Aizaugušos ceļos

KolekcijaŽurnāls "Sieviete" (1924–1927)
NosaukumsAizaugušos ceļos
Periodiskais izdevumsŽurnāls "Sieviete" (1924–1927)
Izdevuma veidspublikācija
Darba veidsoriģināldarbs
Nr.17
Saitehttp://periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:277082|article:DIVL112
Klasifikators
Darba autors
Izdošanas gads/vieta01.12.1925
Rīga
Rīga
Atvērt

Aizaugušos ceļos


Novele

E. Tālmane

Karstā dienā, uz rudens pusi, es atstāju pilsētu, lai brauktu uz savām mājām Aizupē. Pēcpusdienas vilciens bij pārpildīts, bet es zināju, ka pēc trim, četrām stacijām vagoni paliks pustukši. Novietojusi ceļa somu paliku mierīgi gaidīt. Nostāvēt stundu, pusotras nebūtu vis patīkami, ja manai rīcībai negadītos vaļējs logs ar spirgtu gaisa malku un skatu uz āru. Mierīgi es vēroju arvien vēl plūstošo ļaužu straumi. Nekautrīgs brīvo profesiju ierāvējs, pašapzinīgs ierēdnis, inteliģents-domātajs un neveikls laucinieks pašdarinātā ģērbā, — viss tas saplūda chaotiskā ņudzeklī. Man neviens nebij jāgaida, neko es nemeklēju. Pūļa sejas, izteiksmē tik monotoni vienādas, nepievilka vairāk uzmanības, kā dāmu modernie apavi un slaidie lieli. Acīm tiem garām slīdot, domās es biju jau Aizupē. Es redzēju abus puisēnus, piesarkušus man pretī skrējām; pļaviņā aiz
dārza dudināja mūsu bērais; vistu bars, klusi urkstēdams uzlūkoja mani rudu aci greizi sašķiebtajā galvā. Labpatikā es pasmaidīju. Man likās, ka mani kāds sauktu tik pazīstamā, bet jau vairs ne manā vārdā. Es satrūkos un savā priekšā ieraudzīju divas zilpelēkas acis, reizē skumjas un atturīgi nopietnas, reizē laipnas un smaidošas. Melancholija no viņām gulās līdz lūpu kaktiņiem, ari reizē nopietniem un smaidošiem. Es pazinu šo seju tāpat, kā to vārdu, ko nupat biju dzirdējusi.
„Ērika?!" es iesaucos jautājoši un ar izbrīnu, balsī, no pārsteiguma gandrīz čukstošā. Gadus piecpadsmit atpakaļ mēs abas ar Ēriku apmeklējām Aizupes meiteņu skolu. Mēs satikām labi un līdz zināmam laikam turējāmies cieši kopā. Asā, apdāvinātā prāta pēc Ēriku skaitīja par pirmo skolā. Audzinātāji lika uz viņu lielas cerība?. Tak bija vēl ari kas cits, kas Ēriku nostādīja par pirmo meiteni visā miestā. Tas bij viņas īpatnējais meitenīgais daiļums, mostošās jaunavības svaigais izpaudējs. Ērika bij romantiķe, iedzimta estete, smalka un smalkjūtīga katrā vilcienā.
Tai laikā viena no skolotājām apprecējās un atstāja skolotājās dienestu. Viņas vietā tika pieņemts jauns mākslinieks, Glaims. Kustīgs un veikls, sievišķi trausls un sentimentāls, ar lielām pretenzijām patikt skaistajam dzimumam, Glaims pienācīgā reizē prata tēlot gan naivu jaunekli, gan dvēselē ievainotu, vilšanās pilnu dēmonu. Vīrieši Glaimu neieredzēja, toties miesta dāmas bij apburtas. Glaims gāja, tā teikt, no rokas rokā. Kaut kas melīgs, bet pievilcīgs, slēpās viņa mākslinieciskā personībā. Arī mēs visas jūsmojām par viņu. Radās pasakas par princi un princesi, un jaunības mistificējamā tas viss kopā bija neatvairāms magnets.
Tikai Ērika palika ārēji vienaldzīga. Viņa bēga no biedreņu pļāpāšanas, stundām, aci nepakustinādama, tā sēdēja pie vaļējas grāmatas, vai ari klejoja skolas birzē. Es viņas sabiedrības vairs nemeklēju. Glaims manī bij atklājis muzikālas dāvanas, gandrīz vai talantu. Pašaizliedzīgi viņš strādāja ar mani, pierunādams gan mani pašu, kam pierunāšanas nemaz vairs nevajadzēja, gan manus vecākus laist mani uz vienu no lielākiem mūzikas centriem KrievijāMaskavu. Rūpes un gādību par mani uzņēmās Glaims pats. Nevien citi, arī mani vecāki nu bij pārliecināti, ka Glaims manī ieskatījies. Es, kas biju tais gados, kad meitene kuru katru brīdi ir pilnīgi gatava uz iemīlēšanos, ja tikai ir pie rokas Kaut cik piemērots objekts, — es biju Glaimā ieķērusies ne pa jokam. Drīz visai skolai tas nebija noslēpums, jo es savu sveci nemīlēju turēt zem pūra. Glaimam šāds lietas virziens nepatika. Viņš noturēja man garu lekciju par sirdi, kurai nevar pavēlēt un sirdi, kurai vajaga pavēlēt, par pienākumu, darbu un to, ka mīlestībai vēl laika diezgan. Protams, pēc tāda iznākuma man Glaims bij jāieskaita tikai kandidātos. Ērika, kura līdz ar mani bij skaitījusies par labāko muziķi skolā, tagad klavieres bij pavisam atmetusi.
Bet tad stundās es sāku novērot, ka Glaima acs arvien biežāk un ilgāk kavējas pie Ērikas. Viņš kļuva vientuļāks, nodevās studijām un pēc ziemas svētkiem gatavojās doties atpakaļ uz Maskavu. Šo bēdīgo vēsti viņš mums pasludināja asaras rīdams un ari mūs veselu stundu raudinādams. Tikai Ērika palika mierīga un ar sašutumu mēs vērojām, ka viņa pat lasa. Acis no tās nenolaizdams, Glaims viņu uzrunāja:
„Ērika, vai ari tu domā, ka man jābrauc?"
Ērika satrūkās, bet piecēlusies klusēja.
„Tu lasīji un nedzirdēji," Glaims turpināja un atkārtoja savu jautājienu.
Gandrīz kliedzoši Ērika tam atbildēja : „Jābrauc!" un nevarēja lāgā saprast vai viņa taisās raudāt, vai smieties.
Glaims tomēr palika skolā līdz nākamam rudenim, bet aizbraukdams paņēma līdz ari Ēriku. To zināja un saprata visi, tomēr runāt par to neviens atklāti nerunāja. Man uz Ēriku palika ļauns prāts, jo es viņu iedomāju par savas dzīves un laimes izpostītāju un, tā teikt, pogu izgriezēju. Es iestājos gan mūzikas skolā, ar labiem panākumiem vēlāk pārgāju uz Drezdeni, bet tā pati mīlestība, atradusi manī citu talantu, aizveda mani arī pa citu ceļu.
No Aizupes skolas laikiem bij pagājuši piecpadsmit gadi. Es biju laimīga ģimenes māte, un manas rokas sen vairs nepastaigājās pa baltajiem klavieru kauliņiem, — jūsmu tās bij apmainījušas pret adatu un pavārnīcu. Glaims, kā Aizupē smēja, lauza sieviešu sirdis kā gripeles, bet par Ēriku bij izrunāts un aizmirsts. Tāpēc arī man, Ēriku ieraugot, bij vienīgi neliekuļots prieks par viņu, dzīvu seno dienu liecinieci. Sirsnīgi un tuvi, kā pirmā acumirklī apsveic bērnības draugus, lai, nereti, drīz ar viņiem šķirtos, kā ar svešākiem svešniekiem, jo gadi un dzīve no ārēji un jūsmās gandrīz vienādiem bērniem, bieži iztaisa gluži pretējus cilvēkus, — sirsnīgi un tuvi es apsveicu ari Ēriku. Izrādījās, ka ari viņa brauc uz Aizupi. Biju gan dzirdējusi, ka viņas vecāki ir miruši, brāļi apprecējušies, bet par to es nerunāju un pēc viņas braukšanas iemesliem netaujāju. Ērika bij tikko atgriezusies no Krievijas austrumiem. Par savu dzīvi tur un nodomiem dzimtenē viņa manāmi atturējās runāt. Takts un smalkjūtība neļāva man būt ziņkārīgai. Manī modās aizdomas. Es zināju, ka Glaims šo vasaru uzturas Aizupes novadā. Es pret viņu biju gluži vienaldzīga, bet, kas zin, kā juta un domāja Ērika. Tuvojoties Aizupei Ērika bij kļuvusi grūtsirdīga. Aizupes tuvums, vai nejauši izrunāts Glaima vārds, — nezinu, kas bij atstājis uz viņu tik manāmu iespaidu. Visa viņas būtība izstaroja dziļu dvēseles pārdzīvojumu. To redzēdama es likos aizņemta pati ar sevi un bez vajadzības kravājos ap savām somām. Atvadoties es viņu lūdzu prombraucot mani apciemot.
„Esmu Latvijā tikai nedaudz dienas. Neviens, pat māte to nezin. Būšu negaidīts viesis," viņa noteica un mēs šķīrāmies uz redzēšanos.
Acīmredzot, Ērika nezināja arī par mātes nāvi. Man kļuva skumji, bet manu sagaidītāju jautrie apsveicieni drīz vien izklīdināja domas par manu ceļa biedri. Tomēr kaut kas aizmirsts un noklusis manī bij uzmodināts, tas pieteica savas tiesības un prasījās uz āru. Pēc satikšanās ar Ēriku bij pagājušas dažas dienas. Reti uznākoša, bet smeldzoša nemiera dzīta es blandījos no vienas vietas otrā. Viss ap mani likās svešs, es pati lieka un vientuļa. Puisēni dauzīja klaviatūru. Negants žēlums, kuru es negribēju vārdā saukt, sacēlās manī. Es bēgu. Lejā tecēja upe. Es nogriezos turpu. Bet miesta klusajās, rudeņainajās ielās manas nelaipnās domas iztraucēja aprauts klavieru akords, kaisls Karmenes motivs, sievietes mecco dziedāts, un jautri smiekli. lelai pretējā, villas veidīgā, bagātā koktirgotāja nama durvis ar troksni atsprāga un uz papeļu nodalītā trotuāra čalodama izlēca spilgti ģērbta dāma un neliela auguma kustīgs kungs. Es viņus pazinu. Tie bija no ārzemju ceļojuma pārbraukusē koktirgotāja meita, operdziedātāja un – Glaims. Viņi gāja uz upi. Pa kreisi iekaucās lokomotive. Es pagriezos uz staciju. Gluži nejauši tur es satikos ar Ēriku. Viņa, redzams, nebij domājusi mani apciemot, bij sevī noslēgusies un atturīga. Tikai vērīgi manī ieskatījusies viņa kļuva sirsnīga un teica:
„Kāpēc gan lai es tevi neapciemotu, reiz tu mani gaidi? Tu esi vienīgā, kas mani dzimtenē sastapa ar prieku . . . lesim."
Vakarā, kad visa māja jau gulēja, mēs sēdējām uz terases un saraustītiem, retiem teikumiem tuvojāmies viena otras intimajai dvēseles dzīvei. Pār mums klusi gūlās gaiša augusta nakts. No upes cēlās migla. Pret viņas blāvo baltumu spīguļoja, varbūt pieguļnieku, varbūt, zvejnieku ugunis. Gari un žēli spiedza ķīvītes. Viņpus miglas kāds gauži vilka sentimentālu mīlestības ziņģi. Skaņas zuda un cēlās miglai cauri lauzdamās. Gaišā smaršoja matiolas un puķu tabaka.
„Citrīt es aizbraukšu, bet es vēl neesmu dzirdējusi tevi spēlējam," kā mudinādama Ērika ierunājās, bet nevarīgi es viņai atbildēju: „Nedrīkst traucēt gulētājus. Vīrs nemirs."
Ērika iesmējās, bet es zināju, par ko viņa smējās. Ne par mani, ne maniem vārdiem, bet par dzīves nabadzīgo normalību, kad pašpieticīgas miesas lutināšanas dēļ nedrīkst runāt valodas slāpstošā dvēsele. Man nebij piepēži tik jūtamas kļuvušās dzīves nabadzības kauns, bet man kļuva vēl dziļāk un asāk sāpīgi. Es sapratu, ka manas rokas ar adatu vien un ēdiena kausu nevarēja dot manam garam viņa likumīgo tiesu. Es sapratu, kāpēc manas sāpes palikušas bez asarām, kāpēc mans nemiers bez izejas. Es biju aizliegusi savu dvēseli. Savas normāli nabadzīgās dzīves dēļ es bēgu no sāpēm, kas katram nes atpestīšanu.
Es biju jau pie klavierēm. Mani pirksti atraisīja sen aizmirstus Rubinsteina „Nakts" akordus, no manis raisījās viss ikdienišķais smagums, eksaltēta un saldu moku pilna es iegriezos aizaugušos ceļos.
„Ko liekuļot," kā iz tāluma skanēja Ērikas vārdi. „Pirms piecpadsmit gadiem, no vismīļākās vietas pasaulē, Aizupes, šķiroties mēs zvērējām derību taisni šodien te abi kopā būt. Pēc pilnīgas iekšējas avārijas un piecpadsmit dziedinošiem gadiem es biju tomēr ideālisma slima un atbraucu šurp. Vēl tur, svešumā es nejauši uzgāju viņa vēstuli, asinīm rakstītu, mūsu zvērasta apliecinājumu. Tikai nāve — viņš teica — atturētu viņu to pildīt. Es nokļuvu pagātnes varā un, redzi, esmu Aizupē. Bet —es atradu te tikai kapenes. Pat seno koku vairs nav, celmu trūdi mētājas viņu vietā. Ceļi aizauguši, zāle un zelmenis izdzēsis viņu zīmes. Laiks aiziet, vieta pārmaiņās pazūd, kā gan lai cilvēks cilvēku atrastu? Māņiem ir liela vara par sievietes dvēseli. Pirmais malds tur viņu gūstā līdz kapam. Tā esot mīlestība. Mīlestība uz māņiem! Tāds sievietes krusts, nelaime un reizē laimē. Tas viņas dziļās morāles svētākais likums. Sāpēm vajaga ļaut izsāpēt, citādi dzīvot ir nabagi. Ja viņas nomāc un noslāpē, gruzdot tās pārvērš mūs bezkrāsainos pelnos, bet liesmojot tās apgaismo ari apkārtni. Aizupē man nav vairs ceļu. Jau rīt es došos atpakaļ. Tur manis tomēr gaida, divas bērna actiņas un ceļa līdzgājējs . . . Mani mīļie veļi ies man līdzi. Tāds sievietes liktenis."
Kad es no jauna sajutu ikdienības smagumu, ausa jau rīts, un es biju viena. Manas rokas bija valgas. Es viņas pieliku pie lūpām un sajutu vieglu sūrumu. Durvīs stāvēja saīdzis svešinieks. Jautājoši es uzlūkoju viņu un satrūkos. Viņš bija mans vīrs. Es gribēju dot viņam daļu no savas apgaismotās dvēseles viegluma, bet viņš aizcirta durvis un aizgāja smagiem soļiem. Viņš necieta manus mīļus viesus tāpat, kā manu pašas gribu. Es izgāju otrās durvīs, kur mani gaidīja dienišķās nama mātes rūpes. Caur logu man pretī sitās viegli zeltota blāzma. Viņš klās arī pār manu nākamo dienu.

Kartes leģenda





Tiek rādīti ieraksti 1-6 no 6.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Krievija
(Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
2Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
3Maskava
(Moscow, Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
4Drēzdene
(Dresden, Saxony, Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
5Krievija
(Russia)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
6Rīga
(Rīga)
01.12.1925Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.