jau gadiem uz priekšu. Un turklāt jūs neļaujaties maldināties ne no viena. Viņi citi iet biedrībās, tur runas, tiek ievēlēti priekšniecībā, lasa savu vārdu katru otru dienu laikrakstā minētu un iedomājas, ka šie tiešām vadot tautu. Un tomēr ar visām šām skaistajām runām viņi nevar glābt neviena: ar visu šo sajūsmināšanos viņi nemācēja radīt nevienas vietiņas, kur cilvēks varētu ēst savu maizīti. Un šiem vadoņiem vija vaiņagus un viņu runas pieminēja vēl pēc gadiem; un jauneklis savā sajūsminājumā neredzēja augstāka ideāla kā šādu «strādāšanu» un skaitīja to par nekrietnu, kas nekvēpināja vīraku līdz ar viņu. Bet jūs tomēr neļāvāties viļināties no viegli iegūstamajiem vadoņa lauriem; jūs nebaidījāties ņemt uz sevi visu ideālistu naidu un pārmetumus, ka priekš jums neesot svēti tautas svētumi. Jūs sēdējāt un domājāt savas domas un zinājāt, cik ātri nogurst šie paši ideālisti nevienādajā cīņā uztura dēļ; jūs zinājāt, cik ātri nolaiž spārnus šis ideālisms kā izmirkusi vista, kad lietus un sniegs nāk iekšā pa nepielāpīto jumtu. Jūs pārliecinājāties, ka, tikai uz materiāliem pamatiem atbalstīta, stāvēs arī ideālu ēka droša, un jūs ķērāties pie darba, kopojāt kapitālus, mācījāt mūsējos vienoties un savstarpēji palīdzēties, bet visu šo palīdzību dibināt nevis uz ideāliem, bet uz ienākumiem. Un tādēļ — ja mums ir viens cilvēks, kas var man tagad dot padomu, tad jūs tas esat. Tikai jums ir piedzīvojumi šādās lietās. Un es zinu arī, ka dziļi aiz visām jūsu veikalnieka interesēm un parašām jums sirdī kvēlo tomēr tā pati vēlēšanās — atsvabināt un darīt stipru mūsu pašu industriju kā pamatu ideālākiem nolūkiem.»

Direktors tapa nopietns.

«Bet tur, biedrībā, jums taču katrs pie pirkstiem pierādīs, ka jūs maldāties, ka man nav nekādu ideālu un nekad to nav bijis, ka viss mans iesākums un gals ir kails egoisms...» viņš tad teica.

«Tas ir taisnība, direktor: jūs nemīl neviens. To es zinu jau no agrākiem gadiem. Un par jūsu bojā iešanu priecātos daudzi. Jūs nemīl neviens tādēļ, ka jūs tos kungus un viņu ideālus par daudz labi pazīstat. Bet cilvēks mīl tikai to, kas viņu tur par labāku, nekā viņš ir, vai arī sevi par sliktāku. Un tad, otrkārt: jūsu ideja ir tāda, kas nāvē savu domātāju. Ievērojiet tikai: katra lieliska ideja biedro cilvēkus; lai arī pamazām, bet viņa biedro, viņa iesilda sirdis, pati izplatīdamās. Bet jūsu ideja, jūsu pārdrošā formula jums audzē ienaidniekus kā Jazonam no pūķa zobiem. Jo tālāk viņa izplatās, jo vairāk jums skauģu un naidnieku, zaimotāju un ļauna vēlētāju. Ne tādēļ, ka viņi nīdētu jūsu lietu, jūsu darbu, bet tādēļ, ka viņi gribētu paši būt šā darba darītāji un viņa augļu baudītāji. Un, treškārt: pasaule nepacieš kailas idejas. Bet jūsu ideja ir kaila, līdz matemātiskai bezkaunībai kaila. To aizgājušais biedrs pareizi novērojis. Viņas kailumā, zināms, viņas spēks, bet arī jūsu posts. Un lielu ideju pasaule arī nepanes. Jūsu domas ir par kailām un par lielām. Tur nāks, tur jānāk vārpu lasītājiem pēc jūsu pļāvuma, tur jānāķ tādiem, kam tāpat patiks 10% dividendes kā jums, bet viņi būs diezgan prātīgi un diezgan maziski, lai iedzītu no savas naudas 11%, un vienpadsmito viņi tad atdāvinās «labdarīgiem nolūkiem». Tā ir tā pusblēžu politika, ka viņiem dividendu vilks paēdis un morāles kaza dzīva. Tie, lūk, jūs, savu meistaru, māks un arī nomāks; ar savu pulku viņi jūs nomāks un ar to, ka jūsu lielo ideju viņi saplucinās gabaliņos un piespraudīs tiem vajadzīgā vietā tikumības mētelim. Jūsu domas, jūsu darbi jau paliks; bet jums pašiem būs jākrīt... tā jūsu idejas iekšējā traģika.»

«Nupat jūs runājāt, ka jūs nepazīstot cilvēku, un nu atkal runājat kā emeritēts dvēseļu gans,» direktors, sēri smaidīdams, teica.

«Tās visas tikai teorijas. Prātot jau mēs visi protam, bet dzīvē kustināt pēc sava prāta dzīvus cilvēkus — to es gribētu no jums mācīties. Teorijas nekustina cilvēkus.»

«Uz ko tad lai es jūs mācu? Kā lai es jūs mācu? Jūs taču paši nupat attīstījāt teoriju, kādēļ man jāejot bojā. Bet jūs taču gribat dzīvot,» viņš, glāzi pie lūpām pielikdams, teica.

Strautmalis pietrūkās kājās un sāka staigāt pa istabu no vienas puses uz otru.

«Un, tomēr es no jums gribētu mācīties un varētu mācīties! Mēs, lūk, abi esam ideālisti, mēs abi neskatāmies uz savu personu, ja tikai mūsu ideja uzvar un mūsu darbs paliek. Starpība starp mums ir tikai tā, ka jūs jau sen pāri kritiskajam krusta gadam, kamēr man šīs ideālistu krustceles vēl stāv priekšā. Un man negribētos tā vienkārši nolaist spārnus un noliekt muguru katra knābja priekšā. Jūs paši, direktor, to labi zināt, kā tas griežas caur dvēseli, kad tev ar tavu taisnību jātop netaisnībai par zābaku tīrītāju. Jūs zināt, kā šausmīgi noskan tādos brīžos izmisuma sirdsbalss starp klintīm un tuksneša dadžiem. Sakait, direktor, — vai arī visa jūsu dzīves gudrība, visa jūsu ciniskā formula, īsteni ņemot, nav šāda izmisuma atbalss? Vai neesat arī jūs savā jaunībā sēdējuši caurām naktīm pie vecā pergamenta, pārtodami un tulkodami, kas īsteni «iesākumā» bij? Vai tā nebij dzīves ikdienišķība, kas ar nekaunīgiem smiekliem jums pierādīja, ka nepareizs jūsu tulkojums: jūsu «iesākumā bij griba», ka nespēj atpestīt, «iesākumā bij darbs», līdz dusmās un izmisumā jūs atmetāt visam ar roku un rakstījāt — «iesākumā bij dividende»?... Vai tā nebij pārmērīga mīlestība uz jūsu jaunības ideāliem, kas tos jums darīja riebīgus un neizciešamus, iznīcināmus un kājām saminamus, kad redzējāt, ka ap viņiem žulinājās ikdienišķības taukainie pirksti? Viņi visi te jūs saukā par materiālistu, par egoistu, par rīkļu rāvēju, par cilvēku bez apziņas un goda prāta... bet tas viss ir nieki! Neviens viņi tur nekā nesaprot... kā grundulēni viņi spriež par jūru un vētru, paši vāļādamies un berzēdamies pa upītes granti piesaulītē. Viņi mūžam nesapratīs, ka tā smieties par visiem ideāliem var tikai tas, kas reiz par viņiem ir lējis savas sirds asinis... kas šais smieklos grib noslāpēt visas atmiņas par savas jaunības ticību un vilšanos... Direktor, māciet man šos smieklus!»

Strautmalis piepeši apstājas istabas vidū un raudzījās uz direktoru. Pēdējais arī pietrūkās kājās un pārgāja pāra reizes pār istabu, tad apstājās it kā domās un tad turpināja atkal savu gaitu, ne vārda neminēdams. Beidzot viņš piespieda elektriskā zvaniņa pogu un gaidīja pie durvīm.

«Divas pudeles šampanieša!» viņš teica uzbudinātā balsī apkalpotājam, kas parādījās durvīs. «Bet drīz!»

Šampanieti atnesa vēsināmā traukā. Direktors vēl arvien neteica ne vārda. Apkalpotājs jautāja, vai lai viņš tūliņ attaisītu pudeli. Direktors pameta ar galvu. Apkalpotājs piepildīja divas glāzes un nozuda. Direktors apstājās Strautmalim priekšā.

«Nāciet!» viņš klusu teica. «Svinēsim savas jaunības piemiņu, miroņu svētkus saviem jaunības «ideāliem», kā jūs viņus saucat...»

Klusu ciezdami viņi izdzēra pirmās glāzes. Direktors bij aizkustināts. Strautmalī sāka mosties kauns par visu, ko viņš nupat bij teicis. Bet viņš to it kā aizbīdīja pie malas. «Zobu pret zobu!» viņš domāja, sviedrus no pieres slaucīdams un pārdomādams, ko vēl varētu direktoram teikt, ja līdzšinējie glaimi vēl viņu nepamudinātu uz pilnīgu vaļsirdību.

«Jums pa daļai taisnība...» direktors pēc brītiņa iesāka, «... tas par to trīsdesmito gadu. Un par tiem ideāliem varbūt ar. Savā laikā arī mani ir atbīdījuši no viņu tempļa tie, kas domājās būt aicināti par viņu vienīgajiem priesteriem. Bet tas ir garš stāsts. Kādureiz varbūt es jums to izstāstīšu. Tagad runāsim par jūsu lietu! Jums tiešām draud briesmas, lielākas, nekā jūs domājat. Jūs drīz vien varat pazaudēt ieķīlāto obligāciju.»

«Pazaudēt?... un it īpaši, kamēr es drīkstu skaitīt jūs par savu labvēli un sargu, varbūt arī par biedru?»

«Ir jau izmēģinājušies arī gar mani...» direktors, savu glāzi ar Strautmaļa saskandinādams; runāja. «Mūsu nozudušais biedrs... vai zināt, viņš taisni ar šo nolūku šodien bij te.»

«Bet kā tad viņš beidzot runāja pavisam otrādi... pret Zandenu?»

«Laikam viņš jau bij pārliecinājies, ka es pie izmestā āķa nekodīšos. Solīja, nabags, vairākus tūkstošus...»

«Bet kā tad tas pavisam iespējams? Kā tad obligācija man var pazust pret manu gribu?»

«Nu, gluži tik neiespējams tas nav... jūs vēl esat iesācējs šādās lietās. Jums tiešām vajadzētu cilvēka, kas vada jūsu fabriku veikalisko pusi. Tam, zināms, būtu jādzīvo te pilsētā.»

Tas nu bij gluži nepārprotams mājiens.

«Jūs domājat, ka man vajadzētu nodot visus manus izstrādājumus komisijā kādam krietnam veikaliskās dzīves pazinējam? Arī es pats esmu jau daudzreiz sev licis šo jautājumu priekšā un gribēju arī šovakar par to ar jums izrunāties.»

Bij jau uz rīta pusi, kad viņi abi beidza šo izrunāšanos. Tas ir: iesākt viņi gan iesāka par Strautmaļa lietām, pārgāja tad uz pilsētas tirdzniecību un naudas apgrozījumiem, pie kam direktors ar katru izdzertu glāzi arvien vairāk ieslīdēja visu šo darīšanu centrā, līdz beidzot visa tuvākā un tālākā pasaule vairs grozījās tikai ap viņu kā ap nekustamo punktu, pēc kura zināmais grieķu matemātiķis tik bezsekmīgi taujāja. Vispirms nāca direktora nākamības nodomi pie kārtas, tad viņa tagadējais stāvoklis; visbeidzot valodas pārgāja uz direktora pagātni un jaunību. Vai tur nu bij vainīgas jaunības atmiņas, vai tukšās pudeles uz galda — direktors beigās sāka raudāt, Strautmalim vienumēr ap kaklu ķerdamies.

«Strautmal, brāl!» viņš šņukstēja. «Vai tev vajag naudas?... Viņi tevi grib apēst!... Tā viņi mani ir ēduši visu mūžu... pa gabaliņam vien plucinājuši... Strautmal, vai tu negribi vēl kā dzert? Vai tu domā, ka man naudas trūkst? Eh, Strautmal, brāl, tie laiki ir aizgājuši, kur es ēdu par pieckapeiki pusdienu... telerķi zupas katru dienu, un maize pašam bij jāņem līdzi. Un netīrs tur bij... smirdēja... Bet izsitos cauri... Ak jā, jaunība, jaunība: ar viņas grūtumiem un badu, un negulētām naktīm! Un krūts sāpēja, un naudas ne graša... Strautmal... brāl... man jaunības žēl!... man viņas bada žēl un viņas cerību, un viņas gaismas... Tagad viss tik kluss, tik vienkāršs... viss projām, viss projām... putni un rīta blāzma, un jaunības dziesma... un cerības, un gaidīšana, sak, nezin kas nāks, un ticība, ka nāks kas lielisks, kas brīnišķs... Tagad es visu zinu, kas nāks. Kontogrāmatās viss pierakstīts, kas nāks... tik un tik procentu... tik un tik naudas... Strautmal, brāl, tu esi vienīgais cilvēks, kas mani mīli, tu esi man brālis un draugs... bet manas jaunības ar viņas badu un cerībām, ar viņas plašumu tu man nevari atdot... Brāl, man jaunības žēl!»

Drūmu seju Strautmalis noklausījās šais bezsakara runās, šad un tad sajuzdams direktora slapjo bārdzu un valganās, mitri siltās lūpas spiežamies uz sava vaiga. Viņam kautrējās no šām lūpām, bet arī no sevis paša.

«Kāpēc man bij aiztikt šo vienīgo gaišo vietiņu šai tumšajā, sanīkušajā dvēselē!» viņš sev pārmeta. «Kādēļ samīdīt šās pāra puķītes uz mēslu kaudzes!»

Bet tad atkal viņam ienāca prātā Zandena vilku medības — un viņš pārvarēja savu sirdsapziņu. «Viens suns vairāk vai mazāk!» viņš domāja. «... viss vienalga!... Zandens man atbildēs par to visu...»

Direktora runas tapa arvien nesakarīgākas. Beidzot viņš sāka trakot: izrāva savu naudas maku no kabatas, plēsa naudas papīrus un kaisīja tos pa istabu. Dažus viņš gribēja arī sadedzināt uz lampas, bet Strautmalis viņu atturēja no šā mēģinājuma.

«Tā nauda... tā nauda...» direktors elsoja, «tas ir tas lāsts, tā salna... viss pagalam, kas ziedēja... un augļu nav, un atvašu nav, tikai nauda, nauda, nauda... viens papīrs kā otrs... Strautmal, vai tu atminies, kā mēs gājām vēžot, tur aiz birztiņas... ar skaliem, ar ķeselēm... Un mēness spīdēja, un meitas smējās... un vēži čaukstēja pa tarbu, tādi vien lieli, melni, mitri... ieplestiem nagiem... kniebdami visur, kur pietika. Tagad visur čaukst tikai nauda, vērtspapīri... Bet arī tie kniebj... ļaunāki nekā vēži... Reiz izvilka slīkoni... apgrauztu seju, pirksti vairs tikai no kaula... vēži kniebās viņam miesās... Tā kniebjas nauda miesās... un dvēselē viņa kniebjas... Strautmal, brāl, nepārdod savas jaunības!»

Beidzot direktors noguris atkrita uz dīvāna un sāka drīz vien krākt. Strautmalis salasīja saplosītos naudas papīrus, sakārtoja tos direktora portmonejā, nodeva to viesnīcas īpašniekam, samaksāja rēķinu un aizgāja. Uz rītdienu viņi ar direktoru bij norunājuši nokārtot obligācijas lietu un tuvāk pārrunāt par to, kādā ziņā lai turpmāk notiktu Strautmaļa preču pārdošana.

No viesnīcas Strautmalis aizgāja vēl uz telegrāfa kantori, uzdeva tur telegrammu, lai brālis sūtītu uz pilsētu tūliņ visus papīrus, bez kuriem nebij iespējams noņemt atsūtītās preces no dzelzceļa. Tad arī viņš likās gulēt. Bet vēl ilgi viņš nevarēja aizmigt, sajuzdams itin kā kādus iekšējus pārmetumus, itin kā apzinādamies kādas netīrības pie rokām un drēbēm...

Strautmaļa noruna ar direktoru bij tāda, ka Strautmalim katrā ziņā jāizsargājas no tā, ka viņa vekseļi tiktu protestēti, un jāsagādā iepriekš maksājamie procenti parāda pagarināšanai. Direktors no savas puses solījās gādāt par to, lai parāds tiktu vēl pagarināts.

Strautmalis gulēja tik dažas stundas. Tad viņš apģērbās un devās ceļā, lai sadabūtu vajadzīgo naudu. Viņš vairs zināja tikai vienu ceļu: uz veco Mārtiņu.

Nama pagalmā iegājis, viņš griezās pie sētaspuiša, kas patlaban šķipelēja sniegu vienā kulā, un vaicāja tam pēc paša nama saimnieka. Sētaspuisis pacēlās, atspiedās uz šķipeles un uzskatīja Strautmali.

«Ak, inženiera kungs!» viņš iesaucās. «Labi, labi, es jūs jau gaidīju. Bet papriekš man jānotīra pagalms. Policija tik stingra. Še, ņemiet jūs to lāpstu, es atkal slotu! Tā mēs drīzāki tiksim galā.»

«Vai jūs, Mārtiņ, katru rītu pats slaukāt savu pagalmu?» Strautmalis jautāja, lāpstu saņemdams.

«Nē, tikai tad, kad naktī ir snidzis. Citos rītos es skaldu malku. Cik tad jums šoreiz vajadzēs?»

Un reizē ar pagalma aptīrīšanu viņi arī jau bij beiguši vienošanos par parāda lielumu un noteikumiem. Par drošību Strautmalim bij jāieķīlā uz dzelzceļa atstātās preces. Naudu Mārtiņš teicās izmaksāt katru brīdi, līdz papīri visi būšot kārtībā.

Direktoru Strautmalis atrada pie ļoti nelabas dūšas. Tas dzēra vienu glāzi ūdens pēc otras un staigāja savā dzīvoklī apkārt, kā zobu sāpes ciezdams.

«Galva kā sastīpota,» viņš žēlojās, sargādamies skatīties uz Strautmaļa pusi. «Kā jūs labi aizgājāt uz savu viesnīcu? Vai jūs mani pavadījāt līdz manam dzīvoklim?»

Strautmalis redzēja, ka direktors vairs lāgā neatminas pagājušās nakts notikumus. «Kad tikai viņš nav arī mūsu norunu aizmirsis?» viņam iešāvās prātā, un viņš iesāka uzmanīgi griezt valodu uz šo pusi.

«No Dieva puses, nerunājiet par veikala lietām!» direktors lūdzās. «Man top nelabi ar sirdi no tām!»

Vēl brītiņu pie cietēja pakavējies, Strautmalis aizgāja, nodomādams nogaidīt izdevīgāka laika. Brālis atsūtīja vajadzīgos papīrus jau trešā dienā. Strautmalis nokārtoja savas darīšanas ar Mārtiņu, izpirka patlaban notekošos vekseļus un aizgāja atkal uz direktoru.

Šoreiz viņš to atrada ļoti nevaļīgu.

«Piedodiet, inženiera kungs: man tagad tikai piecas minūtes laika. Lūdzu, sakait ātri un īsi savu vajadzību!»

«Es izpirku tos vekseļus, par kuriem mēs viesnīcā runājām.»

«Ā, tas labi, tas ļoti labi! Vekseļi jāizpērk!»

«Un mana parāda pagarināšanai krājkasē vajadzīgos procentus es arī sadabūju.»

«Ak tad jūs vēlaties pagarināt savu parādu?»

«Jā... tā mēs viņu vakar runājām.»

«Zināms, zināms... bet vārds jau nav raksts. Uz cik ilgu laiku jūs vēlētos pagarināt?»

«Uz trim mēnešiem... Ilgāk jau laikam neatļaus.»

«Ak uz trim mēnešiem? Labi. Ļoti labi. Bet vai esat aprunājušies jau arī ar maniem līdzdirektoriem?»

«Vai tas vajadzīgs?»

«Kā to ņem. Priekšā rakstīts tas jau nekur nav. Bet drošāk ir drošāk. Kad jums ir termiņš?»

«Pēc četrām dienam.»

«Pēc četrām dienām. Hm! Vai zināt: drošāk ir drošāk. Vai jums butu kāds mazumiņš naudas pie rokas? Apmēram pusotra tūkstoša vai divi?»

«Man pietiek knapi procentiem.»

«Slikti, ļoti slikti! Vai zināt... Jūs varbūt esat dzirdējuši, ka Zandens liek aģitēt pret kases tagadējo direkciju... Jūsu vekseļa dēļ, zināms. Mūsu stāvoklis ir apdraudēts. Jāaģitē pretī! Bet tādas lietas maksā naudu. Es domāju, sak, jūs varbūt paši savā labā... varētu mums nākt drusku palīgā...»

«No sirds nožēloju. Bet tad man pietrūkst procentiem»

«Vai zināt ko: procentus par nākamo pagarināšanu mēs varētum pierakstīt pie kapitāla... paaugstināt aizdevumu...»

Strautmalis vilcinājās.

«Darait, kā zināt!» direktors laipni piebilda. «No savas puses jau ar es darīšu visu, ko spēšu. Tikai mani biedri ir tapuši ap šo revīzijas laiku tādi tramīgi kā zirgi, kas pa galvu iedauzīti.»

Strautmalis vēl vilcinājās.

«Vai zināt ko, inženier: darīsim tā, kā tas visiem iznāk vieglāk! Termiņa pagarināšanai pietiek divu balsu direkcijā. Ja es vēl vienu no biedriem dabūju uz savu pusi, tad lieta ir darīta. Izdevumus par aģitāciju mēs tad nestu paši. Bet viens no maniem biedriem uz nākošu pavasari cels jaunu namu... uz sievasbrāļa vārda. Vai jūs nevarētu izrakstīt varbūt kvītis, ka esat saņēmuši samaksu par nākamā pavasarī piesūtāmiem stikliem un papi?»

Strautmalis slaucīja pieri.

«Cik tad apmēram tur būtu vajadzīgs?»

«Nu, rakstait apaļu summu... tā par kādiem 1000 rubļiem...

Aiznesiet aprēķinu un kvīti man uz kasi rītu... vai arī parītu. Gan tad es gādāšu par visu citu! Uz redzēšanos!»

Strautmalis izprātojās visādi, izskraidījās no viena cilvēka pie otra, uzmeklēja šaursliežu dzelzceļa direkciju, izrunājās, izdraudējās... līdz viņa parāda termiņam nekur nevarēja cerēt uz naudu. Un, ja nu krājkase nepagarina... Auksts gāja viņam pār kauliem, to iedomājoties. Neatlikās nekas cits — bij jānes kvīts par saņemtiem 1000 rubļiem direktoram un jāpaziņo brālim, lai ieraksta kā pasūtījumu preci par šādu vērtību.

«Būs labi!» direktors čukstēja, acis uz kvīti pametis un papīru portmonejā noslēpdams. «Pag, rītu jums ir termiņš?»

«Jā.»

«Atnāciet jau labi agri šurp... tūliņ pēc kases atvēršanas. Bet nē, nāciet labāk tā kādu stundu priekš kases slēgšanas! Gan tad es izgādāšu, ka klātesošie direktori balsos jūsu labā! Bet pret mums ar gan aģitē sveloši. Tas Zandens ir viens bargs kungs... un apķērīgs!»

Otrā dienā Strautmalis jau pirms kases atvēršanas staigāja gar šās naudas iestādes durvīm. Sirds viņam nebija mierīga. «Iznāk šāda vai tāda nokavēšanās... un pēc kod vai pirkstus nost!» viņš atkārtoja vairākas reizes, arvien aptaustīdams caur ziemas mēteli, vai naudas maks vēl kabatā.

Kasi atvēra. Atnāca grāmatvedis, kasieris, direktori. Trūka vēl tikai tā direktora, kurš bij uzņēmies par Strautmali gādāt. Strautmalis negribēja iet iekšā, pirms tas nav atnācis. Minūtes desmit viņš tā staigāja pa ielu no viena gala uz otru. Direktors nerādījās. «Nezin vai viņš nav jau iekšā,» Strautmalis domāja un iegāja kases telpās. Tur viņam pateica, ka prasītā direktora vēl neesot, bet viņš varot katru brīdi nākt. Strautmalis atsēdās turpat istabā. Ļautiņi nāca un gāja. Cits iemaksāja noguldījumus uz savu grāmatiņu, cits pieteicās par biedru un tamlīdz arī par aizņēmēju. Pēdējie bailīgiem, padevīgiem soļiem tuvojās direktoru istabai, dažus papīrus un dokumentus saujā turēdami. Iznāca pa reizei viens no direktoriem, uzsauca — papīrā skatīdamies — kādu vārdu. Pazemīgi klanīdamies, nozuda uzsauktais aiz direktora durvīm.

Strautmalim tika karsti. Un turklāt, jo ilgāki viņš lūkojās uz šām direktoru durvīm, jo vairāk viņā sacēlās neizprotamas bailes. Nupat viss viņam vēl bij izlicies tik vienkāršs:
viņš atnāks, nomaksās savus procentus un paņems kvīti. Bet tagad viss tas pieņēma pavisam citādu krāsu. Ja nu uzreiz direktori pasaka: nožēlojam, bet nevaram pagarināt!... ko tad? Strautmalis slaucīja atkal sev pieri. Gaidītais direktors vēl nenāca. «Pag, jāiet viņam pretī... tak jau tepat pa zināmajām ielām viņš nāks! Un par karstu ar te ir.»

Viņš izgāja uz ielas un devās ātriem soļiem uz direktora dzīvokli. Pēc ilgākas zvanīšanas kāda nošmiņķējusies dienestniece viņam atvēra durvis un nosolījās apskatīties, vai direktors mājā. Pāra minūtes, līdz viņa atnāca, Strautmalim izlikās vai stundu garas.

«Nē, nav mājās...» dienestniece viņam paziņoja. «Aizgājis nupat uz kasi.»

«Bet es ceļā viņa nesatiku!» Strautmalis iesaucās pārsteigts.

«Tad viņš laikam būs iegriezies viesnīcā uz brokastu...» dienestniece atbildēja.

Strautmalis devās atpakaļ uz kasi, apskatīdamies pa visām viesnīcām, kas atradās tuvumā. Direktora tur nemanīja. Kasē viņa arī vēl nebij. Strautmalis atkal nosēdās gaidīt, bet ilgi nevarēja izturēt. Pēc pusotras stundas kases darba laiks beigsies, un viņš būs nokavējis termiņu... Reizes divas jau viņš bij pacēlies, lai grieztos ar savu vajadzību pie direkcijas, bet abas reizes to atspieda sēdeklī atpakaļ tās domas, ka, viņa labvēlim klāt neesot, var viņa lūgums tikt atraidīts. Laiks gāja uz priekšu. Strautmaļa nemiers tapa arvien nepanesamāks. «Ja viņš nemaz neatnāk?» viņam ienāca prātā. «Ja viņš ar Zandenu uz vienas rokas?» Viņam tapa karsti. «Ja nākošais cilvēks, kas atvērs kases durvis, būs vīrietis, tad vēl gaidīšu, ja sieviete, tad iešu tūliņ pie direkcijas...» viņš noņemas. Ilgāku laiku nenāca neviens. Beidzot durvju kliņķis pakustējās. Strautmalis skatījās ieplestām acīm turp. Durvis atdarījās, vīrieša rokas atvērtas, bet tai pašā brīdī pienāca no āra kāda dāma un vīrietis palaida to sev garām, durvis tāpat turēdams atvērtas; sieviete ienāca papriekš kases telpās.

«Ej iekšā!» Strautmalī kāda stingra balss teica. «Tavs direktors ir blēdis. Viņš nenāks. Ar klātesošiem direktoriem var jel pamēģināt.»

Strautmalis piecēlās un piegāja pie kasiera.

«Es vēlētos pagarināt savu parādu... uz Strautmaļa vārdu... un samaksāt procentus.»

Kasieris rādīja uz darbvedi. Strautmalis tam atkārtoja savu vēlēšanos.

«Es runāšu ar direkciju...» tas vienaldzīgi atbildēja un šķirstīja tālāk pa lielu kontogrāmatu.

No direkcijas istabas iznāca kāds liess cilvēciņš. Drebošām rokām viņš paņēma savu cepuri un dažus papīrus, ko viņam pasniedza darbvedis, un aizgāja neatsveicinājies. Darbvedis iegāja pie direktoriem.

«Apsēdieties, lūdzu!» viņš teica, pats atkal atgriezdamies pie kontogrāmatas.

Strautmalis juta, ka sirds viņam pukstēja līdz pašam kaklam. Viņš atcerējās sava gājiena pār Vilku purvu; ienāca viņam prātā arī striegonis un kā viņš gulēja uz viltīgajiem zāļu puduriem, pamazām grimdams dziļāk melnajās dūņās... Saulīte spīdēja, dunduri dūca, dzenis kala... un neviena cilvēka tuvumā. Un tomēr viņš tur jutās tik drošs, tik mierīgs... Un te — visapkārt cilvēki, iet, nāk, runā, raksta... bet neviens viņam nepasniegs ne pirksta, kad viņš nozudīs melnajās, gļotainajās dūņās. Tur aiz šām dzeltenbrūni krāsotajām durvīm patlaban sprieda par viņa likteni, par viņa likteni, kuru viņš taču bij domājis allaž pats noteikt un grozīt... Un uz vienu reizi viņā sacēlās tāds īgnums pret visu šo kasi, pret lielajām grāmatām, lieso, nodzeltējušo grāmatvedi, pret visu pilsētu un viņas netīro naudu, ka viņš bezmaz būtu paķēris cepuri un aizgājis projām, visam atmezdams ar roku. Bet it kā savāda vara to turēja piekaltu pie sēdekļa... Sienas pulkstenis čakstēdams kaisīja sekundi pēc sekundes pagājības apcirknī, un Strautmalis juta, ka sirds viņam pamazām pieņemot to pašu pulksteņa čakstienu gausumu, vienādāki un mierīgāki strādādama pa krūtīm, kā zinādama, ka viss ir vienalga, uzbudināšanās un cerība, gaidīšana un bailes... viss tas paiet, viss tas nozūd pagātnē, viss tas allaž tā bijis un būs. Labi tam cilvēkam, kas ļauj plūst laikam un darbam gar sevi ar to mieru un vienaldzību, ar kādu šis sienas pulkstenis noskatās uz vētraino un nemierīgo dzīvi, kura te dauzās ap biezajām kontogrāmatām kā grauzīgie jūras viļņi ap melnajām, asi šķautnainajām klintīm: viļņi uzšļakst, pāršķeļas, saplok un laiž citus iet sev pāri, bet klints domā netraucēta savas tūkstošgadīgās granīta domas.

«Strautmal!» kāda asa balss viņu uztraucēja no domām. Viņš pietrūkās kājās un apskatījās visapkārt. Direktoru istabas durvīs stāvēja nervozs cilvēciņš ar sarkanu degunu un zelta brilli. Dzelteni pelēkā sejā tam šur un tur raustījās pa nervam.

Strautmalis piegāja viņam tuvāk.

«Jūs esat Strautmalis?»

«Jā, direktora kungs.»

«Jūs lūdzāt pagarinājumu savam parādam, kurš šodien notek?»

«Jā.»

«Un gribējāt samaksāt procentus par trīs mēnešiem uz priekšu?»

«Jā.»

«Direkcija nevar ievērot jūsu lūgumu.»

«Vai drīkstu zināt, kādu iemeslu dēļ?» Strautmalis gluži mehāniski jautāja, vēl neaptverdams šās atbildes nozīmes priekš viņa.

Direktora pelēkais sejs nervozi sarāvās.

«Tādēļ, ka viņa nevar ievērot!» viņš uzbudinātā, spiestā balsī Strautmalim uzsauca. «Vai sapratāt?» Un, pret darbvedi pagriezies, viņš pameta ar galvu, lai tas ienāktu direkcijas istabā, kurp arī viņš pats tūliņ nozuda.

Strautmalis paskatījās uz pulksteni. Bij vēl trīsdesmit sešas minūtes līdz kases slēgšanai. Viņš izvilka savu kabatas pulksteni, uzstādīja to tāpat kā kases telpās atronamo sienas pulksteni un izgāja pa durvīm. Netālu uz ielas atradās fūrmanis. Strautmalis pameta tam ar roku.

«Pieci rubļi dzeramnaudas, ja mēs pēc pusstundas būsim atpakaļ!» viņš teica, kamanās iesēzdamies un ielas vārdu līdz ar nama numuru minēdams.

«Dzirdu, kungs!» fūrmanis atbildēja, zirdziņam ar pātagu uzlaizdams. Dažas minūtes vēlāk fūrmanis apturēja pie vecā Mārtiņa nama. Pa vārtiem ieskrējis, Strautmalis sāka dauzīties ap durvīm, kuras veda Mārtiņa dzīvoklī. Ilgi neviens nekā neatbildēja. Beidzot atvērās kaut kur augšā mazs lodziņš, aizvērās atkal, un tad noklaudzēja kaut kur durvis. Šļūcoši soļi un atslēgu žvadzēšana liecināja, ka nāk kāds uz durvīm.

«Pamazām, pamazām!» vecais Mārtiņš runāja, sarūsējušo atslēgu mēģinādams iebāzt atslēgas caurumā, «Tie jaunie vienmēr gūsta kā vēju. Nu, ko tad nu laba teiksiet?»

«Mārtiņ, nāciet man tagad palīgā!» Strautmalis, veco aiz rokas saķerdams, teica. «Man parāda nepagarina, un pēc nepilnas pusstundas termiņš ir notecējis. Obligācija par 60 000 rubļiem var tikt pārdota. Ņemiet, kādus procentus gribat, bet izpērciet tūliņ manu obligāciju!»

«Cik naudas tam vajag?»

«Apmēram trīsdesmit pieci tūkstoši.»

«Man tik daudz nav mājās. Bet nāciet iekšā!»

Viņi iegāja mazā, bet diezgan glītā istabiņā ar vecmodes istabas lietām. Pār veco kumodi karājās divas fotogrāfijas, viena laikam gandrīz vai no tiem laikiem, kad fotografēšanas māksla nāca lietošanā, kādēļ arī uz šās bildītes vairāk nekas nebij izšķirams kā tikai viens gaišāks plankums ap to vietu, kur būtu jāmeklē fotografētā sejs, un zemāku atkal otrs — laikam no kāda lielāka puķu pušķa. Otra fotogrāfija turpretī rādīja jaunavu ar savādi durošu skatienu.

«Tā mana nelaiķe sieva...» Mārtiņš paskaidroja, uz abiem gaišajiem plankumiem rādīdams. «Un tā mana meita... vēl neprecēta. Piecdesmit tūkstošus es viņai varu tūliņ dot, un, kad es reiz mirstu, tad viņa manto visu... Ak trīsdesmti pieci tūkstoši jums ir vajadzīgi? Nu, pārdomāt var par to liet. Jūs ir viens ontlīgs jauns cilvēks. Bet ar to kases direktor jums nevajag pīties! Tas ir viens kakla žņaudzējs. Viņš melo arī, kad viņš piedzēris...»

«Esiet tik labi, pasteidzieties!» Strautmalis lūdzās, kabatas pulksteni rokā turēdams. «Ar katru acumirkli briesmas top lielākas.»

«Es jau steidz, es jau steidz...» Mārtiņš atbildēja, kumodes atvilktnes aizslēgdams un atslēgas izvilkdams, «es aprunāš tikai ar sav meit. Es aizieš pēc to naud, un jūs norunājiet visu to liet ar manu meit!»

Vecais pataustīja vēl, vai skapis un galda atvilktne tiešām aizslēgti, un iegāja otrā istabā. Strautmalis palika stāvam istabiņas vidū, ar cepuri vienā rokā, ar pulksteni otrā.

Pēc divām minūtēm atvērās atkal durvis un pa tām ienāca pajauna sieviete, tā ap 30 gadiem, liela auguma, vīrišķīgu seju un tādu pašu durošu skatienu kā uz fotogrāfijas virs kumodes. Lielajās rokās viņa turēja vekseļa papīru, tinti un spalvu.

«Labdien!» viņa teica Strautmalim, no galvas līdz kājām apskatīdama. «Jums trīsdesmit pieci tūkstoši vajadzīgi?»

«Jā, jaunkundz!»

«Un jūs ieķīlāsiet par to pie mana tēva patlaban izpērkamo obligāciju?»

«Jā... bet tikai... bet nauda man vajadzīga tikai uz īsu laiku.»

«Nu, tā viņa visiem vajadzīga tikai uz īsu laiku...» milzīgā jaunava pavīpsnādama piebilda. «Atsēdieties! Jums tagad gan grūti iet ar naudu?»

Strautmalis izbrīnījies paskatījās uz jaunavu. Savāda līdzcietība skanēja viņas balsī.

«Jā...» viņš nedroši atbildēja.

«Jūs par daudz paļāvīgi uz ļaudīm. Un jums nebūtu bijis par ļaunu ar manu tēvu nopietnāki aprunāties nekā toreiz viesnīcā! Mans tēvs zina daudz. Un viņš jūs tur par godīgu cilvēku.»

Strautmalis atkal skatījās uz pulksteni.

«Es arī jūs turu par godīgu cilvēku,» jaunava turpināja, acīm urbdamās Strautmaļa sejā. «Un tādēļ šoreiz... izņēmuma dēļ... aprēķināsim tikai divpadsmit procentus. Rakstait, es diktēšu!»

Un mierīgu balsi viņa sāka diktēt kvīti, ka Strautmalis saņēmis šodien tik un tik naudas uz tādiem un tādiem noteikumiem un nosolās par drošību ieķīlāt uz viņa īpašumu izrakstīto pirmo obligāciju.

«Obligācijas apstiprināšanas datuma jūs nezināt?» viņa jautāja.

Strautmalis to zināja.

«Nu labi, piezīmējiet to ar! Un parakstait savu vārdu! Šās dienas datumu ar. Mans tēvs tūliņ būs klāt ar naudu. Jūs esat ļoti uzbudināts. Izdzeriet glāzi ūdens!»

Strautmalis izdzēra pasniegto glāzi gluži tukšu. Vēl bij divpadsmit minūtes laika.

Piepeši ieskrēja vecais Mārtiņš gluži aizelsies.

«Viņam nav skaidra naud pie rok... Tikai pēc pusstundu viņš var dabūt!» vecais jau aiz durvīm sauca.

Strautmalis juta, ka vaigi viņam top bāli. Galvā sāka kaut kas griezties. Viņš pieķērās pie krēsla.

Jaunava nenolaida no viņa acu.

«Labi,» viņa teica, «tēvs, dod viņam citu papīru! Lai viņš pārraksta šo zīmi uz mana vārda! Bet nē, tas būs par ilgi. Tu, tēvs, varēsi to cedēt man! Es Strautmaļa kungam aizdošu no savas naudas.»

Pēc kādas minūtes viņa atgriezās ar dažām kroņabankas noguldījuma zīmēm atpakaļ.

«Vairs nav laika,» viņa teica, «saplēsiet jūs, Strautmal, to pirmo kvīti, un brauksim! Jūs izrakstīsiet man citu! Tēvs, pieslēdz tu durvis!»

Atri paķērusi cepuri un ziemas mēteli uzmetusi uz pleciem, jaunava izstūma Strautmali pa durvīm. Kā viņš ietika kamanās, ko teica fūrmanim, tā Strautmalis vēlāk vairs neatcerējās. Viņa atmiņā bij uzglabājušies tikai dažu gorodovoju saucieni, viens svilpiens un tas, kā bij pieliecies pie fūrmaņa un turēja viņam desmit rubļu gabalu acu priekšā. Šur tur vēl pazibēja ielas, cilvēki, braucēji, mājas un koki viņam gar acīm, un tad viņš ieraudzīja pa gabalu namu, kurā atradās krājkase.

Piepeši fūrmanis apturēja zirgu. Strautmalis atjēdzās un ieraudzīja, ka viņiem šķērsām priekšā bij aizbraukts divjūgs, kurā sēdēja uniformā ģērbies kungs. Kā pa sapņiem Strautmalim likās, ka šis pats divjūgs dzinies viņiem jau labu gabaliņu pakaļ un pabraucis beidzot garām.

«Pats policijmeistars!» fūrmanis čukstēja Strautmalim.

Kā no zemes izlīdis, atradās piepeši pristavs fūrmaņa zirgam iemauktos. Strautmalis dzirdēja tikai kaut ko «par ātri braukts,» «protokols jāsastāda,» «pasažieri līdzvainīgi,» «numurs aizklāts». Tad viņš uzreiz izlēca no kamanām un devās skriet uz kases nama pusi. Līdz turienei bij apmēram kādi trīs simti soļu; vējš dzina sniegu taisni pretī, bet Strautmalis no visas ārpasaules nekā nezināja. Policisti noskatījās acumirklī kā sastinguši viņam pakaļ, bet tad divi gorodovoji un daži no skatītājiem devās viņu ķert. Reizes divas Strautmalis juta, it kā tam kas piedurtos pie pleca vai pie krūtīm; reiz skrēja arī iesāņš pretī kāds vīrietis viņam, bet, kur tas palika, kur palika tie cilvēki, kas nāca un gāja pa trotuāru, pa ielu, tā viņš vairs nesamanīja. Atjēdzās viņš tikai kases telpās. Pulkstenis pašulaik sita.

«Nauda būs, nauda būs!» viņš kā neprātā sauca pretī kādam cilvēkam, kas nāca pašulaik pa durvīm ārā. Tad viņš juta, ka divas spēcīgas rokas viņu saņem aiz apkakles un tur ciet. Viņš gribēja apgriezties, gribēja izrauties, bet mētelis un turētāji bij par stipriem, turklāt izmisuma spēks, kas viņu bij nesis līdz šejienei, jau pamazām deva vietu nedabiskam nogurumam.

Kases telpās sāka pulcēties ļaudis. Iznāca arī Strautmalim labvēlīgais direktors no direktoru istabas.

«Bet, inženiera kungs, ko tad tas nozīmē?» viņš jautāja pārsteigts.

«Nauda priekš mana parāda tūliņ būs klāt!» Strautmalis tikko vēl paspēja izteikt.

«Bet, mīļais Strautmaļa kungs, vai tad tādēļ jāceļ tāds tracis? Vai tad Dievam tik vien dienu? To tak visu varam izdarīt mierīgā prātā rītu. Bez tam, man šķiet, tur pirmīt ir notikuši pārpratumi. Velns jūs ar dzina būt tik pārsteidzīgiem. Būtu jel pagaidījuši manis! Bet vēl nekas nav zaudēts. Izrunāsimies šovakar, izskaidrosim tiem kungiem to lietu!»

Gorodovojs, kas turēja Strautmali, atlaida tā apkakli, redzēdams, ka par blēdi domātais sarunājas ar kases direktoru. Strautmalis drebēja no galvas līdz kājām.

«Nē,» viņš teica, «es gribu samaksāt tūliņ... tūliņ gribu samaksāt!»

«Bet, mīļais draugs, jūs par daudz esat uzbudināti. Gan jau izdarīsim visu rītā! Bez tam — kā redzat — kases stundas jau beigtas, darbvedis un kasieris patlaban kā aizgājuši... kas lai jums aprēķina procentus un dalības naudu? No direktoriem ar es vienīgais vairs esmu te.»

Strautmalis apskatījās. Kases ierēdņi tiešām jau bij aizgājuši. Tikai rakstvedis pašulaik vēl noslēdza grāmatas kādā skapī, un apkalpotājs sāka rīkoties ar slotu. Strautmalis izvilka mehāniski savu pulksteni un salīdzināja to ar kases laika rādītāju. Bij kādas četras minūtes starpība. Tagad, zināms, arī viņa pulkstenis jau rādīja slēdzamo stundu.

«Bet es taču uzstādīju savu pulksteni pēc šā te!» Strautmalis izbrīnījies iesaucās, un tad ļauna paredzēšana viņu pārņēma.

«Bet, inženiera kungs, ticiet taču man: tas viss gluži vienalga! Ticiet man, ka jūs rīt būsiet gluži priecīgi, ka neesat šodien vēl otrreiz pārsteigušies Es tā ap pieciem pieiešu pie jums.»

Pa tam bij ienācis arī pristavs līdz ar Strautmaļa pavadoni, kura it drīz bij pratusi pārliecināt pristavu nākt viņai — izskaidrojumu dēļ — līdz uz kasi. Vai nu pristavs pret dāmām sajuta iedzimtu padevību, vai arī jaunava viņa sirdi tā bij locījusi... katrā ziņā no protokola sastādīšanas neiznāca nekas. Kad jaunava arī gorodovojiem vēl tā draudzīgi bij uzsitusi uz piedurknes un pristavam pateikdamās spiedusi roku, tad viss negaiss drīz vien aizvilkās un policijas aizstāvji nozuda viens pēc otra, pārliecināti, ka vispārējai drošībai te nedraud nekādas briesmas. Un, kad direktors vēlreiz bij atkārtojis apgalvojumu: citi direktori un kases ierēdņi visi jau esot projām, bet parāda nomaksāšanai vai — varbūt — arī pagarināšanai rītu vai parītu taču gan būšot vēl diezgan laika; tad arī Strautmalim neatlikās nekas cits kā iet projām.

Tas pats fūrmanis vēl gaidīja viņus uz ielas.

«Brauciet man līdzi!» jaunava strupi teica. «No šiem kases suņiem jums jātaisās jo drīzāk, jo labāk vaļā! Es pagādāšu skaidru naudu, un jūs izrakstīsiet uz manu vārdu kvīti! Bet par 12% lētāki šoreiz es vēl nevaru laist. Tā ir mana pūra nauda. Vēlāk varbūt varam nolīgt citādi.»

Un īsiem, kailiem vārdiem viņi nokārtoja savas darīšanas. Strautmalis izrakstīja kvīti un saņēma naudu.

«Pārskaitiet!» jaunava teica, naudas paku viņam pasniegdama. «Nauda grib būt skaitāma.»

Summa bij pareiza.

«Tēvs jūs gan būtu uzaicinājis uz kafiju,» viņa teica, kad Strautmalis bij beidzis skaitīt, «bet mēs nemēdzam pēcpusdienās kafiju dzert. Un jums ar laikam laiks pārāk dārgs.»

«Jums taisnība, jaunkundz! Sirsnīgu pateicību par jūsu izpalīdzēšanu īstā laikā!»

Strautmalis atvadījās. Jaunava noskatījās, durvīs stāvēdama, viņam pakaļ, kamēr viņš nozuda aiz stūra...

«Strautmal!» viņa uzreiz skaļi iesaucās.

Strautmalis panācās atpakaļ.

«Rītu, uz kasi iedami, paņemiet liecinieku līdzi,» jaunava viņam teica, «un ejiet tūliņ, kā kasi atver!»

«Pateicos, jaunkundz! Ardievu!»

Ap pulksten pieciem ieradās krājkases direktors — kā bij solījies — pie Strautmaļa viesnīcā. Viņa pirmie vārdi bij pārmetums Strautmalim, ka neesot šodien nogaidījis īstā brīža savam lūgumam parāda pagarināšanas dēļ.

«Vai zināt — es jau vakar paredzēju, ka jums nāksies būt ļoti uzmanīgiem. Tas no maniem līdzdirektoriem ar to zelta brilli, ja atminaties, tas — nezin kā — bij saodis, ka jūs priekš viņa biedra nosolījušies dot preces par kādu tūkstošu; un tas vīram ķērās pie dūšas. Sakait — vai jūs tikai nebijāt kaut ko izpļāpājuši par šo lietu?»

«Nē, direktora kungs... ko jūs domājat, tādu veikala noslēpumu?»

«Tad laikam būs mans biedrs palielījies... Bet katrā ziņā, ja jūs gribētu pagarināt savu parādu, tad šoreiz laikam šim briļļainim nedrīkstēsim garām noiet...»

«Vai tad jūs domājat, ka viņš savu pārliecību vēl varētu grozīt par — teiksim, pret papi un stiklu?»

«Nu, skaidra nauda būtu labāk... Bet pape un stikls nav zemē metamas lietas...»

«Bet direkcijas sedē taču būs protokolēts, ka mans lūgums tiek atraidīts.»

«Nu, mīļais draugs... citā direkcijas sēdē varam protokolēt uz citas lapaspuses, ka jūsu lūgums tiek ievērots...»

Strautmalis locīja domīgs galvu.

«Vai zināt, direktora kungs,» viņš teica, «tagad es ar sāku saprast jūsu idejas lieliskumu... Bet vai tad nebūtu iespējams, ka jūs ar saviem domu biedriem rītdien to briļļaini vienkārši pārbalsojat?»

«Iespējams jau būtu, bet, redziet, tas kungs tagad ir noskaities, un viņš tāds drusku nervozas dabas... neaprēķināms cilvēks... Var viegli gadīties, ka viņš ieraksta protokolu grāmatā savu protestu. Un tas īsi priekš ģenerālsapulces nebūtu labi.»

«Ak tad jūs domājat, ka čeks vai kvīte par 1000 rubļiem viņa nervus apmierinātu?»

«Jādomā gan.»

«Un jūs uzņemtos viņam visā draudzībā šās piles iedot... ar vīnu labāk nekā ar ūdeni?»

«Jā, ja jūs vēlaties... es varētu ar viņu aprunāties.»

«Bet, redziet, man šitā tie procenti iznāk drusku par lieliem.»

«Varbūt mēs varētum drusku paaugstināt jūsu aizņēmuma summu... tā par kādiem 10 000...»

«Ļoti labi. Ļoti jauki. Bet redziet, direktora kungs... Jūs tik daudz pūlaties manā labā... man tiešām kauns... Sakait — vai jūs ar nedomājat uz pavasarī celt kādu namu?»

«Bet, mīļo Strautmal... kas tās nu par pūlēm! Tādam cilvēkam kā jūs tikai prieks palīdzēt. Cik dažs labs aizņemas no mūsu kases un netiek nekur uz priekšu. Bet jums katrs rublis nes augļus.»

«Tur jums pilnīga taisnība. Ak tad jūs uz pavasarī vēl nedomājat nekā būvēt?»

«Mums, direktoriem, tas neiznāk tik praktiski būvēt uz pašu vārda. Bet mana tante rīkojas... ir jau nopirkusi gruntsgabalu.»

«Nu redziet, tas jau ļoti jauki! Ak tad jūs domājat, ka maza kvīte priekš tā briļļainā kunga nekaitētu? Ar labi. Pag, man ir izkritis no prāta, kā tur īsti tas aprēķins bij. Cik preces tur sanāca par tūkstoš rubļu? Vai jūs neatminaties?»

«Pag, to jau varam paskatīties!»

Direktors izvilka savu portmoneju un izņēma no tā Strautmaļa izrakstīto kvīti.

«Lūdzu, parādait!» Strautmalis mierīgi teica, pēc tintes un spalvas sniegdamies.

Direktors viņam padeva kvīti.

«Paldies! Esiet tik laipni, paspiediet tur to elektrisko pogu divas reizes!»

Direktors pazvanīja, kamēr Strautmalis nosēdās pie galda, izpleta kvīti sev priekšā un taisījās rakstīt.

«Es domāju — jūs teicāties šo kvīti jau vakar nodot savam biedram?» viņš kā netīšām piezīmēja.

«Jā... tas ir... jā, viņš to atstāja līdz rītdienai pie manis...» direktors stostījās. «Taisnību sakot — es viņam vēl neizdevu kvītes, pirms viņš nav izmaksājis krietnas vakariņas. Tas mums pašu starpā tāds paradums.»

Ienāca sētas puisis.

«Vai lielskungs zvanīja?» viņš jautāja, pie durvīm nostādamies.

«Jā. Vai jūs sētas puisis?» Strautmalis teica, atpakaļ neatskatīdamies.

«Jā... divas reizes kad piespiež pogu.»

«Vai jums ir pie rokas mēslu dakšas?»

«Ne-e...» sētas puisis izbrīnījies atteica. «Bet slota gan... un lāpsta...»

«Nu, tad ņemiet savu slotu un izslaukait šo kungu ārā! Rokas klāt nelieciet... nosmērēsieties!» Pie tam viņš uzlika savu spēcīgo roku uz kvīts, kas atradās viņam priekšā.

Direktors iesāka nervozi smieties.

«Nu, Strautmaļa kungs...» viņš pieceldamies teica aizsmakušā balsī, «to rādīs laiks, kurš no mums papriekš atradīsies mēslainē.»

«Es nekad nebūšu jūsu kasē par direktoru... esiet gluži droši!» Strautmalis mierīgi atbildēja.

«Kas beidzamais smejas, tas smejas gardāk... neaizmirstiet šā patiesā sakāmvārda, cienījamais vecā Mārtiņa znota kungs!» direktors, kažoku apvilkdams, vēl šņāca caur zobiem.

Strautmalis paņēma grāmatu un sāka lasīt. Sētas puisis klusiem soļiem aizlīda projām. Nozuda arī direktors aiz durvīm.

Direktora soļi noskanēja trepju galā. Strautmalis piecēlās kājās bāls, drebošiem pirkstiem.

«Cik nervozs tiek cilvēks vienā gadā!» viņš nomurmināja, uz savām rokām skatīdamies. Nervozas žāvas viņam mācās virsū. Viņš atgulās tāpat ar visām drēbēm gultā, tai pašā, no kuras to bij iztraucējis reiz vecais Mārtiņš.

«Varbūt būtu tomēr bijis labāk toreiz tur Vilku purvā palikt...» viņš ar rūgtumu domāja. «Cik slikti psihologi taču bij senie romieši ar savu stoisko exitus patet... itin kā kad arī aizmigt varētu vēl kuru katru brīdi, arī kad ierastā aizmiegamā stunda jau pārlaista... Toreiz tur purvā man bij tāda īsta aizmiegamā stunda. Tagad viss jau par vēlu... viss jau ir griezies nervos iekšā, visa šī netīrība, visa šī tumsa... Noguris līdz nāvei, un aizmigt nevar... miegs nenāk... Cik netīra, cik netīra visa šī dzīve! Un tomēr mēs vēl plātāmies, it kā būtu viens mazāk netīrs kā otrs... Eh, nogulties šitā kalna galā mīkstā sniegā un velties lēnām apkārt pa piegāzi uz lejas pusi... lēnām, lēnām, līdz čirkstošais sniegs tevi jau ietinis kā baltā villainē, un tad arvien ātrāk, arvien ātrāk uz leju, uz leju... un lavine aug un brīkš, un ņem klinšu gabalus līdzi, un tad pār kropļainām kalnu birzīm, tad ar blāķi slaidajās eglēs kā sausos skangalos, tad pār ganu būdām, tad virsū kalninieku sādžai... viens vienīgs izmisuma kliedziens no simt cilvēkiem, un tad augsti uzšļakst pelēkais ezera ūdens un smagi viņā nolīgojas tavs milzu zārks...»

Otrā rītā viņš pamodās vēl diezgan laikus, lai noietu uz kasi pirms viņas atvēršanas. Ar sevišķu vienaldzību viņš padzēra kafiju un izgāja uz ielas. Nejauši viņš tur satika kādu pazīstamu no studiju laikiem. Viņam iekrita prātā, ko bij teikusi vakar vecā Mārtiņa meita, lai ņemot uz kasi liecinieku līdzi.

«Ērmīgs sievietis šī Enoka meita,» viņš domāja, «bet joku pēc reiz viņai var paklausīt.»

Izrādījās, ka biedram bij taisni kāda stunda vaļas, un viņi abi aizgāja uz kasi. Direktori vēl nebij sanākuši.

Strautmalis lūdza darbvedi, lai aprēķinot viņa parādu un lai novelkot no tā summas viņa biedru naudu un dividendi. Kamēr darbvedis un grāmatvedis rēķināja, atnāca arī direktori viens pēc otra. Strautmaļa senākais labvēlis ienāca pat tai nodaļā, kur atradās grāmatas un kasieris.

«Ak Strautmaļa kungs grib nomaksāt savu parādu?» viņš laipni jautāja.

«Jā,» darbvedis atbildēja.

Maksājamā summa bij aprēķināta; kasieris saņēma naudu un sāka to skaitīt, nolikdams ik piecus tūkstošus sevišķi.

«Ir pareizi!» viņš beidzot teica.

«Atļaujiet arī man vēl pārskaitīt!» direktors iemaisījās.

Kasieris paskatījās uz viņu, paraustīja plecus un atkāpās pie savas pultes. Direktors izskaitīja naudu, nolika pieci tūkstoši rubļus sevišķi un nodeva pārējo naudu kasierim.

«Šitos 5000 jūs, Strautmaļa kungs, dabūjat atpakaļ.»

«Par ko?»

«To mēs ieņēmām par jūsu obligāciju.»

«Par kādu obligāciju?»

«Par to, kuru jūs pie mums bijāt atstājuši kā rokas ķīlu un termiņā neizpirkāt. Mēs viņu pārdevām.»

«Kam?»

«Gan jau tas kungs pats pie jums pieteiksies!»

«Tavu pārskatīšanos! Un es gandrīz nodomāju, ka šī nauda ir tā, kuru... Jūs viņu apzīmējāt tā savādi!... Nu, viss vienalga. Ardievu, kungi!»

Viņš iebāza naudu kabatā, salocīja kvitēto aprēķinu par nolīdzināto parādu un izgāja.

«Tagad šķirsimies...» viņš teica uz biedru, kad tas, uz ielas iznācis, kā vaicādams viņā noskatījās. «Dievs lai dod, ka šis īsais skats tevi būtu pārliecinājis, ka pasaulē ir tikai viens ļaunums, viens noziegums: ka cilvēks top neuzticams pats sev. Ej, brāl, un Dievs lai tev labāk palīdz nekā man! Tu to varbūt ar vairāk pelni.»

Un, biedru noskūpstījis, viņš gribēja iet.

«Nē, Strautmal,» biedrs piepeši iesaucās, «es nelaidīšu tevis viena paša! Tu esi par daudz uzbudināts.»

«Daugava tagad aizsalusi...» Strautmalis, viņā sirsnīgi nolūkodamies, teica, «un ar miera traucējumu es negribētu no pasaules šķirties... tādus blaužgoņu pārsteigumus es nekad neesmu mīlējis. Nē, brāl, laid mani droši vienu! Mani nodomi bij par lieliem, lai tos nobeigtu ar tādu pašu strīpu zem nesaskanošas bilances kā katrs vieglprātīgs komijs. Man prātā citāda strīpa... melnāka nekā tā, kuru tu domā. Bet jāšķiras mums ir!»

Un mēreniem soļiem, drusku nokārtu galvu viņš aizgāja pa ielu. Biedrs ilgi viņam noskatījās pakaļ valgām acīm.

Pēc kādas ceturtdaļstundas Strautmalis pieklaudzināja pie vecā Mārtiņa durvīm. Viņam atvēra meita.

«Es jau zinu,» viņa teica, labudienu saņēmusi, «jūs man neatnesāt obligācijas. Un naudas ar nē.»

«Jā.»

«Novelciet mēteli! Atsēstieties! Izstāstait visu, kā tas bij!»

Strautmalis īsos vārdos izstāstīja savus vakarējos un šās dienas piedzīvojumus.

«Tad direkcija vēl nebij sanākusi, kad jūs pieteicāties ar naudu?» viņa beidzot jautāja.

«Nebij.»

«Un ko jūs tagad domājat darīt?»

«Gādāt jums jūsu naudu.»

«Pēcpusdienā aizies mans tēvs pie jums uz viesnīcu. Ap četriem.»

No turienes Strautmalis devās uz upes pusi. Pār ledu bij ierīkots ceļš, pa kuru slidu skrējēji bīdīja mazās kamaniņās ļaudis uz vienu un otru pusi upei. Daži piedāvāja arī Strautmalim kamaniņas, bet viņš tikai atmeta ar roku un gāja lēnām uz priekšu pa dēļu laipām priekš kājām gājējiem. Gandrīz likās, it kā viņš tīšām gribētu nokavēt laiku. Otrā pusē upei viņš vēl kādu laiciņu staigāja krustām un šķērsām pa ielām, līdz beidzot apstājās pie kādiem dārza vārtiņiem. Divas reizes viņš izstiepa roku pēc zvaniņa raustāmā un atkal atvilka atpakaļ. Tad viņš sabāza rokas kabatās un aizgāja lēniem soļiem uz meža pusi. Priedes lēni šalca, neklausīdamās fabriku svelpšanā un zvārguļu šķindēšanā no pilsētas puses. Strautmalis iegāja mežiņā, uzkāpa kādā apsnigušā pakalnā un atspiedās pie priedes. Ilgi viņš domāja, attālāko priežu galotnēs lūkodamies, nopūtās beidzot un sāka nākt atpakaļ.

«Uz leju, uz leju... arvien zemāk!» viņš murmināja. «Un tā gribējās uz augšu tikt!... Lai! Būs citi laimīgāki... un sev uzticīgi.»

Gurdeniem soļiem viņš atgriezās pie tiem pašiem dārza vārtiņiem un pazvanīja — papriekšu divas reizes ātri vienu pēc otras un tad trešo — vēlāk. Pēc kādas minūtes nokrakšķēja atslēga un dienestniece viņu ielaida. «Jaunkundze jūs lūdz uz savu rakstāmo istabu,» viņa pakniksēdama teica.

Viņš novilka priekšnamā mēteli un kalošas un lēni pieklaudzināja.

«Iekšā!»

Zalvi jaunkundze sēdēja stumjamā krēslā ar siltu apsegu pār kājām.

«Piedodiet, mans draugs, ka nevaru jums pretī iet!» viņa teica, tam roku pretī stiepdama. «Neesmu gluži vesela. Apsēdieties tā, lūk, pret gaismu... un sakait — kur jūs likāt savas spožās acis?»

«Izdzisa...» Strautmalis klusu atbildēja.

«Izdzisa...» jaunava atkārtoja, «tā daudz kas izdziest. Vai jums daudz raižu bij pa šo laiku?»

«Daudz.»

«Nāciet tuvāk... cik jums mīksti mati!» Un lēni slīdēja viņas slaidie pirksti viņam caur matiem. Strautmalis nejauši paskatījās uz viņas otro roku un izbrīnījās, cik tā bij balta... gandrīz caurspīdīga.

«Kādēļ jūs agrāk nenācāt?» viņa jautāja pēc īsas klusu ciešanas.

Strautmalis neatbildēja.

«Nabaga draugs... viens pats visu laiku!» viņa nopūtas.

Strautmalis pacēla acis uz viņu.

«Jaunkundz,» viņš gausi iesāka, «es nāku kā nabags pie jums... un kā noziedznieks. Esmu nabags tapis cerībās un ticībā uz sevi. Un esmu noziedzies pats pret sevi, pats pret saviem ideāliem. Tagad es gribu nomaksāt savus parādus un izpirkt savu noziegumu. Bet bez jūsu palīdzības es tā nevaru izdarīt. Vai jūs būtu ar mieru glābt mani? Vai jūs gribētu tapt mana laulāta draudzene?»

Jaunava nodūra acis.

«Man prātā, ka mēs reiz runājām par citādu... cenu,» viņa klusu teica.

«Tie bij citādi laiki. Toreiz jūs vēl domājāt, ka es stāvot pāri par jums, un es tāpat domāju. Tagad man ir atvērušās acis. Nu es redzu, kā tas ir. Es nevaru jūs celt uz augšu. Jūs stāvat daudz augstāki nekā es. Un tādēļ es jūs gribēju lūgt: aizmirst manu toreizējo neprātīgo iedomu un tapt man par sievu!»

«Strautmal, Strautmal, vai tiešām jūsu raizes darījušas nespodras ne tikai jūsu acis, bet arī jūsu dvēseli? Kādā ziņā lai es stāvētu augstāk par jums?»

«Jūs gājāt to ceļu, kuru bijāt pati izvēlējusi. Jūs neskatījāties ne pa labo, ne pa kreiso. Ļaudis gānīja jūs, lika savu morālisko olekti pie jūsu auguma un raustīja degunus. Bet jūs teicāt: es dzīvošu savu dzīvi tā, kā es to gribu! Un jūs viņu tā dzīvojāt. Es ar reiz sacīju tos pašus lepnos vārdus. Bet es nedzīvoju tā, kā gribēju. Kā lielīgs skolas puika, kas sacījās pārpeldēt pār ezeru, es bēgu atpakaļ uz krastu, pirms vēl biju ūdenī līdz krūtīm. Nav lielāka nozieguma pasaulē kā tas, kura dēļ cilvēkam jānosarkst pašam savā priekšā, nav lielāka nespēka kā tas, kad cilvēks stāv ienaidā pats ar sevi. Nav briesmīgāka darba kā pacelt roku pašam pret saviem bērniem. Un es esmu nomaitājis savu garabērnu, jau pirms viņš ieraudzīja dienas gaismu. Tā vairs es neuzmodināšu. Bet kā viduslaiku bruņinieks es gribētu celt uz viņa kapiņa baznīcu un pats gulēt uz mutes aiz šīs baznīcas sliekšņa, lai dievlūdzēji mītu mani pa kājām un ar šausmām sirdī rādītu notālēm mani saviem bērniem un teiktu: tas, lūk, ir tas, kas nokāva savu bērnu, savu vienīgo bērnu!»

«Vai jūs vēl arvien nevarat apmierināties tās neapdomības dēļ, tā parāda dēļ, kuru ietaisījāt viņā naktī?» jaunava līdzcietīgi vaicāļa.

«Veci stāsti min Ādamu, ka tas tapis gandrīz tūkstoš gadus vecs. Vai jūs domājat, ka viņš reiz apmierinājās par visu to, ko zaudēja pats savas vainas dēļ? Es saprotu, ka tas, kas akls piedzimis, gan šad un tad sajutīs varbūt tā kā tumšu ilgošanos pēc kaut kā drošāka, klajāka, pēc kaut kā tālāka, pēc plašākas pasaules, nekā ir tā, kuras robežas viņš aizsniedz ar saviem pirkstu galiem; bet tomēr viņš nekad nesajutīs tā nemiera, to iekšējo pārmetumu, tā rūgtuma par sevi kā tas, kas izpostīja savu Dieva doto gaismiņu pats pārgalvīgā prātā. Mana paradīze, mans ideāls, mana acu gaisma, manas dzīves vienīgā nozīme bij tā — pierādīt neticīgai šolaiku pasaulei, ka tikai tas kapitāls, tā manta klausa cilvēkam, ko viņš darījis sev par vergu pats ar saviem sviedriem; es gribēju palikt uzticams tai pārliecībai, ka katrs svešs, pašu nepelnīts kapitāls, ko mēs laižam klāt pie mūsu darba, — ka tas dara mūs pašus sev par vergiem, nopērk mūsu miesu un dvēseli, naktsmieru un goda prātu, mīlestību un sārtus vaigus, arī kad mati jau sirmi. Viss var būt, ka šī mana pārliecība bij nepareiza priekš pasaules; bet es viņai ticēju, jā, es viņai ticu arī tagad vēl, es vārtos pa dubļiem un ticu tām zvaigznēm, ko reiz redzēju pie debesīm... Lietus līst, vējš gaudo, visur tumšs, visur dubļi... bet es ticu šām zvaigznēm un kautrējos pats no sevis un savām dubļainajām drēbēm. Apmierināties! Šais dubļos, šai cūcībā apmierināties! Un zināt, ka viss zudis, viss izpostīts paša vainas dēļ! Nē, jaunkundz, akmeņi man jāveļ viens pēc otra, viens pēc otra, līdz būs diezgan priekš baznīcas virs mana nokautā bērna kapa!»

«Tagad jums atkal mirdz acis...» jaunava lēni teica, «aiz mākoņiem tiešām ir gaišāks nekā te apakšā. Bet izstāstait man savus nodomus tuvāk! Jūs gribat no saviem parādiem vaļā tikt?»

«Jā... nokratīt, samīdīt visu to!»

«Un naudas jums tūliņ vajag?»

«Tūliņ.»

Jaunava pasmaidīja.

«Tad jau nekas neatliksies, draugs, ka tomēr jums būs vēl jātaisa parādi! Tā uz karstām pēdām salaulāties — tā baznīcas likumi neatļauj.»

«Baznīcas likumi! Vai tad cita izteikts vārds drošāks nekā mūsu pašu solījums un griba?»

«Jā, kas zīmējas uz mūsu jūtām. Bet, līdz mēs runājam par parādiem, tad mēs paši no sevis nevaram uzstādīt diezin kādus vekseļu likumus. Būs jāpietiek ar tiem pašiem vecajiem. Piedodiet, draugs, ka es tā maisos ar pasaulīgām lietām jūsu nelaimē! Darīsim nu, ja jums nekas tur nav pretī, šitā: mans baņķieris jums izmaksās — teiksim — 70 000 rubļu, par ko jūs man izdosiet pirmo obligāciju uz jūsu īpašumu, kas ienes 5% gadā. Bet par to otru jautājumu...» un viņas balss tapa klusāka, «ticiet, jūs man esat dārgs, un šī stunda man atlīdzina visu... visus šos pagājušos gadus. Es jums pateicos, draugs, par to! Bet visam tam jau vēl laika diezgan. Jūs redzat, es patlaban nevaru lāgā ne pakustēties... tā taču man nevar ne līgavas drēbes pašūt... Un es taču reiz gribētu tā stāvēt ar šķidrautu un... Nē, draugs, šķidrauts un mirtes lai paliek! Kam sevi apkrāpt! .. . Mans dārgais, dārgais, nelaimīgais draugs!»

Strautmalis noslīga viņas priekšā ceļos. Lēnām viņš novilka gredzenu no pirksta... tas bij Marijas sprausts. Viņš saņēma Zalvi jaunkundzes bāli glezno roku un gribēja uzmaukt viņai šo gredzenu pirkstā. Bet rokas viņam sāka drebēt, un piepeši kaut kas karsts viņam ieskrēja no krūtīm acīs. Viņš nesaredzēja vairs nekā...

«Nē, draugs,» jaunava, laikam nomanīdama viņa jūtas, teica, «mums nevajag ārēju zīmju! Mūsu nelaime, mūsu vientulība kaļ savu gredzenu ap mums stiprāku par zeltu... Un mūsu sen neredzētās zvaigznēs lasāms šā gredzena ieraksts...»

Bet arī uz sava pirksta Strautmalis vairs neuzmauca šo gredzenu.

Šķiroties jaunava solījās atsūtīt savu baņķieri ap četriem uz Strautmaļa viesnīcu, lai tas tur izlīdzinātos ar veco Mārtiņu. Dienestniece izlaida Strautmali pa vārtiem.

Jau ilgāku laiku Strautmalis sēdēja viesnīcā savā istabiņā viens pats ar savām domām. Metās jau tumšs, bet viņam negribējās iededzināt lampu. Viņš domāja — tā apmēram esot pa sirdi kuģiniekam, kas vakar, vētrai trakojot, iemetis lādiņu jūrā un nu sēd ostā uz sava kuģa un zin, ka trijās četrās dienās tas būs izlāpīts.

Pie durvīm spēcīgi klaudzināja. Uz Strautmaļa saucienu ienāca kāds cilvēks, apstājās, sataustīja pa krēslu drēbju pakaramos un novilka mēteli.

«Mēs gan šķiroties netikām teikuši «uz redzēšanos», bet, ka mums būs jāsatiekas neredzoties, tas ar nebij norunāts,» ienācējs teica. Strautmalis pazina: tā bij Zandena balss.

«Tur pie galda ir krēsls...» Strautmalis atbildēja.

«Pateicos! Esmu tiešām drusku noguris skraidīdams.»

«Vai jūs jau ilgi pilsētā?»

«No vakar rīta. Vai jums kāds acumirklis laika?»

«Ir.»

«Man vakar pēc pusdienas tika piedāvāta kāda obligācija uz jūsu īpašumu.»

«Un vai jūs viņu nopirkāt?»

«Nē, atliku uz šovakaru. Gribēju iepriekš ar jums tikties. Sakait man atklāti, Strautmaļa kungs: vai nebūtu jau laiks, ka mēs sāktum izrunāties kā prātīgi cilvēki un nevis kā ietiepīgi zēni?»

«Kādēļ nē? Izrunāties var.»

«Cik esmu pārliecinājies, tad jūs patlaban atrodaties lielās naudas grūtībās. Es zinu, ko ir vērts jūsu īpašums un jūsu meža līgums. Bet jūs paši redzat, ka ne vienu, ne otru jūs nespējat izlietot, kā pienākas. Bez apgrozāmā kapitāla jūs mūžam lakstīsiet kā asaris pa smiltīm. Es domāju — tas cilvēkam samaitā visu prieku uz darbu, ja viņš pie katra soļa dzird savas važas žvadzam.»

«Tur jūs izsakāt ļoti daudz patiesības.»

«Jūs atkal no savas puses zināt, ka man mūsu meža līgums nebūt nav gluži pa prātam. Es labprāt ciestu ievērojamus zaudējumus, ja tikai tiktu no viņa vaļā.»

«To es pilnīgi ticu.»

«Mūsu intereses tiktāl vienas otrām pretī, ka mēs daudz spēku izšķiežam taisni nevajadzīgā kārtā, tikai viens otru apkarodami. Es esmu ilgi un no visām pusēm šo lietu pārdomājis un nācis pie tā gala sprieduma, ka tāda saimniekošana ir neprātīga. Bet viņa nebeigsies, kamēr mūsu abu īpašumi nesanāks vienās rokās. Tikai iekārtojot muižas, mežu un fabriku darbību par kaut ko organisku, mēs varētum vissekmīgāki izmantot mūsu dabiskās bagātības.»

«Gluži manas domas.»

«Bet jums, latviešiem, ir tāds smalks sakāms vārds: kopu cūka nebarojas. Tam es ticu. Tādēļ es arī nebūtu sajūsmināts par sabiedrību. Tas ir — slikta nebūtu arī tā, bet man liekas tomēr pareizāki, ja tikai viens no mums ir īpašnieks par visiem šiem īpašumiem.»

«Un tas gan gribētu jūs būt?»

«Man šķiet, ka tas visdabiskāki iznāktu. Jūs taču nevarat priekš fabrikām dabūt diezgan daudz naudas; kā tad jūs vēl varētu domāt par muižas pirkšanu? Es turpretī varētu ne tikai izmaksāt jums pāra simts tūkstošus, tas ir — jūsu līdzšinējos parādus līdzieskaitot, bet arī ielikt vajadzīgo kapitālu fabrikās. Turklāt es, zināms, ar lielu prieku uzticētu jums pašiem šo fabriku vadīšanu pret pienācīgu algu un procentiem.»

«Pateicos par uzticību! Bet kādēļ tad jūs, fon Zandena kungs, agrāk nenācāt ar šo priekšlikumu?»

«Es esmu tais domās, ka jauniem, apdāvinātiem cilvēkiem jāļauj uz paša rēķina iepazīties ar pasauli.»

«Man jūs, fon Zandena kungs, esat šo rēķinu sataisījuši diezgan sālītu.»

«Zinu, zinu... netrūks jau nekā no tā, ko cerējāt dabūt no dzelzceļa biedrības. Varbūt ies pat tam vēl pāri.»

Es te nerunāju par naudu. Bet mani pašu jūs esat pataisījuši par desmit gadiem vecāku.»

«Jā, šādas lietas krīt uz nerviem. Bet jūs arī bijāt par daudz straujš... kā jauns kumeļš.»

«Un šo jaunību jūs esat man arī ierēķinājuši līdz šai mācības naudā. Jūs teicāt tur par manu līdzšinējo parādu līdzieskaitīšanu pērkamā summā. Es nezinu, ar cik jūs domājat samaksāt šo manu jaunību un jaunības ticību... visāda jau šādām mantām takse. Bet man liekas, ka mēs taisni par šo taksi nevarēsim vienoties. Jūs mani par daudz esat vazājuši pa dubļiem.»

«Tā, Strautmal, jūsu vecā vaina: pie veikala lietām jūs topat sentimentāli. Kas noticis... vairs nav atdarāms.. Aizmirsīsim to visu!»

«Nē, neaizmirsīsim vis! Nevar aizmirst tādu lietu! Un samaksāt jūs viņu arī nevarat! Tādēļ laikam gan mums neiznāks vienošanās par manu fabriku pārdošanu.»

«Mīļo Strautmal, vai tiešām jums vēl nav diezgan zaudējumu? Jūs taču redzat, ka divi velni vienā purvā nevar satikt. Un mēs nu esam vienā purvā sagadījušies. Sakait — kā tad jūs domājat šo problēmu atrisināt?»

«Es pirkšu jūsu muižu.»

«Joks paliek joks, un veikals paliek veikals. Es nācu šurp tiešām uz veikalu, ne uz joku.»

«Es nejokoju.»

«Hm... es nesaprotu... Vai drīkstu zināt, kur jūs cerējāt sadabūt vajadzīgo kapitālu?»

«Es pirkšu uz nomaksu.»

«Uz nomaksu? Bet kad nu es nepārdodu uz nomaksu?»

«Es jūs piespiedīšu pārdot!»

Zandens brītiņu cieta klusu.

«Piedodiet: vai jūs beidzamās dienās neesat mocījušies ar lielām galvassāpēm?»

«Nē.»

«Vai atmiņa jums vēl laba? Vai jūs zināt, cik jums pašulaik ir parādu?»

«Zinu.»

«Un ko jūs domājat darīt ar šiem parādiem? Visi vekseļi taču nenozudīs?»

«Nozudīs.»

«Kādā ceļā?»

«Es viņus izpirkšu.»

«Tad jau jūs laikam šodien būsiet saderinājušies vai vinnējuši lielo vinnestu?»

«Es saderinājos, fon Zandena kungs! Tas ar pieder pie tām lietām, kuru jūs nevarat man samaksāt.»

Atkal brītiņu klusums.

«Es redzu, ka jūs tomēr izsprūkat no dzelžiem apmēram kā lapsa: nokož sev ieslēgto kāju un aiziet. Neticu, ka diezin cik tālu tiksiet tā uz trim kājām.»

«Tālu vai tuvu, bet līdz jūsu muižai tikšu!»

«Bet manā muižā jūs taču netiksiet, kamēr es tur būšu!»

«Gan jau jūs aiziesiet!»

«Lūdzu, runājiet mazuliet skaidrāk!»

«Cik ilgi jūs domājat no saviem mežiem man izdot tos kokus, ko es pēc mūsu līguma varu pieprasīt?»

«Cik tad jūs varat par gadu izlietot?»

«Turpmāk izlietošu katru gadu 30 000 kubikasu.»

«Vai domājat līdumus dedzināt?»

«Nē. Fabrikās, zināms, tiks izlietots ar katru gadu vairāk. Bet viss tomēr nē. Uz to, kā rādās, jūs dibināt savas cerības.»

«Un ja tā būtu?»

«Un tādēļ jūs arī pūlaties man mazināt apgrozāmo kapitālu.»

«Viss var būt.»

«Vienu lietu jūs tomēr esat aizmirsuši savā aprēķinā.»

«Kuru?»

«Koki jums jāliek pievest līdz dzirnavām.»

«To es zinu.»

«Pie dzirnavām ir dzelzceļa stacija.»

«Ar zinu.»

«Ja nu es visu to malku, kuras nevarētu izlietot fabrikās, pārdodu dzelzceļam? Pusotra rubļa par asi es jau nākošos gados pelnīšu. Turpmāk vairāk, ja jūsu meži ilgi izturēs.»

Zandens ilgu laiku cieta klusu.

«Kā tad jūs samaksātu man muižu?» viņš beidzot vaicāja tai pašā mierīgajā balsī.

«Es to sadalītu gabalos un pārdotu zemniekiem... ar kredītbiedrības palīdzību, zināms.»

«Un mežus?»

«Tos es savienotu ar purvu un fabrikām par vienu saimniecību. Savu mežu fabrikas drīkst taupīt, it īpaši, ja viņām vēl tik daudz dedzināmā, cik Vilku purvā derīga torfa.»

«Purvi, meži, ūdeņi un fabrikas par vienu organismu... vai zināt, tās nav nemaz tik sliktas domas. Strautmal, Strautmal, kādēļ mums vajadzēja naidniekiem būt!»

Strautmalis paraustīja plecus.

«Viss vienalga!» Zandens pieceldamies piezīmēja. «Vai jūs drīz brauksiet uz māju?»

«Laikam rītu.»

«Ar pēcpusdienas vilcienu?»

«Laikam.»

«Tad iznāks braukšana kopā. Man būs zirgi pretī. Ja patīk — telpas manās kamanās diezgan. Tad varam arī tuvāk pārspriest jūsu priekšlikumu. Uz redzēšanos!»

«Uz redzēšanos!»

Zandens apvilka mēteli.

«Ak jā,» viņš, jau uz durvīm stāvēdams, vēl piebilda, «īsteni ņemot, tam vairs nav nekādas nozīmes, ka mēs tā pa niekam ķircināmies: rīt jūs varat dabūt savu naudu no dzelzceļa valdes... zināms, ja jūs jau šovakar būsiet ar līgavas naudu nolīdzinājuši galvenos parādus. Jūsu obligāciju jūs varat šovakar dabūt pirkt.»

«No ka? Un par cik?»

«No kā cita kā no vecā Mārtiņa, hähäh!» kāda balss koridorā iesaucās. «Un par cik? Barona kungs nezin vai to atminēs.»

«Nāciet iekšā, vecais draugs!» Zandens smējās.

«Iededziniet tokš uguni! Vecais Mārtiņš nav nekād pūce.»

Strautmalis iededzināja lampu. Ienāca Mārtiņš līdz ar savu meitu. Zandens paskatījās uz milzīgo jaunavu, tad uz Strautmali, tad uz Mārtiņu un atkal uz Strautmali. It kā viegla nožēlošana pārlaidās pār viņa seju.

«Kādu obligāciju tad jūs, Mārtiņ, gribējāt pārdot?» Zandens ievaicājās, kad ienākušie viesi bij apsēdušies uz Strautmaļa pasniegtajiem sēdekļiem.

«Kādu obligāciju? Nu, jūs, kungs, zināt gluži labi, kāda obligācija vajadzīga priekš šo jaunu cilvēku. Jūs gan domājat, ka viņa ir pie to piedzērušo ķirbisi, bet viņa ir pie veco Mārtiņu.»

Zandens kodīja lūpas.

«Vai tiešām jūs dabūjāt viņu rokā?» Strautmalis uzbudināts iesaucās.

«Hähä, kāpēc lai vecais Mārtiņš nedabū viņu rokā? Bet vai zin, tā bij tā gudrība no manu meitu. Mana meita saka: «Tēvs, kad tie direktor varēja sastādīt protokol par obligācijas pārdošanu? Vakar viņi tūliņ pēc to kasi aizgāja proj, un šodien Strautmal bij agrāk tur nekā viņi. Liecinieki ir.» Tā, lūk, teic mana meita! Un tā es prom pie to lokano plikgalvi, sak, draudziņ, es saku, atdod to papīru ar labu! Tur protokol nav iekš to kārtīb. Izlocījās viņš uz vienu pusi, izlocījās uz otru pusi, bet vecais Mārtiņš neatlaižas. Aizejam uz to direktor, es saku: paturi to parād un citu atdod tam plikgalvim, bet tas plikgalvis atdos man to obligācij... par parāda maksu un ne graša vairāk. Beigās es viņam iedevu vienu piecniek, lai dzer uz jauna kunga veselīb. Bet obligācija man ir te.»

«Cik tad jūs gribēsiet peļņas tiesas?» Zandens jautāja.

«Es pats zin, cik es grib peļņas tiesu. Es tā ne kā citi vācieši. Es sak, tas Strautmal ir viens ontlīgs jauns cilvēks, viņam jāpalīdz, un mana meita ar saka: viņam jāpalīdz! Lai viņi izlīgst paši! Jauni cilvēki paši labāk saprot savu liet.»

Jaunavai, kā rādījās, gan bij sevišķi nolūki ar šo obligāciju. Viņas asais kā īlēns skatiens likās to liecinām. Bet, Zandenam klātesot, tā kautrējās izteikt savas sirds domas. Un, kad beidzot vēl atnāca Zalvi jaunkundzes baņķieris un noskaitīja viņai priekšā visu izlikto summu līdz ar 1000 rubļu peļņas, tad laikam arī galva uzvarēja sirdi, un galvas devīze tādos brīžos ir: labāk 1000 rubļu rokā nekā šaubīgs tautietis kokā... Otrā dienā Zandens aizbrauca reizē ar Strautmali uz māju.

TRĪSPADSMITĀ NODAĻA

Otrā rītā pēc savas atbraukšanas uz vecākiem Lūcija pamodās diezgan vēlu. Tomēr viņa palika vēl kā kavēdamās gultā, kā vēlēdamās novilcināt satikšanos ar tēvu un māti. Ko lai viņa saka tēvam, kad tā lielās, skaidrās acis lūkosies vaicādamas viņas sejā? Un visādas domas un jūtas atkal sāka mākties viņai virsū. Tā laikam ir ap sirdi zvejniekam uz jūras, kas pazaudējis irkļus un buras un nu sēd laivā un drūmi raugās uz krasta pusi... Bet krasta vējš to dzen tālāk un tālāk jūrā iekšā, jūrā un vakara krēslā. Un tur austrumos, no kurienes vējš nāk, paceļas melni padebeši pār tikko vairs nomanāmo mežastrīpu, un tāla ducināšana pa reizei atsaucas uz sarkano rūsas gaismu. Tinas ciešāki vakara krēsla ap vientuļo laivu, un negribas laiviniekam vairs raudzīties uz vienu un otru pusi tālumā, vai neatsarktu rūsas blāzma pie apvāršņa baltā zvejnieku burā; negribas viņam vairs kliegt un klausīties, kā izgaist viņa balss viļņu šļakstēšanā, nekā nesasniegusi... Un drūmo skatienu viņš griež uz melno, kustošo ūdeni un vēro, kā greznojas augušie viļņi baltu putu virtenēm. Ir taču vienalga, ko vēro laivinieks mazā laivā, kad jūra visapkārt un nakts, kad vētra un pērkoņi seglo savus melnos kumeļus, bet laivinieks sēd savā nemierīgajā laiviņā bez irkļiem un bez burām...

Pie durvīm klaudzināja. Lūcija satrūkās; aizmirsdama klaudzinātāju aicināt iekšā, viņa klausījās tikai, cik nevienādi dauzījās viņai pašai sirds pa krūtīm.

Durvis klusām atdarījās, un pa tām ienāca vecā aukle, uz paplātes nesdama kafijas traukus. Pamanījusi, ka Lūcijai jau acis vaļā, viņa rūpīgi aiztaisīja durvis aiz sevis un nolika tad paplāti uz mazā galdiņa pie gultas galvgaļa.

«Bērniņ, vai tu jau ilgi augšā?» viņa vaicāja, uz gultas malas apsēdusies un Lūcijas slaiko roku glāstīdama.

«Vai vecāki jau zin, ka es esmu še?» Lūcija jautāja.

«Es viņiem teicu, ka tev ticis bail vienai pašai gulēt Raudupē. Par to citu viņi nezin nekā.»

«Par kadu citu?»

Vecenīte noskatījās brītiņu Lūcijā kā izbrīnījusies. Tad viņa atmeta ar roku.

«Man jau vienalga, bērns,» viņa teica, «vai tu no manis ko gribi slēpt vai nē. Tev jau var visu nolasīt no sejas... Barona kundze gan neteicās manis laist no šejienes projām, bet es tomēr nepielaidīšos. Es iešu, bērns, tev līdzi! Un, ja arī tu pati manis negribētu ņemt līdzi... kājām es aizvilkšos tev pakaļ. Bet sava bērna raudināt es neļaušu!»

Vecenītei aiziešanu pieminot, Lūcijai ieradās sāpju grumbas starp uzacīm.

«Uz kurieni lai es gan eju!» viņa piepeši iesaucās, seju spilvenā apslēpdama. Baltie pleci raustījās zem vieglā apsega no raudāšanas.

«To jau es sen paredzēju, cālīt...» aukle čukstēja, savu dzelteno, grumbaino vaigu pieglauzdama pie Lūcijas asaru mitrā seja. «Man viņi neviens negribēja ticēt, visi izsmēja... bet es jau toreiz teicu: ievērojiet manus vārdus — mūsu baronese nenodzīvos gadu kopā ar Raudupes kungu. Pie jūsu uzsaukšanas, bērniņ, nodzisa altāra svece sieviešu pusē, tikko kā mācītājs bij izteicis tavu vārdu. Viņi visi to sauc par māņticību, bet tā ir droša zīme. Mani uzsaucot, jau notika gluži tas pats... nodzisa svece pa labo roku. Un nepagāja ne pusgads, kad manu vīru mežā nosita koks...»

Lūcijai pārgāja savādas šausmas pār visu miesu. Gluži skaidri viņai parādījās fantāzijā Zandena slaikais augums zem nocirstas egles skujām bez dzīvības, asiņains. Pār viņa balto pieri un vaigu gāja plata, sarkana skramba, no kuras asinis lēnām sūcās kuplajā, gaišajā bārzdā. Lūpas viņam bij sakniebtas, acis aizvērušās, uzacis drusku sarauktas, it kā viņš taisītos teikt: es to tā gribu. Varbūt sekundes trīs stāvēja šī parādīšanās Lūcijai tik dzīvi dvēseles priekšā, ka viņa varēja it kā dzīvās acīs novērot katru pogu, katru šuvi pie Zandena zaļganpelēkā medību uzvalka, redzēja, kā egles zari pāra vietās ieplēsuši drēbi, kā uzvalks šur tur nosmērēts ar sveķiem, notraipīts, apbiris ar sīkajiem meža gružiem, sakaltušām skuju adatām... Vienā rokā cimds bij tikai pa pusei uzvilkts... Lūcija gribēja pietrūkties sēdus, atvērt acis, skatīties apkārt pa istabu, lai izgaisinātu šo briesmīgo uzbudinātās fantāzijas skatu, bet locekļi neklausīja. Kā neredzamas garu rokas turēja viņu ciet tā, ka viņai bij jāskatās taisni uz sava vīra asiņaino augumu. Un tai pašā brīdī viņa ar izbrīnīšanos nomanīja, cik svešs, cik vienaldzīgs viņai šis mironis... nekādas līdzcietības, nekādas tiekšanās palīdzēt, raustīt ar izmisuma spēku egles galotni, nemanot egles adatu asumu, mazgāt nelaimīgā rētu, krist pār viņu, vaimanāt, saukt atpakaļ viņa dzīvību mīļiem solījumiem, izmisuma lūgšanām un karstām, karstām asarām... No visa tā Lūcija nemanīja sevī it nekā; tikai šausmas no asinīm un nāves, kapa vēsums no nāves eņģeļa melno spārnu nedzirdamiem vēdieniem... cits viss bij klusu viņas dvēselē.

«Vai tev auksti?» aukle jautāja, apsegu uzvilkdama pār Lūcijas drebošiem pleciem.

Lūcija atjēdzās un apgriezdamās atvēra acis. Papriekšu tās raudzījās stīvi griestos, tad skatiens lēnām pārlaidās pār istabu un apstājās uz aukles sastrādātajām rokām.

«Vai tu ilgi žēlojies sava vīra dēļ?» Lūcija uzreiz ievaicājās, pati nezinādama, kāpēc.

«Vai tad nu mēs bijām kādi kungi, ka varējām diezin cik piežēloties!» aukle atbildēja. «Pietrūka gādātāja — jādomā bij pašai, kā barot savu galvu. Tikai pa sestdienas vakariem aiztecēju līdz kapsētai. Tad gan dažureiz vairs negribējās nākt no turienes projām. Tā vien sirds ilgojās: aizmigt turpat, neatmosties vairs... Saticīgs cilvēks bij mans Jēkabs...»

Aukle nopūtās. Lūcija bij piecēlusies gultā sēdus un maisīja ar karoti pa kafijas tasi. Bet nemierīgā fantāzija viņu pārnesa uz kapsētu sestdienas vakarā, kad nedēļas troksnis jau aprimis tuvu un tālu un kad rudens krēsla saviem nedzirdamiem soļiem lien no meža raudzīties, vai tiešām jau aizbridusi nespoži sārtā rudens saule caur mākoņiem aiz apvāršņa. Un Lūcija dzirdēja šo kapsētas klusumu rudenī, kuru pārtrauca tikai reta bērza lapa, pa puskailajiem zariem lēnām krizdama uz leju. Un ar neizsakāmām sērām pārklāja kā ar pelēku miglu šis vientulības klusums Lūciju. Pagura viss prieks un viss spēks viņas sirdī, apklusa katra vēlēšanās un katra griba... tikai sēdēt, sēdēt šai vientulībā un grimt dziļāki šai klusumā, līdz tu iznīksti, izzūdi kā vēsmiņa, kas lēni iedrebina apses sarkanās lapas, nogrimst savās sērās kā bezdibeņa jūrā, kur pa augšu trako ciešanu un sāpju vētras un līst asaras, un skan nopūtas, bet dibenā viss tik mierīgs, tik kluss, tik tāļu no visa, kas dzīvo un cieš... Tikai ap vienu kapu vien vairs tinas tavas domas kā zīda pavedieni, ap kapu un tevi, arvien ciešāki saistīdami tevi pie tā skumji mīļām saitēm. Bet šis kaps — to Lūcija skaidri juta — nebij viņas vīra kaps. Tai dusēja vienīgi sirds, pie kuras viņa bij spiedušies savās bērna dienās ar savām bērna ciešanām un saviem bērna priekiem, allaž droša būdama, ka tā priecāsies ar viņu un noskums ar viņu. Tas bij viņas tēva kaps... Un asaras sakāpa viņai acīs no iedomātās vientulības un neizprotamajām sērām. Viņa nogriezās, lai aukle nepamanītu viņu raudam.

Lejā sauca baronietes balss pēc aukles. Vecenīte steigšus izmetās pa durvīm. Viena palikusi, Lūcija nemēģināja vairs novaldīt asaras, bet ļāva tām netraucētu vaļu, juzdama, ka līdz ar tām aizplūda no dvēseles projām viņas ciešanas. It īpaši, iedomājoties sevi pie tēva kapa, viņa juta sitamies sirdī kā karstus viļņus. Cik daudz tad ar trūka no tā, ka viņas iedoma varētu pārvērsties par patiesību? Visu šo ziemu tēvs jau bij tik nespēcīgs, tik sanīcis un novārdzis, ka ārsts baidījās — katrs lielāks jūtu satricinājums varot izpūst viņa dzīvību kā vējš sveces liesmu. Un pie kā tad ies Lūcija sūdzēt savas ciešanas, kad vairs nelūkosies tēva mīļās acis tai pretī no atzveltnes krēsla? Un viņai piepeši uznāca vēlēšanās tūliņ iet un izraudāties pie tēva, nomesties pie viņa krēsla ceļos un paslēpt vaigu pie viņa mīļajām krūtīm, kamēr viņa drebošā roka viegli, viegli glāstīs viņas galvu. It kā baidīdamās nokavēt kaut ko, kas vairs nekad, nekad nebūs sasniedzams, viņa nometa apsegu un gribēja pašulaik kāpt no gultas laukā, kad kādas citas domas viņu spiedin atspieda atpakaļ.

«Vai tad tu gribi tēvu tīšā prātā iedzīt kapā?» viņai izgāja kā zibens caur dvēseli. «Vai tad viņš pavisam var pārdzīvot to ziņu, ka viņa vienīgā meita ir aizbēgusi no sava vīra, sarāvusi visu, kas to saistīja ar viņas laulātu draugu, nometusi visu pie malas, kas vijās kā neredzamas saites ap viņiem abiem, savus zvērestus, baznīcas svētību un visu, kam bij vienot viņus divus vien starp neskaitāmiem ļaužu barīem! Kā lai viņa pavisam uzdrīkstētos jel mīklā minēt savam tēvam par šo briesmīgo notikumu?» Un, galvu abām rokām saķērusi, viņa iekrita atpakaļ gultā uz ģīmja un iekodās aiz pārmērīgām ciešanām ar zobiem spilvenā. «Neviena man nav, kam atvērt savu sirdi, neviena vairs, neviena...» — šās vienas domas atkārtojās viņas nabaga galviņā neskaitāmas reizes. «Ak Dievs, ak Dievs, ar ko es esmu pelnījusi to visu, to visu!»

Kāda roka lēni aiztika viņas no raudām trīcošos plecus.

Lūcija pazina, ka tā bij mātes roka, bet viņai negribējās nepagalam tagad atbildēt uz mātes vaicājumiem. Viņa nevarēja ne iedomāties, ka viņa spētu teikt mātei visu, kas viņu tā mocīja, un klausīties tad tās ātri gatavajos padomos un spriedumos.

Tas nav veselīgi — uz mutes gulēt,» baroniete lēni runāja, zinādama, ka aukle patlaban atstājusi Lūciju nomodā.

Lūcija neatbildēja. Baroniete pastāvēja brītiņu kā nesaprašanā pie gultas, bet tad piepeši kādas jaunas domas kā skaidrot apskaidroja viņas seju, un ar dziļu sirsnību acīs viņa atsēdās uz gultas malas un pielieca savu seju Lūcijai gluži klāt pie auss.

«Vai tev, bērniņ, zobi sāp?» viņa vaicāja mīļā, saudzīgā balsī.

Lūcija pa spilvenu kaut ko atbildēja, ko varēja iztulkot gandrīz par «jā».

«Un vai ap sirdi ar pa reizei top nelabi?»

Atkal tā pati neskaidrā atbilde.

«Vai tas tev sen jau, kamēr mēdz uznākt?»

Lūcija neatbildēja nekā.

Baroniete cieta brītiņu klusu. Tad viņa atkal piecēlās sēdu un noskatījās labu brītiņu uz meitu, līdz acis viņai sāka pildīties asarām. Viena asara, mātei pār vaigu ritēdama, uzkrita Lūcijai uz kailā pleca. Lūcija pārsteigta apgriezās un uzlūkoja platām acīm māti.

«Piedod, māmuliņ!» viņa lūdzās. «Es tevis negribēju apbēdināt!»

Baroniete smaidīja asarām acīs.

«Muļķīt!» viņa sirsnīgi teica, «tās jau cerību asaras. Gan Dieviņš palīdzēs... Kā tēvs priecāsies! Viņš šodien tāds kā drusku vairāk noguris, bet... Lai nu, lai nu, sirsniņ... neskaties uz mani tik platām acīm! Gan jau vēlāk sapratīsi. Apģērbies vien, bērniņ, labi drīz; es notecēšu lejā pie tēva. Tikai, no Dieva puses, nesaaukstējies mazgādamās! Uzmanies tagad un sargies, cālīt, no katras saaukstēšanās!... Un Volfs ar būs tik priecīgs!»

Un, meitu uz pieres noskūpstījusi, baroniete izsteidzās pa durvīm. Lūcija gan nomanīja, ka māte patlaban kā nekā ir pārpratusi viņas asaru iemeslu, bet pati arī nevarēja sev izskaidrot, kādā ziņā šī pārprašana notikusi. Domīgi viņa apģērbās un nogāja lejā.

Tēvs tiešām bij bālāks nekā vakar. Bet viņa acis mirdzēja sevišķā sirsnībā, kad Lūcija viņam tuvojās. Ilgi viņš turēja meitas galvu piespiestu pie sava vaiga, lika tad Lūcijai, lai nosēžas viņam iepretī, un rūpīgi noskatīja viņas bālajā ģīmī, tās roku vēl arvien paturēdams savējā.

«Piedod man, bērniņ, ka es tevi vakar tik strauji aizsūtīju uz māju!» viņš lēni teica. «Gan jau Raudupē saimniece kādu laiciņu var rīkoties viena pati... Tu gan laikam aiz zobu sāpēm šonakt maz dabūji gulēt?»

Lūcija juta, ka ausis viņai sāk kaist. Bet vai lai viņa teiktu tēvam, ka ar tām zobu sāpēm ir noticis pārpratums, ka viņas raudāšanai bij pavisam cits cēlonis? Viņa paskatījās uz tēvu, kurš gluži saguris un bāls sēdēja krēslā, un nespēja izdabūt šās atzīšanās pār lūpām.

«Nekas, es gulēju gluži labi...» viņa izvairījās.

«Vai sāpes jau pārgājušas?»

Lūcija redzēja, ka sāk pīties arvien dziļāk savā nenoteiktībā; bet bij jau gandrīz par vēlu griezties atpakaļ.

«Nē, tagad nesāp...» viņa atbildēja. «Bet kā tev, tētiņ, šodien ap sirdi?»

«Ko nu par mani, bērns!» barons smaidīja. «Uz medņu laiku būšu katrā ziņā jau vesels. Redzēsim vēl, Vai Arnolds ar Volfu izturēs man līdzi. Kad Volfs teicās būt atpakaļ?»

«Nekas skaidri netika noteikts. Par zirgiem telegrafēs.»

«Volfs par daudz nopūlas,» vecais barons domīgi runāja. «Un man tīri kauns, ka arī manas nevarības dēļ viņam nāk vēl tāds milzums darba uz kakla. Arnolds vēl ir par jaunu, par maz piedzīvojis...»

Lūcija par vari vēlējās novadīt sarunu uz citām lietām, bet uztraukumā nesamanīja, kā to lai izdara.

«Uz tādu cilvēku kā Volfs var visa muižniecība lepna būt,» vecais Vestfāls par brītiņu turpināja. «Viņš ir tik nenogurstoši darbīgs! Jā, jā, bērniņ: mūsu senči nāca uz augšu ar to, ka kara un cīņu laikmetā viņi bij pārākie; tagad kara vietā ir stājusies kultūras un darba cīņa, un tādēļ uz augšu ies atkal tikai tie, kas strādā, kam ir zināšanas un kas domā. Ja mūsu kārta to nedarīs, tad mēs drīz vien būsim piespiesti atdot savu valdošo lomu citiem. Tādēļ es vienumēr priecājos par Volfu. Viņš savieno sevī mīlestību uz veco un mīlestību uz jauno. Tādēļ viņš neuzstāsies ar nesaudzīgu roku pret tām lietām, kas mums vecajiem mīļas un dārgas, un nestāsies arī to pulkā, kuri ar vecuma stūrgalvību nozaimo visu, kas nāk no jaunās paaudzes puses un no jauniem laikiem. Un sirds viņam tik krietna. Es esmu šais dienās daudz pārdomājis par to stundu, kuras vēstneši un atgādinātāji arvien biežāki sāk ierasties pie manis. Bet, lai Dievs mani aicina šodien vai rītu, — es aizmigšu mierīgs, zinādams, ka manu bērnu mūža laime stāv uz drošiem pamatiem. Es ticu, bērns, ka Volfs tev nesagādās nevienas rūgtas stundas!»

Lūcija sāka lieliski raudāt. Vecais barons to iztulkoja tā, ka viņai ķēries pie sirds aizrādījums uz viņa paša vecumu un nespēku, un sāka viņu mierināt un drošināt. Lūcija pamazām apmierinājās. Bet kā lai viņa uzdrošinātos tēvu uztraukt ar savu nelaimi? Nē, labāk tad ciest vienai pašai!

Un viņa cieta viena pati; ikviens lieks cilvēks varēja manīt, ka viņa cieš, tikai viņas vecāki to iztulkoja pavisam uz citu pusi, cerību pilnā nozīmē. Tas viss Lūciju nospieda arvien vairāk. Vecāku rūpība, sirsnīgā saudzība, mīļie glāsti un drošinājumi... viss tas viņai atgādināja katru brīdi, ka viņa slēpjas, ka melo, ka viļ savus vecākus. Un visa viņas dvēsele sacēlās pret šiem nepatiesības tīkliem; ar vienu vārdu viņai gribējās izkliegt visu savu postu un vecāku maldīšanos. Bet, līdz viņa paskatījās uz tēva nogurušo un tomēr neizsakāmas mīlestības pilno seju, tad viņa sajuta visu savu nespēku, sajuta, ka viņa nedrīkst tik dziļi apbēdināt šo daudz piemeklēto un tomēr allaž paļāvīgo un uzticīgo sirdi.

Bet Zandenam drīz atkal vajadzēja nākt mājās. No iesākuma Lūcija pūlējās nedomāt par šo brīdi, bet ar katru dienu vairāk tas pārņēma visu viņas sajušanu un prātošanu. Katrs braucējs muižas pagalmā, katrs «labdien» koridorā pie ķēķa viņu uztrauca līdz sirds dibenam... ja tik nebūtu ziņa no Raudupes!

Bij trešās dienas rīts. Viņi sēdēja visi pie kafijas galda.

«Bērniņ, es tev pateikšu ko priecīgu!» tēvs uzreiz iesāka.

«Nu?»

«No Raudupes atsūtīja ziņu, ka Volfs telegrafējis pēc zirgiem. Es liku jūsu kučierim teikt, lai Volfs brauc gar mums un lai paliek šonakt te. Rītu aizbrauksiet abi! Man labprāt gribētos šo to no pasaules dzirdēt. Un tad viņš arī priecāsies... māte domā, ka viņš par kaut ko priecāšoties...»

Vecais barons zīmīgi pasmaidīja. Bet piepeši viņa sejs tapa nopietns.

«No Dieva puses, bērniņ, kas tad tev?»

Aiz uzbudinājuma Lūcija nebij varējusi noturēt kafijas karotīti rokā; tā skanēdama nokrita uz grīdas. Bet pašai jaunai kundzei sāka asaras nevaldāmi plūst pār vaigiem.

Baroniete sāka viņu mierināt, bet tēvs domīgi noskatījās drīz uz māti, drīz uz meitu...

Uz vakara pusi Lūcija vairs nekur nevarēja glābties no sava nemiera. Še pie vecākiem vīrs nekādi nedrīkstēja ar viņu sastapties... tēvs tūliņ būtu nomanījis patiesību. Bet braukt uz Raudupi? Atgriezties atpakaļ šais telpās, kur katrs kaktiņš, katra lietiņa viņai atgādinātu stāstus par Zandena pagātni... būt tur vienai pašai ar viņu... nē, tas nevarēja būt, tas nevarēja būt... Bet vakars tuvojās, un ap vakariņu laiku bij jāsagaida Zandens. Viņas nemiers tapa arvien lielāks. Vairākas reizes viņa iesāka runāt, ka šai tomēr vēl Raudupē šovakar šis tas jāpadarot. Bet katru reizi viņa apklusa tēva vaicājošā skatiena priekšā. Un arvien biežāki viņa uzķēra šo skatienu, kas ar dziļu mīlestību, nopietnību un līdzcietību likās sekojam katram viņas solim, katram sāpīgam vilcienam viņas sejā. Reiz, krēslai metoties, Lūcija atkal ieminējās par to, ka labāk būtu, ja kučieris aizjūgtu priekš šās zirgu. Šī labprāt izbrauktu drusku pavizināties. Tad tēvs, ne vārda neteicis, paņēma viņu pie rokas un aizveda viņu lēniem, vārīgiem soļiem uz savu rakstāmo istabu, atsēdināja atzveltnes krēslā, aizslēdza durvis un nosēdās tad pats viņai ieprietim.

«Bērns,» viņš lēnā, mīļā balsī iesāka, «es redzu, tu no mums ko slēp... tev kas sevišķs atgadījies... Vai tev vairs nav uzticības uz savu veco tēvu?»

Lūcija aizklāja seju abam rokām un raudāja gauži, bet neteica ne vārda.

«Jūs visi mani taupāt, slēpjat visu no manis...» vecais Vestfāls par brītiņu turpināja, «jūs baidāties — katrs uzbudinājums man varētu kaitēt. Nedomā, ka es tā nemanu! Es pats labprāt jums palīdzēju šai slēpšanā... man patika tā.. Dvēsele tā pamazām raisās vaļā no šās pasaules saitēm... sāk cilāt notirpušos spārnus. Bet es neticu, ka patiesība cilvēkam jel kad var kaitēt. Mums taču mazuliet jāpaļaujas arī uz To, bez kura ziņas ne mats no mūsu galvas nekrīt... Vai tu ar esi jau Viņa rokās likusi šās savas bēdas?»

«Es nevaru!» Lūcija šņukstēja.

«Un bez Viņa un tavu vecāku ziņas tu ceri atrast izeju no tavas tumsas?»

«Tēvs, tēvs, nemoki manis! Es nekā vairs neceru, es nekā vairs negaidu! Es nesaprotu vairs neka!»

Vecais Vestfāls viņai uzlika uz pleca savu izdilušo roku.

«Es paredzu, bērns...» viņš teica, «tev ar Volfgangu notikušas kādas pārprašanas. Un tu domā, ka nu visa jūsu mīlestība, visa jūsu laime pagalam. Tā jaunība visu redz lielāku, nekā ir patiesībā: priekus un bēdas, mīlestību un naidu... Apmierinies, bērns: gan mācīsieties viens otru saprast! Mācīsieties saprast, ka jāiznīkst un jānogrimst atmiņās jūsu jaunībai un viņas mīlestībai un jānāk citai, augstākai mīlestībai, tai, kas vieno cilvēkus nevis uz sapņiem, bet uz dzīvi. Jums visa dzīve vēl priekšā!»

Lūcija nervozi sarāvās.

«Es nevaru vairs ar viņu dzīvot kopā!» viņai izrāvās no krūtīm.

«Vai tu viņu vairs nemīli?»

«Man viņš riebjas!»

«Nabaga bērns, nabaga bērns...» vecais Vestfāls murmināja, viņas galvu glāstīdams, «un es domāju, ka tu tik laimīga...»

Un lēniem, sirsnīgiem vārdiem viņš pamazām izdabūja no meitas visu viņas nežēlīgo noslēpumu.

Tēvs,» viņa beidzot iesaucās, «sūti mani, kurp gribi, dari ar mani, ko gribi, tikai nespied mani atpakaļ pie viņa!»

Tēvs ilgi cieta klusu.

«Arī es jūtos vainīgs pie šām tavām sāpēm... ļoti vainīgs. Es pa daļai pazinu to Zandena pagātni, kura tagad klājas starp jums kā spitālīgā drēbes. Bet es paļāvos uz jūsu mīlestību. Mīlestība labo visu. Un viņa piedod visu... Vai tad tu domā, ka tu viņam nekad nevarēsi piedot?»

«Tēvs, miroņi neceļas augšā. Un mirusi mīlestība nekā vairs nevar piedot. Manu mīlestību šī viņa pagātne ir nonāvējusi. Es viņa negribu ne nīdēt, ne lādēt. Tikai tālu no viņa projām es gribu būt. Mūsu starpā ir viss pagalam!»

«Nē, bērns, jūsu starpā nevar viss pagalam būt! Lai arī mīlestība būtu mirusi, pienākums paliek. Tas nemirst. Tas neiet bojā, un ja visa pasaule šķobītos.»

«Pienākums! Lai viņš izpilda savu pienākumu pret tām, kas viņam jau sen bijušas manā vietā!»

«Nē, bērns, tas nav pareizi spriests! Vai viņš izpilda savu pienākumu vai ne, tas te ir sānu lieta. Tev ir jāizpilda tavs pienākums! Par savu pienākumu atbildēs viņš pats! Savu zvērastu un savu solījumu tu esi devusi Dievam un nevis viņam. Kurš cilvēks lai tevi atsvabinātu no tā, ko tu esi zvērējusi priekš Dieva vaiga?»

«Dievs nevar būt tik nežēlīgs! Tēvs, nelaupi man mana Dieva!»

«Tas nebūs Dievs, ko cilvēks tev var laupīt. Tas būs elks... tavas pašas taisīts un uzcelts... tāds kā tur Ķīnā, kurus sviež upē, ja viņi nedod lietu savā laikā. Un varbūt tā taisni ir Dieva žēlastība, ka viņš tevi vada pa pienākuma akmeņainām un ērkšķainām tekām, kur tu biji domājusi visam lidināties pāri kā ar putna spārniem. Vai tu atminies, bērniņ, kā tu reiz gulēji slima ar kaklu un kā pretojies ārstam, kas nāca ar zālēm un pinzelīti pie tavas gultas? Vai atminies, kā es tev toreiz turēju rociņas ciet un kā man bira asaras pār vaigiem, kad tu brēci un lūdzies, lai laižot tev mirt, lai nemokot, lai jel tētiņš apžēlojoties, ja citiem vairs neesot cilvēka sirds? Bērns, vai tu domā, ka man tagad ir vieglāk tev turēt rokas cieti, kad tu gribi saraustīt un salauzīt tos zīmogus, ar kuriem Dievs pats ir apzīmogojis tavu likteni? Es jau zinu, bērns, cik maz tev būs gaišu dienu tavā mūžā... un es savā neprātā ticēju, ka tava sirsniņa ir pelnījusi daudz saules dienu. Es zinu, cik gurdena būs tava gaita pret dzīves kalnu un cik drīz viņa griezīsies lejup... un es biju vēlējies, lai tu augstu kāptu un tālu skatītos. Bet es nevaru tev nekā cita teikt, es nevaru citādi glābt šoreiz tavas dvēseles dzīvību: man jātur tev rokas ciet, lai liktenis un Dieva lēmums nāktu un dedzinātu tev no sirds ārā visu, ko viņš tur atzīst par iznīcināmu. Un neaizmirsti vienas lietas, bērniņ: arī mūsu Dievam ir tēva sirds... un arī viņš dzird tavu saukšanu.»

«Bet priekš kā tad tas viss, priekš kā tas viss! Kā pie spitālīga man jāiet pie viņa!»

«Reiz es lasīju vecu leģendu, un ilgi tā man vēl ir uzglabājusies atmiņā...» vecais Vestfāls, domās nogrimis, runāja. «Kāds vientulis tuksnesī pārdomājis par visu to bezgalīgo mīlestības darbu, ko Jēzus darījis priekš mums, un sirds viņam ilgojusies darīt arī priekš Jēzus kaut ko, un dvēsele lūgusies, lai Jēzus to uzņemtu savu kalpu kārtā. Ilgi viņš lūdzies, un viņa ilgošanās augusi arvienu lielāka; un savā sirds dedzībā viņš atsaucies uz Jēzus paša solījumu: «Lūdziet, tad jums taps dots.» Bet viņa lūgšana nepiepildījusies, un viņš gauži noskumis. Reiz, tā savās skumjās nogrimis, viņš paņēmis savu vienīgo ūdens trauku un gājis uz aku. Bet tur pie akas viņš atradis guļam kādu novārgušu slimnieku, kuru ļaudis izdzinuši tuksnesī viņa spitālības dēļ. Vājā balsī tas lūdzies ūdens malciņa. Vientulis paskatījies uz viņa strutainām lūpām, piesmēlis savu krūzi un padzirdījis viņu. Tad slimnieks lūdzies, lai neatstājot viņu te zem klajas debess pa nakti nikniem zvēriem. Vientulis palīdzējis viņam nokļūt līdz savai alai, pārlauzis tur savu beidzamo maizes riecienu uz pusēm un atdevis pusi savam viesim. Spitālīgais to izsalkumā apēdis un lūdzies vēl. Vientulis vēlreiz dalījis savu barību. Bet, kad spitālīgais arī tad vēl žēli lūkojies uz viņa garoziņu, tad viņš atdevis arī to, apguldījis viņu savās cisās, pielūdzis Dievu un nolicies pats alas priekšā uz dusu. Bet slimnieks nevarējis aizmigt. «Man salst... dod man savu apsegu!» Vientulis atdevis to. Slimniekam vēl nebijis diezgan. «Dod man savus svārkus!» viņš teicis. Vientulis atdevis arī to, pielūdzis atkal Dievu un nolicis kails nogurušo galvu uz aukstā, cietā akmeņa. Bet, vēl viņš nebijis iemidzis, jau slimnieks atkal to saucis: «Nāc sildi mani ar savu miesu!» Vientulis sācis domāt par slimnieka čūlājošām vātīm. «Nāc sildi mani ar savu miesu!» slimnieks atkal saucis. Vientulim ienācis prātā, cik neapmierināms taču esot šis viesis. Bet tad viņš nobijies pats par savām domām, piesaucis Dievu un apgulies pie spitālīgā, to sildīdams ar savu miesu un lēnā prātā panesdams slimnieka nepacietību. Te uzreiz viņa ala tapusi gaiša. Viņš izbrīnījies, jo līdz dienai vēl bijis tālu. Bet vēl vairāk viņš izbrīnījies, kad spitālīgais piecēlies no cisām, viss gaismā spīdēdams, bet visgaišāki spīdējušas viņa naglu rētas pie kājām un rokām. Un mīlestības pilnā balsī teicis brīnišķīgais viesis: «Ko jūs vienam no šiem vismazākajiem brāļiem esat darījuši, to jūs man esat darījuši!... noskūpstījis vientuli un nozudis... Tā jau ir tikai teika, bērns. Un tomēr — cik dažā grūtā brīdī es esmu domājis par šo vientuli un šķitis viņa balsi dzirdam: «Un ko tu darītu?...» Kristus priekš Zandena ir miris... un tu negribi priekš viņa dzīvot?»

«Mirt te ir vieglāk!» Lūcija izmisusi teica.

«Viss nodots... tikai dzīvību priekš sevis...

Tad neesi nekā vēl devis!» tēvs klusu nopūtās.

Lūcija piecēlās un noslaucīja asaras.

«Tēvs,» viņa teica, un cieta apņemšanās skanēja viņas balsī, «es mēģināšu! Bet es zinu: tā būs mana nelaime.»

«Laime ir Dieva dāvana, bet mūsu pienākums mums jāuzņemas pašiem! Darīsim, bērns, savu pienākumu, un mūsu laimi un nelaimi atstāsim mūsu Tēva ziņā... Nāc, mans bērns... Kā uz Morijas kalnu es tevi nesu... Dievs lai dod mums abiem spēku!»

Zandens atbrauca vēl tikai pēc vakarīņām, Tomēr vecais Vestfāls neparko negribēja iet gulēt, pirms nebij redzējis

Lūcijas apsveicināšanos ar vīru. Zandens bij drusku nopietns un kā ar domām kaudamies. Viņš tādēļ nemanīja, kā Lūcija sarāvās, viņa lūpām pieduroties pie viņas vaiga. Bet citādi Lūcija turējās dūšīgi, tā ka tēvs viņai vairāk reižu it kā piekrizdams pamāja ar galvu.

Zandens teicās esam drusku noguris un skubinājās uz istabu, kur viņam un Lūcijai bij uztaisītas gultas. Lūcija mazuliet vēl aizkavējās, apgādādama karafi ar vīnu; Zandens, gulēt iedams, mēdza šad un tad iedzert pa malkam.

Zandens jau bij gultā, kad Lūcija ar karafi un glāzi iegāja pie viņa. Bet miegs, kā rādījās, viņam vēl nenāca.

«Nu, bērniņ, ko tu darīji pa šām dienām?» viņš jautāja, noskatīdamies, kā Lūcija lēnām pina savus kuplos matus.

«Lasīju šo un to.»

«Ko tad?»

«It sevišķi viena grāmata tur bij tāda savāda... tāda pēc Ibsena. Tur sacerētāja es lāgā nevarēju saprast. Runa bij par to, vai vīrietim arī varot būt tāpat «pagātne» kā sievietei un vai sievai esot tiesības prasīt no vīra, lai viņš nekad nebūtu... kā viņš tur to saka?... citai piederējis.»

«Un kā tad tu domāji?»

«Es nekā lāgā nesapratu. Vienreiz likās vienam taisnība, otrreiz otram. Es gribēju no tevis izlūgties paskaidrojuma.» andens aizdedzināja pie sveces papirosu un atspiedās uz rokas.

«Viss šis jautājums nav nedz tik vienkāršs, nedz arī tik sarežģīts, kā šie rakstnieki viņu iztēlo,» viņš teica. «Nelaime pie šiem rakstniekiem, lūk, ir tā, ka viņi savas problēmas paši izdomā, paši risina un atbild uz savu teoriju pamata, nevis pēc piedzīvojumiem. Dzīvē šādas problēmas nemaz nav vienkārši aiz tā iemesla, ka vīrietis to sievieti, kuru viņš izredz par savu mūža biedreni, paceļ, paaugstina, izskaidro par labāku par tām, kuras viņš agrāki mīlējis, kamēr sieviete, kurai ar citiem ir bijis sakars, pazemina to vīrieti, kuru viņa vēlāk apprec. Vienmēr taču paliek pēdējā gadījumā tas jautājums, kādēļ viņa netapa tam par sievu, kuram viņa — īsteni ņemot — jau piederēja. Vai nu šis negribēja sevi saistīt, vai arī nevarēja. Bet katrā ziņā sieviete ir gribējusi viņam likumiski piederēt, bet nav varējusi un nu apmierinās ar citu... Tādā ziņā viņas vīrs vienmēr paliek tikai par tādu līdzekli. Un tas ir tas, kā vīrietis nevar piedot... nevis cits kas.»_

«Tad tu domā, ka tādu sieviešu nav pasaule, kurām tās domas neliktu miera, ka viņu vīri nezin cik reižu jau teikuši citām gluži tos pašus vārdus, kuros viņas klausījās savā laimes reibonī.»

«Vārdi un nauda nav tauriņi, kuriem nobirst spārnu puteklīši, līdz tos pirmoreiz ņem rokā. Vārdi paliek tikai vārdi, visa viņu burvība ir tikai tā neizprotamā, neaptveramā tiekšanās no sirds uz sirdi. Un šī burvība neizzudīs, šī tiekšanās neapklusīs starp vīrieti un sievieti, kamēr vien sievietes būs tik mīlējamas kā tu un vīrieši tik iemīlējušies kā es. Vienu skūpstu, sirsniņ!»

«Tūlīt!» Lūcija atbildēja, pielēja sev ūdens glāzi pilnu un izdzēra ar vienu vilcienu. Tad tā piegāja pie Zandena.

«Tu esi vīnu dzērusi!» Zandens teica.

«Jā, es dzēru vīnu,» Lūcija atbildēja...

Nākamās dienās jaunais Vestfāls katru dienu brauca uz Raudupi. Zandena istabā ieslēgušies, viņi abi ar Zandenu tur runāja, rakstīja un rēķināja cauriem cēlieniem vai atkal lika aizjūgt zirgus un aizbrauca uz mežu, bradāja tur pa sniegu un ložņāja pa piesnigušajām smalcēm no viena gala uz otru. Mežkungs, mežsargi, meža strādnieki... visi gāja un steidza no agra rīta līdz vēlam vakaram, skaitīja un zīmēja kokus, pierakstīja un palīdzēja taksēt un mērīt. Atbrauca no pilsētas arī kāds ievērojams mežkopis ar diviem palīgiem, pieņēma vēl strādniekus no zemniekiem. Reizes divas atbrauca arī Strautmalis uz Raudupi, izrunājās ar Zandenu un jauno Vestfālu, bet uz mežu viņš līdzi nebrauca. «Gan jau es redzēšu vēlāk jūsu aprēķinu!» viņš mēdza teikt, ja viņu uzaicināja līdzi braukt.

Strautmaļa priekšlikums bij vienkāršs. Viņš bij gatavs atteikties no sava meža līguma un paturēt muižu un mežu par viņu tagadējo vērtību, tikai kokus aprēķinot pēc tās cenas, par kādu viņš tos bij norunājis jau iepriekš. Bet tad viņš nepastāvēja uz to, lai Zandens un Vestfāls viņam piegādātu agrākā līguma minēto koku vairumu arī tad vēl, ja meži būtu izcirsti, bet līguma gadi vēl nenotecējuši. Zandens principā bij gluži vienis prātis ar šo priekšlikumu, it īpaši, kur viņam patlaban bij piesolīta galvaspilsētā laba vieta kādā jaundibināmas akciju sabiedrības direkcijā. Domu starpība pastāvēja vēl tikai tai jautājumā, par cik ilgu laiku lai Strautmalis izmaksātu pērkamo summu.

Jaunais Vestfāls taisījās Zandenam līdzi uz galvaspilsētu. Papriekš viņš gribēja iestāties kā savvaļnieks Zandena kantorī, lai tad pamazām iegrozītos viņa spēkiem un zināšanām piederīgā vietā, varbūt turpat zem Zandena vadības. Tādēļ viņš arī labprāt vēlējās piedalīties pie jaunās sabiedrības ar labu skaitu akciju, lai jo drīzāk iegūtu zināmu svaru akcionāru sapulcēs. Viņš no savas puses — kā tēva pilnvarnieks — būtu gatavs katru brīdi parakstīt Strautmaļa priekšlikumus; bet bez tēva ziņas to darīt tomēr nebij iespējams, un, ka tēvs Zandenam un viņa nodomiem pretosies visiem spēkiem, to viņš saprata gluži labi.

«Kādēļ lai mēs uzbudinām vecu vīru?» viņš mēdza uz Zandenu teikt, «Dieviņš zina, cik ilgi viņš vairs mūsu vidū... Un tad taču labāk, ja viņš mirst, nezinādams, ka viņa laikmets jau viņam papriekšu miris. Nerunāsim par šo lietu ar viņu! Strautmalis var kādu laiciņu vēl gaidīt.»

Tomēr iznāca citādi. Vecais Vestfāls pēc savas sarunas ar meitu tapa jo dienas jo nespēcīgāks, nozuda arvien vairāk savā atzveltnes krēslā aiz kuplās, sudrabbaltās bārzdas. Dažureiz viņš stundām mēdza tā sēdēt bez pakustēšanās un raudzīties pa logu uz pagalmu, kur sniega pārslas, lēni šūpodamās, laidās uz leju, pamazām tīdamas savā vieglajā villainē pagalmu un tīrumus, šad un tad aizķerdamās veco liepu žuburaino zaru plašumā. Visa dzīvība, viss žirgtums viņā likās apstājamies, dziestam, ietinamies mierā un klusumā kā plašie sniega klajumi; tikai viņa grūtsirdīgo acu savādais spožums liecināja, ka tur dziļi apakšā, dvēseles dziļumos, vēl kaut kas kvēlo kā apslēpta uguns, kā nākamu laiku un ziedoņa neiznīcināmas ķīlas.

Reiz viņš jutās tā kā spirgtāks un vēlējās ar Zandenu un Lūciju tikties. Tiem aizsūtīja pakaļ. Viņi no iesākuma gan satrūkās, paredzēdami kaut ko bēdīgu, bet braucējam līdzi dotā mātes vēstule tos apmierināja, un viņi drīz sataisījās un aizbrauca. Tēvu viņi atrada kamīna istabā kopā ar dēlu un pašu baronieti. Viņš lūdza atbraukušos, lai nosēstoties tepat, šim esot kas sakāms.

«Es tagad jūtos spirgtāks,» viņš iesāka savā laipnajā balsī, «un, ja Dievs tā gribēs, es ceru vēl piedzīvot arī nākošo pavasari. Bet viss stāv Dieva rokās, un es esmu gatavs arī uz to, ka Viņš mani var aizsaukt šodien vai rītu. Tādēļ es gribēju ar jums aprunāties par to, kādā kārtā lai es jums atstāju tās laicīgās mantas, ar kurām Dieva žēlastība mani svētījusi.»

Pati baroniete un jaunie gan pūlējās tēvu atrunāt no šā nodoma — gan jau nākšot laiks, kur tēvs būšot gluži spirgts, un šie būšot mierā ar katru viņa noteikumu. Bet vecais Vestfāls neatlaidās.

«Nē, bērni,» viņš teica, «izrunāsimies labāk! Jūs teiksiet katrs, ko jūs turat par pareizu, es atkal no savas puses skatīšos uz to, lai nevienam nenotiek netaisnība, un apstiprināšu ar savu vārdu jūsu lablīgumu. Man jūs visi esat vienlīdzīgi mīļi, tādēļ es negribētu, ka jel vienā no jums, pat garām ejot, ierastos tās domas, ka es viņu neesmu tāpat ievērojis kā citus. Ko tu domā, Volf?»

«Man šķiet, tev taisnība, tēvs! Cilvēki vien visi esam.»

«Cik mīļa man ir tapusi Zvirgzdu muiža, to jau jūs visi paši zināsiet,» vecais Vestfāls turpināja. «Viņa ir — tā sakot — mana mūža darbs, mans lepnums un mana mīlestība, un Dieva žēlastības liecība. Tādēļ jūs arī sapratīsiet, ka mana vēlēšanās būtu atrast te pēdējo miera vietu, paša pēcnākamo, paša cilts īpašumā dusēt zem paša bērnu koptām velēnām. Tomēr es zinu, ka mīlestība un pateicība nav priekšā rakstāmas. Un nedrīkst arī bērnus spiest, lai viņi staigātu caur dzīvi, visur līdzi nesdami savu senču pīšļu urnas. Tādēļ es arī nekad neesmu varējis iedraudzēties ar tām domām — saistīt šo īpašumu likumiskā ceļā pie savas cilts, pareizāki: savu cilti pie šā īpašuma. Ja tev, dēls, prāts nesas uz citām lietām... labi, es tevis nepiespiedīšu palikt te. Ja tev turpretī mīļš ir tapis tas darbs, kam tavs tēvs ir ziedojis savu mūžu, tad — es ceru — arī māte un māsa līdz ar Volfu atstās ar prieku Zvirgzdu muižu tev par mantojumu... Viņu daļu tad tu varēsi izmaksāt ar meža ienākumiem un no mūsu skaidrā kapitāla. Saki tādēļ, dēls, gluži atklāti: vai tu gribi turpināt manu darbu Zvirgzdu muižā vai ne?»

Jaunais Vestfāls jau ilgāku laiku bij ļoti nemierīgs uz sava krēsla. Viņa skatiens griezās drīz uz tēvu, drīz uz Zandenu, drīz pa logu uz pagalmu. Bet tēva tiešais vaicājums bez atbildes palikt nevarēja.

«Pateicos, tēvs... ļoti pateicos...» viņš stostījās, «bet redzi, tagad zemkopībai tik grūti laiki... es tik maz vēl zinu... jāmācās, jāstrādā šos laikos... nav vairs tik vienkārši kā senāk... Mēs nedrīkstam Vakareiropai palikt pakaļ...»

Tēvs ilgāku laiku noskatījās dēla nosarkušajā sejā.

«Es nerunāju par to, vai tu tūliņ varētu uzņemties saimniecību vai ietu kur mācīties... gan jau Volfs pa to laiku uzraudzītu arī Zvirgzdu muižu... Bet jautājums bij tas, vai tu pavisam vēlies tapt par zemkopi vai ne. Citiem vārdiem: vai tu gribi palikt še, dzimtenē, jeb meklēt maizes svešumā? Jo, kādi tagad tie laiki, tad mūsu kārtas loceklim atliekas vairs tikai divi ceļi: vai nu zemkopība, jeb svešums... Ar to es negribu teikt, ka citi darbi mums par kaunu. Katrs godīgs darbs ceļ savu darītāju. Bet mūsu kārtas morāle nesaskan ar šiem citiem darbiem, kuri tagad te visapkārt uzplaukst. Jūs labi zināt, ka morāle ir kas cits un kārtas aizspriedumi ir kas cits. Aizspriedumam jānīkst, bet morālei jāpaliek... tiem ideāliem, tiem goda sajēgumiem jāpaliek, kuri izauguši un izplaukuši kā jaukākie ziedi pie mūsu kārtas gadusimteņus vecajiem cilts kokiem! Ka tu no tiem neatteiksies, dēls, tāpat kā Volfs viņus allaž turēs, tārpu neizēstus, par to jau es nešaubos. Bet, uz šiem pamatiem turēdamies, dēls, kādu dzīves gaitu tu domā uzsākt?»

«Es nezinu, tēvs, vai Volfs varētu uzraudzīt Zvirgzdu muižas saimniecību, kamēr es būtu vēl kur citur...» jaunais Vestfāls ieminējās, sargādamies saskatīties ar tēvu un Zandenu.

Vecais Vestfāls pagrieza vaicājošu skatienu uz Zandenu.

«Jā, tēvs,» Zandens atbildēja, ar ironisku smaidu uz savu svaini paskatīdamies, «man patlaban ir piesolīta ļoti patīkama vieta galvaspilsētā...»

«Kroņa dienestā?»

«Nē... kādā akciju sabiedrības direkcijā.»

Vecais Vestfāls noskuma.

«Nuja,» viņš par brītiņu teica, «ir jau taisnība: nepietiek ar to vien, ka mēs savu pārliecību, savus ideālus, savu sirds un roku skaidrību paturam tikai paši priekš sevis un savās četrās sienās. Mums, vecajiem, zināms, gan jāaprobežojas tikai ar šādu konservatīvismu. Bet jūs, jaunie spēka ļaudis, — es saprotu gluži labi, ka jūs vēlaties savus dzīves uzskatus uzspiest arī citām kārtām, ka jūs vēlaties, lai arī citur valda tā pati skaidrība, tas pats goda prāts, tā pati uzticība un dotā vārda svētums, kā tas attīstījies un spēcīgs tapis mūsu kārtā. Un es ticu, ka šiem mūsu kārtas ideāliem jāiet, jāiespiežas kā raugam citās kārtās, citās aprindās, jāizdzen no turienes viss duļķainais, viss netīrums... It īpaši pie tirgotājiem, pie veikalniekiem, man šķiet, šādu tīrītāju un skaidrotāju elementu visvairāk vajadzīgs. Bet, ka taisni tu, Volf, esi tas, kas uzņemas šo kara gājienu pret visu šo puvešaino, neglīto veikalnieku praksi... tu, uz kuru mēs visi raudzījāmies kā uz karoga nesēju, kam jāaizstāv mūsu pašu dārgumi... un ka tas notiek taisni šai kritiskajā laikmetā... nu, tu jau labāki zināsi, kas darāms. Un turklāt caur Raudupi tu allaž paliksi mūsējais... arī galvaspilsētā rīkodamies.

Viss var būt, ka no turienes tu arī varēsi daudz ko darīt priekš savas dzimtenes.»

Jaunais Vestfāls iekāsējās. Zandens izpūta kuplu dūmu un piezīmēja:

«Mans svainis grib teikt, ka Raudupe laikam jau uz pavasarī pāries cita īpašumā.»

«Tu Raudupi pārdosi?» vecais Vestfāls vaicāja.

«Jā... man viņa jāpārdod.»

«Es tevi nesaprotu. Kas tad tevi uz to varētu spiest?»

«Inženieris Strautmalis.»

«Strautmalis?»

«Jā, ar savu meža līgumu. Mani meži var šo līgumu izturēt tikai sešpadsmit līdz astoņpadsmit gadus. Kur pēc tam es lai ņemu kokus priekš Strautmaļa, tā man ir neatminama mīkla. Tādēļ es skaitu par derīgāku jau pie laika izlīgt ar Strautmali.»

«Un tad jau mūsu mežiem sagaidāms tāds pats liktenis?» vecais Vestfāls, pret dēlu pagriezies, jautāja.

«Starpība — ja daudz — tad pāra gadus...» dēls atbildēja.

«Vai tu to gluži skaidri zini?»

«Skaidri.»

«Un esi tais domās, ka arī Zvirgzdu muižai jāpāriet Strautmaļa rokās labāk drīzāki nekā vēlāki?»

Dēls cieta klusu.

Vecais Vestfāls pārlaida acis, it kā palīdzību meklēdams, pār visiem klātesošajiem. Lūcija bij savilkusi uzacis grumbās, un sejs viņai bij marmora bālumā, lūpas sakniebtas; bet viņa neteica ne vārda. Baroniete laikam bij pamanījusi uz Lūcijas drēbēm kādu pūciņu vai citu ko tam līdzīgu un, pūlēdamās to noņemt, aizgrieza seju projām, šad un tad slapinādama savu mutautiņu un berzdama ar to Lūcijas plecu. Zandens raudzījās vienaldzīgi uz vecu medības gleznu pār jaunā Vestfāla galvu.

«Un tev tā žēl nav, Volf?» Vestfāls beidzot jautāja.

«Savā ziņā es vēl uzskatu to par laimes gadījumu, ka mums darīšanas ar Strautmali un nevis ar kādu veikalnieku...» Zandens atbildēja. «Strautmalis varētu pēc dažiem gadiem paņemt mūsu muižas par sviesta maizi, bet viņš tomēr ir gatavs tagad par tām maksāt pilnu cenu. Un, taisnību sakot, zemkopība šimbrīžam pie mums visneizdevīgākā operācija, kurā lai ieguldītu cilvēks savus kapitālus.»

«Kapitāli... kapitāli...» vecais Vestfāls čukstēja, «arī pie jums jau šis pats elks... Bet kur paliek viss cits... viss cits?»

«Tēvs, kāpēc tu to visu ņem tā pie sirds!» Zandens, pie viņa noliekdamies, teica. «Laiki grozās, saimniecības veids grozās, grozās arī kapitāla veids. Reiz, savā jaunībā, tu biji par to, lai beidz klaušas... lai pāriet uz naudas saimniecību... Viss var būt, ka arī toreiz sūdzējās sirmgalvji: nauda, nauda... kur paliks viss cits? Tagad mēs esam piedzīvojuši jaunu pāreju — tagad sūdzies tu. Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka nākotne pieder jaunībai un ka nevienam nav tiesības šo viņas mantojumu tai liegt. Un tā ar nedrīkstam aizmirst, ka ideāli ir cilvēka dēļ, nevis cilvēks ideālu dēļ. Nomirt var arī ar mirušiem ideāliem; bet, kas grib dzīvot, tam vajag spēka. Tam jānokrata no kājām viss, kas viņu kavē dzīves mutulī doties uz augšu, pie gaismas. Lai mirušie aprok savus miroņus!»

«Un tu domā, ka tas, kas mums ir dārgs, ka tas jūs, jaunos, kavē uz augšu doties?»

«Katras izirstošas kārtas un sabiedrības uzskati kavē viņas locekļus uz augšu tikt. Tādēļ jau irst šī kārta, ka viņas uzskati, viņas iekšējais spēks vairs nesaskan ar jaunu laiku prasībām. Ja mēs gribam, lai mūsu kārta līgojas kā tāda sadzīves virspusē, tad viņai kā tādai jāpiesavinās tie uzskati un tās spējas, kuras tagad dzen tautas uz priekšu.»

«Jā, bērni, es redzu — es esmu jau par ilgu dzīvojis... Esmu