Eiženija Tālmane

Dzimusi zemnieku ģimenē.
Beigusi Tihomirova privātģimnāziju Pēterburgā.
1920: atgriezusies Latvijā.
1920-30: dzīvojusi Ceraukstes pagasta "Runčos".
1944: emigrējusi uz Vāciju.
1949: devusies uz ASV.

LITERĀRĀ DARBĪBA

1923: pirmā publikācija – dzejoļu kopa publicēta laikraksta "Latvis" pielikumā (29. martā).
1928–1931: sastādījusi Ivandes Kaijas Kopotus rakstus (1-10), sarakstījusi arī biogrāfisku apceri.

LITERĀRIE DARBI

Proza

1929: "Sapņi un dzīve" (romānā tēloti 1905. gada notikumi) (atkārtots izdevums 1961. gadā).
1948: "Piemineklis" (romānā tēloti 1905. gada notikumi).
1974: "Krista" (latviešu trimdinieces pirmie dzīves gadi ASV 1950. gadu sākumā).

Dzeja

1972: "Tāla gaisma"

Literatūra bērniem

1931: "Zeltmatīte" (pasaka dzejā pēc folkloras motīviem) (periodikā 1923. gadā).

PAR ROMĀNU "SAPŅI UN DZĪVE" (Zelta grauds, 1929)

"Jaunos dzejniekus tagad pat diezgan gruti saskaitīt. Ar prozaiķiem ir mazliet citādi. Viņi sāk rasties tikai pēdējā laikā, kā atbilde saucienam – "dodat arī jaunu prozu!" Tāda atbilde, steigā izdzīts asns, ir Tālmanes romāns "Sapņi un dzīve". Autore jauna, romantisku iemeslu dēļ ķērusies pie rakstīšanas... Taču, neskatoties uz dažiem trūkumiem, viņa savu nastu, kauču ar pūlēm, iznes līdz beigām. Saturā kādas grāfienes audžumeitas jaunības stāsts, 1905. g. notikumu caurausts. Tēlotie tipi vietām grūti ietveras kontūrās. Dzīve maz atšķiras no sapņiem. Romāna valoda pārāk piekrāsota (..). Tālmani literatūras Dievs neuzņems savā paradīzē pirms viņa nespēs tuvoties mūsu planētai."

Arvīds Grigulis. Eiženija Tālmanes – Sapņi un dzīve. Trauksme, Nr. 4, 1.03.1929.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "TĀLA GAISMA" (Raven Printing, 1972)

Dzejas kopšana tagad gandrīz tikai sieviešu rokās, un šim cēlajam arodam pieskaitāma arī Eiženija Tālmane, kas raksta jau daudzus gadus (iesāka Latvijā), bet periodikā, pēc nometņu preses izbeigšanās, viņas darbi parādās samērā reti. Tas nav gluži taisnīgi, jo Tālmanei pieder daži prāvi darbi, vairāki it vērtīgi romāni. To apziņā – domās autore aizbildinās šī krājuma apvāka iekšpusē, ka viņa "nelauž ceļu ar elkoņiem." Par tādu spriešanos varētu runāt, ja pretendētu sistēmātiski rādīties publikai, jo preses izdevumu mums tagad samērā maz, bet rakstītāju milzums (..). Bet ir arī tīri psiholoģiski motīvi. Tālmane sacerē samērā gausi, ar ilgiem klusēšanas periodiem, dažu domu ilgi briedina un gatavo. Vēl nāk klāt viņas iedzimtais malēniskais lepnums, kas dažos izpaužas skaļā bramanībā, bet citos atturībā un noslēgtībā. Tālmanes agrais literārais krusttēvs bija redaktors un kritiķis Jānis Grīns, 1922. gadā iespiezdams "Latvī" Tālmanes pirmo dzejoli "Dzīves dzēriens". Viņš toreiz domāja, ka Tālmane izceļas ar savu patstāvīgu formu un "sirdsdedzi", bet "vārda iegūšanai" ieteica vispirms laist klajā prozu, ko šobrīd varam tikai atkārtot. Tālmane nav rotaļniece, kas varētu cerēt uz drīzu atzinības balvu, Elīnas Zālītes vai Elzas Ķezberes pēdās staigājot. Popularitātei viņa, šķiet, ierāda pēdējo vietu, galvenais viņai ir sevis izteikšana. Pie tam "Tālas gaismas" saturs gadījies viscaur makabrs, drūms, jo sastādīts dārgu aizgājušo piemiņai. Ja recenzents būtu aicināts grāmatu sakārtot, viņš izvēlētos cita satura dzejoļus, kādu arī Tālmanei netrūkst. Bet viņa, kā jau teikts, ir un grib palikt sava ceļa gājēja. (..) Apjaust un izteikt sevī slēpto veldzi, nedzenoties pēc modes izteiksmes efektiem, kas nu jau arī sāk apsīkt – to novēlēsim dzejniecei uz priekšu."

Oļģerts Liepiņš. Sava ceļa gājēja. Laiks, Nr. 95, 21.11.1974.

rakstniece

Lāce

Eiženija Ozola