Patriotisms un mīlestība

KolekcijaIzdevniecība "Orients"
NosaukumsPatriotisms un mīlestība
SērijaOrienta romānu sērija
Papildu informācijaRomāns publicēts "Orienta" romānu sērijā ar nr. 119, fraktūrā jeb t.s. "vecajā drukā". Tas ir 1880.–1882. gada publikācijas atkārtots izdevums.
IzdevējsIzdevniecība "Orients"
Izdevuma veidsgrāmata
Darba veidsatkārtots izdevums
Klasifikators
Darba autors
Saistītie darbi
Izdošanas gads/vieta1936
Rīga
Rīga
Grāmatā gads nav norādīts
Atvērt

Materu Juŗa Patriotisms un mīlestiba

Vēsturisks oriģinalromans

Saule spīdeja, putniņi dziedaja, ziedu pumpuriši atraisijās un Vitalvu Jānis domigs staigaja pa savu dārzu. It kā neviļus viņš bija atnācis pie savas mīļakās vietiņas — pie nupat uzplaukstošās lapenes un tur apsēdies. Galvu atspiedis uz akmiņa galdiņa nolikto roku, viņš lūkoja uz sirmā ozola galotni, kuŗā stārks prakšķinaja. Spēji viņš sarāvās, viņa kamiesis bija kļuvis aizkārts. Viņš gribeja griezties atpakaļ un redzet, kas traucē, bet bija jau par vēlu, siltas, mazas rociņas apklāja viņa acis.

"Laimiņa?" viņš mineja, bet nebija uzminejis. "Mildiņ?" viņš mineja no jauna, bet ir šoreiz greizi. "Ah — nu es zinu — Irma!"

Nu mīligais segs no viņa acim tūdaļ nokrita, viņš bija uzminejis, bet tanī pašā brīdī tās pašas rociņas viņu sirsnigi apkampa un zemeņogu krāsai līdzigas lūpas skūpstija viņa augsto, lepno pieri. Ātri viņš pacēlās un iekam Irma vēl vareja aizbēgt, viņš to bija noķēris.

"Ai, Jāni, laid mani vaļam, man jaskraidā pa dārzu, skolā jau nedabon izskraidaties," Irma lūdzās, bet Jānis viņu arvien vēl tureja cieti un pabrīnijies jautaja: "Kur tu gadijies, Irma, šinī laikā, kur visas skolas pilnā darbā?"

"Es nezinu, kur es gadijos, laid mani vaļam — ko gan sacitu Laimas kundze, tava sieva un mana bargā māsa, kad viņa redzetu, ka tu manis nelaid vaļam!" Irma šķelmigi izlocijās.

"Viņa sacitu, ka Irma savus zābaciņus atkal jau šķībi nonēsajusi un savus matus palaidnigi valkā!" Vitlva kundze Laima ātri atbildeja, patlaban pienākdama.

"Un es tad atkal sacitu: par zābakiem jaatbild kurpniekam, par matiem tavam vīram — kadēļ viņš mani tik ilgi tura, līdz mati izirst." To sacijusi Irma skrēja uz savu puķu dobi, ko viņas svainis savā dārzā tai bija novēlejis, bet ceļā viņa satika savu otru māsu Mildu, aizlika tai zibeņa ātrumā kāju priekšā un to nogāza gar zemi, tā ka Milda it dusmigi iesaucās: "Irma — pagaidi tik, tu redzesi, ka es to pateikšu mātei!" Irma šos draudus vairs nedzirdeja, jo viņai patlaban bija jaķeŗ lielais gailis, kas līdz ar savām divi sievam bija iezadzies dārzā un izspārdija Irmas puķu dobi. Viss tas notika tik ātri, tik nejauši, ka Vitalva kgs vēl nebija spējis apķert, kas ir, kas nav un kur tik piepeši viņa abas svaines ieradušās, kuŗas viņš taču zinaja tālu projam: vienu pilsētā ģimnazijā, otru mājās pie vecakiem.

Milda ar savu svaini sasveicinajās ne mazak sirsnigi kā Irma, taču daudz prātigaki, jo viņa jau bija 17 gadus veca, kurpretim Irma nupat kā 14. vasaru bija sasniegusi.

"Ko viss tas nozīmē?" Vitalvu Jānis vaicaja, brīžam uz savu Laimu, brīžam uz Mildu skatidamies.

"Tas nozīmē, ka tev vispirms jaattaisnojas uz Irmas gŗūto apsūdzibu, ka tu viņu tik ilgi esot turejis rokās, līdz tai mati iziruši," Laima atbildeja, pie tam sava vīra kuplos matus glāsidama.

"Na, kad uz visu būtu jaattaisnojas, ko Irma sačamda, tad nekad galā nekļūtu. Pa visu ceļu es jau viņu bāru, ka tai mati atkal vaļam, un nu būšot Jānis vainigs. Nieki! Un vaj tad jūs abi neredzejāt, ko Irma nupat man padarija, āre, jaunā kleita jau dabujusi brūces," Milda gaudoja un uzmanigs lūkotajs būtu pamanijis, ka viņas skaistās actiņas metas mitras.

"Nebēdajies vis, Mildiņ, es tev nopirkšu jaunu, vēl daudz smukaku kleitu," Vitalvs mierinaja.

"Tā pareizi," Laima iesaucās, izlikdamās dusmiga, "Irmiņu tu mīlē vairak nekā mani, un Mildiņu tu pielabini ar jaukām kleitam — kas tad gan man paliks, tu nebēdni, tu." To sacijusi Laima savam vīram ķērās apkārt un to grozija riteniski un tad lēnam nospieda uz beņķi. "Tā, izrunasimies nu prātigi," viņa uzaicinaja.

"Ko tad šie bez manis prātigi runās," Irma, kas nemanot bija atnākusi, visai nopietni un it kā sava lielakā vecuma un savas dziļakās gudribas apzinadamās, pārmezdama piezīmeja. Visi sāka smieties, bet Irma, caur tam nebūt neļaudamās nogriest no reiz uzsāktās lomas, nosēdās pretim pie galda, no kāda zariņa sataisija koka brilli, uzlika to pāri degunam puslīdz uz pieri, nonoliecās uz galdu, atspiedās uz abiem elkoņiem un tad sāka tāpat rāmi un nopietni runat kā ģimnazijas priekšniece. Tas vēl jo lielaku smiešanos padarija, jo Laima un Milda bija apmeklejušas to pašu ģimnaziju un tadēļ atzina, ka Irma veco direktrisi pilnigi izrāda jeb kopierē. Vitalvs tāpat atzina Irmas teatralisko iespēju un pie tam viņa savu lomu vēl arvienu spēleja tik dabiski, tik nopietni un ērmigi, ka bez smiešanās pat visu nopietnakais cilveks nevareja palikt.

"Irma, beidz jele reiz savus nebēdnibas jokus!" Laima smiešanās asaras slaucidama iesaucās, bet Irma piepeši pārvērtās, viņa izlikās ļoti dusmiga un uzlecās no krēsla (pie kam improvizieretā brille nokrita) un ar kāju pie zemes piesitusi dusmigā balsī sacija: "Tā? Nevien slinkumu, bet ari pretošanos un nebēdnibu jūs izrādat, jūs uzdrīkstaties mani jokot, mani kopieret — es jums rādišu, ka man vēl spēka jūs savaldit! Jūs, Irmas jkdze, jūs esat uzdrīkstejusēs mani ērmot, man visu darit pakaļ — atstājat uz pēdam ģimnaziju un es gādašu, ka jūs tiekat izslēgta!" To sacijusi Irma, galvu lepni uz augšu pacēlusi, aizgāja, bet smiekli bija nobeigušies, piepeši Vitalvs atzina, kadēļ Irma šeitan. "Vaj Irma tiešam izslēgta?" viņš vaicaja un viņa piere palika krunkaiņa.

"Tā ir, viņa izslēgta," Milda atbildeja.

"Izslēgta? Kā tas saprotams?"

"Ja. Skolas konference paģērejusi, lai Irma izsaka, vaj viņa tiešam veco direktrisi jokojusi, Irma nav liegusēs un ir izslēgta, bet visas citas tās klases skolnieces dabujušas rājienu, tadēļ ka tās par Irmas jokiem smējušās," Milda izskaidroja.

"Un nu?" Vitalvs jautaja.

"Nu tev jazina, kas darams," Laima atbildeja un glāsija sava sirsnigi un uzticigi mīļotā vīra vaigus.

"Kur Irma?" Vitalvs jautaja.

"Te es esmu!" Irma atbildeja. Viņa bija noraudajusēs. Ir tagad viņa atkal raudaja.

"Neraudi, Irma!" Vitalvs viņu mierinaja. "Neraudi, tev jaapmierinajas, iekam tālak runajam — ej pastaigaties, apskaties savus baltos baložus, kuŗu tagad daudz vairak nekā pa ziemu bija."

Irma aizgāja, ne vārda vairs nesacijusi.

"Kas tur īsti bijis?" Vitalvs vaicaja. "Irma gan ir jocigs, dažu reiz neizprotams bērns, bet īstas nerātnibas un ļaunas sirds es pie viņas vēl nekad niesmu pamanijis. Ja, es esmu pārliecinats, ka viņas sirdī mīt krietns kodols un īpašibas, kas viņu, pieaugušu, pacels augsti pār tā sauktiem ikdienas cilvekiem. Tur būs savads cēlonis — vaj viņa jums divām nav visu skaidri izstāstijusi?"

"Mēs un vecakie daudz vairak nezinam, kā Irma šeitan savā joku lugā izrādijusi. Tikai tev viņa gribot visu skaidri izstāstit, mēs viņu nesapratišot un turešot par vainigu, bet tu sapratišot viņas sirdi un viņu atzīšot par nevainigu."

"Ērmoti," Vitalvs domigi piezīmeja un tad ar abām kundzem devās uz istabu, kur patlaban pusdiena bija sataisita.

_ _ _ _ _ _ _ _ _ _

Kamēr Vitalvi pusdienu ēd, iepazīsimies ar tiem jo sīkaki.

Vitalvu Jānis bija Ziedoņu muižas Vitalvu māju saimnieka otrais dēls. Pēc māju vārda bija ari viņa cilts vārds. Vecais Vitalvs, kā toreiz visi zemnieki, nebija mācits vīrs, bet viņš jau no dabas bija apdāvinats, sapratigs cilveks, kas ar gaišu prātu aplūkoja klātesošās un paredzeja nākošās lietas. Gluži pēc savas atzīšanas spriezdams viņš bija atzinis, ka galu galos Maleniešu tauta tikai caur uzcītigu mācišanos un izglītošanos var nākt uz priekšu un tadēļ viņš ari tanī pagastā bija pirmais saimnieks, kas, no vecā dzimtskunga paskubinats, savus dēlus sāka skolot, jebšu citi pagasta ļaudis viņa dēlus piezoboja un greizi noskatijās uz Vitalva "augstprātigiem darbiem". Viņa vecakajam dēlam, māju mantniekam, Peterim bija "gŗūta galva", tas tikai draudzes skolu izgāja cauri. Ar to saimniekam un nākošam pagasta amata vīram gan ari pietika. Tur pretim Jānim bija "pārak viegla galva", kā vēlak viss pagasts mēdza sacit, un Jānis tad ar gāja tālak, apmekleja ģimnaziju, bet to pabeidzis tālak vairs nemācijās, tadēļ ka tēvam pietrūka rocibas, to uz augstskolu sūtit. Gan vecais dzimtskungs Jānim gribeja izlīdzet, bet Vitalvs palika pie tam, ka viņa dēli nu diezgan skoloti. Laikam viņš no to laiku aizspriedumiem pavisam svabads vēl nebija. Pa tam Jānis caur savu mīligo un prātigo izturešanos it drīz nomērdeja visus aizspriedumus, kas viņu līdz šim no pagazļa ļaudim šķīra. Viņš nebija lepns, bet turejās kā no bērnu dienam, tā ari turpmak pie saviem jaunibas draugiem, pamācija tos un citus cik un kā spēdams, iegrozija pagastā grāmatu krātuvi, reizam ari izrīkoja godigus priekus un tā it ātri ieguvās visa pagasta augstcienibu un mīlestibu, un kad beidzot ari pats vecais dzimtskungs Vitalvu Jāni uzslaveja par centigu, tiklu jaunekli, ja, to reizam līdz ar augstiem kungiem ielūdza uz pusdienu, bet īpaši uz medišanu, ko Ziedoņu muižā bieži vien un ļoti lieliskam izrīkoja, tad visā apgabalā no viņa tureja lielas lietas, un kur kas jo ievērojami labs notika, tur Vitalvu Jāņa reti trūka. Ari citā ziņā viņš izrādija teicamu priekšzīmi. Jebšu ģimnazijas mācibu baudijis, viņš tomēr, kamēr citas vietas nebija, sava tēva mājās strādaja līdz ar puišiem un kalpiem: ara, eceja, raka gŗāvjus, pļāva, cirta malku, gāja rijās un t. t. Vecais lielskungs no tam gan bija dzirdejis, bet īsti negribeja ticet, tadēļ viņš pašā sūdu vedamā laikā aizjāja uz Vitalviem, gribedams redzet, ar ko tad "Jāņa kgs", kā to muižā sauca, tādā darba laikā nodarbojas. Pie Vitalvu laukiem piejājis, viņš pašā dienvidû ierauga netīrās, ar sūdiem noķēzitās darba drēbēs tērpušos zemnieku, zirgus ganam un kādu rakstu lasam. "Na, mans Jānis laikam visus Vitalviešus samaitajis — tie pat sūdu laikā lasa romanus," sirmais goda vīrs noņurdejās un zirgam piešus piespiezdams jāja ātraki. Viņš bija drusciņ sakarsies un domaja: "Māciba gan laba lieta ari zemniekam, bet tas jau ir par ērmu — diviem kungiem nevar kalpot — taču nevar strādat un romanus lasit. Kā tas izskatas, kad kāds svešinieks to ierauga! Prasts zemnieks — basām kājam, uzlocitas biksas, lēpene galvā, kreklos izsviedies, gana zirgus un — un — — romans rokā! Nē, tas tā neiet — Jānis sāk ļaudis pavest, man tur drusciņ jajaucas starpā!" Tā domadams viņš nupat sasniedza zirgu ganu, kas lasidams viņu nemaz nepamanija. "Eh, puiš, nāc šurp!" viņš uzsauca:

Zirgu gans uzlēcās, atnāca un godbijigi noņēma cepuri, papira lapu kabatā iebāzdams.

"Dod šurp!"

Zirgu gans, vēl allaž pliku galvu, izpildija vispāri cienitā un mīļotā kunga pavēli.

"Vas, cum Kuckuck — "Baltiže Vochenžrift" — Vācu zemkopibas avize — kur tu — kas tev mācija šo lasit?"

"Cienigs lielskungs, jūs jau ziniet, ka es ģimnaziju apmekleju!"

"Ko, tu ģimnaziju? Ak, jūs tas esiet, mans mīļo Jāni — jūs, tādā ģērbā, līdz pusdienai pie darba, dienas vidû pie zirgiem, ko?!"

"Darbs godā, cien. lielskungs!"

"Ja, darbs godā gan, mans mīļais — to es zinu, par to es priecajos un — — un — — "sirmais goda vīrs nokāpa no zirga — "vaj redziet, Vitalva kungs, es jūs šinī brīdī varetu skūpstit, es gribetu, lai viss pagasts, lai visa Maliene nāk skatities, kādus augļus īsta izglītiba atnes, kā īsti izglītots cilveks dara, — es gribetu, lai visa pasaule par liecinieci, ka manas ceribas, ja ari tikai pa daļai, reiz piepildijušās: ka māciba un izglītiba no krietna, godiga darba neatrauj! Bet vaj es jūs nekaveju?" vecais lielskungs jautaja, Jānim roku sniegdams.

"Nē, cienigs tēvs, jūs nekad un nevienu nekavejiet," Jānis atbildeja.

"Redziet," vecais lielskungs atkal uzsāka un pie tam apsēdās uz gŗāvmalu, kamēr Jānis viņa zirgu piekabinaja pie sklandam, "redziet, mīļo Vitalva kgs — — lūgtu, vaj ari neuzsmēķesiet — tie ir labi cigari!"

"Nē, cienigs tēvs, jūs jau zinat, ka es nebūt nesmēķeju."

"Ak tā, ari labi, gan jau ieradisiet — redziet, es jums gribeju pastāstit, kādas manas domas par mūsu Maleniešu mācibu, ko viņi sauc par attīstibu. — Bet apsēžaties jele!"

"Es esmu jauns, es jau varu pastāvet. Kā tas izskatisies, kad ļaudis brauks gaŗām — āre, tur jau brauc gaŗa rinda — kad es, prasts zemnieks un tik jauns zēns, ar jums, mūsu mīļoto, sirmo kungu, ko ari viss apgabals tik augsti cieni, sēdešu kopā, it kā vecs vīrs! Tadēļ lūdzu atļaujiet, — es palikšu stāvot."

"Manis dēļ, bet redziet, — — —" Pa tam gaŗa brauceju rinda bija piebraukusi. Tie bija kaimiņu pagasta saimnieki. Visi godbijigi noņēma cepures, veco Ziedones lielkungu it labi pazīdami. "Labdien, mani mīļie," sirmais lielskungs sveicinaja, "labdien! Eh — Brūnu saimniek, pieturi, nāc šurp! Nākat visi šurp, it visi!"

Aizkalnieši tūdaļ paklausija. Brūns bija viņu vecakais, viņi veda stieģeļus jaunam pagasta namam. Visi brauceji, kādi 20, nostājās ap veco lielkungu.

"Redziet, mīļie Aizkalnieši, še jums laba priekšzīme!" Tanī brīdī kāds jauns aizkalnietis pienāca tuvaku un vecam lielkungam godbijigi roku nobučojis, ar Vitalvu Jāni sirsnigi sasveicinajās. Viss tas nu tā izklausijās, kā kad vecais barons būtu sacijis, ta ezot laba priekšzīme, ka viņam roku bučo un ka ar Vitalvu Jāni sasveicinajas! Bet lieta drīz noskaidrojās, jo vecais lielskungs piepeši izsaucās: "Tu, Galokņu Teodor? Kur tu te? Vaj skolu jau beidzi?"

"Ja, cienigs tēvs, un pateicos vēl reiz par jūsu palīdzibu — tos 300 rubļus, ko jūs tēvam priekš manim aizdevāt, jums laikam gan jau šoruden varesim atmaksat. Ģimnaziju cauri gājis, es devos uz zemkopibas augstskolu un tur pabeidzu zemkopibas kursu. Nākošu pavasari domaju doties uz Iekšzemi, bet līdz tam labprāt strādaju pie tēva un šovasar izpildu puiša vietu, jo tādā vīzē es ceru piemācities. kas man vēl trūkst."

Vecais lielskungs bija pārsteigts. "Atkal tāda laba priekšzīme," viņš sacija. "Redziet, es jums gribu pastāstit kādu notikumu, ko es aizpērn Beļģijā piedzīvoju. Tur ta zemkopiba un ta lopu kopšana un it visa ta virčapte ir tāļu priekšā aiz mūsu. Un es tur gribeju ko labu mācities. Es gāju pa tiem laukiem, jo tie ļaudis tur ir ļoti mīligi un neķīlā. Un tur es redzu vīru, kas aŗ, un tas ir ģērbies iekš tāda zila ķiteļa, kā tur tie zemnieki. "Labdien, mans mīļais," es viņu apsveicinu un viņš noņem cepuri un paklanas kā tāds augsts kungs. Un mēs prātigi izrunajamies un tad viņš mani ieaicina uz tēju. Redziet, augstiem kungiem nebūs nekur būt lepniem pret zemnieku, ne mājās, ne svešās zemēs. Un es saku, es iešu gan, bet kur ir tās mājas? Un viņš man rāda. Un vakarā mēs aizgājām, es un mana sieva, ta Ziedoņu lielmāte, un mana meita, ta freiliene. Un ko jūs domajiet? Ta bija smuka, skaidra un bagata zemnieka māja un tas arajs nāca mums pretim un bija ģērbies kā tāds lielskungs. Nu mēs sākām runat par gudrām zemkopšanas lietam un par kādu gauži mācitu profesora kungu, ka zemkopibas grāmata man gaužam patika. Es prasiju, vaj šis aridzan šo grāmatu pazīst? Viņš nu atbild: "Kā ne, barona kungs, to es jau pats sarakstiju." Nu, ko jūs domajiet? Tad šis bija tas pats profesora kungs, kas to gudro grāmatu sarakstijis un viņš pats ara savos laukos! Nu jūs variet domat, ka es viņu tā cieniju, kā profesors jacieni, t. i. tāpat kā lielskungs. Un nu vēl kas. Kad mēs dzērām to tēju, tad tāda smuka meitene iekš zemnieku drēbem apdieneja. Bet kad mēs vakariņas bijām noturejuši, tad ienāca smuka freiliene un ta spēleja uz klavierem kā es tikai koncertā biju dzirdejis; jo viņa spēleja no ta Bētovena un Mocarta, ko jūs nepazīstiet, bet šie divi: tas Vitalva kgs un tas jūsu Galokņu kgs — tie pazīst gan, jo tie ir dziļi māciti. Un kas ši bija, kas tik gudri spēleja? Ta profesora kunga miesiga meita, kas ģimnaziju izgājusi un pa dienu strādaja par dienestmeitu un vakaros ir freiliene jeb jaunkundze, kā jūs sakiet, un tik jauki spēlē klavieres! Nu jūs variet domat, ar kādu augstu cienišanu es un mana sieva, ta Ziedoņu cienmāte, un mana freiliene viņus apgodajām, un mēs tur palikām pilnas 3 dienas. Redziet, mani mīļie, tā es domaju ar tiem Maleniešiem. Viņiem būs mācities, cik vien var, un es viņiem palīdzu cik spēdams, bet kad viņi izmācas, tad jastrādā, gluži kā tie tēvi strādā un tas ir gods, tas ir laba slava. To es nu atradu pie mūsu Vitalva dēla Jāņa, kas caur to ģimnaziju gājis cauri un, nu redciet viņš strādā kā prasts zemnieks — es vēl reiz saku: tā vajaga, tā ir gods! Un jūsu Galokņu kgs, kas studierejis, dara tāpat, tas man liels prieks un es nenožēloju vis, ka es viņam esmu līdzejis. Tie ir labi augļi. Un nu ar Dievu! Teiciet savam cien. kungam simts labdienu! Ar Dievu!" — No Vitalva un Galokņa sirmais goda vīrs atvadijās, tiem roku sniegdams un tad, it apmierinats un laimigs, ar savu veco, uzticigo šķimeli aizjāja atpakaļ uz muižu.

No ta laika vecais barons sevišķi rūpejās par Vitalvu Jāni un bija nodomajis, to pie kādas tiesas iegrozit par sekretaru, bet tas neizdevās, jo mūsu Jānim uz tiesu būšanam nebija prāts, viņš bija un palika iemīlejies zemkopibā. Tadēļ viņš, tikko vēl 20 gadus vecs, ar tēva piepalīdzibu pieņēma kādu muižu uz renti, kuŗā viņam tik labi izdevās, ka pēc nobeigtiem 12 rentes gadiem bija iekrājis labu grasi. Gan muižas īpašnieks, kas visvairak ārzemēs dzīvoja, līgumu vēl uz 6 gadiem gribeja atjaunot, bet Vitalvu Jānis vairs nepalika, viņš jau senak bija ieguvies paša īpašumu, Palejas muišiņu, netāļu no guberņas pilsētas. Ta gan nebija visai liela, bet prātigi dzīvojot vareja nevien labi pārtikt, bet ari vēl iekrāt, un mūsu Vitalvs prata tik labi saimniekot, ka viņam pēc maz gadiem paradu nekādu vairs nebija. Viņš nu bija vīrs tā no saviem 30,000 rubļu. Priekš kādiem 4 gadiem viņš bija apprecejis sava tēva kaimiņa, Sudmalnieku saimnieka vecako meitu Laimu, kad ta tikko 18 gadus bija veca. Milda un Irma, kuŗas bija krustitas uz lielmātes un viņas vienigās meitas vārdu, toreiz bija 13 un 10 gadus vecas. Laimu vecais Sudmalis bija izskolojis, no vecā lielkunga un no Vitalva pamudinats, bet par Mildas un Irmas skološanu visvairak Vitalvu Jānis gādaja, pēc tam kad tās muižā no jaunkundzes bija tik tālu izmācitas, ka ģimnazijā jeb augstakā meiteņu skolā vareja iestāties. Vecais Sudmalnieks gan nebija bagats, bet ari ne tukšais. Tik ka viņam gŗūti nācās no naudas šķirties, viņš to krāja "savam vecumam", mazak saviem bērniem. No viņa sievas pagastā runaja, ka ta esot skopa, tadēļ ari Mildai bija jaizpilda meitas vieta, tikko ta no skolas bija iznākusi. Irmas dēļ bija tā norunats, ka Vitalvu Jānis aizmaksā skolas naudu un grāmatas, bet Sudmalniekiem jagādā par uzturu un apģērbu. Gŗūti nācās, vecos sīkstuļus piedabut, ka Irma kļūst ielikta kārtigā panzijā jeb skolas maizē un apgādata ar pienācigām drēbem. Vēlak vecā Sudmalniece gan pastāvigi vaideja un bļāva, ka Irma noplēšot par daudz kurpju, pazaudejot kabatdrānas, pat kleitas un miesautus, iztērejot par daudz "kabatas naudas" un t. t. Bet tādas gaudas no Sudmalniekiem jau bija parastas, tadēļ Vitalvi tās maz ievēroja. Tik ka "kabatas naudas" dēļ Vitalvu Jānis savas sievas vecakiem deva taisnibu. Ir viņš Irmai deva vairak naudas, nekā tik jaunam bērnam pienāktos dabut, bet allaž viņai pietrūka, allaž viņa atkal no jauna lūdzās, gan šādus, gan tādus iemeslus celdama priekšā. Pie tam viņa prata tik jocigi un mīļi lūgt, ka viņu nekad nevareja atraidit Viņas kopeji pilsētā, kur viņa bija ielikta panzijā, kāda ļoti godiga un izglītota familija, Irmai deva vislabako liecibu, sevišķi ar to, ka viņa ļoti čakla, ko ari viņas cenzuras (skolas zīmes) pierādija, un uz našķešanu vaj citām liekām izdošanam it nebūt neizejot. Tikai ar kādu nabaga ļaužu, bet visai godigu meitiņu viņa bieži satiekoties, to viņa apmeklejot un ši atkal bieži vien nākot pie Irmas. Ļauna viņas neka nedarot, bet allaž sēdot pie grāmatam, vaj pastaigajot pa dārzu. Tikai vienā ziņā Irma niesot slavejama: "viens, divi, trīs" viņai kabatdrānas un citi lakati nozuduši, kleita noķērnata, tā ka to vairs nevar valkat, kurpes noplēstas un t. t. Visa pamācišana nenieka nelīdzot: cik reiz Irmas māte viņu niesot rājusi un tai piekodinajusi, lai nu labaki izturas, bet velti, drīz viss atkal pa vecam.

Ši beidzamā vēsts ir Vitalvam nepatika, bet kad viņš Irmai pārmeta vaj to tamdēļ norāja, tad ta vaj neka neatbildeja un it glaumi aizšmauca projam, vaj it jocigi atbildeja, ka "vīrieši no tādām sieviešu lietam it ne nieka nezinot" un tādā vīzē visu strīdu nobeidza gluži jocigi. Launoties šim savadam bērnam ari nebūt nevareja. Čakla viņa bija kā reta cita kāda; īsā laikā viņa no kvartas (4. klases) bija sasniegusi tercias jeb 3. klases pirmo beņķi un ar visu savu jaunumu tam beidzamā zemestrī bija iecelta par priekšnieci. No skolas puses vēl nekad par Irmu sūdzibas nebija dzirdetas, visi ar viņu bija mierā, visi viņu — bez vien viņas vecakie — slaveja un mīleja — kā tas nu vareja būt, ka Irma izslēgta? Šīs domas Vitalvu ari šodien pie galda mocija, bet tas savaldijās un mēģinaja izlikties tik jautrs, cik vien varedams.

Un kas tad gan būtu varejis skābu ģīmi rādit pie galda, ap kuŗu tik skaistas, mīļas un jautras kundzes sēdeja! Te bija nama māte — Laimas kdze — kas kā nesen uzplaukusi roze ziedeja. Viņa bija slaika no auguma, tumši zilām acim, taisnu, pastrupu degunu, jauku pieri, kupliem, brūniem matiem, kas resnās bizēs bija pīti un ap galvu kā kronis vīti, mīligu seju, mazu mutiti, gaŗeni apaļu smakru un beidzot viņas mazās mīkstās rociņas un visa viņas izturešanās pat lielako sieviešu ienaidnieku vareja viņai padarit par paklausigu vergu. Cik daudz precinieku viņai citreiz nebija, cik daudz pat lepnu kungu viņai nepiedāvaja savu roku un mantu, bet Laima Müller, kā viņas vecakie ģeķigā augstprātibā savu vec' un veco cilts vārdu Sudmalnieks bija pārtaisijuši, visus atraidija, auksti un lepni, un palika uzticiga savam Jānim, kam ta jau puslīdz bērnu gados slepeni bija appsolijusēs. Nu viņa bija sasniegusi savu karstako vēlešanos un pie Vitalvu Jāņa viņa bija laimiga, ļoti laimiga. Šo laimi vēl pavairoja mazais Pāvuliņš, kas, tagad trīs gadus vecs, šodien mātei pie galda sēdeja blakus, drīz nopietnis, drīz jocigs, kā eņģelitis, kas ļaunuma un bēdu nepazīst, ar kuŗiem cilveki zemes virsû kaujas un cīnas.

Milda, Laimas otrā māsa, vēl nebija pilnigi izaugusi, bet gŗūti nācās izšķirt, kuŗa ir skaistaka, vaj viņa, vaj Laima, jebšu viena otrai nebūt nelīdzinajās. Milda bija mazaka, sīkaka un bālaka. Kupli, melni mati rotaja viņas skaisto galvu, tumšas, dedzigas acis liecinaja, ka tās sargā uguni, kas kuŗā katrā brīdī var iedegties spēcigās liesmās. Viņas vairak pēc Romiešu nekā pēc Grieķu cilts formieretais deguns liecinaja gara spēku un sparu, visa viņas seja izrādija sievieti, no kuŗas nezina teikt, vaj ta apbrīnojama skaistuma, vaj viņas gara dāvanu dēļ. Milda bija augsti apdāvinata, katrs vārds, ko viņa runaja, bija savā vietā. Un viņa runaja maz, rāmi un apdomigi. Un tomēr viņa, kā likās, vairak visu sevī patureja, nekā izrādija spēku un sparu; vairak pacieta, nekā atturejās. Viņa bija tāds sievietis, no kuŗa saka, ta sajūtot dziļi, esot līdziga rāmiem, dziļiem ūdeņiem.

Irma, mūsu 14 gadus vecā aušule, nelīdzinajās ne vienai, nedz otrai māsai, ja salīdzinašanas spriedums par meiteni šinī vecumā pavisam iespējams. Tas ir dzīvibas vecums, sevišķi pie sieviešu kārtas, kuŗā daba savus tikai nākamibā atklājamos un izrādamos attīstibas darbus vēl slēpj nepilnigās formās, tā ka pat izmanigakam cilveku pazinejam nav iespējams nosacit, vaj šis formas reiz apliecinās radibas skaistako pilnibu, vaj atgādinās, ka šinī grēku pasaulē diemžēl daudz nepilnigu radijumu. Ja tiesa, ka kupli mati nozīmē spēku, tad no Irmas bija jacer, ka ta pieaugusi būs ļoti spēciga pie miesas un gara, jo viņas mati tiešām bija tā sakot neatļaujami kupli un tadēļ gŗūti savaldami. Ja, šie kuplie, apbrīnojamie mati Irmai jau dažu labu rājienu bija izgādajuši, tadēļ viņa tos gandrīz jau ienīdeja un vainu labprāt citam uzlika, kā mēs to šodien redzejām, kad Laima viņai tādus pat pārmetumus izsacija. Caur caurim ņemot Irma bija ļoti ievērojams skuķis, mazak skaists, vairak neizprotams. Ne cita kāda vēlešanās, bet viņas pašas prāts un nodoms visvairak viņu vadija, jebšu viņa vēl bija tik jauniņa.

Ir šodien Irma atkal bija gluži neizprotama. Nesen viņa dārzā bija sēri raudajusi — tagad viņa jokojās ar Pāvuliņu un savai māsai Mildai reizam piegrūda pie sāniem, tā ka ta ar visu savu mierigo prātu sāka bārties. Priekš maza brītiņa Irma bija sajutusi savu bēdigo likteni, ka viņa no skolas izslēgta, tagad viņa bija nesavaldami prieciga, it kā viņa nenieka neapzinatos, kas viņas sirdi spiestu, it kā viņa būtu tik nevainiga, kā viņas draugi, baltie baloži. Kāda dvēsele mīt šinī bērnā, kas to var izdibinat? Tā Vitalvu Jānis domaja un garā mekleja ceļa rāditaju, bet ta neatradis viņš, kad pusdiena bija pabeigta, jo ātri kāroja nākt pie gala, dabut zinat, kāda iemesla dēļ Irma no skolotaju konferences tik gŗūti sodita.

__________

"Irma," Vitalvu Jānis pēc pusdienas mūsu trakuliti uzrunaja, "tavas māsas man ziņojušas, ka tu man gribot izstāstit, kadēļ tu no skolas izslēgta. Vaj tu vēlies ar mani vienu runat, jeb vaj Laima un Milda var klāt būt?"

"Kas man sakams. to visi var dzirdet, un kad es tikai tev klāt esot sevi gribu attaisnoties, tad tas tadēļ notiek, ka es esmu pārliecinata, ka ne tēvs ne māte, nedz ari Laima un Milda sapratis manu sirdi un man dos taisnibu, kur man taisniba ir. Visi viņi mani tura par 8 gadus vecu bērnu un netic, ka es ari jūtu un zinu izšķirt taisnibu no netaisnibas, labu no ļauna," Irma atbildeja un viņas krūtis spēcigi darbojās.

"Tādu pārmetumu mēs niesam pelnijušas," Milda lēnām atbildeja. "Es domaju, ka mazakais es tev netaisnibas nekur niesmu devusi, kur tev bija taisniba."

Laima cieta klusu, laikam sajuzdama, ka viņas jaunakās māsas pārmetums gluži bez pamata nebija. Kas gan ari no 14 gadus veca bērna var sagaidit, ka tas stīvesies uz pieauguša cilveka "tiesibam"!

"Lai nu būtu. Stāsti, Irma!" viņas svainis jaucās starpā.

Irma stāstija:

"Jūs vēl atminesities citreizejā Palejas kučiera Pēteŗa, kas priekš 3 gadiem no šejienes aizgāja, nezinu kurp. Tāpat jūs zinasiet, ka viņam bija meitiņa, gluži manos gados. Toreiz, kad es pie jums Palejā uzturejos, viņa bija mana uzticigakā draudzene. Kopā mēs skraidijām pa dārzu, pa muižu, pa mežu, pa pļavam, kopā mēs priecajamies un bēdajamies. Kad viņas māte nomira un tēvs viņu aizdeva uz pilsētu pie savas māsas par audzekni, tad es — to jūs atminesities — ilgu laiku nevareju apmierinaties; man tā bija ap sirdi, it kā es māsu, ja, vēl vairak nekā māsu biju zaudejusi; jo manas īstās māsas bija lielakas un mani maz ievēroja. Ar savu Līziti es turpretim biju viena sirds un viena dvēsele. — Pagāja 3 gadi, kamēr es Līziti vairs nebiju redzejusi. Kā vienigo atmiņu es no viņas patureju sarkanu bantiti un viņas valodas grāmatu, iz kuŗas es viņai brīžam māciju vāciski; šīs vietā es Līziņai devu savu grāmatu un bantites vietā savu vienigo gredzenu, kuŗu es dēveju pazudušu. Vēl šodien atminos ta rājiena, ko es ši gredzena dēļ pacietu, bet ko es par to bēdaju: es viņu taču zinaju Līziņai uz pirksta. Vēsti, ka mani vedis uz pilsētu panzijā un skolā, es saņēmu ar neizsakamu prieku, jo tur es cereju ar savu draudzeni satikties. Bet velti es pēc tās lūkoju un jautaju, neviens nezinaja sacit, kur viņa ir, ko viņa dara. Ir viņas tēva dzīves vieta man nebija zinama. Beidzot es vairs necereju viņas atrast un — likos mierā.

Tas bija izgājušā pavasarā; to dienu bija auksts vējš un lietus ar krusu un mūs, skolnieces, bijām ģērbušās siltakās drēbēs, kas vien mums bija. Skolas pēcpusdienas stundas bija beigtas, bet nevienai labprāt netika iet ārā uz mājam. Beidzot taču bija jaiet; es un mana līdzbiedrene panzijā bijām beidzamās, kas ģimnasijas telpas atstāja. Kādā sānielā aizgājušas mēs ieraudzijām savadu, visai nepatīkamu skatu, kas man asinis galvā dzina. Ielas malā stāveja raudadama nabaga meitene, viņai priekšā iekš rensteles dubļiem bija iesviests balts nesamais — es domaju, mazgajami miesauti. Meitenei apkārt bija sapulcejušās dažas no mūsu 2. klases skolniecem; citas ņirgaja, citas mēdija raudadamo meiteni, citas to uzlūkoja kā plēsigu zvēru vaj kā ērmu, bet neviena viņas neapžēlojās. Kad mēs ar savu biedreni bijām tuvak pienākušas, tad meitene patlaban savu nesamo ar mokam cēla ārā no rensteles un grieza uz pleciem, bet tikko viņa gribeja sākt iet, te kāda skolniece viņai no pakaļas deva grūdienu, tā ka nesamais atkal nokrita dubļos un neseja sašļuka uz ceļiem, acis ar rokam apklādama un žēli raudadama. Ar to vēl nepietika; skolnieces sāka nabadziti vēl citadi nicinat un tirdit. Cita to badija ar lietus širmi, cita atkal viņai rāva lakatu no galvas, zobodama, ka tādā jaukā laikā varot staigat ar pliku galvu. "Tas vēl nav nekas," kāda pussakaltusi, bāla meitene iesaucās, "lai viņa rāda, kā jaguļ renstelē!" To sacijusi viņa nabaga meiteni paņēma pie kamiešiem un to gribeja augšpēdus vilkt atpakaļ dubļos, bet tanī pašā brīdī viņa pati guleja izšļaukus renstelē, nebūt nejēgdama, kā tas notika. Tas izskaidrojas tā: redzedama, ka te neciešama pārestiba notiek, es nemanot caur savām skolas biedrenem spiedos cauri pie nelaimigās meitenes un tur nonācu tanī brīdī, kad "slaikā Liene" viņu gribeja noraut gar zemi. Viņu pašu pakampt un nogāzt, bija acumirkļa darbs. Bet tikko Liene uzcēlās, un ieraudzija, ka "Sudmalnieku "baura bērns" viņai šo kaunu padarijis, tad viņa ari jau kā sakarsinata čūska man bruka virsû, bet es atturejos. Tās citas vaj smējās, vaj dusmojās, vaj bruka man virsû, tā ka es īsā brīdī biju no visa pulka apmākta. Mana panzijas draudzene stāveja un skatijās. Piepeši manās ausīs atskaneja sauciens, kas man caur visiem kauliem gāja un ko es vēl tagad nevaru aizmirst. "Irma, mana Irma! Nost no viņas, nost!" tā kāda bērna balss apklusinaja visu troksni; manas uzbrucejas spēji nostājās un — Līziņa mani apkampa, prieka asaras raudadama."

Irma slaucija savas acis un atdusejās. Nupat atstāstitais notikums vēl tagad viņu dziļi aizgrāba. Ir Vitalvs nebija vienaldzigs palicis. Laima un Milda novērsās uz loga pusi. Pēc brītiņa Irma stāstija tālak:

"Kad Līziņa apmierinajās un es nācu pie pilnas jēgas, tad visas skolnieces bija projam, ari mana draudzene, kas allaž labprāt gribeja būt sausumā. Laikam kāds policejas vaktmeistars viņas bija iztraucejis, jo tas bija uzņēmis Līziņas nesamo un mīligi jautaja, kas mums kaitot un ko aizbēgušās skolnieces mums darijušas. "Ne nieka," es atbildeju, iedevu vaktmeistaram dzeŗamu naudu un viņam lūdzu, lai gādā, ka nesamais tiek aiznests uz Līziņas mājam. Līziņas vaigi bija bāli un acis tai iekritušas; viņa bija daudz gŗūtumu, varbūt badu cietusi. "Irma," viņa raudadama jautaja, "vaj tu par mani neļaunojies? Manis dēļ tevi piezoboja un grūstija. Un diezin, vaj tu mani vēl mīli? Es tevi gan mīlu, es tevis nekad nepiemirsišu. Kad es Dievu lūdzu, tad es allaž ari par tevi lūdzu, lai Dievs tevi sargā un lai es tevi vēl reiz redzetu. Un nu tas noticis, bet kā! Redzi, Irma, kā tava kleita izskatas! Saplosita, ar dubļiem! Ko tava mamiņa sacis!" —

Viņa izskatijās ļoti novārgusi un nelaimiga un viss tas man tā gāja pie sirds, ka ir man bira asaras, bet es Līziņu apmierinaju un izklaušinaju, kur viņa dzīvo, kā viņai iet. Viņa dzīvoja pie savas tēva māsas, kādas vešerienes. Tai gāja diezgan gŗūti un Līziņa viņai cik varedama līdzeja. Bet viņas tante bija laba sieva. Ta gādaja, ka Līziņa arvienu jo projam mācas, kā viņa pie manim bija iesākusi. Gadijās, ka kāda laipna skolotaja Līziņas apžēlojās un viņu bez maksas mācija. Es gāju viņai līdza pie viņas tantes. Ši mani ar lielu mīlestibu saņēma, dzirdedama, ka es esot ta pati "jaunkundze", kas Līziņas draudzene. Vēlak es panzijā dabuju krietnu rājienu, ka niesot laikā bijusi pie galda; bet kas par to — ko tad cilveki, kas sēd siltā istabā, zina no trūkuma un nabadzibas.

Mana pirmā cenšanās nu bija, Līziņai līdzet, un — lai es visu īsi saku — visu to "kabatas naudu," ko es no tevim, Jāni, un no mātes dabuju, — visus manus "pazudušos kabatas lakatus, kleitas un t. t. — it visu to es devu Līziņai, lai viņa varetu — skolā iet. Ne es ko esmu pazaudejusi, nedz ari jele par grasi saldumus un citus tādus niekus pirkusi. Cik man bija iespējams, es Līziņai piepalīdzeju un ceru, ka tas ir labs darbs. Jūsu pārmetumus es pacietigi panesu, apzinadamās tos nepelnijusi Līziņai palīdzot. Tagad viņa ir otrās meiteņu skolas ceturtā klasē — uz augstaku klasi es viņu nevareju sagatavot. Viņas tēvam sācis labaki iet, tas nu dod visu, kas vajadzigs, tadēļ nu man vairs tās "kabatas naudas" nevajadzēs, nedz ari vairs pazudīs tie lakati un vecās kleitas." —

"Bet kādā sakarā tad viss tas stāv ar tavu izslēgšanu no skolas?" Laima jautaja.

"Par visu to notikumu uz ielas 2. klases skolnieces nevienam neka nebija sacijušas. Viņām bija bail mani apsūdzet un man ar tādiem niekiem netīk kŗavaties, tadēļ ir es nesūdzeju. Tik ka mana pansijas draudzene mājās bija pļāpajusi un man bija diezgan moku, viņu apklusinat un notikumu par nievērojamu nerātnibu izrādit. Bet aizmirsušas manas pretinieces nebija to brīdiņu, ko viņas no manis tik negaidot bija dabujušas. Glūnedamas viņas glūneja uz izdevigu atriebšanās brīdi. Ilgi viņas to nevareja sagaidit, bet slepeni starp 2. un 3. klasi pastāveja nikns ienaids, jo 3. klase manu izturešanos uzslaveja un man pilnigi piekrita. Otrās klases skolnieces mums tanī ziņā bija allaž priekšā, ka viņas bija lielakas un tadēļ pie skolotajām un īpaši pie vecās direktrises atrada vairak ticibas, nekā mēs. Pastāvigi viņas mūs apmeloja un tā tad tikai reti kāda diena pagāja, ka priekšniece mums nelasija sprediķi priekšā. Mūsu attaisnošanās nenieka nelīdzeja, ja, mums nemaz neļāva attaisnoties, mūsu nebēdniba jau esot zinama. Ši netaisnā izturešanās mūs padarija tik īgnas, ka mēs savu priekšnieci vairs negribejām ne redzet un tā tad ari gadijās, ka mēs viņai aiz muguras darijām tāpat, kā viņa mēdz darit, t. i. mēs viņu kopierejām. Kādu dienu viņa to pamanija un mani pieķēra, kad es patlaban tāpat raustiju savu kaklu un groziju savu degunu, kā viņa ar savu kaklu un degunu mēdz darit, un kas tad notika, tas jums ir zinams. Attaisnoties būtu bijis velti; to es zinaju un tadēļ es ari nemaz neattaisnojos. Es esmu beigusi stāstit. Cik es esmu vainiga, cik nevainiga, to lai izspriež Vitalva kgs, mans bargais svainis, — ta spriedumam es padodos!"

Irma atkrita zofajā un atgriezās drusku sānis, it kā savu vaigu slēpdama un negribedama redzet, kā viņas māsas un svainis izskatas. Brītiņu viss bija klusu. Izlikās, ka neviens lāgā nezinaja teikt, vaj Irma slavejama, vaj smādejama. Vitalvs šo klusumu trauceja. "Divejadā ziņā tev netaisniba, Irma," viņš uzsāka.

Irma sarāvās un ātri uz viņu paskatijās, bet tad atkal, ne vārda nesacijusi, ieņēma savu agrako stāvokli.

"Pirms tev netaisniba," Vitalvs bez žēlastibas runaja tālak, "ka tu, jebšu gan labam, teicamam nolūkam izlietadama, esi tev doto naudu un drēbes neuzticigi izgaisinajusi — —"

"Vaj ari tev nav cilveka sirds?" Irma iesaucās un sāka raudat.

"Sirds man ir mazakais tikpat daudz kā tev, mīļā Irma," Vitalvs atbildeja, "bet sirds līdzinajas laivai un prāts stūrmanim. Laiva bez stūrmaņa aiziet neceļu un beidzot sadragajas pie klints vaj nogrimst jūŗas dibenā, un sirds, ko prāts nevalda, maldas tāpat apkārt. Tava draudziba pret Līziņu; tava izturešanās pret viņu, kad nebēdigās skolnieces to mocija; tava apžēlošanās par nabadzibu un vājibu — — viss tas ir jauki un teicami. Bet ar kādiem līdzekļiem tas noticis? Vaj ta manta, ko tu Līziņai devi, bija tava?"

"Es tak ar to naudu, ko man deva, vareju darit, ko es gribu," Irma ātri iesaucās.

"Tā? Kad tu savu "kabatas naudu" izlūdzies, tad tev allaž bija kāda steidzama vajadziba un tagad izrādas, ka tu toreiz esi — — melojusi!"

"Uhj — ūj!" Irma kā nāvigi ievainota iekliedzās un no zofaja uzlēkusēs aizskrēja pie loga un tur savu galvu ietina loga gardinēs.

"Nāc šurp, Irma, kumediņu izrādišanai tu vēl esi par jaunu," Vitalvs mierigā garā sacija.

Irma tūdaļ nepaklausija.

"Tu tak padevies manam spriedumam?" Vitalvs runaja tālak.

"Ja!" Irma atbildeja un atkal apsēdās. "Es vairs neka nerunašu, saki ko sacidams."

"Tā pareizi — līgums allaž japilda. Es nesmādeju tavas jūtas, tavu sirdi, bet es smādeju to, kā tu savām jūtam esi paklausijusi. Būtu tu vaj savām māsam vaj saviem vecakiem —"

"Mātei?" Irma iesaucās gandrīz nicinadamā balsī.

"Atkal tu neturi solijuma un tev nebūs savus vecakus tiesat! Ja tev smalkakas jūtas nekā tavai mātei, tad pārliecini viņu un izrādi viņai īstu bērna mīlestibu, ta daudz ko paspēj; bet augstprātiba ieved samaitašanā un ta ir augstprātiba, kad tu sevi turi par labaku nekā savu māti. Es ceru, ka tev ar to pietiks. Tev vajadzeja vaj māsam, vaj vecakiem, vaj man gaust Līziņas bēdas un palīdzibas viņai tad tiešam nebūtu trūcis. To tu niesi darijusi, bet turpretim uz savu roku viņai līdzejusi — ar svešu, tev nepiederošu mantu, jo tikai tas ir tavs piederums, ko tu pati nopelni vaj citadi godam iemanto, ne tas, ko vecaki tev dod, jo tas tev tiek dots zinamam, skaidri nosacitam nolūkam, nevis tā, ka tu ar to varetu darit pēc patikšanas. Šim likumam pretim strādajot tu esi grēkojusi, bet mīlestiba, tik stipra mīlestiba, kā tava pret Līziņu, apklāj daudz, apklāj visu un tadēļ šinī ziņā mēs visi tev labprāt piedodam un uzslavejam tavu uzticibu un krietno sirdi."

Irma šņuksteja — viņa atzina savu vainu un nošēloja savu alošanos; bet viņa ari priecajās, ka viņas labais nodoms un viņas uzticigā mīlestiba pret Līziņu kļuva atzīti. Viss tas viņu dziļi aizgrāba.

Pēc brītiņa Vitalvs runaja tāļak:

"Otru kārtu tev netaisniba tanī ziņā, ka tu vecai direktrisei par viņas alošanos atriebies caur nerātnibu. Tu pati izskaidro, ka 2. klases jaunekles viņu samusinajušas un caur nepatiesibu nogriezušas no īstā ceļa. Tadēļ viņa nezinadama 3. klasei darija netaisnibu un nicinašanas ta nebūt nepelnija."

"Ja, kadēļ viņa mums nelāva attaisnoties?" Irma — atkal pret nolīgumu — iesaucās, bet Vitalvs to nelikās ne dzirdot un sacija tāļak:

"Ja tu viņai visu to notikumu ar Līziņu būtu izstāstijusi, tad viss būtu bijis citadi — viņa būtu palikusi uzmaniga un nebūtu 2. klasei tik lēti ticejusi."

"Bet es tak nevareju denuncieret, nodot!" Irma iesaucās.

"Ir uz tam es tev atbildešu. Labs tikums, ļoti labs, ka skolas bērni viens otru par katriem niekiem neapsūdz; bet vaj tas bija nieki, ka tik daudz meiteņu no tīras pārgalvibas nabaga bērnu moca? Tu pati saki, asinis tev saskrējušas galvā, to redzot — kadēļ tad tu visu to klaji un gaiši nepierādiji skolas priekšniecei? Tas tak bija tavs pirmais pienākums. Bet es saprotu: vienkārt tavs palepnais prāts to neatļāva, otrukārt tu pati biji līdzvainiga palikusi! Tavs pienākums bija, nerātno Lieni noturet no nedarba, bet ne viņu grūst dubļos; jo tev nepienācās tiesat, to tik direktrise vareja darit. Šie iemesli kopā tevi attureja no pierādišanas. Bet lai nu kā. Ir šinī lietā atkal mīlestiba apklāj daudz, un tadēļ tev lai ir piedots — no mūsu puses. Taču ar veco direktrisi vēl jarunā, jadzird, ko viņa sacis, kad ta visu dabùs zinat."

"Jāni, tu tak visu viņai neizpaudisi?" Irma bailigi iesaucās.

"Tu redzi, ka es skaidri zinu, ko es runaju, tadēļ tici, ka es ari zinu, kas man darams!" Vitalvs mierigi atbildeja. "Vaj tas labaki, ka tu paliec izslēgta; ka 2. klase par to priecajas un vainigās paliek bez soda? Nē, pēc taisnibas tev jadabon stingrs rājiens — un tu no ta ari vaļam netiksi, — bet izslēgšana te būtu nevietā. Tu mācisies atkal kā līdz šim un 2. klases meitenes dabus pienācigu sodu, jebšu lieta jau tik veca, jo pierādama ta tak būs?"

"Ja, jo nevien vaktmeistars, bet ari vēl kāda sieviņa visu to notikumu pa lielakai daļai bija redzejuši, bet es abiem lūdzu, lai neka nesaka. Abus es pazīstu," Irma atbildeja.

"Teba nu," Vitalvs apmierinats sacija, bet tālak vairs nedabuja runat, jo tanī pašā acumirklī sulainis (tamlīdz ari kučieris) ienāca un bildinaja, ka kāds vīrs ar cien. kungu gribot runat.

"Lai viņš ienāk," Vitalvs sacija. Ienāca Vitalva citreizejais kučieris Pēteris Ozols.

"Ah, Pēter — ko jūs laba teiksiet — kā iet?" Vitalvs ienācejam preti gājis un tam abas rokas uz pleciem uzlicis vaicaja. "Nupat mēs runajām par jūsu Līziņu — kā tai tagad klājas?"

"Tās labad es aba nācu," Pēteris godbijigi paliekdamies atbildeja. "Redziet, cien. kungs, vēl nesen es biju nabaga cilveks un tencinaju Dievam, ka mans bērns no māsas tiek audzinats. Tagad nu viss ir citadi palicis. Vēl pie jums par kučieri būdams es nopirku — nē, jūs man nopirkāt — II. premijas aizņēmuma biļeti — ta nu vinnejusi 5000 rubļu un nu es esmu bagats, ļoti bagats un Līziņa jau iet skolā. Es pieņēmu kādu malu muižu uz renti un man iet labi — es Līziņu tāpat varu skolot, kā lielkungi savus bērnu skolo. Bet redziet, cien. kgs, aizvakar es dabuju ko dzirdet, kas man ļoti pie sirds ķērās. Redziet — varbūt jūs to vēl neziniet, jūsu svaine, Irmas jaunkundze — ak, te viņa jau ir!" Pēteris iesaucās un gāja Irmai roku bučot, bet ta žigli aizbēga aiz Vitalva. "Nu jūs jau gan visu zinasiet, bet es steidzos šurp, Irmas jaunkundzei pateikties, ka viņa manu mīļo bērniņu tā sargajusi un — — un — kopusi. Bet redziet, man tas nepatīk, ka Irmas jaunkundze Līziņas dēļ tik daudz nepatīkamu lietu piedzīvojusi, pirms tās "kabatas naudas" un to šnupdrānu un kleitu dēļ un tad — — redziet, ta izslēgšana nu gan ir netaisna un tadēļ es

nācu un gribeju visu izstāstit, kā ta lieta īsteni ir, lai Irmas jaunkundzei nebūtu veltas raizes, un to kabatas naudu es labprāt gribetu atdot atpakaļ, bet — —"

"Pēteri!" Vitalvs iesaucās, "vaj jūs jau aizmirsuši manu prātu un kā es par cilvekiem spriežu? Man viss zinams un viss ir — labi, jūs variet apmierinaties, jo es stipri ceru, ka Irma drīz atkal mācisies tanī pašā skolā."

"Vai, cik labi tas būtu!" Pēteris piezīmeja. "Tad es Līziņai varu sacit, ka Irmas jaunkundze paliks skolā?"

"Ja, to jūs variet droši," Vitalvs atbildeja.

Tā apmierinats un par savu tagadejo dzīvi gaŗi un plaši izstāstijis, Pēteris atkal aizgāja.

Vēlak izrādijās, ka Vitalvu Jānim bija taisniba. Vecā direktrise — teicama kundze, bet ne bez dažām vājibam — visu dabujusi zinat, gādaja par stingru izmeklešanu, pēc kuŗas skolotaju konference nosprieda, ka Irma gan būtu pelnijusi izslēgšanas sodu, bet, ievērojot viņas teicamo izturešanos pret savu draudzeni Līziņu, paliek bez strāpes un tiek atkal uzņemta, bet ka vainigās 2. klases meitenes dabon cenzurā ierakstamu rājienu par nekārtigu izturešanos, un ka visvairak vainigā Liene no ģimnazijas pavisam izslēdzama.

II

Tikko Pēteris bija aizbraucis, pie Palejas muižas lielajām durvim piebrauca fūrmanis ar puskarieti, kuŗā divi kungi sēdeja. Vitalvs pie loga pienācis un paskatijies, tūdaļ atzina, ka abi ceļotaji no Aģiras, guberņas galvas pilsētas. Viņam likās, ka viņš vienu no tiem kaut kur redzejis, bet otrais viņam bija gluži svešs. Sulainis abus kungus pie durvim saņēma.

"Vaj lielskungs mājās?" viens no svešajiem jautaja.

"Mūsu kungs ir mājās," sulainis atbildeja, vārdu kungs jo dzedraki izrunadams, jo Vitalvs nemīleja "lielkunga" vārdu.

"Vaj viens pats? Viņam tak ir lielmāte? Vaj vēl kādas damas te?" tas pats atkal jautaja.

Sulainis svešo jautataju brīnidamies uzlūkoja, bet nedabuja neka atbildet, jo Vitalvs patlaban atdarija nama durvis un lūdza abus kungus, lai tie ienāk.

"Jūs mani gan vairs nepazīstat, cien. Vitalva kungs?" tas pats runatajs sacija.

Vitalvs apdomajās, it kā savu atmiņu aicinadams palīgā. Tad viņš gribeja ko sacit, bet svešais jau atkal laida vaļam:

"Es esmu — mani sauc Ričardu, es esmu jaunās attīstibas biedribas viceprezidents un te, tas kungs, ir tās pašas biedribas prezidents un "Malienes Avizes" izdevejs un redaktors, Bērenta kgs."

Vitalvs abiem kungiem sniedza roku — tie smalki palocijās.

"Mēs jau reiz esam bijuši kopā un krietni patriekuši par Maleniešu tautiskām lietam," Ričarda kgs atkal uzsāka un tad it kā aizbildinadamies piezīmeja: "Mūsu tagadejās ceļošanas mērķis ir tas pats — no jums un jūsu cienigās lielmātes tik daudz jauku un patriotisku lietu dzirdejuši, mēs reiz jums mūsu biedribas un tamlīdz visas tautas vārdā gribejām izsacit savu augstcienibu un pateicibu un tad vēl par šādām tādām svarigām lietam aprunaties."

Vitalvs gan atminejās, Ričarda kgu reiz redzejis un ari pāris vārdu ar viņu runajis, bet viss cits, ko tas stāstija, viņam bija gluži nesaprotams. Ko tad abi svešinieki zinaja no viņa patriotisma, no viņa sievas? Bet pieklājibas likums viņam neatļāva ilgi domat — viņš abus kungus ieveda pirms savā rakstamā istabā un kad tie bija sakopušies, tad zālē, kur Laima un Milda pie galda lasija dažadus laikrakstus. Kad abi kungi ienāca, tad viņas piecēlās.

"Ričarda un Bērenta kgi iz Aģiras — mana sieva — mana svaine, Müllera kundze," Vitalvs iepazīstinaja. Abas kundzes pieklājigi sveicinaja. Ričarda kgs Laimai izrādija par daudz dziļi sajustu augstcienibu, jo viņš paklanijās tik zemu, it kā Laima būtu valdoša firstiene bijusi. Bērenta kgs turpretim izlikās ļoti stīvs; līdz šim viņš vēl ne vārda nebija runajis.

"Lūgtu, kungi, piesēžaties," Laima, dziļi nosarkusi un drusciņ apjukusi, sacija, uz krēsliem rādidama.

Kad visi bija apsēdušies, tad iesākās viesiga sarunašanās; no iesākuma — kā jau allaž tādās reizās — ta bija paviršiga, bezkodoliga un grozijās ap laiku un citiem jautajumiem, pie kuŗiem neviens neka nedomā; tad ta palika prātigaka un dedzigaka. Vitalvs aizbildinajās ar saimniecibas darišanam un uz brītiņu aizgāja. Ričarda kgs trieca ar Laimu un stundas ceturkšņa laikā tai jau kādu pāris desmits glaimošanu bija izsacijis, tā ka Laimai gŗūti nācās palikt nopietnai un mierigai. — Pa tam ir Bērenta kgm valoda bija atkususi, tas runaja ar Mildu, un par laimi tai bija rokā "Malienes Avize", tā tad Bērenta kungs bija atradis neizsīkstošu avotu, iz kuŗa tas pa retam vārdam smēla, — un Milda tiešām jau sāka ticet, ka Bērenta kgs nav vis mēms. Zinams, viņš runaja tikai par to, kas jau bija drukats, bet par ko citu tik ievērojamas avizes redaktors gan lai būtu runajis, ja ne par to, kas tanī nodrukats?

Iekam mūsu varoņu gudro valodu jo sīkaki ievērojam, aplūkosim viņus pašus.

Ričarda kgs bija zems, plecigs vīrs, varbūt kādus 35 gadus vecs. Pilna melna bārzda apklāja viņa smakru, virslūpu un vaigus, turpretim viņa mati tikai pa daļai apsedza galvu; laikam Ričarda kgs bija daudz un gŗūti strādajis. Tomēr nesmuks viņš nebija un viņš ari apzinajās nevien sava skaistuma, bet ari savas dziļās mācibas un nepārspējamās gudribas. Viņš bija kāds no tiem vīriešiem, kas no sevis tura tik lielas lietas, ka tiem — pēc viņu domam — tikai jaizstiepj rokas un japaņem — skaistas sievas, publikas sirds un apbrīnošana, it viss, ko cilveks var iegūties. Kā savā laikā Cezars sacija: "Es nācu, redzeju un uzvareju," tā Ričarda kgs pastāvigi domaja un ar tādām domam viņš ari atbrauca uz Paleju un tadēļ ari tūlit viņa otrais jautajiens bija pēc lielmātes un citām kundzem, jebšu viņam tās nebija pazīstamas. Otrs Ričarda kga pastāvigais sakamais vārds bija: "Vīns, sievieši un smalkas viesibas". Ričards ģērbās smalki, ēda un dzēra labi un viesibās zinaja patīkami un glauni iztureties. Labprāt viņš satikās ar augstaku kārtu vīriem, ja tie viņu tikai pieņēma, ja nē, tad pietika ir ar zemakiem līdzcilvekiem, bet tad viņš šos labprāt oreja, pēc kāda trešā sakamā vārda: "Kur visi akli, tur tas par valdnieku, kam jele viena acs". Un garigi aklu nekur nav trūcis, nedz ari trūks un tā tad viņš starp tiem citiem Maleniešiem sirmajā Aģirā ieņēma zinamu vadoņa stāvokli, protams, bez ka viņam to kāds īpaši būtu ierādijis. Pie tam viņš prata sevi tērpties studiereta vīra slavā un katrā izdevigā brīdī un vietā stāstija brīnumu lietas "iz saviem studenta gadiem", jebšu viņš students nekad nebija bijis, bet tikai pāris mēnešu pavadijis kādā Vācijas zemkopibas skolā, kas no turienes augstskolas gan visai tāļu nebija. Kā viss viņa karakters, tā ari visa viņa dzīve slēpās krēslibā, ko līdz šim vēl neviens nebija zinajis jeb gribejis apgaismot. Ir par viņa peļņas amatu nebija īstas skaidribas: te viņš bija zemkopis, te atkal pilsētā fabrika grāmatu vedejs, te šis, te tas, un laikam gan tadēļ jaundibinatā "attīstibas biedriba" viņu nebija iecēlusi par "prezidentu", bet tikai par "viceprezidentu".

Šīs biedribas "prezidents" bija, kā jau minets, Bērenta kgs, pasirms vīrs un pie tam tituler=rāts. Šo činu viņš bija izpelnijis kādā kroņa skrīveŗa amatā būdams un visvairak tās labad Malenieši viņu iecēla par savas jaunās biedribas "prezidentu," jo, tā viņi sprieda, vienkārt mums jabūt lepniem uz saviem tautas dēliem, kas činu izpelnijušies, otrkārt tāds činovniks mūs un mūsu biedribu daudz sekmigaki varēs aizstāvet uz ārieni, nekā jebkuŗš cits. Bērenta kunga vienigā vaina, kā Malenieši savā starpā runaja, bija ta, ka viņš par daudz maz runā jeb neprot vaj nevar runat. Bet šo robu atkal izpildija Ričarda kgs, jo tas to tiesu runaja vairak un Bērenta kgu visās svarigakās lietās un vietās pavadija un trieca viņa vārdā. No tam ļaudīs izcēlās parunas, ka Bērents esot Maleniešu Mozus un Ričards viņa Arons un tulks. Sava amata pēc Bērents, kā jau minets, bija jaundibinatās "Malienes Avizes" redaktors, no kuŗas visa Maliene sagaidija brīnumu lietas: attīstibu, patstāvibu un t. t., un kad nu Bērents pie tam vēl bija jaunās

"attīstibas biedribas" prezidents, tad protams, ka viņu visā Malienē uzlūkoja ar īpašu cienišanu un ar savadām ceribam. Un viņš šim ceribam prata pastāvigi dot baribu, bet gluži otradi nekā Ričarda kgs. Jo kamēr šis pļāpaja vairak nekā derigs, tamēr Bērents gandrīz neko skaidri neizsacija, bet allaž tikai īsi, nesaprotami jeb tumši šo to piezīmeja, it kā Delfu pareģe*). Varbūt arī ka te deretu piemēram izmaniga kāršu liceja, kas allaž tā "atklāj nākamibas noslēpumus," ka to pie netaisnibas gŗūti pieķert, jo nekad viņa nesacīs, ko iepriekš nevar zinat, bet allaž to, kam janotiek, p. p. jums būs sirdēsti, ceļi, prāvas, jūsu familijā būs slimibas, caur kādu sievieti jums rasies nepatīkumi un t. t. bet kad un kā tas notiks, to krāpniece, zinams, nesaka — tas viņai esot aizliegts izteikt. Apmānitais noslēpumu mekletajs nebūt neapdomā, ka viņš pats to visu tāpat vareja zinat un "papriekš sludinat." Tā tad ari Bērents caur savu noslēpumu pilno izturešanos ļaužu acīs allaž cēlās cenā. Viņš zinaja ļoti pareizi, ka ļaužu bars grib, lai to māna. Un tāds darbs jau visai viegls. Kas Bērentam nekaiteja, uz tik vieglu vīzi iegūties slavu un garigu varu pār tūkstošiem! Ztrādat viņam nebūt nevajadzeja, jo viņa "Malienes Avizi" rakstija citi, protams, kā katram deguns bija audzis. Un lai lasitaji šos raibumus nepamanitu, tad Bērents savu slinkumu un gara vājibu apklāja ar aizbildinašanos, ka brīvai publikai vajagot brīvi savas. domas izsacit. Taisnibu sakot, viņš nejēdza, kuŗš viņam iesūtitais raksts derigs, kuŗš nederigs. "Labus rakstus atzīs publika un nederigus rakstus atkal tiesās publika" — tas bija Bērenta redakcijas jājamais zirgs un to viņš jāja, līdz tas pakrita. Vārdi: "redaktora kritika" viņa vārdnicā nestāveja. —

Lai lasitajiem jo skaidraki būtu izprotams, kā tādas būšanas jeb nebūšanas Malienē vareja pastāvet, tad par šis mīļās "Dieva zemites" sadzīvi pasniegsim kādas īsas ziņas.

__________

*) Delfu pareģe. Vecie Grieķi un viņu kaimiņi, kad tiem valsts un sadzīves lietās kāda padoma jeb atbildes par nezinamo nākamibu vajadzeja, pie pareges jeb Appollona priesterienes Delfos sūtija, tur vajadzigo atbildi jeb padomu prasidami.

Kā visās zemēs vecajā Eiropā, tā ari Malienē priekš gadu simteņiem ieveda kristigo ticibu, un kā vecos laikos citur, tā ari Malienē Kristus mīlestibas baušļu pasludinataji palika par atgriezto kungiem un valdniekiem. Tādā vīzē Maleniešu jūgs palika allaž jo gŗūtaks, līdz beidzot Ziemeļu spēcigais ērglis viņus apžēloja un ņēma savā paspārnē. Pēc vairak gadu simteņu verdzibas viņi kļuva brīvi, un tanī laikā, kad mūsu romans iesākas, viņiem jau bija pagastu pašvaldibas un māju pārdošanas likumi, caur kuŗiem jau senak dotā brīviba dabuja īstenos pamatus. Bet laužu prāts vēl snauda saldā gara miegā un tikai retis kur bija pamodies. Viņu abi laikraksti vairak kopa ticibu un ļaužu sirdis, nekā prātu, un tadēļ trešo laikrakstu, "Malienes Avizi," kas uz savu karogu bija rakstijis brīprātibu, visā Malienē sagaidija un apsveicinaja ar īpašu prieku un lielām ceribam, kuŗas Bērenta kgs jau izskaidrotā vīzē prata uzturet, jebšu ne piepildit.

Vitalvu Jānis visas šīs sadzīves būšanas pazina it labi, bet viņam līdz šim nebija iemesla, pie klajas dzīves piedalities. Vienkārt viņš bija uzaudzis pagastā, ko tik mīļš un taisns kungs, kā vecais Ziedoņu muižas lielskungs valdija, otrkārt viņš, kā lasitajs jau zina, savā muižiņā dzīvoja tik mierigi un laimigi, kā labaki nevareja gribet. Cik viņš savās mājās un to apkārtnē laba vareja darit, tik viņš darija un ar to cereja savu pienākumu izpildijis. Ričarda un Bērenta apciemošana šo mierigo un laimigo dzīvi spēji un lieliskām pārvērta.

Pēc šiem īsiem izskaidrojumiem varesim doties atpakaļ uz Palejas zāli, kur Ričards un Bērents savu teicamo apņemšanos izpildija.

"Neļaunojaties, Ričarda kgs, ka es jūs nesaprotu un nespēju jums līdzi pacelties tik augsti pār mūsu tagadejām būšanam," Vitalva kundze drusciņ ironiski atbildeja uz kādu jauki skanošu, bet tukšu teikumu. "Man ari šķiet, ka mēs savus kaimiņus traucejam, tik dikti runadami. Klausisimies labak, ko mana māsa Milda triec ar Bērenta kungu."

"Kā jūs tik pavēliet, cien. lielmāte," Ričarda kgs palocidamies vispadevigi atbildeja.

"Vaj ziniet, Ričarda kgs, atstāsim jau to "lielmāti." Es esmu Maleniete, Ziedoņu Sudmalnieka meita un mans vīrs tāpat ir Maleniets un zemkopis — ko mēs ar tādiem augstu kārtu ērmiem lai iesākam!" Laima drusciņ skarbi atteica.

"Gods un augstcieniba, kam tie nākas!" Ričarda kgs liekuligi atbildeja. "Vijolite ir puķite, kas slēpjas zālē, bet tadēļ ta nav mazak cienijama nekā roze, kas gan visiem redzot zied, bet tik mīligu un jauku smaržu neizdod, kā pazemigā vijolite."

Laima drusciņ saŗauca pieri un savieba lūpas, bet neka neatbildeja.

Pa tam Milda rāvās ar Maleniešu "attīstibas biedribas" prezidenta kungu.

"Pareizi," viņa sakarsusēs sacija, "lasitajiem būs savas domas brīvi izsacit un viņu raksti brīvprātigā laikrakstā jauzņem. Bet kad cien. redaktora kungs it nekad neizsaka savas domas, kamdēļ viņš tād ir redaktors? Vaj tamdēļ, lai savu vārdu ik nedeļas liek nodrukat? Vaj tamdēļ, lai korekturas izlasa? Tu mīļais Dievs! Mana citreizejā skolotaja, ģimnazijas vecā direktrise, priekš divi gadiem atpakaļ sarakstija grāmatu par bērnu audzinašanu. Jūs to tak pazīstiet?"

"Redaktoram jau japazīst it visas grāmatas, kas mūsu guberņās iznāk," Bērents ar Delfu noslēpumu pilnu vaigu atbildeja.

"Jauki, tā es ari domaju. Jūs tak vēl atminaties ta teikuma šinī grāmatā, ka augstako kārtu bērni allaž esot vairak apdāvinati, nekā zemu ļaužu bērni?"

Bērents apdomajās. Pēc kāda pailga brīža viņš atbildeja: "Ja, ko visu nesaraksta un kas viss nav jalasa!"

Milda smīneja. Līdz šim viņa Bērenta kungu šo daudzinato vīru un Maleniešu aplaimotaju, allaž vēl bija redzejusi defensivā, t. i. atturoties, atgaiņajoties, bet vēl viņa neviena vārdiņa no ta nebija dzirdejusi, kas būtu liecinajis, ka tas nāk no vīra, kas zin, ko viņš grib, pēc ka viņš dzenas.

"Manis dēļ lai paliek," viņa piezīmeja. "Šo grāmatu es tik tadēļ piemineju, ka tās sarakstitaja, vecā direktrise, korekturas nebūt nelasija, bet to uzticeja citiem. No ta es atzīstu, ka avize, kuŗas redakcija it neka cita nedara, kā tikai korekturu lasa, ir laiviņa bez airetaja. Kas tad mums no "Malienes Avizes" sagaidams? Un tiešam es neprotu, ka jūs tādu rakstu, kā šis, varejāt uzņemt bez pārtaisišanas, bez piezīmejuma no redakcijas puses! Gluži neviļus es dabuju zinat, ka to kāds Ziedoņu pagasta skolnieks sacerejis. Tas nu būtu alga viena, kas rakstijis, bet taču uz to jalūko, kas un kā rakstits. Redziet, šo teikumu," Milda, "Malienes Avizes" jaunako numuru paņēmusi, lasija: "Maleniešiem jadodas uz priekšu ar sekmi caur patriotismu uz gaismu un attīstibas stāvokli, kuŗus citas kulturas tautas jau sen bauda, bet kamēr verdzibas gars viņus saistīs deviņiem zēģeļiem pie 700 pagātnes, tamēr liktens mums šo metamorfozi neliks iegaumet, jo visa attīstiba atkarajas no patriotigiem centieniem, kas ir tautu ceļa rāditajs pie krusta ceļu ceļa jūtam." "Sakiet jele, Bērenta kungs, vaj tāds teikums, kas nevien domu kārtibas, bet ari valodas ziņā katram prātigam lasitajam ir kā dūris uz acim jeb kā pliķis gar ausi — vaj tāds briesmigs teikums der "Malienes Avizē," vaj jebkuŗa redakcija to var izlaist nepārtaisijusi, vaj pavisam neizdzēsusi!"

"Zinams, visi nevar būt redaktori," Bērents rupji atbildeja, domadams, ka viņš ļoti izmanigi un gudri atbildejis, bet Milda stipri nosarka. Tādas gara trulibas viņa taču no šīs avizes redaktora nebija sagaidijusi! Laima, iekšķigi uz Ričarda kgu sadusmojusēs, klausijās ļoti neuzmanigi un tadēļ Mildas vārdus īsteni neizprata. Ne tā Ričards. Tas bija visu skaidri dzirdejis un ātri apķēra, ka viņa "Mozus" jau tā sakot ar pirmo soli šinī familijā ar saviem Delfu noslēpumiem bija muļķibu padarijis, ko tikai ar lielu izveicibu vareja atkal iznīcinat jeb apklāt. Patlaban viņš gribeja sava ceļa un likteņa biedri aizstāvet, bet Vitalvs ienāca un līdz ar viņu istabas meita un Irma ar pēcpusdienas kafiju.

Mūsu mīļo trakuliti ieraudzijis, Ričarda kgs aizmirsa Bērentu un "Malienes Avizi." Tādas skuķes ar tādiem kupliem, zeltaiņiem matiem, ar tādu pašapzinigu un nicinadamu seju viņš vēl nebija redzejis! Un pie tam lāga nevareja zinat, vaj viņa jau bērnibas sliegsni pārkāpusi jeb vēl bērna kurpēs, viņas augums bija smuidrs, pilnigs un viņas īsos bērna svārkus Ričardam nebija vaļas ieraudzit. Tikai kad Vitalvs savu jaunako svaini abiem kungiem stādija priekšā, Ričards atmodās no savas pārsteigšanās miega. Kā pats par sevi protams, viņš tureja par savu pienākumu, Irmai izsacit dažas glaimošanas, bet ta tādus jokus nesaprata.

"Hurā, jaunkundze, kas jums par matiem!" viņš pacēlies un Irmai draudzigi roku sniegdams apbrīnoja. "Kad ar jums iet pastaigaties un lietus uznāk, tad širmja nebūt nevajaga, jo kur nabaga grēciniekam gan būtu drošaka un jaukaka patversme, nekā apakcš tik skaista eņģeļa kuplās zelta rotas."

Tikai acumirkli Irma uzlūkoja nekaunigo glaimotaju, tad viņa rāmi un apdomigi atbildeja:

"Ja jūs, Ričarda kgs, manus matus dēvejiet par zelta rotu un sevi par nabaga grēcinieku, tad jūs darisiet ļoti prātigi, kad ņemsiet lietus širmi līdza".

Ši atbilde sacēla vispārigus smieklus. Pat Bērents netureja par kaunu, uz sava Arona rēķinuma smieties. Tikai Ričards nesmējās, viņa pašmīliba bija dziļi aizkārta, turklāt no skuķes, jo piepeši viņš bija ieraudzijis, ka Irma vēl valkā īsus meiteņu svārkus. Tādas atraidišanas viņš vēl nekad nebija piedzīvojis. Kas viņš tagad bija visu šo mācito cilveku priekšā! Irmas, bērna joks — viņš, Ričarda kgs, "attīstibas biedribas" viceprezidents un t. t.! "Man žēl šīs nabaga meitenites," viņš pie sevis domaja, "bet neko darit, viņai jadod māciba, lai turpmak sargajas ar vīriem ielaisties tādā kaŗā".

"Neņemiet ļaunā," viņš lēni, bet asi zoboja, "neņemiet ļaunā, cien. Irmas kundze, ka es jūsu matiem novēleju izlietašanu, kas jums nepatīk. Es labošos. Jūs tak klasē būsit mācijusēs, ka citreizejās Romas sievietes savus kuplos matus labprāt upureja tēvijas aizstāvešanai, jo kad viņu kaŗeivjiem pietrūka stopu stīgas, tad Romietes nogrieza savus matus un no tiem vija stopu stīgas. Ko domajiet, Irmas kundze, kad mūsu dārgā Maliene būtu tādās pat briesmās, tad jūs tak savu zelta rotu, savus apbrīnojamus matus, tāpat kā Romietes labprāt upuretu tēvijai?"

Ričards nešaubijās, ka šāviens Irmas patstāvibu gŗūti ievainos, bet viņam šodien nebija un nebija laimes!

"Protams," Irma ātri atbildeja, "ka es tādai jeb tai līdzigai vajadzibai savus matus drīzak upuretu, nekā tos nabaga grēcinieku segam izlietatu. Bet, Ričarda kgs, jūsu piemērs nav laimigi izraudzits, jo mūsu vēsturē stāv gan, ka Kartagas sievas savus matus upureja tēvijas aizstāvešanai, bet nevis, ka to darijušas Romas iedzīvotajas!"

Šoreiz neviens nesmējās, jo visiem bija nepatīkami, ka Ričarda kgs tādu pretvēsturisku misekli bija izrādijis.

"Ak ja, ja — jums taisniba, pardon, Kartaga, Kartaga, ne Roma," viņš nosarcis un stomidamies pārlaboja savu vainu. "Piedodiet, tā ātri runadams — jūs jau maniet, cien. kundzes, ka es ļoti ātri runaju? — es esmu pārrunajies. Zinams, kuŗš mācits cilveks to nezinās! Tikai misešanās no manas puses."

Pēc kafejas kungi izgāja pastaigaties un kundzes gādaja par vakariņam.

"Kas tie par savadiem kungiem, šie "attīstibas biedribas" prezidenti!" Laima pārsteigta jautaja Mildai.

"Tukšas galvas, ģeķiga augstprātiba un — spekulacija," Milda īsi kritiziereja.

"Bet kamlabad viņi mūs apmeklē?" Laima jautaja tālak.

"Spekulacija, — es tev jau teicu. Tie vīri nedara neka bez ziņas — sargā tikai savu Jāni!"

"Vaj tas varetu būt? Augstais Dievs, ko šie "attīstitaji" no mums grib!" Laima nopūtās.

"Ja šis Ričarda kgs par tādu nemācešanu no mūsu direktrises nedabutu krietni uz degunu, tad es negribu ne Irma būt. Un kas šim par daļu gar maniem matiem?" Irma naidigi pārmeta.

"Nelaimigā Irma, mūžigi laicigi tavi mati tev ceļā," Milda atriebās par šīs dienas kritienu dārzā, ko Irma tai bija sagādajusi.

Ričards sajuta, ka viņš Palejā ļoti neizveicigi ieciemojies. Tas vareja izmaitāt visu viņa planu jeb nodomu, un tadēļ viņš apņēmās projam nebraukt, iekam šo savu vainu nebūs izlabojis. Viņš apspieda savu iekšķigo nemieru un izrādijās jautrs kā no iesākuma.

Vakariņas visus savienoja pie galda. Ričards slaveja nama mātes mākslu kukņā, nama tēva alu un vīnu un Palejas laimigo dzīvi. Viņš zinaja, ka šis līdzeklis viņam atvēris daža nama durvis, dažas paviršigas nama mātes vaj jaunkundzes sirdi. Ja viņš būtu zinajis, kāds spriedums šeitan par viņu jau kritis, tad viņš, zinams, šo līdzekli būtu atmetis un izlietajis citu kādu. Bet cilveks nav viszinatajs un daudzreiz tam ne prātā nekrīt, cik ačgarni tas šo jeb to izrunā un padara.

Palejas teicamam vīnam nebija vis mazs nopelns pie Ričarda jautribas, kas arvienu lielakā mērā parādijās, līdz viņš sevi jutās tādā būšanā, kuŗā viņš vismīļak trieca par patriotismu, tēvijas mīlestibu, par uzupurešanos vispārigas labklāšanas labumā un t. t.

"Atļaujiet, cien. kundzes un kungi, ka es šo glāziti tukšoju uz mūsu dārgās tēvijas, uz mūsu mīļo Maleniešu veselibu un augstu laimi!" viņš pacēlies sacija un tad savu glāzi pie citu glāzem piesita.

"Gandrīz es būtu piemirsis jautat, kā tad iet ar jūsu attīstibas biedribu," Vitalvs uz Bērentu pagriezies sacija, caur ko Ričards kļuva atturets no gaŗas runas, uz ko tas visu pēcpusdienu bija sataisijies.

Bērents apdomajās. Ričards bijās, ka viņš atkal par daudz gudri neizrunā un tadēļ sēdeja kā uz adatam. Pēc laba brītiņa Bērents atbildeja:

"Tas ir, kā to lietu ņem. Ta nav tāda biedriba, kā viesigās biedribas jeb klubi, bet tautiska biedriba, kuŗai tautibas dēļ jacīnas, līdz viņa savu mērķi panāk. Visgŗūtakais zinams ir viņas vadoņiem — tiem japacieš naids, nicinašana un pat vajašana — viss tautas labad."

"Ja, tas ir tiesa, viņas vadoņiem jacieš visvairak un, taisnibu sakot, ja nepārspējams patriotisms mani nepārņemtu un nevaditu; ja tautas mīlestiba nesakarsetu manu sirdi un prātu, katru dzīsliņu manās miesās, katru vietiņu manā dvēselē, tad cien. kundzes un kungi, tad es savu gŗūto viceprezidenta amatu sen jau būtu atdevis un labaki kopis savas paša būšanas," Ričards dedzigi sacija.

"Malenieši abiem kungiem būs lielu pateicibu paradā," Milda piezīmeja, un kas viņu uzmanigaki ievēroja, tas ap viņas lūpam pamanija savadu smīnešanu, kas kā paslēpta ironija izlikās.

"Pateicibu? cien. jaunkundze, pateicibu? Vaj tie, kas uzupurejās par mūsu dārgo ticibu vaj par citām vispārigām cilveces mantam, vaj tie izpelnijušies pateicibu! Mēs uz pateicibu neceram, mēs cīnamies par tautu tautas labad un iekš tam pastāv mūsu alga!" Ričards izskaidroja.

"Atļaujiet, kungi, iekš kam tad īsteni pastāv šie cīniņi un kādu mērķi jūsu attīstibas biedriba īsti grib panākt?" Vitalvs jautaja.

Bērents paskatijās uz savu Aronu, it kā to uzaicinadams, lai runā nu. Un Ričards uz šo brīdi jau sen bija gaidijis. Tagad viņa acīs bija pamanams savads spīdums, viņa vaigi bija no vīna sakarseti, viņš zinaja, ka nu visi valodas meniķi būs vaļam un kā varonis, kas savas uzvarešanas pilnigi drošs, viņš pacēlās un uzsāka runat, pirms lēnam, dobjā balsī, tad allaž jo spēcigaki un straujaki, līdz viņš beidzot aizmirsa sevi un savu apkārtni un teica tik dikti un ar tādu paceltu balsu, kā lielās sapulcēs mēdz runat.

"Cienijamā sapulce," viņš beidza savu pagaŗo runu, "mūsu "attīstibas biedriba" ir visas tautas īpašums, augstums un svētums, un viņas vadoņi tautas priesteŗi, kam šis svētums uzticets. Viņa ir tas vienigais organs, caur kuŗu tauta savā starpā var sarunaties, izmainit savus priekus un bēdas. Viņa ir tautas sirds un līdz ar šīs varenās sirds pukstešanu jūt visa tauta. Viņa ir tautas māmulite, kas tautiešus un tautietes kā vista savus cālišus ņem un glabā savos paspārnos. Kas ar Maleniešiem, tas būs ir ar šo biedribu, un kas pret viņu, tas nav Malenietis, tas ir Maleniešu nodevejs! Mani kungi un kundzes! Es esmu pārliecinats, ka jūs tāpat sajūtat, tāpat mīlejat mūsu tautu, tāpat vēlat tai visu labu un ka tikai maza cēloņa vajaga, kas šīs tautiskās jūtas, šo karsto patriotismu modinatu un vaditu pie īstās darbošanās. Un ja man būtu izdevies, jūsu teicamās sirdis uz šo pusi locit, tad es būtu ieguvies visjaukako algu!"

Ričards atkal nosēdās. Viņš bija piekusis. Bērents spēleja ar galda nazi un bija tik auksts un vienaldzigs, it kā viņa Arons būtu stāstijis kādu no saviem "studentu piedzīvojumiem".

"Tas viss ļoti jauki," Vitalvs vīnu ieliedams piezīmeja, "bet kā jūs savu programu praktiski domajiet izlietat, teoretiski tas skan ļoti jauki, to nevar liegt."

"Kad dzīvosim, tad redzesim," Delfu pareģis izskaidroja.

"Nē, nē," viņa Arons nepacietigi piezīmeja, "tā ne, mūsu uzdevums ir, uz katru jautajumu tādās augstās lietās skaidri un plaši atbildet, jo tikai tā mēs šinī svētā attīstibas cīniņā iemantosim allaž jo vairak piekriteju, draugu un kareivju. Redziet, cien. Vitalva kungs, noliegt jau nevar, ka šo teoriju praktiski, ikdienišķā dzīvē izpildit nav viegla lieta un mēs paši dažā ziņā vēl niesam skaidribā, kā tas īsti būtu darams. Bet rokas klēpī turot nekas nenotiks. Mums jamēģina un jo vairak spēku, jo labaki.".

"Tas man atkal par daudz vispārigi runats," Vitalvs sacija. "Ņemsim pa teikumam iz jūsu runas, cik to esmu spējis paturet. P. p. jūsu biedriba esot vienigais vidutajs jeb organs priekš Maleniešu savstarpigās sarunašanās un satikšanās. Cik man zinams, pie jūsu biedribas pieder daži Aģirieši un viņas mērķis ir, gādat par savu biedru tikumu izkopšanu un godigiem priekiem. Kā jūs tad nu domajat visus Maleniešus sadabut apakš šīs "tautas māmulites" spārniem?"

"Viss iesākums ir gŗūts," Ričards atbildeja. "Tad ari mūsu programu nebūs ņemt gluži pēc rakstu burta, bet pēc gara. Man stāv priekš gara acim tauta, kas līdz šim bez jebkuŗa vidutaja. Kā te var modinat tautas garu, garigu patstāvibu? Taču vajaga kādas tautiskas iestādes, kas šo uzdevumu pilda. Mēs esam uzsākuši Aģirā. Pirms šejienes Malenieši javāķ kopā apakš vienas cepures. No ši pulciņa attīstiba un patriotiski centieni izplatisies allaž jo tālak un beidzot sasildīs visus

Maleniešus. Tikai tad mēs ko varam iesākt, kad viņi sevi sajutisies par tautu, citadi viņi tauta nebūt nav. "Malienes Avize" daris savu pienākumu, mūsu patrioti savu, bet šo svēto cīniņu viducis būs un paliks mūsu biedriba un tadēļ ta ir tautas sirds, tautas gaismas avots un tautas māmulite."

"Jūs piemirstat vēl mūsu zinatnibas komisiju," Bērents piezīmeja.

"Ja, zinatnibas komisija, ta gādās par zinatnibu izplatišanu, izspriedīs valodas jautajumus, izdos grāmatas, ļaužu prāta attīstibai derigas, gādās par teatri, ar vārdu sakot: ši komisija ir biedribas augsto nolūku izpilditaja," Ričards iesaucās.

"Tāda komisija var daudz, ļoti daudz strādat, bet vaj ari būs to strādnieku," Vitalvs vēl arvienu tiepās.

"Nu, to jau netrūks. Kad es izdevu "Malienes Avizi," tad daži tāpat šaubijās, vaj tai būs diezgan līdzstrādnieku, un tagad man manuskriptu vezumiem," Bērents apdomigi piezīmeja.

"Ja, vezumiem varbūt, bet kādi tie ir?" Milda jaucās starpā. Abi attīstibas biedribas prezidentu kungi atminejās Mildas iepriekšejā sprieduma par kādu rakstu "M. Av." un cieta klusu. Viņi sargajās no Mildas un strīdos ar to labprāt nebūtu ielaidušies, savu vājibu apzinadamies.

"Labi. Pieņemsim, šai komisijai būs diezgan darba. Viņa strādās uzcītigi, strādās daudz un viņas raksti izplatisies starp Maleniešiem un nesīs labus augļus. Bet viss tas prasa gadu ilgus pūliņus, līdz kādus augļus var pamanit. Vaj tie, kas tagad šo darbu uzņemas, ari izturēs un neapniks, kā tas allaž mēdz notikt, kur kādu lielu lietu tik karsti un dedzigi uzņem? Un ja ši komisija taču pastāvetu un strādatu, tad es tomēr vēl nevaru saprast, kā pati biedriba grib gādat par vispārigu attīstibu, būt Maleniešu tautas māmulite? Ko tad viņa īsteni darīs? Kā viņas locekļi, kas taču visvairak ir strādnieki, dienestļaudis, amatnieki un t. t., satiksies ar visiem Maleniešiem jeb tos "attīstīs," jebšu paši vēl nav diezgan attīstiti? Es esmu no visām pusem dzirdejis, ka jūsu "attīstibas biedribā," tāpat kā visās citās sadraudzigās biedribās, sanāk dancot, biljardu spēlet, alu dzert, lasit, reizem klausities uz dziesmam un apmeklet teatŗa izrādišanas, cik nepilnigas tās ari nebūtu. Tas ir viss. Bet kā uz tādu vīzi attīstīs visu tautu? Vēl ir tas jautajums, vaj tāds biedribas loceklis, kas visus šos rīkojumus pastāvigi apmekletu, pēc 10 gadiem būtu gudraks un labaks, nekā tāds cilveks līdzigā sadzīves kārtā, kas šo laiku pavaditu pats mācidamies, par sevi un savejiem jo rūpigaki gādadams. Man šķiet, ka tādu biedribu izrīkojumi vairak der godigam laika kaveklim, nekā īstai prāta attīstibai. Nemaz negribu liegt, ka caur tādiem viesigiem izrīkojumiem ari var modinat un celt tautisku apziņu un patriotiskas jūtas, ja tos rīko kārtigi un ar apdomu, un labprāt es pieņemu, mani kungi, ka jums šīs vadoņu īpašibas ir pilnā mērā. Bet allaž jūsu pūliņi nāks gandrīz tikai pašas biedribas locekļiem par labu, ja daudz, tad ari dažiem citiem tanī pašā pilsētā, ar kuŗiem viņi bieži satiekas. Bet tādu biedribu nostādit Malienes vidû vaj malā un tad sacit: ta ir tautas sirds, gaismas avots un māmulite — tas man vismazak izliekas pārdroši, un agrak vaj vēlak tāda lielišanās gŗūti atriebsies, jo tauta, redzejusi, ka nav piepildijies, kas tai solits, savai "sirdij" un "māmulitei" it nebūt vairs neticēs."

"Jūs piemirstat tos vispārigos un lieliskos attīstibas darbus, ko mūsu biedriba jau padarijusi. Vaj bez viņas būtu bijuši Maleniešu vispārigie dziesmu svētki, zemkopju sapulce un t. t.?" Bērents jautaja.

"Nemaz nevar sacit, ka šīs sapulces bez jūsu biedribas nebūtu bijušas. Kad kādā tautā zinami garigi spēki diezgan sakrājušies, tad tie meklē darboties un ari darbojas, vaj nu šā, vaj tā. Bez tādiem spēkiem neviena biedriba neka nepaspēj un ari jūsu "attīstibas biedriba" nebūtu spējusi izrīkot dziesmu svētkus, ja Maleniešiem dziedataju nebūtu, nedz ari zemkopju sapulci, ja mūsu zemkopiba vēl būtu bērnu kurpēs. Bet ka abas sapulces ir bez biedribas var izrīkot, par to nav jašaubas, jo visa biedriba taču pie tam nestrādaja, to darija īpaša komiteja un tāda komiteja ari bez biedribas domajama. Bet pieņemsim, ka minetie izrīkojumi tikai caur jūsu biedribu bija izdarami, vaj tad tadēļ ši biedriba jau pelnijusi "tautas māmulites" un "gaismas avota" vārdu? Ari mūsu kaimiņu biedribas rīko tādus un tiem līdzigus svētkus un nevienam nenāk ne prātā, rīkotajus dēvet par gaismas un attīstibas nesejiem vaj vēl par tautas tēviem un citadi. Svētki nobeigušies, izrīkotaji savu pienākumu padarijuši un visi atkal mierigi iet pie darba. Malenieši nu gan dara citadi, viņi ceļ troksni, kur ta nevajaga; viņi sevi uzslavē par "patriotiem" un "krietnakiem tautas dēliem" tādu darbu labad, kas gluži paši par sevi saprotas. Bet vaj tad tas slavejams darbs? Vaj citi par tādu pašpielūgšanu nesmejas? Pēc manām domam jūsu attīstibas biedriba jeb viņas vadoņi daritu labaki, kad vairak strādatu, mazak lielitos un ļaudīs nesaceltu ceribas, kas nav piepildamas. Neļaunojaties, kungi, ka es tik gaiši runaju. Citadi es nevaru, jo tāda nomaldišanās padara akurat to, ko jūs gribat novērst. Nemācitais ļaužu pulks gaida gaididams ceptus baložus no "Maleniešu attīstibas biedribas", bet pats neka vairs nedara priekš savas attīstibas. Tā tautas garigie spēki tiek nomērdeti, viņa pati paliek slābana. Vaj nav zinams, kāda nelaime žīdiem caur tam, ka tie vēl arvienu gaida uz savu pestitaju un aplaimotaju? Labprāt es gribetu zinat, ko jūsu "tautas māmulite" p. p. maniem kalpiem varetu līdzet pie "tautas attīstibas", ja pagastos trūktu skolu un derigu skolotaju, ja tēvi savus bērnus nesūtitu augstskolās? Ko jūsu "tautas māmulites sirdspukstešana" palīdzetu tautai, kad tās saimnieciba ietu atpakaļ, kad viņa ciestu vispārigu postu? Un cik ši savadā māmulite gan ir piepalīdzejusi, lai starp saimniekiem un kalpiem, kungiem un strādniekiem rastos labaka satikšanās? Ticiet man: Malenieši savu "tautas māmuliti" Aģirā tikko ta vārda dēļ pazīst, viņas gaismas avota spēku, viņas mātes spārnus un sirdi tie ne pazīst, nedz sajūt."

Šie neapgāžamie izskaidrojumi padarija ļoti dažadu iespaidu šinī mazajā pulciņā. Kamēr Irma spītigi skatijās uz savu ienaidnieku Ričardu un Mildas acis priekā laistijās, ka viņas svainis tik gaiši un droši abiem "attīstibas biedribas" prezidentu kungiem bija sacijis, kas tiem sakams, kurpretim Laima atkal priecajās, ka Jānis jau iepriekš saraustija viņam nodomatos tīklus, tamēr Ričards lāga nezinaja, vaj viņš sapņo, vaj nomodā. Tik skaidri un gaiši viņa sirdī un "attīstibas biedribas" vadoņu spēles kārtīs vēl neviens nebija ieskatijies, kā Vitalvs! Viņš jau nožēloja, ka uz Paleju braucis, te viņam iešāvās prātā cits ceļš, pa kuŗu šim prātniekam majadzeja piekļūt un viņš sava prieka nevareja ne savaldit. Tikai Bērents vēl arvienu sēdeja mierigi un spēleja ar galda nazi, it kā te runatu niekus, gar kuŗiem viņam nav daļas.

"Vitalva kgs," Ričards uzsāka runat, "kas sacitu, ka jums viscaur netaisniba, tas visai alotos. Jau pirmit es teicu, ka mēs esam iesāceji un ka vēl daudz, daudz darba, līdz mēs cik necik nāksim skaidribā un matisim tos augļus, ko mēs no savai biedribai spraustā mērķa ceram. Bet jastrādā un japūlas ir, citadi nekas nenotiek. Varbūt ka mēs alojamies, bet mūsu nodoms ir labs, augsts, un tā tad mēs ari jūsu redzigās acīs ceram atrast, ja ari ne īpašas atzīšanas, tad tak ari smādešanas ne".

"Ne prātā man nav nācis jūs smādet. Es tikai izsaciju, ko es, pats Malenietis būdams, jūsu biedribas lietā sajūtu un atzīstu, un vīram allaž jaizsaka skaidri un gaiši, ko tas domā," Vitalvs atbildeja.

"Tas pareizi," Ričards priecajās, Vitalvam roku sniegdams. "Vīri ar vīriem allaž izlīdzinasies, jo domu dažadiba, kas viņu starpā dažkārt valda, galā ved pie skaidribas. Bet kā būtu, Vitalva kgs, kad jūs ari iestātos mūzu biedribā? Tad jūs paši redzetu, kā mēs strādajam un cenšamies, tad jūs ari varbūt spriestu lēnaki par mūsu vājibam. Bet svarigakā lieta ir ta, ka biedriba un sevišķi mūsu zinatnibas komisija caur jūsu iestāšanos iemantotu teicamu, varenu spēku".

"Iestāties es varu," Vitalvs atbildeja, "bet man būs maz vaļas ar rakstiem nodarboties. Mans zemes īpašums gan nav liels, bet darba taču ir diezgan, līdz to pareifi apkopj un tadēļ man pašam allaž jabūt mājās. Tomēr, cik es varešu, tik pūlešos ari jūsu biedribai par labu".

"Nu, tad es jūs apsveicinu par jaunu biedri un zinatnibas komisijas locekli," Bērents sacija Vitalvam roku sniegdams.

"Manis dēļ — lai esmu jūsu biedris!"

Likās, ka Laimai šis ātrais līgums nepatika, jo viņa uzcēlās un aizbildinajās ar galvas sāpem. Reizā ar viņu ir Milda un Irma atkāpās uz savu dzīvokli, tā ka kungi vien palika. Cik labprāt Ričards citā brīdī ilgaki būtu palicis šo izglītoto, skaisto sieviešu sabiedribā, bet šoreiz tas viņam darija prieku, ka tās tik ātri atvadijās.

Istabas meita vīnu un cigarus nolika zālē un visi trīs kungi nosēdās ap galdu. Jaunu cigaru uzsmēķejis un labu malku vīna baudijis, Ričarda kgs priecigi uzsāka:

"Ar augsti izglītotiem, smalkiem cilvekiem īsts prieks izrunaties par svarigām lietam. Kā es nožēloju, ka senak ar jums, mīļo Vitalva kgs, nebiju iepazinies! Bet ta jau mana paša vaina. Ari jūsu lauksaimniecibu labprāt jo sīkaki būtu redzejis, esmu no tās varenas lietas dzirdejis; bet šodien tas vairs nevar iznākt — ja atvēliet, tad atbraukšu jo izdevigā laikā."

"Jūs man katru brīdi būsiet mīļi viesi," Vitalvs laipni atbildeja.

"Pateicos! Bet priekš tam mēs tak redzesimies Aģirā?"

"Es braukšu aizparītu uz Aģiru, tad man tur darišanas."

"Aizparītu? Tas jau ļoti jauki, tad mums biedribā ir zinatnibas komisijas un runas vīru sēdešana un pēc tam jautajumu vakars. Kad jūs tad mūs pagodinatu ar savu klātbūšanu, tad jūs mūs redzetu pilnā darbā," Ričards sacija.

"Ja vien iespēšu, tad būšu," Vitalvs apsolijās.

Vēl šo to parunajuši ari Aģirieši aizbrauca.

__________ Pēc viesu aizbraukšanas Vitalvs sevī juta savadu nemieru. Velti viņš nopūlejās mekledams pēc cēloņa. Viss, ko viņš šodien bija runajis, nāca iz viņa dziļakās pārliecinašanās un tomēr viņš tagad vēlejās, ka to nebūtu runajis. "Vaj es šos šķībgalvjus atgriezišu," viņš domaja, "un kas man daļas gar viņu vējam līdzigiem mērķiem. Visu savu mūžu es esmu mācijies, strādajis un cik spēdams saviem līdzcilvekiem labu darijis. Ar Dieva palīgu man izdevies dibinat mīļu familiju, dzīvei likt drošus pamatus. Mierigi un priecigi, bez sirdēstiem un rūpem es līdz šim te esmu pūlejies un dzīvojis — nu vējš atdzen šos "attīstibas praviešus" un manam mieram piepeši ir beigas!"

Viņš ķēra pie savas pieres, it kā tur gribedams padomu un apmierinašanu atrast; bet velti. "Kas tas tik var būt," viņš atkal runaja pie sevis. "Ļauna es tak neka niesmu padarijis. Jeb vaj tas ir ļauns darbs, ka es apsolijos par biedri iestāties? Es tak atkal varu izstāties; ja es negribu, tad es nemaz nepiedalos — ko viņi man taču var darit. Bet cik savadi tas Bērents izturejās, kamēr mēs ar Ričardu runajām. Viņš man izrādijās kā lapsas kūmiņš vaj kā nakts pūce, kas mierigi nogaida, līdz laupijums pienāk klāt. Divi reizes es pamaniju viņa ironisko smīnešanu, kamēr es runaju un ta man gāja caur visiem kauliem. Vēlak viņa ģīmis atkal bija tik muļķiski labs, kā arvienu. Un šis Ričards? Es sajutu it labi, ka viņam nepatika mani asie vārdi un tomēr viņš tā savaldijās, bija glums kā zutis un izrādija laipnibu, kur viņš mani būtu vaj saminis. Kas tie par savadiem cilvekiem!"

Tanī brīdī ienāca Laima un Milda. "Paldies Dievam, ka tie reiz projam," Laima ar vieglu sirdi sacija.

"Bet ko tas līdz, zāle vēl tagad ož pēc attīstibas, patriotisma, tautas māmulites un gaismas avota," Irma, kas paklusām bija ienākusi, ātri atbildeja.

"Irma, ej gulet!" Laima pavēleja. Irma paklausija.

"Es nesaprotu, ko tu, Jāni, ar šiem tautas aplaimotajiem tik dziļi ielaidies un tik ātri iegāji viņu tīklos," Milda pārmeta.

"Tīklos?" Vitalvs pārsteigts jautaja. "Ko tu zini no viņu tīkliem?"

"Vaj tu tiešam domā, ka šie vīri par velti, bez īpaša nolūka ņems fūrmani un brauks uz Paleju, kur viņiem neviena pazīstama? Ko tad viņi īsteni gribeja?

Taču vairak it neka, kā tikai tevi dabut savos tīklos. Kādi šie tīkli būs, to es nezinu, viņi jau savus noslēpumus neizpaudis, bet man tā ir ap sirdi, it kā tev būtu jasargajas," Milda atbildeja.

"Man jadod Mildai taisniba," Vitalva kdze piezīmeja.

"Nieki! Viņi aģitierē savas biedribas, Maleniešu labumā, un kamēr viņi to dara īstās robežās, tamēr viņi pārmešanas nepelna," Vitalvs pastrupi atteica. Viņš gan atzina, ka abām kundzem tāds pats iekšķigs nemiers kā viņam, bet viņš bija par lepnu, tām šinī lietā dot taisnibu un tā tad atzīt, ka viņš sevi no abiem gudriniekiem ļāvies pārspēt.

Drīz pēc šīs sarunas visi gāja pie miera, bet Vitalvs pavadija nemierigu nakti. Viņa miegu trauceja šādi, tādi murgi un tikai gaismai austot viņš cieti iemiga.

__________

Paklausisimies ari, ko abi attīstibas biedribas prezidenti uz mājam braucot runā.

"Šodien mums bija gŗūts darbs," Ričards uzsāka, kad Paleja tiem jau bija aiz muguras.

"Kas tad nu bez darba," Bērents vienaldzigi atbilbeja.

"Vaj ziniet, jūs gan ar varetu drusciņ vairak atkņopeties (jo mazak noslēpumu pilns būt), kad mēs esam savā starpā," Ričards iepīkstejās.

"Varetu gan," Bērents zoboja.

"Jupis lai jūsu vietā un vārdā triec līdz plauši nodilst par patriotismu un visām tādām grabažam, kad jūs allaž gribiet strādat uz savu roku. Kas tad man no tam atlec?"

"Nu, nu, Ričarda kgs, ko mūsu attīstibas biedriba gan sacitu, kad ta dabutu zinat, ka viņas viceprezidents patriotismu, mūsu augstako mērķi, sauc par grabažam," Bērents spītigi atbildeja.

"Tas tik vēl trūkst, ka jūs katru vārdiņu, ko savā starpā runajam, atstāstiet visai biedribai!"

"Vaj jau esmu atstāstijis?"

"Velns jums lai tic!"

"Velns ari vēl? Ko sacitu jūsu dvēseļu gans, kad tas no dievbijigā Ričarda kunga un baznicas pērmindeŗa dabutu zinat, ka tas ari prot lādet," Bērents jokojās.

"Man jau pietiek!" Ričards saīdzis iesaucās.

"Oho! Vaj Vitalvs uz jūsu nākošo fabriķi jau kādus tūkstošus zīmejis, ka jums jau pietiek?"

Ričards sarāvās. "Ko jūs ziniet no mana nākošā fabriķa un Vitalva?" viņš ātri jautaja.

"Nu, vaj tad Vitalvs grib dibinat fabriķi un no jums izlūgties aizdevumu? Es domaju, tas taču bija jūsu īstais nolūks, kad mani uzaicinajāt braukt uz Paleju un Vitalvu iegūties priekš biedribas."

"Tā? Un no mana patriotisma un maniem tautiskiem centieniem jūs nenieka neturiet?"

"Patriotisms jau esot grabažas, bet ir grabažas reizam der, kad ko grib apklāt, lai citi neredz," Bērents nežēligi jokojās.

"Negantais, — kadēļ tad jūs braucāt uz Paleju?"

"Kad jūs fūrmanim samaksajat, kadēļ tad es nevaru braukt? Vaļas man taču ir, un es labprāt jūs redzu oriģinallugas izrādot."

"Jūs esat nepaciešams cilveks," Ričards, piepeši apdomajies," jocigā balsī atbildeja. "Slēgsim labak mierus un nejaucaties man starpā, jūs zinat, roka mazgā roku!"

"Slēgsim mierus!" Bērents roku sniegdams noņurdejās.

"Ko jūs domajat no Vitalva? Būs mums labs biedris," Ričards atkal jautaja.

"Būs jau gan, un cik vēl vajadzēs, tik piemācisim," Bērents smīneja.

Aģirā abi šķīrās.

III

Pēc divi dienam Vitalvs aizbrauca uz Aģiru un pieteicās pie meiteņu ģimnazijas priekšnieces jeb direktrises. Ta Vitalvu pazina vēl no Ziedones, kur viņa skolas brīvlaiku pavadija toreiz, kad Vitalvs no ģimnazijas bija pārnācis un dažureiz no vecā lielkunga kļuva ielūgts. Tas viņu ari kungu saeimās bija uzslavejis par krietnu jaunekli un tadēļ vecā direktrise priecajās, viņu pēc tik ilgiem gadiem atkal ieraudzijusi. Ka Vitalvs Irmas svainis, to viņa nezinaja. Kad tas savu vajadzibu bija licis priekšā un pie tam ari visu izteicis, ko Irma par Līziņu un 2. klases skolniecem bija stāstijusi, tad direktrise sacija:

"Irma allaž ir bijusi teicama skolniece un es viņu citām skolniecem mēdzu celt par priekšzīmi, tadēļ man ar ļoti bija žēl, ka viņa beidzamā laikā sāka pret mani nepareizi iztureties un tapēc bija no skolas izslēdzama, jo citadi zustu vispārigā kārtiba. Bet ja tas tiesa, ko Irma jums stāstijusi — un šaubities es nevaru, ka tas tiesa, jo Irma, cik man zinams, vēl nekad nav melojusi — tad, zinams, lieta ir citada, un jebšu viņas nepareizā izturešanās tomēr vēl nav attaisnojama, tad taču aizbildinajama ta ir, un Irmas mīlestiba pret nabaga Līziņu apklāj viņas vainu, kas nav nākusi no ļaunas sirds, bet no aizkaitinata bērna prāta. Kā es toreiz, kad viņu izslēdza, rūgti raudaju, — ticiet man, es raudaju žēlabu asaras — tā es tagad priecajos, ka mana mīļā Irma ir atvainojama. Varbūt, ka stingrā skolas kārtiba pret viņu izsacitā sprieduma pārtaisišanu nepielaiž, bet uz visu vīzi es rūpešos, ka viņa atkal tiek uzņemta, citadi viņa zavā prātā tomēr paturetu domas, ka viņai gŗūta netaisniba notikusi un tas apcietinatu viņas vēl tik mīksto sirdi un no teicama bērna padaritu nelaimigu cilveku. Es tikai nožēloju, ka Irma man tik maz uzticejusi, jo es viņu tureju kā savu bērnu, un bērnišķi viņai bija man pretim nākt. Bet lai nu kā, esiet apmierinati un apmierinajiet ari Irmu. Viņa diezgan cietusi. Nākošu nedeļu viņa droši var atkal nākt skolā, jo es esmu pārliecinata, ka skolotaju konference ar mani būs vienis prātis un šinī lietā īstas mīlestibas bausli turēs augstaki, nekā nedzīvus likuma burtus."

Kad Vitalvs ari bija izstāstijis, kur viņš tagad mīt un kā viņam iet, tad direktrise laipni apsolijās, šovasar kopā ar Irmu aizbraukt uz Paleju, kur viņa bērns būdama reiz jau bijusi. Toreiz viņa no šis jaukās vietas nebūt niesot varejusi šķirties.

"Tad jūs, cien. kundze, gan ar tanī pašā reizā Irmai atvēlesit, savu Līziņu ņemt līdza, jo es domaju, ka ta no viņas sirds nav šķiŗama un tadēļ ar viņu kopā vēl vairak priecasies," Vitalvs smaididams lūdzās.

"Ja, mīļo Vitalva kgs, to es nevien atļauju, bet sevišķi vēlos, jo ir es Irmas draudzeni un bēdu biedreni labprāt redzetu. Labi, tad mēs brauksim visas trīs reizā, ja tik Palejas cienigā mūs laipni uzņem," sirmā kundze jokojās.

Skolotaju konferences spriedums iznāca kā mēs jau zinam — pēc direktrises vārdiem.

Sarunašanās ar ģimnazijas priekšnieci uz Vitalvu padarija tik jauku iespaidu, ka tas visas no "attīstibas biedribas" cien. priekšniecibas priekš pāris dienam viņam padaritās rūpes gluži aizmirsa, un tā tad, vēl dažas citas darišanas nobeidsis, vakarā devās uz šis biedribas māju. Ta bija prāva, lepna ēka, un to uzlūkojot Vitalvs sajuta savadu augstcienibu pret šis biedribas centieniem un nožēloja, ka viņš no tās vadoņiem jele acumirkli tik ļauni domajis. Gan viņam iešāvās prātā, ko Laima un Milda viņam sacija, kad Bērents un Ričards bija aizbraukuši, bet viņš apmierinajās, ka sieviešiem gan gaŗi mati, bet daudzreiz īss padoms.

Priekšistabā biedribas šveiceris saņēma viņa virs drēbes un iedeva viņam zīmi. Otrā istabā cits kāds biedribas sulainis viņam noprasija biedra kārti.

"Man kārtes vēl nav, jo tikai aizvakar es par biedri esmu uzņemts," Vitalvs atbildeja.

"Kā jūs sauc, kas jūs esiet?" sulainis rupji noprasija.

"Es esmu Palejas īpašnieks un mans vārds ir Vitalvs."

"Vitalvs, Vitalvs — Paleja, tādu vārdu es savā mūžā niesmu dzirdejis," sulainis iesaucās, rokas sānos ielikdams un Vitalvu nekaunigi uzlūkodams. Kādā pie sienas pielipinatā papirī ieskatijies, viņš skarbi jautaja: "kad jūs esiet uzņemts?"

"Es jums jau teicu — aizvakar."

"Aizvakar? Oho, tādus vīrus mēs ari pazīstam. Aizvakar nemaz nebija runas vīru sēdešana un par kandidatu jūs nebūt niesiet uzņemts — jūs ar viltu gribat iešmaukt attīstibas biedribā? Ko?

Vitalvam asinis šāvās galvā. It kā nejēga zēnu vaj krāpnieku viņu te, "attīstibas biedribā", bāra derets gans, sulainis, kamēr viņš savās mājās bija kungs, no visiem cienits un mīlets! Bet kas bija darams? Atpakaļ iet, no prasta, rupja tēviņa sevi ļauties izsviest? Tas taču ari nebija darams. Viņš savaldijās un sacija:

"Es esmu te ienācis uz abu prezidentu aicinajumu un ceru, ka ar to pietiks. Ja pēcak izrādisies, ka esmu nepareizi ienācis, tad jau visu dabùs, bet tagad es paģēru, ka man parāditu to cienišanu, ko gan katrs godigs cilveks šeit var sagaidit."

"Ha, ha, ha — mēs redzam, ka jūs vēl esiet ļoti zaļi*), mans kungs," sulainis nekaunigi smējās. "Es gribetu redzet, kāos spēks man, brīvam vīram, gan uzspiedis, katru, kas te ar viltu grib iebāzties, vēl īpaši cienit. Ha, ha, ha, ha."

Vitalvs, bāls vaigā, ne vārda vairs nesacija, bet aizgāja pie šveiceŗa un lūdza, vaj biedribā niesot kāds kārtibas vīrs un vaj viņš to nevarot izsaukt.

"Ir gan, bet es tak nevaru visas drēbes atstāt, kas par tām atbildēs," šveiceris vienaldzigi atteica.

"Es palikšu jūsu vietā, līdz jūs atkal būsit atnākuši."

"Jūs?" šveiceris, Vitalvu it kā kādu bēdigu noziedznieku neticigi uzlūkodams iesaucās.

"Labi. Tad lūgtu savas drēbes," Vitalvs sacija.

"Ja, ja, bet pirms 10 kapeikas!"

Vitalvs samaksaja 10 kap. un patlaban gribeja apģērbties, kad kāds kungs ienāca.

"Neņemiet ļaunā, mans kungs, vaj jūs nebūtu tik laipni, izaicinat šis dienas kārtibas vīru," Vitalvs ienāceju uzrunaja.

Tas viņu aplūkoja un iesaucās:

"Ko, es?! Te jau sulainis, lai tas iet."

"Šiem kungiem nav vaļas," Vitalvs atbildeja.

"Tas nav tiesa, tas kungs melo, kad viņš man būtu teicis, lai es izsaucu kārtibas vīru, tad es to būtu darijis, bet viņš grib ar viltu ielauzties mūsu biedribā un kad es to neļauju, tad šis mani vēl apsūdzēs," sulainis nikni iesaucās.

*) Nepareizi tulkotais Vācu vārds "grun", ka derigaki tulkot ar "jauniņš."

Tas kungs, kas nupat bija ienācis, Vitalvu atkal stingri uzlūkoja un tad tāpat kā biedru kārtes noprasitajs jautaja pēc viņa vārda un dzīves kārtas. Vitalvam pa otram lāgam bija jaizskaidro, kas viņš ir; pēc tam drīz iznāca tās dienas kārtibas vīrs, biljarda nūju rokā. Tas bija plecigs vīrs ar biezu, pilnu bārzdu.

"Ko jūs vēlaties?" viņš paskarbi jautaja.

Vitalvam pa trešam lāgam atkal viss bija jastāsta no gala.

"Ak tā, tad Bērenta un Ričarda kungi jūs nu tik grib par biedru kandidatu uzdot, bet vēl nav uzdevuši. Es saprotu. Tad jums jasamaksā 15 kap. un jūs šoreiz variet ienākt," kārtibas vīrs izskaidroja un gribeja aiziet.

"Bet kam es tos 15 kap. lai maksaju," Vitalvs jautaja.

"Tas taču saprotams, ka sulainim jamaksā, jo tam ievesto viesu grāmata. To sacijis kārtibas vīrs aizgāja biljardu spēlet

Vitalvs atkal nolika virsdrēbes un uzlika 15 kap. uz galdu, pie kuŗa sulainis sēdeja.

"Kas ta par naudu?" šis ar necienibu uzprasija.

"Jūs tak dzirdejāt, ka kārtibas vīrs man to lika iemaksat?"

"Ak tā. Kā vārds un dzīves kārta?"

"Ir to jūs jau zinat."

"Man nekas nav jazin, bet jums jauzdod vārds, lai to varu ierakstit grāmatā."

"Mans vārds ir Vitalvs —"

"Priekšvārds?"

"Nē, familijas vārds!"

"Pamilija? Kas tas ir? Pie mums sauc par cilti jeb ģimeni, ko puskoka lēceji dēvē par pamiliju. Alzo Vitalvs ir jūsu pa—mi—li—jas vārds, kā tad krustits vārds?"

"Jānis Vitalvs ir mans pilnais vārds."

"Tā, tā, vāciski. Pie mums sacitu Vitalvu Jānis. Bet vaj tad visus izmācisi. Kāda dzīves kārta?"

"Es esmu Palejas muižas īpašnieks."

"Kas par Paleju? Sakiet skaidraki!"

"Paleja ir muiža — netālu no Aģiras."

"Tā, tā — būs gan īsta muiža. Vaj tik nebūs kāda maza mājiņa? Kas te ienāk, tie allaž ir dzimtskungi, bet kas no šejienes iziet jeb tiek — — — nu, gan jau redzesim, tiem nav ne mājiņu. Un tie kungu laiki ir beigti un tie puskoku lēceju laiki ari, te ir tikai brīvi vīri un patrioti."

Vitalvs šos beidzamos vārdus vairs nedzirdeja, jo viņš steidzās uz biedribas sanākšanas telpam. Pie gaŗa galda sēdeja kādi 10 jauni cilveki, to starpā divi laucinieki un dzēra alu un pa starpam dziedaja no brīvibas, tautas dēliem, saules meitam, kumeliņiem, miestiņa un citiem "tautas māmulites" svētumiem. Sānu istabā pie divi biljardiem kāva kaula bumbas, pie bufetes bija nosēdušies pārs veču un trieca ar bufetes valdnieci. Vitalvs apsēdās pie gaŗā galda kādā tukšā stūrī. Viņam bija ap dūšu, it kā viņš vairs nebūtu tas pats Vitalvs, bet dziļi pazemots, apgānits un no labaku cilveku sabiedribas izstumts radijums. Piepeši viņa uzmanibu locija uz sevi troksniga saruna starp alus dzērajiem. Abi laucinieki savā starpā bija runajuši vāciski un viņu Aģiras biedri nu viņus zoboja par puskoka lēcejiem un Vācu "spijoniem." Tādu nicinašanu nevaredami paciest un tāpat ari alu stipri baudijuši, abi laucinieki sāka pretoties un tādu izturešanos nosaukt par varas darbiem un goda laupišanu. Ar to uguns bija ielaists pakulās.

"Ko, jūs Vācu kalpi, jūs mūsu "attīstibas biedribu" lamasit par varmāci un laupitaju? Ko?"

Tā nu Aģirieši bļāva cits aiz cita un bāzās lauciniekiem virsû. Šie bija uzlēkušies stāvus un taisijās virzities ārā, bet velti, jo viņu pretinieki tiem stājās ceļā. Tanī brīdī iznāca biljarda spēletaji un līdz ar tiem ari kārtibas vīrs, savu biljarda nūju allaž rokā turedams.

"Cienijami kungi, lūgtu nedariet tādu troksni," viņš lūdza, bet bez sekmes, jo laucinieku pretinieki bļāva un plosijās, it kā prāta vairs nebūtu. Beidzot izdevās mieru panākt un kārtibas vīrs nu mekleja pēc trokšņa cēloņa. Aģirieši lauciniekus apsūdzeja, tie esot nicinajuši Maleniešu un uzteikuši vācu valodu, biedribu nosaukuši par laupitaju un slepkavu bedri un tā visus aizkaiti najuši. Kad apvainotie gribeja attaisnoties, tad viņu pretinieki viens par otru brēca: tas ir melots, tie ir meli, tie ir prasti meli un tā pr. Beidzot kārtibas vīrs lauciniekus raidija ārā un solijās tos apsūdzet par miera traucešanu un biedribas goda laupišanu. Kad viņi ar šādu spriedumu nebija mierā, tad kārtibas vīrs solijās tos ar policiju likt izsviest.

Vitalvs ticeja, ka viņš sapņo. Tādas lietas vareja notikt daudzinatā "attīstibas biedribā" Redzedams, ka lauciniekiem notiek pārestiba un ka viņi nespēj sevi aizstāvet, viņš tureja par savu pienākumu, pat neuzaicinats izdot taisnu liecibu un visu notikumu galu no gala izstāstit— Viņš pacēlās, aizgāja pie kārtibas vīra un sacija:

"Jūs gan atļausit, lai izteicu, kā šis strīds iesākās. Mierigi pie galda sēdedams, es visu dzirdeju un redzeju."

Tanī brīdī biedribas sulainis aizgāja pie apdraudeto laucinieku pretiniekiem un tiem ko iečuksteja ausī.

"Tas gan var būt, ka jūs visu esiet redzejuši un dzirdejuši, bet no jums jau liecibas neviens neprasa," kārtibas vīrs parupji atbildeja.

"Kas tas par liecinieku!" nu sauca iz Aģiriešu bara.

"Vaj viņam tik tiesiba, mūsu biedribā ienākt?"

"Ārā ar viņu, ārā ar puskoka lēceju!" tā tagad atskaneja no malu malam un Dievs zin, kas būtu noticis, ja tanī acumirklī nebūtu Ričards, biedribas viceprezidents, ienācis.

"Kungi, kungi, kas tas par troksni, apžēlojaties!" viņš jau nākot mierinaja. Trokšņa cēleji nu drusciņ sarāvās, bet vēl arvienu nevareja apmierinaties, viņi paģēreja, lai abus lauciniekus un Vitalvu izraida no biedribas.

"Kas te bijis?" Ričards jautaja, uz kam kārtibas vīrs izskaidroja, ka abi laucinieki esot iedzērušies un lamajuši biedribu par laupitaju un slepkavu bedri, tadēļ tie citi tā sadusmojušies.

"Nu re, mīļie tautieši, kadēļ tad jūs mūsu tautas māmuliti tā lamajiet? Jums taču ir sirds, jūs taču esiet krietni tautas dēli un patrioti, citadi jūs te tak ne nāktu — kā ta jūs tā niciniet to dārgo vietiņu, kas visiem Maleniešiem svēta?" viceprezidenta kgs ar žēlu balsi jautaja.

"To mēs nebūt niesam darijuši, mēs biedribas vārdu niesam ne mutē ņēmuši —"

"Vaj tad šis vārds tik nejauks un netīrs, ka ta ne mutē nevar ņemt?" kāds Aģiriets iesaucās. "Tas vien jau pierāda, ko šie vīri no mūsu biedribas tura."

"Nu tad mēs biedribas vārda niesam ne minejuši," laucinieki, no visām pusem iebaiditi, mēģinaja savu lielo grēku izdeldet. "Tikai pāris vārdiņu mēs savā starpā parunajām vāciski un tamdēļ vien tas strīdus sākās."

"Tie ir meli!"

"Tas ir melots!"

"Tie ir nekaunigi meli!" tā atkal no malu malam atskaneja. "Viņi nicinaja Maleniešu un uzteica Vācu valodu, un kad mēs ar to nebijām mierā, tad viņi biedribu lamaja par laupitaju un slepkavu bedri."

"Ak Tu visaugstais Dievs, vaj Tu atļauj, ka mums uzkrauj tādu netaisnibu!" viens no lauciniekiem, no bailem dzērumu izsvīdis, tagad vaimanaja, par ko vispārigi smiekli sacēlās.

"Te, šis kungs zin visu, lai tas saka," otrais laucinieks rādija uz Vitalvu.

"To mēs par liecinieku nepieņemam," Aģirieši gandrīz vienbalsigi iesaucās.

Tikai tagad Ričards ievēroja Vitalvu, kas atkal pie galda bija nosēdies un gaidija, kas galā iznāks.

"Jūs!" Ričards iesaucās, Vitalvu ieraudzijis un tam roku sniegdams un kratidams, it kā tas apsveicinatu brāli, kas pazudis un nu reiz pārnācis. "Cik nepatīkami man, ka jums ar pirmo soli mūsu mīļā attīstibas biedribā japiedzīvo tāds nepatīkams atgadijums, Bet piedodiet, mīļo Vitalva kgs, misešanās jau it visur var gadities, un šeit, man liekas, ari tikai misešanās šos teicamos patriotus un brīvibas izkaŗotajus būs sakarsejusi, tadēļ es ceru, ka visi kungi atkal salīgs mierus un tā pierādis, ka mēs tiešam esam Maleniešu svētumu priesteŗi un gaismas avota uzturetaji. Kungi," Ričards iesaucās, visiem strīdniekiem roku sniegdams, "kā es, jūsu otrais prezidents, jums brāligi sniedzu roku, tā ari jūs gan savā starpā izlīgsiet un strīdu nobeigsiet!"

"Nieki, šiem diviem tēviņiem vajaga sukas, tie ir Vācu spijoni," kāds Aģiriets brēca un viņa biedri sauca kā ārprātā:

"Ja, ja, sukas — ārā ar Vācu spijoniem, prom ar puskoka lēcejiem!"

Ričards bija izsamisis, jo ari kārtibas vīrs turejās uz savu reiz izsacito spriedumu un paģēreja, lai lauciniekus izraida. "Mīļie tautieši!" viņš ar paceltu balsi lauciniekus uzrunaja, "vox populi, vox Dei, jeb Maleniešu valodā: tautas balss, Dieva balss! Jūs redziet, ka Maleniešu krietnakie dēli ir sadumpojušies, ka jūs pārsteigdamies aizņēmuši mūsu tautas svētumu, mūsu dārgo attīstibas biedribu; šo vareno tautas balsi es nespēju un nedrīkstu apspiest, jo tamlīdz es apspiestu tautas brīvibu, tadēļ — es jūs no sirds lūdzu, mani mīļie (un pie tam viņš abus lauciniekus apkampa un bučoja), atkāpjaties ar labu, tā viss strīds beigsies."

Aģirieši sauca: "Lai dzīvo Ričarda kungs, Maleniešu pirmais varonis, hurā!" un laucinieki pa tam aizšmauca.

"Lai šēligais Dievs mūs pasargē no daudzinatās Maleniešu attīstibas biedribas un viņas liekuligiem un netaisniem vadoņiem," viens no lauciniekiem uzsāka, kad tie beidzot bija uz ielas.

"Vēl uz savu miršanas gultu es saviem bērniem piekodinašu, lai tie sargajas no šis briesmigās "tautas māmulites", jo kas tikai tās tuvumā nāk un nav liekulis, tas ir nožēlojams cilveks," otrais iepīkstejās.

Tā atviegloja savu aizkaitinato sirdi abi zemnieki, kas ticibas un ceribas pilni jūdzem tālu bija braukuši, sasildities "tautas māmulites" paspārnī, smelties gaismu no "Maleniešu gaismas avota".

Vitalvam visi ši vakara notikumi tā rieba, ka tas tūdaļ gribeja aiziet, sevi ar nevaļu aizbildinadamies, bet Ričards un Bērents, kas pa tam ari bija atnācis, viņu tik mīļi un pacietigi lūdza, lai jel paliekot uz zinatnibas komisijas un runas vīru sapulcem un uz jautajumu vakaru, ka viņš beidzot ari palika, gribedams redzet, kā tad "tautas svētuma priesteŗi" paši izturesies.

"Man ļoti žēl," Ričards atkal aizbildinajās, kad tas kopā ar Vitalvu un Bērentu gaŗā galda galā bija nosēdies, "man ļoti žēl, ka jums bija jabūt par liecinieku tādiem nepatīkamiem misekļiem. Bet to jūs taču, cien. Vitalva kgs, neliegsiet, ka es savu pienākumu ar īstu tautas mīlestibu izpildiju. Ja, kad es tikai savu sirdi varetu parādit, tad jūs pārliecinatos, ar kādu dziļu nopietnibu es uzlūkoiu mūsu tautas lietu!"

Vitalvs gribeja ko atbildet, bet "tautas māmulites krietnakie dēli rāva vaļam "Iz brīvas krūts" un "Pūt, vējiņi, dzen laiviņu," tā ka runataji viens otra vairs nevareja sadzirdet.

Kad šis troksnis bija nobeidzies, tad prezidenta kgs sacija:

"Nu ir zinatnibas komisijas sēdešana" un šis komisijas locekļi devās uz tā saukto priekšniecibas istabu. Bērents te nosēdās pie galda priekšnieka vietā un paskandinajis visai nopietni pasludinaja:

"Zinatnibas komisija ir atklāta".

Visi palika klusu, gaidot, ko prezidenta kungs tāļak sacis.

"Ak, pardon, mani kungi, es visus savus papirus esmu mājās piemirsis, tūlit es būšu atpakaļ," viņš iesaucās un atkal aizgāja.

"Brīnumi nav vis," "Dienestnieku Avizes" redaktors Indriķis zoboja, "jo man tas ari reiz atgadijies, es braucu uz baznicu un tikai pusceļā atcerejos, ka zirgs nav aizjūgts."

Nerimstošus smieklus šis joks sacēla, pat nopietnajam Vitalvam bija jasmejas.

"Kungi, lūgtu nepiemirstat, ka komisijas sēdešana atklāta un ka es esmu viceprezidents, kam sapulces vadišana pienākas, kad prezidenta nav klāt. Es izlūgtos vairak cienišanas, nekā Indriķa kungs nupat parādijis!" Ričards nopietni sacija.

"Jūs tak ziniet, kungi," Indriķis atbildeju, "ka es esmu "Dienestnieku Avizes" redaktors, kuŗa pirmais pienākums taču tas ir, dienestniekus mācit, ka tiem allaž vairak savi kungi jacienī. Un ka es šo savu pienākumu pareizi izpildu, to jau pierāda tas, ka cienišana un pasemiba palikuzi par vispārigu kaiti, kas ari attīstibas biedribas locekļiem pielipusi. Ja nu man kāds pārmet cienišanas trūkumu, tad tad ir tikpat, kā kad lapsas kūmiņam kāds pārmestu, ka tam trūkstot viltibas un liekulibas".

Ši asā satira sacēla vēl vairak smieklu. Ričarda kgs sevi jutās dziļi, varbūt nāvigi ievainotu, jo viņš nešaubijās, ka Indriķis viņu salīdzinajis ar viltigo un liekuligo kūmiņu, tadēļ viņš komisiju atcēla, līdz pats prezidents atnākšot.

Cik maz nu Vitalvam patika Ričarda ērmotā izturešanās, tik daudz viņam turpretim patika Indriķa veselais prāts un humors. Viņam likās, ka šis vīrs šeit ir tas vienigais, kas "tautas māmulites krietnako dēlu attīstibas darbus" prot vērtet pēc viņu īstā mēra un jau sen atzinis, ka tie kumediņus izrādidami lielas pārlabot visu Malienes tautu. Vitalvs apsēdās pie avižu galda, kamēr citi aizgāja pie gaŗā galda, kur "Maleniešu ceribas pilnā jaunā audze" vēl arvienu dzēra miestiņu un dziedaja no brīvibas, zeltenitem, tautas dēliem, kumeliņiem un t. t. "Dienestnieku Avizes" redaktors no Vitalva jau senak šo to, bet allaž tikai labu bija dzirdejis. It neviļus viņš šovakar bija paskatijies ievesto viesu grāmatā un tur ieraudzijis Vitalva vārdu, tadēļ viņš ari it ātri dabuja zinat, ka tas kungs, kas pie avižu galda sēd, ir Palejas dzimtskungs.

"Neņemiet ļaunā, ja varbūt trauceju," Indriķis uzrunaja Vitalvu. "Man šķiet, ka jums mūsu attīstibas biedribā gaŗš laiks — ja atļaujat, jums to labprāt paīsinašu. Mans vārds ir, kā jau mūsu zinatnibas komisijā dzirdejāt, Indriķis."

"Vitalvs no Palejas," uzrunatais pieceldamies un Indriķim roku sniegdams atbildeja. "Jūs mani nebūt netraucejat, jo visi šie laikraksti man ari mājās ir, ari jūsu avize. Es nožēloju, ka jūsu prezidenta kungi mūs ātraki nav iepazīstinajuši — taisnibu sakot es, šeit svešnieks būdams, sevi jūtos kā nelūgtu viesi un tadēļ man visai mīļi, ka mēs paši iepazīstinamies."

"Ja, ko lai dara, mēs satīstam un attīstam tautu un paši vēl neprotam dzīves abeci," Indriķis nopietni atbildeja, bet Vitalvam, gribošam, negribošam, bija gardi jasmejas. —

"Vaj zinat, Vitalva kgs, kad jūs par visiem jokiem, kas attīstibas biedribai izsprūk, gribat smieties, tad jūs no smiešanās vairs nekļūsit ārā," Indriķis tāpat nopietni piezīmeja un tad sacija:

"Ko domajat, Vitalva kgs, vaj nederetu kāda ceļa kāja? Kad mūsu prezidenta kgs atnāks, tad būs smagi spriedumi — par Maleniešu ortografiju, par jaunu drukatavu un par tam, vaj es esmu izbungajams no zinatnibas komisijas vaj ne? Un uz tādiem smagiem darbiem krietni jaspēcinajas."

Abi kungi iegāja bufetes istabā un tērzedami atspirdzinajās pie glāzes vīna.

Pēc kāda brīža biedribas sulainis zinatnibas komisijas locekļus aicinaja "uz sēdešanu", jo prezidents esot atnācis. Ari pie Indriķa viņš pienāca, bet Vitalvu ieraudzijis viņš satrūkās un ļoti dziļi paliekdamies pazemigā balsī sacija:

"Lūgtu, redaktora kgs, un jūs, cienigs Palejas dzimtskungs, ari tiekat lūgti uz sēdešanu."

Indriķis, kas pa tam no Vitalva visu bija dabujis zinat, kā sulainis pret to izturejies, piepeši jautaja:

"Kas jums lika ir šo kungu lūgt?"

"Vai, cien. redaktora kgs, es taču redzu, ka šis kungs ir jūsu draugs un kā tādu augstu kungu lai nelūdz!" sulainis vēl dziļaki pazemodamies atbildeja.

"No kuŗa laika tad ēzeļi uzdrīkstas par kungiem apžēloties un tos uz savu galvu ielūgt, — tos pašus kungus pret kuŗiem tie nesen tik nekaunigi un cūciski izturejušies," Indriķis jautaja.

"Piedodat, cien. kungi — ta jau bija pārskatišanās !" sulainis lūdzās un tad, dziļi paklanidamies, aizgāja.

"Indriķa kgs," Vitalvs sacija, "kamdēļ šis lietas vēl atminet? Vaj tad mēs tādus izmācisim?"

"Ne prātā man nenāk, vēršus pārtaisit par teļiem, bet cūkam pērles ari nebūs priekšā mest," Indriķis smiedamies atbildeja.

Pa tam bija Ričards pienācis. "Vitalva kgs, kas te bija?" viņš pazemigi jautaja, "vaj sulainis pret jums bija rupjš? Es to ļoti nožēlotu!"

"Nē, viņš bija ļoti smalks," Vitalvs atbildeja.

"Es jau domaju," Ričards apmierinats piezīmeja.

"Es jau ar domaju, ka biedribā, kur smalkums vispāriga kaite, sulaiņi pret kungiem nebūs rupji," Indriķis zoboja un tad Vitalvu uzaicinaja uz beidzamo "ceļa kāju,"

Ričards izlikās tā, ka tas Indriķa zobošanas nebūt vairs nedzird un gāja projam uz zinatnibas komisiju, ir Vitalvu laipni ielūgdams.

Kad Vitalvs un Indriķis komisijā atnāca, tad prezidents jau sēdeja savā vietā, sviedrus slaucidams un savu brilli tīridams.

"Sēdešana ir atklāta," viņš uzsāka un tad lika priekšā, "jaunu Maleniešu ortografiju," ko viņš sastādijis. Komisija lai nospriežot, vaj ta nebūtu par vispārigu ortografiju pieņemama?

Kāds jauneklis vispirms izlūdzās vārdu.

"Kas tas ir?" Vitalvs Indriķim klusu jautaja.

"Tas ir advokats Friedrichs, galvas pilsētā studierejis, nupat pārnācis un tagad "Malienes Avizes" redaktoram Bērentam par palīgu. Gudrs un laipns jauneklis," Indriķis tāpat lēnām atbildeja.

"Iekam par tik plašu un svarigu jautajumu spriež, vajadzetu vispirms priekšlikumu jo skaidraki pazīt. Vaj priekšnieka kgs nebūtu tik laipns, mums savu ortografijas programu lasit priekšā?" Friedrichs sacija.

"Ko tur priekšā lasit? Vaj tad mūsu prezidents nezinās, kā jaraksta ortografija," cits kāds zinatnibas komisijas biedris iesaucās. Friedrichs smalki smīneja, bet neka nesacija.

"Kas tas tāds?" Vitalvs atkal klusu jautaja.

"Tas ir kāds vīnužnieks jeb iebraukšanas vietas nomnieks," Indriķis atbildeja.

Vitalvs pakratija plecus.

"Jo es ar lūgtu tos vārdus," cits kāds pieteicās.

"Na, kas tad tas?" Vitalvs gandrīz par diktu jautaja.

"Kaļku cepļa nomnieks Andrejs."

"Lūgtu," prezidents Andreju iedrošinaja, pēc kam šis tā sāka teikt:

"Jo ta ortografija ir tāda lieta, ko — —"

"Ko kaļķu ceplī nevar dedzinat," Indriķis iesaucās, savus zobus nevaredams savaldit.

Vitalvs, pavisam aizmirzdams, cik svešs viņš vēl Indriķim, tam piegrūda pie sāniem, viņu atgādinadams, ka tas nelaikā runajis.

"Tādu starpā jaukšanos es nevaru pielaist," prezidents skandinadams piezīmeja, Andreju uzaicinadams, lai tas runā tālak.

"Jo es gribeju sacit," Andrejs atkal uzsāka, "ka ta ortografija ir tāda lieta, ko vislabaki mūsu prezidenta kgs var izgudrot, jo tamdēļ viņš ir prezidents un kad no mums paģēr tādas augstas lietas, tad mēs zinatnibas ļomisijā nevaram būt."

"Tā tas nu gan nav," cits kāds loceklis bez atļaujas izskaidroja, "jo tāda zinašanas komisija taču spriež par it visām lietam šinī grēcigā pasaulē: par kaļķu dedzinašanu, par siļķem, fūrmaņiem un reizām ari par Dieva vārdu."

"Ja, to mums nevajadzetu vis piemirst," kāds liels bibelnieks, sava amata pēc vucherers (kas uz pārak lieliem augļiem naudu aizdod) ar svētu ģīmi piezīmeja.

Kungi, jūs noeitat no ceļa — to es nevaru pielaist, kas vēl grib runat?" prezidents jautaja.

"Es!" kāds tukls vīrs, ar sarkanu degunu, iesaucās.

"Na, kas tas?" Vitalvs gribeja zinat.

"Tas ir mūsu citreizejs vispārigais skroderis, tagad fūrmaņu saimnieks," Indriķis vienaldzigi atbildeja.

"Mani kungi," nupat aprakstitais goda vīrs ar to sarkano degunu sāka triekt, "mūsu īstā opokrapija pastāv iekš — —"

"Sarkana deguna," Indriķis piezīmeja.

"Kungi," prezidents atkal skandinadams iesaucās, "katram, kas vēl runatajiem jauksies starpā, es izsacišu savu nepatikšanu!"

"Un tad mēs būtum beigti," Indriķis Vitalvam iečuksteja, "tadēļ iesim jau priekšlaikā !"

Abi pacēlās un gribeja aiziet, tādu neģēligu zinatnibas nicinašanu ilgaki vairs nevaredami paciest, bet prezidents to nepielaida.

"Kungi," viņš iesaucās, "es nevaru pielaist, ka jūs aizeitat, jo tūlit būs nobalsošana!"

"Nobalsošana par ortografiju?" Vitalvs klusam iepīkstejās.

"Jūs jau dzirdiet," Indriķis izskaidroja un tad uzaicinaja Vitalvu, lai jele to joku dēļ paliekot.

Kad sarkandegunis bija izskaidrojis, ka "mūsu īsta opokrapija pastāv iekš tautas dziesmam un sevišķi iekš tām "kumeliņi, bāleliņi" un "kaŗa vīra līgaviņa, sēd pie loga raudadama," tad vēl pieteicās cits kāds biedris, un pierādija, ka Maleniešu ortografiju izskaidrot esot grēcigs darbs, ko Dievs tāpat sajaukšot, kā Babeles torņa būvetaju valodu.

Advokats Friedrichs atjaunoja savu paģērejumu, kam vēl divi skolotaji un Ričards pieslējās. Indriķis pie debatem nepiedalijās, Vitalvs sevi nebūt par biedri neuzlūkoja, jo prezidents viņu kā tādu komisijā nebūt nebija ievedis. Tie citi šim paģērejumam pretojās un gribeja "ortograpiju nospiest" prasti uz prezidenta pasludinajumu, ka viņš jaunu ortografiju sastādijis. Pēc ilgas cīnišanās prezidents viens pats nosprieda, ka viņš savu ražojumu gan celšot priekšā. Rakstu vedejs, kāds tiesu skrīveris, nu cik ātri iespēdams nolasija jauno ortografiju, kas bija pavisam citada, nekā Maleniešu grāmatas rakstitas un nekā ari tagad vispārigi rakstija. Advokats Friedrichs īsā, bet kodoligā un tiešām ziniskā runā pierādija, ka par ortografiju, kas pati attīstoties un niesot caur šādas vaj tādas iestādes spriedumiem valdzinama, ari šeitan nevarot prasti nobalsot, vismazak šovakar nē, jo vēl neviens pats loceklis priekšnieka ortografijas projekta niesot cauri lasijis, pārbaudijis un salīdzinajis ar tagadejo ortografiju un tiem likumiem, kā ta cēlusēs un pamazām attīstijusēēs.

Šim skaidrām domam bez ieruņas piebiedrojās divi skolotaji un Ričards. Indriķis ir tagad nerunaja un tie citi, bez vien Vitalva un minetā bibelnieka, paģēreja "nobalsošanu uz pēdam." Prezidents Bērents izskaidroja, ka viņam esot jaturas pie balsu vairakuma, un tadēļ izsacija, ka likšot nobalsot, ja neviens vairs negribot runat.

Vitalvu ieraudzijis, viņš tam prasija, vaj ari nerunašot, esot taču ģimnaziju gājis cauri un tā tad šinī lietā it labi varot līdza runat un spriest.

"Pateicos par jūsu laipnibu," Vitalvs aizbildinajās, "bet man diemžēl jasaka, ka es ar mūsu ortografijas jautajumu pavisam niesmu nodarbojies."

"Un tad Indriķa kgs taču runās, jo tas ir pazīstams kā krietns Maleniešu valodas pratejs?" prezidents jautaja.

"Man gan kas būtu jasaka šinī svarigā lietā," Indriķis atbildeja. "Es liktu priekšā ka iekam par jaunu ortografiju balso, vispirms vajadzetu nobalsot, ka visi Malenieši, kas no ši brīža piedzem, kā pilnigi izmāciti meisteri nāk uz pasauli, ar zābakiem un piešiem kājās un ar patriotisma kuli mugurā."

Visi sāka smieties, visvairak smējās advokats Friedrichs, tikai abi prezidenti bija ļoti dusmigi.

Bērents skandinaja un sauca mieru, bet velti, smiešanās reiz bija iesākusēs un nebeidzās, līdz visi krietni bija izsmējušies. Tad prezidents nopietni sacija:

"Es ļoti nožēloju, ka pie tik nopietnām lietam tā var jokoties un ka pie tādiem necienigiem jokiem gandrīz it visi piedalas, pat advokata kungs, kam taču vajadzetu zinat, kur jasmejas, kur nē."

"Es domaju, ka es to visai pareizi zinu un ka mūsu priekšnieks ir komisijas dēļ te, ne komisija viņa dēļ. Ja komisija grib smieties, kas viņai to var liegt?" Friedrichs vienaldzigi atbildeja.

"Konzulenta kungam taisniba," citi piezīmeja.

"Debates slēgtas — es lieku nobalsot," Bērents sacija.

"Lūgtu vēl vārdu," Ričards atgadijās un kad Bērents cieta klusu, tad tas runaja tālak:

"Ortografija ir tautas attīstibas vēsturē ļoti svarigs jautajums, tadēļ tas visai nopietni jaapspriež. Visi kungi, kas šinī lietā runajuši, ir bijuši ļoti nopietni, tik viens nē, un tas ir Indriķa kgs! Janožēlo, ka tas turklāt vēl redaktors. Visu vakaru viņš par mums jokojas un vēl neviena prātiga vārda nav runajis.

Ta ir nelāga zīme, kas pierāda, ka mums nopietni japielūko, ka mēs katru nezāli iz sava vidus pie laika izravejam. Es tadēļ lieku priekšā, lai cien. sapulce visu pirms nobalsotu, vaj Indriķa kgs turpmak mūsu vidû vairs var būt, jeb nē?"

"Vaj man ar atļauts runat?" Indriķis aukstā prātā jautaja.

"Nē," prezidents atbildeja, "pirms janobalso par ortografiju, tad par šo lietu. Tagad es lieku nobalsot par ortografiju. Kas ar to jauno ortografiju, ko es esmu sastādijis un licis priekšā, ir mierā, tas lai paliek sēdot, bet kas tai pretojas, tas lai paceļas. Es palieku sēdot," prezidents piezīmeja.

Kādi 6, starp tiem Indriķis, Friedrichs un abi skolotaji, pacēlās, kādi 9 palika sēdot, tā tad ar balsu vairakumu bija nospriests, ka Bērenta sastāditā jaunā ortografija visai tautai japieņem, un to bija nospriedusi "Maleniešu attīstibas komisija", bez pārbaudišanas, bez salīdzinašanas un ziniskas pētišanas, gluži tā, kā pagasta vietnieku pulks ar balsu vairakumu nospriež, vaj Grožu Jānim jeb Iemauktu Fricim magazinas maize jadabon vaj nē!

"Jaunā ortografija ar balsu vairakumu pieņemta un tagad nospriedisim par citu kādu jautajumu," prezidents pasludinaja.

"Tagad spriedis par Indriķa kungu," Ričards pasteidzās, "bet iekam par viņu spriež, es izlūgtos vārdu!"

"Nē, tagad spriedis par citu ko, pēc tam par Indriķa kungu," prezidents atbildeja un tad runaja tālak:

"Ir vispārigi atzīts, ka "Maleniešu Avize" ir tautas attīstibas organs. Vaj kādam kas pretim?"

Neviens neka nesacija.

"Tas ir pieņemts, norakstiet to protokolā", prezidents ("Malienes Avizes" redaktors), uz rakstu vedeju pagriezies, sacija. "Tālak vispārigi ir atzīts, ka katra avize tikai. tad īsti uzplaukst, kad tai sava drukatava. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka nesacija.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā. Tālak vispārigi pieņemts, ka neviena jauna avize bez naudas palīdzibas nevar uzplaukt. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka nesacija.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā. Tālak vispārigi pieņemts, ka tautai, par kuŗu kāda avize cīnas, jagādā par tās uzplaukšanu. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka nesacija.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā. Tālak vispārigi pieņemts, ka Malienes tautas attīstibas lietu mūsu biedriba ņēmusi savās rokās. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka nesacija.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā. Tālak vispārigi pieņemts, ka mūsu biedriba bez "Malienes Avizes" neka nespēj izdarit — jo pat savus spriedumus mēs bez tās nevaretum izsludinat — tadēļ pats par sevi protams, ka mūsu biedribas pirmais pienākums ir, gādat ka ši avize tiek uztureta un izplatita, visai tautai par labu. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka neatbildeja.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā. No visa, ko komizija tagad nospriedusi, ir redzams, ka viņas domas ir tās, ka mūsu biedribai uz savu rēķinumu ir jaietaisa drukatava "Malienes Avizei", un es ceru, ka komisija savus pirmejos spriedumus neapgāzis, bet nospriedis, ka runas vīriem jaliek priekšā, lai tie nolemj, ka uz biedribas rēķinuma tāda drukatava jaietaisa. Vaj kādam kas preti?"

Neviens neka nesacija.

"Tas pieņemts, norakstat protokolā," zinatnibas komisijas prezidents un "Malienes Avizes" izdevejs un redaktors pavēleja.

"Ši lieta ir beigta, tagad nāk spriedums par Indriķa kgu," Bērents nopietni sacija. "Kas šinī lietā grib runat?"

"Es!" Ričards iesaucās un atjaunoja savu apsūdzibu, priekšā likdams, ka Indriķis esot no zinatnibas komisijas izslēdzams, jo tas to esot nicinajis un zaimojis.

"Vaj vēl kāds šinī lietā runās?" prezidents jautaja.

Neviens neka neatbildeja.

"Tad es likšu nobalsot," prezidents pasludinaja.

"Drusciņ pakavejat," Indriķis tagad pieteicās. "Es gribeju likt priekšā, vaj zinatnibas komisija, iekam ta par mani nobalso, nevaretu nobalsot, ka jaizgudro tāds lielgabals, ar ko muļķibu var nošaut, un tāds rīks, ar ko smiešanos var sagūstit, ka tas vairs nav brīva."

It kā pats nelabais būtu kļuvis vaļam, tā tagad vispārigi smējās, saprotams, tik abi prezidenti ne. Kad troksnis bija nobeidzies, tad Bērents pasludinaja: "Kas grib, lai Indriķa kgs no mūsu komisijas tiek izslēgts, tas lai paliek sēdot, kas grib, lai viņš paliek, tas lai paceļas!"

"Es palieku sēdot!" Ričards iesaucās.

"Bet es paceļos!" Indriķis zoboja un pacēlās un līdz ar viņu pacēlās it visi, šoreiz ari Vitalvs un advokats. Friedrichs, tikai abi prezidenti nē.

"Tad ar visām balsim pret divām nospriests, ka Indriķa kungs nav izslēdzams," prezidents pasludinaja.

"Ta ir misešanās, es pretojos un paģēru, lai vēl reiz balso," Ričards izsamisis iebrēcās.

"Es ar paģēru, lai vēl reiz Ričarda kungam pierāda, ka brīviem patriotiem ir brīv smieties," Indriķis pārgalvigi jokojās.

Vispārigi smiekli.

"Labi, balsozim vēl veiz!" prezidents izšķīra. Pie otrās balsošanas nosprieda gluži tāpat kā pirmo reiz — Indriķis lieliskām uzvareja.

"Tad nu šis dienas darišanas beigtas," Bērents izsludinaja un visi zinatnibas komisijas locekļi aizgāja bufetes istabā.

Ar Bērentu izrājies, ka tas pret Indriķi par daudz gļēvi esot izturejies, Ričards piebiedrojās Vitalvam, kuŗu Indriķis, kādas darišanas dēļ aiziedams, vienu bija atstājis.

"Nu ko jūs sakat par zinatnibas komisijas spriedumu Indriķa kga dēļ," viņš Vitalvam uzstāja. "Tas taču ir par traku — cilveks izjoko visu komisiju, kas par tik nopietnām tautas lietam spriež, un ar visām balsim pret tikai divām tiek nospriests, ka šis nebēdnis nav izslēdzams! Tāds spriedums tikai te var notikt — manos studenta gados, tur Vācijā, tādos gadijumos darija gluži otradi: mazakais grēks tur kļuva sodits ar izslēgšanu un reiz es ari gandrīz būtu kļuvis izslēgts no karporacijas, un ko domajat? par nieka lietu. Es tikai nebiju uzlicis savu studenta zīmi! Tikai caur tam, ka es desmit duču alus liku atnest, mani komilitoņi (līdzstudenti) manis apžēlojās un mani neizbalsoja. Bet tāda nicinašana, kā Indriķa kgs mums šodien parādija, tur tikai ar asinim nomazgajama, un kas trīs reizes priekš uguņa jau stāvejis, kā es, tas it labi sajūt, ka Indriķa kgs šodien par daudz viegli ticis vaļam. Kad viņš ari būtu studierejis — nudien, Vitalva kgs, es no viņa prasitu asinis!"*)

"Iekam jūs no manim prasat asinis, deretu zinat, pie kādas mežoņu jeb asins bauditaju sugas jūs piederiet?" Indriķis, kas pa tam bija atnācis, vienaldzigi jautaja, un smējeji ir tagad atkal bija uz viņa pusi, jo daži, kas Ričarda lielišanos jau pazina, bija visu dzirdejuši.

"Tādai puikas valodai man atbildes nav," Ričards iepīkstejās.

"Ja, ko lai dara, Ričarda kgs, kas stipraks, tas allaž atraujas; "tā reiz ari pērtiķis gāja pa laipu, bet vīru saticies tas dūšigi griezās atpakaļ, negribedams ar prastu cilveku ielaisties cīniņā, īpaši uz tāda šaura "cīnišanās lauka"," Indriķis zoboja.

"Runas vīru sēdešanā", kā attīstibas biedriba savas plašakās priekšniecibas sapulci dēveja, bez zinatnibas komisijas locekļiem vēl bija daži citi "patrioti", pavisam kādi 36, starp tiem ari tie veči, kas pa visu to laiku "bufetes mammu" bija aplenkuši un pie tam tik daudz "granafifku" baudijuši, ka tikko uz pašu kājam spēja notureties. Pie sapulces galda nosēdušies, viņi uzņēma cīniņu starp nomodibu un saldo miegu. "Sēdešanu" atklājis, prezidents Bērents uzsāka:

"Man te kāds priekšlikums no zinatnibas komisijas, ko ta vienbalsigi pieņēmusi."

"Viņam taisniba, ka vienbalsigi, jo viņš pats vien sprieda par dibinamo drukatavu, par kuŗu nešaubotie ari te būs jaspriež," Indriķis Vitalvam iečuksteja ausīs.

Vadzigos papirus sameklejis, prezidenta kungs runaja tālak:

*) Tā sauktā izglītoto ļaušu sabiedribā pastāv ieradums, pēc kuŗa jo gŗūtaka goda aizņemšana tikai "ar asinim" t. i. caur divkauju (dueli) izdeldejama.

"Zinatnibas komisija ir vienbalsigi atzinusi, ka attīstibas biedriba savus patriotiskos tautas darbus vislabaki spēj sekmet caur "Malienes Avizi," savu organu, tāļak, ka šis viņas organs bez savas drukatavas īsti nevar uzplaukt; tālak, ka biedribai par to jarūpejas, un tapēc tad tāda drukatava uz savu rēķinumu jaietaisa. Tā ka komisijas domas zinatniskās lietās līdz šim no mums allaž uzlūkotas par pareizām, jebšu viņa saimniecibas lietas visgaligi gan nevar izspriest, tad es nu runas vīriem ceļu priekšā jautajumu: vaj ir viņi piekrīt šim zinatnibas komisijas domam?"

"Ā re, va ta nu mēs būsim gudraki par zinašanas komisiju !" kāds fūrmanis iesaucās.

"Tā es ar domaju," kaļķu fabrikants, savus nagus tīridams, piezīmeja.

"Tas taču saprotama lieta, ka mēs bez "Malienes Avizes" esam beigta balle un ka mums tāpēc viņai japērk drukašana," kāds citreizejs sulainis, tagad dzertuves nomnieks, nopietni izskaidroja.

"Es ar kādu vārdu runašu," advokats Friedrichs pieteicās, "Nav jašaubas, ka katras tautas ekonomiskā un politiskā attīstiba pa daļai no tam atlec, cik tālu viņas laikraksti jeb prese attīstijušies un izplatiti un ka tadēļ ari mūsu vienigo brīvprātigo laikrakstu pabalstit ir nevien labs, bet ari vajadzigs darbs. Tik tālu zinatnibas komisijas spriedumam šinī lietā bez atraušanās var piekrist. Bet gluži cits jautajums ir, vaj tas panākams caur to, ka mūsu biedriba uz savu rēķinumu "Malienes Avizei" ietaisa drukatavu. Ta būtu dāvana, ko tikai ļoti bagata sabiedriba labdarigam nolūkam varetu piešķirt, bet mūsu biedriba nav bagata, viņa ir parados, un iekam viņa no tiem izkūlusēs, viņai pirms jagādā par sevi. Man gan nav skaidri zinams, cik tādas drukatavas dibinašana maksā, bet allaž ta prasis kapitalu, kas iet pār mūsu spēkiem. Vaj priekšnieks varbūt negribetu celt priekšā savu projektu, kas uz šo lietu zīmejas, iekam mēs par to zīkaki runajam?"

"Pirms janosprieš, vaj runas vīri principā priekšlikumu pieņem vaj atmet, tad tik varēs spriest par sīkumiem," prezidenta kgs atbildeja.

"Es ar runašu," Ričards šāvās starpā. "Mani kungi!" viņš ar paceltu balsi uzsāka, "mēs te spriežam par ta augsta un svēta mērķa dzīvibu un nāvi, kuŗu mūsu mīļā tautas māmulite uzņēmusēs kopt un sekmet, visai tautai par svētibu un laimi. "Malienes Avize," mūsu teicamais organs, savā dzīvibā ir apdraudets, ja tam nesteidzas palīgā, un kam gan vispirms pienākas, viņam palīgā steigties? Taču mums, ko viņš allaž tik spēcigi un sekmigi aizstāvejis; mums — šai varenai tautas sirdij, kas tik karsti un ātri pukst priekš visiem Maleniešiem; mums, uz kuŗiem visa Maliene noskatas ar augstcienibu un dārgām ceribam; mums, kas mēs esam aicinati, tautas svētumus savākt kopā, uzturet un sargat; mums, no kuŗiem mūsu bērni prasis atbildibu, kā mēs tirgojuši ar to podu, kas mums no likteņa uzticets. Zinatnibas komisijas priekšlikumu atmezdami, mēs nospriestum "Malienes Avizes" un tamlīdz Malienes patriotisma nāvi un vai! tam, kas tādu spriedumu izsacitu !"

"Bravo, bravo! lai Ričards dzīvo augsti, hurā!" Tā tagad lielakā runas vīru daļa kliedza un Bērents vairs nešaubijās, ka biedriba viņam dāvinās drukatavu. Bet kas jauno advokatu uzmanigi aplūkoja, tas pamanija smīnešanu uz viņa vaiga, kuŗā vareja lasit: "kliedziet, cik jums tīk, lielie bērni, es zinu, ko es daru".

"Kamēr debates vēl nav nobeigtas, es vēl izlūgtos brīvibu runat," viņš tad tik auksti un vienaldzigi sacija, it kā būtu saruņas par jautajumu, vaj rītu būs saules gaiss vaj lietus. Priekšnieks atļāva runat un Friedrichs tad uzsāka:

"Mans priekšrunatajs, Ričarda kgs, aizkustinajis sapulces sirdi, kur tam pienācās runat par veikalu, kas tikpat auksti un nopietni no visām pusem jaaplūko kā zirgs, ko grib pirkt, vaj kā kontrakts, ko grib parakstit. Ja mūsu biedriba būtu bagata, tad viņai būtu alga viena, vaj viņa 15,000 rubļu izdod vairak, vaj mazak, jo tik daudz, kā man nupat sacits, projektieretā drukatava maksās —"

"To mēs nevaram!" tagad vairak runas vīru reizā iesaucās un Bērenta ceribas sāka svārstities; neievērojams atgadijiens viņam nāca palīgā. Ztarp mums pazīstamiem večiem, kas "bufetes mammai" par patikšanu tik daudz to "granafifku" bija metuši, atradās ari malkas tirdznieks Jakobi kgs, kuŗa bagatibai bija pārak liels pievilkšanas spēks, un kad bez tam vēl runas vīru pulkā sēdeja kādi 12 līdz 15 vīri, kuŗiem dažadu dzīves un naudas būšanu dēļ bija pilns iemesls, Jakobi kungam nekad nepretoties, tad lēti protams, ka no ši pa lielakai daļai atlēca visi spriedumi par naudas lietam. Jakobi kgs tagad gan nedzirdeja, par ko runā, jo viņš bija nometies uz galdu un saldi krāca, bet kas vareja galvot, vaj viņš īstā brīdī neatmošas!

"Nē, to mēs nevarām ne uz kādu vīzi — 15,000 rubļu, kur mēs tos lai ņemam!" vēl citi runas vīri iesaucās.

"Vēl es niesmu izsacijis, kas man sakams," advokats Friedrichs atkal uzsāka. "Kas biedribas naudas būšanas jele paviršus pazīst, tas zinās, ka viņa ne 150 rubļu nevar dāvinat, jo viņai trūkst naudas, ar ko savu paradu augļus samaksat. Bet kas no runas vīriem domatu, ka tas šos paradus tomēr vēl par 15,000 rubļu vairodams nekādas atbildibas neuzņemas, tas visai pieviltos, jo par katru tādu spriedumu runas vīri atbild ar savu mantu!"

"Ehm — hm — ese pretojos!" Jakobi kungs, no kāda zobgala pamodinats, piepeži iesaucās, nebūt nezinadams, kam tas pretojas.

Bērents palika uzmanigs — ši neparedzetā pretošanās viņam vareja izlīdzet!

"Debates ir slēgtas, tagad iesim pie nobalsošanas," viņš ātri izšķīra. "Kas piekrīt Jakobi kungam, kuŗš advokata Friedricha kungam pretojas jeb ar citiem vārdiem: kas zinatnibas komisijas priekšlikumam piekrīt, tas lai pieceļas."

Līdz ar Jakobi un Ričardu pacēlās lielakā runas vīru daļa — biedriba bija uzņēmusies uz sava rēķinuma Bērentam ietaisit drukatavu! Tie, kas to bija nosprieduši, pacēlās un Bērentam vēleja "augstas laimes" un šis garā svētija savus uzvarešanas svētkus, bet atkal jau uz advokata Friedricha bālā vaiga bija redzama savada, smalka smīnešana.

"Pēc tam, kad ši lieta runas vīru sapulcē visgaligi izspriesta," viņš sacija tikpat vienaldzigi kā pirmak, "te par to vairs nav vērts runat; bet man cits kāds jautajums jaceļ priekšā. Mūsu statutos sacits, ka runas vīriem jaspriež par visām biedribas saimniecibas lietam un ģeneralsapulcei tikai par biedribas māju grunti, statutu pārtaisišanu un t. t. un par lielakiem izdevumiem, ko runas vīri nevar nospriest. Bet cik lieli šie izdevumi ir, par ko viņi nevar nospriest, tas statutos nav sacits un ir atļauts ģeneralsapulces nosacijumam. Žēl, ka priekšnieciba šo ļoti svarigo jautajumu jau toreiz nav cēlusi priekšā, kad kārtibas rullis kļuva sastādits un ģeneralsapulcei apstiprinašanas dēļ iesniegts. Tas nu tagad šinī lietā būs jadara. Bez tam runas vīri biedribu gŗūtinajuši ar 15,000 rubļu lielu svešu paradu, kas viņas saimniecibai nav vajadzigs. Tadēļ runas vīri, pēc manām domam, ar šo spriedumu pārkāpuši savas varas robežas un ģeneralsapulcei, kā biedribas augstakai instancei, būs jaspriež, vaj viņa ar to mierā, vaj nē. Es ceļu priekšā, lai runas vīri nospriež, ka projektieretā drukatava nav dibinajama, iekam ģeneralsapulce par to nav spriedusi."

"Ši lieta beigta un es par to vairs neļauju balsot," Bērents iesaucās.

Advokats Friedrichs, pret savu ieradumu, padikti pasmējās un atbildeja: "Biedribas priekšnieka varai ir robežas. Kur stāv rakstits, ka runas vīriem savā sapulcē liegts celt priekšlikumus, kas zīmejas uz biedribas labklāšanos un uz viņas tiesibu aizstāvešanu? Ar to acumirkli, kad viņiem šo tiesibu un pienākumu priekšsēdetajs liegtu, viņi laikam uzaicinatu ši vietnieku par sapulces vadoni un tad nospriestu, ka generalsapulce sasaucama un uzaicinama nobalsot, vaj tāds priekšnieks turpmak vēl var palikt amatā vaj nē. Bet es neceru, ka tik asus līdzeklus vajadzēs izlietat. Turpretim es stipri ceru, ka Bērenta kgs par manu priekšlikumu bez kavekļiem ļaus runat un liks nobalsot."

"Lai Ričarda kgs vada sapulci!"

"Advokata kungam taisniba!"

"Bērenta kungs apspiež runas vīru tiesibas !"

"Lai dzīvo Friedricha kgs!"

"Tāda priekšnieka, kā Bērents, mums nevajaga!"

"Janobalso!"

"Nost ar varmācibu — lai dzīvo brīvprātiba!"

Tā tagad no malu malam atskaneja. Bērents atzina, ka ilgaki pretoties ir bailiga lieta, tadēļ viņš, kad atkal bija miers, glaimodams sacija:

"Cien. kungi! Ne prātā man nav nācis, jūsu neaiztiekamās tiesibas aizkārt, turpretim es tās gribeju aistāvet un jūsu spriedumu cienidams par to vairs neļaut balsot. Bet kad jūs to vēlaties, tad lūgtu. Kas grib runat?"

"Janobalso, janobalso!" atkal no vairak pusem atskaneja. Friedricha priekšlikums kļuva pieņemts ar visām pret Bērenta un Ričarda balsim.

Tikko "runas vīru sēdešana" bija pabeigusēs, Vitalvs steigšus gribeja no biedribas aiziet, ceredams, ka Indriķis viņam piebiedrosies. Vitalvam gāja justament tā, kā citreiz Mārtiņam Luteram, kas ar augstcienibu un svētām jūsmam devās uz Romu, ceredams tur vaigu vaigos redzet Romiešu katoļu ticibas dievišķigo sargu un viņa mācekļus, un matit debešķigās līksmibas priekus, ko ticigie ap Kristus laicigā valdibas krēsla svētajā Romā cerē esam; bet to vietā atrada grēcigus, maldigus, vājus, kaislus cilvekus un necienigu aģitaciju. Un kā Luters, šinīs dārgās ceribās tik briesmigi piekrāpts, piepeši atzina, ka viņš līdz šim miglaiņus tēlus turejis par īstenu dievišķibu un tā modinats uzsāka gŗūtu, bet sekmigu cīnišanos ar sevi un ar elku kalpošanu un liekulibu; tā Vitalvs pēc ši vakara piedzīvojumiem "attīstibas biedribā" spēji pārliecinajās, ka te ātraki viss cits meklejams un atronams, nekā patriotisms un rūpešanās par tautu. Viņam riebās vēl ilgaki še palikt; viņš dusmojās uz sevi, ka te bija atnācis, bet vēl vairak uz attīstibas biedribas prezidentiem, kas viņa mierigo dzīvi bija traucejuši, viņam spoguļodami tīrus, augstus centienus, kur taču vairak it nekas nebija, kā pašigi centieni no tā saukto mācito Maleniešu puses nn lētprātiga paklausišana no ļaužu puses. Kurp šo nepastāvigo, lētprātigo baru nevareja aizvest! Un tādam grēcigam, godiga cilveka necienigam darbam lai viņš sniegtu roku un biedrotos ar tiem pašiem tautas aplaimotāajiem, kuŗus viņš tagad ar dziļi sajustu necienibu nīdeja! Nē — ne mūžam! "Prom, prom!" tā simts iekšķigas balsis viņu dzina ārā no biedribas lepnajām telpam, kuŗās nupat rīkojās uz "jautašanas vakaru".

Vitalvs mekleja Indriķi; sirds viņam nesās, ar to šovakar palikt kopā un skaidri izrunaties. Ja viņš būtu pamanijis Indriķa vienaldzigi ironisko smīnešanu, kas ta sejā bija redzama, tad viņam laikam būtu iešāvies prātā, ka Indriķis jau iepriekš paredzejis viņa nejaukās moraliskās paģiras un tadēļ ari noprata, ka viņš cik ātri vien spēdams gribēs steigties projam. Ir to Indriķis pa redzeja, ka Vitalvs tikai ar viņu kopā gribēs aiziet. "Bet kas par steigšanos?" Indriķis prātoja. "Vitalvs vēl slims, vēl viņam jaieņem jeb īstaki: jaiedod zāles. Kas ar patriotismu saslimis un "attīstibas biedribā" nāk meklet tautiskus centienus, to tādi nieciņi, kā mūsu prezidentu kungi tos šovakar laida vaļam, vēl ne lēti neizdziedēs — paliela dozis vemjamo zāļu būs īstā vietā un kur tās vieglaki sadabut, nekā mūsu teicamos "jautašanas vakaros"! Tā izprātojies Indriķis jokojās ar Jakobi kungu, kas ļoti dusmojās, ka runas vīru "sēdešanā" viss tik neskaidri un klusu gājis, ka viņš nemaz niesot izpratis, par ko tur īsteni janobalso. Patlaban pienāca Vitalvs. "Vaj es abus kungus netrauceju?" viņš ātri, gandrīz dzedri jautaja. "Nē, nebūt nē, Jakobi kgs man izskaidro, ka krietns snaudejs gŗūtak uzmodinams, nekā Jerikas mūŗi apgāžami," Indriķis vienaldzigi atbildeja un Vitalvam, kas Jakobi kga snaušanu runas vīru sapulcē it labi pamanija, ar visu savu iekšķigo īgnumu bija japasmejas.

"Eme — me—me — mēse runajām par to neskaidribu iekš tās sēdešanas to runas vīru, me — — me—mēse domajam, ka — me — — me — me — tur vajadzetu diktaki runat," Jakobi kungs izskaidroja.

"Vaj ziniet, Jakobi kungs, iesim klausities, ko viņi tur izskaidro, es jau ari laidišu vaļam," Indriķis sacija.

"Eme — me — — me — iesim gan!" Jakobi kgs atbildeja.

"Indriķa kgs, es gribeju iet projam," Vitalvs bildinaja.

"Tā? Man ļoti žēl, ka jums tā jasteidzas, labprāt ar jums vēl būtu patērzejis," Indriķis laipni atbildeja.

"Tad jau ļoti labi — iesim abi reizā!"

"Nu ja, bet drusciņ vēlak."

"Vaj tad jums te vēl kas jadara?" Vitalvs pieri krunkodams jautaja.

"Ja — man te kāds jautajums jaizskaidro. Kad tas būs noticis, tad es varešu iet, tas ir, ja jūs tik ilgi variet pagaidit."

Vitalvs apdomajās un tad jautaja: "Visai ilgi tas tak nevilksies?"

"Nē, jautajumu izskaidrojumi tā velkas ap kādām 1 1/2 stundam, bet mēs jau varam vēl ātraki aiziet. Es negribu savu solijumu lauzt, citadi varetum tūdaļ iet."

"Labi, es tad vēl palikšu," Vitalvs, ar savām iekšķigām jūsmam cīnidamies, sacija.

Abi iegāja lielajā zālē, kur kāds simts cilveku bija sapulcejušies un klausijās, kā kāds visai jauniņš bodes zellis izskaidroja jautajumu par bērnu audzinašanu. Vitalvs ar Indriķi nosēdās blakus kādam paresnam vīram, kas cigari smēķeja un pastāvigi spļaudija siekalas uz savadu vīzi caur zobiem laizdams.

"Kas tas tāds?" Vitalvs Indriķim klusam jautaja.

"Drukatavas īpašnieks — patriots — angļu rakstnieku pārcēlejs Maleniešu valodā, bez ka tas divi vārdus pa angliski prastu — vislielakais oponents (pretotajs) un tā pr. un tā pr.," Indriķis gandrīz par dikti atbildeja. — Bodes zellim neviens nepretojās. Ari pats lielakais oponents nē, jo tas it mierigi smēķeja un spļaudija. Kad bodes zellis bija beidzis runat, tad sapulces vadonis, Bērenta kungs, izsauca citu jautajumu — par meteoriem. Pieteicās kāds vīnužnieks, kas skaidri un gaiši pierādija, ka meteori jeb "metroni", kā viņš tos nosauca, vairak it nekas niesot, kā akmeņi, ko saules meitas spēledamās nosviežot uz mūsu zemi. Ir šim prātniekam neviens nepretojās, jo vislielakais oponents pa tam bija iesnaudies un krāca. Viņa cigaris bija nokritis siekalu peļķē un izdzisis. Pēc tam ņāca jautajums par smiekliem un smiešanos, ko Indriķis bija uzņēmies izskaidrot. Viņš ļoti nopietni aizgāja līdz katederim un uz to uzkāpis, vispirms no

"cienigās publikas" izlūdzās, lai ta nesmejoties. Bet šis lūgums palika gluži bez sekmes, jo visi smējās kā kudinati un tā tas gāja līdz izskaidrojuma beigam, kuŗas tā skaneja: "Cienijamie klausitaji! No sevis es pateicos, ka jūs praktiski man esiet palīdzejuši pierādit, ka cilveks bez smiešanās nav vesels un ka smiekli ir tāda pat kaite kā ēstgriba (vispāriga smiešanās). Bet, cien. klausitaji, viena lieta ir, par ko jaraud, — jaraud karstas asaras, proti par to, ka dažs tik saldi var kŗākt, kamēr citi tik gardi smejas!"

To sacijis, Indriķis gāja atpakaļ pie Vitalva, kamēr roku plaukšķinašana un smiešanās visā zālē negribeja nerimties, jo it drīz visi bija pamanijuši, ka patriotiskais drukatajs ir tas kŗācejs, par kuŗu esot jaraud karstas asaras.

Apsēdies, Indriķis krācejam iečuksteja auss: "Zt. ... kgs, tur japretojas !"

It kā zibins kŗācejs bija stāvus un iesaucās: "Es pretojos!"

Vispārigi, bezgaligi smiekli.

"Par ko tur runaja?" viņš Indriķim jautaja.

"Par tītaru ēdinašanu ar ķiļķeniem," šis padikti atbildeja.

Kad smiešanās cik necik bija nobeigusēs, tad Bērenta kungs izsauca:

"Tagad runās Zt.... kgs!"

Atkal smiešanās, kas jo stipraka palika, kad runatajs sāka runat par tītaru baŗošanu ar ķiļķeniem. "Labi," viņš teica, redzedams, ka smiešanās nebeidzas, "es it mierigi nogaidišu, līdz jūs būsit izsmējušies — tad es runašu tālak." To sacijis viņš izvilka cigari no kabatas, uzsmēķeja un spļaudija kā pa vecam, kas, kā lēti protams, vēl jo lielaku smiešanos padarija. Beidzot Bērentam izdevās mieru panākt un Zt... kgs būtu skaidri un gaiši pierādijis, ka tītarus ar ķiļkeniem nav vērts baŗot, kad publika atkal jau nebūtu pakritusi savos vecajos grēkos un tik dikti smējusēs, ka sapulce "jaslēdz," kā Bērenta kgs pastāvigi skandinadams pasludinaja. No katedera nokāpdams, runatajs dusmigā prātā sacija, ka tāda publika līdzinajoties cūkai, kam pērles nevarot priekšā mest. Šis nepelnitais pārmetums sacēla bezgaligu troksni: citi smējās, citi svilpa, citi atkal lamaja runataju, līdz piepeši zāle palika tukša un katrs steidzās ārā. Vitalvs ar Indriķi aizgāja uz kādu gastuzi, vakariņas baudit un izrunaties.

"Kā jums patīk mūsu attīstibas biedriba?" Indriķis vienaldzigi jautaja, pamanidams, ka Vitalvs, ar sevi cīnidamies, cieta klusu.

"Kā patīk? Tā jūs vēl variet jautat!" Vitalvs pārmezdams atbildeja. "Man šķiet, ka katram prātigam cilvekam no šis savadās attīstibas biedribas bēgšus jabēg!"

"Un tad? Kas tad būs? Kad visi prātigie aizbēgs, tad paliks tikai lapsas kūmiņi un nemācitais, lētprātigais ļaužu bars, ar ko tie daris kā tīk, un to jau šie kūmiņi akurat grib panākt. Ka viņi no patriotisma, "tautas svētumiem" un ar visām tik jauki skanošām lietam ne nieka netura, par to, zinams, neviens redzigs cilveks nešaubas, — to tikai mūžam aklie var ticet. Viņu cenšanās stūrē uz gluži pašigiem mērķiem, un bagatiba, uz visu vīzi bagatiba un slava, — tas ir viņu īstenais kaŗa sauciens, ko viņi tik izveicigi sin apsegt ar patriotisma un tautibas 1upatam. Ticiet man, ja šie "tautas vadoņi" starp mūsu līdziedzīvotajiem, Vāciem, varetu svilpt ja ari ne pirmo, tad jele otro svilpi, viņi ne domat nedomatu ar Maleniešiem jeb īstaki Aģiriešiem iesākt un izrīkot eksperimentus, par kuŗiem nezin vaj smieties vaj raudat. Kur šie tautas aplaimotaji līdz šim bija? Ko viņi pastrādajuši vispārigam labumam? Ko viņi darijuši sevišķi Maleniešiem par labu? Ko viņi prot darit un pastrādat, lai mūsu tautiņa attīstitos? Viņu pūliņi šinī ziņā ir līdzigi apaļai nullei, ko tikai tad skaita līdza, kad tai priekšā pieliek kādu skaitlu. Mums ir rakstnieki, dedzigi un uzticigi vīri; bet prasiet, vaj šie "tautas vadoņi" jele lasijuši šo vīru rakstus? Bet šo rakstnieku vārdus viņi gan zin izlietat saviem pašigajiem nolūkiem, un tie ir viņu skaitļi, ko tie tik izmanigi liek priekšā savām apaļajām nullem. Prātigo, godigo Maleniešu uzdevums nevar būt tas, šo savado ākstišanos, ko attīstibas biedribā sauc par "laika straumi," mēģināt novērst, iznīcinat; ļaužu pulks jau grib, lai to piekrāpj, mulsina, un ātraki to nevar dziedet, līdz ka tas atmodies un izberzejis savu miegu no miglainajām acim. Bet prātigo uzdevums gan ir, piepalīdzet, ka ši atmošanās notiek jo ātraki, Tadēļ visiem Maleniešiem, kas ar savu tautiņu domā labi, zinamā mērā jabūt viņas sargiem, un pa lielakai daļai tas ir tas cēlonis, kas mani biedribā vēl tura. Kā, vaj tad jūs domajiet citadi? Vaj jūs no biedribas atkal izstāsities?" Indriķis jautaja.

"Izstāties? Ja, nē! Bet ko es te varu palīdzet? Nebūs ilgi, kad es ar visiem lapsas kūmiņiem būšu matos!"

Indriķis smīneja un tad piezīmeja: "Ir es domaju, ka tas tā būtu; jūsu taisnais prāts tādus notiesajamus likumus nevien nevar panest, bet tos ari tūdaļ grib izdeldet. Tas nu neiet. Te jabūt ļoti pacietigam un tā sakot ārigi jakauc ar vilkiem, lai īstā laikā viņiem varetu parādit zobus. Tadēļ jums tagad nekādā vīzē neder iesākt klaju kaŗu — nogaidiet, atnāks īstenais brīdis, bet aba tapēc jums par biedri japaliek!"

"Labi, es palikšu, bet neviens no manis nevar prasit, lai es, kamēr ši priekšnieciba biedribu valdzina, pie tās piedalos. Bet runasim tagad par citu kādu jautajumu. Vaj jūs tiešām domajiet, ka attīstibas biedriba ar visām komisijam jebkad atnesis kādus derigus augļus?" Vitalvs nopietni jautaja.

"Ja, no tam es esmu pārliecinats, tik ka biedriba tad gluži citadi javada! Kad mēs domajam, ka Maleniešiem šis biedribas nav, tad viņiem šimbrīžam tiešām trūkst viduča, kuŗā tautas modinašana no gadu simteniem ilgā gara miega varetu sākties un allaž jo vairak izplatities. Bet nepareizi ir, ka šai biedribai piešķiŗ spēku, kas tai nav un nevar būt, p. p. ta tautu attīstišot, izglītošot un padarišot lielu, spēcigu cīniņā roku rokās ar valsts valdibas žēlprātigiem nolūkiem pret Maleniešu līdzšinigiem apspiedejiem. Tadēļ ari pats vārds "attīstibas biedriba" ir nepareizs. Šīs biedribas uzdevums mūsu politiskā sadzīvē ir vienvienigi tas: Maleniešos modinat sajušanu, ka tie tauta, ka tiem jaturas kopā. Vairak viņa tautai it neka laba nevar darit. Bet šai modinašanai nebūs līdzinaties kaŗa saucienam, kā tas tagad notiek un jauno audzi padarijis par ērmu, kam vēl tikai trūkst ērmu naktscepures. Kuŗš zābaku pucetajs, ganu puika un skolnieks pie mums tagad nav "patriots," "brīvs vīrs"? Un kurp tāda ākstišanās aizvedis? Na, uz neģēligām paģiram. Un tad tagadejie "tautas vadoņi" būs tie glābeji, t. i. sakarsetais ļaužu bars galā nezinās ne šurp, ne turp, bet reiz iesācis ākstities, meklēs padomu un ceļu pie saviem delfu pareģiem, sāks tos pārak cienit, kā elkus pielūgt. To šie pareģi it labi paredz un viņu politikā akurat ir tas, ļaudis padarit tik aklus un paklausigus, cik vien var, lai tie vēlak būtu viņu vergi, nupat kā no gara verdzibas pamodinati. Tā viņi mēģinās dibinat Maleniešu aristokratiju. Bet vaj jūs ziniet, ko ši aristokratija nozīmē? Maleniešu tautiņas garigās patstāvibas nāvi, kā tas it visur bijis, kur kāds izmanigs pulciņš kā mērkaķis dara pakaļ aristokratijai, kas vēsturiski cēlusēs, un tādā vīzē nāk pie valdišanas pār savu līdztautiešu prātu un garu."

"Šie gara trulie egoisti, Maleniešu aristokrati! Tas nekad nevar būt," Vitalvs iesaucās.

Indriķis atkal smīneja. "Es jau neteicu, ka tas tā būs," viņš mierigi izskaidroja, "es tikai saku, ka mūsu "tautas aplaimotaji" uz šo mērķi cenšas un ši cenšanās, zinams, padaris sīvus cīniņus starp šiem liekuligiem varmākiem un Maleniešu redzigiem draugiem. Kas var zinat, vaj ir mēs abi niesam pirmejie šo cīnitaju pulkā!"

"Es nudien negribu būt beidzamais, kas šo cīnišanos par tautas gara brīvibu ar sird' un prātu uzņemas, kad laiks klāt," Vitalvs dedzigi iesaucās, "bet pie kādām zīmem tad ši noziedzigā cenšanās pamanama? Tikko Maleniešu biedriba Aģirā dibinajusēs un maz gadu strādajusi un jau viņas vadoņi apkaŗojami! Kāds spītigs liktens tas būtu!"

"Zīmes jūs gribiet?" Indriķis rāmi jautaja. "Man šķiet, ka katram no mūsu tautas vadoņiem tās jau uz pieri uzrakstitas. Kuŗā sapulcē vaj zinatnibas komisijā, vaj runas vīru sapulcē, kur jūs nesen bijat klāt, cits ari kāds izsacija savas patstāvigas domas, kā tikai tie vīri, kas paraduši diktieret, pavēlet, kas nospriežams? Jeb vaj to garā vājo un moraliski panīkušo vīriņu valoda, kuŗi runadami kā kuceni ložņā un smilkst pie savu kungu kājam, — es jautaju, vaj ši valoda ir patstāvigu domu izsacišana? Un vaj jums nav zinams — ak tā, jūs vēl neziniet, ka šinī pašā biedribā pastāv atkal īpaša biedriba, kuŗai vārds "jautribas jeb tējas vakari" un pie kuŗas tikai sevišķi izredzeti biedri drīkst piedalities jeb tiek uzaicinati. Ši nošķiršanās no visa biedŗu pulka ir drošakā lieciba, ka biedribas vadoņi un viņu pūznis sevī sajūt labakas asinis, nekā tās tek "ļaužu bara" dzīslās; ka tie sevi tura par kungiem jeb aristokratiem, bet tos citus par saviem kalpiem un gara vergiem, kuŗi viņu dēļ pasaulē. Šinīs nevainigajos, pusslepenos "tējas vakaros" sanāk visi šie izredzetie un visas izredzetās un smejas un zobo par saviem līdzbiedriem, ko tie kā salmu buntes nostāda un atstāda pēc patikšanas. Šinīs "jautribas vakaros" liekuliba un mērkaķu augstprātiba svin savus pļaujas svētkus un mīligi vārdi plūst pa "zeltenišu" rožu lūpam, bet šampaņers pa galdu. Un viņam lielajam baram, kas ceribas un ticibas pilns noskatas uz saviem vadoņiem, — šim lētprātigajam baram ir atļauts smieties, plaukšķinat un izpriecaties, kad satiriska runa tam noliek spieģeli priekšā, lai tas sevi aplūko, vaj kad nelaimigs, garā pusmēr sajucis drukatajs vislielako godu un slavu meklē bezprātigā opozicijā! Laimigais, mūžam aklais ļaužu bars! Kā kutinats tu smejies, kur citam par tevi jaraud; tu neredzi savu kailumu, savas vājibas, ko tavi "vadoņi" izlietā saviem noziedzigiem nolūkiem. Cik pietiecigs tu esi! Pārs vārdiņu par patriotismu un "tautas svētumiem" tevi sasilda un sakarsē un tevi padara tik laimigu, ak — tik laimigu! Un kā tu cīnies un kaŗo pret savu labumu, par saviem izsūcejiem! Tu atstāj sievu un bērnus mājās, trūkumā, un skrej "tautas māmulites paspārnos," kur tu esi laimigs, ļoti laimigs, kad tie, kas tevi pie stipras dzelža pavadas orē, tik tālu pazemojas, ka tie ar tevi dzeŗ saģiftetu miestiņu, ko tu viņiem izpērc ar beidzamo grasi, pēc ka sieva un bērniņi žēli brēca, lai tiem būtu maize — tikai maize! Laimigi—nelaimigais bars — kad tu sāksi savu postu atzīt, kad uzcelsies vīri, kas tevi glābs no tavu "draugu" un "vadoņu" nagiem!"

Vitalvam bija ap sirdi, it kā viņš sapņotu. Vaj tas tiešām bija tas pats Indriķis, kas par visu jokojās, kam nekas nelikās būt augsts, svēts?! Kāda pretestiba starp ši vīra, vareja sacit: jaunekļa iekšķigo un ārigo cilveku! Vitalvs sevi jutās spēcigi pie viņa sirds. klāt velkam. Viņš piegāja pie Indriķa un tam abas rokas uzlika uz pleciem. Indriķis pacēla galvu. "Draugs, tu man esi iz sirds runajis, būsim, — paliksim draugi!" Vitalvs aizgrābts sacija.

"Ja, paliksim!" Indriķis atbildeja, savam jaunajam draugam roku sniegdams un tad sacidams: "Un kad Indriķis jele kad savu vārdu lauž, tad, Vitalv, neturi viņu vīra vērtu! Kur Vitalvs cīnisies, tur Indriķa netrūks, ja viņa mūža ceļš to varbūt neaizved tālu projam no Malienes!"

IV

Pavēlās vasaras bagatās, skaistās krāsas pušķoja Palejas dārzus un laukus un mīliga puķu smarša, no lēniem vējiem līgota, izplatijās visās malās. Vitalvs ar savu uzticigo, skaisto Laimu bija nama priekšā uz dārza pusi pie tējgalda apmetušies; mazais Pāvuliņš dzinās tauriņiem pakaļ un priecajās par spīdošiem kukainišiem, ko tam uz puķu un koku lapam pie visas savas bērnišķigās neveiklibas izdevās sagūstit un kuŗus viņš tad kā dižanu medijumu nesa rādit. Irma un Līziņa, viņas sirdsdraudzene, pina vaiņagus. Milda, kas nupat kā no sudmalam bija atbraukusi, stāstija, kā vecakiem klājas. Bija svētdiena; skolu brīvdienam gandrīz jau beidzoties Palejā gaidija viesus: meiteņu ģimnazijas priekšnieci Šaberta kundzi, kas savadu kavekļu labad ātraki nebija varejusi nākt, un Indriķa kungu; Vitalvs no rīta. agri abiem bij aizsūtijis pakaļ.

"Vaj tas tiesa, Jāni, ka Indriķa kungs liels zobgals un par it visu jokojas?" Laima pus nopietni, pus jocigi jautaja.

"Kas tev to teicis?" Vitalvs savu dzīves biedreni ātri uzlūkodams atbildeja ar pretjautajumu.

"Tā visi teic, kas ar viņu satikušies un runās ielaidušies.

No viņa esot jasargajas, jo viņam esot tikpat asi zobi kā dižans zinašanu krājums," Laima, drusciņ nokaunejusēs atbildeja un tad, it kā aizbildinadamās piezīmeja: "Gara dāvanas — tās katram vīram īsta rota, bet gaŗi asi zobi — tie man tikpat maz patīk kā liekuliba un glaimošana. Kadēļ cilveki nevar būt taisni nopietni?"

Milda sāka gardi smieties. "Nebūt es vēl nezinaju, ka Palejas dzimtskundzei bail no zobgaļiem — īpaši no "attīstibas biedribas" zobgaļiem. Pēc manām domam tie tikai pajautrina cilvekus. Un kas tad gan būtu, kad it visi cilveki būtu pēc viena muduļa — visi nopietni un prātnieki? Na, no tādas sabiedribas es cik ātri vien varedama steigtos projam!"

Vitalvs šinī lietā gribeja ko sacit, bet kļuva traucets no trokšņa, ko suņu riešana un ratu rībešana padarija.

"Viņi jau klāt!" Laima iesaucās, gar kungu nama stūri paskatidamās. "Bet kas tas? Ari Ričarda kgs atbrauc, un pats savā eķipažā, kopā ar Indriķi. Vaj tu Ričarda kgu ari esi ielūdzis, Jāni?"

"Nē, tikai Indriķim es lūdzu, lai tas mūs šinī pašā reizā apmeklē, bet kas tad par brīnumu, ka ir Ričards atbraucis," Vitalvs vientiesigi atbildeja, bet ši atbilde maz saskaneja ar viņa domam. Viņš zinaja, ka Ričards ar Indriķi nesatiekas, kā tas nu vareja būt, ka abi sarunajušies braukt uz Paleju! No saviem piedzīvojumiem attīstibas biedribā Vitalvs mājās tikai maz ko bija sacijis. Viņš nemīleja ar tādiem sīkumiņiem nodarboties.

Vitalvs un Laima steidzās caur zāli uz otro nama pusi, kur abi divi patlaban piebrauca. Ir Ričards, jebšu tas nebija aicinats, kļuva apsveicinats kā cienits viesis; citadi to no Vitalviem ari nevareja sagaidit; viņi stipri izšķīra starp pazīstamu cilveku, kas atbraucis viesoties, un starp ta paša cilveka centieniem politiskā sadzīvē. Jebšu viņi ar šiem centieniem pa lielakai daļai nebija vienis prātis, tomēr viņi pret savu viesi izturejās laipni un visadā ziņā tā, kā to no attīstitas familijas var sagaidit.

Gimnazijas priekšniece, Šaberta kundze, ar Indriķi un Ričardu vēl bija jaiepazīstina, jo šie viņai bija sveši un ari braucot viņi nebija palikuši pazīstami, tadēļ ka viņa ar savām abām skolniecem sēdeja vienos, abi kungi otros ratos. Ar Laimu un Mildu sirsnigi apsveicinajusēs, ģimnazijas priekšniece sirsnigi priecajās, ka tās tik pilnigas un skaistas izaugušas. Vairak nekā nama māte viņai Milda darija prieku. Ta citreiz bija viņas mīļakā skolniece bijusi. Pagŗūti viņai nācās iedraudzeties ar mazo Pāvuliņu, kas "lepni kā Spaniets" savām dižanām, zilajām acim aplūkoja savus pazīstamos un svešajos, ne vārda nesacidams un uz savu bisi atspiedies drusciņ notāļu stāvedams.

Piepeši viņa vēribu saistija Indriķis, kas, liels bērnu draugs būdams un no Vitalva dzirdejis, kas tam par mīļu zēnu, no Aģiras bija atvedis līdza koka jājamo zirdziņu, mazam Pāvuliņam par draudzibas ķīlu.

"Kur tu to zirdziņu dabuji, onkuli?" Pāvuliņš apdomigi jautaja Indriķim tuvodamies.

"To es priekš tevis nopirku," šis laipni atbildeja, ar savu jauno draugu sasveicinajies un tam savu ciema kukuli pasniegdams. Pāvuliņš apdomajās un uzlūkoja savu tēvu, kas tam tuvojās. "Papiņ, vaj es to zirdziņu no ši onkuļa varu ņemt?" viņš Vitalvam iečuksteja ausīs.

"Ja, mans dēls, ko šis onkulis tev dod, to tu vari ņemt!" laimigais tēvs atbildeja.

"Bet no ta melnā onkuļa es neka neņemu, tam ir liela bārzda!" Pāvuliņš it kā atgaiņadamies sacija, rādidams uz Ričardu, kas nupat ar Laimu runaja. Vitalvs un Indriķis viens otram skatijās acīs un smīneja. Pa tam Pāvuliņam, kas savu jauno zirgu nopietni un ar īsta lietprateja acim aplūkoja, tuvojās Šaberta kundze un viņu mīligi pielabinadama tam sniedza saldumus; bet Pāvula kgs ne kustet nekustejās un nelikās ne dzirdot, ko viņam saka.

"Kapēc tu neņem no tantes?" Vitalvs jautaja, viņa augsto, skaidro pieri glaudidams.

"Es jau nezinu, ko viņa teic!" Pāvuliņš mierigi atbildeja.

"Ak tā," Vitalvs smējās, "mans dēls vāciski ne runā, jebšu tas ir šo valodu saprot; viņš ir ļoti uzticigs savai tēva valodai."

"Nelaime," Šaberta kundze jokojās, "es atkal Maleniešu valodas neprotu — esiet jele mūsu tulks!"

Vitalvs nu Pāvuliņam izskaidroja, ko "tante" vēlas, bet viņam atkal jau bija sava izlocišanās.

"Es jau viņu nepazīstu," viņš sacija.

"Ah — tā, gluži biju piemirsis, jums savu dēlu priekšā stādit — te mans mazais Pāvuliņš, te atkal "Šaberta tante", Vitalvs jokodamies sacija.

Pāvuliņš nu savu bisi un jājamo zirdziņu nolika uz lievenem un tad pēc bērnu vīzes palocijās priekš sirmās direktrises, kuŗa viņam nu pasniedza ir savu ciemkukuli. Tam likās savads spēks piemist, jo jau pēc pirmā šokolades gabaliņa, ko Pāvula kgs apēda, viņš prata vāciski tērzet un "tante" viņu pēc patikšanas vareja skūpstit, glaudit un uz rokam ņemt. Bet viņa īstenais draugs taču palika Indriķa onkulis, jo tas viņam tik jauki zinaja stāstit no puķem, ka tām ari sāp, kad viņas plūc; no putniņiem, ka tie smuki dzied un ka tiem ari bērniņi, kas mazi, maziņi un allaž ļoti izsalkuši; no tauriņiem un smukiem kustonišiem, ka tos nebūs mocit, jo viņi jau vēl tik maziņi un papiņa un mamiņas viņiem nav, kas tos varetu glābt; no mīļā Dieva, kas visu redz un priecajas par "godigiem" bērniem, bet žēli raud, kad tie "negodigi", kā Pāvuliņš nerātnus bērnus mēdza nosaukt. — Tā tērzedami Indriķis un viņa ziņkārigais draugs bija aizgājuši tālak, kur meža dārzs iesākās, un Pāvuliņam bija simts jautajumu, ko Indriķis tam mīligi un labprāt izskaidroja. Viņi apstājās kādā smukā vietā, kur visapkārt bija jauki krūmi un tumšas lapenes. Vienā no tām jau iepriekš bija apmetušās Šaberta kundze, Laima un Milda, sarunadamās par pagājušiem un tagadejiem laikiem. It neviļus viņas palika klusu, kad Indriķis ar Pāvuliņu turpat blakus apstājās, bez ka tie būtu pamanijuši, ka viņiem tik tuvu cilveki, kas katru vārdiņu dzird, ko viņi runā.

"Onkuli," Pāvuliņš priecigs iesaucās, uz jauko vietu rādidams, "tas ir mans dārziņš, to papiņš man deva, un te mēs ar mamiņu spēlejamies un papiņš mani ķer un ķer, bet nevar noķert. Onkuli, vaj tu ari mani gribi ķert?"

"Nē, mīļo Pāvuliņ, es esmu piekusis, apsēdisimies; tev ir gan smuks dārziņš!" Indriķis atbildeja, Pāvuliņa sakarseto pieri ar savu miesautu dzisinadams.

"Vaj tev mans dārziņš patīk, onkuli?"

"Ja, tas man ļoti patīk!"

"Nu tad ņem viņu līdza, papiņš man iedos citu!"

Indriķis skaisto, labsirdigo zēnu paņēma uz klēpja un to sirsnigi noskūpstijis atbildeja: "Nē, paturi pats savu dārziņu; es jau viņu līdza nevaru paņemt un Aģirā man pašam dārziņš."

"Bet ko tad es tev došu?" Pāvuliņš žēli jautaja, bet tad kā zibens skrēja uz puķu dobi, gribedams skaistakās noplūkt un Indriķim atnest. Šis viņa nodomu noprata un ātri sauca: "Pāvul, ko tu darisi?"

"Es tev došu puķes!"

"Tad tu viņas noplūksi?" Indriķis pārmezdams jautaja.

Pāvuliņš satrūkās un palika stāvot, Indriķim vēl arvien muguru atgriezdams. "Nāc pie manis," Indriķis mīligi aicinaja, bet velti.

"Nāc, Pāvul, es tev ko pastāstišu," viņš vēl reiz mīligi sauca.

Pāvuliņš atnāca, bet acis tam bija pilnas asaru.

"Kapēc tu raudi?"

"Es jau gribeju tās puķes plūkt un viņām tas sāp — tā tu man teici," maziņais atbildeja, vēl jo diktaki elsadams.

"Neraudīi, Pāvuliņ, tu jau viņas vēl niesi noplūcis un tadēļ viņām vēl nesāp," Indriķis mierinaja.

"Es vairs nekad puķes neplūkšu un tauriņus ari es neķeršu un kukainišus ari nē, viņiem jau nav papiņa un mamiņas, un Dieviņš raud, kad bērni negodigi," mazais prātnieks nosolijās un drīz atkal bija jautrs un nopietni klausijās, jo Indriķis viņam stāstija no kāda liela suņa, kas kādam mazam Alfredam bijis draugs un to izglābis no ūdeņa, kuŗā tas iekritis, nepaklausidams papiņa aizliegumam.

"Vaj tad Alfreda papiņš tam rājās, kad viņa svārki bija slapji palikuši?" Pāvuliņš jautaja.

"Ja, viņš rājās gan, bet Alfreds vairs nekad negāja pie ūdeņa."

"Un kā to lielo suni sauca?"

"Viņu sauca par Duksi."

"Un ko Alfreds viņam deva, kad tas viņu izglāba?"

"Viņš tam deva ēst." —

"Tad Alfreds bija godigs," Pāvuls prātigi izsprieda.

Tā izrunajušies abi draugi griezās atpakaļ uz kungu namu, pie kuŗa Vitalvs ar Ričardu tērzeja.

"Vaj tas tiešam tas pats Indriķis, no ka Aģirā runā, ka tam asaki zobi nekā safiram un gudraka galva nekā dažam labam?" ģimnazijas direktrise jautaja, kad Indriķis ar Pāvuliņu bija aizgājuši.

"Tas pats," Laima atbildeja. "Ir es neprotu, kā tāds vīrs, kas sadzīvē it visu izzobo, neko netura par diezgan augstu un svētu, ka to nevaretu padarit par ērmigu joku, par ko citi smejas, — ka tas pats vīrs ari var mīlet svešu bērnu un izrādit tik dziļas cilvecigas jūtas !"

"Es tādu karakteri pilnigi saprotu," Milda, kas līdz šim bija nogrimusi dziļās domās, rāmi atbildeja.

Šaberta kdze ātri uz viņu paskatijās un tad sacija: "Ļoti priecatos, kad tu mums par Indriķa kga karakteri varetu dot jo sīkaku izskaidrojumu, Mildiņ. Es neliedzu, ka šis jauneklis mani sevišķi interesierē!"

"Neticu, ka tas man pilnigi izdosies, jo es Indriķa kungu šodien redzu pirmo reizi; turpretim no viņa rakstiem viņš man jau senak pazīstams un tos lasot pats rakstitajis mana gara acim allaž tā stādijies priekšā kā nupat!"

"Viņš ir kādas Maleniešu avizes redaktors — to es zinu; bet kādi tad ir viņa raksti?" Mildas citreizejā skolotaja jautaja.

"Viņa rakstos gandrīz allaž paslēpta ironija, cik tie zīmejas uz Maleniešu gara ražojumiem, ko jaunakos laikos lieliskam ved tirgû. Tāpat viņš ar tikko pamanamu, bet tadēļ jo sāpigu satiru pavada ziņojumus par "tautas vadoņu" darbiem un centieniem, kuŗus tie lieliski zin izpaust un uzpūst. No šis satiras ir visi citi nederigie un mērenie ražojumi, ar ko plānprātiba lielas, netiek vaļam. Tādā prātā un garā Indriķa kungs gan ari dienišķā sadzīvē izrāda, cik maz viņš cienī cilvekus, kas sevi tura par brīnum lieliem vīriem, bet patiesibā ir plānprātigi, nožēlojami radijumi, pilni vājibu un kaislibu. Turpretim es vēl nekad niesmu pamanijusi, ka Indriķa kgs izrāditu savu necienibu un nicinašanu pret visu to, kas labs, augsts, derigs, teicams. Ar vārdu sakot: man šķiet, ka Indriķa kgs paviršibu un plānprātibu tāpat ienīd, kā ļaušu mānišanu pašigā nodomā, un ka tādam karakterim akurat dziļi jasajūt un japieslejas visam, kas labs, tas gan pats par sevi saprotams."

"Tev var būt taisniba, Mildiņ, bet redzesim, kā Indriķa kgs ar mums sarunasies," sirmā direktrise atbildeja un tad pacēlās, zīmi dodama, ka viņa vēlas pastaigaties. Laima nesacija ne vārda. Likās, ka viņa ar savas jaunakās māsas izskaidrojumu nebija mierā.

Iekam apsēžamies pie pēcpusdienas kafijas galda, ko Irma ar Līziņu nupat apklāj, lai aplūkojam savu veco pazīstamo Ričarda kgu. Tanīs pāris mēnešos, kamēr tas pirmo reizi bija Palejā, viņš bija ļoti pārvērties, un kas viņu senak nebija redzejis un dzirdejis runajam par patriotismu un "tautas svētumiem," tam ne prātā nevareja šauties, ka viņš tas pats Ričards. Kā ši spējā pārvēršanās izskaidrojās?

Ričardam drīz pēc ta laika, kad viņš pirmo reizi apmekleja Vitalvu, bija nomirusi dzīves biedrene, viņa sieva, ko viņš ļoti karsti mīleja, ak, tik karsti un uzticigi! Saprotams, ka ši nelaime viņam dziļi ķērās pie sirds un ka viņš ļoti bieži apmekleja mīļās aizgājejas kapu, tur apraudadams savu nobālejušo mūža laimi. Tāpat lēti protams, ka viņš no ši brīža pie attīstibas darišanam vēl tikai reti vareja piedalities, ja, drīz pēc tam viņš atlūdzās no gŗūtā viceprezidenta amata un nu dzīvoja tikai sevim un savam jaunajam veikalam, ar ko mēs vēlak jo tuvaki iepazīsimies. — Tālak viegli protams, ka viņa satriektā sirds ari ienaida nevareja panest un ka viņš tadēļ pasteidzās izlīdzinaties ar visiem saviem ievērojamiem pretiniekiem, tāpat ar Indriķi, kuŗam par visu šo spējo pārvēršanos nu gan bija savas domas. Bet izlīdzinajušies viņi bija un tā tad ar abi vienos ratos vareja atbraukt uz Paleju. Kad Indriķis no Vitalva saņēma vēstuli, kuŗā bija rakstits, lai tas viņu svētdien apmeklē, tad Ričards bija klāt, un vaj kāds brīnums, ka tik gŗūti piemekletais atraiknis piedāvajās līdza braukt, ceredams ārpus Aģiras mūŗiem, jaukajā Palejā, remdinat savas sirdssāpes un atspirdzinaties. Indriķim nebūtu bijusi cilveka sirds, ja tas šo saprotamo vēlešanos nebūtu piepildijis un Indriķis, kā lasitajs jau zina, nebūt nebija nežēligs, cietsirdigs cilveks.

Ričarda kgs bija sev pielicis tā sauktās lielās skumju zīmes: vareni platu krepes banti ap gaŗdibena cepuri un ap kreiso piedurkni. Jau šis zīmes diezgan skaidri un dikti liecinaja, cik dziļi viņa mīļotās laulatās draudzenes nāve viņam kremta sirdī. To ari apliecinaja viņa seja, kas arvienu bija ļoti skumiga un nopietna; viņa iešana un izturešanās, kas bija tik rāma, vilkdamās, it kā viņš būtu līdz nāvei noguris; viņa valoda, kas bija lēna, apdomiga, paklusa. Ihsi sakot: mīksta dvēsele vareja raudat, šo likteņa šausto cieteju uzlūkojot. Un ka Ričarda kgs ari Palejā atrada jele vienu līdzcietigu dvēseli, to drīz redzesim.

Tādā vīzē bija notikusi ta lieliskā pārvēršanās, no kuŗas mēs iepriekš runajām, un tādā vīzē ari izskaidrojās, kadēļ Ričards pret savu ieradumu nepieslējās kundzem, kas viņam taču tik ļoti bija patikušas, kad viņi ar Bērentu pirmo reizi bija Palejā, bet it mierigi tērzeja ar Vitalvu — nevis par patriotismu un tautiskiem centieniem — lai Dievs pasargā, jo kā tad ar tādām pasauligām lietam varetu maitat dārgo atmiņu uz tik mīļu aizgājušo! bet no augstakām, tā sakot metafiziskām lietam: par dvēseles nemirstibu, par savienošanos viņā pasaulē pēc sāpigas šķiršanās virs zemes un tā pr. — Un Ričarda kungam viss tas stāveja ļoti labi: viņa skumjas, viņa gandrīz apskaidrotā seja, viņa cienigā sarunašanās par ticibas lietam — viss, it viss, pat viņa melnais ģērbs viņam stāveja labi un viņš bija ļoti interesants — uz tādu modi, kā jauna, varbūt 20 gadus veca, bagata un skaista atraitne, kas apraud savu karsti mīleto, 70—tā dzīvibas gadā Dieva mierā iemigušo vīru, kam ta bijusi tik uzticiga, ak — tik uzticiga!

Pēcpusdienas kafeja savienoja it visus viesus un māju bērnus pie galda. Sirmā Šaberta kundze ieņēma goda vietu; viņai pa labo roku sēdeja Laima, pa kreiso interesantais Ričards; Indriķim pa labo roku bija Milda, pa kreiso Irma; Līziņai bija izdevies Pāvula kga sirdi drusciņ sasildit un tie tērzeja par jājamiem zirgiem, bisem, par Pāvula kga nodomato medišanu un citiem tādiem projektiem. Vitalvs sēdeja Indriķim pretim un klausijās, kā tas ar Irmu it omuligi un laipni sarunajās par viņas mīļakiem mācibas priekšmetiem. Indriķis bija krietns paidagogs un Irma to drīz noprata un tadēļ labprāt ar viņu ielaidās valodā. Milda tikai maz ar Indriķi runaja: likās, ka starp tiem pirmās satikšanās ledus vēl nebija izkusis. Turpretim jo mudraki gāja galda galā, kur Šaberta kundze, Laima un Ričards sēdeja, tā ka to citu sarunašanās pavisam apklusa; tie palika uzmanigi uz kādu jautajumu, ko ģimnazijas direktrise Ričardam nupat lūdza izskaidrot.

"Es ļoti priecajos, Ričarda kgs, ka laimigs atgadijums mani ar jums te savedis kopā," viņa laipni sacija, "jo sen es jau gribeju satikties ar kādu no mūsu mīļo Maleniešu vadoņiem un izrunaties par dažiem jautajumiem, kas man vēl neskaidri. Nupat es dzirdeju, ka jūs esiet Maleniešu attīstibas biedribas viceprezidents un tadēļ ceru, no jums dabut skaidrakas ziņas. Vaj jūs nebūtu tit laipni izskaidrot, kas tad īsteni ir tie Jaunmalenieši, ko viņi grib panākt un ko saprot zem vārdiem: tautiski centieni? Par visu to bieši vien raksta Vācu avizēs, bet man šķiet, ka pati lieta caur šiem rakstiem allaž paliek jo neskaidraka, tapēc ka tie nāk tikai no vienas puses un tadēļ tad nav uzlūkojami par gluži nepartejisku spriedumu. No Maleniešiem pašiem es turpretim vēl ne nieka niesmu dzirdejusi. Tadēļ man ļoti patiktu, kad jūs ari savas domas izsacitu."

Ļoti uzmanigi Ričards kļausijās un tad lēnā, visai cienigā balsī atbildeja:

"Pazemigi man japateicas par to augsto godu, ko jūs, augsti cienitā direktrises kundze, man parādiet: un jebšu es gan vairs niesmu Maleniešu attīstibas biedribas priekšnieks, jo šo amatu es savadu iemeslu un pa daļai ari savas karsti mīļotās sievas nāves dēļ esmu atstājis, tad tomēr es pēc labakās zinašanas un apziņas mēģinašu atbildet uz visiem jūsu jautajumiem. Par Jaunmaleniešiem sauc tos Maleniešus, kas tā sakot visu piepeši grib pārvērst un vēsturisko attīstišanas gaitu nebūt neievērodami un Maleniešu īstenos draugus pie malas stumdami, grib uzbūvet ēku bez īsteniem pamatiem, t. i. Maleniešu tautu caur sevi un no sevis, bez jebkuŗa palīga no ārpuses, īsā laikā pārvērst par kulturas tautu — — –"

"Pareizi," Šaberta kundze runatajam jaucās valodā, "tā es Vācu avizēs ari lasiju. Tad tām te gan taisniba?"

"Diemžēl!" Ričards acis uz augšu paceldams atbildeja un tad runaja tālak: "Nevar jau vis liegt, ka Jaunmaleniešu nodoms labs, bet tas ceļš, pa kuŗu tie savu mērķi grib panākt, ir smādejams, tadēļ ka tas ved pa postažu, kur viss tiek noārdits un nicinajot atstumts pie malas, bez ka Jaunmalenieši ta vietā spētu dot ko jaunu, derigaku. Un pa šo ceļu ejot ari tautiskie centieni nevar izdoties par labu, bet atnes tikai postu un berzešanos starp ļaužu kārtam, ko pats Dievs iecēlis. Bet jūs, cienigā kundze, gribejāt zinat, kas tautiskie centieni īsteni. ira? Zem ši apzīmejuma dienišķā dzīvē pie mums saprot cenšanos uz tautas patstāvibu gara un politiskas sadzīves ziņā. Tāda cenšanās, zinams, nav smādejama, jo kuŗš tautas mīļotajs gan negribēs savu tautu padarit patstāvigu, spēcigu, attīstitu? Bet ši cenšanās var atnest postu, kad viņa nedibinajas uz īsteniem pamatiem, t. i. kad trūkst to būšanu, ka varetu piepildities, pēc ka cenšas. Tā p. p. Maleniešiem var notikt neaprēķi nama skāde un posts, kad tos ačķir no Vāciem, no kuŗu zinatnibu avotiem viņi taču smēluši un smeļ savu attīstibu un izglītibu, jo pašiem viņiem tādu avotu taču nav un laikam ari nekad nebūs. Tāpat Malenieši ari politiskā sadzīvē nekad nevarēs būt patstāvigi, tikai tad viņi kā tauta varēēs uztureties un pastāvet, kad viņi turesies cieti kopā ar saviem līdzšinejiem vadoņiem, ar Vāciem, kas viņu tautibu līdz šim zinajuši uzturet un pasargat no iznīcinašanas. Tadēļ tad prātigs Malenietis tikai tanī ziņā tautiskos centienus sekmēs, ka Malenieši cienitu un koptu savu dārgo tēvu valodu, savu ticibu un savu kulturu, — šis augstakās tautas mantas."

"Ja tie citi Maleniešu tautas vadoņi tikpat prātigi domā, kā jūs, Ričarda kungs, tad jau starp viņu un mūsu centieniem nav it nekādas starpibas un tad es nesaprotu, kadēļ tādu veltigu troksni celt laikrakstos un saeimās!" direktrise atbildeja.

"Zinams, ka lielas starpibas te nav, bet kā es jau iepriekš piezīmeju, dažas galviņas, ko par Jaunmaleniešiem nosauc, tā sakot, grib caur mūri skriet cauri un mūsu būšanas nepazīdami ākstas bez ceļa, bez prātiga gala mērķa," Ričards izskaidroja.

"Bet kadēļ tad jūs paši, tie tautas vadoņi, tādas noklīdušas avis nesauciet atpakaļ — kadēļ šo nepatīkamo darbu atstāj Vācu laikrakstiem, ko Maleniešu tauta nebūt nelasa?" Šaberta kundze vaicaja.

"Ja, cienigā kundze, tas nav viegls pūliņš un caur to var iegūties ļoti daudz ienaidnieku pie savejiem, bez ka pretinieki jeb Vāci to atzītu," Ričards aizbildinajās un tad vēl izskaidroja, ka viņš ši iemesla dēļ visvairak no biedribas priekšniecibas amata atsacijies.

Pa tam pie šis sarunašanās klausitajiem bija pamanama savada pārvēršanās. Laima uzlūkoja Ričardu tik cieti, it kā ta katru vārdiņu, ko tas sacija, būtu gribejusi iespiest savā sirdī un atmiņā, tik ļoti viņai patika viņa izskaidrojumi. Piepeši viņa atzina, ka Ričards ir gluži prātigs vīrs un bija pārliecinata, ka viņa pagājušā reizā viņa vārdus nebija sapratusi, viņam bija netaisnibu darijusi. Cik skaidri un gaiši viņš tagad izšķīra politisko nomaldišanos no vēsturiskās patiesibas, cik ziniski viņš pierādija, kas Maleniešiem īsteni darams — un tas bija īsi izsacits: viņiem bija jakopj valoda, ticiba, Vācu kulturas avoti — un kas tos var aizvest uz samaitašanu. Un kā turpretim viss gāja riņķu riņķos, juku jukām, kad viņš pavasarā runaja par patriotismu un tautiskiem svētumiem! Ja, ja toreiz viņa Ričarda izskaidrojumus nebija sapratusi, tie viņai bija par dziļiem — tagad viņa visu saprata un tikai vēl nezinaja, kā tas pats vīrs šodien tik skaidri prata runat. Bet ir šo mīklu viņa drīz uzmineja: Ričardam bija gŗūti sirdēsti, lielas skumjas — tas cilveku skaidro, padara lēnaku spriedumos un ari — interesantaku. Ja, Ričards šodien bija tiešam interesants, ļoti interesants!

Citadas jūtas plosijās Mildas krūtīs. "Tu liekuli, tu nodevejs!" tikai šie vārdi dimdeja viņas ausīs, kad viņa, uz Ričarda runu klausidamās, brīžam nosarka, brīžam palika bāla kā līķis.

Ir Vitalvs bija ļoti nemierigs palicis, tikai Indriķis izturejās tik mierigi, it kā Ričarda kgs stāstitu par "saviem studentu gadiem, tur Vācijā."

Visai auksti un vienaldzigi viņš, kad Ričards bija beidzis runat, vaicaja:

"Vaj mums, jūsu uzmanigajiem klausitajiem, nebūtu atļauts zinat, no kuŗa laika jūs, Ričarda kungs, savu atzīšanu par Jaunmaleniešiem" — šo vārdu Indriķis izsacija ļoti skarbi — "un par Maleniešu tautiskiem centieniem eziet mainijuši? Jo nevien jūsu neskaitamās runas attīstibas biedribā, bet ari jūsu atbilde Vācu avizem, kas īpašā rakstā nodrukata, pierāda skaidri un gaiši, ka jūs vēl priekš kādiem divi vaj trīs mēnešiem par šiem jautajumiem esiet pavisam otradi domajuši, nekā jūs nupat izskaidrojāt."

Šo jautajumu neviens nebija sagaidijis, pats Ričards jau nebūt ne; tadēļ visi uz Indriķi skatijās kā uz kādas neticamas vēsts atneseju. Vispārigi bija parasts, no Indriķa sagaidit asus jokus, satiriskus piezīmejumus, un uz tam ari Ričards dibinaja savu ceribu, ka viņa mēteļa mainišana te nekļūs tiesata, jo sirmās direktrises klātbūšana vien jau aizliedza tā jokoties, kā Indriķis mēdza un kā augsti izglītotā saeimā nemēdz jokoties. Šaberta kdze bija ļoti ziņkāriga, kā šis tik piepeši iesācies cīniņš starp diviem tautas vīriem nobeigsies. Milda klusām priecajās, ka viņas spriedums par Indriķi pierādijās. par pareizu, tik ka viņa ļoti kāroja zinat, kā tad gan Indriķis izturesies, kur tam nopietni kāds svarigs jautajums jaizkaŗo. Laima turpretim Indriķi uzlūkoja ari par savu pretinieku. Kadēļ? to viņa nezinaja sacit, bet to ari nebija vajadzigs zinat! Pietika, ka Ričards bija "interesants" un Indriķis turpretim nepatīkams zobgals, jebšu mazais Pāvuliņš, Laimas dēliņš, visai pasaulei vareja apliecinat, ka Indriķa onkulis ir vislabakais onkulis visā pasaulē.

Ričardam bija ilgi jaapdomajas, iekam viņš sāka atbildet uz Indriķa nežēligiem jautajumiem. Sēri un it kā palīga mekledams, viņš skatijās uz Laimu, kuŗa nosarka un nolaida acis. Smagi nopūties un it kā lūgdamies, acis uz augšu pacēlis, viņš uzsāka:

"Mans cienijamais draugs un ceļa biedris (pie šiem vārdiem Indriķis ironiski smīneja), varbūt negribedams, man padarijis lielu lielo patikšanu, caur saviem jautajumiem man piešķirdams iespēju attaisnoties uz pārmetumiem, kas man — to es te īpaši pieminu — nevis pirmo reizi tiek izsaciti. (Pie tam Ričarda kgs atkal nopūtās un savas acis pacēla uz augšu.) Ne prātā man nenāk noliegt, ka es par Jaunmaleniešiem un viņu centieniem senak citadi domaju, nekā tagad, Bet — caur tumsibu pie gaismas, caur liktenņa sitieniem un gŗūtu pārbaudišanu pie īstās atzīšanas! Kas tik daudz cietis kā es, kas nāvei tik tuvu skatijies acīs un redzejis no tās paņemam vismīļako, kas cilvekam pasaulē var būt, — tas jo ātri nāk pie atzīšanas, cik niecigi ir visi cīniņi pret vēsturiskās attīstibas un pakrišanas kārtibu, — tas, cienijamās damas un cienijamie kungi, atgriežas un, sevi skaidraku un tīritu juzdamies, paceļas pāri par visiem partiju centieniem un vienpusigiem spriedumiem! Ja, es esmu atzinis savu gŗūto alošanos un esmu palicis par kosmopolitu, t. i. par vīru, kas it visus cilvekus uzlūko par saviem brāļiem un māsam un savā sirdī tos apkampj ar to mīlestibu, ko Tas pacēlis par vispārigo un visaugstako bausli, kas pie krusta staba gŗūtas mokas ciezdams miris par it visiem cilvekiem: par Maleniešiem un Vāciem, par kristigiem un paganiem!"

Ričards bija savas rokas salicis un galvu nokāris, it kā tas ciestu par neticigo klausitaju grēkiem.

"Pats par sevi protams," Indriķis vienaldzigi atbildeja, "ka mēteļu pārmainišana caur policejas likumiem nav liegta un ka neviens no mums negribēs nopūleties, Ričarda kungu, pēc tam kad tas savai līdzšinejai politikas abecei devis atstavku, citadi pārliecinat. Mums jau daudz sekmigaku darbu, p. p. kafeju dzert, pastaigaties un tā pr. Bet viens jautajums te vēl paliek neizšķirts, protiet, cien. kundzes un kungi, tas jautajums: kadēļ gan vajadzeja tik lielas ceremonijas, līdz Zaulu atgrieza, kad to pašu var panākt, caur mīļotas jeb nemīļotas sievas nāvi?"

"Zauls jau nebija apprecejies!" Līziņa iesaucās un vispārigi smiekli izcēlās, no kuŗiem pat ģimnazijas direktrise nevareja attureties. Bet sirmā kundze ari nomanija, ka pēc šiem smiekliem uz kārtigu sarunašanos vairs ne domat nevarēs, tadēļ ta pacēlās un līdz ar viņu ari visi citi. —

Ričardam bija nežēligas moraliskas paģiras, kas jo lielakas palika, kad mazais Pāvuliņš, savas galda biedrenes atbildi ievērojis, aizteceja pie Indriķa un tam it nevainigi pasludinaja:

"Tas Zaula onkulis jau nebija apprecejies! — Onkuli, vaj iesim ripas kaut? Bet neņem lielu koku un nesvied par daudz dikti to ripu, — papiņš prot labaki sviest, nekā visi onkuļi."

Indriķis mazo Pāvuliņnu ņēma uz klēpja un tam apsolijās ripas kaut, bet Laima bija dusmiga, — dusmiga uz Indriķi un uz Pāvuliņu — pirmo reizi uz savu nevainigo bērnu, kas neka ļauna nebija darijis, ne viņai, ne citam kādam! — Vācu dziesminieks Šillers jau gan ari nesaka vis velti:

"Gefährlich ist's, den Leu cu wecken, Verderblich ist des Tigers Ca-hn; Jedoch das Schreklichste der Schrecken, Das ist der Mensch in seinem Wahn."*)

Indriķis izpildija savu solijumu un gāja ar Pāvuliņu ripas kaut, kas ari savas tantes Mildu un Irmu un mazo Līziņu no šis spēles nelaida vaļam. Iesākumā gan piedalijās visi, bet drīz izrādijās, ka maziņam vislabaki patīk ar Irmu un Līziņu spēlet, jo tās vingraki un ātraki skrēja ripai pakaļ, kad viņš to, cik un kā varedams, savām pretiniecem aizlaida gaŗām. Tadēļ Indriķis Mildu uzaicinaja aplūkot Palejas skaistumus. Labprāt viņa paklausija. Likās, ka viņa tagad gaidija uz izdevigu brīdi ar Indriķi sarunaties.

*) Bailiga lieta, plēsigu zvēru modinat, nomaitadami ir tiģera zobi. Bet briesmigaks nekā visas briesmas ir pats cilveks, kad tas kritis savas kaislibas valgos.

"Man šķiet," Indriķis uzsāka, kad viņi kādu gabaliņu bija gājuši, "ka Ričarda kga runa jums bija ļoti nepatīkama?"

"Nepatīkama? Nē, Indriķa kgs, nepatīkama viņa liekuliba man nebija, jo pēc tam, kad es Ričardu pirmo reizi biju dzirdejus runajam par Maleniešu tautiskiem centieniem, man var būt viena alga, ko viņš šim pustrakām domam vēl pieliek klāt; bet es neliedzu, ka viņa šis dienas izskaidrojumi manā sirdī sacēla īgnumu un visdziļako nicinašanu. Vaj Ričarda kungs par mūsu nelaimigo tautiņu domā šā vaj tā, tas man viena alga, bet kad viņš šodien klaji to noliedz un bez motivierešanas atsauc atpakaļ, uz ko viņš priekš pāris nedeļam zvērejis un dievojies; kad viņš šodien to izsaka par gŗūtu noziedzibu un dziļu alošanos, ko viņš aizvakar tureja par savu politisko ticibas bausli, kad viņš priekš īsa brīža savu biedru — es negribu sacit draugu — pulkā liekuļojis uzticigu kopā turešanos un tagad savus biedrus no dod, tik nekaunigi nodod un denuncierē — — tad, Indriķa kgs, tad viss tas vairs nav tikai nepatīkami, bet saceļ dziļu īgnumu, un tikai īgnuma un nicinašanas jūtas vareja piepildit katra godiga cilveka sirdi, kas Ričarda kunga nodeveja valodu dzirdeja."

Mildas acīs spīdeja savadas liesmas, viņas sārtie vaigi bija palikuši sarkani, viņas krūtis smagi darbojās — šinī brīdī viņa bija skaista, ļoti skaista, un Indriķis to sajuta, atzina, un pirmo reizi visā mūžā viņš manija, ka viņa sirds par sievieti pukst ātraki, nekā ta paradusi. Ilgi viņš uzlūkoja savu biedreni, kas patlaban bija novērsusēs uz otru pusi un ar savu daiļo kājiņu samina puķi, kas nesen bija noplūkta un uz ceļa nokritusi.

"Pilnigi es saprotu jūsu īgnumu pret cilveku, kas savus cīnišanās biedrus nodod," Indriķis rāmi atbildeja, "un es priecajos, no sirds priecajos par jūsu bargo, bet taisno spriedumu; bet ticiet man, Müllera jaunkundze, Ričards nepelna, ka viņa liekulibas dēļ sakarsejas. Vislabaki ir, kad viņu asi piejoko, un tādā vīzē padara par ērmu. No saprātiga cilveka, kam goda prāts, taču nevar paģēret, lai tas pazemojas līdzi liekuļiem un plānprātiņiem un ar tiem lai ielaižas strīdû."

"Ja, jums labi runat! Bet vaj tad visi var būt tik auksti un tādi zobgaļi kā jūs?" Milda ar sakarsetas meitenes ātrumu un gluži dabiski atbildeja.

Indriķim negribošam bija japasmejas, bet Milda šo smīnešanu pamanija un jutās sevi ievainotu. Viņa novērsās un viņas acīs mirdzeja asara. Indriķim tas bija ļoti žēl. Viņš paņēma Mildas roku un augstcienigi to savā rokā turedams mīligi sacija:

"Müllera kundze! Jūs uz mani dusmojaties, bet man notiek netaisniba. Ticiet, ne prātā man nav nācis par jums smieties. To es nebūt nevaru, tadēļ ka neaprobežota augstcieniba pret jums man to padara neiespējamu. Es tik priecajos par jūsu šķīsto sirdi un taisno prātu, bet ta vīze, kā jūs pasaulē gribat apkaŗot netikumus un ļaunumu, apliecina, ka jums pasaules stiķi un niķi vēl sveši, tadēļ man bija japasmejas — ne cita iemesla dēļ."

Milda it kā šaubidamās uzlūkoja Indriķi, bet kad tas uzticigi un līdzcietibas pilns skatijās viņas mīļās actiņās, vēl arvienu viņas roku turedams savā, tad viņa apmierinajās un neizsakami laipni smaididama atbildeja:

"Es jums nedusmojos!"

Vēl ilgi viņi staigaja pa dārzu un mudri sarunajās par dažadām lietam, tā ka laiks viņiem nemanot bija aiztecejis. Piepeši viņi izdzirda bērna šņukstešanu. Ātri uz to pusi pagriezušies, viņi kādā lapenē ieraudzija mazo Pāvuliņu, gluži vientuli un žēli raudam. Savas spēļu lietiņas un savu cepuriti viņš bija nolicis uz galda un pats nometies uz beņķi. Milda steidzās klāt savam mīlulitim un jautaja, kadēļ tas raud. Ilgi viņu nevareja apmierinat, beidzot viņš sāka stāstit: Viņš gribejis spēleties savā dārziņā un meklejis papiņu, bet tas ar Šaberta tanti aizgājis tālu projam; tad viņš meklejis mamiņu, ta ar "melno onkuli" sēdejusi lapenē un ar to runajusi. Viņš lūdzis, lai mamiņa nāk spēleties, bet ta viņu dzinusi projam pie citiem bērniem un tadēļ viņš raudot, jo nu viņam niesot ne papiņa, ne mamiņas, tāpat kā spīdošiem kukainišiem un tauriņiem.

Pārsteigti Indriķis un Milda viens otru uzlūkoja, bet ne vārda nesacija. Viņi savu mazo draugu apmierinaja un ņēma līdza pastaigaties. Drīz tas atkal priecigi skraidija apkārt un lēkaja no vienas vietas uz otru un trieca tik omuligi, it kā viņš nekad vēl nebūtu raudajis. Laimigā bērnišķiba, kaut tu jele pastāvetu ilgaki! Laimigais bērniņ, kas tu pirmo reizi caur nelāga kaislibu tieci atraidits no mātes sirds un drīz pēc tam visu savu nelaimi esi aizmirsis — kaut tu jele tik viegli pārlaistu visus sirdēstus, kas tavam mūžam vēl priekšā!

Palūkosim ari, ko tie citi dara, kamēr Indriķis ar Mildu sarunajās. Ģimnazijas direktrise, pēc ilga laika atkal reiz uz laukiem izbraukusi, ilgojās jauko dabu aplūkot visā viņas jaukumā. Un Palejā viss bija jauki, ļoti jauki. Šaberta kdze te vēl atminejās katra kalniņa, katra strautiņa un kociņa un tos pēc ilgiem gadiem atkal redzet, tas viņai padarija lielu prieku. Kā mīļus, uzticigus draugus viņa tos apsveicinaja un kur kāda pārvēršanās bija notikusi, tur Vitalvam viss bija jaizstāsta, jaizskaidro. Viņa atrada, ka Paleja daudz jaukaka, labaki uzkopta nekā senak bijusi, un tad domās nogrimusi sacija:

"Te jauki dzīvot, te cilveki var būt laimigi, ļoti laimigi Jūs taču esiet laimigi, Vitalva kgs?"

"Ja, cienijamā Šaberta kdze, es esmu laimigs, ļoti laimigs!"

Nožēlojamais Vitalvs!

Tanī pašā laikā ari starp Ričardu un Laimu notika sarunašanās. Viņi viens otru nebija meklejuši, lai Dievs pasargā, to ne; bet viņi gluži neviļus bija divi vien palikuši, kad tie citi aizgāja. Viņu nodoms bija tos citus uzmeklet, ar tiem sabiedroties, bet drīz Ričards atzina, ka Vitalva kdze piekususi un ka viņai vajadzetu atpūsties, un Vitalva kdze atkal bija atzinusi, ka Ričarda kgs no pārlieku lielām skumjam nospiests un ka tam tadēļ pēc iespējas vajagot skoneties. Tadēļ viņi tos citus neuzmekleja, bet atpūtās un skonejās. Un saule vēl nebija nogājusi, bet spīdeja vēl diezgan gaiši un Ričarda kungam saulē mēdza acis apžibet, tadēļ tas lūdza, vaj nevarot noiet kādā lapenē, un Vitalva kdzei atkal bija karsts, ļoti karsts, kā viņa gauda, tadēļ Ričarda priekšlikums ar visām balsim kļuva pieņemts. Un kad tas bija noticis, tad viņi apsēdās uz kāda no zaļajiem beņķiem, kas lapenē stāveja. Varbūt viņi būtu sēdejuši viens otram preti, tā ka galds starpā, bet Ričarda kgam taču bija jaskonejas, tadēļ tas apsēdās turpat, kur Vitalva kdze apsēdās, un ši taču bija piekususi, tadēļ viņa nepiecēlās un negāja sēdet uz otra beņķa.

Ričards, kad tas bija apsēdies, noņēma savu krepes bantes pušķoto gaŗdibeni un to nolika uz galda. Tad viņš dziļi nopūtās un šis nopūtas bija tik diktas, ka tās it neviļus Vitalva kundzes sirdī sacēla atskaņu, pēc tiem pašiem dabas likumiem, pēc kuŗiem atbalss atskan, kad mežā sauc. Tad Ričards nokāra galvu un savu vaigu paslēpa savās ļoti rūpigi un smalki koptās un neskaitamiem gredzeniem pušķotās rokās, it kā viņš visu pasauli un pat Vitalva kdzi būtu aizmirsis un te viens pats sēdetu. Mēs redzam, ka Ričardam mīļās nelaiķes nāve tiešām dziļi gāja pie sirds. To ari Vitalva kdze atzina, jo līdzcietigi un mīļi viņa sacija:

"Kapēc jūs tā pavisam padodaties savām skumjam? Es saprotu un zinu cienit jūsu sirds sāpes, bet kad tās allaž atjauno, savas nelaimes iegādinajoties, tad dziļās rētas, to liktens sitis, nekad nesadzīst, bet allaž no jauna tiek uzplēstas un čūlo, līdz — —"

Piepeši Ričards šāvās sēdus un skatijās visapkārt, kā cilveks, kas spēji uzmodinats, to mēdz darit. Vitalva kdzi ieraudzijis, viņš it kā pārsteigts un kūstošā balsī sacija:

"Ak — Vitalva kdze, piedodiet — pavisam es biju aizmirsis, kur es esmu! Mans gŗūtais liktenis, mani cīniņi par līdzcilveku labumu, manu pretinieku un skauģu vajašana, cilveku paviršiba un asā zobošana, kur līdzcietiba būtu vietā, — viss tas man stājās priekš gara acim un melna, tumša parādijās mana nākamiba — — te es izdzirdu eņģeļa balsi, mīligi ta mani apmierinaja un iepriecinaja, saldas ceribas lidoja man apkārt, mīligs balzams kļuva uzlikts manas gŗūti ievainotās sirds rētam — — Vitalva kdze!" Ričards iesaucās un viņa balss trīceja, "tā kā jūs, tā vēl neviens mirstams cilveks uz manu satriekto sirdi nav runajis, un nekāds spēks visā pasaulē mani šinī gŗūtā brīdī tā nevaretu pacelt, un iepriecet, kā jūsu mīligo, laipno vārdu spēks! Atļaujiet, augsti cienitā Vitalva kdze, ka es jums savu visdziļaki sajusto pateicibu nolieku pie kājam un jums zvēredams apliecinu, ka es jūs augstaki cieniju, nekā jebkuŗu visā pasaulē, un ka jūs manā sirdī esiet ieņēmusi pirmo vietu, kas jūsu dārgai atmiņai mūžam paliks!"

To sacijis Ričards saķēra Laimas roku un to skūpstija un nebeidza skūpstit, līdz viņa dziļi nosarkusi, to viņam pamazam atkal atņēma. Vitalva kdzes vārdiem un rokai tiešam bija liels spēks, to viņa pati ari sāka ticet, redzedama, ka Ričards piepeši gluži kā pārvērsts un jaunaks palicis. Ja, viņu gandrīz vareja turet par laimigu, kad viņš tik omuligi tērzeja, par visu visadām lietam, par saviem piedzīvojumiem un t. t. Patlaban viņš Vitalva kdzei izskaidroja, ka Indriķis esot briesmigs cilveks, no kuŗa jasargajas, jo tam nekas niesot augsts, svēts un t. t., kad mazais Pāvuliņš, pēc ilgas meklešanas, beidzot taču bija atradis savu māti un tai lūdza, lai ta nākot ar viņu spēleties, tie citi gribot redzet, kā to dara. Pie tam viņš virzijās projam no tās puses, kur "melnais onkulis" sēdeja, jo tas šo nepatīkamo traucetaju — sacisim jau: Dieva sūtito eņģeli! — uzlūkoja plēsiga zvēra acim, it kā vēledamies, lai zeme atvērtos un to aprītu! Un Laima? Ta taču runaja par svarigām lietam, par ļoti svarigām, un Ričarda kgs, kas ar viņu taču tik labi domaja, ak, tik labi! tas viņai nupat deva draudzigu padomu, kā viņai būs izsargaties no briesmigā Indriķa nagiem jeb zobiem — viss tas taču bija daudz svarigaks, nekā ar muļķa bērniem nodarboties, tadēļ ari nebūt nav jabrīnas, ka Vitalva kdze savu bērnu it dusmigi aizraidija pie citiem bērniem.

Tā cilveki daudzreiz Dieva sūtitus eņģeļus aizraida projam!

Vitalvs un Šaberta kundze bija savienojušies ar Indriķi, Mildu un tiem citiem. Tie nu padikti runadami nāca atpakaļ, un šinī brīdī ari Ričards un Laima šķīrās; nevis tadēļ, ka tie citi nāca — lai Dievs pasargā — bet tadēļ, ka Laimai bija jagādā par vakariņam un Ričardam atkal prāts nesās vientulibu uzmeklet. Tapēc viņš uzņēma ceļu, pa kuŗu ejot viņam ar nevienu nebija jasatiekas. Kad Vitalvs un tie citi atnāca pie nama durvim, tad Laima, kas — laikam kukņā nopūledamās — bija ļoti sakarsejusēs, viņiem nāca pretim. Šaberta kundze nožēloja, ka tai viesu labad tīro, smaržaino gaisu nav bijis vaļas baudit, un Vitalvs savu mīļo, skaisto, uzticigo, tagad sarkarsejušos sieviņu sirsnigi apkampa un noskūpstija un viņa savu mīļo vīriņu ari sirsnigi apkampa un prieks bija visās malās, tik Indriķis nepriecajās, jo tas no skūpstišanās daudz neka netureja, un Milda ari par Vitalva laimi nepriecajās, tadēļ ka viņai tagad nebija vaļas priecaties, jo viņa glaudija mazo Pāvuliņu un asaras mirdzeja viņas acīs, kad viņas mazo Pāvuliņu glaudija.

"Kur Ričarda kungs palicis?" Vitalvs jautaja un viņa uzticigā sieviņa atbildeja, ka viņa to nezinot, laikam viņš, ar saviem sirdēstiem kaudamies, būšot aizgājis vientulibā pastaigaties. Drīz ari Ričards atnāca un apstiprinaja, ko Vitalva kundze "paredzedama" bija sacijusi.

Vakariņās visi tāpat sēdeja pie galda, kā palaunagā pie kafejas, un kā toreiz, tā ari tagad tanī galā, kur Šaberta kdze un Ričards sēdeja, sarunašanās bija jo diktaka un Laima tāpat atkal uzmanigi klausijās, ko Ričards stāsta, tik ka tie citi uz Ričardu neklausijās, bet sarunajās zavā starpā. Pēc vakariņam Ričards tuvojās Indriķim un lūdza, lai tas viņam piedodot, ja to būtu aizkāris. Savos sirdēstos viņš reizam nezinot, ko runajis, ko nē. Indriķis atbildeja, ka viņam ar Ričardu strīda nekāda niesot un tā tad abi tāpat varot atkal pārbraukt, kā atbraukuši.

Pēc kāda laika abi Aģiras kungi aizbrauca. Ari Mildas kučieris jau bija iejūdzis un drīz brauca priekšā, tā ka no viesiem tikai Šaberta kdze, Irma un Līziņa Palejā palika.

V

Augusta mēnesis bija nobeidzies un līdz ar to ari skolu brīvdienas bija nobeigušās. Palejā viss atkal gāja pa vecam, tik ka Vitalva kundze bija palikusi drusciņ slimiga.

Viņai gandrīz pastāvigi sāpeja galva un nekas lāga nepatika. Viņas vaigi palika allaž jo bālaki, viņas ēstgriba mazaka. Dakteris teica, ka nervi pie visa ši posta vainigi un ka nākošā gadā vajadzešot braukt uz jūŗmalu peldeties, nervus stiprinat. Un dakterim likās būt taisniba, ka Vitalva kundzes nervi vainigi, jo ne viņa mierigi vareja gulet, nedz pa dienu mierigi iztureties. Katrs nieciņš viņu kaitinaja, katrs vārdiņš viņu vareja dziļi aizkārt, par katru vējiņu viņa sarāvās un nobijās. Troksni, ko bērna nevainigā jautriba padara, viņa pavisam nevareja panest, tadēļ mazais Pāvuliņš dabuja īpašu aukli un īpašu istabu. Viņa mamiņa gribeja allaž viena būt un lasit smukus romanus vaj atlaisties, vaj citu ko darit, kas labaki būtu nedarits. Un ši pārvēršanās bija nākusi pamazitiņam, tadēļ Vitalvs ar to apradās un pacietigi panesa, ko liktens tam uzlika. Viņš mīleja savu Laimiņu un ta ari viņam arvienu vēl parādija mīlestibu, tik ka viņa, kad Vitalvs viņu apkampa vaj tureja savās rokās, brīžam iztrūkās, it kā no miega atmodusēs, un nosarka vaj palika bāla, vaj raudaja. Bet ta jau bija nervu vaina un Vitalvs tad savu mīļoto sieviņu vēl vairak nožēloja, vēl karstaki skūpstija un viņa tad raudaja vēl vairak, bet nezinaja sacit, kadēļ? Tā jau dara visi sievieši, kam nervu vaina.

Indriķim bija iekritis otru reizi Palejā atbraukt, kad Vitalva kundze pavisam bija sanīkusi, tadēļ ta viņam nerādijās. Daudz labaka laime bija Ričardam; tas pēc tam vēl divi reizas bija Palejā; bet katru reizi Vitalva kundzei tā sakot bija brīvdienas, kā pie drudža, jo viņa tad bija ļoti laipniga un sevi jutās gandrīz pavisam veselu. Varbūt ari, ka Ričarda interesantā sarunašanās viņu uzjautrinaja. Kad viņš bija aizbraucis, tad viņa nu gan atkal pakrita savā vecā slimibā, kas tanī dienā bija vēl jo lielaka nekā arvienu, bet tādi jau tie nervi ira: kad tos priecadamies piepūlē, tad pēc tam atkal ierodas jo lielaka vājiba. Bet Vitalvs bija laimigs, ļoti laimigs, kad viņa mīļotā sieviņa jele reti kādu reizi bija atkal ta pati vecā, laipnā, jautrā Laima, ar kuŗu viņš tik daudz prieku piedzīvojis. Vitalvs bija ļoti pieticigs: viņam pietika ar drumsliņam, kur citiem mēds būt pilns galds. —

Sievas nervi izmāca katru vīru un padara to rāmu, pieticigu.

Dakteris, kas Vitalva kundzi dziedeja, dzīvoja Aģirā, tadēļ tam katru reizi bija jaizbrauc uz Paleju, ja slimniece viņu nevareja apmeklet; un to viņa līdz šim nevareja jeb negribeja darit. Beidzamo reizi dakteris bija nopietni sacijis, viņš netiekot gudrs, kas ta par vājibu; visu viņš izmēģinajis, bet nekas nelīdzot. Ja ta būtu viņa sieva, tad viņš tai prasti liktu strādat dienišķu darbu, tad viņa gribetu ēst, gulet un paliktu vesela. Tā dakteris Vitalvam bija teicis un pie tam viņam vēl pārmetis, ka tas savā sievā par daudz iemīlejies un tadēļ to ieradinajis par daudz pulka vēleties un prasit, bet neka laba nedarit. Uz tādu vīzi jau cilvekam slimam esot japaliek, vaj grib vaj negrib.

Vitalvs šos vārdus gan ievēroja un palika domigs, bet ko viss tas taču vareja līdzet! Jo ilgaki viņš domaja, jo gaišaki viņš sāka atzīt, ka mīļotai sievai nervu vaina un ka viņa mūža laime iet uz beigam jeb ir jau beigusēs. Kāda pārvēršanās! Senak Laima bija jautra, prieciga, strādiga, ņēma dzīvu dalibu pie viņa priekiem un bēdam, ar vārdu sakot, senak viņa bija laimiga un padarija laimigu. Un tagad? Tagad viņai it viss bija viena alga, pat viņas bērns, mazais Pāvuliņš, kas viņas dēļ tagad vareja vaj degunu nosist vaj kaklu nolauzt. Ne viņa labprāt runaja ar citiem, nedz ar Vitalvu. Ztundam un dienam viņa vareja bez darba sēdet un šo to niekoties, ne vārda nerunajusi. Un kad viņu pašu uzrunaja, tad viņa vaj neka, vaj tikai ar strupu "ja" jeb "ne" atbildeja. Pat pie galda, kur familijas locekļi taču jele šo to mēdz runat, viņa sēdeja kā dzīvs stabs, ari ne ar Pāvuliņu nerunadama, jebšu tas savai mamiņai mīligi pieglaudās un tā pastāvigi uz runašanu skubinaja. Tikai ar Mildu, kad ta atbrauca, viņa reizam ilgaki un padikti sarunajās. Istabas meitas zinaja sacit, ka "vecakā freilene," kā ļaudis Mildu Palejā sauca, cienmātei tādos brīžos izsakot stingrus pārmetumus, kas jau gandrīz norājienam līdzigi, un ka cienmāte tad tik dzedri un dikti runajot pretim un reizam smejoties, it kā viņa vāja nemaz nebūtu. Pēc tādas sarunašanās Vitalva kdze bija vēl mēmaka un tai vēl mazak vareja izdarit pa prātam. Pat Vitalva mīlestiba viņai tikai gaŗu laiku padarija un viņš vareja runat un darit ko gribedams — nekas viņu neinteresiereja, nekas viņai nedarija prieku. Ja, reizam viņa it kā pārgalvigs, nerātnis bērns viņa mīlestibas zīmes atstūma un tā viņa sirdi dziļi ievainoja. Tā tad ari viņš palika aukstaks pret to, ko viņš tik karsti un uzticigi bija mīlejis. Kas tad gan ari tādu māju sodu var panezt, kā sievas nervi to vīram uzliek! Nevien, ka Vitalvam tagad bija jazin par ārigo un iekšķigo saimniecibu, pat par mazo Pāvuliņu un par viesiem, kad tie atbrauca, bet viņa sieva viņu ari vēl pastāvigi mocija ar saviem nerviem un ar tīru pārgalvibu, kuŗa jo dienas jo vairak nāca pie gaismas, tā ka Vitalvs reizam kluva aizrauts, viņai izsacit pārmetumus. Un it kā par brīnumu, Laimai šie pārmetumi patika, jo tie viņai deva jele kādu iemeslu uz Vitalvu dusmoties; līdz šim viņai uz tam nekāda iemesla nebija. Tā tad nu Laimas kundze savu vīru pēc visiem mākslas likumiem sāka ienīdet, tadēļ ka tas viņai reizam pārmetis viņas neizprotamo nervu vājibu, viņas acim redzamo pārgalvibu un nerēķinašanu par saimniecibu un mazo Pāvuliņu, kas tagad, kad Vitalva nebija mājās, tiešam bija "bez papiņa, bez mamiņas, kā spīdošie kukainiši un tauriņi!" —

Vitalvam sirds gribeja vaj pušam plīst, kad tas šo slepeno, ložņadamo, un tadēļ ne mazak briesmigo postu pārredzeja. Asaras viņam spiedās acīs, kad viņš savu mīļo, sapratigo bērnu redzeja palaistu, noplīsušu, netīru un allaž jo vairak pieņemot nerātnibu un netikumus. Bet vaj maziņais pie tam bija vainigs? Viņam taču nebija mātes, un tomēr cits šo vietu nevareja izpildit, kamēr Vitalva kdze Palejā ieņēma Vitalva laulatās sievas vietu. Un šis savas tiesibas viņa sargaja, kā lauvas mātite sargā savus bērnus. Katrs, kas mazam Pāvuliņam tuvojās ar mīlestibu, bija viņas ienaidnieks un proti tā: ja tas bija vīrietis, tad tas bija Vitalva uzticamais draugs jeb "spijons", kā viņa mēdza sacit, un mekleja bērnu atradinat no mātes, atraut tās sirdij; ja, turpretim, sievietis Pāvuliņu glaudija, tad ta

Vitalva kundzei bija droša zīme, ka tāds sievietis ar viņas vīru dzīvo "aizliegtā draudzibā" — un no ši sprieduma viņu neviens nevareja atturet. Tā tad ari drīz šis, drīz tas sievietis dabuja samanit Palejas cienmātes sīvo ienaidu, bez ka tai jele būtu prātā nācis, kadēļ tas notiek. Pat Milda, kad ta pēc ilgaka laika atkal bija atbraukusi Palejā, no savas neizprotamās māsas dabuja pārmetumus, ka ta viņu piekrāpjot un ar Vitalvu turoties kopā. Un kad Milda it mierigi jautaja, kadēļ viņa tā domā, tad Vitalva kundze strupi atbildeja, viņa to zinot un ar to pietiekot, un vaj tad Milda citadi ar Vitalvu runatu tik laipni un mīligi un mazo Pāvuliņu, viņa bērnu, tik karsti mīletu.

"Ar tavu vīru es beidzamā laikā niesmu laipnigaki satikusēs nekā senak un Pāvuliņu es mīlu tadēļ, ka viņam nav mātes un sirds man iežēlojas, šo tik bagati apdāvinato un tā palaisto bērnu uzlūkojot," Milda sakarsusēs atbildeja un tad savai vecakai māsai pasludinaja:

"Ta ir beidzamā reize, ka tu mani Palejā redzi! Pārgalvigi un neprātigi tu esi iznīcinajusi savu un savas familijas laimibu, vējam pakaļ dzīdamās. To, kas tevi tik karsti mīlejis un kam tu tik daudz pateicibas esi paradā, savu vīru, tu esi sirdī nāvigi ievainojusi, atstūmusi un gŗūti piekrāpusi. Ar to tev vēl nepietiek, tu moci viņu, moci citus, moci ari mani — tev tas dara prieku, citus mocit, it visur sēt ļaunu sēklu, naidu un neuzticibu! No labiem cilvekiem tu atraujies, ar ļauniem vienojies. Tu man piedosi, ka es pie taviem draugiem un piekritejiem nevaru piederet, es gribu palikt, kas es esmu. Dzīvo vesela!"

To sacijusi Milda raudadama aizgāja. Apmierinajusēs viņa savam kučierim lika iejūgt. Gŗūti viņai bija šķirties no Pāvuliņa, kas no visa ta posta, kas Palejā tik briesmigi darbojās, nenieka nezinaja, bet jautris un mierigs spēleja ar saviem zirdziņiem un citām spēlem. Vitalvs todien nebija mājās. Milda vēl cereja, ka Laima viņai jele vārdiņu sacis un mēģinās savus asos, netaisnos pārmetumus, ja ari ne atņemt atpakaļ, tad taču cik necik izlīdzinat; bet šis ceribas izrādijās par veltigām. Ne vārda viņa nesacija, kad Milda šķīrās, bet it mierigi guleja uz zofaja un lasija kādā romanā, ko Vitalvs viņāi sen jau bija aizliedzis lasit. Bet beidzamā laikā viņa jau allaž tikai to darija,ko viņai aizliedza un kas nepieklājās. — Kad Vitalvs pārbrauca un jautaja, kadēļ Milda tik piepeši, bez atvadišanās no viņa aizbraukusi, tad viņa sieva spītigi atbildeja: "To tev pašam labaki vajaga zinat." Šie vārdi viņam ķērās pie dūšas. Viņš neapzinajās, pret Mildu nepareizi izturejies un piepeši viņam bija jadzird tāds pārmetums! Viņš uzaicinaja Laimu, lai ta runā skaidraki, bet velti; pēc sava vecā ieraduma ta sēdeja kā mēma un skatijās grāmatā, un kad tāda izturešanās Vitalvu allaž jo vairak kairinaja un sakarseja, tad viņa, ari tagad vēl ne vārda nesacidama, uzcēlās un iegāja guļamā istabā, kur Vitalvs viņai, zinams, pakaļ negāja. —

Šis atgadijums Vitalvu lieliskam satricinaja. Mājās posts, nemiers, neuzticiba, mūžiga spītešana un pārgalviga nebēdašana par visa nama labklāšanos; ārpus mājam niknas valodas — kā viss tas beigsies! Ilgi tas tā nevareja iet, to Vitalvs atzina, un ši atzīšana viņu nospieda un pazemoja. Kā nāvigi ievainots medijums viņš tad uzlēcās no krēsla un ķēra roku pie sirds, it kā gribedams novērst, lai ta nenoplūstu. Ilgu laiku viņš izdomajās un pārdomaja savu un sava bērna likteni, bet tas parādijās ļoti tumšs un melns. Beidzot viņš lika savu jājamo zirgu apseglot un atkal aizjāja. Kurp jāt? to viņš pats nezinaja; viņam ari viss bija viena alga. Kad viņš pārjāja, tad jau bija tumšs. Kučieris brīnijās, ka kungs savu zirgu pirmo reizi tik stipri sajājis. Kad Vitalvs iegāja namā, tad tanī bija kaukšana un zobu trīcešana. Pāvuliņš raudaja tadēļ, ka mamiņa viņu izdzinusi no savas istabas; viņa vecā aukle raudaja tadēļ, ka cienmāte to saukusi par spijonu un to raidijusi "lai iet projam pie velna"; istabas meita kauca tadēļ, ka cienmāte tai pārmetusi, viņa ar kungu dzīvojot aizliegtā draudzibā un lai tik taisoties, ka tiekot projam, citadi tai nogriezišot bizi; beidzot vēl ņaudeja kukņas kaķe, jo cienmāte tai pārmetusi, ka ta viņas vietā iestājusēs par nama māti un t. t. un kad viņa atbildejusi, ka tak esot jadara, ko kungs liek, tad cienigā paņēmusi malkas pagali un tai zvēlusi pa muguru. Visu to Vitalvs dabuja dzirdet savā rakstamā istabā, kur visas trīs nelaimigās sievietes bija ienākušas lūgt, lai tās atlaiž no dienesta, jo sen jau Palejā vairs nevarot izturet, labaki viņas dzīvojot bez lones, nekā tādā vietā, kur tās gandrīz ik dienas tirdi un lamā. Vitalvs viņas cik spēdams apmierinaja un solijās gādat par mieru. Kā tagad viņa sirdī izskatijās, tas nav aprakstams. Ko lai iesāk? Vislabakais būtu bijis, tādu sievu aizdzīt projam, bet ta taču bija viņa paša sieva un viņa bērna māte! Un ko pasaule sacitu! Ak ja, pasaule, — ši raibā, lētprātigā pasaule! Ta zinaja vēl vairak nekā pats Vitalvs un Palejas iedzīvotaji. Viņa zinaja, ka Vitalvs savu sievu — un ta tak bija tik laba un tik laba! — ja, ka viņš šo savu ļoti labo sievu tramdot, mocot, sitot; viņa esot tā iebaidita, ka nedrīkstot ne vārdiņa runat, īpaši tad nē, kad viesi atbraukuši. Māju saimei esot pieteikts, lai ta viņai vairs neklausot, pat viņas bērnam esot aizliegts, stāvet pie savas mātes, jo tam pavisam cita istaba un cita kopeja iedota. Viņas radi, māsas un vecakie uz Paleju nedrīkstot braukt, Vitalvs tos dzenot ārā, tā viņš savas sievas vecako māsu Mildu jau aizdzinis, viņa sieva, skaistā, labā Sudmalnieku Laima, tiekot tureta kā verdzene un cietumniece un esot ļoti nelaimiga. Šis jaukās vēstis vispirms un visvairak Aģirā kļuva izplatitas; Vitalvs ne sapņot nesapņoja, ka tās viņa viesis, interesantais Ričards un Malienes attīstibas biedribas prezidents Bērenta kungs izplatijuši un caur saviem brālišiem un savām māsiņam allaž jo platakas un netīrakas izminuši. Bet to Vitalvs zinaja, ka uz tādu vīzi publikā tiek runats, jo to viņa brālis no dzimtenes bija atratstijis.

Pēc visiem šis dienas notikumiem katrs apdomigs lasitajs no Vitalva kundzes būs sagaidijis, ka ta šovakar pie vakariņam nenāks. Bet kas tā spriestu, tas ļoti alotos. Kā citām reizam, tā Vitalva kundze ir šovakar, kad meita to sauca pie galda — pati viņa jau ilgaku laiku saimniecibā vairs nedarbojās — ienāca un apsēdās savā parastā vietā, ne vārda nesacidama, mēma kā arvienu. Pāvuliņam nebija galdauts nolikts, viņš lūdza, lai mamiņa viņam to dod, bet velti! Vitalvs lika meitai maziņo piekopt. Tāpat Pāvuliņš velti uzsāka ar savu māti tērzet, ta bija un palika mēma. Paēdusi viņa iegāja savā istabā, ne šo, ne to nesacijusi. Vitalvs palika ilgi kājās. Pulkstens jau bija 3 no rīta, kad viņš turpat savā rakstamā istabā uz zofaja iemiga. Viņam nebija iespējams, guļamā istabā iet. Otrā rītā viņš kafeju dzēra viens pats. Pēc kafejas viņš istabas meitai lika cienmāti lūgt, lai ta nāk uz kunga rakstamo istabu. Pēc maza brītiņa Vitalva kundze ienāca un palika pie durvim, ne vārda nesacidama, ari nesveicinadamās.

"Kaŗš mūsu starpā jau vēl nav piesacits — kadēļ tev nav ne vārdiņa mani sveicinat?" Vitalvs lēnām jautaja.

Viņa sieva neka neatbildeja. Pēc brītiņa viņš runaja tāļak:

"Tu jau gan pati būsi atzinusi, ka ilgaki tas tā vairs nevar iet, kā tas līdz šim gājis."

Viņa sieva cieta klusu.

"Tava izturešanās liecina, ka tu esi nevien mana, bet visas manas familijas un saimes ienaidniece. Kāds iemesls tev tā iztureties, to es tagad gribeju zinat," viņš jautaja.

"To iemeslu tev pašam labaki vajaga zinat," Laima strupi atbildeja.

"Pa otram lāgam es jau dabonu tādu atbildi, ko tas nozīmē? Es paģēru, ka tu bez aizturešanās runā, skaidri un gaiši!"

"Tā? Tu tak no manis nepaģēresi, lai es runaju par lietam, kuŗas pieminet katrai godigai sievai jakaunas."

"Es palieku allaž ziņkārigaks — kas tās par lietam?"

"Nu, tava draudziba ar manu māsu Mildu un ar citiem sieviešiem," Laima auksti, spītigi atbildeja.

Vitalvs sāka nojēgt, par ko viņa sieva runā, un bija pārliecinats, ka nelaimigs misejums te visu to postu padarijis.

"Draudziba ar tavu māsu un citiem sieviešiem?" viņš iesaucās. "Es no tam ne nieku nezinu! Kā senak, tā es ari tagad pret tavu māsu un citiem sieviešiem esmu izturejies godprātigi un laipni — vairak nē."

"Tā? Tad es nožēloju, ka man senak acis nav bijušas vaļam. Bet vaj tad istabas un kukņas meitas ari var paģēret tādu godprātibu un laipnibu — šos vārdus Vitalva kdze izsacija ļoti skarbi. — kā p. p. mana māsa un citas vieglas kundzes?"

"Pret savu saimi es izturos kā dienestkungam pieklājas un tā es ari turpmak darišu."

"Vaj tas ari pieklājas, ka kukņas meita tevi rakstamā kambarī apmeklē ik vakara un istabas meita ik rīta?"

"Kamēr man nav sievas un saimnieces, tamēr man, diemžēl, pašam jagādā par saimniecibu, un kā es savā rakstamā istabā nosaku visus lauku darbus, tā es turpat ikdienas noteicu, kas mājās darams, p. p. kas vārams un t. t. Ar istabas meitu man tik vien tik daudz darišanas, ka viņa rītos tīra un izkurina manu rakstamo istabu, kā visas citas istabas. Ar šo izskaidrojumu, tā es ceru, tev pietiks pārliecinaties, ka tu man gŗūtu netaisnibu dari un nevainigus cilvekus apvaino."

"Man vajadzetu ļoti lētprātigai būt, līdz es varetu ticet taviem glaumiem vārdiem. Es esmu pārliecinata, ka viss tas ar labu nenobeigsies," Laima stūrgalvigi atbildeja.

"Tā?" Vitalvs jautaja. "Tad tu tiešam esi sagatavojusēs uz kaŗu? Bet nepiemirsti, ka es esmu kungs savās mājās un nevien sevi, bet ari savu saimi zinašu pasargat no tādām uzbrukšanam un goda laupišanas, kā tās vakar notikušas. Par šo lietu es vairak nevēlos runat!"

Vitalva kundze gāja uz savu istabu, ne vārda vairs nesacidama. —

Iekam tālakus notikumus aprakstam, lai mēģinam izskaidrot, pēc kāda nolūka Ričards Palejā īsteni dzinās un caur ko Laima tik vareni bija pārvērtusēs.

Ar Ričardu mēs jau sava stāsta iesākumā esam tuvaki iepazinušies. Lasitajs ari atminesies, ka Ričards gribeja smalki dzīvot un baudit, bet ka viņam vēl nebija izdevies, tik daudz mantas iekrāt, ka viss tas viegli panākams. Viņš ari gribeja ļoti ātri palikt bagats, jo kad vecums pienāk, tad vairs nevar baudit, tad jas domā uz kapu. Ar kādiem līdzekļiem viņš tiek bagats, tas viņam bija gluži viena alga, ja tik viņa ārigā slava netiek maitata. Ar savu zinamo sirdi viņš jau sen bija skaidribā: ta bija ļoti plaša un staipijās pēc patikšanas. "Ēdisim, dzersim un priecasimies, jo rītu mēs esam pagalam," — ta bija Ričarda ticibas apliecinašana. — Kādā vīzē viņš izlietaja patriotismu un tautiskos centienus, gribedams iegūties tautas vadoņa slavu, tas mums ari zinams. Šis nodoms viņam pa lielakai daļai bija izdevies, jo sadzīvē blakus Bērenta un citu "ievērojamu vīru" vārdiem allaž ari Ričardu godam mineja. Pie saviem līdztautiešiem viņš bija nodrošinajies. Nu tikai vēl ar Vāciem vajadzeja galā tikt. Tiem, kā protams, nepatika Maleniešu "patriotisms" un "tautiskie centieni," bet jo vairak viņi šo nepatikšanu izrādija, jo vairak Maleniešu "tautas vadoņi" cēlās vērtē, un daža lezna galviņa, kas līdz tam laikam bija nezinama, piepeši palika par ļoti ievērojamu galvu, par slavenu vīru, jo to taču daudzinaja pa Vācu un Maleniešu laikrakstiem un pazīstams jau ir, ka tas ir vislabakais līdzeklis, ar ko kādu cilveku ātri un droši var padarit par vispārigi pazīstamu, kas pie nemācitiem ļaudim to pašu nozīmē, ko slaveniba. Par daudz vēlu Vācu laikraksti šo savu strateģisko jeb politisko kļūdu atzina un tadēļ tiem nu vairs nekas neatlikās, kā tikai ar Maleniešu, "tautas vadoņiem" sākt izlīdzinaties, ar tiem parlamentariski sarunajoties. Uz tādu vīzi ari Ričards iemantoja īstā "tautas vadoņa" slavu un Vāci pasteidzās viņu uzņemt savās biedribās, pat augsti mācitu vīru saeimās, kuŗās viņu uzlūkoja par "Maleniešu reprezentantu". Kamēr nu Ričards Maleniešu starpā vēl arvienu bija tas pats vecais "dedzigais patriots" un viņu sapulcēs runaja tā, ka patriotisma dzirksteles sprēgaja uz visām pusem, tamēr viņš Vācu saeimās kažoku apgrieza pavisam uz otru pusi un sodija bargi "Jaunmaleniešus" un viņu "trakos centienus", un kad reiz uzrādija viņa senakos spriedumus par šiem jautajumiem, tad viņš atsaucās, ka esot nācis pie labakas atzīšanas, kā mēs to p. p. Palejā redzejām, kad Ričards ar Šaberta kdzi sarunajās. Tā tad Ričards mala uz diviem gaņģiem un viņa slava vairojās dienu pēc dienas. Allaž jo lielakas lietas viņš sāka no sevis turet un drīz ari atzina, ka viņš nelaimigi apprecejies, t. i. ka viņa sieva nav ne tik bagata, ne tik augsti mācita, nedz ari tik skaista un jauna, kā tāds vīrs, kā viņš, var paģēret. "Tāda sieva, kā Palejas Laima, man deretu," viņam vairak nekā vienu reizu bija iešāvies prātā, bet ko tas līdzeja! Laima bija apprecejusēs un Vitalvs tai vareja sataisit daudz patīkamaku dzīvi, nekā viņš; bez tam Laima savu vīru mīleja no visas sirds un uzticigi — no tam viņš pats pārliecinajās, pirmo reizu Palejā būdams, un to ari sacija visi citi, ar kuŗiem viņš par šo jautajumu aplinkus sarunajās. Bet jo mazakas ceribas viņam bija, šo nesasniedzamo "Laimu" sasniegt, jo vairak viņš tanī iemīlejās un sapņnoja no viņas skaistā, mīligā tēla dienam un naktim. Viņa paša sieva viņam tagad bija pavisam nepatīkama, ja, pat riebiga, jo kamēr ta dzīvoja, viņš bija ar to cieti nn neatraisami savienots. Šķirties? To ari nevareja, jo viņa sieva uz tam nedeva ne vismazakā iemesla. Un ko ari pasaule būtu sacijusi, it kad Ričards, šis dedzigais patriots, apdomigais tautas vadonis un vislabakais sievas vīrs, būtu uzsācis šķiršanās prāvu! Nē, nē, uz šķiršanos nevareja ne domat!

Ričards bija nelaimigs, ļoti nelaimigs un staigaja apkārt kā slims. Te Vācu un Maleniešu laikraksti pasludinaja bēdigu vēsti: Ričarda "karsti mīļotā sieva" bija nomirusi un viņš lūdza draugus un pazīstamus, lai tie ņem dalibu pie viņa neizmērojamām bēdam, ar ko liktens viņu tik gŗūti piemeklejis. Šis uzaicinajums nepalika bez sekmes, jo liels pulks draugu un pazīstamu atnāca bēŗu namā un bija liecinieki, cik rūgtas, žēlas asaras Ričards raudaja, savu sirds mīļo sieviņu pavadot uz beidzamo dusu. Pēc bērem viņš tās kapu puškoja ar skaistu, dārgu piemiņas zīmi un tērpās skumju drēbēs.

Ričards bija svabads! Ši apziņa viņu visai iepriecinaja un pacēla. Bet ko nu? Vitalva Laimas tēls vēl arvienu valdija par viņa sirdi, un viņš sevi jutās tuvaki esam šim savam mīļakam mērķim. Bet Laimu precet, ja ari Vitalvs — — nē, to nē, jo viņa taču nebija bagata, tikai caur Vitalvu viņa bija bagata — un turpretim bagatu un skaistu sieviešu jau netrūka, īpaši Vācu pulkā nē, pie kuŗiem viņš taču stāveja tik labā slavā. Lai ši slava vēl vairotos, lai Vāci pārliecinatos, ka viņš tiešām sapratigs tautas vadonis un ar tā sauktiem Jaunmaleniešiem nestrādā roku rokās, tad viņš, kā jau zinam, no biedribas priekšniecibas izstājās, — šeitan aizbildinadamies, ka viņa mīļotās sievas nāve viņu par daudz pārvarejusi, — Vācu saeimās turpretim stāstidams, ka viņa politiskā pārliecinašanās viņam neatļaujot ar vīriem strādat kopā, kas "ar pieri grib izskriet caur sienam cauri."

Kad Ričards tā bija sagatavojies, tad viņš sāka domat, kādā vīzē un vislabaki varetu kļūt pie bagatas sievas. It pareizi viņš izrēķinaja, ka gŗūti varēs atrast tādu, kas savus naudas maisus izmainis pret patriotismu un tautiskiem centieniem, un vairak viņam nebija, kad viņa daiļumu nelika svarā. Šo savu daiļumu viņš nu gan nevērteja pēc visai zemas cenas, bet ir tādu smalki izglītotu un bagatu brūti gŗūti atrast, kas tic, ka laulibā varēs dzīvot no vīra daiļuma un no mīlestibas. Tadēļ viņam uz visu vīzi vajadzeja nostāties uz rokam taustamiem jeb materialiskiem pamatiem. Bet kas tie vareja būt? Jau sen viņš bija nodomajis, čuguna fabriķi priekš zemkopibas mašinam dibinat, bet kamēr viņam trūka vajadzigā kapitala, tamēr tāda dibinašana nebija iespējama. Tagad viņš domaja izdevigo brīdi atnākušu, kur viņa kredits diezgan liels, ka uz dažu tūkstošu rubļu aizdošanu varetu ceret, un viņš ari vairs nekavejās, šo brīdi izlietat. Vispirms viņš izgādaja atļaušanu, tādu fabriķi dibinat. Kad tas bija noticis, tad viņš atkal gādaja, ka visos laikrakstos tiek pierādits, kādu svētibu visas Malienes zemkopjiem tāds fabriķis atnesis un viņš, slavenais Ričarda kungs, šo svētigo darbu ar prāvu kapitalu tūdaļ uzsāks. Daži gan šaubijās, kur Ričards pie kapitala kļuvis, bet lielakais pulks ticeja, ka viņš to mantojis no savas nelaiķa sievas un šo vēsti viņš zinaja brīnum ātri izplatit. Paklusām viņš ari sāka zvejot Maleniešos, pie viņu patriotisma apelieredams un skaidri un gaiši pierādidams, ka Maleniešu tauta tikai tad īsteni sāks uzplaukt, kad viņa saviem "priekšgājejiem" jeb vadoņiem palīdzēs ar kapitalu, ka rūpnieciba un andele allaž jo vairak Vāciem kļūtu atņemta un nāktu pašu Maleniešu rokās. Un ši slepenā aģitacija, pie kuŗas Ričardam piepalīdzetaju netrūka, jo viņš tiem maksaja labu algu, nepalika bez sekmes: īsā laikā uz "tautas altari" nolika tik daudz to skanošo upuŗu, ka Ričardam naudas bija kā pelus. Ari mazus, no algadžiem un nabaga strādniekiem pasniegtus krājumiņus viņš neapsmādeja. Tā viņam tad ari izdevās, Aģiras malā iegūties kādu pavecu māju, ko steigšus vien pārtaisija par čuguna fabriķi. Kad dūmi tanī jau kūpeja, tad viņš savus Vācu "draugus" uzlūdza, jauno fabriķi aplūkot, ko tie ari labprāt darija. To starpā bija nevien māciti vīri, bet ari bagati kopmaņi un avižu redaktori. Brangs brakasts un teicami vīni šai apciemošanai piešķīra mazu svētku karakteri un otrā dienā Aģiras laikrakstos bija lasams, ka Ričarda kga jaunais fabriķis jau pilnā darbā un apsolot ļoti sekmigus augļus. Šis ziņas ari Malenieši lasija savos laikrakstos un priecajās, ka viņi ari savus upuŗus nolikuši uz "tautas altaŗa." Bez šiem upuŗiem Ričardam ari laimejās jo lielakas zumas aizņemt no dažiem Vācu kopmaņiem, kas viņa fabriķa jauko aprakstu Vācu avizēs bija lasijuši. Ričards peldeja dzīves priekos — nu viņš taču bija fabriķa kungs un uz viņa pavēlem klausijās līdz simts amatnieku un strādnieku! Viņam, zinams, ari vajadzeja zirgu, kučieŗa, sulaiņa, mācitas saimnieces un glītas istabas meitas un īsā brīdī viss tas bija apgādats — viņa jaukakais mūža sapnis pa daļai bija piepildijies, nu tik vēl vajadzetu apprecet prāvu naudas maisu, kam skaista, jauna, izglītota sieva pūrā, lai jaunā laimas ēka uz visiem laikiem stāvetu droši un nekustinami, it kā uz klints pamatiem.

Uz šo savu nākošo pili Ričards lūkoja ļoti lepni un tā viņš ari ļoti lepni dzīvoja, gāja, brauca un izturejās. Tie paši Malenieši, kuŗus viņš senak no par daudz karsta patriotisma bija skūpstijis, tagad viņam bučoja rokas un svārku stūŗus, un Vācieši, kas viņu senak nebūt nepamanija, tagad sevi jutās ļoti pagodinatus, kad tie ar Ričarda kungu kopā vareja turet brokastu, ēst jūŗas gliemešus un dzert šampaņeri.

Ja, kas gan jau izgudrojis, vaj vīri darina naudu, vaj nauda vīrus!

Bet paklausisimies, kā Ričards sarunajās ar savu "labo roku", t. i. ar Maušu Janķeli, kas tagad bija Ričarda uzticamakais sulainis, draugs un padoma devejs, bez kuŗa viņš neko ievērojamu nedarija. Janķelis bija kāds no tiem Žīdiem, kas dzīvo no citu cilveku ģeķibas un kaislibas un pie tam allaž tā izskatas, it kā tie sevi citiem uzupuretos, tikai savas labās sirds dēļ. Viņš bija pusmūža vīrelis un tik izmanigs, kā zalktis, bet viņa seja allaž bija ļoti nopietna un godiga un katrs vārdiņš, ko viņš runaja, bija pareizi apdomats un kļuva rāmi, ar dziļu pazemibu izrunats.

Bija svētdienas rīts. Ričards, dārgā rītsvārkā tērpies un smalku Havanas cigari smēķedams, sēdeja pie kafejas galda un klāstija avizes. Piepeši viņš ķēra pēc sudraba skanduļa, kas uz galda bija nolikts, un skandinaja. Smalki ģērbies sulainis ienāca.

"Lai Janķelis atnāk!" viņš pavēleja.

"Ja, ja, cienigs lielskungs!"

Pēc pāris minutem ienāca Janķelis un savu kungu pazemigi apsveicinajis palika godbijigi stāvot pie durvim. Ričards vēl arvienu skatijās avizēs. Janķelis savu spico bārzdu braucidams, lēnām klepoja, lai kļūtu pamanits.

"Ah — tu, Janķeli," Ričards tagad iesaucās, "tas ir labi! Vaj mēs esam divi vien? Mums svarigas lietas japārrunā."

"Kas iekš cien. lielkunge kambare var būt bez lielkunge pavēle!" Janķelis ar uzticigām acim, bet tadēļ ne mazak glaimodams atbildeja.

Ričardam, kā no viņa pašpaticigā vaiga vareja nomanit, tas ļoti patika; viņš Janķelim rādija uz krēslu, lai apsēžas. Janķelis, uz zābaku spicem pie krēsla aizgājis, pazemigi apsēdās. Tad Ričards uzsāka:

"Vaj tu esi izdarijis, ko tev liku, Janķeli?"

"Cienige lielkunge man pavēleje daudz liete; no kāde liete cienige lielkunge tagad pavēlē?"

"Ak tā; kā stāv ar to naudu?"

"Ar naude stāv labe un ar vise liete stāv labe, ko lielkunges jem iekš save roke. Bet cien. lielkunges vine nejem iekš save roke un nabages Jankeles viens pats nevar celt tik liele svare, kā zelte ir un smuke dame!"

"Tu jokojies, Janķeli, un jokoties man nudien nav vaļas. Jau viņu reiz es tev teicu, ka man naudas vajaga, drīz vien, jo citadi — — —"

"Citade cien. lielkungem jajem ta liete iekš save roke un tas cien. lielkungem netīk! Ko es lai teice? Vaj es lai zvēreje uz mane amones, vaj pie save bārzde, vaj es lai ķere pie mantele stūres un apliecine, ka es nejokoje, bet runaje ta Dieve patiesibe?"

Ričards savu biedri it kā pētidams uzlūkoja. "Vaj tad tu tiešām tici, ka bagatā kopmaņa Šimeļa skaistā meita Amanda mani precetu, ja to bildinatu?"

"Freilene Amende fon Zimele, Fabrike kunge fon Ricarde, saderinate cilveke. Vizite vine nesagaide" uj — ta būte labe vizite kārte, par kure Jankeles maksate it vise, kas vinem nav, jo Jankeles ir nabage cilvekes. Bet tas Zimele kunge save smuke Amende nelaidis pie kunges, kam nav apale simte tūkstote ruble uz birze bankem, un ta smuke Amende sapno ik nakte no grafem un baronem!"

Ričards satrūkās, piepeši atzīdams, ka velti sapņojis no skaistās Amandas un no Šimeļa naudas maisiem; jo tādās lietās Janķelim allaž bija un palika taisniba.

"Un ko tad tu domā, Janķeli?" viņš it kā apkaunejies vaicaja.

"Es domaje, ka labak zīle iekš rokes, nekā ta medne iekš kokem."

"Es nesaprotu!"

"Kad mēs nedabonem ta Zimele kunge simte tūkstote, tad ta Vitalve kunge tūkstote ari labe, un kad mēs nedabonem ta lepne Amende, tad ta Paleje cienige māte vēl arviene ir labake, nekā mūse smuke istabe meite."

"Žīd — sātan, ko tu murkšķi!" Ričards uzlēcies iesaucās un izlikās ļoti dusmigs.

Janķelis palika mierigi sēdot uz krēsla un braucija savu spico bārzdu, it kā rēķinatu, cik rebes viņam šis veikals ienesīs.

"Kapēc tu nerunā, Žīd?" Ričards drusciņ apmierinajies jautaja.

"Jankeles nogaide, līdz cienige lielkunge vinem ko prase, tad Jankeles runās."

"Tā? Kā tu uz tam nāci, runat no Vitalva un viņa cienmātes? Mēs tak spriedām gluži par citām lietam."

"Mēs spriedem par zelte, ko vine sauc par naude, un mēs spriedem par smuke sieviske, ko vine sauc par dame; un kad mēs nevarem dabut ta zelte un ta sieviske, ko mēs gribem, tad mums jajem ta zelte un ta smuke sieviske, ko mēs varem dabut."

"Vitalva kundze taču appreceta un kā tu pavisam nāci uz Palejas kungiem!" Ričards atkal jautaja.

"Kā es uz vine lai nenāke, kad cien. lielkunge man priekš kāde mēnese deve pavēle, lai izgudroje, kā vine var pieiet klāt pie ta Paleje cienmātes sirdes un pie ta Vitalve kunge zelte, un ko man pavēl, to es izpilde, vaj vine apprecete, vaj neapprecete — es esme nabages cilvekes, ar sieve un maze ingele, man japelne maize," Janķelis it mierigi atbildeja, savu bārzdu braucidams.

Likās, ka Ričardam šie izskaidrojumi nepatika, jo viņš šķirstija pa laikrakstiem, it kā nedzirdetu, ko Janķelis saka. Pa brītiņam viņš glūnedams jautaja:

"Vaj tad tu esi bijis Palejā? Un ko tad tu zini no turienes cienmātes?"

"Es bije iekš Paleje, Bet es domaje, ka ta pirme liete ir ta naude un ta otre ir ta Paleje cienmāte, tapēc runasem papriekše no ta naudes būšane. Es domaje, tur iznāks vesele desmit tūkstote ruble!"

"Desmit tūkstots rubļu! Kas tas ir priekš manām milzu vajadzibam! Uhdens pilite jūŗā. Bet ir to dabut ir mazas ceribas. — Vitalvs ir gudrs, izmanigs cilveks. Kas man galvo, ka viņš manas bēdigās naudas būšanas sen jau nepazīst! Bez kapitala es iesāku — visa ir satapinata nauda — vaj tad ļaudis paliks nerunajuši? Tikai ja es ātri dabonu kādus 20,000 rubļus, mans fabriķis var godam pastāvet, līdz man izdodas apprecet kādu bagatu sievu!" Ričards iesaucās, it kā Janķelim tie 20,000 tikai no kabatas būtu jaizņem un janoliek uz galda.

"Divedesmit tūkstote ruble ir labake liete nekā 10,000 ruble, bet 10,000 ruble ir labake liete, nekā neviene ruble," Janķelis tikpat mierigi atbildeja. "Vaj cienige lielkunges nevar sacit, ko vine paspēlē, kad vine no Vitalve kunge dabon 10,000 ruble? Uj, gvalt, cienige lielkunges ir pardaudz lepne — priekš kādem mēnesem vine būte jēmis 100 ruble ar liele prieke! Ar 10,000 ruble skaidre naude var samaksat veksele par 8000 ruble ar vise procentele un tad viņe dos cite 8000 ruble uz vēl mazake procentele un ar 8000 ruble var vesele fabrike dzīt uz priekšem vesele pusgade, uu iekš viene pusgade var dabut bagate sieve uz vise desmit pirkstem. Es domaje, cien. lielkunge taisis šo andele un dos nabagem Jankelem nopelnit maze rebe."

"Cik tad tu atkal jau gribi?" Ričards pieri saraucis jautaja.

"Ko nabage cilveke, kam sieve un maze ingele, daudz var gribet! Kad cienige lielkunges Jankelem dos 3 maze procente no vise 10,000 ruble, tad Jankeles taisis to gešefte."

"Trīs procentes! Tas jau 300 rubļu! Tikko divi mēneši pagājuši, tu no manim esi nopelnijis kādus 600 rubļu un nu atkal jau 300 un bez tam tu vēl daboni mājas vietu un Dievs zin ko vēl nē!" Ričards iesaucās.

"600 un 300 ir 900 ruble — maze lupatine pret cienige lielkunges fabrike, pie kurem nabages Jankeles būveje kā īstene mūrniekes. Vaj cienige lielkunges sēdete iekš tāde smuke svārkem un smēķete tik dārge Havanes cigare, un vaj vinem būtu fabrikes un 100 strādniekes un tik gudre saimniece un tik smuke istabes meites un tāde feine sulaine un kucere ar tik liele bārzde un tik smalke Vāczeme zirge un rate, kad Jankele nebūtu bijis mūrniekes un zelte racejes pie ta jaune fabrikem? Un vaj cien. lielkunge ta 10,000 rubles var dabut bez Jankelem?" šis mierigi jautaja, it labi zinadams, ka Ričards, citadi nevaredams grozities, viņam pat 500 vaj 600 rubļu dotu, ja tik tie 10,000 rubļu dabonami. Un ko naudas trūkums nepaspētu, to uz visu vīzi paspēs Ričarda nelāgā kaisliba, tā Janķelis sprieda un pie tam diemžēl nebija alojies.

"Labi, sātan, es tev dožu tos 300 rubļu un ja viss labi izdosies, tad 100 rubļu vēl klāt; bet pats nelabais tevi lai rauj, kad tu mani būsi piekrāpis! Saki nu, ko tu esi izgudrojis un kas man darams, lai tavs apsolijums piepilditos?" Ričards sacija.

Janķelis pazemigi pateicās par tiem vairak piesolitiem 100 rubļiem, izlūdzās no Ričarda par visiem 400 rubļ. vekseli un tad savu izdomato jeb iesākto plānu, kā Vitalviem jadara, izstāstija tā:

Kopā ar citu kādu Žīdu, kas ar visadām precem braukā apkārt pa muižam, viņš kādas 3 reizas bijis Palejā, kur Vitalva kdze no viņiem šo to nopirkusi. Divi reizas viņi savu ceļu tā iegrozijuši, ka Palejā dabujuši nakts korteli, tā ka viņš no turienes ļaudim un no pašas Vitalva kdzes pamazām it visu dabujis zinat, kas viņa nolūkiem vajadzigs. Viņš atzinis, ka Vitalvs ļoti krietns saimnieks un godigs kungs un ka viņa sieva tam ļoti uzticiga, tā ka šo teicamo satikšanos un stipro uzticibu nekas nevaretu satricinat, ja viss paliktu kā līdz šim. Tadēļ bijis jadomā uz kādu savadu līdzekli. Otro reizi uz Paleju braukdams viņš paņēmis līdza dažadas fotografijas, kas grāmatu bodēs pērkamas; starp tām viņš ari ielicis Ričarda fotografiju.

"Manu fotografiju? Kur tu to dabuji?" Ričards iesaucās.

"Uz cien. lielkunges rakstame galde," Janķelis it mierigi atbildeja.

Ričards aizskrēja uz savu rakstamo istabu un pārliecinajās, ka viņa noģīmis vēl turpat.

"Tu jau melo!" viņš iesaucās — "mana fotografija jau vēl turpat stāv!"

"Uj, karste lielkunge," Žīds zoboja, "vine domā, ka Palejes cienige māte jems vaj pirks vine fotografije un to noliks uz save rakstame galdes vaj ieliks iekš save albumes, it kā 17 gades vece kale saves brūtgane fotografije."

"Un kadēļ tad tev vajadzeja mana noģīmja?"

"Vaj cien. lielkunge ir prece, ko Jankeles var piedāvat Palejes cien. mātei? Kad vine redzēēs ta cite bilde, tad vine redzēs ir ta lielkunge bilde un tad iesāks ta runašane, un kad iesāks ta runašane, tad es dabuse zinat, ko vine teic no mane lielkungem, tā spriede Jankeles un Jankelem ir taisnibe."

"Nu, ko viņa teica?" Ričards ātri un spīdošām acim jautaja.

"Vine teice, ka cien. lielkunge ir liele patriote, kas ar vise piere skrien caure caur vesele mūre."

"T— —ā — ?" Ričards, it kā no septita debeša nokritis, gaŗi vilkdams jautaja. "Es nesaprotu, kas man tad vēl būtu Palejā darams un kā es vēl varetu ceret — —"

"Uj, gvalt! Nudien karste lielkunge, kas ar vise save liele patriotisme iekš ta Paleje padare tāde nelaime, ka Jankelem jastrādā vesele pus diene, līdz vine vise liete padare par labe."

"Vaj patiesi? Kā tev tas bija iespējams?" Ričards atkal ātri un dedzigi jautaja.

Janķelis nu jo plašaki izstāstija, ka viņš Ričardu aplinkus aizstāvejis, tikai to atstāstidams, ko visā Malienē runajot, proti, ka Malenieši Ričardu tā cienijot un mīlejot, ka viņš, proti Janķelis, tiem jau kādas 2000 Ričarda bildes pārdevis. Ari to viņi neliedzot, ka viņš iesākumā bijis par daudz karsts, bet priecajoties, ka nu palicis rāmaks un lēnaks, kā īstam tautas vadonim vajagot būt. Un kad Malenieši dabujuši zinat, ka Ričardam mīļotā sieva nomirusi, tad viņi visi noskumuši līdzi un nezinot, kā savu labdari iepriecinat, kas priekš viņiem tā uzupurejoties.

"Ko, vaj Ričarda kungam sieva nomirusi?" Palejas cienmāte tad ātri esot iesaukusēs, un kad Janķelis to apliecinajis un vēl stāstijis, cik dziļi noskumis Ričards vēl arvienu esot un ka viņš visiem cilvekiem tik labu vien darot, tad Palejas cienmāte skumjā balsā sacijusi, viņai ari esot žēl tik laba cilveka un viņa nožēlojot, ka par viņu pirms tik bargu spriedumu izsacijusi. Tā varot aloties, par cilvekiem spriežot. Tad viņš tai ari piedāvajis Ričarda fotografiju, viņa to gan atkal paņēmusi rokās un apskatijusēs, bet tad drusciņ nosarkusi atdevusi atpakaļ, — teikdama, ka viņai nepieklājoties sveša kunga bildi ielikt savā albumā, varbūt viņas kungs to kādu reiz pirkšot.

"Un tas ir viss?" Ričards jautaja, it kā tam ar to nepietiktu.

"Nē, vēl man kas jasake," žīds atbildeja, un tad stāstija tālak: priekš pāris dienam viņš beidzamo reizu bijis Palejā un cienmātes pirmais jautajums tad esot bijis, ko nelaimigais Ričarda kungs darot, vaj viņš vēl esot tik dziļi noskumis un t. t.

Janķelis tad atbildejis, ka tik dziļas skumjas jau tik ātri nevarot rimties, lai gan Ričarda kgm ļoti daudz darba savā jaunā fabriķī, kas ejot dienam un naktim un kalpinot simtiem cilveku.

"Vaj tad Ričarda kungam fabriķis? Es gan tā drusciņ no tam biju dzirdejusi, bet to maz vērā likusi," Vitalva kdze tad atkal jautajusi un Janķelis, zinams, nav kavejies, visu iztēlot jaukakās krāsās un atkal no jauna izskaidrot, cik nelaimigs Ričarda kungs un cik lielu laimi viņš pasaulē būtu pelnijis.

"Bet kadēļ tad Ričarda kungs mūs nebūt vairs neapmeklē? Vaj viņš uz mums dusmigs?" viņa vēl jautajusi, bet Janķelis Ričardu aizbildinajis ar nevaļu un t. t.

"Tā? Un kas nu man būtu darams?" Ričards domigs jautaja.

"Cienige lielkungem šodien jabrauc uz Paleje," Janķelis atbildeja.

Šodien? Tu jau zini, ka es šodien esmu dažas kundzes saaicinajis uz vakariņam — kā es lai braucu! Vaj tas nevar palikt uz citu svētdienu?" Ričards jautaja.

"Vaj cien. lielkunge viene reize nevar iztikt bez ta kundze, kure var dabut ik uz katre pirkste pieces gabales? Lai cien. lielkunge dare kā vine grib — kad ta 10,000 ruble tik ātre nevajage, tad var braukt uz Paleje pēc vesele mēnese, kad vairs nav neviene saules laike un cilveke sasilde rokes pie silte ugune. Bet kad ta 10,000 ruble vajaga iekš ātre laike, un kad cien. lielkunge grib pa lielkunge vīze runat ar ta Paleje cienige māte iekš vesele dārze bez ugune, tad cienige lielkunge brauks šo dien uz Palejem. Un vine var braukt reizē ar ta Indrike kunge, kas ir korespondente priekš ta Maleniese avize." "Ar Indriķa kungu? Kadēļ ar to?"

"Tadēļ, ka ta Indrike kge brauks uz Paleje reizē ar ta vece direktrise no ta augste skole. To man teice iekš paše Paleje muiže. Ta zirge te Aģire būs pulkstienes 12, un kad cien. lielkunge uz kāde 11 pulkstiene aizbrauc pie save drauge, ta Indrike kge un — —"

"Diezgan, tev taisniba!" Ričards iesaucās. "Ej liec tūdaļ aizjūgt, es braukšu pie Indriķa kga un ar to kopā uz Paleju."

Janķelis uzcēlās un dziļi palocijies aizgāja izpildit sava kunga pavēli.

Ka Ričards ar Indriķi tanī pašā dienā tiešām aizbrauca uz Paleju un kas tur notika, tas lasitajiem jau zinams. Tāpat viņiem zinams, kādu iespaidu Ričarda izveicigā lugas spēlešana pie Laimas atstāja un kādu postu atkal šis iespaids padarija Vitalva familijas dzīvē.

VI

Pēc šis Ričarda ciemošanās Palejā Janķelis ari tur bija aizbraucis tirgoties, jebšu viņš sava peļņas amata labad nebija tirgotajs, bet makleris, kas peļņas dēļ pat cilveku laimi un dzīvi labprāt izposta. It ātri viņš atzina, ka Ričards atkal jau nebija pareizi darijis, Laimas prātu tik ātri sagrozidams un caur to neaprēķinamu postu padaridams, kas pat Palejas ļaudim vairs nebija noslēpums; jo ātraki nekā jeb kuŗš cits, varbūt tik ne ātraki kā Milda un Indriķis, tie izdibinaja, ka Ričards vien tikai pie visa vainigs, jo, kā jau pieminets, katru reizu, kad tas atbrauca, Vitalva kdze bija it kā no jauna radita, un tikko viņš bija aizbraucis, viņa atkal pakrita savā stūrgalvigā, neizprotamā nervu slimibā. Bet ne Indriķis un Milda, nedz ari muižas ļaudis tik smalkā lietā negribeja un neuzdrošinajās jaukties un Vitalva acis pie laika atdarit; jo kas gan vareja galvot, ka Laimas slimošanai un nesaticigam karakterim taču nav cits kāds cēlons, un cik posta tad nevareja padarit, kad Vitalva greizsirdiba nepatiesi bija modinata un griesta uz Ričardu!

Janķelim, kā nejūtošam naudas cilvekam, pats tas posts, zinams, nekādas rūpes nedarija; kad kristigie pagani viens otru nomoca un pamazām nobendē — kas viņam tur daļas! Viņa vienigā rūpešanās bija ta, ka viņam piesolitie 400 rubļu neietu vējā, un tadēļ viņš visu to lietu gribeja iegrozit citās pēdās; jo kad tas tā gāja jo projam, kādas ceribas tad gan bija no Vitalva izdabut 10,000 rubļu.

Bet visi Janķeļa izskaidrojumi pie Ričarda palika bez sekmes. Aizmirsis viņš bija savus vekseļus, kas drīz bija jasamaksā, aizmirsis savu fabriķi, kam ikdienas jo vairak naudas trūkums sāka draudet: it kā iekaitinats zvērs dodas sarkanam lakatam virsû, nebūt neprasidams, kurp iet, kurp skrien — tā Ričards tagad, Laimai reiz tik tuvu bijis, pēc tās dzinās nomodā būdams un sapņodams un nebūt vairs neapdomadams, vaj šis noziedzigais mērķis ari tiešām visgaligi sasniedzams, un kad tas sasniegts, kāds gals tad gaidams. Viņš zinaja un bija pārliecinats, ka Laimas sirds saģifteta no viņa liekulibas un viltibas, ka tanī plosas negantas aukas un kaisliba. Vaj tad viņa viltigās lūpas tai nebija zvērejušas neaprobežotu augstcienibu un neiznīcinamu mīlestibu, "kā ta pastāv starp Dieva izredzetiem, bez vainas, bez kaislibas"? Vaj tās pašas lūpas tanī pašā reizā lapenes krēslibā tik dedzigi nebija skūpstijušas viņas smalko, skaisto roku, bez ka viņa tādu darbu būtu bargi sodijusi, kā tas īsteni pienācās? Tikai asinis viņai no sirds bija saskrējušas vaigā un viņu padarijušas dziļi nosarkušu, — — tad viņa ātri bija uzlēkusēs un no lapenes aizsteigusēs projam uz kukņu, tanī brīdī, kad Vitalvs un tie citi pārnāca. Un kādas saldas ceribas, kādu mīļu apsolišanos Ričards iekš visa ta neparedzeja, nesajuta! Iesākumā viņš gan bija šaubijies, vaj Laima viņam tomēr nedusmojas, bet kad viņai pēc tam priekš viņa bija tik mīligas acis un sārti vaigi un beidzot pie šķiršanās tikko pamanama, bet tomēr sajūtama rokas spiešana, tad viņš vairs nešaubijās un ari nevareja šaubities, ka viņam izdevies, uz Laimas sirdi atrast ceļu, un šis ceļš bija ļoti jauks, tikpat jauks, kā it visi kārdinašanas un noziedzibas ceļi, kas beidzot aizved uz samaitašanu. Šo ceļu Ričards gribeja iet un sasniegt to mērķi, kuŗa rūgtos saldumus baudidams cilveks mirdams mirst garigo nāvi! Tadēļ viņš nu tik dieži brauca uz Paleju, tadēļ viņš kā pats nelabais. elles zaņķī priecajās, redzedams, ka Laima mocas viņa tīklos un allaž jo vairak atkāpjas no ta ceļa, pa kuŗu staigajot viņa nekad tik dziļi nevareja krist, kā Ričarda nolūkam bija vajadzigs. Bet vēl neviens solis nebija sperts, kas atpakaļ griešanos padaritu neiespējamu; vēl Laima nebija tā noziegusēs, ka viņas sirds tai pārmestu prastu laulibas pārkāpšanu, — vēl viņa jele ārigi bija nevainiga, jebšu viņas sirds šķīstiba sen jau bija pārvērtusēs par noziedzibu, kas viņai kā kvēlošs uguns dega krūtīs un izsacija bargu pārmešanu, kurpretim atkal viņas apmaldijusēs sirds viņu rautin rāva pie ta cilveka, kas viņas mieru bija ņēmis un viņu padarijis tik nelaimigu.

Neizdibinajama ir cilveka sirds, kuŗā ļauns ar labu cīnas, līdz viens vaj otrs uzvar, vaj līdz ta laicigi izcīnijusēs un tad pie tumšā kapa malas apklust uz mūžibu!

Janķelis jau sāka šaubities, vaj viņam tie 400 rubļu reiz nāks rokā un vaj Ričarda dzīves namiņš nesagŗūs ātraki, nekā Vitalvs savus 10,000 rubļu būs iegrūdis bezdibenā, no kuŗa, kā Janķelis it labi zinaja, nekas vairs nenāk atpakaļ; jo viņa "cienige lielkunges" nelikās un nelikās pagriezt uz īsto ceļu, bet vēl arvienu dzinās tikai pēc Laimas, kurpretim no citas puses vairs nebija ceribas naudu dabut.

Te kādā rītā ļoti agri sulainis viņu aicinaja pie "lielkunga." Janļķelis, pātaru deķi ātri nosviedis, steidzās pie Ričarda, kas visai saīdzis lieliem soļiem staigaja pa istabu.

"Vaj zini, Janķel, nu vairs neiet lāgā," viņš bez. kādiem iegrozišanas vārdiem uzsāka. "Vakar vēlu pie manim bija Šlaumis un draudeja manu 8000 rubļu lielo vekseli protestieret, ja to pēc 8 dienam nesamaksaju. Jods lai zin, vaj viņš man mairs neuztic? Kur tik ātri lai izraun 8000 rubļu — saki tu!"

"Es domaje, ka cienige lielkungem jau 10,000 ruble iekš kabate no Vitalve kges," Janķelis mierigi atbildeja, bārzdu braucidams.

"Nejokojies, Žīd, bet saki, kas nu darams!"

"Ko nabage Zīdele var dot padome cien. lielkungem, kas paše dare ko grib!"

"Nu, nu, Janķeli, nedusmojies — lai iet visi 500 par taviem pūliņiem, bet padoms tev jagādā un lai visi jodi celtos kājās!" Ričards Janķeli mierinaja.

"Es esme nabage cilvekes, kam sieve un maze ingele — ko es ar 500 lupate ruble lai iesāke!"

"Žīd, tu mani padari ārprātigu! Es tevi kā žurku izsviedišu no savām mājam, ja tu tā darisi!"

Janķelis raustija plecus un gluži auksti atbildeja: "Kad cienige lielkunges Jankele met ārē pa durvem uz liele cele, tad Jankeles ies ārē, bet cik ilge būs lielkunge iekš ši māje bez Jankele?"

Ričards atzina, ka Janķelim pilna taisniba, tadēļ viņš uzsāka citu valodu.

"Labi, bet cik tad tu īsti gribi?"

"Cienige lielkunge vise ta rebe tā samaitaje, ka vine knape var uzvest uz cele, un tāde pūline ir starp dive miesige brāle vērte 1000 ruble; bet Jankele ir godige cilveke un ta liete taisis par lupate 600 ruble."

"Rauj tevi jupis — dabusi 600 rubļu, bet nu gādā, ka es nāku pie naudas!" Ričards iesaucās.

"Mēs esam mirstame cilveke," Janķelis sacija, "cienige lielkunges man dos maze vekselite uz 200 rublem."

Ričards šo lūgumu, jebšu stīvedamies, paklausija.

Nu Janķelis gaŗi un plaši pierādija, ka Ričardam jauzsāk Palejā gluži citadi strādat, nekā līdz šim. Kamēr Laima nepārvēršas, tamēr nevarot ne domat, ka no Vitalva tik daudz naudas dabās. Tikai ja viss atkal kārtibā un ja Laima tad Ričardam aplinkus ietu palīgā, varot ceret, ka nāķs pie mērķa. Tadēļ Ričardam vajagot izraudzit kādu dienu, kad Vitalva nav mājās, un tad ar Laimu sklaidri un gaiši izrunaties; nebūt niesot ticams, ka viņa tam savu palīgu atraušot un to gribedama pasniegt ar savu vīru pilnigi neizlīdzinašoties. Vēlak, kad tie 10,000 rubļu rokās, ar pašu Laimu varot darit kā veicas. — To 8000 rubļu lielo vekseli vēl varešot uzkavet — ta vietā varot izrakstit citu.

Šis padoms Ričardam patika un jau pēc kādām

3 dienam, kad Vitalvs, pēc Janķeļa ziņam, bija aizbraucis uz Aģiru, Ričards atkal no Aģiras devās uz Paleju. Tur aizbraucis, viņš caur istabas meitu, kas viņam vēstija, ka kunga nav mājās, izsacija vēlešanos, tad jele cienmāti apsveicinat. Visai ātri ši vēlešanās kļuva piepildita, jo tikko Laima dabuja zinat, ka Ričarda kungs atbraucis, viņa to lika aicinat zālē.

"Es nožēloju, Vitalva kungu mājās neatradis," viņš laipni, bet atturigi sacija, Laimai roku pretim stiepdams, "bet turklāt ari no sirds priecajos, jūs tik spirgtus redzet."

Laima nosarka un lūdza Ričardam, lai tas apsēžas. Kad abi bija apjautajušies, kā pa tam gājis un t. t., tad Ričards izlūdzās atļaušanu smēķet, bet drīz atkal nožēlodams aizbildinajās, ka savus cigaŗus mājās piemirsis, jebšu tas tā nemaz nebija. Laima pasteidzās, no rakstamā kambara atnest Vitalva cigaŗus. Šo brīdi Ričards izlietaja ieejot otrā istabā, kas no zāles un rakstamās istabas bija pavisam atstatu, tā ka māju ļaudis, ja tie ari caur zāli ietu, nebūt nevareja redzet un dzirdet, kas tanī istabā notiek. Ričardam Palejas telpas bija it labi pazīstamas. Kad Laima ar cigaŗiem atnāca zālē, tad viņš tai nāca pretim un cigari uzsmēķejis vaicaja, kas ta par savadu puķi, kas otrā istabā — tādas viņš vēl niesot redzejis.

"Kuŗa puķe?" Laima vientiesigi jautaja, zinadama, ka pieminetā kambarī tikai pazīstamas ātraudžu puķes.

"Tā es jums, cien. Vitalva kdze, to puķi nespēju aprakstit," Ričards atbildeja, pie tam vārdus "cien. Vitalva kdze" tik dzedri izrunadams, it kā viņš Laimu pirmo reizu redzetu. Jebšu viņa nu gan citadu uzrunu pie labas taisnibas nevareja sagaidit, tad viņa tomēr sevi jutās sirdī ievainotu. Vaj tad ši balss bija ta paša Ričarda, kas viņai zvērejis neaprobežotu augstcienibu, mūžigu mīlestibu, "kā ta pastāv starp Dieva izredzetiem", — ta paša, kuŗa dēļ viņa jau tik daudz iekšķigu un ārigu cīniņu cīnijusēs, savu sirds mieru zaudejusi un pat savu laulibas laimi iznīcinajusi! Tā viņa pie sevis jautaja un viņas acīs spiedās asaras. Viņas balss gandrīz drebeja, kad viņa sacija:

"Tad lūgtu, Ričarda kungs, rādiet man to puķi, varbūt es viņu pazīstu."

Viņi iegāja kambarī pie dīvainās puķes — ta bija kamelija, nupat uzplaukstoša. Laima brīnijās, ka Ričards nepazīst kameliju.

"Kamelija!" viņš iesaucās, "nudien kamelija, kur bija manas acis! Tā ātri paskatijies es to tureju par kādu svešnieci."

Viņš ķēra pēc uzplaukstošā baltā zieda. "Skaists zieds, — vēl skaistaks un mīļaks, kad tas no skaistas un mīļas rokas noplūkts un piesprausts pie uzticigas un mīledamas krūts," viņš piepeši sēri sacija un dedzigām acim uzlūkoja Laimu, kas rokas uz krūtim salikusi un izsamisušu bālu vaigu skatijās uz balto kameliju.

"Pie uzticigas un mīledamas krūts," Laima it kā pa sapņiem atbildeja, "— kur ir uzticiba? Kapā!"

"Un vaj ši krūts" — Ričards rādija uz sevi — "tiešām nebūtu cieniga, valkat baltu kameliju, plūktu un piespraustu no jūsu tūkstotkārt mīļām rokam?"

Laima sarāvās un palika vēl jo bālaka; savadi drebuļi viņu purinaja, — zirds pukstešana viņai draudeja nostāties; viņas krūts smagi darbojās. Ričards to tureja par savas pilnigas uzvarešanas zīmi. "Dzelzis jakaļ, kamēr tas sarkans," viņš domaja un atjaunoja savu lūgumu, tik kā vēl jo dedzigaki un kūstošakā balsā, nekā papriekš.

"Nē, nē, Ričarda kungs, es nevaru, es nedrīkstu — ja jums mans zieds patīk, ir mīļš, tad — — plūciet viņu paši — — es jums to labprāt vēlu!" Laima it kā ar lietuvenu cīnidamās atbildeja un novērsās uz otru pusi. Viņa bija pārliecinata, ka Ričards noplūks viņas balto kameliju, bet viņas acis to negribeja redzet — tumša apziņa viņai iečuksteja, ka šo balto ziedu iznīcinot ari iznīks viņas beidzamais sirds miers — — un tomēr viņa no ši savadā valga nespēja atsvabinaties, — — tanī brīdī viņai trūka spēka, trūka pilnas apziņas!

Ričards bija sakarsejies; acis viņam žibeja, galvā viņam dimdeja — viņš cereja savu mērķi, pēc ka tik ilgi un karsti dzinies, šinī brīdī sasniedzis! Kā plēsigs zvērs metas laupijumam virsû, tā viņš pakampa un norāva kameliju un to spieda pie savām lūpam. Tad viņš satvēra Laimas roku un to lika pie savas sirds. Laima neka vairs nejuta un ļāva savu roku skūpstit un spiest. Ričards palika allaž jo drošaks, allaž jo karstaks.

"Iesim tur uz zofaju, jums nav labi," viņš tikko vēl vareja izrunat un tad Laimu aizveda uz zofaju. Tur viņš priekš Laimas nometās ceļos, skūpstija viņas drēbes, apkampa viņas ceļus.

"Dārgā, debešķigā Laima, neizsakot es tevi mīlu, neizdzēšams uguns sadedzina manu sirdi — paklausi manu karsto lūgšanu, saki tikai vārdiņu, ka tu mani mīlē — gribi — — man — — piederet!"

Laima, bāla kā līķis un aizdaritām acim sēdeja uz zofaja. Viņu vareja ari turet par paģībušu; jo viņa neka nedzirdeja, neka nemanija. Ričards šo būšanu uzlūkoja par zīmi, ka Laima viņu beidzot paklausijusi, jebšu klusu ciezdama, un nu grib viņam piederet ar miesu un dvēseli un ar sievas godu. Viņš uzlēcās un nosēdās viņai blakus. Ar abām rokam viņu apkampis, viņš to dedzigi skūpstija, bet viņas lūpas bija bālas, aukstas, viņa pati bez manamas dzīvibas. Tomēr Ričardam sirds neiežēlojās ši skaistā, bet tik bēdigā, nelaimigā radijuma; turpretim viņš šo brīdi tureja par visai izdevigu, panākt savu noziedzigo nolūku. Bīdamies, ka viņu kāds nepārsteidz, viņš aizskrēja durvis aizslēgt. Kas viņam gan bija daļas gar Laimas godu, kas bija iznīcinats, tiklīdz ka kāds muižas cilveks viņus pamanija ieslēgušos kambarī! Bet Dieva sargeņģelis vakteja pār nelaimigo Laimu. Savā karstumā Ričards durvis bija par daudz dikti piecirtis. No ši trokšņa Laima atmodās. Tikai kā pa miglu viņa nojēdza, ka cilveks viņas tuvumā. Viņai bija tā, ka viņa būtu atmodusēs no ilga, gŗūta miega.

"Vaj tu te esi, Jāni?" viņa jautaja.

"Es, es — tavs uzticigais Ričards!" šis pasteidzās atbildet un saķēra Laimas roku.

"Jūs te Ričarda kungs!" viņa ātri iesaucās un nu tik savas vājibas iegādinadamās, uzlēcās sēdus, savu roku Ričardam atraudama.

"Kā mēs te esam ienākuši — kas ir noticis?" viņa atkal jautaja un, ieraudzijusi, ka kambara durvis aizdaritas, pacēlās no zofaja un steidzās ārā. Bet viņas kājas bija vājas, nogurušas un viņa būtu pakritusi, ja Ričards nebūtu piesteidzies un viņu saturejis.

"Ārā, ārā no šis istabas!" viņa vaimanaja un devās atkal uz durvim. Tās bija aizslēgtas. It kā ievainots medijums viņa paskatijās uz Ričardu, atslēdza durvis un steidzās zālē, no tās savā guļamā istabā.

Ričards bija viens palicis; viņam svila ausis — viņš bija alojies, Laimu turedams par tādu, kas viņam padotos. Ne vārda nesacidama, tikai ar acim viņam pārmezdama viņa bija aizgājusi, no viņa aizbēgusi. Apkaunots un pēc nopelna nicinats, viņš nu te stāveja kā ļaundaris, ko paša apziņa apsūdz un moca. Ko nu Laima no viņa vareja domat, cik viņa vārdiem ticet! Un kas nu bija ar tiem 10,000 rubļu? Tikai Laima tos vareja izgādat un ta viņam tagad bija dusmiga, ar pilnu iemeslu dusmiga. "Janķeli, Janķeli, kadēļ es niesmu klausijis tavām zelta mācibam!" Ričards izsamisies nopūtās, un bailiga, nedroša nākotne viņam parādijās. Viņš sevi bargi notiesaja un apņēmās, nekad vairs tā nedarit, kad viņam tikai šo reiziņu izdotos izsprukt no sprostiņa, kuŗā viņš caur paša nelāgo kaislibu un necilvecibu bija ieskrējis. Tā viņš sevi ilgi bija mocijis ar pašpārmetumiem, kad istabas meita ienāca un viņu lūdza uz pusdienu. Iesākumā viņš negribeja iet, bet drīz apdomajās. Kas zin, vaj ari Laima nebūs pie galda un vaj viss vēl nevar izdoties par labu. Tā viņš prātoja un gāja uz ēdamo istabu, kur viņš, sev par lielu lielo prieku, ari tiešām Laimu ieraudzija.

Ieskatisimies drusciņ ari Laimas sirdi. Savā guļamā istabā iegājusi, viņa tiešam skaidri nezinaja, kas puķu kambarī bijis, kas nē. Tikai kā pa sapņiem viņai daži notikumi bija atminami. Bet kā viņa piepeši bija tik vāja palikusi? Kā Ričards tur bija ieradies un kadēļ viņš kambara durvis bija aizslēdzis? Uz visiem šiem jautajumiem viņai atbildes nebija un tadēļ tie viņu visai mocija. Ka viņai nekas ļauns nav padarits, to viņa zinaja, bet akurat tadēļ visi pieminetie notikumi viņai nebija izprotami un viņas sirdī cēlās lielas bailes, ka viņa savā nesamaņā Ričardam nav izrādijusi kādas vājibas, kas viņas tiklibas jūtam būtu preti. Uz visiem šiem jautajumiem tikai Ričards vareja dot vajadzigos izskaidrojumus. Bet viņa kaunejās no ta mutes dzirdet savas vājibas, kuŗu lielums viņai vēl nebija zinams. Beidzot viņa apņēmās pie pusdienas ar Ričardu vēl satikties un pamazām no viņa visu dabut zinat. Brīdis bija izdevigs, viņi divi vien bija pie galda, jo mazais Pāvuliņš ne uz kādu vīzi ar "melno onkuli" pie viena galda negribeja ēst.

Ričards, kā jau zinams, atkal no savas puses baididamies, pie galda visai skonigi un pamazām pētidams jautaja, kā Laimai tagad klājoties.

"Nekas, man iet labi; bet nebūt es neprotu, kas man bija noticis, ka es piepeši tik vāja paliku?" viņa jautaja.

Ričardam šis jautajums bija it kā eņģeļu vēsts. Viņš pārliecinajās, ka Laima no viņa bezdievigā nodoma nenieka nezinaja un nu viņam tikai ļoti uzmanigi bija jastāsta, tad viss atkal bija kārtibā.

"Taisnibu sakot," viņš apdomigi un līdzcietigi atbildeja, "es biju ļoti izbijies, kad jums tik piepeši uznāca ta vājiba. Jūs man rādijāt savas skaistās kamelijas un bijāt tik laipni man atļaut, lai es vienu ziediņu no tām noplūcu. Kamelijas es ļoti mīlu, tadēļ tas man padarija lielu prieku. It omuligi mēs tērzejām ari par citām puķem un par dažadām lietam. Tad es pamaniju, ka jūs paliekiet allaž jo bālaki un sākat nedroši stāvet. Ar manu palīgu jūs aizgājāt uz zofaja un iemigāt, pēc kam es tūdaļ iznācu zālē, lai jūs mierigi atdusaties. Pēc kāda brīža es gāju redzet, kā jums klājas, un pēc veca ieraduma it neviļus biju aizslēdzis durvis; jo mājās man tas ieradums, savas durvis allaž aizslēgt, un tanī brīdī es aiz bailem par jūsu dārgo veselibu gluži biju piemirsis, ka esmu Palejā un ne savās telpās. Piedodiet, ka man tas tā atgadijies — tas notika vienvienigi neaprobežotās rūpēs par jums."

"Kas te ko piedot, man jums turpretim vēl sirsnigi japateicas," Laima ar atvieglotu sirdi atbildeja un sniedza Ričardam roku, ko tas godbijigi paņēma un tikai lēnām spieda. "Bet sakiet taisnibu, Ričarda kungs, vaj es pa visu to laiku it neka nesaciju jeb nemurgoju?"

"It ne vārdiņa!" Ričards uzticigi atbildeja. "Tikko jums metās nelāga ap sirdi, jūs tūdaļ devaties uz zofaju un tur gardi iesnaudaties. Ja daudz, tad jūs kādas minutes 15 nosnaudaties un tad atkal atmodaties, kad es iegāju redzet, kā jums klājas un vaj neizceltos nopietna slimiba. Man šķiet, ka tikai ziedošo puķu smarša pie visa ta notikuma vainiga, un ja man būtu atļauts te savu padomu izsacit, tad tas būtu, lai jūs turpmak viņā kambarī nekad tik ilgi neusturaties — jūsu smalkie nervi tik stipras smaršas nepanes."

Šis, kā Laimai likās, aukstais, vienaldzigais padoms sažņaudza viņas sirdi. Kā briesmigi viņa cieta, Ričardu mīledama, un šis viņas neizsakamās mokas nemanija, nejuta, bet deva nevainigām puķem vainu, kur vienvienigi viņas sagrauztā sirds bija vainiga! Tomēr viņa savaldijās un atbildeja:

"Jums varbūt taisniba, jo ta nav pirnā reiza, ka man tanī istabā uznāk savads vājums, kad es tur ilgaki mītu. Bet sakiet, Ričarda kungs, vaj jums ar Vitalvu kādas darišanas, ka esiet braukuši neparastā laikā priekš pusdienas? Ja es nemaldos, tad viņš šodien tikai pret vakaru pārbraukšot."

"Pārbraukšot? Es domaju, jums taču to vajadzetu skaidri zinat! Vaj tad Vitalva kgs jums neka nesaka, kad viņš izbrauc?" Ričards nopietni jautaja, uz īsto jautajumu neatbildedams.

Laima nosarka. Pēc brītiņa viņa atbildeja:

"Diemžēl mūsu starpā tā vairs nav, kā tas senak bija un kā ir tagad vajadzetu būt."

Ričards izlikās, ka tas visai pārsteigts. "Tas man dziļi ķeras pie sirds," viņš liekuļoja, "bet es nevaru izprast, kā tas tā vareja iegrozities, jo cik man zinams, jūs savu vīru tā sakot jau no bērnu dienam esiet mīlejusi un, ja nemaldos, tad ļaudis runā, ka ir viņš jūs precejis no mīlestibas, jebšu ļaudīs gan ari iet tādas valodas, ka viņš jūsu māsu, Mildas jaunkundzi uz savadu vīzi jeb visai mīligi ievērojot un ari pret jūsu dienestmeitam niesot visai auksts; bet tādiem niekiem jau ne nevar ticet, iekam visu skaidri nezina un tadēļ, man šķiet, laulibas starpā naida nevajadzetu turet. Jūs ziniet, cien. Vitalva kundze, ka es jums esmu padevigs un uzticigs draugs, kas jūs visu savu mūžu nestu uz savām rokam, ja liktenis starp mums nebūtu cēlis nepārkāpjamu vidus sienu, un akurat tadēļ man sirds visai noskumst dzirdot, ka jūs niesiet laimiga. Ak, tūkstotskārt es savu dzīvibu upuretu, ja jums caur tam rastos sirdsmiers un īsta laima!"

Ričards nokāra galvu un kad viņš to atkal pacēla, tad Laima viņa acjīs ieraudzija asaras. Viņa bija pārliecinata, ka Ričards viņu tiešām mīlē un iekš šis mīlestibas viņa savai nomocitai sirdij atrada iepriecinašanu un pacilašanu.

Vāja iepriecinašanās, vāja sirds pacilašana, kur nākotne tik melna parādas, ceribas tik mazas uz mieru. un īstu laimibu! Kas viņai taču bija cerams, kad ari Ričards viņu mīleja un viņa šo? Uz savienošanos ar Ričardu nevareja ne domat un tā tad tikai vēl ši bēdigā mīlestiba un sirds mocišana atlikās. Bet kas tad mīlestibas spēku izdibinajis? Ta gadas, kur neviens to necer un daudzreiz ir spēcigaka, nekā prāts un tikumi un pienākumu jūtas. Mīlestiba cilvekus padara par dieviem un tāpat ari par noziedzniekiem un elles bērniem, kas ashi iznīcina — savu sirdsmieru un laimi. Un ari mūsu Laima atzina, sajuta, ka viņas noziedzigā mīlestiba viņai un citiem atnes postu un samaitašanu, bet vaj tad viņa to vareja izravet no savas sirds? Ak ja, ši sirds! No īstā ceļa reiz nogriezusēs, viņa mētajās apkārļ kā laiviņa ve airetaja, un no īstās laimas bēgdama, pieķērās nāvigam tēlam! ā nakts tauriņš skrien pēc sveces gaismas un uguns liesmās atrod savu nāvi, tā Laima dzinās pēc savas noziedzigās, nāvigās mīlestibas. Rišarda asaras degtin dega viņas sirdī. Līdzcietigi viņa sacija:

"Neskumstiet, mīļais Ričarda kgs, manis dēļ! Es to nastu, ko liktens man uzlicis, panesišu kristigas adevibas un mīlestibas prātā. Ko Dievs šeit savienojis, tiem japaliek kopā un tikai tur, viņā pasaulē, nekāds spēks nešķirs tās sirdis, kas šinī pasaulē uzticigā mīlestibā bija savienotas un kopā baudijušas nenovēršamo bēdu biķeri."

Ričards satvēra Laimas roku un to skūpstija un slacinaja savām asaram; ari Laima bija aizgrābta un nevareja attureties no raudašanas.

Ričards atgādinaja, ka dienestļaudis nedrīkstot viņus redzet tā aizgrābtus un uzaicinaja Laimu, lai nākot citā istabā.

Kad viņi šeit bija atnākuši, tad Ričards izrādijās, ka savas sirds sāpes vairs nevar ne valdit un Laimai bija diezgan darba, viņu apmierinat. Piepeši viņš to apkampa un spieda cieti pie savas krūts.

"Kadēļ liktenis mums nav novēlejis būt laimigiem, dzīvot nešķirtiem!" viņš iesaucās un apkampa viņu vēl jo cietaki. Laima iztrūkās un atsvabinajās no viņa rokam. Atkal jau viņa iekš sevis sajuta ļaunu apziņu, dižanu nemieru un sirds satricinašanu.

"Nē, Ričarda kungs, tam nebūs būt! Ta ir noziedziba — — es savam vīram esmu zvērejusi uzticibu un šo zvērestibu es nevaru lauzt!" viņa satriekta sacija un viņas krūts smagi darbojās.

"Kur ir uzticiba? Kapā!" Ričards ciniski atbildeja. Tie bija Laimas pašas vārdi. Cik briesmigi tos dzirdet no cita mutes!

Drebuļi gāja pa viņas kauliem. Vaj tas nebija elles atbalss? Tikai velns tā var mocit paklīduša cilveka sirdi! Viņa neka neatbildeja — nevareja neka atbildet. Viņa juta to pašu vājumu, kā pirms puķu kambarī. Pret zofaju, uz kuŗa viņa sēdeja, pie sienas karajās Vitalva bilde, blakus viņas noģīmim. Šo bildi Vitalvs viņai bija dāvinajis brūtgans būdams. Ak, cik jauki laiki toreiz bija! Kāda šķīsta, svēta mīlestiba toreiz pildija viņas sirdi — un tagad? Atkal viņa nodrebeja, atkal viņas sirds darbošanās draudeja nostāties, atkal ģībonis viņai tuvojās.

Un atkal Ričards aizmirsa Janķeļa mācibas un kā plēsigs zvērs tuvojās Laimai, cieti apņēmies, šoreiz viņas vājibu izlietat un savu nosodamo mērļķi nodevigi panākt, lai notiktu kas notikdams. Viņš piegāja pie

Laimas un to viegli gribeja noguldinat; bet tas neizdevās, jo Laima atmodās.

"Neaistiekat mani!" viņa bailigi sacija un gribeja uzcelties, bet nevareja. Viņas kājas bija tik smagas, it kā tām kluči būtu pielikti.

Ričards apķēra, ka ir šoreiz viņa nodoms neizdosies. Viņš liekuļoja izbailes par Laimas vājibu un sacija, ka gribejis to viegli noguldinat, līdz ģībonis pāriet. Viņš bīstoties, ka Laimai neuznāk nopietna slimiba un esot noskumis līdz nāvei. Viņš nometās ceļos priekš Laimas un atkal raudaja. Viņš vareja raudat, kad vajadzigs. "Ak, kad tu, neizsakami mīļotā Laima, varetu ieskatities manā sirdī! Ko es ciešu tevi mīledams, bez ceribas un tik karsti mīledams, to svētais Dievs vien zin un redz!" viņš elsodams sacija un paslēpa savu vaigu Laimas drēbēs.

Laima atgaiņajās un virzijās no viņa projam, ne vārda nevaredama sacit.

"Ak Dievs, ak Dievs! — Jūs no manis bēgat, Vitalva kundze, — jums nav ne vārdiņa priekš manis, kas es ciešu tik neizsakamas mokas!" viņš kauca un slēpa savu vaigu zofajā.

"Jūs mani padarisiet ārprātigu vaj nomocisiet!" Laima ar vāju balsu atbildeja un raudaja.

"Es jau esmu ārprātā — — ak svētais Dievs, tā mīlet un neatrast pretmīlestibu!" Ričards satriektā balsā sacija un no zemes pacēlies nometās zofaja stūrī.

"Vaj tad jūs neredziet, ka es jūs mīlu un ka ši mīlestiba mani nomaitā!" Laima šņukstedama atbildeja.

"Dārgā, sirdsmīļakā, tu mani mīli, es atrodu pretmīlestibu!" Ričards tagad priecigi iesaucās un šoreiz viņš neliekuļoja, bet sacija taisnibu, jo savā vīzē viņš tiešam iekš Laimas bija iemīlejies un tadēļ priecajās, ka viņa savu mīlestibu ari ar vārdiem apliecinaja. Viņš apsēdās pie Laimas, paņēma viņas roku un gribeja to skūpstit, bet Laima savu roku viņam pamazam atņēma.

"Atļauj, mīļā, ka es skūpstu šo skaisto, tūkstoškārt mīļoto rociņu!" viņš lūdzās.

"Nē, nē, Ričarda kungs, tam nebūs būt!" Laima atgaiņadamās atbildeja un bija ļoti nemieriga. Viņa uzcēlās un aizgāja apsēsties uz krēsla, kas aiz galda stāveja.

Ričards tādu izturešanos nesaprata. Laima viņu mīlē un tomēr viņam nepadodas, bet glabā savam pielaulatam vīram uzticibu! Kas ta par mīlestibu, viņš sprieda. Zinams, Ričards no īstas mīlestibas, kas nav pašiga un atsakas un pacieš, neka nezinaja, — viņš mīleja kā kuŗš katrs zvērs ari mīl; tadēļ viņš pārbrīnijies atbildeja:

"Vaj īsta mīlestiba var būt bez pierādijuma zīmes, — bez liecibas, ka ta aizmirst visu citu un — "Saudzejiet, skonejiet mani!" Laima lūdzās. "Es jūs mīlu, to Dievs zina. Es esmu cīnijusēēs pret šo noziedzigo mīlestibu — jo noziedziga ta ir un paliek, to nevar noliegt — bet man nav izdevies, savu sirdi uzvaret. Dievs pats zina, cik nelaimiga es etmu jūs mīledama; ka mana apziņa, ka es savā sirdī jau sen esmu lauzusi to zvērestibu, ko es savam vīram zvērejusi; ka es viņu, kas man tik uzticigs bijis un mani tik neizsakot mīlejis, tik dziļi esmu apbēdinajusi, kaitinajusi, tīšā prātā apvainojusi un — — piekrāpusi, nodevusi, — Dievs pats zina, cik vareni ši briesmigā apziņa mani moca; un tomēr es jūs nevaru aizmirst, nevaru savaldit savu sirdi, kas ik dienas, ik stundas cīnas vienkārt atgādinadamās savu svētako pienākumu, otrkārt pieķerdamās šai noziedzigai mīlestibai! Bet tik tālu šos pienākumus aizmirst, ka es Vitalvu ari nodotu savu sievas godu zaudedama — to es nevaru un lai žēligais Dievs mani no tam pasargā!"

Šis izskaidrojums Ričardu vareni atdzisinaja un viņš laikam tūdaļ būtu braucis projam, ja viņam vēl nebūtu svarigs uzdevums bijis jaizpilda, proti jaiegroza, ka viņš Vitalvam varetu izvilt tos 10,000 rubļu.

Pie savas parastās liekuļošanas turedamies, viņš nu nodievojās, ka viņš tādu krietnu izturešanos, kā Laima to izrāda, augsti cienijot un viņu tās labad vēl jo vairak mīlejot. Ir viņu ši mīlestiba padarot nelaimigu, tadēļ ka uz savienošanos jele tikai domat būtu grēks, bet ir viņš savai sirdij nevarot pavēlet, lai ta nemīl. Zinadams, ka Laima viņu ari mīl, viņš esot apmierinats un pārliecinats, ka ši mīlestiba viņus abus ātraki šķīstišot, nekā samaitašot, jo ta esot dievišķiga un neizejot uz apgrēcibu, kā tas pie vienkāršiem, nepārbauditiem cilvekiem notiekot. Bet tā kā viņš allaž rūpešoties, lai ši šķīstā mīlestiba pat ne domās nekļūtu sagānita, tā nu ari Laimai vajagot rūpeties, ka Vitalvs atkal atdabutu savu mieru un būtu atkal laimigs, jo viņš jau diezgan esot cietis un ļaudis patlaban sākot palikt uzmanigi uz Laimas neizprotamo slimibu un pārvērsto izturešanos. Viņš, Ričards, gan saprotot, ka Laima savu Vitalvu tagad tā vairs nevarot mīlet kā senak, bet uzticiga draudzene un rūpiga nama māte viņa tam taču varot būt, lai viņš atkal sevi justos laimigu un lai ļaužu runas nobeigtos. Tādā vīzē tas posts, kas izcēlies caur to mīlestibu, ko acim redzot pats Dievs Ričarda un Laimas sirdīs cēlis un modinajis, kļūšot mazinats un viņi būšot, ja ari ne pilnigi laimigi, tad taču apmierinati."

Laima klausijās uz šiem drauga vārdiem ļoti uzmanigi. Viņa atzina, ka Ričardam pilniga taisniba un bija apmierinata, ka nu starp viņiem tik tālu skaidriba. Viņa apņēmās pret Vitalvu atkal pieklājigi iztureties un to vairs tik spītigi nekaitinat.

Beidzot Ričards gluži vienaldzigi piezīmeja, ka viņš labprāt ar Vitalvu būtu saticies. Viņam šinīs dienās bijis jadabon kādi 20,000 rubļi, bet neparedzeti šķēršļi atgadijušies un viņa paradnieks tikai pēc kādiem mēnešiem šo sumu varešot maksat. Bet nu viņam, proti Ričardam, esot steidzami maksajumi, ko nevarot nokavet. Varbūt Vitalvs viņam varetu uz īsu laiku izlīdzet ar kādiem 5—6000 rubļu? Pilsētā no kopmaņiem naudu uzņemt viņam netīkot, tas būtu viņa kreditam un fabriķim skādigs.

Laima atbildeja, ka no naudas lietam maz ko protot, bet ja Vitalvam būšot iespējams, tad viņš savu palīgu neliegšot, jo cik viņai zinams, Vitalvs turot lielas lietas no Ričarda fabrika — tas visai zemei varot atnest lielu svētibu.

Ričardam šis ziņas ļoti palika, bet viņš ari cik necik gribeja drošinaties, ka ari tiešam nāktu pie sava mērķa; tadēļ viņš lūdza Laimai, lai ta ar Vitalvu par šo lietu runatu. Vitalvs, priecigs, ka viņa skaistā, mīļā sieviņa atkal jautra un mīliga, būšot laimigs, viņas vēlešanos varedams izpildit un viņam, proti Ričardam, ar to būtu padarits liels labums, bez ka Vitalvam kāda skāde notiktu. Tik lai viņa runajot apdomigi, ka Vitalvs nesāk manit, ka viņa Ričardu mīlē.

Laima nosarka iedomadamās, ka viņai pret savu vīru būs jaslēpj viņas aizrunašanas īstais cēlonis, bet Ričardam pilnigi uzticedama un no tam ne sapņot nesapņodama, ka tas Vitalvu varetu piekrāpt, viņa apņēmās, pēc iespējas Ričardam būt par uzrunataju. Ričards, visai apmierinats, šķīrās un solija drīz atkal atbraukt.

VII

Cilveks apronas ar dārgiem cepešiem, tā ka tie tam savadi vairs nesmeķ, un ar asaram pelnitu sausu maisi, tā ka tas pēc labakiem ēdieniem īpaši nekāro. Cilveks ari apronas ar laimigu, priecigu dzīvi, tā ka ta viņam liela prieka vairs nepadara, un ar bēdam un sirdsēstiem, ko tas uzlūko kā savus pazīstamos, uzticigos pavadoņus pa dzīves ceļu, un bez tiem viņš sevi varbūt justos vientuli, atstātu no uzticiga ceļa biedra, Cilveks ir ieradumu vergs un uz ši dabas likuma dibinajas ari īstā verdziba un viņas gars; jo vergs tikai tadēļ neizsamisas un savai sāpju pilnai dzīvibai spēji nedara galu, ka viņš ar savu likteni apradies un neizpildamā plaisma starp brīvibu un verdzibu viņa spriešanas spēkam vairs nav manama jeb viņa gara acim nozudusi. Cik daudz cilveku neskraida pa mīļā Dieva pasauli, kuŗi nebūt nezin, kas ir īsta laima, īstenais sirdsprieks, tadēļ ka tie sen jau no laimigiem un priecigiem brīžiem atradinati jeb tos nekad nav baudijuši. Un kad viņu liktens pārvēršas, — kad vienmuļigās, garigi nebrīvās dzīves vietā iestājas priecigakas dienas, tad viņi tās uzlūko kā īpašu likteņa žēlastibu, kā nepelnitu, neceretu laimas dāvanu. Tāpat cilveki, kas bez pašu vainas krituši kādā nelaimē jeb postā, allaž izrāda lielu prieku, kad viņi no nepelnitas likstas atkal vaļam, it kā tam tā nevajadzetu būt, it kā viņiem kāda īpaša žēlastiba būtu notikusi. Kā viltigi apsūdzetais vīrs apkampj savu sievu un raud prieka asaras, kad kriminaltiesa tam pasludina, ka viņš atzīts par nevainigu! Kā ceļinieks priecajas, kad tas par zudušu tureto naudas maku nejauši atron ceļa somā, kur tas savu naudu nekad nemēdza glabat! Kā brūtganam sirds lec un dej no priekiem, kad mīļotā līgaviņa, kas nieka lietiņas labad palikusi dusmiga un draudeja ar "atsacišanu", atkal mīligi uzsmaida un viņam pieglauzdamās apliecina, ka to nekad tik karsti niesot mīlejusi, kā akurat justament šinī brīdī!

Cilveki ir bijuši un paliek bērni; starpiba tik ta, ka tie pirms bija mazi bērni un vēlak ir diži, pieauguši bērni.

Ir Vitalvs bija apradies ar savu bēdigo likteni, ko viņa sieva, bez ka viņš tai būtu devis kādu iemeslu, tam bija sataisijusi. Iesākumā viņš gan, kā jau zinam, noskuma un sevi jutās neizsakami nelaimigu; bet vēlak viņam ši nelaime vairs neizlikās tik liela un viņš apmierinajās prātodams, ka cilveki īsteni un uz pastāvibu laimigi nekad nevarot būt; tā jau liktens to nolēmis, lai cilveki nepaliek pārgalvigi. Sen viņš jau bija atradinajies no kārtigas familijas dzīves, no mīļotās sievas laipnigas apsveicinašanas, kad vīrs aiziet un pāriet, no apziņas, ka uzticiga, čakla un rūpiga nama māte sargā mājas, saudzē bērniņus un rīko saimniecibu, kad nama tēva nav mājās. Kad viņš bija nopūlejies ar dienas darbiem un piekusis, iztvīcis pārnāca savā muižā — neviens viņa tur nesagaidija mīligām acim, priecigu vaigu, sirsnigiem vārdiem. Mīlestibas tukšu sirdi, nopietnu vaigu viņš apsēdās un sāka atkal rīkot pa namu, izpildit nama mātes pienākumus, kuŗa viņa dzīvi bija padarijusi rūgtu, ak, tik rūgtu! Un kad viņš aizgāja un atkal pārnāca, tad tikai mazais Pāvuliņš viņam pieglaudās un iepriecinaja viņa sirdi. Viņa paša mājas, kur viņš senak bija tik laimigs un mierigs, tagad viņam vairs nebija mīļas, bija pārvērtušās par vietu, kur sirds tiek sažņaugta, krūts auksta kā ledus, — kur gara dzīviba beidzas un garigās nāves ēna apklāj visas malas. Daudz reiz viņš pie sevis bija jautajis, cik ilgi tas tā varēs iet, bet nevienu reizi viņš atbildes neatrada, un tā tad viņa sirdī pamazitiņam, bet droši ievilkās ta vienaldziba, no kuŗas mēs iepriekš runajām. Cik reiz viņš nebija mēģinajis izdibinat, kadēļ tad visam tā vajaga būt, bet allaž viņš pie savas sievas atrada neizprotamu stūrgalvibu un kluscietibu, no kuŗas to nevareja atsvabinat ne mīligi vārdi, nedz draudi, ne prāts, nedz sirds jūtas. Viņa bija un palika mēma, lai Vitalvs runā un dara, ko gribedams. Tāda izturešanās viņu kaitinaja allaž jo vairak un ievainoja viņa vīra godu. Vaj viņam vēl bija pazemoties priekš tās, ko viņš no tīras mīlestibas bija apņēmies, tai bijis tik uzticigs, par viņu tik sirsnigi rūpejies un kuŗa nu bez jebkāda prātiga, saprotama iemesla viņa sirdi un godu mina ar kājam, aizmirsa savus svētakos pienākumus pret savu vīru, bērnu un visu namu? Viņš ar Laimu vairs nenodarbojās, atstāja to Dieva mierā un gādaja pats par visu. Bet viņa mājas tam allaž jo vairak sāka riebt, daudz priecigaks viņš bija tās atstājot nekā pārnākot. Tikai ārpus tām viņš sevi atkal jutās brīvu, atsvabinatu no smagās nastas, kas kā lietuvens viņa krūtis sažņaudza. Tur viņš, satikdamies ar cilvekiem, kas sajuta un prata runat, atkal bija cilveks un viņu sabiedribā savu postu jele uz kādu brītiņu aizmirsa, lai to mājās pārnācis, simtkārt atkal sajustu.

Ari šodien Vitalvs ar tādām jūtam pārbrauca no Aģiras. Palejā visi jau guleja, tikai mazo Pāvuliņu aukle nebija varejusi ieguldinat, viņš gaidija uz papiņu, kas tam bija apsolijies pārvest smuku tauri un jaunu flinti. Tikko rati norībeja muižas vidû, Pāvuliņš priecigi iesaucās: "Papiņš mājās, papiņš mājās — vecene, ej laid papiņu iekšā — ej ātri, vecene!" un "vecene" tad ari gāja, Pāvuliņš tai uz pēdam pakaļ.

Kā arvienu, tā ari tagad sasveicinašanās starp tēvu un dēlu bija ļoti sirsniga — viņi, tā sakot, bija lieli draugi un viens otru mīleja no visas sirds.

Otrā rītā Vitalvs, kā jau pēc veca ieraduma, savā rakstamā istabā ar Pāvuliņu dzēra tēju, jo Vitalva kdze savu kafeju baudija viena pati savā istabā. It omuligi Pāvuliņš stāstija par savas jaunās taures savadām īpašibam, jo ar to visus zaķus varot izbiedet, un par jauno flinti, ar kuŗu atkal visus zaķus varot nošaut, kurpretim Vitalvs jaunako avižu numurus lasija un tikai reti šo to atbildeja savam dēliņam, kad tas ko gribeja zinat. Tā nodarbodamies viņš nebūt nepamanija, ka Laima bija ienākusi un tadēļ sarāvās, kad ta viņu, ne vārda nesacidama, apkampa un skūpstija. Vitalvs viņu uzlūkoja platām acim, it kā tam negribedams ticet. Laima ari Pāvuliņu skūpstija un tad, uz krēsla apsēdusēs, nedrošā balsā un puslīdz nolaistām acim prasija, kā Vitalvs vakar pārbraucis. Vareja manit, ka viņai nākas gŗūti valodu uzsākt. Viņa bija ļoti bāla un nogurusi. Vitalvam sirds iežēlojās savas nelaimigās sievas, — jo ka viņa laimiga nebija, to viņš it labi nomanija — un viņa acīs spiedās asara, kad viņš salīdzinaja šo bēdigo skatu ar visu, kā tas senak bijis. Viņš bija pārliecinats, ka Laima atzinusi savu alošanos un nākusi ar viņu izlīdzinaties, visu atkal iegrozit par labu, un aizmirsts bija viss, ko viņš bija cietis.

Kā vakar labi izbraukajies?" Laima atkal jautaja un viņas balss atkal drebeja. Šoreiz viņa savam vīram droši skatijās acīs, it kā tur mekledama pētit, kā Vitalvs pret viņu izturesies.

"Es pārbraucu it labi," viņš atbildeja, savas jūtas savaldidams.

"Es šonakt ari esmu labaki gulejusi, nekā ilgi priekš tam, un jūtos sevi it spirgtu."

"Bet tavi bālie vaigi liecina citadi — es bīstos, ka tu vēl niesi vesela."

Vitalvs to sacija līdzcietigi un mīligi, — tāpat, kā tas viņos laimigos laikos mēdza notikt. Laimu tas aizgrāba, satricinaja, — pa viņas vaigiem lija asaras un viņa novērsās uz otru pusi.

"Neraudi, mamiņ, papiņš jau uz tevi nerājas," Pāvuliņš Laimu apkampdams un ar bērna vientiesibu mierinaja.

"Neraudi!" ir Vitalvs lūdza. Viņš satvēra Laimas bālo, vājo roku un vēl reiz sacija: "Laimiņ, neraudi vairs!"

Laima pieglaudās pie viņa krūts un apkampa viņa kaklu. Ari viņš atkal pēc ilga laika savu sievu sirsnigi apkampa un — skūpstija tās pašas lūpas, kuŗas Ričards vakar bija sagānijis ar savu viltigo muti, jebšu gan tādā brīdī, kad Laima nebija pie pilnas samaņas. Tas bija aizgrābdams brīdis, — brīdis, kur divi sirdis viena otru atkal atron, — brīdis, kur vīrs ar sievu un sieva ar vīru atkal izlīdzinajas, visu, kas viņu starpā ļauns noticis, iemezdami aizmirstibas jūŗā, jaunu dzīvi uzsākdami.

Vaj enģeļi debesīs gan priecajās par šo aizgrābdamo skatu, par Laimas atgriešanos ?

Kas to var zinat, bet Vitalvs priecajās no visas sirds un aiz šiem priekiem viņš labprāt ticeja, ka ta mīlestibas puķite, kas viņam tik vēlā rudenī un tik piepeši vēl uzziedeja, esot puķu ķēniņiene, roze, kas tikai pavasarā parādas savā ķēnišķigā skaistumā un caur savu debešķigo smaržu piešķir jaunu dzīvibu visiem, kas mīt viņas pagalmos. Vēl īsi priekš ši brīža viņam bija iekritis prātā, ka laulibas dzīve, kas tā trauceta, kā viņa familijā, nekad vairs nevar pārvērsties par tādu, kāda ta bijusi no iesākuma, it kā saplēstu stikla rūti nekad tā nevar salāpit, ka lāpijuma nevaretu redzet, un it kā izlietu ūdeni vairs nevar pilnigi un tīru sasmelt. Daudzreiz viņam ari bija tie sakamie vārdi iešāvušies prātā: "kad nesatikšanas laulibā nāk pa durvim iekšā, tad mīlestiba bēg pa logu ārā," un ka "reiz aizbēgusi mīlestiba nekad vairs nenāk atpakaļ uz dzīvi nomesties, bet tikai sērst jeb viesoties." Bet kādā vērtē Vitalvam tagad bija visi sakamie vārdi un visa prātošana! Vaj tad viņa mīļotā līgaviņa un Pāvuliņa māte neduseja pie viņa uzticigās krūts un tur nemekleja pazaudeto paradizi? Un vaj viņam nebija par to priecaties, vaj viņš gan vareja atstumt to, kas viņa sirdij bija tik tuvu un tagad pie tās izraudajās atzīdama savu vainu, tur mekledama apžēlošanos un piedošanu?

"Piedodiet, tad jums ari taps piedots," tagad īsti atskaneja viņa sirdī un viņam izlikās, ka viņš šos Pestitaja vārdus vēl nekad tik skaidri nebija sapratis, kā šinī brīdī.

"Redzi, Laimiņ, cik smuka diena, kā būtu, kad tu pēc ilga laika atkal reiz ar mani nāktu pastaigaties? Tīrais, dzestrais gaiss tev daris labu, stipros tavus vājos nervus," viņš runaja, kad Laima bija apmierinajusēs, Viņa šo laipno uzaicinajumu labprāt pieņēma un drīz viņi līdz ar Pāvuliņu, kas šodien atkal bija pilnigi priecigs un laimigs, atradās Palejas jaukā koku un puķu dārzā. Bet koku lapas jau bija nobirušas un čabeja apakš kājam, kad pa sasalušo zemi gāja — puķes, kas Palejā auga tik skaistas, sen jau bija aizgājušas pie savām māsam no pērnā gada — visai dabai bija uzspiests vēla rudeņa zieģelis.

Viņi bija aizgājuši pie tās vietas, kuŗu Pāvuliņš dēveja par savu dārziņu un kur Indriķis viņam pagājušā vasarā bija stāstijis no Dukša un no mazā Alfrediņa.

"Papiņ," viņš iesaucās, "bet nu tu mani nemaz vairs nevari noķert un mamiņa ari nē, nu jūs abi divi mani nevariet noķert" un, savu tauriti un flinti nolicis uz dārza beņķa, sāka skraidat, lai to ķertu. Bet viņa vecakiem tā nebija ap dūšu, ka tie ar bērnu labprāt spēletos. Ari gada laiks uz tam nebija izdevigs — Pāvuliņš vareja sakarseties un dabut krūšu slimibu. Tadēļ Vitalvs viņu apmierinaja, bet Laimu šis par sevi neievērojamais atgadijums vareni satricinaja. Viņa atminejās tās reizas, kad viņa ar "melno onkuli" bija sēdejusi tur viņā lapenē un kad Pāvuliņš tāpat lūdza, lai ar viņu spēlejas. Tagad Vitalvs viņu apmierinaja mīligiem, draudzigiem vārdiem, un prātiga iemesla dēļ nepiepildija viņa lūgumu. Bet toreiz viņa savu bērnu bija atstūmusi no savas sirds, bargi aizdzinusi projam un tas raudaja rūgtas asaras. Un kadēļ viss tas bija noticis? Tadēļ, ka viņai bija jaklausas uz Ričarda mīlestibas zvērestibu — uz sveša vīra noziedzigiem vārdiem, kuŗi viņas sirdī atraduši tik augligu vietu un padarijuši tik lielu postu. Ak — kaut viņa toreiz būtu klausijusēs uz sava bērna aicinašanu, kas it kā no Dieva sūtits eņģelis bija nācis, viņu vest projam no "melnā onkuļa"! Bet — — bet bija jau par vēlu! Viņa trīceja pie visas miesas.

"Par vēlu? Kadēļ par vēlu?" viņa tad atkal pie sevis domaja. "Kad es Jānim it visu izstāstu un uzticigi izkratu savu sirdi, vaj tad ari vēl par vēlu? Vaj viņš man nepiedos? Ak ja, viņš man gan piedos, vinam taču ir tik mīļa, piedeviga sirds! Un tad es Ričardu aizmirsišu, bēgšu no viņa un savu noziedzigo mīlestibu izravešu no savas sirds un būšu atkal laimiga."

Tā viņa domaja un cieti apņēmās, savam vīram sacit it visu, kas viņas sirdi apgŗūtinaja un nospieda. Viņi bija aizgājuši pie kādas lapenes, kas tagad bija bez lapam. Tikai galds un beņķi atgādinaja, ka tur reiz bijusi ērta vietiņa. Laima uz visu to uzmeta savas acis. Ah — tur vēl stāveja tas galds, uz kuŗa Ričards savu gaŗdibeni bija nolicis, — tur tas beņķis, kur viņš un ari viņa bija sēdejuši, kur viņš pirmo reizi — — – –

"Mamiņn, šinī lapenē bija tas "melnais onkulis", bet kad viņš vēl tur būtu, tad es viņu nošautu," Pāvuliņš tanī brīdī dusmigs iesaucās un ar savu flinti rādija, kā viņš nošautu "melno onkuli". "Kas tas par "melno onkuli"?" Vitalvs jautaja uz Laimu skatidamies, bet tamlīdz ari pamanija, ka Laima ģībonim tuvu. Ātri viņš to saķēra savās rokās un veda viņu apsēsties uz ta paša beņķa, kur viņa ar Ričardu bija sēdejusi.

"Nē, nē, — iesim iekšā — man auksts — es nevaru sēdet — man auksts — hu — cik man auksts — ved mani iekšā, mīļo Jāni!"

Vitalvs savu puspaģībušo sievu ieveda istabā. Tīrais, dzestrais gaiss viņas vājos nervus par daudz bija kairinajis. Tā Vitalvs sprieda un aizmirsa visus "melnos onkuļus".

Laima ātri atkal atspirdzinajās. Vitalvs viņu mīligi apkopa, līdzcietigi apvaicadamies, kā viņai klājas. Ši uzticigā mīlestiba sasildija, apmierinaja viņas sirdi. Cik jauki ir pie uzticiga, mīledama vīra būt! Kāds salds miers, kāda drošiba viņa tuvumā! Kaut viss tas tā pastāvetu! Atkal viņa kāvās ar tām domam, Vitalvam atklāt savu sirdi, un atkal atmiņa uz vasaras notikumiem dārza lapenē viņai sažņaudza sirdi — viņa sevi jutās par vāju, šo soli spert, šo gŗūto soli, kuāam viņu Vitalva aģīs bija pazemot, izrādit par vainigu. "Un vaj Vitalva sirdī nepaliks neiznīcinams grauzejs, kas viņam allaž un allaž atgādinās, ka viņš no savas sievas kļuvis nodots, — ka svešs, no viņa necienits vīrs var lielities, ka tas viņa laulatai dzīves biedrenei tik tuvu stāvejis, ieguvies tās mīlestibu ur sirdi! Vitalvam ir lepns gars, vaj viņš pacietis tādu pazemošanu, vaj viņš, to sajuzdams, viņai vairs varēs piedot, vaj viņš Ričardu bargi netiesās, neiznīcinās — — Ričardu, ko viņa taču — — — Nē, nē — es vairs nemīlu Ričardu, es to negribu mīlet, jo Ričards ir — — ja, kas tad? Ričards ir tik nelaimigs savā mīlestibā pret cita vīra sievu, ak, tik nelaimigs — viņu vēl nodot bargam sodam un pie tam visu, it visu padarit vēl jo Taunaku — — nē, to nē! Labak es visu paturešu pie sevis, es aizmirsišu Ričardu un viss atkal būs labi!" Laima visgaligi izsprieda savā prātā un piepeši uzlēcās no zofajas, uz kuŗa ta bija atlaidusēs, it kā savu apņemšanos tūdaļ gribetu jeb varetu izpildit.

"Kas tev kait, Laimiņ, ka tu tik spēji uzlēcies?" Vitalvs, viņai klāt piesteidzies un viņu mīļi savās rokās turedams, skumigi vaicaja.

Laima nosarka; viņai bija ap sirdi, it kā Vitalvs viņas domas būtu noklausijies, sapratis.

"Nekas — man tikai apnicis mūžigi, laicigi gulet — es gribu staigat, strādat, atkal kopt savu saimniecibu."

"Tas mān dara lielu prieku, bet nepārsteidzies, vēl tu esi vāja — gan jau viss atkal rasies pamazitiņam."

Pēc pusdienas Vitalvs ar Laimu roku rokās staigaja pa zāli.

"Ak tā, es gluži aizmirsu tev sacit, ka Ričarda kgs vakar te bija," Laima piepeši uzsāka.

"Ričards vakar te? Man žēl, ka nebiju mājās. Labprāt es ar viņu būtu izrunajies par kuļamo mašinu, kas man šoruden japērk."

"Viņam ar tevi ari bija kāds veikals."

"Kāds tas varetu būt?"

"Viņš runaja no naudas; viņam uz īsu laiku vajagot dažu tūkstošu rubļu, tadēļ ka, nezinu kāds andeles nams, savus maksašanas pienākumus pret viņu īstā laikā nevarot pildit, jebšu droša ta nauda tur gan esot. Bet Aģirā no naudas vīriem tādu mazu sumu aizņemt, tas viņa kreditam varetu skādet, tadēļ viņš labaki aizņemtu no tevim."

"Ērmoti — vēl viņu nedeļ' es ar Ričardu satikos, tad viņš no tam neka nerunaja, bet izlikās, it kā viņam naudas būtu vairak, nekā vajadzigs, jo dažus citus kungus viņš balvoja ar dārgiem vīniem un ļoti dārgiem ēdieniem — kam naudas trūkst veikalā, tas tā nedara!"

"No naudas lietam un vīru veikaliem es jau daudz neka neprotu — es tik atstāstu, ko Ričarda kgs man sacija."

"To es ticu, bet kādu padomu tu man dod?"

"Ja man būtu nauda un es būtu droša, ka Ričarda kgs savu paradu īstā laikā atlīdzinās, tad es viņam aizdotu; jo, cik man tādas lietas pazīstamas, viņa fabriķis zemei atnes labumu un tadēļ tas jasekmē."

"Pareizi runats — tā es ari domaju. Bet kā lai zina, vaj Ričarda fabriķis tiešām stāv uz drošām kājam?"

"Tev labaki jazin, kā to var izdibinat."

"Ari tiesa. Nu, drīz man atkal jabrauc uz Aģiru — gan tur dabušu skaidribu."

"Bērents un advokats Friedrichs tev taču labi pazīstami un tie jau ari zinās sacit, kā ar Ričarda kga fabriķi stāv."

"Tev taisniba, Laimiņ, es izrunašos ar Friedricha un Bērenta kungiem."

Ar to ši lieta bija nobeigta un Laima no Dieva tiesas sāka atkal iet saimniecibā. Vitalvs sevi jutās atkal laimigu un Palejā atkal valdija kārtiba un miers.

Kādas dienas vēlak Vitalvs bija savā saimniecibā, kad Janķelis atbrauca Palejā. Šoreiz viņš mekleja teļādas un kaulus. Kukņā iegājis viņš tur ieraudzija Laimu pie ēdienu vārišanas. Sirds tam no prieka lektin lēca, viņu redzot pie darba un nevis ar nervu slimibu kaujoties.

"Simte tūkstote augste laime Paleje cienige liele māte uz ta labe veselibe! Cienige liele māte zied kā smuke puķe iekš pavasarem," Janķelis dziļi paliekdamies sveicinaja.

"O — Janķelis, ko jūs laba teiksit?" Laima it jautra iesaucās, savu veco draugu ieraudzidama.

Pa tam kukņas meita aizgāja kungu lūgt uz pusdienu un šo brīdi Janķelis izlietoja savam īstenam nolūkam.

"Ko nabage Zīdine var teikt Paleje cienige liele māte!

Bet Jankeles izpilde viene pavēle no Ricarde liele kunges, kas ir ta liele fabrike kunges iekš ta liele pilsēte Aģires!"

"Kas par pavēli?"

"Cienige Ricarde liele kunges sūte Paleje cienige liele māte divi simte tūkstote labe dienes."

"Ah — pateicos. Ričarda kungs jau drīz solija atbraukt uz Paleju, — viņam darišanas ar kungu."

"Ricarde kungem ir pilne roke ar liele un gudre pavēle iekš vise ta fabrike un uz Paleje vine brauks, kad cienige liele māte teiks viene vienige maze vārde, vaj ir ceribe uz labe veikale."

"To es nezinu, mīļo Janķeli; Ričarda kunga lietu es savam vīram gan esmu likusi priekšā."

"Nu, cienige liele māte, kas ar save augste liele kunge dzīvo kā dive balode, zinās teikt, kāda atbilde cienige liele kunge deve."

"Es neticu, ka mans vīrs Ričarda kungam savu palīgu atraus, ja — —"

Laima atrāvās.

"Palīge neatraus, ja Ricarde fabrike būs drose liete. Uj, vine fabrike ir tik drose, kā vise klinte kalne, kad ta saliek iekš viene vienige kope."

"Nu tad jau Bērenta un Friedricha kungi — —"

Laima atkal bija pārsteigusēs, sava vīra noslēpumus izpaužot. Viņai tas bija gluži netīšus noticis un tadēļ viņa uz sevi bija dusmiga, ari uz Janķeli, kas viņai tā mācās virsû.

"Liekat mani mierā," viņa iesaucās un Janķķelis izbiedets atkāpās atpakaļ līdz pat nama durvim. Tanī brīdī nāca kukņas meita atpakaļ un durvis ar sparu attaisidama, Janķeli nogāza gar zemi.

"Ā re, Žīd, ko tu ložņā gar durvim!" viņa iesaucās.

"Uj, es esme nosiste cilveke, vai gešrien par mane sieve un maze ingele!" Janķelis vaimanaja.

Laima ar visām dusmam gardi smējās un viņai piebiedrojās ari Vitalvs, kas tanī pašā brīdī ienāca.

"Kas tev, Janķeli?" viņš vēl smiedamies jautaja.

"Uj, cienige liele kunge no Paleje pile," Janķelis pieceldamies un tad Vitalvam svārku stūri bučodams sacija, "jūsu kukne meite ir stipre kā vesele lauve mātite — vine Jankele nosviede gar zeme kā viene vienige tele āde, kure es gribe pirkt no cienige liele kunge, kas ir ta kunges no Paleje pile."

"Man nav, Janķeli," Vitalvs smiedamies atbildeja.

Janķelis dabuja pusdienu un atkal aizbrauca. Ko viņš zinaja, ar to pilnigi pietika. Viņš steidzās tiešām atpakaļ uz Aģiru pie Ričarda.

"Nu? kā stāv ar tiem 10,600 rubļu?" šis jautaja, Janķeli tikko ieraudzidams.

Janķelis izsacija, ko tas zinaja.

"Ak tā — Vitalvs grib pārliecinaties, vaj mans fabriķis drošs, un to viņš cerē dabut zinat no Bērenta. un Friedricha. Kas nu darams, Janķeli?"

"Nu jaiet pie Bērente un Friedriche kungem un jalūdz, lai vine iestāste tam Vitalve, ka Ricarde liele kunge fabrike tik nedroše, kā mane vece klackele," Janķelis piezoboja Ričarda liekuļošanos.

"Ir jau labi, Janķeli — to visu dabusim. Bet kad Vitalvs brauks uz Aģiru?"

Janķelis raustija plecus.

"Saprotu, Janķeli, te jastrādā ātri. Pasauc man sulaini!"

Sulainis ienāca.

"Aizej pie Bērenta un Friedricha kungiem un uzlūdz viņus manā vārdā šovakar pie manis uz kāršu partiju. Vaj saproti?"

"Ja, cienigs lielskungs!"

"Tad ej! — Un tu, Janķeli, apgādā man 100 rubļu — bez naudas nevar kārtis spēlet!"

"Vesele simte ruble! Kur nabage Jankeles, kam ir sieve un maze ingele, lai dabon tik liele naude!"

"Gādā, vaj no pašas elles izraudams!"

Janķelis gan vēl locijās un grozijās, bet kad Ričards viņam izrakstija vekseli par 150 rubļiem uz vienu mēnesi, tad viņš pēc kādām stundam ienesa paģēreto naudu.

Bērents un Friedrichs vakarā bija klāt. Pirms "uzkoda". Bet lai laipna nama māte noprastu, ko tāds "uzkožamais" pie Ričarda nozīmeja, tad aplūkosim apklāto galdu, ap kuŗu tagad visi trīs kungi nosēdās. Tur bija auksts, bet dārgs cepetis, kaviars, žāvets lasis un zutis, zardines, visu visadas desas, stovetas pupas, puķu kāposti, dažadi pīragi, Holandiešu siļķes, radizes un vēl daži citi gardumi. Ro dzērieniem tur redzeja smalkus brandvīnus un liķierus, vislabako alu, ko Aģirā vareja dabut, un kādas trīs vaj četras zortes vīnu, no kuŗiem lētaka nekā 2 rubļi pudelē neviena nebija. Ričards bija, kā viņu dēveja, "smalks nama saimnieks, kas savus viesus prot uzņemt".

Paklausisimies ari, ko šie trīs Maleniešu tautas pīlari un vadoņi savā starpā pie galda runā. Augstiem kungiem jeb "lielkungiem", kā viņus Malenieši un Žīdu makleri Aģirā dēveja, taču ir paradums, ēšanu veicinat caur garšigām runam — citadi jau nesmeķetu un neslāptu; jo kad pele pieēdusi, tad milti tai rūgti.

"Cik tālu tu, Ričard, esi ar savu Palejas Laimu?" advokats Friedrichs jautaja.

"Kā tā?"

"Ā re, šis jau aizmirsis, ko priekš kādiem mēnešiem mums stāstija! Toreiz bija jadomā, ka Vitalvs vēl tikai ta vārda dēļ ir Laimas vīrs un ka viņa īsto vietu ieņem Ričards."

"Nieki — es toreiz biju iedzēries," šis izlocijās.

"In vino veritas (vīnā patiesiba), un kur dūmi, tur uguns — ļaudis taču velti nerunās, ka Ričards Vitalvu izcēlis no segliem un tam uzlicis ragus," advokats, glāzes ar vīnu pildidams, vienaldzigi atbildeja.

"Pie šim ļaužu runam, man šķiet, draugs Bērents vainigs."

"Ko, es?! Kas man daļas gar Paleju Laimu!"

"Bet gar Vitalvu tev taču gan ir daļas. Tu nevari piemirst viņa ironisko izturešanos tavas ortografijas un drukatavas dēļ — —"

"Na, to drukatavu es viņam izmaitaju. Būtu jau bijis traki un Malenieši no mūsu attīstibas biedribas būtu sākuši atrauties, dzirdedami, ka ar biedribas mantu Bērentam dibina drukatavu. Jūs, mani mīļie, tādās lietās esiet vāji politiķi un allaž bērnu izgāžiet ar visu ūdeni." Tā runaja advokats.

"Neviens jau nešaubas, ka tev smalkaka galva, nekā mums visiem. To ari Bērents it labi zin, tadēļ viņš tevi ari pieņēmis par palīga redaktoru un tev maksā tik lielu naudu."

"Es domaju, Bērents to dara vieglu dienu labad. Viņam par daudz bieži jatrumpā un rakstit nav vaļas."

"Nu, kungi, vaj jums vēl kas?" Bērents irbes spārnus sūkadams auksti vaicaja.

"Man gan vēl kas," Ričards piezīmeja. "Vitalvam atriebdamies un bīdamies, ka viņš biedribā tev nepadara raizes, tu no viņa familijas dzīves izpaudi tik ļaunas valodas, lai viņš ļaužu acīs nekas nebūtu."

"Nudien jasmejas — pats viņš tīko pēc Vitalva sievas un iereibies lielas, ka to jau uzvarejis, un nu es būšot vainigs!"

"Kad Vitalvs to dzirdetu un zinatu, viņš jūs abus izaicinatu uz divkauju," Friedrichs zoboja.

"Vitalvs ir mans draugs — lūgtu, kungi, no viņa runat ar lielaku cienišanu," Ričards ar ērmigi paceltu balsu iesaucās.

Friedrichs pilnā kaklā sāka smieties: "Jauki, vareni jauki — šis atņem Vitalvam sievu un Vitalvs šim vēl draugs! Kādi ērmi vēl nav japiedzīvo."

"Viņš Vitalvam naudu ari atņems, — es tik brīnos, kadēļ tas jau nav noticis," Bērents ņirgadams piezīmeja.

"Kungi — man kas iešaujas prātā: laikam Vitalvs šinīs dienās apklaušinasies, kā ar manu fabriķi stāv, un varbūt, ka viņš ari jums to prasa."

"Es viņam atbildetu, ka Ričarda fabriķis allaž drošaki stāv, nekā Vitalva kundze," Friedrichs zoboja.

"Es atkal viņam sacitu, ka viņš savu naudu nekur drošaki nevar nolikt uz augļiem, kā Ričarda fabriķī," Bērents smējās.

"Tā — tad abi kungi manas rebes nejauktu?" Ričards gribeja zinat.

"Lai Dievs pasargā — jo vairak naudas ļaudis tev uztic uz augļiem, jo drošaki pie tevim atradis prātigu uzkožamo un vēl jo prātigaku partiju," advokata kungs apgalvoja.

"Un jo ātraki man cerams, ka es dabušu savus 300 rubļu, ko Ričards viņnedeļ uz "manu tanti, tavu tanti" pagrūda," Bērents bildinaja.

"Ak tā — tos lupatus es tev atdošu, kad es ar Vitalvu būšu noslēdzis lielo austrumu aizlienejumu."

"Un viņa Laimu iemantojis kā akciju, kuŗas kurss krīt, jo vecaka viņa paliek," Friedrichs zoboja.

"Kungi — mūsu partija atdzisis," Bērents mudinaja.

"Ak ja — iesim spēlet," Ričards uzaicinaja.

Maleniešu "tautas pīlari" mīleja tās aizliegtās kāršu spēles, ko nosauc par hazardu, jebšu viņi laikrakstos pret šim spēlem sīvi kaŗoja. Bet viņu dzīve un izturešanās jau nevienā ziņā nelīdzinajās viņu vārdiem un rakstiem. Klajās saeimās un avizēs viņi ari ļoti bargi notiesaja izšķēršanu, plītešanu, tuvaka goda aizņemšanu un mantas iekārošanu, bet tas viņus nebūt neaizkaveja, savā starpā visu to pašu darit; un pie tam viņi smējās, ņirgaja, kur citi būtu raudajuši vaj ar īgnumu paslēpuši savu vaigu. Viņu zinamēs sirdis bija neizmērojami plašas un pēc patikšanas staipamas; viņu tikumi pastāveja iekš ārigas slavas un kad viņiem tiešām acīs nevareja sacit, ka viņi blēži, tad viņi paģēreja, lai viņus tura un sauc par goda vīriem.

Šonakt viens vienigais vinnetajs bija Friedrichs, kāršu spēlēs Bērenta māceklis. Bet ko mēs sakam kāršu spēlēs? Friedrichs bija caurcaurim Bērenta māceklis un audzeknis. No augstskolas pārnācis, viņš bjja viens no tiem jaunekļiem, kuŗu sirdis vēl nav samaitatas un uz kuŗiem Malenieši ar pilnu taisnibu vareja likt savas lielakās ceribas, jo viņam ari bija gaišs prāts, "gudra galva", kā ļaudis sacija, un pie tam viņš bija ļoti daudz mācijies. Bērents viņu pielabinaja pie sevis, sapina savos tīklos un nemanot padarija par cilveku bez cilvecigām jūtam, bez vīra tikumiem, un izlietaja viņa darba spēkus; jo to augsto loni, ko viņš Friedricham kā palīga redaktoram maksaja, viņš atkal atvinneja atpakaļ ar kāršu spēli, tā ka Friedrichs pastāvigi bija naudas trūkumā, nelaimē, kas viņam ari vēlak palika uzticiga.

Bet šoreiz, kā jau pieminets, Friedrichs bija vinnejis no saviem abiem biedriem.

"Tad tu man paliec paradā 210 rubļu. Kad tu tos atdosi?" viņš Ričardam prasija.

"Tiklīdz, ka es no Vitalva būšu naudu dabujis, jo — —"

"Jo citur tev gŗūti dabut," Friedrichs viņam jaucās vārdos.

"Lai nu kā, bet varbūt ka Vitalvs gribēs kādu drošibu uz manu fabriķi — vaj tu neuzņemtos vajadzigos papirus izrakstit?"

"Kapēc nē — to var."

"Par honoraru nebīsties."

"Nu, to jau gan dabuzim."

Friedrichs nekad nebija naudas kārigs. —

Bija pirmdienas rīts, pulkstens jau 11, kad Vitalvs iebrauca Aģirā. Pa ceļu braucot viņam iekrita prātā, ka vislabaki deretu izrunaties ar Indriķi, tas viņam sacitu taisnibu, kā ar Ričarda fabriķi īsteni stāv. Bet Indriķis, it kā par nelaimi, bija aizbraucis pie saviem radiem uz kāzam un tikai otrā dienā gribejis būt atpakaļ. Tik ilgi Vitalvs Aģirā negribeja gaidit — sirds viņu atkal spēcigi vilka uz Paleju pie savas Laimas. Un vaj tad Bērents un Friedrichs, ko taču visā Malienē dēvē par goda vīriem, viņam taisnibu neteiks?

Viņš gāja pie Bērenta. Pulkstens jau bija 12, bet Bērents vēl guleja — meita, kas durvis atdarija, sacija, lai nākot pulkstens divos. Kad Vitalvs pa otram lāgam atnāca, tad redaktora kgs bija gan uzcēlies, bet sēdeja pie "redaktora galda," t. i. viņš lasija vakardienas avizes, un pie ši darba viņu neviens nedrīkstot traucet, tā meita sacija un kādam zēnam, kas tur jau gaidija, pasludinaja, lai nākot pēc stundas. Tas bija zeceru māceklis, kas šodien jau pa trešo lāgu bija nācis pēc manuskriptiem priekš Bērenta avizes. Bet šis atkal gaidija uz savu palīga redaktoru, pats viņš neka nerakstija. Pagājušā naktī viņi abi atkal bija "novilkuši," t. i. hazardu spēlejuši un tadēļ tik ilgi gulejuši.

Vitalvam apnika gaidit — viņš ar meitu iesūtija Bērentam savu kārti (kur vārds uzdrukats). Pēc kāda brīža iznāca Bērents un aicinaja uz "redakcijas istabu."

"Priecajos ļoti, ka jūs man ari reiz parādijuši tik lielu godu, mani apmeklet."

"Ko nu, Bērenta kgs, no goda runat — man ar jums maza darišama."

"Lūgtu!"

"Bet tas ir nozlēpums!"

"Redaktoram jau pilna galva ar noslēpumiem; redaktors noslēpumus nekad neizpauž — viņš ir mācijies klusu ciest — kur klusu jacieš."

"Tad brangi; es jums pilnigi uzticu. Jūs tak ziniet, kā ar Ričarda kunga fabriķi stāv?"

"Es nesaprotu."

"Es gribu zinat, vaj tas stāv tik droši, ka Ričarda kungam var lielaku naudas zumu aizdot?"

"Cik man zinams, Ričarda fabriķis ir labā slavā un pilnigi drošs. Ja man būtu pie rokas, es viņam pret ķīlu grāmatu uzticetu pat līdz 50,000 rubļu,"

"Ā — tad jau pietiek."

Patlaban ienāca Friedricha kgs un ar Vitalvu sirsnigi sasveicinajās.

"Vaj es tos kungus varbūt netrauceju?" viņš vaicaja.

"Nē, nebūt nē — man ar jums jarunā par to pašu lietu, par kuŗu es nupat ar Bērenta kungu runaju."

Vitalvs izskaidroja savu vajadzibu un Friedrichs atbildeja:

"Aģirā neka nedzird runajam, ka Ričarda kunga fabriķis nebūtu drošs, tadēļ japieņem, ka tas droši stāv. Bet pie tādām lietam gŗūti padomu dot. Kad man būtu nauda,— es Ričarda kungam savus 40—50,000 rubļu neliegtu."

"Ar to man pilnigi pietiek," Vitalvs atbildeja un gribeja atvadities, kad Ričards patlaban ienāca. Janķelis bija izdabujis zinat, ka Vitalvs Aģirā, un Ričards no Bērenta meitas, ka Vitalvs nākšot pulkstens 2. Ričards tad bija lūdzis Bērentam, lai Vitalvu uzkavē, līdz Friedrichs atnāks, un tad viņš steidzās pie ši un izcēla viņu no midzeņa. Pats viņš nāca vēlak, lai netraucetu. Tā viņš cereja, savu veikalu vienā reizā nobeigt. Pēc savas parastās vīzes viņš ar Vitalvu sasveicinajās ļoti sirsnigi. Kamēr abi redaktoru kgi zeceŗa zēnu, kas atkal bija atnācis, cik spēdami atraidija, tamēr Ričards ar Vitalvu iegāja otrā istabā. "Jūs viņnedeļ esiet bijuši Palejā, Ričarda kungs. Es ļoti nožēloju, ka mani mājās neatradat. Jūs esiet vēlejušies, lai jums izlīdz ar naudu. Cik jums gan vajadzetu?"

"Redziet, Vitalva kungs, man it nebūt nevajadzetu, man darišanu kapitala būtu vairak nekā vajadzigs, ja kāda, citadi slavena firma, caur neparedzetiem kavekļiem savus maksajumus — ir tikai kādi 30,000 rubļu — nevilcinatu, tā ka laikam gan tikai pēc kāda mēneša vaj pēc divi mēnešiem uz šo naudu var ceret. Bet pa tam man steidzami maksajumi japilda un, jūs jau ziniet, tādos lielos veikalos ar maksašanu nevar kavet. No šejienes naudas vīriem uzņemt tik mazu zumu, kā man vajaga — tas manai firmai būtu skādigs, veikalnieki sāktu ticet, ka man vairs nav kredita, un ik katram taču visu nevar izstāstit. Jūs to lietu saprotiet un it labi ziniet, cik greizsirdigi mūsu Vācu līdziedzīvotaji ir uz Maleniešiem, ka tie viņiem caur lielaku izmanibu un gruntigaku mācibu allaž jo lielaku konkurenci veikalos padara."

"Un cik jums šim brīžam vajadzetu, līdz tos 30,000 dabusiet?"

"Nu, kad man uz pāris mēnešiem ir kādi 12,000 rubļu rokās, tad es viegli nāku cauri."

Pamanidams, cik viegli Vitalvs iet viņa valgos, Ričards jau 2000 savam senakam prasijumam pielika.

"Tik daudz skaidras naudas man nav — varetu jums izlīdzet ar kādiem 3000 rubļu."

"Redziet, Vitalva kgs, tos citus es it lēti varetu dabut uz vekseli, bet bankas allaž paģēr divi drošus parakstus. Ja jūs nu uz tiem pārakiem tūkstošiem parakstitos kā galvinieks, tad tas tikpat kā skaidra nauda."

"Vaj tad jums cita nav, kas varetu parakstit?"

"Tas jau ir ta lieta, ka es šejienes naudas vīrus ar tādu mazumiņu negribu apgŗūtinat. Man gan ari uzticamu draugu netrūkst, bet tie nav naudas vīri, un bankas arvienu paģēr namnieku vaj lielakas grunts īpašnieku līdzparakstus."

"Ja uz manu vārdu dod, nu, tad es uz tiem 9000 parakstišu vekseli."

"Redziet, Vitalva kungs, bankas citadi nemēdz dot, kā uz trīs mēnešiem un pie tam procentes no aīzdevuma allaž uz priekšu atrēķina, tā ka tad visus 9000 pilnus nedabutu, un pilnu 12,000 man uz visu vīzi vajaga; tapēc būtu japaraksta vekselis uz visiem 10,000 rubļu. Ja gribiet, es jums uz savu fabriķi labprāt dodu ķīlu grāmatu par visiem 12,000 rubļu."

"Labi, tad es parakstišu uz 10,000 rubļu. Kad mēs veikalu varetum noslēgt?"

"Jo ātraki, jo labaki. Kad jūs tos 3000 rubļu variet dot?"

"Manis pēc šodien pat; es jums izrakstu zīmi uz savu banku, un ta ir tikpat kā skaidra nauda."

"Tad jau ļoti labi."

Tanī pašā dienā Vitalvs Ričardam izmaksaja 3000 rubļu skaidrā naudā un parakstija vekseli par 10,000 rubļu, turpretim Ričards viņam uz savu fabriķi izrakstija ķīlu grāmatu par 12,000 rubļu. Par šo ķīlu grāmatu neviena Aģiras banka nebūtu ne rubli devusi, jo Ričarda fabriķa hipoteka jau bija dziļaki parados, nekā visa viņas vērte svēra. — Banka pārliecinajās, ka Vitalva muiža bez paradiem un ka viņas vērte pēc kredita biedribas sprieduma jau senak bija taksiereta uz 28,000 rubļu un tadēļ viņa parakstu atzina par pilnigi drošu. Uz Ričarda vārdu viņa nebūtu ne 100 rubļu devusi. Tā tad Ričardam šodien bija kādi 12,000 rubļu skaidrā naudā. No tiem viņš samaksaja Janķelim 750 rubļu, Bērentam 300 un Friedricham pavisam 350 rubļu — tas taču visus papirus bija izgādajis. Gandrīz visa ši nauda bija grēku nauda, ko Ričards upureja savai kaislibai un saviem noziedzigiem nolūkiem. — Ar savu vekseli, kas bija izrakstits uz 8000 rubļu, viņš samaksaja un dabuja no jauna 5000 rubļu — 8000 rubļu viņam vairs nedeva — no kuŗiem Janķelis atkal pelnija 50 rubļu, tā ka Ričardam vairak nekā 7000 rubļu palika rokās. No tiem viņš pa daļai aizmaksaja strādnieku lones, kas ilgi nebija maksatas, un nopirka vajadzigako materialu, tā ka viņa fabriķis pusmēr godigi atkal vareja vilkties uz priekšu. Pa tam

Ričards pēc parastās vīzes dzīvoja atkal kupli. Kad Vitalva nauda gāja uz beigam, tad viņam, saprotams, ar Janķeļa palīdzibu, uz tādu pat vīzi izdevās piekrāpt kādus divi zemniekus par 6000 rubļu un vēl dažus citus par mazakām zumam.

VIII

Pēc tiem notikumiem, kas iepriekšejā nodaļā atstāstiti, Palejā, kā likās, bija pilnigs miers iestājies, un ari Aģirā pamazām apklusa ļaunās valodas, ko "tautas pīlari" par Vitalva familiju tik plašā mērā bija izpauduši. Lauciniekos ši familija mazak bija pazīstama, tadēļ valodas par viņu tur ari mazak ievēroja.

Milda ar neizsakamu prieku saņēma vēsti, ka viņas māsa Laima palikusi prātiga jeb, kā viņa domaja, no savas nomaldišanās pavisam bija atgriezusēs. Indriķis turpretim no tādas atgriešanās daudz neka netureja un tapēc ari vēl neticeja, ka Vitalvam jau iemesls, savu postu par nobeigtu uzlūkot. Viņš pazina Aģiras "tautas vadoņus" un zinaja it ļabi, ka tie savus pretiniekus apkaŗojot nekad nepaliek pusceļā, bet netaupa nekādus līdzekļus, līdz tie pavisam samaitati, kas uzdrīkstejušies "tautas vadoņu" darbus kaut kā smādet; un Vitalvs vēl ne ilgi nebija samaitats. Ka viņš Ričardam 12,000 rubļu devis, to Indriķis nezinaja.

Daudz citadi sprieda Sudmalniekos, Laimas vecako mājās. Tur Maleniešu "tautas vadoņu" izpaustās vēstis, ka Vitalvs savu sievu mocot, ja, pat sitot un to pavisam apspiežot, tikai pamazām un pa drupatam aiznāca un vēl bija pašos ziedos, kad Palejā sen jau viss bija kārtibā. Vecie Sudmalnieki palika allaž jo īgnaki uz savu znotu un vaimanaja, ka viņu mīļā Laimiņa apņēmusi tik sliktu vīru. Mildai nezinot viņi sagatavojās Laimas mokam reiz darit galu. Bet kā to iesākt? Vitalvs visā pagastā un sevišķi ari pie Ziedoņu vecā lielkunga stāveja augstā godā un cieņā, un kad Sudmalnieki viņu apmekleja Palejā, tad viņi pret savu znotu allaž izturejās tā kā padevnieki pret savu kungu, jebšu Vitalvam tas, kā lēti protams, visai bija pretigi un riebigi; tomēr viņš vecos no tam nevareja atradinat. Bet kā šie nu lai visu to lauž un piepeši Vitalvam uzmetas par soģiem? "Va dzi, ņemsim radus palīgā," Sudmalniece proponiereja, un "Ņemsim radus palīgā," ari Sudmalnieks sacija. — Tā tad nu bija norunats, ka visam Sulmalnieku pūznim Vitalvs "krietni jaņem priekšā". Par tam, kādi radi pie ši darba jaņem palīgā, vēl nebija īstas skaidribas. Sudmalniece bija pārliecinata, ka tikai sievišķi jaņem, jo tie "prot labaki runat un zin, kā sieva ja aizstāv"; Sudmalnieks turpretim aizstāveja tās domas, ka sievišķiem gaŗi mati, bet īss padoms un ka tadēļ tik svarigs darbs jauztic vīrišķiem. Beidzot abi vienojās tādā vīzē, ka jauktai karavanei jadodas uz Paleju, t. i. tikpat daudz sievam, kā vīriem. Nu viņi sāka prātot, cik vīru un sievu jaizredz, un vienojās, ka jaņem pilns skaits, t. i. 12, pie kam Sudmalnieki sevi pašus nebūt nerēķinaja. Runigas sievas atrast, tas nebija gŗūti; bet tik viegli negāja vis ar vīriem. Kad tos samekleja, tad izrādijās, ka viņu pulkā ir: viens tiesnesis, uz kuŗu vislielako svaru lika, viens tiesas sulainis jeb kazaks, atkal ievērojams vīrs, jo tas taču skaidri zinaja, kā taisniba jaizspriež, tālak viens pagasta vietnieks, kas atkal aizstāvešanas amatu prot, tālak viens zāģeris, viens "gudrs" saimnieks, kuŗa gudriba pastāveja iekš tam, ka tas daudz nerunaja, bet totiesu vairak dzēra, un beidzot viens skroderis, liels mutes bajars. Bet ko tas viss līdzeja; šinī komisijā nebija neviena "praceses meistara"; jo kas gan vareja zinat, vaj visa ta lieta nenobeigsies ar "pracesi". Tadēļ bija jameklē šim nolūkam jo derigaks. vīrs. Vecā Sudmalniece beidzot atrada padomu. Ziedoņu pagastā bija kalpelis, kas visu savu mūžu ar "pracesem" pavadijis un vēl nevienā tiesas dienā pie pagasta vaj kādas augstakas tiesas nebija trūcis. Viņa vārds bija Pipars. "Āre — ņemsim Piparu," viņa iesaucās. Sudmalnieks sacija: "Ņemsim Piparu, bet Pipars jau mums nav rada?" Sudmalniece nu pierādija, ka Piparā tomēr tek Sudmalnieku jeb Mülleru asinis, jo tas esot vec' un vecā Sudmalnieka tēva—tēva—tēva brāļa dēla dēla padēls. Tas bija tāds rēķinums, kā "manam tēvam bija balta ķēve un tai bija balts kumeļš un tam atkal balts kumeļš un šis kumeļš bija balta ķēve un tai atkal bija balta ķēve un šis ķēves dēls bija mana brāļa baltā zirga tēvs, un tadēļ mana brāļa baltais zirgs ir mana tēva pirmai baltai ķēvei tuvu rada." — Bet lai nu būtu kā būdams — Sudmalniece pierādija, ka Pipars ir Sudmalniekiem rada, un tadēļ zāģeri no komisijas izmeta un ta vietā ielika Piparu. Nākošā svētdiena bija norunata par to dienu, kuŗā Vitalvs jatiesā, un jau sestdienas vakarā visa karavane devās ceļā uz Paleju. Viņa tur gribeja agri aizbraukt, kamēr Vitalvs vēl nava no mājam izgājis. Pulkstens bija 7 rītā, kad ši savadā komisija piebrauca pie Palejas zirgu staļļiem. "Vaj Jānis mājās?" Pipars, komisijas ieceltais priekšrunatajs, paskarbi uzprasija Palejas kučierim.

"Kas par Jāni?"

"Ā re, šis vairs nepazīs Ziedoņu Jāni, kam te ši muiža."

"Mūsu kungs? Tas ir gan mājās," kučieris atbildeja, ticedams, ka uzprasitajs ir kāds no Vitalva tuvakiem radiem, kas pēc veca ieraduma to paradis saukt pie krustamā vārda, viņa tagadejo sadzīves stāvokli neievērodams.

"Tā? Vaj var dabut runat?"

"Kungs vēl guļ — jums būs jauzgaida."

"Tā? Kas tad šis par lielu vīru, ka vēl guļ? Kad mēs tik tālu varam atbraukt, tad šis gan ari varēēs uzcelties," Pipars nekaunigi tālak runaja.

"Pareizi runats, mīļo Pipar, vaj tagad vairs kāda gulešana?" Sudmalniece, visu savu dūšu saņēmusi, sacija.

Tiesas sulainis piegrūda pagasta vietniekam pie sāniem un tam iečuksteja ausīs: "Es jau tūlit teicu, ka Pipars tās lietas prot, es esmu pie tiesam un zinu, kā tādās lietās jadara. Un kad Pipara nebūtu, tad es runatu un es runatu gluži tāpat kā Pipars runā."

Pipars, no Sudmalnieces vārdiem iedrošinats, uzbļāva kučierim, lai tas Jāni tūdaļ uzceļot, viņiem esot svarigas lietas jaizspriež. Tagad ari sievas sāka čalot un Piparam piebiedroties. Kučieris atbildeja, ka kungu nedrīkstot traucet, esot jagaida, un aizgāja uz kunga namu pie pātariem un brokasta. Komisija, izdzirdusi, ka ļaudis dzied lūgšanas dziesmas, nosprieda pagaidit, līdz pātari būs notureti un sāka, turpat pie staļļa ratos, sukat brokastu. Sudmalniece bija paņēmusi līdza veselu kaudzi maizes klaipu, spanni sviesta, lielu pulku gaļas, un Sudmalnieks bija gādajis par "slapjo uzkožamo" jeb par šēlķenu un granafifku, kas ceļā jau līdz pusei bija iztukšots; jo Pipars apgalvoja, ka bez "gara" nevienas kārtigas praceses nevarot izvest un kazaks to iz saviem piedzīvojumiem pilnigi apstiprinaja.

Pēc pātariem atnāca istabas meita un, savas cienmātes māti ieraudzijusi, tai nobučoja roku un sacija:

"Ā re, mamiņ, ko nu sēdiet te, nākat jele ar papu uz muižu. Kungi tūlit celsies augšam."

"Man nav nekāda iešana!" Sudmalniece sapīkusi iesaucās.

Istabas meita sabijās un devās atpakaļ uz kunga namu. Pa tam Vitalvs bija uzcēlies un pie loga piegājis ieraudzija mums jau pazīstamo karavani. Viņš skandinaja; kučieris ienāca.

"Kas tie? Ko tie grib?" viņš uz stalli rādidams jautaja.

"Es nezinu, ko viņi grib, bet man šķiet, tie būs no Ziedones — Sudmalnieki ari viņu pulkā."

Vitalvs nevareja izbrīnities, ko viss tas nozīmē.

"Ej, aicini viņus šurp!"

Drīz pēc tam visa reiza no staļļa nāca uz kukņu, visas savas ceļa somas un paunas līdza nezdama; jo Pipars bija izskaidrojis, ka it nebūt nevarot zinat, vaj tās ratos stāv droši; reiz viņš, kādu svarigu prāvu vedot, aizbraucis uz galvas pilsētu un tur viņam priekš paša ministera durvim esot nozagts jauns kažoks un ziemas cepure. Tāpat viņš Sudmalniekiem stingri piekodinaja, lai tie ar Jāni, t. i. ar Vitalvu nekādā draudzibā neielaižoties, jo tad viņš, Pipars, vairs neka nevarešot līdzet.

Kukņā ienākuši, vizi 14 nostājās riņķī. Vīri tureja savas pātagas, sievas atkal savas paunas rokās.

Kapēc viņi nenāk iekšā?" Vitalvs jautaja istabas meitai.

"Es jau nezinu."

"Nu tad teic, lai viņi ienāk!"

"Viņi jau nenāk!"

Vitalvs gāja pats kukņā. Lielakā daļa no tiem, ko viņš tur ieraudzija, viņam bija nepazīstama. Savas sievas vecakus ieraudzijis, viņš tiem gāja klāt un gribeja Sudmalniecei, pēc veca ieraduma, roku bučot.

"Man tās roku bučošanas nevajaga," ši iesaucās.

Vitalvs atkāpās. "Tad lūgtu, nākiet jel istabā," viņš sacija.

"Tur nav nekāda istabā iešana, mēs to lietu tepat varam izdarit," Pipars, pāri soļu uz priekšu panācis, nekaunigi iesaucās.

Vēl arvienu Vitalvs neizprata, ko viss tas nozīmē, bet laba viņš neka neparedzeja. Pa tam iznāca Laima un, savus vecakus ieraudzijusi, steidzās tos apsveicinat.

"Mana meitiņ, mana mīļā meitiņ," vecā Sudmalniece iekliedzās un sāka pilnā kaklā vaimanat: "Vai Dieviņ, vai Dieviņ, kāda bāla viņa ir, tā nonīkusi, ne ēdusi, ne dzērusi, un re, vēl zīmes uz vaiga, kur šis draņķis manu Laimiņu sitis. Ak Dievs, ak Dievs, ka labad tu man piešķīri tādu znotu, vaj tad labaku cilveku nebija" un t. t.

"Ja, redziet, redziet, viņa bāla kā līķis, varbūt kādu nedeļu nav ne kumosiņa ēdusi — še, Laimiņ, ņem jele šo ciemkukuli, lai nenomirsti badā," tā atkal kāda sieviņa kliedza.

"Uhja, kas tas par vīru, kas savu sievu tā sit, ka vēl tagad vaigi sarkani," bļāva trešā, un tā tas gāja juku jukām, un Vitalvs domaja, ka visi šie ļautiņi ārprātā. Pa tam vecais Sudmalnieks cita neka nezinaja darit, kā raudat, pie kam granafifkai un šēlķeniem nebija maza daliba. — Laima, šo elles muziķi dzirdedama un redzedama, tiešām bija sarkana palikusi, jebšu gan caur citu cēloni; viņa sāka nojēgt, ka viņas senakā izturešanās un visas tās ļaužu valodas, kas caur to cēlušās, pie ši savadā trokšņa vainigas, un ši apziņa viņu vareni satricinaja; turklāt viņai bija liels kauns, ka tādi viesi jaucas viņas laulibas dzīvē un viņas vīram uzmetas par soģiem, viņai atkal par aizstāvjiem. Bet velti viņa nopūlejās, savus vecakus apmierinat un tiem izskaidrot, ka viņai iet visai labi un ka Vitalvs viņai nevien neka ļauna nav darijis, bet viņu ari vēl tāpat mīlē, kā no paša iesākuma; troksnis palika allaž jo lielaks, jo komisija gribeja pierādit, ka viņa nav vis velti uz Paleju atbraukusi. Beidzot Pipars, kas vēl tikko vareja nostāvet uz kājam, visus apsauca, jo kad visi runajot, tad kārtigu "pracesi" nevarot vest.

"Kas par procesi jums te javed?" Vitalvs jautaja.

"Nu, nu, Jāni," Pipars atbildeja, "kamēr noziedznieki vēl nav notiesati, tamēr tie allaž lieli vīri; bet pagaidi drusciņ! Mēs, tavas sievas īstenieki, esam atbraukuši tev noprasit, kapēc tu ar savu sievu tik slikti dzīvo un to vēl piekauj, ko?"

"Ja, to mēs gribam zinat," tiesnesis palīdzeja.

"Laima ir mūsu pagasta bērns un pagasta vietniekiem pagasta bērni jaaizstāv, jo es esmu pagasta vietnieks," šis atkal apliecinaja.

"Un es ari esmu no ta paša pagasta, jo es stāvu kroņa dienestā pie paša ērgļa," kazaks iepūtās.

"Nu, kad visi runā, tad man ari reiz jarunā," pusmēmais saimnieks piezīmeja.

"Ztāvi tu klusu," skroderis tam šāvās vārdos, "es esmu gājis pa visu pasauli un zinu it visu, bet tādu būšanu es vēl niesmu redzejis, ka vīrs savai sievai nedod ēst. Ko šis gan domā? Grib liels kungs būt un sitis sievu. Na, tādus kundziņus mēs jau pazīstam."

"Tu redzi, ka visi radi ar tevi nav mierā, es savu meitu vedu uz mājam!" Sudmalnieks elsadams draudeja. "Tādam vēl pamest savu bērnu!" sievu bars atkal kauca.

"Klusu, jo es nu runašu!" Pipars iesaucās un piegāja Vitalvam it tuvu. "Va dzi, Jāni, tai lietai jadara gals, par velti mēs taču tādu gaŗu ceļu neturesim. Ko tu domā?" viņš siekaladams vaicaja.

"Kas jūs tādi esiet, ko jūs gribiet?" Vitalvs, it kā no sapņiem atmozdamies, jautaja.

"Va re, va re, ne savas sievas radus, ne viņas vecakus šis vairs nepazīs," Sudmalniece iesaucās.

"Ja, šis vairs negrib pazīt savus īsteniekus. Kam mums tāda rada vajaga. Laima, paņem savas drēbes un brauksim atpakaļ uz Sudmalniekiem — te jau tu vairs nevari palikt!" tā skroderis un sievu bars musinaja.

Tas Vitalvam taču izrādijās par daudz būt. "Ne es zinu, kas jūs esiet, ko jūs īsteni gribiet, nedz es to gribu zinat. Bet no visa es redzu, ka jūs esiet nekaunigi tēviņi un prastas sievu bābas, kas uzdrīkstas mani paša mājās traucet un ķēzit. Savas sievas vecakus es uzaicinu, lai tie it mierigi ienāk istabā un ar mani izrunajas; viņi man katrā brīdī mīļi viesi. Bet visus citus, kas te ir, es uzaicinu, lai tie tūdaļ no mana nama iet ārā!"

"Ko, vaj tu kādu vari izraidit? Tad tu vēl nepazīsti Piparu. To ne pats ministeris neizraida."

"Tūdaļ redzesim, kam taisniba. Vēl reiz es visus citus uzaicinu, lai steidzas ārā!"

"To tik vien nē; mēs jau savu miesu un asini nepametisim šeit, tāda vilkata nagos. Ko šis gan nedaris ar savu sievu, kad jau mums, visiem viņas radiem, turas pretim," ta sievu bars juku jukām kliedza.

"Grieta!" Vitalvs sacija uz istabas meitu, kas nobijusēs stāveja kādā kaktā, atsauc man vagari ar kādiem divi puišiem!"

"Ja, ja, cienigs kungs!"

Grieta aizsteidzās. Piparam un skroderim nebija lāga ap dūšu; tie slēpās aiz sievam, kuŗas bija tanīs maldigās domās, ka esot neaiztiekamas. Pa tam Laima asaram lūdza saviem vecakiem, lai tie jele nāk istabā, bet tie palika stūrgalvigi kā bijuši, jo Pipars tos vēl arvienu musinaja uz "nepadošanos".

Vagaris atnāca ar diviem puišiem; tie bija smuidri kā ozoli un ar vienu vienigu būtu pieticis, visu "komisiju" izraidit.

"Vagar, liekat šo tēviņu izvest!"

Vitalvs rādija uz Piparu. Šis slēpās aiz skrodera sievas un ta atkal aiz Sudmalnieces. Uz vagares pavēli abi smuidrie zēni Piparu paņēma pie katras rokas un kā pakulu kodaļu pus nešus, pus vilkšus stiepa ārā. Sievu lamašana un kliegšana maz ko līdzeja, viņu grūstišanu puiši nelikās ne manot. Piparam stīvejoties izkrita brandvīna pudele no azotes un uz ķieģeļu plānu nokritusi saplīsa. Par laimi bija jau gandrīz tukša, ta dēļ skāde pieciešama. Pipars mēģinaja Palejas nama un muižas policeju iebaidit ar likumu paragrafiem un ar ministeri, bet policeja nebija vis bailiga. Kad puiši atkal ienāca, bet bez Pipara, tad Vitalvs uzaicinaja tiesas vīru, lai stiepj lielus vaļam. Tas rādija uz savu tiesas medaļu.

"Ta tev, mīļo brālit, te neka nelīdz — tu niesi pie tiesas galda," viens no puišiem jocigi piezīmeja, par ko Vitalvam bija japasmejas. Viņš pameta ar roku, un "tiesas vīrs" uz tādu pat vīzi kā Pipars it ātri atradās laukā.

"Vaj tie citi varbūt neies ar labu?" Vitalvs mierigi jautaja un vēl īpaši piezīmeja, ka viņš saviem sievas vecakiem lūdz, lai tie pie viņa paliek viesoties; bet neviens nekustejās. Nu nāca reiza pie pagasta vietnieka, kas uz šo savu goda amatu atsaucās; bet ir tas neka nelīdzeja — Palejā bija savada policeja. — Skroderis pieteicās, ka iešot ar labu, negribot strīdeties, jebšu pazīstot visu pasauli un tadēļ it labi zinot, ka Jānim (Vitalvam) nākšoties gŗūti atbildet par "tādiem varas darbiem." Jo ilgaki stīvejās kazaks; tas bija paradis citus izsviest un nevareja tik lēti apķert, ka nu pie viņa reiza pienākusi; bet puiši pavēles nemaz vairs nenogaidija un uz savu roku viņam palīdzeja.

"Ko ar tām sievam daris, cienigs kungs?" vagaris jautaja Vitalvam.

Vitalvs sāka smieties un atbildeja, ka tās pašas iešot.

"Ja, mēs iesim gan pašas, ko ta mēs bez saviem vīriem te darisim," viņas mēdija, "bet piedot mēs tev to nepiedosim, tu Jāniti, tu."

Gardi smiekli. Sieviņas lamadamās aizgāja. Abi Sudmalnieki stāveja it kā apreibuši, redzedami, cik ātri Vitalvs savus soģus prata ekspedieret un ka Laima viņam apķērusēs gar kaklu un pieglaudusēēs kā apinis pie maikstas.

"Tēv un māt, lūgtu, nākiet nu izrunaties un paturet brokastu," Vitalvs sacija un savu veco sievas tēvu paņēmis pie rokas, to veda ēdamā istabā.

"Ta jau gan būs jaiet," Sudmalnieks nokaunejies sacija.

"Nu, es jau viena kukņā nepalikšu — tfi — va ta man pie saviem bērniem jastāv kukņā," vecā Sudmalniece škurvajās un ar Laimu gāja vīriem pakaļ.

Kamēr Vitalvi ar saviem vecakiem dzēra kafeju, piepeši vagaris ienāca un vēstija, ka izraiditie pa muižas vidu darot varenu troksni, īpaši Pipars un pagasta vietnieks. Ko ar tiem lai darot, jo baznicas ļaudis, kas brauc cauri, paliekot stāvot un uz šiem tēviņiem skatoties it kā uz ērmiem.

"Viņi ir iedzērušies," Vitalvs smiedamies atbildeja. "Lai puiši viņu zirgus aizbrauc pār Palejas robežam, gan jau viņi tad ies. Sudmalnieka zirgus liekat kārtigi apkopt."

"Labi, cienigs kungs!"

Vitalva recepte bija ļoti deriga. Patlaban Pipars saviem ciešanas biedriem pilnā kaklā izskaidroja, ka pēc. tiem un tiem likumu paragrafiem esot liela noziedziba, brīviem zemniekiem roku pielikt, kad skroderis iesaucās:

"Va re, va re — mūsu zirgus brauc projam!" Visi paskatijās uz staļļa pusi un pārliecinajas, ka skroderam taisniba.

"Es jau teicu," Pipars lielijās, "ka mūsu zirgi te nav droši, jo reiz man priekš paša ministera durvim nozaga kažoku un — —"

"Rauj tevi jupis ar visu tavu veco kažoku — nu tik jaspeŗ zirgiem pakaļ — nu vairs nav lāga," pagasta aizstāvis uzsaucās un laida savai ķēvei pakaļ. Pēc viņa priekšzīmes darija visi citi vīri un tos atkal ķēra sievas, pūzdamas, elzdamas. Bija varena jakts. Palejas puiši braukšus papriekšu, tiem pakaļ 6 vīri ar pātagam bez zirgiem, un beidzot 6 vecenes ar ceļa somam un vīru kažokiem, ko tie bija nometuši, lai vieglaki pie skriešanas jeb zirgu ķeršanas. Pie Palejas robežam puiši aptureja un pamācija savus ķērajus, lai tie no Dieva žēligās puses vairs nebraucot atpakaļ, citadi iešot vēl sliktaki.

Tāds bēdigs gals notika tai radu komisijai, kas bija nodomajusi "Jāni ņemt krietni priekšā."

Sudmalniekus Vitalvs un Laima drīz pārliecinaja, ka ļaužu parunas ir netaisnas, un tie otrā dienā apmierinati un nokaunejušies devās atpakaļ uz mājam.

IX

Palejas zālē ap ziemas svētku egliti bija priecigi un, kā likās, laimigi cilveki savienojušies. Tie bija Vitalvs ar Laimu un Pāvuliņu, Milda, Irma, Līziņa un Indriķis.

"Papiņ, ko ta man tas Pestitajs šogad atnesis?" Pāvuliņš jautaja.

"Pagaidi, dēls!"

"Ja, bet Irma un Līziņa jau dabujušas tik smukas lietas un man neka nav!"

"Pagaidi, dēls!" Vitalvs atkal mierinaja savu mīluliti un tam glaudija sprogaiņos matus.

"Laimiņ, vaj viss jau gatavs?" viņš tad jautaja.

"Ja!"

Vagari iesauca.

"Vaj visi kalpu bērni un visi citi jau kopā?"

"Ja, cienigs kungs!"

"Labi. Uzgaidiet ļaužu istabā, līdz es jūs saukšu."

Tad Vitalvs savu dēliņu paņēma uz klēpja un tam stāstija tā: "Redzi, Pāvuliņ, Pestitajs tev jau visu cauru gadu devis tik daudz smuku mantu: zirdziņus, flintes, taures, bildes, būvklucišus, ratiņus un daudz citu."

"Tos jau tu man devi!" Pāvuliņš iesaucās un platām acim uzlūkoja savu tēvu.

"Ja, es tev gan visas šis lietiņas nopirku, bet kad Pestitajs man nebūtu līdzejis naudu nopelnit, tad es tās nebūtu varejis nopirkt."

"Kur tad ir tas Pestitajs un ko viņš laba dara?"

"Viņu nevar redzet; viņš ir pie visiem godigiem*) bērniem un tos sargā no nelaimes un palīdz viņu vecakiem, lai tie atkal varetu palīdzet saviem bērniņiem.

Godigus bērnus viņš no visas sirds mīl, bet no negodigiem viņš bēg projam un nav vairs viņu draugs un nesargā viņus vairs."

"Papiņ, es būšu godigs!"

*) Pie Pāvuliņa šis vārds nozīmeja tik daudz kā labs, rātns bērns.

"Tad Pestitajs no tevis nebēgs, bet tev allaž būs klāt, jebšu tu viņa nevari redzet. Vaj tu zini, ko Pestitajs šovakar no tevis grib?"

"Es viņam dodu visas savas mantas, tikai savu jauno flinti es viņam nedodu!"

"Nē, Pāvuliņ, tavas mantiņas viņš negrib tev atņemt — to viņam nevajaga; turpretim viņš tev atkal dos jaunas un vēl smukakas mantiņas. Bet viņš grib, lai tu viņam paklausi."

"Un ko es lai daru?"

"Redzi, ši ir viņa eglite, ko viņš licis iededzinat, lai godigi bērni priecajas. Bet viņš ari grib, lai it visi godigi bērni priecajas, ne tikai tu vien, Irma un Līziņa. Tadēļ es liku ari mūsu kalpu bērniem atnākt —"

"Ja, bet Kristapiņš nebūt nav godigs — viņš salauza manu tauriti!"

"Pestitajs viņam piedevis un tev ari japiedod mazam Kristapiņam — viņš jau vēl muļķitis."

"Es viņam piedodu!"

"Tas ir labi. Drīz visi kalpu bērni ienāks un priecasies līdz ar tevi par smuko egliti. Ko tu viņiem dosi?"

"Savas mantiņas, bet jauno flinti nē!"

"Paturi visas savas mantiņas — Pestitajs pats visiem kalpu bērniem sūtijis, kas viņiem vajadzigs."

"Kas tie ir, vaj smuki zirdziņi?"

"Nē, mans dēliņ. Redzi, Kristapiņam nav cepurites, Jancitim nav kamzoliša. Grietiņai atkal trūkst silta svārciņa, citam grāmatas, ko mācities, citam šis, citam tas. Šīs lietas, bez kuŗām maziņiem gŗūti iztikt, nu Pestitajs šovakar viņiem sūtijis un grib, lai tu viņiem tās izdali, katram savu."

"Es izdališu! Bet kā es zinašu, ko Pestitajs katram bērnam sūtijis?"

"Irma un Līziņa tev līdzēs, tās jau prot rakstit, un uz katru lietiņu ir uzrakstits, kam ta pieder. Bet Pestitajs vēl no tevis ko grib. Viņš grib, lai tu tāpat ari nabadziņiem, kas slimi un kropli un paši nevar pelnit un kam ari nav papiņa un mamiņas, kas priekš viņiem gādatu, — Pestitajs grib, lai tu ari šiem izdali, ko viņš tiem sūtijis."

"Es izdališu, bet kur ir tie nabadziņi?"

"Tūdaļ viņi ienāks!"

Pāvuliņš nu skrēja pie Irmas un Līziņas un tās it mendžigi uzaicinaja, lai viņam nākot līdzet. Pestitajs viņam licis bērniem un nabagiem lietas izdalit, bet viņš pats neprotot rakstit, tadēļ lai abas meitenes viņam nākot palīgā. Šīs jau zinaja kas darams un labprāt piesolija savu palīgu.

Pa tam vagaris saaicinaja muižas saimi un kalpu familijas, līdz ar viziem citiem, kas uz kunga pavēli bija sanākuši un tagad ļaužu istabā gaidija. Bija labs pulciņš pieaugušu un bērnu.

"Tak drusciņ Dievu ar' pielūgsim?" vagaris Vitalvam iečuksteja ausīs.

"Zinams — kā jau ik reizas. Grāmatas taču līdza?"

"Ja, cienigs kungs!"

Vagaris, muižas priekšpātarnieks, nu izdalija grāmatas un pasacija, kādu dziesmu dziedās. Dieva pielūgšana iesākās. Gaiša ziemas svētku eglite — tai visapkārt apsegti galdi — šo galā kungs ar savu familiju — tālak visi muižas ļaudis ar saviem bērniņiem — visi, bez vien maziņie, kas tikai izbrīnejušies un ziņkārigi skatas, — savas balsis paceļ pielūgt to, kuŗa piedzimšanas svētkus nupat visa Kristus draudze svin — — jauks skats, kas sasilda un paceļ sirdi augšup uz debesim. — Pēc īsas dziesmiņas vagaris nolasija ziemas svētku evanģeliumu, tad nāca Tēvs—mūs un īsā Dieva kalpošana bija pabeigta. Pēc tās Vitalvs uzrunaja sapulcetos:

"Mīļie saimes bērni. "Es un mans nams kalposim tam Kungam", tā lai ari mēs sakam savās sirdīs un lai visa mūsu dzīve ir tikai Dieva kalpošana. Šodien, kur mēs uzņemam sava dārgā Pestitaja piedzimšanas svētkus, šis domas lai it īpaši piepilda mūsu sirdis un prātu, un lai tās ari priecadamies nepiemirstam. Es jūs esmu saaicinajis, gribedams ar jums kopā uzņemt šos dārgos svētkus, jo tie ir aridzan izlīdzinašanās svētki un tā ari mūsu starpā lai nevalditu nekādas dusmas, nekāds naids. Tā izlīdzinati un Dievu un savu Pestitaju allažiņ paturedami sirdīs, mēs ar labu apziņu varesim sacit: "Es un mans nams kalposim tam Kungam".

"Saņemiet, mani mīļie, tās mīlestibas dāvanas, ko Pestitajs jums caur mani pasniedz, un priecajaties līdz ar priecigiem, jo šodien visai pasaulei liels prieks noticis!"

Šie sirsnigie vārdi, tādā brīdī no kunga runati uz saviem ļaudim, šos, kā protams, aizgrāba un daža laba prieka asara parādijās.

Tagad galdam noņēma segas un nu uz tiem parādijās daždažadas derigas lietas, pie katras papiritis ar ta vārdu, kam dāvana nolemta. Vitalvs izdalija vagarim, puišiem un kalpiem nolemtās dāvanas, Laima savām meitam un kalpu sievam; Pāvuliņam, kā jau pieminets, piekrita apdāvinat maziņos un nabadziņus un viņš šo darbu ņēma ļoti nopietni. Tadēļ Vitalvs un Laima savu darbu jau bija pabeiguši, kad viņš patlaban iesāka. Aizgāja ilgi, līdz Pāvuliņam vareja iestāstit, kā viss darams, un līdz maziņos un nabagus nostādija pēc kārtas, pie kam vagaris viņam līdzeja. Viņa draugam Indriķim nebija vaļas, tam ar Mildas jaunkundzi bija jarunā par ļoti svarigām lietam.

It neviļus Kristapiņš, kāds kalpa bērns, bija pirmais, kam no Pāvuliņa dāvanu bija saņemt. Pāvuliņš to pailgi uzlūkoja, Likās, ka viņš tam savas taurites labad taču no visas sirds nebija piedevis. "Šo cepuri Pestitajs tev lika dot, bet manu tauriti tu vairs nelauz!" viņš Kristapam piekodinaja. Ar tiem citiem bērniem gāja jo ātraki, bet katram viņš sacija, ka Pestitajs tam šo dāvanu sūtijis. Citadi gāja ar Grietiņu, Pāvuliņa spēles biedreni. Tās svārciņu rokā paņēmis viņš brīžam skatijās uz to, brīžam uz Grietiņu.

"Kas ir, mans dēliņ?" Vitalvs jautaja.

"Pestitajs aizmirsis Grietiņai dot šokoladi."

"Nē, nav vis aizmirsis, bet Grietiņa to dabāus citā reizā."

Pāvuliņam tas īsti nebija pa prātam, bet neko darit — tēva pavēlei jaklausa. Bet kad viss bija beigās, tad Pāvuliņš taču aizgāja pie savas draudzenes un tai iešuksteja ausīs: "Grietiņ, pagaidi, es tev došu šokoladi."

Pēc ziemas svētku dāvanu izdališanas muižas ļaudim un viņu bērniem bija vakariņu galds apklāts.

Maziņos piekopa Irma un Līziņa, pieaugušos Laima un Milda, kuŗas atkal pilnigi bija izlīdzinajušās. Vitalvs pa tam labprāt būtu tērzejis ar Indriķi, bet Dievs lai zin, Indriķis laikam gribeja mācities, kā izsalkuši jaēdina, jo tas Vitalvam it nopietni izskaidroja, viņam esot jaiet abām damam palīdzet, bet kad Vitalvs vēlak gribeja redzet, kā tad šis īsteni palīdz, tad viņš pārliecinajās, ka viņa draugam simtkārt vairak rūp Milda, nekā visi izsalkušie kopā. "Kas nu lai izdibina, kādu dāvanu mīļais Pestitajs pa ziemas svētkiem katram piešķir," Vitalvs prātoja un Indriķi vairs netrauceja, bet devās pie maziņiem, kuŗiem Pāvuliņš skaidri un gaiši pierādija, ka viņš ar savu jauno flinti nošaušot it visus zaķus un zvirbuļus.

Kad ļaudis bija paēduši un aizgājuši, tad kungi tureja vakariņas. Vitalvs brīnijās, ka Milda vēl nekad nav tik nopietni klusa bijusi un tik bieži nosarkusi, kā šovakar; un Indriķis atkal brīnijās, kadēļ Irma viņu tik šķelmigi uzlūko un allaž smīna.

"Irma, jums gan šovakar jauka dāvana tikusi, ka tik vareni priecajaties?" Indriķis laipni jautaja.

"Ja, ļoti jauka — krietni puszābaki, un to man steidzami vajadzēs, jo pagājušā naktī man sapņoja, ka mani drīz lūgšot kāzās un, jūs jau ziniet, Indriķa kgs, kāzās allaž danco."

"Nu jau Irma atkal niekus runā," Milda iejaucās un nosarka.

"Māsiņ, kapēc tad tu pieteicies, neba es saciju, ka tu mani lūgsi kāzās," Irma nežēligi atbildeja.

"Vaj ziniet, Müllera kdze," Indriķis uz Mildu pagriezies teica, "ziemas svētku vakarā nemēdz strīdeties, un sad Irma grib kāzās iet un dancot, kas ta mums tur par skādi."

"Mums?" Irma smiedamās vaicaja. "Es tikai ar savu māsu runaju, ne ar jums abiem. Kur tad te iznākc tas mums?"

Indriķis bija pieķerts. "Deresim mierus," viņš Irmai roku sniegdams sacija.

"Tas jau mums tā kā tā drīz būs jadara," Irma atteica, Indriķa roku sirsnigi kratidama.

"Nē — es ar Irmu mierus nederu!" Milda iesaucās un vareja manit, ka viņa sevi jutās aizkārtu.

"Mīļā Mildiņ, tevi jau neviens nav uzaicinajis mierus deret," Irma spītigi atbildeja.

"Nu, nu — vaj ta nu jūs vien šovakar strīdesities?" Vitalvs devās starpā.

"Re, Jāni, tev allaž vīrs un vārds. Kad tu saki, tad es ar Mildu tūliņ deru mierus." To sacijusi Irma aizgāja pie Mildas un to sirsnigi apkampusi un skūpstijusi runaja tālak:

"Miers lai ir ar mums, kad tu mani uzlūdz savās kāzās !"

"Müllera jkdze, es pāršķiršu rokas — nekavejaties — līgums ir labs!" Indriķis jokojās un Milda vairs nevareja noturetes; viņa apkampa Irmu un to sirsnigi spieda pie savas uzticigās māsas krūts.

"Tā — miers virs zemes," Indriķis sacija.

"Un Mildai un Indriķim labs prāts," Irma atteica.

"Nudien, Irma, tu esi nelabojama!" Indriķis viņu saķēris un noskūpstijis sacija.

"Tas nebija pareizi darits — pirmais bučiņš pienācas Mildai!" Irma iesaucās, Indriķa kuplos matus glāidama.

"Tā? kā tad tu zini, ka tas bija pirmais?" Milda nevainigi jautaja.

"Vaj zini, Mildiņ, tev mūžigi laicigi iet šķībi, ciek tu ar Irmiņu iesāc — dod man to otro bučiņu!" Indriķis sacija un Milda savu nosarkušo vaigu šņukstedama paslēpa pie viņa krūts.

"Onkuli, ko tu viņai nodariji, ka viņa brēc? Vaj tu uz viņu rājies?" Pāvuliņš jautaja, Indriķi ar platām acim uzlūkodams, bet Indriķis savam mazam draugam nedabuja atbildet, jo patlaban Vitalvs bija pienācis un viņu apsveicinaja kā savu nākošo svaini. Ari Laima aizmirsa savu veco naidu pret Indriķi jeb viņa zobiem un viņam novēleja sirsnigas laimes uz dzīves ceļu, ko tas ar Mildu nodomajis uzņemt.

"Es nesaprotu," Vitalvs vaicaja, kad viņi bija apmierinajušies, "kā tas tik piepeši nācis?"

"Pie tam jau Irma vainiga," Milda ātri atbildeja, savas rokas mīligi ap Indriķa kaklu stiepdama.

"Tā? Vaj es pie tam ari esmu vainiga, ka Indriķa kungs bijis Sudmalniekos un ka šoruden starp Aģiru un Sudmalniekiem tik bieža vēstuļu mainišana pastāveja, ka tīri bija jasāk domat, vaj šis svarigās vietas nevajadzetu savienot caur telegrafu? Vaj es pie tam ari esmu vainiga, ka Indriķa kungs savu brūti šovakar, ja nemaldos, kādas 12 reizas jau noskūpstijis?"

"Kur tad?" Milda iesaucās, domadama, ka jele šis darbs būs palicis paslēpts.

"Na — priekšnamā, kad Indriķa kgs atbrauca, puķu kambarī, kad mēs rīkojām ziemas svētku egliti, Jāņa rakstamā istabā, kad tas uz kādu brīdi izgāja — — —" "Irma, stāvi klusu!" Milda lūdzās un aizbēga otrā istabā.

"Ak tā ta lieta," Vitalvs smaididams Indriķim pārmeta, "kas to būtu domajis no Aģiras zobgala kunga! Ja, rāmi ūdeņi allaž dziļi. Tad jau vecie Sudmalnieki ari zin, ka drīz būs jarīkojas uz kāzam?"

"Zinams," Indriķis visai laimigs atbildeja.

"Un mēs, te Palejā, nu tik visu to dabonam zinat?"

"Apmierinajies — vecie ari tikai šodien, kad Milda šurpu brauca, dabuja zinat, ka viņa brūte."

"Un kadēļ vecie nebrauca līdz? Es viņus taču uzlūdzu un viņi bija piesolijušies."

"Viņi ari gribejuši braukt, viss bijis gatavs, bet beidzamā stundiņā dabujuši zinat, kā tās lietas stāv, Mildai devuši savu svētibu un palikuši mājās, jo pēc viņu domam viņi te mūs tikai varot traucet."

"Taisnibu sakot, man jau iepriekš iešāvās prātā, ka tu, mīļo Indriķi, šovakar bagataki kļūsi apdāvinats, nekā dažs labs."

"Ja, par ziemas svētku dāvanu es esmu ļoti priecigs."

"Bet kad tad tas Pestitajs man dos to zirdziņu?" Pāvuliņš bēdigi jautaja, dzirdedams runajam no Indriķa jaukās ziemas svētku dāvanas.

"Tūlit, mīļo Pāvuliņ, Mildas tante tev viņu atnesis," Indriķis savu skaisto un karsti mīļoto brūti uzlūkojis sacija.

Drīz ari Milda ar Irmas un Līziņas palīgu ieveda prāvu koka jājamo kumeļu, ko Indriķis bija atvedis un kas Pāvuliņam bija slēpts, līdz tas kalpu bērniem un nabagiem nospriestās dāvanas būs izdalijis un mācijies atzīt, kādu augstu prieku tas sataisa, citiem palīdzet, citiem prieku darit, apžēloties par nabadziņiem un trūkuma cietejiem. Šis nolūks bija panākts, jo Pāvuliņš šovakar no priekiem un sirds laimes bija gluži sakarsejies, — viņa vaidziņi laistijās sārtās krāsās, viņa actiņās atspīdeja svētas mīlestibas liesmas, kad viņš maziņos un nabadziņus apbalvoja, un katram turklāt sacija: "Pestitajs tev to liek dot!" Ka vēlak iekš viņa tomēr atkal atmodās rūpes par sevi pašu, tas ir gluži dabiski, jo cīniņš par pašuzturešanos jeb rūpes par sevi pašu dibinajas uz dabas likumu, bez kuŗa zemes prātigie un neprātigie radijumi drīz aizietu bojā, un tadēļ šis paša Raditaja likums ari jau bērnā tik spēcigs. Vecakiem to nebūs dzīties iznīcinat, tas būtu neiespējams un pretdabiski, bet viņu svētakais pienākums ir, rūpeties, ka tas bērna sirdi un prātu pavisam nepārspēj un nevaldzina, caur ko rodas pārlieka mantas kāriba, neapžēlošanās par citiem, cietsirdiba un visi tie netikumi, kas atspīd tanī pašigā teikumā: "katrs lai gādā par sevi, Dievs par visiem." Kristigas ticibas visaugstakais bauslis: mīlejaties viens otru, — mīlē savu tuvaku vairak nekā sevi, — šis bauslis ir iecelts, lai cilveka miesigā jeb fiziskā daba caur tām debešķigām jeb dievišķigām īpašibam, kas līdz ar pašuzturešanās likumu viņa sirdī dēstitas, kļūtu aprobežota, — lai cilveks nebūtu pilnigi līdzigs zvēram, kas tikai par pašuzturešanos rūpejas, bet lai viņš allaž jo vairak tuvotos tam, kas visus cilvekus tik daudz mīlejis, ka viņš savu dzīvibu par tiem atdevis. Kā cilveka sirdī ļauns ar labu pastāvigi cīnas un kā ļaunums jo ātri uzvar cilveka labako tiesu, ja tam visus spēkus neceļ pretim, tā ari laicigās rūpes, — gādašana par paša labumu un priekiem — nemanot pārspēj līdzcietibu, apšēlošanos par citiem, ja ši bērna sirdī jau no paša iesākuma netiek modinata, kopta un spēcinata. Kā tas gan izskaidrojas, ka mēs pie tiem Maleniešu "tautas vadoņiem" jeb "pīlariem", ar kuŗiem mēs savā romanā līdz šim esam iepazinušies, redzam tik maz patiesibas gara, tik maz labu tikumu un cilveku mīlestibas, un turpretim atkal tik attīstitu pašmīlibu jeb pašibu, kuŗa gandrīz iekš visiem viņu darbiem parādas kā vienigā valdniece? To pašu bēdigo parādišanos mēs pamanisim pie tiem citiem "attīstitiem" Maleniešiem, ar kuŗiem mēs šinī stāstā turpmak satiksimies. Kā tas izskaidrojas? Vaj šie "tautas pīlari" tadēļ tik slikti, ka viņi Maleniešu tautibas? Nē, jo visās tautās ir labi un ļauni, teicami un smādejami cilveki; bet tadēļ, ka viņi bija uzauguši bez kārtigas audzinašanas, — nevis mājās, kur tikumiba un sirds krietniba tiek turetas par cilveka dārgakām rotam; bet paši savā vaļā, cīnidamies ar trūkumu un nabadzibu un tomēr ar varu gribedami nākt pie bagatibas un augstakās vietās sadzīvē. Augot viņiem nebija mātes, kas vaktetu pār viņu sirds. šķīstibu; tēva, kas viņus jau no mazām dienam būtu radinajis pie vīra tikumiem — viņu tēvs bija smalkaku, augstaku jūsmu un izglītotas sirds trūkums, viņu lolotaja karsta dzīšanās pēc āriga spīduma, kāriba pēc vieglas dzīves un laicigām mantam. Viņi bija zemnieku bērni, kas tēvu mājas atstādami devušies sadzīves viļņos; viņi bija pirmie ziemcieši, kas vientuļi palikuši sadzīves salu nespēja panest, bet caur to kļuva ievainoti, un šie ievainojumi siltā laikā sāka puvešot un šie puveši saģifteja viņu sirdis un prātu. Viņu māciba vien šos augoņus nespēja izdziedet. Māciba un prāta attīstiba vēl ne ilgi nav sirds izglītiba un tikumiba. Pasaulē mīt ļoti daudz augsti mācitu plēsigu zvēru un ļoti daudz nemācitu radijumu, kas pilnā mērā izpelnijušies krietna, teicama cilveka vārdu. Maleniešu "tautas vadoņi" līdzinajās pirmajiem. Māciba, ko viņi diezgan gŗūti bija baudijuši, viņiem nebija vis ierocis strādat uz to, ka viņi taptu allaž jo pilnigaki un labaki, — ka viņi priekš sevis rūpedamies citiem daritu labu un tā pavairotu tos podus, ko liktens viņiem uzticejis; bet tikai līdzeklis, savus ļaunos darbus priekš pasaules apsegt. — "Katrs par sevi, Dievs par visiem," tas bija viņu augstakais bauslis un pēc ta dzīvojot viņiem cita nelaime un posts darija īstenu prieku; viņi nepriecajās vis, ka citiem labi iet, bet akurat tad, kad tiem slikti klājas. Tā priecajas sātans par saviem upuŗiem. Un diemžēl šis ļaunais gars pamazam, bet droši iepotejās ari to Maleniešu sirdim, kas attīstibas biedribas priekšniekus tureja par tautas aplaimotajiem un glābejiem un tadēļ dzinās pēc viņu ļaunās priekšzīmes, un tikai nākošai audzei bija novēlets, šo garu iznīcinat un valšķibas un ākstišanās vietā celt patiesibas mīlestibu un krietnu, pozitivu darbu tautas attīstibas laukā. Pāvuliņu, ar kuŗa audzinašanu mēs jo sīkaki esam iepazinušies, mēs satiksm to Dieva un tautas vīna kalna strādnieku pulkā, kuŗiem šis gŗūtais, bet svētigais darbs bija uzticets.

Aģirā ari svineja ziemas svētku vakaru un ari Maleniešu tautas pīlari aizdedzinaja savu ziemas svētku egliti, bet gluži citadā vīzē nekā Palejā. Pie Ričarda bija atkal tā nosauktais uzkožamais; vēl viņam bija naudas un viņš ar savu netaisno mantu gribeja iemantot tik daudz draugu, cik vien iespējams, tadēļ šovakar ap "uzkožamā" galdu sēdeja vairak viesu, nekā tanī reizā, kad kļuva nospriests Vitalvam naudu izvilkt. Divus no šiem viesiem: Bērentu un Friedrichu mēs jau pazīstam; bez tiem tur vēl bija trīs, ar kuŗiem mums jaiepazīstas. Iesāksim ar Berglina kgu, kas tam brīžam attīstibas biedribai bija par prezidentu, jo Bērents pie beidzamām priekšnieku celšanam vairs nebija vēlets; bet tadēļ viņš mazaku lomu "tautas vadoņu" sadzīvē nebūt nespēleja. Tas, kas danču vadonis ir dancotajiem un brandvīna pudeles īpašnieks dzērajiem, tas viņiem bija Bērents. Viņš bija biedribas organa redaktors; viņš tureja visus "tautas vadoņu" noslēpumus savās rokās; viņš prata labaki nekā kuŗš cits iegrozit visadas spēles; viņš bija attīstibas biedribas pirmais prezidents un tadēļ ap viņu vienojās visi attīstitie Malenieši, īsi sakot: Bērents bija viņu viducis un bez ta viņi neko ievērojamu nedarija. To ari Berglina kungs zinaja un tadēļ viņš sargajās, Bērenta vājibas aizkārt, jo caur to viņš būtu aizkāris visu Bērenta partiju. Bez tam Bērents bija ļoti derigs padoma devejs visās tādās lietās, kur ar godprātibas un taisnibas segu vajadzeja apklāt kādu kauna darbu.

Un to Maleniešu tautas vadoņi tureja par pilnigi atļautu. Viņi sevi tureja par tautas vadoņiem vārda pilnigakā ziņā un tiem esot atļauts, pat netaisnus, negodigus līdzekļus izlietat, kad kāds labs nolūks tautas labumā sekmejams, bet tautas labumu viņi nekad nešķīra no sava labuma.

Tā tad viņi pilnigi atzina jezuitizma mācibas, pēc kuŗām, kā pazīstams, nolūks svēti līdzekļus. Šim pretmoraliskām un skādigām mācibam, ko viņi dēveja par politiku, ari Berglins pilnigi piekrita, tik ka tas pie visa ta vēl bija vareni naudas kārigs un patvarigs. Bagats palikt, ļati ātri bagats, un pār citiem valdit, tos kalpinat — tas bija Berglina dzīves bauslis, kuŗam viņš upureja visu, kas cilvekam augsts un svēts; saprotams, tādā vīzē, ka viņš ārigi arvienu tika turets par goda vīru. Sava amata pēc viņš bija advokats, un ļaudis viņa sīksto skopumu apzīmeja caur paruņam, ka viņš uz augstskolu aizbraucis ar siļķi un no tās pārnācis ar 500 rubļu. Kā viņam tas bijis iespējams, to publika nezinaja teikt. Bet to visi zinaja, ka viņam tanī īsā laikā, kamēr viņš par attīstibas biedribas prezidentu, jau ļoti daudz klientu (jeb taisnibas mekletaju). No tam redzams, ka bija gan vērts pēc šis "goda vietas" dzīties.

Otrs no Ričarda viesiem, ar ko mums jaiepazīstas, bija grāmatu pārdevejs Ģederta kungs, kuŗu dēveja par dakteri, tadēļ ka viņam savadas dziedešanas bija laimejušās, kā to turpmak redzesim. Ģederta dakteris bija, īsi zīmejot, kāds no tiem cilvekiem, kas par naudu it visu dara. Savadās darišanās ar viņu bija sameties mums jau pazīstamais Andreja kgs, kas šim brīžam bija vucherers un "goda vīrs," bet senak prasts ķiegeļu cepļa rentnieks. Ar šo ķieģeļu cepli bija savadi gājis. Andreja kgs no iesākuma bija tanī par prastu strādnieku bijis, vēlak par naudas saņēmeju un ķieģeļu pārdeveju. Bet cepļa rentnieks drīz atzina, ka viņam vairs neiet uz priekšu. Senak šis ceplis viņam ienesis labu naudas grasi, tagad gandrīz vēl bija jaliek klāt. Tadēļ viņš Andreju uzaicinaja, palikt par līdzrentnieku. Ar prieku šis to pieņēma un tā tad viss gāja uz pusem. Ihstenais rentnieks nu no visām cepļa darišanam pavisam atkāpās un tikai gada galā ar Andreju aprēķinajās. Renti un citus maksajumus Andrejs vien izdarija, tadēļ visas kvitances bija izrakstitas uz viņa vārdu. Pēc kādiem gadiem Andrejs ar cepļa īpašnieku noslēdza jaunu kontraktu, bet uz savu vārdu vien. "Viņu jau nekad nevar sadabut pie notaisišanas, cik ilgi lai gaida? Noslēgsim mēs savā starpā, gan jau es atkal ar viņu nolīgšu kā pa vecam," Andrejs sacija un cepļa īpašnieks ar to bija mierā; jo beidzamos gados viņš allaš tikai ar Andreju bija aprēķinajies. Tā tad šis nu bija kārtigs rentnieks un strādaja joprojam. Pēc kāda laika viņa līdzšinejais veikala biedrs kļuva aicinats priekš tiesas, Andrejs viņu bija iesūdzejis, ka tam par 4 gadiem esot paradā pusi no cepļa rentes un visiem citiem izdevumiem. Apsūdzetais bija ļoti pārsteigts un nodievojās, ka viņš ne graša nav paradā; turpretim Andrejs uzrādija kvitances, pēc kuŗām viņš vien visu bija maksajis. No aprēķinašanās kvitancem nevareja redzet, ka tas būtu citadi, jo tanīs bija tikai sacits, ka apsūdzetais no sūdzetaja sanēmis tik un tik daudz rubļu kā pusi no ķiegeļu cepļa skaidriem gada ienākumiem. Tomēr tiesa šaubijās, vaj Andrejam pilna taisniba, un tadēļ viņam uzlika papildinašanas zvērestibu (Ergäncungseid), proti: ja Andrejs apzvēr, ka pie aprēķinašanās starp prāvniekiem visi izdevumi nav līdza aprēķinati un ka tadēļ viņš, proti Andrejs, no savas mantas vien aizmaksajis visu renti un citus izdevumus, tad viņa prasibas pret apsūdzeto tiek atzītas par pierāditām, un šis piespiežams, tās atlīdzinat. Andrejs nozvēreja un tamlīdz savu netaisno prāvu vinneja. No ta laika viņš bija pārticis, varbūt bagats cilveks. Viņa veikala biedrs vēl jo vairak izbrīnijās, dabudams zinat, ka Andrejs tagad viens pats par cepļa kārtigo rentnieku. Kontrakts bija koroborierets — neka darit.

"Reiz es pie jums biju par puisi, nākat nu pie manim par kučieri," Andrejs viņu piezoboja.

Andreja viltigo prāvu bija vedis advokats Berglins un par to nopelnijis 1000 rubļu. No ta laika viņi bija

"veikalu draugi." Kā turpmak redzesim, viņi vēl reiz tai līdzigu prāvu vedis, bet daudz lielakā mērā.

Tagad Andrejs bija apmeties Aģirā un vuchereja (t. i. uz pretlikumigiem, pārak lieliem augļiem aizdeva naudu). Berglins bija viņa gada advokats un no katra piedzenamā parada dabuja zinamus procentus.

Griezisimies nu atpakaļ pie "uzkožamā" galda. "Daktera kungs," Friedrichs zoboja, "jums šovakar jastāsta, kā jūs to savu radnieci dziedejāt."

"Ja, es ar to gribu zinat," Berglins iesaucās ļoti pašapzinigi un it kā pavēledams.

"Kā tā nu dziedeju ?" tā sauktais dakteris uzsāka stāstit. "Viņai bija pilna gaŗzeķe vecu rubļu un dukatu un man vajadzeja naudas. Kā savam radniekam viņa man nu gan savas mātes krājumu vareja dot bez nekādas izrunas, bet nelaime bija ta, ka ši nauda bija nosacita meitenes pūram, ko ari viss pagasts zinaja. Tadēļ man viņa bija japrec, ja gribeju dabut to naudas gaŗzeķi, bet no precešanās es, kā jūs jau zinat, neka neturu. Un tomēr es to naudu gribeju dabut. Kā to darit? Es dievojos un zvēreju, ka viņu precešu, un viņa man ticeja, bet priekš laulašanas savu gaŗzeķi nedeva un nedeva. Paga, putniņ, gan es tevi dabušu ar visu tavu garzeķi, es domaju un lūdzu, lai viņa nāk uz Aģiru, es viņai izgādašot labu vietu. Viņa man uzticeja un atnāca ar visu gaŗzeķi un tūdaļ mani uzmekleja manā grāmatu bodē. Ši, kā cien. kungi vēl atceresies, toreiz bija mazs, mazs kambaritis, kuŗā es pa naktim ari guleju."

"Kur tad?" Ričards smējās. "Tur jau gultai nebija rūme!"

"Āre — uz grāmatu pārdotavas galdu, uz kuŗa es vakaros savu gultu uztaisiju."

"Tālak!" Berglins pavēleja.

"Mana radniece, kā jau saciju, ienāca pie manim grāmatu bodē; bija jau pavēlu un es viņai izskaidroju, ka man vēl nav vaļas viņai uz jauno vietu iet līdza, lai vēl uzgaida. Iedevu viņai kādu stāstu lasit un tā lasot viņa nebūt nemanija, ka bodes durvis sen bija aizslēgtas un citi cilveki aizgājuši gulet. Beidzot man tas viņai bija jasaka. Mana brūte sāka raudat un vaimanat, kur nu viņa pa nakti palikšot, Aģirā un pavisam pilsētā esot pirmo reizu. "Guli tepat pie manim," es saciju. "Vai Dieviņ, ko ta ļaudis sacis — es labak iešu kādā gastūzī gulet," viņa atbildeja un atkal raudaja. Nu es viņai iestāstiju, vienkārt, ka bodes durvis no ārienes aizslēgtas un ari sētas vārti cieti, ka Aģiras gastūžos ļoti bailigi gulet, jo tur zogot un kaujot cilvekus, un tā tad nevien viņas naudas gaŗzeķe otrā rītā būtu pagalam, bet laikam viņa pati ari. Bez tam, tā es tālak saciju, Aģirā ir parasta lieta, ka brūtgans ar savu brūti guļ vienā istabā, un tā tad viņa beidzot apmierinajās."

Gardi izsmējušies, klausitaji jautaja, kas tālak noticis?

"Āre, kas tālak notika — es uzliku cisu maisu uz grāmatu galda un gāju gulet. Otrā rītā mana radniece ticeja, ka šķiršanās nu vairs nebūs, un man ari iedeva to naudas zeķi, kuŗu es tūdaļ izmainiju pret skaidru papira naudu."

"Cik dabujāt?" Ričards kārigām acim vaicaja.

"Mazumiņu — tikai kādus 50 rubļu. Bet nekas, jo nu es vareju īret lielaku bodi un nopirkt vairak grāmatu un tā tad es savas radnieces naudas zeķi īsteni varu uzlūkot par savas grāmatu andeles pamatu."

"Un kas notika ar viņu pašu?" Bērents gribeja zinat.

"Nu, viņa palika pie manim; pēc kādiem mēnešiem es viņai izskaidroju, ka kāzas tikai rudenī varesim svinet un ka viņai līdz tam laikam jadzīvo pie saviem radiem. Jebšu nabadzitei tas nebūt nepatika un ta rūgti raudaja, tad beidzot tomēr pārbrauca atpakaļ uz mājam. No ta laika viņa man rakstija kādu duci mīlestibas vēstuļu, kuŗas es nelasijis allaž iesmiedu krāsnī. Beidzot viņa pati atbrauca un gribeja zinat, kā būs ar norunatām kāzam. Saprotams, ka es viņai nu tādus niekus izrunaju no galvas. Viņa sāka vaimanat pēc gaŗzeķes. "Ta ir beigta, mīļo meitiņ," es viņu mierinaju, "un kad tu esi gudra, tad nevienam neka nesaki, ka tev tās gaŗzeķes vairs nav, jo citadi tevi neviens neprecēs." Beidzot viņa taču neka nevareja un nezinaja darit un aizlaidās uz mājam; es vēl izpirku dzelzceļa biļeti, jo nabadzitei naudeles nemaz nebija. Manu padomu pieņemot viņa ļoti prātigi bija darijusi, jo tūlit tanī pašā rudenī viņai gadijās brūtgans, kāds jauns saimnieks, kas par to naudas zeķi lielas lietas bija dzirdejis runajam. Drīz ari svineja kāzas, uz kuŗām es ari biju ielūgts."

"Va ta jūs ari gājāt?"

"Āre, va ta nu uz kāzam neies! Es dancoju, ka zābaki gandrīz noplīsa. Pēc kāzam jaunais sievas vīrs savai līgaviņai noprasija to naudas zeķi, bet diezin kur ta jau bija! Iesākumā viņa gribeja izlocities, bet beigās taču pateica, ka gaŗzeķe man kritusi par upuri. Visu citu viņa, zinams, nestāstija. Pēc kāda laika tā piekrāptais saimnieks kādā jaukā dienā ienāca pie manim un man noprasija savas sievas gaŗzeķi, kuŗa esot pilna ar dukatiem bijusi. Es sāku smieties un saciju, ka no tādas zeķes neka nezinu. Viņš atkal pastāveja, ka man vajagot zinat, jo es taču to naudas zeķi esot saņēmis. "Cik tad tur bija iekšā?" es prasiju. "Ja, to mēs nezinam, jo mana sieva tos dukatus nekad nav skaitijusi. Viņas māte gan zinaja, cik to bijis, bet ta ir nomirusi. Jūs, kā goda vīrs un tautas vadonis, man taču atdosiet to gaŗzeķi ar visiem dukatiem," viņš atbildeja. "Ah, es domaju — viņi ne būt nezin, cik tur bijis. Nu man lēta lieta." "Draudziņ," es viņam izskaidroju, "kad tu to nezini un tava sieva ari nē, kā tad es to lai zinu?" Bet ko tur ilgaki stāstit — mēs izlīgām par 25 rubļiem un nolīgums, ka viņš šis gaŗzeķes dēļ savas sievas vārdā atsakas no tālakas prasibas, man izmaksā 50 rubļu — tā tad es esmu uz šo gešefti vinnejis 425 rubļu."

"Un to jūs nemaz nerēķinat, ka jūsu radniece bez tam vēl dažus mēnešus bija jūsu brūte un saimniece?" Friedrichs smējās.

"Kas tādus niekus rēķinās — tie jau nav skaidra nauda," Gederta kungs ciniski atbildeja.

"Bet vēl man par jūsu zeķes līgumu nākas 77 1/2 kap., es tikai 49 rub. 22 1/2 kap. esmu dabujis," Berglins iesaucās.

"Nu, vaj tad ar to vēl nav diezgan?"

"Nē, kad es jums nebūtu gājis palīgā, tad jūs kā brālis būtu aizmaksajuši visus 500 rubļus un augļus turklāt — maksajat tūdaļ šurp!" Berglins stīvejās.

"Āre, va ta nu 50 rubļu maksās par mazu papiriti, kuŗā viss mūsu līgums bija parakstits, tur taču jūsu citi pūliņi ari bija aprēķinati. Lai tie 77 1/2 kap. jele iet uz pusem," Ģederts kaulejās.

"Nē, es palieku pie visas savas prasibas!"

"Nu tad še ir rublis, bet 22 1/2 kap. man nākas ārā."

"Tos jūs dabusiet citā reizā," Berglins sacija, rubli kabatā iebāzdams.

"Ko nu strīdaties, Žīdi, lai Ģederts labak pastāsta, kā viņš to jauno atraitni dziedejis ar tām premijas biļetem," Bērents runaja.

"Nē — tas stāsts ar pirmejo gandrīz vienads, bet lai Berglins labak pastāsta no ta zemnieka, kam viņš tos paltrakus novilcis un paturejis ķīlam," Friedrichs izšķīra.

Berglinam par šo notikumu, kā likās, īsti netika stāstit, bet Friedrichs viņu nelika mierā, tadēļ viņš, jebšu gan saīdzis, uzsāka:

"Kas tur daudz ko stāstit. Priekš kādām nedeļam, es domaju, tas bija pie pirmā pliksala, ienāk zemnieks un vispirms mani apbrīno no visām pusem un tad rokas salicis un aizgrābts saka:

"Tad jūs esiet tas Berglins, mūsu tautas vadonis un aizstāvetajs? Daudz es no jums esmu dzirdejis, bet nekad man nebija izdevies jūs vaigu vaigos redzet — nu man ši laima gadijusēs un nu es zinu, kā mūsu labdaris izskatas — — —"

"Teic ātri, ko tu gribi!" es viņam uzsaucu — "man nav vaļas, citi ari tur gaida."

"Tas bija nepareizi darits — tā atbaida ļaudis un viņu uzticiba pret mums sāk zust," Friedrichs piezīmeja.

"Tā? Vaj tu negribetu sacit, ko man tāda apbrīnošana ienes? Es esmu advokats un mans laiks ir nauda, un kā es no tāda lai prasitu naudu, ar ko es kopā raudatu patriotisma asaras? Nieki — attīstibas biedribā un sapulcēs es esmu patriots un tautas vadonis, bet savās mājās advokats, kas par velti uz klientu vaimanam vaj apbrīnošanu nevar klausities"

"Pareizi runats," dakteris iesaucās, "es jau ari par savas radnieces un tās jaunās atraitnes vaimanam liku. dārgi jo dārgi aizmaksat."

"Tālak, Berglin," Ričards mudinaja.

"Ja, zemnieks nu sāka gaust savu kaiti. Pagasta tiesa viņam neņemot kādu sūdzibu pretim, ko viņš lai iesākot? No visa bija redzams, ka viņš tikai mani gribejis redzet; bet paga, tēviņ, es tev rādišu, manu dārgo laiku kavet. Tā es nolēmu un viņam atbildeju, lai iet pie otrās instances un lai apsūdz pagasta tiesu. Šis nu man nobučā roku un dosies ārā, bet kur to ņemsi. "Tev jasamaksā par padomu," es viņam uzsaucu. Zemnieks, it sabijies, izvelk maķeli un vaŗa naudā noskaita rubli. "Nē, nē, draudziņ, tas maksā 3 rubļu," es viņam izskaidroju. "Vai, cienigs žēligs tautas lielskungs, man jau vairak naudas nav," viņš vaimanā. "Par tam man nav nekādas daļas — ej iztapini, kad tev pašam nav." "Ja, ja, cienigs žēligs tautas labdaŗa lielskungs, es iešu iztapinat — vienā iebraucamā vietā, pie "Tautieša", man ir pazīstami, no tiem es dabušu tos 2 rubļi." Viņš taisijās iet, bet es prasiju, kādu drošibu šis man var dot, ka tiešam atkal atnāks? "Cienigs žēligs afakata lielskungs, man jau nav ko dot — ticiet man, es atnākšu," viņš lūdzās, bet tas neko nelīdzeja un es vīram liku novilkt paltrakus, lai tie paliek ķīlam. "Vai, cienigs žēligs tautas vadoņa lielskungs, man jau būs auksti un krūtis jau tā īsti nav veselas — ticiet man, es atnākšu," viņš atkal vaimanaja, bet es uzsaucu: "Ja tu vēl ilgaki manu laiku nokavē, tad tev trīs rubļi vēl pienāks klāt." Nu vīrelis novilka savus paltrakus un aizgāja. Pēc kādām stundam viņš atnesa tos 2 rubļus, nobučoja man abas rokas un dziļi pazemodamies aizgāja."

Klausitaji gardi smējās.

"Jūs ar Andreju jau visiem zemniekiem novilksiet paltrakus un Ričards viņiem iztukšos ķešas, turpretim daktera kungs visām jaunām lauciniecem atņems gaŗzeķes un visām atraitnem premijas biļetes, tā ka neviens zemnieks vairs neiedrīkstesies preceties, iekam nebūs pārliecinajies, vaj izredzetai meitenei gaŗzeķe vēl ir jeb vairs nav," Friedrichs zoboja.

"Nu, nu — gan jau Vitalvs Berglinam aizliegs, zemniekiem paltrakus noņemt," Bērents ņirgaja.

"Nudien, kad Vitalvs to paltraku stāstu dabutu zinat, viņš Berglinam dzīvi padaritu rūgtu," Ričards iesaucās gardi smiedamies.

"Ko, vaj tas?" Berglins sakarsejies iesaucās. "Lai tas tik sargajas no maniem nagiem!"

"Ko ta tu viņam taču vari darit?" Bērents Berglinu kaitinaja.

"Es? Par ko ta es esmu advokats un attīstibas biedribas prezidents?" Berglins iepūtās.

"Vitalvs ir ļoti izmanigs. Viņš savus pretiniekus apkaŗo gluži uz savadu vīzi. Tā viņš p. p. jau tagad paklusām strādā, ka Berglina vara attīstibas biedribā kļūtu aprobežota — ar viņu gŗūti cīnities," daktera kungs nopietni sacija.

"Na — to es gribetu redzet!" Berglins roku uz galda sizdams iebļāvās. "Es viņu ar kājam samīšu, ja viņš uzdrīkstesies man kādus šķēršļus likt ceļā!"

"Tad tik dari to pie laika," Bērents deva padomu.

"Bet kungi, visu ziemas svētku vakaru taču nevar pavadit ar stāstiem, kas mums jau zinami," Friedrichs atgādinaja.

"Kāršu galds jau gatavs," Bērents ziņoja.

"Ko spēlesim?"

"Kā jau arvienu: pirms šo to nevainigu, tad "tanti".

Iesāka spēlet "Revaleri", saprotams, uz naudu un ļoti augsti. Bet šo spēli tikai četri vareja spēlet. Ričards ar Andreju palika brīvi — tiem bija savā starpā kas nekas japarunā.

"Vaj ziniet, Andreja kgs, man priekš jums ir kāds mazs veikals," Ričards paklusam sacija, Andreju otrā istabā ievedis.

"Kas tas par veikalu," šis ziņkārigi jautaja.

"Vaj negribiet Paleju iemantot?"

"Kur es lai tikdaudz naudas ņemu?"

"Paleja ir vērta savu 60,000 rubļu, bet jūs varat par kādiem 20,000 rubļu palikt par palejas dzimtkungu un tamlīdz 40,000 rubļu būsiet vinnejuši."

Andrejam žibeja acis. No prasta strādnieka ķieģeļu ceplī līdz Palejas dzimtkungam — kāda milziga plaisma, un šo plaismu ar vienu vienigu soli pārkāpt tagad bija izdevigs brīdis. Bet Andrejs nekad neizrādija, ko viņš īsteni domā, tadēļ viņš it vienaldzigi atbildeja: "Es to lietu nesaprotu!"

"Lieta ir itin prasta. Redziet, Vitalvs man parakstija vekseli par 10,000 rubļu un banka šo sumu izmaksaja, uz Vitalva muižu palaizdamās. Pēc kāda mēneša tie 10,000 rubļu jaaizmaksā un es tad nevarešu maksat, nedz man ari prātā nāk to darit. Kā paredzams, banka tik lielu paradu vairs nepagarinās — vekseli protestierēs un vispirms ķersies pie manis, jo Vitalvs ir tikai mans galvinieks. Uz tādu vīzi man tūlin būtu jakrīt konkursā un tas vēl par ātru, jebšu es no ši piķa taču neizbēgšu. Kad jūs nu, kad banka vekseli protestierejusi, tos 10,000 rubļu samaksajat un turpretim saņemat to vekseli, tad jums, tiklīdz kā par manu mantu konkurss nospriests, pret Vitalvu ir prasiba 10,000 rubļu vērtē, un ši prasiba ir tikpat droša, kā bankas zīme, jo Palejas muiža no visiem paradiem gluži tīra. Visu citu jūs jau zinasiet kopā ar Berglinu un kad jūs pie šiem 10,000 vēl kādus 10,000 rubļu upurejat, tad Paleja ir jūsu!"

"Ta lieta vēl jaapdomā — 10,000 rubļu ir liels kapitals," Andrejs vienaldzigi atbildeja un gāja otrā istabā, bet Ričards viņu pazina labaki, nekā dažs labs, un tūlit noprata, ka Andrejs šo veikalu, tiklīdz ka īstais laiks būs klāt, ar abām rokam ņems pretim.

"Andrej!" Ričards to sauca atpakaļ.

"Kas vēl?"

"Andrej — bet viss paliek mūsu starpā, īpaši par manu nākošo konkursu!"

"Ne mana cūka, ne mana druva," Andrejs vienaldzigi atbildeja un aizgāja pie kāršu galda.

Šonakt visvairak vinneja Bērents, bet Berglins visvairak paspēleja. Kas atminesies, cik sīksts un naudas kārigs Berglins bija, tas ari lēti nopratis, kādu īgnumu viņam ši paspēle padarija. Viņš cēla strīdu, bļāva, berzejās un lādejās, bet viss tas nenieka nepalīdzeja: naudas pūķis viņam šonakt atgrieza muguru. Beidzot, kad gaisma jau sāka aust, tautas vadoņi un pīlari šķīrās. Berglins savus biedrus apsolijās attīstibas biedribas "nāves kambarī" (tā sauca to istabu, kur viņi ik nedeļas divi naktis hazardu spēleja un dažam labam noņēma visu naudu) krietni "izpucet".

"Gan jau Vitalvs pavisam noliegs, biedribā spēlet," Andrejs ne bez apdoma Berglina dusmas vēl jo vairak kairinaja.

"Rauj nelabais visu jūsu Vitalvu — kas tad tas ir par spoku, ka tas man visu aizliegs? Es taču gribu redzet, vaj es viņu nesadragašu!" Berglins it kā aizkaitinats zvērs iebļāvās.

"Jūs redziet, Berglins jau tagad ir Vitalva niknakais ienaidnieks, es jums saku, Paleja ir jūsu!" Ričards Andrejam iečuksteja ausīs.

"Un Laima atkal jūsu," šis tāpat klusam ņirgaja.

"Likôp!" Ričards atbildeja, "kad Vitalvs jūsu un Berglina nagos, tad Laima no maniem nagiem vairs neizbēgs ar visu savu ģeķigo uzticibu un laulibas augstcienibu!"

Pirmā ziemas svētku dienā "tautas vadoņi" it visi — bez vien daktera kgs, jo tam bija jadziedē kāda patāla radniece, kas bija atbraukusi pie viņa padomu meklet — gāja baznicā; viņi bija ļoti dievbijigi.

Griezisimies nu atpakaļ uz Paleju, kur ziemas svētkus daudz citadaki uzņēma un svineja, nekā Maleniešu "tautas vadoņi" Aģirā. Palejas kungi un viņu viesi pirmā ziemas svētku dienā baznicā gan nebrauca, bet viņi līdz ar savu saimi notureja māju dievkalpošanu un savus ļaudis atlaida vaj nu uz baznicu, vaj pie radiem. Mūsu nolūkā nevar būt, sīki jo sīki ievērot, kā jaunais brūtes pāris par savu laimi priecajies un savu nākamibu jaukām krāsam iztēlojis. Šķīsta un nepašiga mīlestiba aplaimo tikpat pilīs kā būdiņās, tikpat augstā kārtā, kā zemibā. Bet gan mēs no ši mūsu pāŗa nevaram šķirties, iekam niesam pieminejuši, ka tas pilnigi bija laimigs un šo laimibu pilnigi sajuta un tā baudija, kā tīras, nesamaitatas sirdis vien to atļauj baudit. Kāzas norunaja jo ātri svinet, tadēļ ka Indriķa māsa, kas viņa saimniecibu veda, jau priekš pāris mēnešiem bija izpreceta un viņa sirmā, uz acim vājā māte vēlejās savu jaunavu jo ātri apsveicinat par māju valdnieci; ar svešām kopejam viņa nevareja aprasties un bija gluži nelaimiga, kamēr viņas meita viņu vairs nevareja kopt.

Pēcpusdienas kafejas galds visus familijas locekļus savienoja.

"Indriķi," Vitalvs uzsāka, "kadēļ tad Bērents vairs nav ievēlets par priekšnieku, bet viņa vietā Berglins, un kas šis tāds par vīru?"

"Ka attīstibas biedriba zem Bērenta vadišanas tālu nebūtu aizklibojusi, to tu taču zinasi un to ari biedribā allaž jo vairak atzina. Berglins ir citads vīrs. Tam daudz vairak mācibas un spara, tas ari strādā, kurpretim Bērents neka nestrādaja. Vienigā vaina, ko Berglinam pārmet, ir ta, ka viņš par daudz skops un naudas kārigs un bez tam vēl pār citiem pilnigi grib valdit. Ari viņa izturešanās nav diezgan smalka — viņš uzbļauj kā prasts tēviņš un tādā vīzē, varbūt negribedams, dažu labu smalkjūtigu cilveku ievaino. Bet tās ir vājibas, ko viņš ar laiku atmetis, viņa karakters ir, cik es viņu pazīstu, labs, un lielakā lieta pie tam ir ta, ka viņš strādā un dzenas uz biedribas mantas vairošanu. Šis beidzamās īpašibas dēļ viņu biedribas tā sauktā saimniecibas partija īpaši par priekšnieku vēlejās un tas ari bija vajadzigs, jo biedriba patlaban dižos parados iedzīta."

"Un Friedrichs ir par zinatnibas komisijas priekšnieku?"

"Ja. Paldies Dievam, ka vecais Bērents tanī vairs nav, jo visā viņa laikā nekas prātigs nav pastrādats, ja viņa ortografiju nerēķina."

"Ak ja — viņa ortografija, ta man vēl negrib iziet no prāta, tadēļ ka to nemāciti cilveki ar balsu vairakumu atzina par derigu. Bet kā liekas, attīstibas biedribai nu jo lielakas ceribas?"

"Tā man šķiet un nu mums ari būtu jasāk strādat," Indriķis sacija.

"Ko tad mēs tur varetum strādat?"

"Nu, vispirms mums, kā runas vīriem, pie priekšniecibas jaņem daliba."

"Ko, mēs abi divi par runas vīriem iecelti?"

"Ja, un ar ļoti lielu balsu vairakumu. Runas vīrus ieceļ pilnā sapulce un tanī Bērenta partija ar saviem projektiem nekad nenāk cauri. Ši partija ļoti naigi strādaja pret mums abiem, bet Aģirieši reiz sevi vairs neļāvās apmānit, pavisam viņi jau sākuši atzīt, ka ši partija ļoti skādiga un tadēļ neviens no viņas kandidatiem nav iecelts."

"Tā? Tad jau būs gan japiedalas. Un ko tu domā no Friedricha?"

"Neka laba!"

"Bet toreiz, kad es pirmo reizi biju biedribā, viņš teicami izturejās."

"Tas bija toreiz. No ta laika jau gandrīz 9 mēneši pagājuši un tik ilgs laiks Bērentam pilnigi pietiek, savu mācekli aizvest uz neceļiem."

Vitalvs sarāvās. "Un akurat Bērentam un Friedricham es uzticejos, pētidams, vaj Ričarda fabriķis diezgan drošs!"

"No tam es neka nezinu. Kamdēļ tev to vajadzeja zinat?"

"Nu, es taču Ričardam aizdevu 13,000 rubļu, — 3000 skaidrā naudā un par 10,000 es galvoju ar savu vekseli."

"Nelaimigais!" Indriķis pārsteigts iesaucās un ar visu savu auksto prātu uzlēca stāvus, "tie ir pagalam, pārvelc krustu — Ričardam konkurss priekš durvim!"

Vitalvs palika it kā mēms — 13,000 rubļu ir kapitals — gŗūti pelnits!

Laima palika bāla. Un tad Ričards viņu bija mulsinajis un viņa, savai noziedzigai mīlestibai padodamās, pusei zinot, pusei nezinot bija palīdzejusi savu vīru piekrāpt! Sirdsapziņa viņai izsacija briesmigus pārmetumus.

"Runā tālak!" Vitalvs pēc kāda brīža sacija. "Ko tur daudz ko runat: Ričards ir caur un caurim švindleris un cilveks bez goda, bez kauna, bez zinamas sirds. Viss viņa fabriķis dibinats caur švindeli un cilveku krāpšanu. Pašam viņam bija paradi, bet ne kapitala, kad viņš šo veikalu uzsāka. Visa nauda ir satapinata, visvairak no nabaga cilvekiem. Viņa balamute un viņa "patriotisms" tam pie šis krāpšanas palīdzeja, un ko ta nevareja, to paspēja viņa draugi, starp tiem "tautas vadoņi", kas pie viņa dienam un naktim plīteja un spēleja. Šie izsūceji gādaja, ka Ričards savu krāpšanas amatu tik ilgi bez bēdam vareja dzīt un tā tad ari tu caur viņu vainu un līdznoziedzibu esi iekritis Ričrda nagos."

"Bet vaj tad visi Malenieši tik akli, ka tie vēl pērk tāda cilveka fotografijas?" Laima uzdrīkstejās jautat.

"Kas par fotografijam?" Indriķis brīnidamies jautaja.

"Nu, viņi taču vairak nekā 2000 Ričarda kunga fotografijas pirkuši un viņam izrādijuši lielu lielo līdzcietibu, kad viņa sieva nomirusi."

"Kas jums, Vitalva kdze, to teicis?" Indriķis jautaja.

"Nu, Janķelis, Žīds, kas braukā apkārt ar preci."

"Mūžigais Dievs!" Indriķis, kuŗam tagad Laimas neizprotamā nervu slimiba sāka palikt pilnigi izprotamma, pārsteigts iesaucās: "No visas šis teikas nav ne vārdiņa patiesibas! Janķelis ir Ričarda faktotums jeb labā roka un palīdz viņam ļaudis krāpt, par tam atkal zinamas procentes saņemdams. Malenieši sen jau zina, kas Ričards par putnu; uz viņa sievas bērem nebija vis laucinieki, bet tikai daži Aģirieši, Ričarda draugi un toreizejie piekriteji — lielakais ļaužu bars gāja uz kapiem prastas ziņkāribas dēļ, kā allaž."

Laima uzcēlās un iegāja savā guļamā kambarī.

"Piekrāpta, pievilta — no liekuļa un noziedznieka!" tā tagad viņas sirdī atskaneja it kā pērkona balss. "Un šim krāpniekam es uzticejos — to es vareju mīlet — nē, es viņu niesmu mīlejusi — — bet savu vīru, savu uzticigo, teicamo vīru es esmu krāpusi un mocijusi un tik daudz posta padarijusi — krāpnieka, prasta blēža dēļ Svētais Dievs, glāb mani, ņem mūs visus savā žēligā saudzešanā!"

Viņa pakrita un paģība.

Kad Laima atmodās, tad pie viņas gultas stāveja Vitalvs un Milda. Savu vīru ieraudzijusi, viņa paslēpa savu vaigu, it kā no viņa bīdamās. Viņas vaigi dega vienās liesmās, viņas pulksteniši gāja pilni un varen ātri — Laima bija karstuma drudzīt!

"Vaj tev ir labaki, mīļā Laimiņ?" Vitalvs pie viņas nometies jautaja.

"Jāni, glāb mani — redzi, redzi, viņš man ķeŗas klāt, vai! vai! glāb mani — kā briesmigi viņš smejas — — hu, cik man auksts — ārā no šis istabas — — —" Tā un vēl citadi nelaimigā slimniece murgoja un gribeja lēkt ārā no gultas. Vitalvs viņu tureja savās rokās. Viņa elpoja ātri, viņas dvaša bija karsta, viņas acīs žibeja savads uguns. Viņa atkal murgoja un tureja Vitalvu par to, kas viņai mācoties virsû. Vitalvs atkāpās un Milda pienāca pie viņas gultas. Tad viņa iemiga. Vitalvs izgāja pie Indriķa.

"Dievs esi žēligs — kas viņai tik ātri vareja notikt!" viņš izsamisis jautaja.

"Laikam viņas senakā vājiba pie tam vainiga," Indriķis izlocidamies atbildeja. Vaj tad viņš Vitalvam vareja sacit, ko viņš zinaja — noprata!

Viņš mēģinaja Vitalvu apmierinat, bet savads nemiers šo bija sagrābis. "Man šķiet, ka mani piemeklēs liela nelaime. Es nezinu, kadēļ bet savada balss man saka, ka Laimas slimiba stāv sakarā ar visiem beidzamā laika notikumiem, kas manu māju mieru traucejuši un vēl draud traucet," viņš apdomigi sacija.

"Neizsamisies, mīļo Jāni, viss būs atkal labi," Indriķis mierinaja.

"Acim redzot Laimai ir karsonis — jasūta pēc daktera." To sacijis Vitalvs lika iejūgt zirgus un tad savā rakstamā istabā dakterim rakstija vēstuli. Pa tam Laima bija atmodusēs un ieraudzija savu māsu, kas pie viņas gultas sēdeja. "Tas ir labi, Mildiņ, ka tu atkal esi atbraukusi, es jau uz tevi niesmu dusmiga — tu jau niesi vainiga — viņš — re, re, viņš plūc manu balto kameliju — dzen viņu projam — — viņš pie visa vainigs — — re, viņš metas priekš manis ceļos — klau, kā viņš viltigi zvērē — — nelaid viņu šurp — glāb mani, Mildiņ, glāb!"

Laima pieķērās cieti pie Mildas un paslēpa savu sakarseto vaigu viņas drēbēs.

Drīz viņa atkal iemiga.

Pret gaismu atbrauca dakteris. Laima, kas visu nakti bija murgojusi un mocijusēēs, nesen bija iemigusi. Dakteris viņu nemodinaja; viņš apraudzija viņas pulkstenišus un klausijās pie viņas krūts.

"Plauši pilnigi veseli, pulksteniši vareni pilni un ātri, liels karstums, nervu drudzis (karsonis) pilnos ziedos", viņš tad izsprieda un klaušinaja, vaj Laima no savas senakās slimibas pavisam jau bijusi izdziedeta un atkal palikusi zaļoksne, jeb vaj vēl bijusi vāja; vaj nezinot, kas viņu tik piepeši atkal satricinajis un t. t.

Vitalvs izstāstija visu, cik zinaja.

"Liekas," dakteris izskaidroja, "ka kāds slepens, vēl neizdibinats cēlonis viņas nervu sistemu kairinajis un pēc tam, kad tas pa daļai bija apspiests, piepeši un ar atjaunotiem spēkiem atkal sācis darboties, caur kam jo liela satricinašana notikusi, kuŗa nu nervu drudzī izplosas. Bet ievērojot, ka slimniece vēl bijusi tik vāja un viņas asinis tomēr tagad tik spēcigi darbojas, — beidzot ievērojot, ka viņa visu nakti murgojusi un cilvekus vairs nav pazinusi, — jabīstas, ka viņas smadzenes par daudz netiek kairinatas un tadēļ vispirms vajadzēs ledu likt uz galvu."

Tas notika. Laima neka nemanija, kas ar viņu notiek. Dakteris parakstija zāles un aizbrauca, apsolidamies ik dienas atkal atbraukt.

Milda visu cauru nakti savu māsu bija apvaktejusi un kopusi. Pēc daktera aizbraukšanas viņas vietu ieņēma Vitalvs un Irma. Viņa gādaja par kafejas galdu un par mazo Pāvuliņu, kas izrādijās ļoti bēdigs un noskumis. Pēc kafejas Milda gribeja iet gulet, bet iekam tas notika, viņa vēl vēlejās ar Indriķi sarunaties. Viņa tam izteica, ko Laima murgojusi un tad piezīmeja: "Nevar šaubities, ka Laima uz Ričarda viltigo valodu tiešām klausijusēs, kā mēs jau domajām, un par viņu vairak interesierejusēs, nekā viņas sirds mieram bija derigs."

"Sacisim jau skaidri un gaiši: Ričards viņai liekuļojis savu mīlestibu un viņa viltigā zvērestiba Laimas sirdi nemanot, varbūt ari pašai negribot, aizrāvusi uz noziedzigu kaislibu jeb mīlestibu pret Ričardu!" Indriķis atbildeja.

"Augstais Dievs — vaj tas tiešām varetu būt — vaj Laima, kas taču allaž bija tik prātiga un apdomiga, vaj viņa to būtu darijusi, savu vīru aizmirsusi — — — nē, Indriķi, prāts man nenesas to domat!"

"Cilveka sirds ir tikpat neizdibinama, kā mīlestiba. Vaj nav noticis, ka grafi un firsti tā sakot nāvigi iemīlejas zemnieku meitās un ka laulatas sievas, kam jau pusducis bērnu un kas arvienu bijušas prātigas, piepeši aizbēg ar saviem ārlaulibas mīļakiem? Vaj nav piedzīvots, ka sieviete iedegas par vīrieti, ko ta vienu vienigu reizi redzejusi, un atkal otradi, vīrietis par sievieti? Vaj nav zinams — — —"

"Lūdzu, Indriķi, es vairak negribu dzirdet, man sirds tik pilna, un ka akurat manai māsai tas vareja notikt — Dievs esi žēligs!"

Milda raudaja.

"Neraudi, mīļā Mildiņ, vēl viss var griezties par labu, Dievam nekas nav neiespējams," Indriķis savas brūtes bālo vaigu skūpstidams viņu mierinaja.

"Bet lai nu viss būtu, tomēr es neprotu, kas Laimu tik spēji tā vareja satricinat?" viņa pēc brītiņa jautaja.

"Mans ziņojums par Ričardu! Ko tu daritu, kad tu no uzticamas puses par mani dzirdetu tādu spriedumu, kā Laima par Ričardu? Tev vēl būtu ta apmierinašanās, ka tu negodigu, noziedzigu cilveku mīledama niesi lauzusi laulibas svērestibu — Laimai šis apziņas nav, turpretim viņas sirds tai draudoši pārmet viņas pārkāpšanu. Beidzot es vēl domaju, ka Laimas roka, vaj nu viņai zinot vaj nezinot, ari klāt pie tiem 13,000 rubļiem. Kā citadi Vitalvs tādos tīklos tik ātri būtu ieskrējis, un Janķelis, Ričarda līdznoziedznieks, kā es diemžēl tikai priekš pāris dienam dabuju dzirdet, bieži vien bijis Palejā. Velti tas cilveka izvēmums te nebūs vis braucis."

"Tā viss gan saprotams, jebšu man negribas un negribas ticet, ka Laima tiešam tik dziļi būtu grimusi. Un no tam es esmu pārliecinata, ka starp viņu un Ričardu nekāda noziedziba nav notikusi, kas viņas godu — —"

"No tam es tāpat esmu pārliecinats; ari es nesaku, ka Laima grimusi. Viņa ir, kā dažs labs cits, mūsu "tautas vadoņu" nožēlojamais upuris."

"Vaj zini, sirdsmīļo Indriķi, šie vārdi mani apmierina. Manas māsas nomaldišanās no īstā ceļa man gaužam sāp sirdī un es viņu nožēloju. Bet kad man viņa būtu ar nicinašanu jauzlūko, Indriķi, tad — — Vairak viņa nevareja runat un savu asaraiņo vaigu. slēpa pie sava brūtgana krūts.

"Bet saki, mīļako," viņa pa kādam brīžam atkal runaja, "vaj mēs niesam vainigi, ka no savas puses nebūt niesam mēģinajuši visu šo nelaimi novērst? Jau toreiz, kad mazais Pāvuliņš dārzā tik rūgti raudaja, mēs pusmēr nopratām, ka Ričards Laimai izmet savus tīklus un ka viņa no tiem nebūt nebēg."

"Tu pati saki, ka mēs pusmēr nopratām. Tas ir tiesa; bet tanī reizā mēs par šo notikumu taču ne vārdiņa nerunajām — nevarejām runat, jo mēs viens otram bijām visai sveši un skaidri neka nezinajām. Toreiz mēs tad ar it neka nevarejām darit. Kas vēlak notika, to tu zini. Tu aizbrauci projam un šķīries no savas māsas naidā, tadēļ ka viņa nedarija pareizi. No tās reizas tu tagad tikai pirmo reizi atkal esi te. Kā tad tu vareji zinat, kas Palejā notiek? Uz ļaužu valodam, ko mūsu "goda vīri tautas vadoņi" izpauduši, taču svara nekāda nevareja likt. Tas jau parasta lieta, ka viņi savus pretiniekus pēc vecu bābu modes apkaŗo, ja citadi nevar. — Kā tev gāja, tā ari man izdevās. Pāris reizas es Palejā atbraucu — katru reizu Laima bija nervu slima. Ričardam, kā ļaudis runā, bijusi citada laima, bet kāds iemesls man bija, par to dusmoties? Es gan jau toreiz biju Vitalva draugs, bet ko es viņam vareju sacit. Viņš taču pats visu labaki redzeja un zinaja. Vēlak es vairs nebraucu uz Paleju; sirds mani vilktin vilka pie tevis. Un es neliedzu, ka viss tas manu prātu vairak darbinaja nekā Paleja. Es tevi mīleju, kā pirmo reizu var mīlet, bet es nezinaju, vaj atradišu pretmīlestibu, tas man darija diezgan raizes un es — — —"

"Saki nopietni, vaj tu tiešām šaubijies, ka es tevi mīlu?"

Nan gan tā likās, bet skaidri es taču to nevareju zinat."

"Ak, Indriķi, es tevi jau mīleju tā sakot iekam mēs bijām redzejušies. Tavi raksti man patika un iz tiem es tēloju tavu karakteri un allaž svars krita uz tavu pusi.

Tie bija citadi, nekā citu raksti un tadēļ ari tavam karakterim vajadzeja citadam būt, nekā ikdienas cilveku karakters. Un kad es tevi pirmo reizu redzeju, tad man bija japārliecinajas, ka niesmu maldijusēs. Vaj tu atminies — toreiz, kad mēs par Ričarda liekulibu runajām — kad man bija jaraud un kad es to puķi saminu — vaj tu zini, kadēļ man toreiz asaras nāca acīs? Tu man izrādijies garigi tik augsts, tik gudrs un es — es pret tevi biju tik nieciga, tik ģeķiga, es īsti nezinaju, ko es runaju un tadēļ man bija jaraud — par savām vājibam, par savu niecibu! Bet kurp mēs esam aizklīduši, — vaj šinī nopietnā brīdī pieklājas par tādām lietam runat! Saki, mīļakais, vaj tagad nevajadzetu Vitalvam visu darit zinamu — es runaju no Ričarda?"

"Lai Dievs pasargā! Ko tas līdzetu? Tas visu vēl vairak samaitatu. Un man škiet, ka Vitalvs jau pats sāk atzīt, kā ta lieta īsteni stāv — viņš man jau sacija, viņam liekoties, ka visi notikumi, kas Palejā mieru traucejuši un vēl draudot traucet, ar Laimas slimibu stāv sakarā. Ar to jau pietiek, ko mēs viņu vēl vairak mocisim. Un tad ari — kas var zinat, kā Laimas slimiba nobeidzas!"

"Lai Dievs nedotu, ka ta nobeigtos bēdigi."

Septitā dienā pēc Laimas saslimšanas dakteris izsacija, ka viņa no nāves glābta, bet cieti piekodinaja, lai viņu sargā no jebkuŗas satricinašanas. Kad Vitalvs pirmo reiz, kamēr Laima cilvekus atkal pazina, piegāja pie viņas gultas, tad viņa to dedzigi apkampa un ilgi raudaja, bet nesacija kadēļ. Tāpat viņa darija ar Pāvuliņu. Likās, ka viņa visu to mīlestibu, ko ta savam vīram un bērnam bija atrāvusi, tagad simtkārt viņiem gribeja atkal atdot; ka sēra balss iz viņas pasaules viņu aicinadama aicinatu:

Jel mīlē, cik ilgi tu mīlet vien spēj, Jel mīlē, cik ilgi tev mīlet ir ļauts: Ta stundiņa nāk, kur velti tu raud' Pie kapa un mīļakā vārdu tur sauc.

Pēc kādām nedeļam Laima uzcēlās no gultas un sāka staigat. Tikai lēnam un gauši viņas spēki atkal iegadijās. Viņas karakters pavisam bija pārvērties. Likās, ka viņa tikai pa pusei ir šinī pasaulē, pa pusei viņā. Nekad viņa vairs nebija īsteni prieciga, bet allaš nopietna, un kad viņa savu bērnu glaudija un skūpstidama spieda pie krūts, tad bija jadomā, ka viņa no ta uz visu mūžu šķiŗas; kad viņa Vitalvam uzsmaidija, tad tas bija smaids it kā no pārdabiga apskaidrota radijuma. Ar savu tik gŗūti mocito sirdi viņa bija skaidribā — ar saviem cīniņiem galā: viņa bija grēkojusi, maldijusēēs un netaisnibu darijusi — tagad viņa cieta un šo ciešanu panesa kā pelnitu nastu. Viņas mīlestiba pret Vitalvu un Pāvuliņu palika allaž jo spēcigaka, allaž jo karstaka, it kā viņa abus būtu gribejusi pilnigi uzņemt savā sirdī un tur viņiem vien vietu sataisit. Viņa nesūdzejās un negauda, bet panesa visu ar lēnu prātu. Tiklīdz ka viņas spēki to atļāva, viņa uzņēma savus nama mātes darbus un tos izpildija tik censigi un jautri, kā vēl nekad. Ari priekš citiem cilvekiem viņai bija tikai laipni, mīlestibas pilni vārdi, un cik cilveks šinī ziņā pilnigs var būt, tik pilniga viņa bija. Bet viņas bālo, sēri laipno un mīligo vaigu uzlūkojot sirds vareja vaj lūst un it neviļus iešāvās prātā, ka viņa šis pasaules dzīvniece ilgi nevar būt.

Vitalvs dzīvoja tikai savai Laimai, nesa viņu tā sakot uz savām rokam, spieda viņu pie savas uzticigās krūts, it kā gribedams viņu nāvei aisturet.

X

Termiņš mums jau pazīstamo 10,000 rubļu maksašanai bija klāt. Vitalvs aizbrauca uz Aģiru un aizgāja uz banku; tur viņam sacija, ka viņa vekselis ir samaksats, bet nevis, ka tas protestierets un kas tas maksatajs bijis. Taisnibu sakot, Vitalvs tādās lietās bija svešinieks. Runā esošo veķseli parakstidams viņš palaidās uz "tautas vadoņu" godprātibu un beidzot uz savu mantu. Ja daudz, tad viņš šo sumu vareja pazaudet. Dzirdejis, ka ta jau aizmaksata, viņš apmierinajās un savu prieku ari Indriķim neslēpa. Šis tik lētprātigs nebija. "Es neticu," viņš šaubidamies sacija, "ka Ričards šos 10,000 rubļus samaksajis! Kur viņš tos gan būtu ņēmis? Kredita viņam nebūt vairs nav, viņa fabriķis gandrīz jau apstājies, viņa dārgie zirgi un rati klusam pārdoti, sulaiņi, saimniece, grāmatu vedejs un meistars, tāpat ari liels pulks strādnieku atlaisti, viņa mašinu krājums, kā dzird, par ļoti lētām cenam pārdots — viss tas nav laba zīme! Ātraki japieņem, ka Ričards sagatavojies uz konkursu un — uz bēgšanu; mazakais es neticu un nevaru ticet, ka viņš zem tādām būšanam vēl aizmaksās 10,000 rubļu. Visa nauda, ko vien viņš vēl varejis izkrāpt un no savas mantas izdzīt, ir viņa kulē un to viņš sargās un glabās kā savu aci, jo ko viņš bez naudas iesāks!"

"Bet kas tad tos 10,000 rubļu gan būtu samaksajis?"

"Nešauboties kāds no mūsu "tautas pīlariem"!"

"Kadēļ tu tā domā?" Vitalvs jautaja.

"Nu, tu jau viņiem diezgan esi drošs un viņu labums taču ir, ka Ričards, cik ilgi vien var, tiek uzturets," Indriķis izskaidroja. Ka "tautas pīlariem" uz pašu Paleju nodoms, tas viņam ne prātā nenāca un ari nevarej nākt; jo tādu blēdibu tikai abi "tautas vadoņi" vareja izgudrot.

"Neko darit," Vitalvs beidzot sacija, "kad būs jamaksā, tad maksašu — 13,000 rubļu pagalam! Bet ko domā, Indriķi, vaj tad Ričarda obligacija nav ne nieka vērta?"

"Maz es no tādām privattiesibu lietam ko zinu, bet tik daudz gan saprotu, ka obligacijai tikai tad vērte, kad tai pietiekoša nekustinama manta ķīlam, bet Ričarda gruntsgabaliņš un fabriķis jau bez tavas prasibas tik dziļi hipotekas parados, ka no tiem ne trešā daļa nav droša. Tā visur runā. Bet aprunajies ar kādu advokatu."

"Tak ar Friedrichu nē?"

"Tas taču pats par sevi protams."

Vitalvs aizgāja pie advokata Richtera, kas ļoti labā slavā stāveja.

"Es jūs tikai varu nožēlot," viņš Vitalvam atbildeja, kad tas savu obligaciju rādija un visu bija izstāstijis, "ši obligacija nav ne kapeikas vērta, jo Ričardam konkurss priekš durvim, viņa hipotekas trīskārtigos parados! Bet es nesaprotu, Vitalva kgs, kā jūs tādam švindelim varejāt aizdot tik lielu sumu, ar kādu advokatu neaprunajušies?"

"Advokats Friedrichs un redaktors Bērents man apliecinaja, ka Ričarda fabriķis drošs un viņi, ja tiem tik būtu pie rokas, tam bez bailem aizdotu līdz 50,000 rubļu — tie bija viņu vārdi!"

"Lai Dievs ir žēligs — to vīru nagos jūs esiet kritušil! Un jūs esiet Malenietis?"

"Ja"

"Un nepazīstiet savus — — — Bet man riebjas izsacit, kādu vārdu tie vīri un vēl daži no jūsu tā sauktiem tautas vadoņiem pelna!"

"Un kas nu man jadara?"

"Vispirms gādajat par naudu, ka savu veļseli variet samaksat, kad to paģēr. Man šķiet, ka jūsu draugs tas nav, kas bankai tos 10,000 rubļu aizmaksajis un jūsu vekseli iemantojis!"

"Kur tik daudz skaidras naudas lai ņem!"

"Jums ir muiža — cik ta vērta?

"Es viņu pirku par 29,000 rubļu; tas bija priekš kādiem 7 gadiem — toreiz muižas bija ļoti lētas un Palejas toreizejā īpašniece savu muižu uz ātru roku gribeja pārdot un aizceļot uz ārzemem. Tagad man par Paleju ir 50,000 rubļu soliti, bet es viņu labprāt nepārdotu ne par 60,000 — es savu muižiņu esmu labi iekopis un zeme paliek allaž jo dārgaka."

"Nu paldies Dievam — tad jūs caur savu "tautas pīlaru" patriotismu taču vēl nebūsit izpostiti un savu zaudejumu varesit uzlūkot kā padārgu mācibas naudu. Gādajat pie laika, kas jums vajadzigā brīdī aizdod naudu, ja citadi ne, tad pret obligaciju uz jūsu muižu."

"Paldies par padomu — cik man jamaksā?"

"Nekas; bet kad es jums ko varu līdzet, tad jūs mani allaž atradisiet uz tam gatavu!"

Vitalvs aizgāja. Tanī pašā brīdī ari cits kāds. advokats savam klientam deva padomu: Bergûglins stieģeļu cepļa rentniekam Andrejam. Paklausisimies, kāda valoda. tiem.

"Tas Vitalva vekselis par tiem 10,000 rubļu man nu rokā, bet kas nu tālaki darams?" Andreja kgs jautaja.

"Tas ir, jūs gribiet zinat, kādā vīzē nu jūs varetu tikt par Palejas īpašnieku?" Berglins vaicaja.

"Tā jau nu gan būs."

"Cik jūs gribiet par Paleju maksat?"

"Varbūt varetu gan dot kādus 20,000 rubļu."

"Nē — jums Paleja maksās 23,000 rubļu un tad jūs ari diezgan esiet pelnijuši."

"Cik tad jūs par saviem pūliņiem vēlaties?"

"10,000 rubļu!"

"Tas ir liela nauda!"

"Bet ne tik liela, cik jūs uz Paleju pelnisiet."

"Kā tā?"

"Ta jums, kā jau saciju, izmaksās 23,000 rubļu un ir vērta savu 50,000."

"Kam tad nāksies tie citi 13,000?"

"Nu, 10,000 jūs jau esat bankai aizmaksajuši, 10,000 es dabonu un 3000 rubļu vajadzēs maksat tam advokatam, kas jūsu vietā ies tiesas priekšā."

"Kā, vaj tad jūs neiesit?" Andreja kungs pārsteigts jautaja.

"Nē, mīļo, es tikai pie tās lietas došu savu galvu jeb padomu un cits to izpildis. Jūs ziniet, ka es esmu attīstibas biedribas prezidents un tautas vadonis un patriots turklāt — ko Malenieši no manis gan sacitu, kad es Vitalvu par 10,000 rubļu izsviestu no Palejas? Bez runam tas nepaliks; bet jums par tām nav bēdas, jūs būsit Palejas dzimtskungs, man turpretim japaliek nevien par advokatu, bet ari par tautas vadoni un patriotu tas ir mans arkls!"

"Saprotu gan; bet kad jūs tos 10,000 gribiet?"

"Iekam es jums savu padomu esmu devis!"

"Es to tūlit gribeju."

"Tad jūs tūdaļ maksasit!"

"Bet man tik 5000 rubļu skaidras naudas."

"Par tiem 5000 jūs izrakstisiet vekseli."

"Un kāda drošiba man — —"

"Mans goda vārds!"

Mēs redzam, ka Berglinam ari vēl bija goda vārds!

Bet kadēļ nē — viņš taču bija "goda vīrs" un "tautas vadonis."

"Labi!" Andreja kungs sacija, noskaitija 5000 rubļu un par 5000 izrakstija vekseli.

Kad Berglins abus bija paglabajis, tad viņš runaja tālak:

"Tie 10,000 rubļu Vitalvam jasamaksā kā brālim, jo Ričards nevar maksat."

"Pareizi, bet iekam Ričards nav konkursā, Vitalvu uz tam nevar piespiest!"

"Taisniba, bet Ričarda konkurss ir pie sliegšņa!"

"Un tad?"

"Tad jūs Vitalvu uzaicinasiet, lai viņš maksā, bet viņš nevarēs. Jūs viņam tos 10,000 rubļu uzgaidisiet, saprotams, pret jaunu vekseli, un jo lielakas drošibas dēļ liksit viņam vēl izrakstit obligaciju par 10,000 rubļu, ko uz Paleju ingrosierēs un koroborierēs. To vekseli, ko viņš bankai izrakstijis un kas jau protestierets, jūs viņam neatdosiet, tā tad jums pret viņu būs pierādita un caur eksekuciju piedzenama prasiba par veseliem 30,000 rubļu. Tik daudz viņš nevarēs maksat, mēs viņu apcietinasim, t. i. ieliksim vekseļu arestā un ķersimies tad pie viņa muižas. To pārdos, kamēr viņš vēl apcietinats, un jūs būsit Palejas īpašnieks. Jūsu gādašanā lai būtu, ka par Paleju vairak nesola, nekā 30,000 rubļu, ko jūs samaksasit."

"Bet vaj Vitalvs būs mierā, ka es viņam to veco vekseli neatdodu?"

"Jūs runajiet tā, it kā jūs šinī amatā vēl būtu jauniņš. Vaj ta būs pirmā reiza? Cik tādu nieciņu mums jau nav atgadijies!"

"Un kas manu prāvu vedis?"

"Advokats Šleichmanis; par 3000 rubļu viņš daris, ko jūs gribat!"

Andrejs aizgāja. Viņš sevi jau uzlūkoja par Palejas dzimtskungu.

Un vēl trešais advokats tanī pašā brīdī savam klientam deva padomu: Friedrichs Ričardam.

"Vaj mēs esam netrauceti?" Ričards jautaja, pie Friedricha ienācis.

"Mēs esam vieni!" šis atbildeja.

"Tad tev vēstišu, ka es drīz vien laidišos lapās!"

"Es nesaprotu!"

"Es aizbēgšu!"

"Kadēļ?"

"Nu, kas man cits vēl atliekas! Fabriķis nostājies, strādnieki, amatnieki, mana mācitā saimniece, kučieris un sulainis atlaisti, pat Janķelis aizbēdzis — —"

"Tava smukā istabas meita tev taču vēl ir?" Friedrichs smiedamies jautaja.

"Ak ja, ta vēl ir ta vienigā uzticigā dvēsele, kas mani tikai tadēļ nav atstājusi, ka viņa tālu nevar iet. Ak, mīļo Friedrich, tu nezini, cik skumigs es esmu, ka ari nebūšu kristibās — —"

"Nu, nu, neraudi, nelaimigo tēv, gan jau viss atkal būs labi! Stāsti tālak," Friedrichs, smieklus nevaredams ne valdit, savu draugu un klientu uzaicinaja.

"Nu ja, ir Janķelis mani atstājis, mani dārgie zirgi un rati un viss, kas nebija piesiets, ir pārvērsts naudā — es esmu vientulis palicis, jo uzkožamā un kāršu partijas manā tukšā namā vairs nav, un kad ari Palejas Laima man vairs nestāvetu prātā, tad mani šinī apgabalā nekas vairs neturetu atpakaļ un es vēl šodien aizbrauktu uz labaku pasauli, tālu aiz jūŗas, kur cilveks savu mākslu un īstos talantus sekmigaki var izlietat, nekā šinī bēdu ielejā Malienē!"

Ričards raudaja. Mēs jau zinam, ka viņš vareja raudat, kad gribeja.

"Reraudi vis, bēduliti," Friedrichs pilnā kaklā smiedamies viņu mierinaja. "Bet saki, Palejas cienigā jau esot ļoti slima bijusi — vaj tas tiesa?"

"Akja, viņa sērojas pēc manis un no lieliem sirdēstiem ir dabujusi mīlestibas drudzi!" Ričards ciniski atbildeja.

Friedrichs nevareja beigt smieties. "Bet kapēc tu gribi aizbēgt? Taču daudz labaki, kad tu nebēdz un paliec par goda vīru, kā līdz šim," viņš sacija.

"Vaj tas varetu būt?" Ričards iesaucās. "Es esmu Dievam un visai pasaulei līdz kaklam paradā, tikai tev vien nē, — es neatminos nevienas dieniņas, kuŗā es nebūtu kaut ko padarijis, ko plānprātiņi nosauc par grēku, un es varetu vēl palikt par goda vīru! Man tas gŗūti ticet. Bet ja tu mani tomēr vēl varetu nomazgat tīru, tad es tevi turetu par visgudrako advokatu nevien Aģirā, bet visā pasaulē!"

"Kā ar tavām veikalu grāmatam?" Friedrichs jautaja.

"Tās ir pilnas paradu un tukšas no ieņēmumiem, it kā baznicas žurkas!"

"Bet piezīmejis tu tak esi visus ieņēmumus un izdevumus?"

"Ak ja, tu zini, kārtiba man ir iedzimta kaite un tā tad es ari it visu esmu piezīmejis."

"Tad jau brangi. Te tikai japierāda, ka tavs konkurss ir godigs, t. i. ka tu niesi negodigā vīzē konkursu taisijis, gribedams bagats palikt un citus piekrāpt — un kad tas izdodas, tad tu esi glābts un palieci goda vīrs un attīstibas biedriba tavu vārdu vēl zelta burtiem iekals marmora tafelē."

"Redzi, mīļo draudziņ, tev es varu taisnibu sacit: viss, ko es no sava sadragatā kuģa vēl esmu izglābis, ir kādi 12,000 rubļu un tad vēl šādi tādi vērtes papiriši un citi sīki zelta nieciņi! Ar tiem es domaju laisties uz viņu pasauli, t. i. tālu projam aiz jūŗas."

"Es brīnos, ka tik maz! Bet gan jau pietiks — —"

"Nu saki pats, cik tu gribi par saviem pūliņiem," Ričards pusmēr ņaudedams jautaja.

"Tas ir gluži viena alga, cik tu dozi, tik būs." — Friedrichs tiešām nebija naudas kārigs, bet uzņēmās tādus netīrus veikalus, kā šo, tadēļ, ka tas viņam darija prieku, lietas vest cauri, ko citi tureja par neizvedamām.

"Un kas man būtu darams, ja negribu bēgt?" Ričards jautaja.

"Vaj tu pazīsti Helfgota kungu?"

"O ja — tas ir grāmatu vedejs kādā kantorī."

"Un visu konkursnieku beidzamā ceriba! Tas tavas grāmatas sastādis tādā kārtibā, ka neviena tiesa tev ne mata galiņa nevarēēs aiztikt. Visu citu es vedišu — tava pilnvara man jau ir."

"Bet cik viņš gribēs?"

"Par 1000 rubļu viņš pāris dienu labprāt ar tevi strādās kopā."

"Hm — tad man paliek tikai 11,000 rubļu skaidrā naudā!"

"Man šķiet, tas ir vairak nekā diezgan. Bez kapeikas — es domaju vēl ar paradiem — tu savu fabriķi esi dibinajis, tik kupli dzīvojis, tik daudz vīrišķu un sievišķu pievīlis un beidzot vēl esi vīrs no saviem 11,000 rubļu skaidras naudas un pie tam goda vīrs — — ko tu vēl vairak gribi!"

"Kā tas Visuspēcigais grib — es pilnigi padodos viņa rokās," Ričards acis pārgriezis un rokas salicis liekuļoja.

"Tici man, pa jūŗu braucot tu vēl vairak būtu viņa rokās," Friedrichs smīneja.

"Un kas man darams, kad grāmatas būs kārtibā?" Ričards jautaja.

"Tad atnāc pie manis. Pēc tam tu būsi slims — vaj saproti? tas maksās kādus 300 rubļu."

"Ak Dievs, cik dārga slimiba!"

"Niesi tāds sīkstulis — par velti nevar palikt par goda vīru, kad kalna raktuves pelnijis!"

Ričards sarāvās. "Labi, es maksašu! Bet kadēļ man jabūt slimam?" viņš jautaja.

"Nu tadēļ, lai tevi neaizved uz cietumu, līdz izmeklē, vaj tavs konkurss ir godigs, vaj viltigs."

"Ah — nu es saprotu. Tad es laikam dabušu goda vakti savās mājās?"

"Ja, kad tu gardavoju par goda vakti turi. Bet neļauj viņam ciest badu!"

"Tu jau zini, kā es savus viesus mēdzu uzņemt."

"Tā tik nē, mans mīļais!" advokats smiedamies pamācija. "Tu guli un vaidi un dzeŗ zāles un tavs vaktnieks lai zina, ka viņš par velti nevaktē. Pa tam es tavā vārdā tiesai piemeldešu konkursu par tavu mantu."

Ričards aizgāja un beidzamo reizi priekš konkursa kopā ar Helfgota kungu patureja krietnu šampaņera brokastu. Pēc kādām 6 dienam avizēs bija lasams, ka par fabriķa kunga Ričarda mantu konkurss nospriests un viss notika tā, kā Friedrichs bija sacijis. Divi nedeļas Ričards bija slims, tad krita spriedums, ka viņš godigu konkursu taisijis. Nu viņš bija brīvs un — — neaiztiekams goda vīrs! Neviens viņam vairs neka nevareja prasit — visi viņa paradu prasitaji kļuva aizraiditi uz konkursa tiesu. Ričarda parads bija ap 100,000 rubļu liels, viņa manta uz kādiem 20,000 rubļu vērteta.

— — — — — — —

Vitalvs vēl arvienu nezinaja, kas viņa vekseli samaksajis; Ričards viņam no iesākuma bija sacijis, ka pats visus 10,000 rubļus aizmaksajis, bet pie konkursa tiesas viņš dabuja zinat, ka Ričards melojis un ka ši suma uzdota Vitalvam par labu, jebšu, kā jau zinam, bez ceribas, ka viņš šo paradu jele kad dabùs.

Tanī pašā dienā, kad viņš šo tiesu apmekleja, viņš aizgāja pie Indriķa, bet tas nebija mājās. Viņš gribeja braukt uz Paleju, bet kučieris ziņoja, ka viens zirgs ar vīvelem saslimis. Veterinars (kustoņu ārsts) izsacija, ka slimo zirgu šodien vēl nevar braukt, tadēļ Vitalvs pa nakti palika Aģirā. Gaŗu laiku turedams un ceredams ar Indriķi satikties, viņš aizgāja uz attīstibas biedribu, kur tanī vakarā bija runas vīru sapulce. Sulainis viņu, kā jaunieceltu runas vīru, ari aicinaja "uz sēdešanu." Vitalvs gāja, Drīz viņš pamanija, ka Berglins, biedribas priekšnieks, runas vīrus pilnigi apspiež un tos, tā sakot, min ar kājam. Kādā jo svarigā lietā Vitalvs ari piedalijās pie debatem. Patlaban viņš atbildeja uz kādu priekšlikumu, lai to lietu atdodot priekšniecibas izspriešanai, un izskaidroja, ka ši lieta pēc biedribas statutiem un kārtibas ruļļa jaizspriež runas vīru sapulcē un tai niesot tiesibas, tik svarigu pienākumu atdot citas kādas iestādes ziņā, jo runas vīri paši te esot atbildigi un t. t.

"Tas nepieder pie lietas!" Berglins rupji iesaucās.

"Kad priekšlikums, lai ši jautajuma izspriešanu atdod priekšniecibai, pieder pie lietas, tad gan ari pierādijums, ka to nevar un nedrīkst darit, piederēs pie lietas," Vitalvs mierigi atbildeja.

"Vaj es tev neteicu," Bērents iečuksteja Berglinam ausīs, "ka viņš visu mūsu kārtibu grib apgāzt un priekšniecibai visadus šķēršļus likt ceļā. Viņu vajadsetu ļoti strupi noturet." —

Tādās pat domās bija ari Ričards un Ģederts jeb

"dakteris", kuŗi atkal no otras puses Berglinu musinaja.

"Par tādu nepieklājigu valodu es Vitalva kungam dodu norājienu!" Berglins iesaucās.

"Man šķiet, ka priekšnieka kungam nav tiesibas, runas vīrus norāt par to, ka viņi izpilda savu amatu un biedribas lietās izsaka savas domas," Vitalvs atkal it mierigi atbildeja.

"Es Vitalva kgm šinī sēdešanā aizliedzu runat!" Berglins draudošā balsī sacija.

"Es lūdzu, lai zapulce nobalso, vaj man tamdēļ var aizliegt runat, vaj nē?"

"Es uzaicinu Vitalva kgu, lai viņš tūdaļ uz pēdam no sapulces iziet!" Berglins pavēleja.

"Tādu izturešanos es atzīstu par statutu un kārtibas ruļļa laušanu un lūdzu, lai sapulce šinī lietā izsaka savas domas. Ātraki es ārā neiešu!"

Sapulce cieta klusu — neviens nedrīksteja neka sacit, jo katram preti runatajam būtu gājis tāpat kā Vitalvam.

Berglins skandinaja un sulainis ienāca.

"Paņemiet un izvediet to kungu!" Berglins uz Vitalvu rādidams pavēleja.

Sulainis taisijās viņam ķerties klāt.

"Nē — vēl neviens nav uzdrīkstejies man roku pielikt un ari tagad tas nenotiks. Tiklīdz, ka jūs man ķersities klāt," Vitalvs sulainim sacija "es to uzlūkošu par uzbrukšanu un atturešos, kā likumi tādos atgadijumos atļauj. — No šis sapulces, kuŗa savas tiesibas pati ļauj mīt ar kājam, es iziešu ar labu; bet es ceru, ka biedribas pilnā sapulce būs citadās domās!"

To sacijis Vitalvs gāja ārā, bet Berglins briesmigi smējās, sacidams: "Ši kunga lietā nespriedis ne pilnā, ne tukšā sapulce — turpretim runas vīri tūdaļ spriedis, vaj tāds pretinieks un kārtibas lauzejs no biedribas pavisam nav jaizslēdz?"

"Nē, tas būtu pret statutiem un kārtibas rulli, kuŗos nosacits, ka ne pret vienu biedribas locekli nevar spriest, iekam tas nav uzaicinats attaisnoties. Tadēļ es lieku priekšā, lai runas vīri nolemj, ka pret Vitalvu jauzsāk izmeklešana prastu lamašanu labad un dēļ sacelšanās pret sapulces vadoņa nosacijumiem. Ta ir visgŗūtakā pārkāpšana, ko kāds biedribas loceklis var padarit un uz to stāv — izslēgšana no biedribas!" Tā izskaidroja advokats Friedrichs.

"Vaj runas vīri šo priekšlikumu pieņem?" priekšnieks vaicaja.

Neviens neka neatbildeja.

"Tad tas ar visiem balsiem pieņemts — norakstat protokolā!" Berglins rakstu vedejam pavēleja.

Vitalvs tūlit gāja projam. Viņš bija ļoti sakarsejies — tāda varmāciba un netaisniba ari gan vareja sakarset. Piepeši viņš sajuta, ka kāds savu roku uzliek uz viņa kamiesi. Atgriezies viņš ieraudzija stieģeļu cepļa rentnieku Andreju.

"Kur tik ātri steigsities, Palejas lielskungs?" Andrejs glaimodams un ložņadams jautaja.

"Es gribu iet projam!"

"Ko nu par tādiem niekiem dusmoties, tas nav vērts. Berglins bija karsts un jūs ari, bet cieti akmeņi labi nemaļ. Gan jau viss atkal būs labi. Kur nu iesit, paliekat labak biedribā."

"Nē, es iešu projam!"

"Nu kā paši vēlaties. Taisnibu sakot es Berglinam dodu netaisnibu — viņš ir par karstu un par rupju, bet citadi tas labakais cilveks un mūsu teicamakais advokats — klientu viņam bez gala, kā smiltis jūrmalā!"

"Tas viss var būt, bet man jaiet!" Vitalvs sapīcis atbildeja.

"Ru ja, ja; es ari iešu — man ar jums tāds mazs veikals."

"Kas par veikalu?"

"Ko nu te runasim — to dabusim vēlak."

Ārā izgājis Vitalvs atkal prasija, kas par veikalu Andrejam ar viņu.

"Tāds mazs nieciņš — tas vekselis par 10,000 rubļu, ko jūs Ričarda kungam esiet izrakstijuši," Andreja kgs it vienaldzigi sacija, it kā tikai no kādiem 10 rubļiem būtu runa. Bet Vitalvs sarāvās. Kā tad, kad Andrejs tūdaļ no viņa paģēreja visus 10,000 rubļu un Berglins viņa vietā ved šo vekseļu prāvu? Piķis!

"Vaj tad jūs to naudu bankai samaksajāt?" viņš jautaja.

"Ja! Toreiz vēl ne sapņot nevareja sapņot, ka Rišards kritis konkursā — viņš lūdza, lai uz kāda mēneša laiku viņam izlīdzu — pazīstams cilveks, no fabriķa būšanam es neka nezinu — jalīdz ir, es domaju. Bez tam es jūs pazīstu par teicamu kungu, es domaju jums pa prātam darijis, jūsu vekseli nelaizdams kāda nekāda vucherera nagos — — te Ričards — plaukš! — iekrīt konkursā un nu man ļoti nepatīkami, jūs apgŗūtinat; bet ko lai dara, es esmu nabaga cilveks, tanīs 10,006 rubļos ir visa mana nabadziba un bez tam vēl sveša nauda."

"Vaj tad jums tūlit visu šo naudu vajaga?" Vitalvs izsamisis vaicaja.

"Nē, lai Dievs pasargā, kur es tik daudz naudas likšu un pie jums jau mans kapitals ir drošs — kad jūs man šinīs dienās pavisam aizmaksajat kādu 1000 rubļu, t. i. 500 uz kapitala un 500 uz kapitala augļiem, tad es it labi varu gaidit līdz vēlam rudenim, kad jūs savu labibu pārdoniet."

Vitalvam it kā akmins novēlās no sirds. Tas taču bija godigs cilveks!

"Labi — paldies par jūsu laipnibu. To 1000 rubļu es jums rītu pat varu samaksat," viņš it priecigs atbildeja.

"Tad jau brangi. Kur es jūs satikšos?"

"Kreislera gastūzī Nr. 2, tur es pārgulu nakti."

"Kuŗā laikā es jūs tur dabušu?"

"No pulkstens 11 līdz pulkstens 2; priekš tam man jaiet uz banku, to naudu izņemt."

Šis 1000 rubļu bija Vitalva beidzamais krājums, kas tam skaidrā naudā vēl bija — 3000 jau Ričards viņam bija izvilcis.

Tā izrunajies Andreja kgs gāja atpakaļ uz attīstibas biedribu, kur Vitalvu bargi tiesaja.

"Es viņu samīšu ar kājam — viņam manās rokās vajaga iznīkt par tādu nekaunibu!" Berglins patlaban dusmigs iesaucās un sita ar dūri uz galda.

"Ko nu par niekiem tā dusmojaties, konzulenta kgs?

Nākat labak uz priekšniecibas istabu, es jums pateikšu ko no jauna," Andrejs it mierigi sacija. Viņi aizgāja. Kad Andrejs Berglinam visu bija izstāstijis, tad šis priecigi iesaucās:

"Tas ir labi — nu tas putniņš ir manās rokās — es viņam rādišu, man pretoties, man!"

"Kad jūs to obligaciju būsit izrakstijuši?" Andrejs jautaja.

"Rītu agri — es strādaju visu nakti, kad es šo tēviņu tik dabonu savās rokās!"

Berglins bija turejis vārdu, jo kad Andrejs otrā rītā agri pie viņa aizgāja, tad viņš saņēma uz kārtigu stempelpapiri rakstitus obligaciju un vekseli — abus par 9500 rubļiem izrakstitus. Pēc ilgakas sarunašanās Andrejs aizgāja un tūlit devās pie Vitalva. Pulkstens bija pusdesmit rītā.

"Jūs jau tik agri esiet atnākuši — es vēl nemaz niesmu bankā bijis," Vitalvs pēc apsveicinašanās sacija.

"Gan jau to dabusim, tas jau neizbēgs. Bet redziet, Vitalva kgs, man ir ērmota sieva, viņa iedomajusēs, ka es miršot ātrā nāvē — ko ar sievas bābam lai izdara — dakteris teic, viņa esot drusciņ slimiga."

Vitalvs domaja, ka Andrejs pie vakarejās norunas vairs negrib tureties un prasis visus 10,000 rubļu uz reizu. Nedrošā balsā viņš tadēļ jautaja:

"Ko, vaj jūsu kundze domā, ka es nebūtu diezgan drošs? Man taču muiža bez paradiem!"

"To gan nē; bet es viņai nu tik pirmo reizu no visa ta veikala kļuvu sacijis, viņa palika it kā ārprātā un —"

"Nu, ko viņa grib?"

"Mēs esot mirstami cilveki un man jau tā kā tā būšot ātraki jamirst, ko viņa tad ar to nieka vekseli darišot, tik daudz mazu bērniņu un viss krājumiņš uz nieka papiriti — —"

"Ru labi, ko tad darisim?" Vitalvs nemierigi jautaja.

"It par laimi viņas tēvs tur bija klāt un tas viņai izskaidroja, ka tas vekselis ir pilnigi drošs, ja Palejas dzimtskungs vēl uz savu muižu izraksta obligaciju. Ar to viņa bija mierā un es, negribedams jums bāzties virsû, bet to lietu tā izdarit, kā mēs vakar norunajām, liku to obligaciju jau izsrakstit, lai ta lieta vienreiz būtu galā; jo to jūs, cien. Vitalva kgs, paši ziniet, ka ar sievam gŗūti iztikt — daudzreiz taču jalokas pēc viņu prāta, kad negrib —"

"Nu manis dēļ," Vitalvs ar atvieglotu sirdi sacija, "manis dēļ es jums jo lielakas drošibas dēļ došu ir to obligaciju."

"Tad jau mēs it labi tiksim galā — še viņa ir!"

Vitalvs izlasija Berglina sastādito obligaciju; ta bija kā visas citas obligacijas tiek izrakstitas, tik ka kapitala uzsacišanas laiks bija nolikts uz 3, ne uz 6 mēnešiem, un bez tam datums bija likts akurat par 3 mēnešiem atpakaļ, tā ka obligaciju tūlit vareja uzsacit. Diemžēl Vitalvs to neievēroja, bet šo dokumentu tūdaļ parakstija un tam piespieda savu pečafti.

"Un nu man jasteidzas uz banku!" viņš tad sacija, pulksteni no kabatas izvilkdams.

"Nu ja, ja, bet gaŗām ejot mēs varetum pieiet pie notarius publicus, lai tas jūsu parakstu apliecina," Andrejs vienaldzigi piezīmeja.

"Manis pēc, bet nu iesim — man jasteidzas."

Notarius publicus Vitalvu pats pazina un tadēļ bez jeb kuŗa iemesla viņa parakstu apstiprinaja.

"Cikos satiksimies un kur?" Andrejs pazemigi jautaja.

"Manā kortelī, līdz pulkstens 12," Vitalvs atbildeja un aizgāja.

Andrejs turpretim steidzās pie Berglina, tas ar obligaciju pie tās tiesas, kur ta bija ingrosierejama un koroborierejama. Tanī pašā dienā šis darbs kļuva izdarits.

Jau priekš pulkst. 12 Vitalvs bija atpakaļ savā kortelī. Neilgi pēc tam divi zemnieki viņu mekleja. Viņš lika, lai tos ielaiž. Vitalvs viņus nepazina, bet likās godigi vīri būt. Viņi sacija, ka esot saimnieki no Pērndangas — viens pagasta vecakais, otrs māju īpašnieks. Viņi gribot pirkt ģepeļa kuļamo mašini, bet iebrauktuvā it neviļus dabujuši zinat, ka Palejas dzimtskungs savu ģepeli gribot pārdot un ta vietā pirkt garaiņu mašini. Tālak viņi dabujuši zinat, ka Vitalvs te kortelī un tadēļ uzdrīkstejušies viņu traucet — varbūt kļūšot lētaki pie mašines.

Tanī brīdī netālās baznicas pulkstens sita 12 un iekam Vitalvs būtu ko atbildejis, durvis atdarijās un Andreja kungs ienāca, bet tas bija ļoti noskumis un acis viņam, it kā no lielas raudašanas, bija sarkanas.

"Kas jums noticis, Andreja kungs?" Vitalvs līdzcietigi jautaja.

"Ak Dievs, cienigs kungs, mana sieva ir vienos krampjos — divi dakteri stāv pie viņas gultas!" Andrejs. atbildeja un novērsa savu vaigu, it kā viņš atkal raudatu.

"Nu tad steigsim nobeigt savu veikalu, ka jūs drīz atkal esiet pie savas slimās sievas!" Vitalvs ātri atbildeja.

Tanī brīdī sulainis ienāca un Vitalvam iedeva papiriti. Tanī bija rakstits:

"Zteidzaties uz mājam, cienigs kungs, cienmāte dikti slima."

Parakstijis šo zīmi bija Palejas vagaris.

"Kas jums šo papiri iedeva?" Vitalvs nobālejis jautaja.

"Kāds zemnieks," sulainis atteica.

"Kur viņš ir?"

"Viņš aizgāja projam."

"Ērmoti! Liekat tūdaļ iejūgt!" Vitalvs uzsauca sulainim.

"Man ta pati nelaime — ari sieva slima — steigsimies tikt pie gala, Andreja kgs — še ir tas 1000 rubļu — kur tas vekselis?"

Andrejs neuzticigi uzlūkoja abus zemniekus. Vitalvs to pamanija un piezīmeja:

"Nekas, tie kungi te var būt klāt, mums jau nav nekāds noslēpums!"

Andrejs saņēma naudu un pasniedza Vitalvam blanko vekseli, izrakstitu uz 9500 rubļiem. Vitalvs palika domigs.

"Kadēļ jaunu vekseli — jums jau viens ir?"

"Nu ja, viņš ir uz 10,000 rubļu uzrakstits un 500 rubļu jūs man uz tiem taču nupat samaksajāt, paliek tikai 9500 rubļu, tadēļ bija jauns vekselis jaizraksta," Andrejs auksti atbildeja, aukstaki, nekā vīram, kuŗa sieva "vienos krampjos", būtu pieklājies. Bet Vitalvam Laima rūpeja vairak, nekā Andreja aukstā valoda.

"Manis dēļ, bez kadēļ vekselis nav izpildits, kadēļ blanko?"

"Redziet, varbūt viena, otra diena vaj nedeļa paiet ilgaki, līdz jums patīk maksat, tadēļ pēc manām domam blanko vekselis labaks — tas nav japrotestierē un mēs to pēc patikšanas varam vilcinat. Ar tām procentem mēs jau iztiksim — es jau niesmu vucherers," Andrejs atbildeja.

"Labi!"

Vitalvs vekseli parakstija un Andrejs to iebāza kabatā.

"Bet kur tas vecais, nu vairs nederigais vekselis?" Vitals jautaja.

"Ak Dievs!" Andrejs pa savām kabatam mekledams vaimanaja, "es to esmu aizmirsis pie ta, kas man to jauno vekseli izrakstija, ak Dievs — mana sieviņa, kad es pie tevis aiziešu! Vaj tas nevaretu palikt uz citu reizu, es jau no jums divi reizas to pašu paradu neprasišu?!"

"Manis dēļ, bet kad tas vekselis tik nenāk cita rokās, tad jau būtu traki! Es jums esmu tikai 9500 rubļu paradā un jums nu ir no manim uz to pašu paradu šādi dokumenti:

1) ar Ričardu kopā no manis izrakstitais vekselis par 10,000 rub.;

2) šis vekselis, ko nupat parakstiju, par 9500 rubļiem un

3) bez tam vēl obligacija uz Palejas muižu, tāpat par 9500 rubļu — tas ir gluži traki — es tagad esmu pilnigi jūsu rokās, un kad jūs manu uzticibu gribiet nelietigi valkat — —"

"Lai Dievs mani no tam pasargā — jūs man esiet 9500 rubļu paradā, vairak ne graša, un to vekseli par 10,000 un to obligaciju par 9500 rubļiem es taču pret jums nevaru lietat, jeb to naudu paģēret, kas šinīs beidzot minetos papiros ierakstits." Tā Andrejs nodievojās un tad ložņadams jautaja:

"Tie kungi gan jūsu pazīstami?"

"Nē, tie ir svešinieki — pirmo reizu es viņus redzu un nožēloju, ka man jasteidzas uz mājam un es ar jums, mani kungi, nevaru izrunaties," Vitalvs atbildeja, abiem svešiniekiem roku sniegdams un ari no Andreja atvadidamies. Šis slepenis nogaidija, līdz Vitalvs aizbrauc un tas notika tūlit, jo kučieris apakšā uz ielu jau gaidija.

"Vaj esiet no tālienes, cien. kungi?" Andrejs svešiniekus uzrunaja, kad Vitalvs jau bija aizbraucis.

"Ja, mēs dzīvojam pašā Malienes galā un diezin kad mēs atkal uz Aģiru atbrauksim!" viens no viņiem atbildeja un griezās apkārt. Viņa biedris viņam steidzās pakaļ.

"Vaj dzi," šis klusām sacija, "tas Palejas kungs man rādas krietns vīrs būt, bet kā viņš ar šo Andreju iekūlies tādās trakās darišanās — man šis cilveks nepatīk — kad tik viņš ar to otro vektseli un ar to obligaciju nedara kādus stukus!"

"Kā iekūlies? Teba nu — vaj ta tu nedzirdeji, ka tas Vitalva kgs par to blēdi Ričardu galvojis? Kuŗu tad šis pagans nav piekrāpis! Liels patriots; blēdis kā visi šie Maleniešu aplaimotaji!"

"Va jupis — mana cigaru spice palikusi Palejas kunga kambarī — jaiet atpakaļ, to man sievas tēvs šķiņķoja pa ziemas svētkiem un viņa man mīļa."

Abi zemnieki uzgāja gastūzi. Kambaris vēl stāveja, kā Vitalvs to atstājis, bet — cigaru spices tur nebija!

"Skāde! Palejas kungs būs pārskatidamies iebāzis savā kabatā — viņš jau vareni steidzās — jods lai sazina, abiem sievas slimas!"

"Kad Palejnieks tavu spici paņēmis, tad jau ta drošās rokās."

"Droši jau gan, bet kas tik tālu lai brauc. E – varbūt kādu reiz atkal satiekamies!"

Zemnieki iegāja pie tuvakā kopmaņa mašini pirkt, bet Andrejs tūdaļ devās pie Berglina.

"Vaj viss izdevās?" šis ātri jautaja, Andreju ieraudzijis.

"Viss gatavs!" Andrejs atbildeja un abus mums jau pazīstamos vekseļus sniedza advokatam.

"Tā labi, nu to kundziņu ne pats velns vairs nevar glābt un Paleja ir jūsu!" Berglins priecigi iesaucās.

Vitalvs, mājās pārbraucis, savu sievu atrada veselu. Vagaris no mums jau pazīstamās vēstulites neka nezinaja, — tā tad ta bija viltiga bijusi, bet Vitalvs velti nopūlejās, gribedams izdibinat, kāda iemesla labad tāda krāpšana bija izdarita.

XI

Gads bija pagājis no ta brīža, kad mūsu romans iesākās. Un atkal saule spīdeja un putniņi dziedaja un ziedu pumpuriši atraisijās; atkal starks prakšķinaja savā ligzdā, kurā tas jau ilgus gadus ik vasaras mājoja, un atkal Vitalvs kādā jaukā svētdienas rītā bija izgājis dārzā, tur ieelpot tīro, remdeno pavasara gaisu. Viņa Laima līdz ar Pāvuliņu pa koku starpām mekleja vijolites un abi pasteidzās savu krājumiņu viņam pasniegt, tiklīdz tie viņu ieraudzija nākam.

"Papiņ, ņem no manim papriekšu," Pāvuliņš šķelmigi lūdzās.

"Nē, ņem no manim papriekšu," Laima jokojās un Vitalvs šo savado strīdu izšķīra, abus vijoļu kušķišus reizā saņemot un abus devejus apkampjot un sirsnigi noskūpstot.

"Cik viegli, cik laimigi man ap sirdi!" Laima savam vīram pieglauzdamās sacija, kad Pāvuliņš bija aizaulekšojis citas puķes meklet.

"Ir man ir viegli un laimigi ap sirdi, kamēr tu atkal esi spirgta un kamēr es to 10,000 rubļu labad ar Andreju esmu izlīdzinajies," Vitalvs savai skaistai sievai roku ap viduci likdams atbildeja.

"Ja, bet ta ir liela skāde — 10,000 rubļu!" viņa žēlojās.

"Tas nav nekas," viņnš atbildeja. "Kad tikai tu man esi, tad ne nieka nebēdaju — gan es pūledamies atkal visu atvinnešu, kvieši un rudzi stāv labi, citu paradu man nav — un tad ari — mēs jau varam vēl drusciņ taupigaki dzīvot, tas ari daudz ko palīdz."

"Zinams," Laima dedzigi atbildeja, "zinams, vēl taupigaki, un es tev parādišu, ka esmu taupiga saimniece un ka man pašai it neka nevajaga, — kad tu man esi, tad man pietiek," viņa Vitalvu apkampdama un skūpstidama sacija.

Pastnieks atnesa vēstuļu tašu. Vitalvs to attaisija un uzlauza dažas vēstules, starp tām attīstibas biedribas priekšniecibas rakstu, pēc kuŗa Vitalvs tika uzaicinats, nākošā runas vīru sapulcē atnākt un attaisnoties uz apsūdzibu, kas pret viņu celta. Ja neatnākšot, tad spriedišot bez viņa. Vitalvs ķērās pēc tiesu rakstiem, kas ari bija tašā. Bija divi kuveri no apriņķa policejas. Vienā muižas policejai bija pavēlets, klāt pieliktos dokumentus atdot Palejas īpašniekam Jānim Vitalvam un viņa kvitanci tūdaļ piesūtit apriņķa policejai. Šinīs dokumentos bija sacits, ka uz Palejas muižas hipoteku ingrosieretā Andrejam par 9500 rubļiem izrakstitā obligacija, kuŗas noraksts klāt pielikts, ir uzsacita, ar piedraudešanu, ka visa ši suma, ja ta īstā laikā nebūs aizmaksata, kļūs piedzīta Palejas muižu vairaksolitajam pārdodot.

Vitalvam drebeja rokas. "Kā tas var būt, tagad jau uzsacita un vēl nav ne mēnesis pagājis." Viņš aplūkoja obligacijas datumu tas bija par 3 mēnešiem celts atpakaļ! Viņš brīnejās, ka to pie parakstišanas nebija redzejis, un pamazam sāka nojēgt, ka viņš piekrāpts.

Otrā kuverā no tās pašas iestādes bija pavēle, ka Vitalvam 8 dienu laikā jabūt pie Aģiras maģistrata, atbildet uz divi vekseļu sūdzibam par 19,500 rubļiem, kuŗu advokats Šleichmanis kopmaņa Andreja pilnvarā un vārdā pret viņu iesniedzis.

Vitalvs palika bāls, lieli viņam trīceja — viņš nometās uz beņķi, kas turpat stāveja.

"Augstais Dievs — — blēžu valgos — piekrāpts — izpostits — viss beigts!" viņš iz sažņaugtas krūts vaimanaja.

"Kas tev noticis, mīļo Jāni?" Laima nobijusēs sacija, redzedama, ka Vitalvs kā sadragats nokritis un bāls kā līķis.

"Nekas — man uznāca tāds ģībonis, gan tas pāries — atnes man ūdeni, Laimiņ!"

Laima steidzās pēc auksta ūdeņa. Vitalvs bija it kā sapņos, kad viņa atnāca.

"Vai Dieviņ — mīļo Jāni! Tu esi slims, nāc uz istabu," viņa izsamisusēs vaimanaja.

Ar Laimas piepalīdzibu Vitalvs aizgāja uz istabu un apgulās un guleja līdz pat vakaram. Tad viņš atmodās un pamazām sāka pārdomat savu briesmigo stāvokli. Viņš nāca pie gala sprieduma, ka te neka nelīdz vaidet un izsamisties — ka kas jadara, ātri jadara. Viņš uzcēlās un sevi jutās diezgan spēcigu — viņa spēcigā, veselā daba viņam izlīdzeja. Viņa pirmais darbs bija, no Laimas paslēpt abas pavēles; ta būtu viņas nāve, kad viņa šo briesmigo vēsti lasitu, viņš domaja. It kā par Dieva laimi viņa savās izbailēs nebija ne domajusi to darit.

Otrā rītā agri Vitalvs brauca uz Aģiru. Šķkiršanās no Laimas bija sirdi aizgrābdama, satricinadama.

"Man ir ap sirdi, it kā tu kādai nelaimei ietu pretim, it kā mēs beidzamo reizi redzetumies, sirdsmīļakais!" viņa kungsteja. Vitalva kaklu cieti apkampdama, un tad lūdzās: "Nebrauc, nebrauc uz Aģiru, mīļo Jāni! Tu vēl niesi īsti vesels, kas tev par steigšanos — — ak Dievs, ak Dievs, es savu sirdi nevaru ne valdit!" viņa raudadama nometās uz zofaja un sāka dikti vaimanat.

"Apmierinajies, es vēl šodien būšu atpakaļ, man nekas nenotiks — neraudi, sirdsmīļā Laimiņ, apmierinajies!" viņš lūgdams sacija, jebšu pašam acis bija pilnas asaru.

Beidzot taču bija jašķiras, Vitalvs nevareja atpakaļ palikt, sirds viņam nedeva miera, viņš gribeja skaidribu dabut — citadi viņam bija nopietni slimam japaliek. Kad viņš iekāpa ratos, tad Laima skaņi iekliegdamās pie loga nokrita gar zemi. Pāvuliņš, kas vēl guleja, piepeši uzmodās un savu mamiņu pie zemes ieraudzijis, izlēca no gultiņas un tai steidzās palīgā; bet visi pūliņi, to uzmodinat vaj uzcelt, bija veltigi. Tāpat neapģērbies viņš skrēja uz kukņu un sauca:

"Nākat, glābjat mamiņu!"

Meitas atsteidzās un Laimu ielika gultā. Pa kādam brīžam viņa atmodās un prasija, kur Vitalvs.

"Kungs jau aizbrauca uz Aģiru," istabas meita atbildeja.

Laima atkrita atpakaļ gultā un iemiga. Otrā rītā viņa gan uzcēlās, bet bija ļoti vāja.

"Vaj kungs vēl nav mājās?" tas bija viņas pirmais. jautajums, kad istabas meita nāca.

"Nē, cienmāt, vēl kunga nav mājās, bet gan jau viņš pārbrauks — viņš jau dažu labnu reiz paliek pa nakti Aģirā — laikam kādas svarigas darišanas," meitene mierinadama atbildeja.

Atstāsim Laimu savās bēdās un pielūkosim, kā Vitalvam Aģirā klājas.

Tur aizbraucis, viņš vispirms devās pie Andreja, no ta ceredams dabut izskaidrojumu, kā tas ar to iesūdzibu īsteni ir un vaj nav kāds misejums noticis; bet Andreja kungs nebija mājās, esot aizbraucis ļoti tālu, kā viņa sieva, prasta zemniece, sacija. Tad Vitalvs gāja pie advokata Richtera, bet tas bija uz ilgaku laiku aizbraucis uz galvas pilsētu, Beidzot viņš devās uz Indriķa redakciju — to viņš atrada.

"Apžēlojies, mīļo Jāni, kā nu tu tādam cilveku izsūcejam vari tā uzticeties!" Indriķis izsamisis iesaucās, kad Vitalvs viņam visu bija izstāstijis.

"Vaj tad es zinaju, ka Andrejs ari pieder pie tās pašas kaļadas," Vitalvs aizbildinajās.

"Tu mīļais Dievs — vaj tad tev acu nav, kas te par cilvekiem — vaj tad par katru tev gaŗi un plaši jaizstāsta! No visiem cilveku izsūcejiem tas lielakais ir akurat Andrejs! Kur prasts zemnieks, kas savā mūžā neka nav mācijies un knapi savu vārdu prot uzrakstit, un visu mūšu bijis bez nopietna darba, pēc tam, kad tas caur viltibu un viltigu zvērestibu citu no vietas izspiedis — saki, kur tāds bēdigs cilveciņš gan nāktu pie tik lielas naudas, ja ne caur blēdibu un viltibu — un šim rīkļu rāvejam tu tiktāl uzticies! Lai Dievs ir žēligs!"

"Visu to es jau nezinaju — ko es varu darit, ka cilveki ir sliktaki, nekā es viņus esmu turejis! Bet saki, Indriķi, kas nu darams — advokata Richtera nav mājās?"

"Jaiet pie cita kāda krietna advokata, — bez ta tu taču netiksi galā," Indriķis atbildeja un Vitalvs steidzās projam.

"Kur pusdienas laikā satiksimies?" Indriķis vēl jautaja.

"Tepat — ja man nenotiek nebalta diena!"

"Neceresim!"

Vitalvs aizgāja pie advokata Krummachera. Tas bija ļoti laipns un gudrs vīrs.

"Ta ir traka, manā praksī vēl nepieredzeta lieta," viņš galvu grozidams rāmi atbildeja, kad Vitalvs visu bija izstāstijis. "Kas tas par cilveku ir, šis Andrejs?" viņš piepeši jautaja.

Vitalvs sacija, cik viņš no Andreja zinaja. "A ha — es jau domaju. Tas ir tas pats, kas reiz viltigi apzvēreja — es pats pret viņu to prāvu vedu, bet neka nevareju darit. Tagad viņš, cik man zinams, ir kāds no Maleniešu tumšajiem goda vīriem un patriotiem. Bet lai nu kā — ar jūsu lietu allaž stāv slikti! Vispirms jūs taču nevariet savus parakstus noliegt — —"

"Lai Dievs ir žēligs — to es nekad nedaritu, ja ari nāve būtu klāt!"

"Zinams, godigs cilveks to nedara. Bet kad nu jūs, kā jau pieminets, savus parakstus nevarat un negribat noliegt, tad jums pēc vekseļu tiesibam viss tas parads ar 19,500 rubļiem tūliņ jasamaksā; tāpat tas obligacijas parads ar 9500 rubļiem un tikai īpašā sūdzibā jums atļauts pierādit, ka jums viens un tas pats parads bijis trīskārtigi jamaksā, un ja jūs šo prāvu vinnat, tad jūs tos 19,500 rubļus daboniet atpakaļ, ja nē — nu tad viss ir beigts!"

"Bēdigi, bēdigi," Vitalvs nopūtās un tad jautaja: "Bet kas tad ir, kad es tūlit nemaksaju — nevaru maksat?"

"Tad jūsu pretiniekam pēc vekseļu likumiem tiesiba, no tiesas paģēret, lai jūs ieliek tā sauktā drošibas arestā, ka jūs neaizbēgtu, līdz viss parads uz vienu vaj otru vīzi piedzīts."

"Bet man taču ir muiža, kas savus 60,000 rubļu vērta."

"Tas viss labi, bet jūsu pretinieks negrib jūsu muižu, bet skaidru naudu, un iekam viņam ši nav rokā, viņš var pret jums izlietat it visus tos drošibas līdzekļus, kas pret vekseļu paradniekiem pēc likumiem atļauti, un pie tiem vispirms pieder, kā es jau saciju, paradnieka apcietinašana. Cita lieta ir, kad paradu prasitajs mierā ar to drošibu, ko viņam piedāvā, bet piespiest viņu uz tam nevar."

Savu beidzamo ceribu Vitalvs vēl nebija zaudejis. Viņš cereja, ka Andrejs būs mierā, kad viņam ari par tiem vekseļu paradiem izrakstis uz Palejas hipoteku ingrosierejamu obligaciju.

"Var būt," Krummachers atbildeja, kad viņš šo ceribu izsacija.

"Ja, kas tad man vairak atliek, kā pie šis ceribas pieķerties! Bēgt es taču nebēgšu, man taču muiža un familija."

"Vēl jums trīs dienas laika — mēģinajiet to savam pretiniekam likt priekšā."

"Tas ir Andrejam?"

"Viena alga — ari Šleichmaņa kungam, viņa pilnvarim."

"Tad jau tas šodien pat varetu notikt?"

"Ja, ari. Labprāt es jums iešu palīgā."

"Pateicos no visas sirds!"

Vitalvs advokatam gāja līdza uz maģistratu. Advokats Šleichmanis uz Vitalva priekšlikumu atbildeja, ka visu papriekš Vitalvam vajagot tiesas priekšā izsacit, vaj viņš pats abus vekseļus parakstijis — pēc tam varešot līgt, un ļoti viegli varot gadities, ka viņš, Šleichmanis, ar Vitalvu tad priekšliktā vīzē izlīgst. Bet iekam tas nav noticis, viņš nekādā līgumā nevarot ielaisties.

Tā Vitalvs bija mierā, vēl arvienu ceredams, ka viņa pretinieks izlīgs.

Šleichmanis lūdza, lai viņa lietu pret Vitalvu ņemot priekšā. Tas notika.

"Jūs esiet Jānis Vitalvs, Palejas gruntskungs?" tiesas priekšnieks jautaja.

"Ja!" Vitalvs atbildeja.

"Te pret jums no kopmaņa Andreja, kuŗa vietnieks ir advokats Šleichmaņa kungs, iesniegta vekseļu sūdziba par 19,500 rubļiem. Vaj jūs šos vekseļus esiet parakstijuši?"

"Ja!" Vitalvs atbildeja, abus vekseļus apskatijies.

"Vaj jūs šos 19,500 rubļus gribiet aizmaksat," prezidents jautaja tālak.

"Visu uz reizu es nevaru!"

"Kādu drošibu jūs tad savam pretiniekam gribiet dot?"

"Par to mēs savā starpā izlīgsim."

"Nē," Šleichmanis atbildeja, "es labprāt gribetu, ka tas tūdaļ, te tiesas priekšā notiek."

"Nu labi, tad es jums par šiem 19,500 rubļiem dotchu obligaciju, ko uz manas muižas hipoteku var koroborieret," Vitalvs atbildeja, vēl arvienu ceredams.

"Diemžēl es iekš tādas obligacijas priekš sava pilnvaras deveja neatrodu nekādas drošibas, es gribu skaidru naudu!" Šleichmanis atbildeja.

Vitalvs sašļuka — viņa beidzamā ceriba sāka zust!

"Jūs dzirdiet," tiesas priekšsēdetajs atkal runaja, "ka jūsu pretinieks paģēr skaidru naudu — vaj jums būs iespējams to gādat?"

"Diemžēl uz pēdam nē!"

"Ko jūs tagad paģērat?" prezidents vaicaja, uz Šleichmani skatidamies.

"Es paģēru, ka vekseļu paradnieks Vitalvs tūdaļ kļūtu ielikts drošibas arestā!"

"Tiesa nolēmusi, šo paģērejumu izpildit," prezidents sacija un paskandinaja, pēc kam sulainis ienāca.

"Ataiciniet policijas oficieri!"

"Bet mana sieva mājās palika slima, mani zirgi un rati šeit Aģirā!" Vitalvs it kā satriekts sacija.

"Tas stāv pie jūsu pretinieka — tiesa jums, mīļo Vitalva kgs, te neka nevar līdzet — viņai jaturas pēc likumiem!" prezidents atbildeja.

Policijas oficieris ienāca, saņēma tiesas pavēli un aizveda Vitalvu uz paradnieku arestu.

"Jums no aresta lokala brīv sarakstities ar citiem, tāpat ari savus draugus un pazīstamus tur saņemt," prezidents Vitalvam vēl sauca pakaļ.

Vitalvs nespēja ne pateikties — acis viņam bija pilnas asaru.

Nenopūlesimies aprakstot, kā viņam bija ap sirdi, — to lasitajs pats nopratis, un pielūkosim, kas tālak notiek.

Drīz pēc tam, kad Vitalvs bija apcietinats, viņš caur vēstuli ataicinaja Indriķi. Šis, Vitalvu nevaredams sagaidit, bija aizgājis uz maģistratu un tar dabujis visu zinat. Viņš steidzās uz aresta lokalu un ar Vitalva sūtni satikās pie vārtiem.

"Nu es saprotu, kadēļ Maleniešiem vajaga tautas vadoņu," Vitalvs rūgti smīnedams sacija, kad Indriķis bija ienācis.

"Diemžēl tu niesi viņu vienigais upuris. Bet kas nu darams? Man pietrūkst padoma!" Indriķis atbildeja.

"Vispirms gādā, ka manam kučierim netrūkst elpja. Uz mājam viņš nevar braukt — ta būtu Laimas nāve! Tad aizej pie Andreja — —"

"Un liec sevi izsmieties," Indriķis turpinaja. "Man žēl, ka tu vēl arvienu no mūsu "tautas vadoņiem" domā labaki, nekā viņi pelna!"

"Ko tad darit — cik ilgi es te lai sēdu šinī sasoditā butkā?" Vitalvs nemierigs atbildeja.

"Kā būtu, kad mēģinatu naudu sadabut un visu paradu aizmaksat?"

"29,000 rubļu — kur tos lai sadabon!" Vitalvs izmisis nopūtās.

"Ko tu domā no vecā Ziedoņu lielkunga?"

"Es ticu, ka viņš man tiešām līdzetu, ja viņam visa ta lieta būtu skaidri zinama, bet kā lai pierāda, ka es esmu viltnieku nagos kritis!"

"Tavam sievas tēvam gan ari nav nekāda liela kapitala?"

"Varbūt kādi 3—4000 rubļu."

"Tas ir maz!"

"Un cita es nezinu — mans brālis ari gandrīz visu savu naudu ielicis savā saimniecibā. Par abiem kopā varetu, ja daudz, 5000 rubļu sadabut, bet kas tas ir priekš "tautas vadoņiem"! Viņi strādā tūlit ar 30,000 un savu upuri ātrak nelaiž vaļam, līdz kamēr tas pavisam izsūkts."

"Kā būtu, kad tu savu muižu pārdotu, man būtu pircejs?" Indriķis jautaja.

"Tev taisniba, zelta Indriķi — pārdosim Paleju, šķirsimies no 30,000 rubļiem, lai 60,000 kļūtu glābti!" Vitalvs iesaucās.

"Es tūdaļ rakstišu savam pircejam."

"Vaj tas tālu?"

"Nē — kādas 2 jūdzes."

"Labi, tad sūti savu vēstuli tiešam ar fūrmani, ne ar pastu — man ši grīda deg apakš kājam — es gribu atkal brīvs būt!"

Indriķis aizgāja, izpildit sava drauga vēlešanos. Iedams viņš satikās ar Irmu un Līziņu. Skonedams viņš tām pateica, kas ar Vitalvu noticis un sacija, lai tās viņu apmeklejot. Irma palika bāla. "Cik liels tagad ir tas parads?" viņa jautaja.

"29,000 rubļu," Indriķis atbildeja.

"Indriķi, mīļo Indriķi, aizdod man kādus 3 rubļus," Irma piepeši lūdzās.

"Labprāt." Viņš izvilka un viņai iedeva 5 rubļu gabalu, ceredams, ka viņa priekš Vitalva ko grib pirkt. Tad vini šķīrās.

"Līziņ," Irma šai sacija, kad Indriķis bija aizgājis, "mums tūdaļ jabrauc pie tava tēva!"

"Ko tur?"

"Muļķite! Vaj tad tu nenoproti, ka Vitalvam jalīdz? Ko laba mēs viņam varam darit, viņu apmekledamas — tikai viņu vairak noskumdinat — viņš kaunesies sava bēdigā likteņāa. Pavisam cita lieta ir, kad mēs gādajam par palīgu — tadēļ mums jabrauc, un tūlit!"

"Bet mūsu mācibas uzdevums — kad to izmācisimies?"

"Nudien, Līziņ, par tevi pat tādā brīdī jasmejas! Kad kāds cilveks iekritis ūdenī un slīkst nost, vaj tad tu ari pirms izmācisies savu uzdevumu un tad tik iesi slīkoni glābt?"

Līziņa apkaunejās. "Bet manam tēvam jau nebūs tik daudz naudas," viņa nožēlodama sacija.

"Ej, muļķite, ej! Vaj tu esi skaitijusi, cik pilienu ūdens glāzē, cik graudiņu vienā smilšu riekšavā? Re, tāpat ir ar naudu — kapeika pie kapeikas, līdz rublis, — rublis pie rubļa, līdz simts, tūkstots, trīsdesmit tūkstoši. Lai tavs tēvs līdz, cik varedams, bet viņš līdzēēs — to es zinu, un tādā brīdī katrs palīgs derēs."

"Zinams, ka viņš līdzēs," Līziņa apgalvoja.

"Re, nu tu esi prātiga. Aizskrien — bet skrien pilnos rikšos! — pie vecās direktrises un īsi un strupi pateic, kas ir, un izlūdzies priekš mums abām urlaubi — manis dēļ uz nedeļu, pa tam es apstellešu pasta zirgus un apgādašu visu citu!" Irma komandeja.

Līziņa aizsteidzās; direktrise ar mīļu prātu lūgto urlaubi atvēleja un pēc pusstundas abas meitenes ar pasta zirgiem bija ceļā uz Līziņas tēva muižu. Tur Irma Peterim Ozolam īsiem vārdiem izskaidroja, kadēļ viņas braukušas.

"Lai Dievs ir žēligs — mans mīļotais kungs apcietinats — — cietumā caur tādu blēžu viltibu!" Ozols uz krēslu nometies vaimanaja.

"Ko te līdz vaimanat, mīļo Peter, te ātri jadara šis vaj tas!" Irma viņu trauceja.

"Nu, ja, mīļo frēlenit, darisim, bet ko tad?!"

"Protams, ka te tik ar naudu var līdzet — mans svainis tā sakot jaizpērk, tā, vaj ziniet, Peter — tā kā viņi tur tanī Italijā savus radus izpērk no laupitaju nagiem!" Irma izskaidroja.

"Jaizpērk — nudien, jaizpērk! Jo vaj ta mans mīļais kungs nav kritis laupitaju nagos, ko?" Peteris sadusmojies iesaucās un aizgāja savā guļamā istabā, no kuŗas viņš drīz atkal atnāca.

"Te ir papiri par 3000 rubļu — un apgalvot es ari varu par kādiem trim — gads man bija labs, ziemajs stāv labi — tas būtu seši. Bet kur tos citus lai sadabonam?" viņš savu krājumu uz galdu nolikdams sacija.

"Galvošana tur jau nelīdz, mīļo Peter," Irma izskaidroja, "viņi jau grib skaidru naudu. Kad ar galvošanu pietiktu, tad mans svainis pats būtu diezgan spēcigs — Paleja taču vairak vērta nekā 30,000 rubļu!"

"Savu rubļu 60 līdz 70,000 viņa ir vērta un tas tiem mūsu cienigiem patriotiem vēl nepietiek? Vaj ziniet, frēlenit, Peteris nav mācits vīrs, bet to viņš gan sajūt un zina, ka ta netaisniba un blēdiba, ko viņi manam mīļam kungam dara, brēc pret debesim un ka Dievs tos lielos tautas vadoņus sitis ar aklibu un ar visadām sērgam!" Peteris, roku uz augšu pacēlis un it kā nākotnē redzedams, sacija.

Pasta zirgus atlaida, bija jau vēls vakars. Pēc vakariņam Peteris sacija:

"Un nu dosimies pie miera, jo rītu agri, agri mums ceļš pa kājam!" Bet — Dievs piedod manus grēkus! — pavisam esmu piemirsis jautat, ko cienmāte dara?"

"To es nezinu, mīļo Peter, mēs jau tiešam no Aģiras braucām šurpu."

"Nabaga cienmāte! cik laba viņa ir un allaž tik laipna, un nu viņai tādas bēdas — kungs cietumā! — nē, es ne domat uz visu to nevaru! Izbrauksim agraki, brauksim pulkstens divos ārā un laidisim apkārt gar Paleju — ir jau tik kāda jūdze riņķis — mums jazin, ko cienmāte dara, varbūt ka tur ari kādas ziņas," Peteris izšķīra.

Drīz pēc pusnakts Peteris Ozols ar abām skolniecem bija ceļā uz Paleju.

— — — — — — — — — — —

Kaļļu cepļa rentnieks, vucherers, patriots un kopmanis Andrejs bija gādajis, ka viņam no Kreislera gastūža tūdaļ pienāk ziņa, tiklīdz ka Vitalvs tur iebraucis; tā viņš tad ari dabuja zinat, ka Vitalvs pirmdien Aģirā, un drīz viņam izdevās uziet sava upuŗa pēdas. Viņš aizsteidzās pie Šleichmaņa un šis viņu apmierinaja, gan jau viņš zinašot, kas darams. Andrejs ari redzeja, ka Vitalvs ar advokatu Krummacheru iet uz maģistratu. Kā lūsis viņš līda gar ielas malam un beidzot slēpās rātuža kaktos, līdz Vitalvu aizveda uz aresta lokalu. Tad viņš devās pie Berglina un tam visu paziņoja.

"Ah, tas putniņš jau krātiņā!" šis priecigi iesaucās un berzeja rokas.

"Un kas nu būs tālak?" Andrejs ziņkārigi jautaja.

"Nu taču lēta lieta!" Berglins iesaucās. "Kādu 10 dienu laikā tai obligacijai termiņš notecejis, tad Paleja nāk pārdošanā, kamēr Vitalvs ta vekseļu parada dēļ tup krātiņā un naudu tik ātri nevar sadabut. Pie solišanas jūs solat līdz 29,000 rubļu, tik tālu jau viss tas parads sniedz un prāvas rēķinums vēl pienāks klāt. Pie tam jūs gādajat, ka no citas puses vairak neviens nesola un Paleja ir jūsu. Bet gādajiet, ka Vitalvs netiek ārā — citadi es ne par ko negalvoju!"

Andrejs pateicās un aizgāja. Iedams viņš satika Ričardu, kas kādā lepnā restoracijā bija krietni balvojies.

"Nu, mīļo Ričardo Ričardini, tas putniņš ir krātiņā un Palejas Laima atraitne!" Andrejs bezdievigi ņirgaja.

"Hurā! sirdsmīļo Andrejino, jūs un Berglini Berglino esiet — Dievs sod', — fiksi ķerļi un izpelnaties pirmo goda algu! Laima, mana sirdsmīļā līgaviņa, atraitne un sērojas pēc sava Ričardino — un es, nelaimigais laimigais, vazajos apkārt pa Aģiras ielam un restoracijam un nesteidzos prom savas mīļakās rokās! Nudien, Andrejino, sirdsdraugs — es esmu nepateicigaks, nekā kristigam cilvekam pieklātos: liktens pats man sviež Laimu rokās un es to neprotu saņemt."

"Nu ko tad vēl gaidat? Laimai taču iepriecinataja vajaga — sperat projam!"

"Jums taisniba, es laidišu uz Paleju, bet pirms mums vēl jadzeŗ magaričas un jums jasamaksā!"

"Kadēļ tad man?"

"Redziet, jūs drīz būsiet Palejas dzimtskungs un es — es esmu tikai Laimas izredzetais! Labprāt es ar jums mainitu!"

"Un pēc gada būtu līdz kaklam konkursā!"

"Bet allaž godigi, allaž goda vīrs!" Ričards lepodamies uz sevi rādija.

"To jau nevar sacit, bet kuŗš tad mēs niesam goda vīrs? Nosituši jau vēl neviena cilveka niesam."

"Lai Dievs pasargā — mēs, patrioti un tautas vadoņi, taču nesitisim cilvekus! Bet lai nu kā, Andrejino, jums jadod magaričas — iesim, man slāpst pēc Laimas!"

"Manis dēļ — Palejas dzimtskungs taču reiz ari var nolauzt kaklu kādai šampaņera budelei!"

Abi goda vīri dzēra šampaņeri un priecajās par saviem darbiem, kurpretim viņu upuŗi, Vitalvs un Laima, cieta neizsakamas mokas.

"Nu tad laba laima uz Laimu!" Andrejs sacija, no Ričarda atvadidamies.

"Un augstas laimas Palejas dzimtskungam Andrejinam!"

Ričards dūca, tik ko vēl uz kājam varedams notureties.

— — — — — — — — — —

Otrā dienā pēc šis sarunašanās kāda aizklāta eķipaža tuvojās Palejai. Uz buka sēdeja braucejs, kuŗu uzskatoties laba neka nevareja ceret.

"Bet, cienigs lielskungs, 50 rubļu pamaz par tādu braukšanu," viņš atgriezies sacija uz kungu, kas ratos sēdeja. "Kad notiek kāda nelaime un mūs pieķer, tad es taču ari esmu likstā."

"Cik tad tu vēl gribi?" Ričards ātri jautaja.

"Lai nu ietu vēl 50!"

"Rauj tevi jupis — še ir, bet tad tik izmanies: stāvi tepat aiz dārza un gaidi uz mani! Tiklīdz kā es nāku atpakaļ, tad esi gatavs, un kad es iesēžos ratos, tad laid ko zirgi māk uz meža pusi, ne uz Aģiru, vaj saproti?"

"Saprotu gan, bet kur tad tālak?"

"Uz robežam!"

"A, tas ir 5 jūdzes — tad vēl vajadzetu kādus 20 — ko domajiet, cien. lielskungs, kad mans zirgs krīt, tad ta taču mana skāde!"

"Pagans — še tev ir 20 rubļu un nu pieturi."

Fūrmanis pietureja pie dārza vārtiem un Ričards izkāpa. Savu ceļa somu un mēteli viņš atstāja ratos, bet ne savu ceļa tašu, kas tam karajās ap kaklu. Uz visām pusem uzmanigi appskatijies, viņš kā zalktis līda uz priekšu, pie sevis ņurdedams:

"Viss liekas būt izdevigi: Vitalvs krātiņā, viņa kučieris pie Kreislera, vagaris ar visiem vīriem, sievam un meitam laukā pie kartupeļu stādišanas — tikai istabas meita mājās un ar to es jau gan tikšu galā."

Muižas otrā pusē būdams viņš būtu ieraudzijis, ka pa otru ceļu ari kāda eķipaža ar trim braucejiem tuvojās un vēl tikai kādas divi verstes tālu. Tie bija Peteris Ozols ar Irmu un Līziņu. Ričards piegāja pie lieveņdurvim, tās bija aizslēgtas. Kukņas durvis turpretim tikai pievērtas. Pa tām iegājis viņš neviena cilveka neredzeja; istabas meita patlaban no Laimas bija aizsūtita pie vagares tam prasit, vaj tas no kunga un kučiera vēl it neka nezina? Rišards gāja ēdamā istabā — ir ta bija tukša. "Viņa būs puķu kambarī un sapņos no savas baltās kamelijas," viņš domaja un uz devās zāli. Tur mazais Pāvuliņš nodarbojās šaudams mērķī.

"Sasoditais kvekšis — visur tas man ceļā," Ričards padikti caur zobiem ņurdeja. Pāvuliņš atskatijās atpakaļ un tad piepeši it kā ievainots iekliedzās: "Melnais onkulis — mamiņ, melnais onkulis!"

Laima bāla kā sniegs un līdz nāvei noskumusi, savā guļamā istabā bija atlaidusēs uz zofaju un domaja par Vitalva likteni. Sava bērna skaņo un baiļu pilno iekliegšanos dzirdejusi, viņa uzlēcās un ar visu savu vājibu steidzās pie durvim, bet Ričardu ieraudzijusi viņa, ne vārda nevaredama sacit, sašļuka un noslīga gar zemi. It kā plēsigs zvērs Ričards tai klupa virsû, saņēma viņu ap vidukli un cēla augšam. Savās nāves izbailēs viņa iekliedzās: "Glābjiet, glābjiet slepkava!"

"Tava kliegšana velta — šoreiz tu esi mana, mīļo balodit!" Ričards velnišķi smiedamies mēdija, un Laimu, kas visus savus spēkus saņemdama un it kā savu dzīvibu aizstāvedama turejās pretim, gribeja dabut savā varā. Bet Laimas spēki sāka nogurt, patlaban viņš jau cereja būt uzvaretajs, kad Pāvuliņš pieskrēja klāt un kliedza:

"Es tevi nošaušu, laid mamiņu vaļam!"

Ričards, bīdamies, ka aiz mazā glābeja kāds liels cilveks, atskatijās atpakaļ, bet tanī pašā acumirklī Pāvuliņš savu stopu bija pielicis pie vaiga un mērķeja — stopa stīga notrīceja un Ričards, savu upuri palaidis vaļam, ar abām rokam saķēra savu vaigu — koka bulta bija trāpijusi viņa aci!

"Tu žurka, es tevi sadragašu!" viņš tad iesaucās un gāzās virsû mazajam šāvejam un to nežēligi sakampis un izsviedis zālē, devās atkal pie Laimas, kas pa tam bija uzcēlusēs un skrēja glābt savu bērnu; jo Pāvuliņš, gar zemi nokritis, skaņi iebrēcās — asins straume teceja pa sadausito pieri, viņa labās kājas celis bija sasists un vareni sāpeja — viņš vairs nevareja celties, viņa izšautais stops bija aizmests tālu projam.

"Mans bērns, mans mīļais bērns mirst!" Laima, asinis ieraudzidama, it kā ārprātā iebļāvās un gribeja tam steigties palīgā, bet Ričards viņu nokampa pie krūtim un rāva atpakaļ guļamā istabā, briesmigā, zvēra kaukšanai līdzigā balsī sacidams:

"Tagad nav vaļas bērnus auklet, tagad mums jasvin kāzas!"

Ztarp Laimu un viņas uzbruceju nu izcēlās cīniņš uz dzīvibu un nāvi. Beidzot Ričardam taču būtu izdevies savu upuri uzvaret un dabut savā varā, bet tanī pašā brīdī atskaneja braucamā pulksteņa skaņas un kāda eķipaša aptureja pie nama durvim — tas bija Ozols ar abām skolniecem.

"Velns un elle!" Ričards iesaucās un nogurušo Laimu palaidis vaļam pieskrēja pie loga.

"Sasoditā Irma!" viņš atkal iesaucās un, savu norauto ceļa tašu un nokritušo cepuri pakampis, bēga projam uz lieveņa durvim, kas dārza pusē bija. Atslēga stāveja durvīs, tās atslēdzis viņš izspruka ārā, gar sienmali līzdams iebēga krūmos un drīz bija pie sava fūrmaņa.

"Vaj laimejās, cienigs lielskungs?" šis smiedamies prasija.

"Velns un pērkoņs, bet nelaimejās — 120 rubļu kā elles rīklē un jabēg ari — sasoditais zalktis, kad tik aci pavisam nebūs izmaitajis, — laid, ko vien var uz robežam!"

"Vai, cienigs lielskungs, vienam zirgam pakava nav — nevar ātri braukt!"

"Sātan — es tev došu vēl 20 rubļu, bet brauc — divi stundās man jabūt pāri par robežam ārzemē, citadi mūs abus velns paraus!"

"Lai iet visi 25!" fūrmanis kaulejās.

"Dabusi 30, bet brauc, tu sātan!"

"Nu, lai tad ari iet!" fūrmanis iesaucās, uzšāva zirgiem un kā vējš aizlaida uz ārzemes robežam.

Griezisimies atpakaļ uz Palejas kungu namu.

Laima no sava mocitaja nagiem vaļā tikusi, ar lielām pūlem uzcēlās sēdus, bet galva viņai gāja riņķu riņķos un neizprotams karstums bija ieradies viņas krūtīs un kāpa allaž augstaki.

Tikko Ričards pa lieveņa durvim bija izbēdzis, Ozols ar abām skolniecem pa kukņas durvim ienāca un tūdaļ devās uz zāli. Te viņi ieraudzija mazo Pāvuliņu asinīs. No pirmā ģīboņa atžirbis, tas bija mēģinajis uzcelties, bet kreisā kāja viņam sāpeja un bija gluži notirpusi. Dzirdedams cilvekus nākam, viņš pacēlās pussēdus un uz roku atspiedies sagaidija nācejus. Viņa piere un vaigs bija caur caurim asiņaini.

"Pāvuliņ, sirdsmīļo Pāvuliņ, kas tev noticis, mīļo Pāvuliņ?!" Irma viņam klāt steigdamās iesaucās un viņas acis bija pilnas asaru.

"Lai Dievs ir žēligs!" Ozols iesaucās, rokas salicis un dziļi aizgrābts.

Līziņa nevareja ne vārda runat.

"Irma, glāb mamiņu no melnā onkuļa!" Pāvuliņš lūgdamies un vājā balsā sacija; tad viņš atkal pakrita un iemiga.

Irma savu mīluliti paņēma un nolika uz zofaju un uzdeva Līziņai, lai ta viņu apkopj. Tad viņa steidzās uz guļamo istabu. Cilveku nākšana un runašana zālē Laimu uztrauceja pie samaņas. Irmu ieraudzijusi viņa iesaucās: "Paldies Dievam!" bet tad nokāra galvu un būtu nokritusi gar zemi, ja Irma viņu ātri nebūtu saķērusi.

"Peteri, nākat ātri!" Irma izbijusēs sauca.

Peteris atsteidzās.

"Cienmāte paģībusi, liksim viņu gultā!" Irma sacija.

Peteris Laimu paņēma ap kamiešiem un vidukli, un viņas noslīgušo galvu pie savas krūts viegli noguldinajis, teica Irmai, lai ta cienmāti ņem pie kājam. Tā viņi Laimu nesa uz gultu, bet piepeši viņa savu galvu pacēlusi šāvās uz augšu, it kā noslāpšanai gribedama izbēgt un tamlīdz sarkana asinsstraume izšāvās iz viņas mutes un ņēma savu ceļu pa daļai uz Peteŗa drēbem, pa daļai uz grīdu.

"Ak Dievs! atkal jau asinis — viņa mirst! Peteri, pēc daktera, ātri pēc daktera!" Irma nāves izbailēs iesaucās.

Laima, gultā ielikta, lēnā balsā lūdza, lai pagalvi pataisa augstaku, ko Irma ari tūdaļ darija. Pa tam istabas meita bija pārnākusi. "Liec, lai kučieris aizjūdz!" Ozols viņai uzsauca, nebūt nemanidams, ka viņa drēbes ar asinim. Istabas meita tās ieraudzijusi iekliedzās: "Vai Dieviņ, kur jums tās asinis gadijās! Ak Dievs — zāles grīda ari ar asinim — vai Dieviņ, mazajam Pāvuliņam ari asinis — vai Dieviņ, vai!"

"Liec kučierim aizjūgt!" Ozols atkal uzsauca.

"Kučieris jau Aģirā!"

"Tad sauc vagari ar zirgiem un puišiem mājās!"

Meita vaimanadama aizskrēja. Vagaris ātri pārnāca un īsā brīdī bija divi zirgi aizjūgti.

"Kas nu brauks?" Ozols jautaja Irmai.

"Jums pašiem jabrauc, mīļo Peter, sakat dakterim, ka cienmāte ļoti slima — ka viņai asinis pa muti tecejušas un ka Pāvuliņam piere sasista. Un tad aizejat tūlit pie Indriķa kunga — jūs jau lasat viņa avizes un zinat, kur viņa redakcija — un teicat, lai viņš gādā, ka kungs ātri brauktu uz mājam — cienmāte nāvigi slima! Bet steidzaties, mīļo Peter, jele steidzaties, netaupat zirgus!" Irma lūdzās.

Peteris, savas drēbes cik necik notīrijis, tūdaļ aizbrauca. Pa tam Irma, kad viņa Laimu bija apkopusi un pie tās istabas meitu par sargu nolikusi, ar Līziņas piepalīdzibu sāka ari apkopt Pāvuliņu, kas vēl arvienu dziļā miegā atradās. Kad viņa piere un vaigs bija nomazgati, tad izrādijās, ka ievainojums nāvigs gan nebija, bet diezgan liels; vēl arvienu teceja asinis. Irma, cita neka tik ātri nevaredama sadabut, saplēsa savu kabatas autu, pataisija no ta pabiezu kušķiti, uzlika to uz ievainojumu un tad apsēja lakatu apkārt, caur ko asinis tūdaļ nostājās. Pāvuliņš bija ļoti bāls, viņa acis dziļi iekritušas; asiņu pulks, kas viņam bija notecejis, nebija vis mazs. — Kad viņu ģērba, tad izrādijās, ka ari kreisās kājas celis sasists un asiņains. Irma to tāpat sasēja un tad savu mazo mīluliti Vitalva rakstamā istabā apguldinaja uz zofaja, domadama, ka divi slimnieki vienā istabā neder un ka Laima, savu slimo bērnu ieraudzidama, vēl vairak kļūs satricinata. Tas bija ļoti pareizi darits. — Līziņu atstājusi pie Pāvuliņa, Irma nu devās atkal pie Laimas un tā brīžam pie šis, brīžam pie maziņā būdama, viņa darija visu, kas tādā briesmigā atgadijumā bija iespējams.

Vēlu vakarā atbrauca dakteris — Palejas kučieris viņu atveda. Ozols bija palicis Aģirā. Vispirms dakteris aplūkoja Laimu, kas tanī brīdī mierigi un cieti bija ie migusi. Irma izstāstija, ko viņa zinaja, īpaši ari, ka slimniecei, to gultā ieceļot, asinis pa muti bija izgāzušās.

"Krūtīs kāds smalks organs maitats, caur dragašanu no ārienes — bailiga lieta — maz ceribas!" ārsts domigi un it kā pie sevis runadams sacija.

"Maz ceribas, daktera kungs?" Irma jautaja, gandrīz ģībonim tuvu būdama.

"Maz ceribas, mans mīļais bērns — Vitalva kundzei vēl tik maz stundiņu novēlets šinī pasaulē dzīvot!" ārsts līdzcietigi atbildeja, Irmas galvu glāsidams.

Irma vairs neka nesacija, bet nokrita uz zofaju un klusām raudaja.

"Savaldaties, neraudat šeitan, mans bērns, slimniece var atmosties un tas viņai var atnest spēju nāvi!" ārsts Irmai paklusām sacija.

Irma uzcēlās un izgāja zālē.

"Vēl jau mazais Pāvuliņš ari slims?" dakteris jautaja.

"Ja — viņš ir rakstamā istabā — viņš ir pierē un celī ievainots!"

"Kas tad še noticis? Vaj Vitalva kga nebūt nav mājās?"

"Ak Dievs, daktera kungs, Vitalvs ir vekseļu arestā —"

"Vekseļu arestā? Vitalva kģas, šis bagatais vīrs?"

"Ričards, čuguna fabriķa īpašnieks, viņu piekrāpis ar 10,000 rubļu — vēlak viņš vēl iekritis citu Maleniešu tautas vadoņu valgos un tie viņu nu apcietinajuši."

"Ah — to vīru valgos! Es jau tūlit domaju, ka Žīdu vuchereri tik nežēligi nav. Bet kas tad te šodien noticis?"

"Es pati nezinu — mana māsa nebūt vēl nav runajusi, bet mazais Pāvuliņš, pie zemes pakritis — tā mēs viņu atradām — man lūdza, lai es viņa mamiņu glābjot no "melnā onkuļa," t. i. no Ričarda — tad viņš aizmiga un tā gul līdz šim laikam: jo viņam liels pulks asiņu notecejis."

"Svētais Dievs! Vīrs caur viltibu apcietinats un sieva un bērns laupitaja varā! Nē, nē — tie vīri pelna jo lielaku ievēribu, nekā ta viņiem līdz šim dāvata! Bet iesim pie maziņā," dakteris Irmu aicinaja.

Pāvuliņš vēl bija iemidzis.

"Mans mīluliti, nabaga bērniņ, ir tu esi viņu upuris, ir tev jacieš par viņu noziegumiem!" ārsts maziņo aplūkojis nopūtās. "Dievs, Dievs — vaj tādi grēki var palikt bez soda — vaj šiem tumšajiem goda vīs riem vēl arvienu nekļūs norauta viņu liekā tiklibas maska!" viņš runaja tālak un tad dziļās domās nogrimis apsēdās uz krēsla. Pēc kāda brīža viņš paņēma Pāvuliņa bālo rociņu.

"Ievainojuma drudzis jau klāt — lūkosim, kā stāv ar pašu ievainojumu. Bet vaj jums linu drēbes pluči pie rokas?"

"Nē, bet tos ātri var apgādat," Irma atbildeja un. gāja tūdaļ pie darba.

Dakteris atrada, ka Irma abus ievainojumus teicami sasējusi un ka tie nāvigi nav.

"Vaj Pāvuliņam uz pieri tik nepaliks liela rēta?" Irma jautaja.

"Nē, vaina nav dziļa un sadzīs gandrīz bez rētas." dakteris atbildeja.

Kad Pāvuliņš bija apkopts, tad Irma lūdza, lai dakteris paliek pa nakti Palejā.

"Zinams, mans mīļais bērns, ka es palikšu," viņš laipni atbildeja un Irma palika jo mierigaka.

— — — — — — — —

Lūkosim nu ari, kas pa tam Aģirā notiek.

Ceļā Ozols no puiša, kas viņu veda, dabuja zinat, ka Palejas kučieris laikam Kreislera gastūža sētā gaida, jo kungs tur mēdzot mājot. Vispirms viņš aizbrauca pie daktera, ko par laimi mājās atrada, un tad laida uz Kreislera gastūzi un lika kučierim tūdaļ iejūgt un dakteri vest uz Paleju. Tad viņš steidzās pie Indriķa un tam visu izstāstija, ko viņš zinaja. Tiklīdz ka Ozols piemineja, ka Pāvuliņš runajis no "melnā onkuļa" un lūdzis, lai no ta glābj mamiņu, Indriķis tūdaļ noprata, ka Ričards, izlietodams Vitalva apcietinašanu, pie Laimas gribejis pastrādat varas darbus un cīniņā to un mazo Pāvuliņu sadauzijis. Tāpat viņš, kā jau mācits cilveks, noprata, ka asins straume, kas Laimai pa muti izgāzusēs, nozīmē kāda vāriga organisma ievainošanu un nenovēršamu nāvi. Bet ko darit? Ka Andrejs un Šleichmanis Vitalvu ne uz kādu vīzi vaļam nelaidis, to viņš it labi paredzeja.

"Jarunā ar pašu kungu," Ozols sacija.

"Ko tas palīdzēs, ko viņš var darit? Viņš taču "apcietinats! Pēc manām domam viņam visu briesmigo notikumu ātraki nebūt nevar darit zinamu, līdz kamēr viņš uz brīvām kājam, citadi viņš arestā vaj ārprātigs paliks. Tas vienigais, ko varam darit, būtu tas, ka abi aizeimam pie advokata Krummachera, tam vajaga zinat, kas tādā atgadijumā darams," Indriķis beidzot izšķīra un tā tas ari notika.

Krummachers atbildeja:

"Vekseļu likumi ir visai nežēligi un ari tādā atgadijumā paradnieku no apcietinašanas neatsvabina, ja viņa pretinieks to neļauj; un ka Andreja kgm cilvecigas jūtas pavisam svešas un viņš tadēļ Vitalva kgu no aresta ārā nelaidis, tas pats par sevi protams. Taču pati tiesa zinamos gadijumos ari pret paradu prasitaja gribu paradnieku var izlaist un man šķiet, ka tas ari te varetu notikt; bet tad vajadzetu zīmes no daktera, ka Vitalva kundze un bērns tiešām nāvigi slimi. Ar šo zīmi es pats rītu ietu priekš tiesas un Vitalva vietā lūgtu, lai viņu izlaiž. Šodien tiesa vairs nav kopā un tadēļ nekas vairs nav izdarams."

"Bet dakteri bez tiesas uzaicinajuma tādas zīmes labprāt nemēdz rakstit," Indriķis piezīmeja.

"Nu, tādā atgadijumā taču. Bet ja jūs vēlaties, tad es no savas puses viņam pāris rindiņu rakstišu — mēs ar Palejas dakteri esam labi draugi," advokats atbildeja un izrakstija īsu vēstuli, ko Ozols paņēma.

"Na, laižat nu uz Paleju, ko vien zirgi māk!" Indriķis to mudinaja.

Otrā rītā agri Ozols bija atpakaļ Aģirā un rādija Indriķim daktera amata apliecibu. Ta skaneja tā:

"Apakšā parakstijies kroņa ārsts apliecina sava amata pēc, ka Laima Vitalvs, dzimusi Müller, Palejas muižas dzimtskunga laulata sieva, 23 gadus veca, nāvigi saslimusi. Pēc manas pārliecinašanās viņas krūtīs caur dragašanu no ārienes kāds vārigs organs maitats, caur ko asins izgāšanās notikusi un ceriba uz izveseļošanos, kā šķiet, ir zaudeta. — Tāpat es apliecinu, ka viņas un Vitalva kunga bērns Pāvuls, 4 gadus vecs, pierē un vienā celī gŗūti, jebšu ne nāvigi ievainots caur smagu kritienu, kas, kā man šķiet, caur stipru grūdienu jeb sviešanu uz zemi noticis. Abi slimnieki šinī brīdī bez samaņas. Palejā, ............. J. Kūlbergs, medicinas dakteris un kroņa ārsts Marijas slimnicā Aģirā."

Ar šo zīmi Indriķis un Ozols gāja pie advokata Krummachera. "Labi," šis sacija, attestu izlasijis, "es ceru Vitalva kgu atsvabinat, bet jums abiem janāk līdza uz maģistratu." Tā notika. Advokats iegāja pie tiesas un, savu vajadzibu izstāstijis, lūdza, lai viņu pielaiž vispirms, ārpus nosacitās prāvu kārtas, jo lieta steidzama. Tiesas priekšsēdetajs viņa lūgumu paklausija un skandinaja sulainim.

"Advokats Šleichmanis lai ienāk!"

"Vēl viņš nav atnācis!"

"Tad steidzaties pie viņa un sakiet manā vārdā, lai viņš tūlit atnāk, bet uz pēdam!"

Pēc kāda brīža atnāca Šleichmanis un tūlit ari gāja iekšā advokats Krummachers, Ozolu un Indriķi līdza ņemdams.

Tiesa Krummacheru pielaida runat.

Krummachers: "Iesniedzu kroņa ārsta daktera Kūlberga attestu un atsaucos vēl uz klātesošā muižas rentnieka Ozola kga liecibu, gribedams ar visu to pierādit, ka Palejas dzimtskunga Vitalva kunga laulatā draudzene Laima nāvigi slima, un viņas un Vitalva kga dēliņš Pāvuls gŗūti slims, un lūdzu kristigas mīlestibas vārdā un no Dieva puses, lai Vitalva kgs, kas vekseļu parada dēļ apcietinats, kļūtu atlaists uz mājam, savai sievai aizdarit acis, savam bērnam stāvet klāt!"

Prezidents: "Vitalva kgs apcietinats uz Andreja kunga sūdzibu, kuŗa vietnieks ir advokats Šleichmanis. Kas Šleichmaņa kungam atbildams uz šo pienesumu?"

Šleichmanis: "Man iemesls, ka advokatam Krummachera kungam nav leģitimacijas, vekseļu paradnieka Vitalva vārdā tiesas priekšā nākt."

Kr.: "Taisniba: man nav Vitalva kga kārtigi izrakstitas un apstiprinatas pilnvaras, bet es runaju kristigas mīlestibas jeb humanitates vārdā, no kuŗas nevienam kristigam cilvekam īpašas pilnvaras nevajaga. Bez tam es apņemos, Vitalva kga pilnvaru vēlak pienest un, ja vajadzigs, piesolu galvošanu, lūgdams, lai liecinieku Ozolu noklaušina un spriež, kā jau pienests."

Pr.: "Tiesa nolēmusi, ka advokats Krummachers tiek atzīts par Vitalva kga pilnvari, ar to uzdevumu, vēlak, ja tiks paģērets, īpašu pilnvaru iesniegt. Par šo nolēmumu apelieret nevar — tas ir spēkā un Andreja kga pilnvaris caur to tiek piespiests, lietā tūdaļ ielaisties un atbildet, jeb nogaidit, kā tiesa bez viņa pretrunas spriedīs."

Šl.: "Aizturu sev tiesibu, pret šo nolēmumu iesniegt nullitates sūdzibu, ielaižos lietā un atbildu, ka mana pilnvara deveja intereses ne uz kādu vīzi nepielaiž, ka Vitalvs kļūtu vaļā."

Pr.: "Vaj ari pret galvošanu nē?"

Šl.: "Ja gan, bet tad paģēru 10,000 rubļu kavcijas un bez tam uz Vitalva paša rēķinumu divi policejas vaktniekus viņam par sargiem, ka neneizbēg, un tādā vīzē vekseļu paradnieku atlaižu uz 3 dienam."

Pr.: "Kas advokatam Krummachera kungam uz tam atbildams?"

Kr.: "Vitalva kga muiža ir priekš 15 gadiem vērteta uz 28,000 rubļu, tagad viņa vērta, ja maz, divi reiz tik daudz un viss viņa parads ir 29,000 rubļu. Tadēļ man šķiet, ka 10,000 rubļu kavcijai paģēret ir nepamatigi. Es piesolu 1000 rubļu, starpibu starp vērtešanas cenu un paradu. Policejas vakti viņam līdza dot, pēc tam kad tik liela drošiba dota, man šķiet, nav vajadzigs. Ta tikai slimniekus izbiedetu un viņiem tādā vīzē var būt nāviga!"

Šl.: "Palieku pie sava paģērejuma."

Pr.: "Vaj prāvniekiem vēl kas šinī lietā sakams?"

Šl.: "Nē — lūdzu spriedumu."

Kr.: "Nē — lūdzu spriedumu."

Prezidents (ar citiem tiesnešiem tikai acumirkli klusām aprunajies): "Klausaities spriedumu!"

"Uz Ķeizara Majestates pavēli un t. t. un t. t. un t. t. tiek nospriests: Pēc tam, kad 1000 rubļu šeit iemaksati par drošibu, Jānis Vitalvs, Palejas muižas dzimtskungs, uz astoņām dienam brīvs, bez policejas vaktes. Šis spriedums tūdaļ spēkā. Taisnibas vārdā."

Šl.: "Es protestiereju!"

Pr.: "Advokatam Šleichmaņa kungam tiek piezīmets, ka tādi vārdi tiesā aizliegti. Viņš var pret šo spriedumu sūdzet. Tālakas runas šinī lietā aizliegtas! — Krummachera kgs, vaj jūs tos 1000 rubļu gribiet iemaksat?"

Kr.: "Lūdzu cienigai tiesai, man tos uzticet līdz rītam, bet Vitalva kgu tūdaļ atsvabinat!"

Pr.: "Pieņemts!"

Peteris Ozols (neuzaicinats, ari neizlūdzies brīvibu runat, bet veselu paku naudas papiru no krūts kabatas izvilkdams un uz Krummacheru pagriezdamies): "Ko nu, cienigs advokata lielskungs, — ko nu tur vēl līdz rītam! Še ir nauda, un ja viņi grib, tad vēl 2000, bet manam kungam vajaga būt brīvam! Es esmu 4 gadi viņa kučieris bijis un vēl nekad savu kungu niesmu atstājis kļūdā un tagad ari nē, par to es esmu Peteris Ozols!"

Sacija un deva Krummacheram visu savu naudu. Krummacheram acis palika slapjas; viņš Ozolam sniedza roku un 2000 rubļu atdeva atpakaļ, ne vārda nevaredams sacit. Tiesas locekļi bija pārsteigti. "Ein braver Mann! (krietns vīrs)," prezidents sacija, uz saviem amata biedriem pagriezies. "Ja, ein zēr braver Mann," šie atbildeja.

No maģistrata Indriķis un Ozols bez kavešanās devās uz paradnieku arestu pie Vitalva. Pamazitiņam viņi tam izsacija, ka viņa sieva slima un t. t. "Es jau domaju, ka viņa to nepacietis," viņš atbildeja. No aresta lokala izgājis, viņš jautaja, kā ar zirgiem.

"Mums jabrauc ar tiem pašiem, ar kuŗiem šorīt atbraucu," Peteris atbildeja.

"Ar tiem? Ne mūžam! Prom uz pasta staciju — ar pasta zirgiem! Un tu, Indriķi, brauc tu līdza!" Vitalvs iesaucās.

Pēc kādam minutem visi trīs bija ceļā uz Paleju.

Pulkstens bija 4 pēc pusdienas.

"Vaj Jānis vēl nav mājās? Man ar viņu tik svarigas darišanas Laima pamodusēs vājā balsā vaicaja.

"Esat mieriga, mana mīļā, kuŗā katrā brīdī viņš var pārbraukt nesakarsejaties, jums jabūt visai skonigai," dakteris Kūlbergs viņu mierinaja.

"Ak Dievs, ak Dievs — man jau ilgi vairs nav ko dzīvot, bet savu sirdsmīļo, uzticigo vīru es taču vēl gribetu redzet, viņam daudz, daudz ko stāstit un tad aizbraukt Dieva mierā!"

"Kadēļ tādas domas? Vēl jūs ilgi variet dzīvot," ārsts mierinadams atbildeja, uz viņas bālo pieri savu roku uzlikdams,

"Klau, klau! Pulksteņa skaņa — tas ir Jānis!" Laima iesaucās un gribeja celties. Ārsts viņu apmierinaja. Irma dakteri izaicinaja zālē un palika pie Laimas.

"Vaj ceribas, daktera kgs?" Vitalvs ātri jautaja.

"Apmierinajaties — Dieva spēks ir neizdibinajams!" dakteris nopūzdamies atbildeja.

"Nu es zinu — drīz es būšu atraitnis — mans bērns bez mātes!" Vitalvs dobji sacija un nokrita uz krēslu.

"Dieva ziņā viss!" ārsts viņu mierinaja.

"Daktera kgs! Es esmu vīrs — es varu panest. — Cik ilgi manai sievai vēl vaļas dzīvot?" Vitalvs piepeši jautaja.

"Jūs gribiet taisnibu dzirdet — labi, es to nevaru liegt! Tikaī kādas stundas es jūsu sievai vēl dodu vaļas — jūs esiet pārbraukuši īstā laikā!"

"Vaj es varu pie viņas ieiet?" Vitalvs vēl dobjaki jautaja.

"Ja!"

Vitalvs iegāja guļamā istabā. Laima, tikko viņu pamanijusi, gribeja celties sēdus, bet Irma to neatļāva. Vitalvs steidzās viņai klāt un skūpstija viņas auksto, bālo pieri un rokas.

"Tas ir labi, ka tu nāci — es tevi tā gaidiju un tā gaidiju! Redzi, Jāni, mums drīz jašķiŗas — to es jūtu, to es zinu. Bet iekam es šķiŗos no tevis un no visiem saviem mīļiem, man tev daudz vēl jastāsta, ak, tik daudz!"

"Sirdsmīļā Laimiņa — nesakarsejies, tas tev var skādet," Vitalvs lūdzās.

"Ak, mīļo Jāni, tas tagad viss vienalga, es sajūtu un zinu, ka man drīz, drīz jašķiŗas! Bet kur Indriķis, lai tas ari ienāk — viņš taču tas labakais no viņiem visiem — bet tu, mīļo Jāni, esi tas visulabakais!"

"Kā tu, Laimiņ, zini, ka Indriķis te?"

"Es dzirdeju viņa balsu!"

Indriķis ienāca un godbijigi skūpstija Laimas bālo roku.

"Tas ir labi, mīļo Indriķi, ka jūs ari te. Es nevaretu mierigi mirt, nezinadama, ka jūs ari manā sirdī skaidri esat skatijušies un mani bargi netiesajat!"

"Apmierinajaties, mīļā Vitalva kdze!" Indriķis sacija.

"Tas viss viena alga — man jau jamirst un ātri jasaka, kas man sakams. Jūs būsit Mildai par tulku — tās te nav klāt. Irmiņ, mīļā māsiņ, kur tu esi?"

Irma pienāca raudadama.

"Tā, nu jūs te esiet visi trīs un es varu uzsākt un beigt savu priecigi bēdigo stāstu. Es runašu Dieva patiesibu — drīz es būšu viņa priekšā. Redzi, Jāni, es tevi no visas sirds esmu mīlejusi no pirmā iesākuma līdz galam un biju laimiga, ļoti laimiga. Bet ši mana svētā, šķīstā mīlestiba kļuva trauceta caur — — caur — Ričardu. Iesākumā es viņu nevareju ieredzet — es viņu tureju par liekuli. Bet kad viņa sieva bija mirusi un viņš izrādijās tik nelaimigs, tā atstāts, tad sirds man viņa iežēlojās, īpaši kad Indriķis viņu tik asi piezoboja un viņš, it kā palīgu mekledams, man pieglaudās. Ja es cilvekus un viņu viltibu būtu labaki pazinusi, tad es Indriķim būtu devusi taisnibu un Ričardu atzinusi par krāpnieku. Bet cik tad es ar svešiem cilvekiem satikos! Kā savus pazīstamos, tā es ari svešniekus tureju par tādiem, kā viņi izrādas; un kā mana sirds katru reizi piekrita tiem, kas apspiesti jeb kam notiek netaisniba, tā viņa ari svērās uz Ričarda pusi un pret Indriķi, ja, pat pret tevi, mīļo Jāni! — Lūdzu, netraucē mani, sirdsmīļakais! — — Es nezinu, kur es esmu lasijusi, ka no līdzcietibas līdz mīlestibai esot tikai solis — man tā gāja: sirds man vareni iežēlojās nelaimigā Ričarda un nezinot, negribot es pret viņu jutu dedzigaki, nekā draudziba un līdzcietiba jūt. Man japieņem, ka viņš to tūdaļ nomanijis un manu sirdi pazinis labaki nekā es pati; jo pirmo brīdi, kur mēs bijām divi vien, viņš izlietaja man stāstot, cik nelaimigs viņš esot, kā viņš patiesibas dēļ tiekot vajats un cik pateicigs viņš man esot, ka es viņa nelaimi atzīstu un cieniju viņa dārgakās jūtas un t. t. Tad viņš man liekuļoja mīlestibu, "kā ta starp Dieva izredzetiem pastāvot" un es biju tik vāja, to ticet un viņam atļaut manu roku turet un skūpstit! Ja, es viņa labad savu mīļo bērnu bargi atraidiju, ka tas raudaja rūgtas asaras! Nabaga bērniņ — tu biji mana goda glābejs, aizstāveji savu mamiņu, savas nevainigās asinis izliedams!"

Laima raudaja.

"Neraudi, sirdsmīļā Laimiņ, neraudi," Vitalvs lūdzās. "Dievs vēl visu var griezt par labu!"

"Ja, Dievs mani ir sargajis no negoda; viņa rokās es nododu savu dvēseli!" Laima atbildeja un stāstija tālak:

"Iesākumā Ričarda glaimošana un viltigā mīlestibas zvērestiba man darija slepenu prieku, vēlak es atzinu, ka šis prieks ir noziedziga mīlestiba! Es nevaru aprakstit savus sirds cīniņus, kas tagad mani pārņēma. Tie bija briesmigi! Laulatas sievas un mātes svētais pienākums no vienas puses un viņa noziedzigā mīlestiba no otras puses cīnijās pastāvigi manās krūtīs un ne viens, ne otrs pilnigi neuzvareja un tā es nīkdama nīku, pati vairs nezinadama, nejēgdama, kas man ir, kas nav. Tad es it nopietni salīdzinaju savu Jāni ar Ričardu. Šis bija dedzigs, izmanigs, varens savos uzņēmumos un pie tam diezgan smuks — — mans Jānis turpretim bija lēns, apdomigs, taisns savos darbos un viņa mīļais tēls neizdzēšami bija iegriezts manā sirdī — — atkal svars svērās drīz uz vienu pusi, drīs uz otru un es allaž jo vairak izsamisos un padariju visas tās bezprātibas, kas tevi, mīļo Jāni, un citus tik daudz mocijušas. Milda manu sirdi pazina un laikam ari manus cīniņus; bet es viņas uzticigo saukšanu uz īstā ceļa atraidiju — tureju viņu par radijumu ar gaišu prātu, bez sirds! — Pa tam Ričards allaž jo gaišaki ijrādija, ka viņš dzenas pēc grēciga, noziedziga mērķa — — pēc mana sievas goda, un komēr man nebija diezgan spēka, viņu tik bargi atraidit, kā pieklājās. Es nepadevos viņa vilinašanai, bet es viņu ari nenotiesaju!"

Laima īsumā atstāstija par mums jau pazīstamo notikumu ar kameliju un t. t., un tad piekususi apklusa. Pa kādu brītiņu viņa stāstija tālak:

"Pēc ši notikuma es sāku atmosties un — atgriezties, bet tas jau bija par vēlu — liktens ir citadi nolēmis. — Pamazam es sāku atzīt, ka Ričards ir pašigs un bezdievigs cilveks un slaveju Dievu, ka es viņa tīklos dziļaki nebiju sapinusēs. Tad Indriķis Ričardam pilnigi norāva lieko masku un nu tik es pilnigi atzinu, kāda bezdibeņa malā es esmu stāvejusi. Bet tamlīdz zinama sirds man izsacija briesmigus pārmetumus, ka es pa daļai zinadama, pa daļai nezinadama, Vitalvu biju dzinus, viņam tik lielu naudas sumu aizdot, kas taču atpakaļ nekad vairs nenāks. Viss tas mani tā satricinaja, ka es paliku slima. Izveseļojusēs es cereju, ka visām rūpem reiz būs gals — te Jānis pagājušā svētdienā tik piepeši saslima un tik ātri aizbrauca — — es neparedzeju neka laba, bet es bijos, viņam jautat pēc īstenā cēloņa — — sirdsapziņa man jau sacija, ka es un tikai es pie visa esmu vainiga — un kad mēs šķīramies, tad neizsakamas bailes mani sagrāba — — man tā bija ap sirdi, it kā viss nu beigts — — es Jāni gribeju noturet, bet viņš tomēr brauca — — viņam jau bija jabrauc un es tikai pusdzīva paliku mājās." —

Viņa bija atkal piekususi, bet atdusejusēs stāstija tālak:

"Tas gŗūtakais brīdis tagad nāk. Ar neizsakamu ilgošanos un no bailem mocita es vakar gaidiju uz tevi, mīļo Jāni, un biju atlaidusēs te uz zofaju. Istabas meitu es biju aizsūtijusi uz lauku, pie vagares apvaicaties, vaj tas no tevim vēl neka nav dzirdejis. Pāvuliņš zālē šaudija ar savu stopu. Piepeši viņš iekliedzās: "Melnais onkulis, mamiņ, melnais onkulis!" Zinadama, ka Pāvuliņš Ričardu tā sauc, un neka laba neparedzedama, jo ko šis krāpnieks un laupitajs tagad vēl te gan vareja meklet, es devos uz zāli, bet durvīs satiku Ričardu, kas zvērošām acim un it kā kādu gribedams aprīt, man uzbruka. Te Pāvuliņš viņam dusmigā balsā uzsauca:

"Es tevi nošaušu, laid mamiņu vaļam!" un drīz pēc tam Pāvuliņa stopa bults šāvās uz Ričardu un ievainoja viņu acī. Viņš mani nu palaida vaļam un kā aizkaitinats zvērs gāzās maziņajam virsûā. Kas nu ar Pāvuliņu notika, es skaidri nezinu, bet es redzeju, ka Ričards viņu nežēligi sakampa. Tad es dzirdeju smagu kritienu un ka maziņais it kā nāvigi ievainots iekliedzās. Uz zāli dodamāēās es ieraudziju, ka viņš uz acim guleja un vairs nekustejās, un ka asinis grīdu notraipijušas. Es ticeju, ka mans bērns nosists un steidzos viņam klāt, bet Ričards mani ar varu sakampa un vilka atpakaļ guļamā istabā. Es cīnijos uz dzīvibu un nāvi. Piepeši es krūtīs sajutu briesmigas sāpes, it kā kad man tanīs kas trūktu vaj sprāgtu — es vairs nevareju ne bļaut, ne kusteties un ap acim man metās zili un zaļi uguņi

— — es izdzirdu tālu, tālu pulksteņu skaņas — Ričards mani palaida vaļam, pieskrēja pie loga un tad lādedams aizbēga — — Kas vēlak noticis, to Irma zin labaki. — — Vai, kā man paliek slikti — taisat to pagalvi vēl augstaku!"

Tas notika un Laima sacija:

"Nu tu visu zini, mīļo Jāni! Es esmu grēkojusi, tālu nomaldijusēs no īstenā ceļa, bet es ari esmu daudz cietusi un savu nomaldišanos nu aizmaksašu ar savu dzīvibu, jo mana stundiņa ir klāt! — — — — Bet es zvēru un apliecinu Dieva priekšā, ka mans sievas gods ir neaizkārts! — — — Vaj tu man vari piedot, sirds mīļo Jāni?" viņa pēc brītiņa lūgdamās jautaja.

"Tu vēl vari jautat!" Vitalvs atbildeja, savas asaras nevaredams valdit un savu vaigu nolikdams pie Laimas krūts.

"Es tev pateicos par to un par visu labu, ko tu man šinī pasaulē tik lielā mērā esi darijis," Laima sava vīra galvu apkampdama sacija. "Un jums, mīļo Indriķi, es ari no sirds pateicos — jūs mani esat glābuši no negoda un pazušanas!"

Indriķis neka nespēja atbildet — viņa acis bija pilnas asaru. Irma šņuksteja.

"Irmiņ! Atnes man mazo Pāvuliņu — es viņu vēl reiz gribu redzet un svētit," Laima vājā balsī lūdzās.

Ar daktera atļaušanu tas notika. Maziņais visu nakti bija murgojis no "melnā onkuļa" un ka tas mamiņu grib nosist, bet viņš to esot nošāvis un t. t. Tagad viņš bija dziļā miegā — viņa vaidziņi dega vienās liesmās — viņa piere bija apsieta ar baltu lakatu.

Kamēr Pāvuliņu atnesa, dakteris iegāja pie Laimas un to aplūkojis un viņas bālo pieri glāsidams, viņu mēģinaja mierinat.

"Saki maniem un taviem vecakiem daudz labu dienu, mīļo Jāni, un jūs, mīļo Indriķi, Mildiņai, un lūdziet abi manā vārdā, lai viņi visi man piedod," Laima tad runaja.

Vitalvs nometās ceļos pie viņas gultas un skūpstija viņas muti un rokas.

Irma, ar Līziņas palīgu, ienesa mazo Pāvuliņu, kas vēl arvienu cieti bija iemidzis.

"Manu mīļo bērniņ!" Laima sacija un stiepa savas rokas pēc viņa. "Piedod ir tu man, mīļo Pāvuliņ — piedod savai mātei, kuŗa drīz būs Dieva priekšā!"

Viņa skūpstija maziņā mutiti, glāsija viņa sprogaiņos matiņus un spieda viņu pie savas krūts. Tad abas rokas uz viņa apsieto galviņu uzlikusi, Laima savu bērnu svētija sacidama:

"Tu esi glābis manu godu un tev par savu māti nav janosarkst, mīļo, mazo varoniti! Es tevi svētiju par to un lai Dievs tas Kungs ir ar tevi līdz galam! Audzi liels un cīnies to labo cīnišanos — cīnies, ka viss ļaunums tavā tautā iznīktu — cīnies, ka Dieva valstiba tuvotos zemes virsû! Ar Dievu, mans mīļais, mīļais bērns — tavas mātes svētiba tevi pavadis viņas aizlūgšana pie Dieva troņa tevi sargās. Ar Dievu, sirdsmīļo Pāvuliņ!" Vēl reiz viņa savu bērnu apkampa un noskūpstija, tad Irma viņu paņēma savās rokās.

"Irmiņ, cik saldi viņš dus tavās rokās — esi viņam māsa un māte!" Laima sacija.

Irma šņuksteja, visi raudaja, pat daktera acis nepalika sausas. Tanī brīdī mākoņas pašķīrās un palaunaga zeltainie saules stari apspīdeja Pāvuliņa galvu.

"Re, kā viņa galva apskaidrota — tā viņš spīdēs savai tautai!"

Tie bija Laimas beidzamie vārdi, jo piepeši viņa ķēra pie savas krūts un iekungstejās — dakteris piesteidzās klāt — slimniecei iz mutes gāzās asins straume — vēl reiz viņa pastaipijās — — — — tad Laima bija Dieva priekšā. —

Vitalvs nometās ceļos un aizspieda savas mīļotās sievas acis.

— — — — — — — —

Iz mākoņiem, klau! skan jo sēri, It kā iz citas pasaules. Viss, ko es cietis, līdz šim skaņam, Nu plūst iz manas dvēseles.

Es laimi meklej's velti tālu Nu sirdī reiz šo atradis Un Dieva miera svētais spožums Tur žēligi atspīdejis.

Lai mana sirds vēl saldos sapņos, Kā mēness viļņos līgojas: Tad dvēs'le maigi svētā mierā Pie Dieva augšup aizdodas.

Iz mākoņiem, klau! skan jo sēri, It kā iz citas pasaules. Viss, ko es cietis, līdz šim skaņam, Nu plūst iz manas dvēseles.

XII

Laimas mirstigās miesas bija aizvestas uz mūžigo dusas vietu. Tās sirdssāpes un vaimanas, kas viņu paŗ vadija, mēs neuzņemamies aprakstit. Tikai mazais Pāvuliņš no visa ta neka nezinaja, neka nemanija — vēl arvienu viņš bija karsonī un murgoja. Te viņš savai mamiņai sauca, lai ta bēg no "melnā onkuļa", te viņš šo šāva un priecajās, ka mamiņa glābta no nāves briesmam; te viņš atkal pats no "melnā onkuļa" bēga un savu papiņu sauca palīgā. Kas viņa mātes līķi nesa ārā, tad viņš miegā smaididams priecajās, cik smuki ta apģērbusēs un cik jaukas puķes viņos matos iepītas.

Aģirā Laimas spējā nāve sacēla pa daļai jokus, pa daļai prieku. "Viņa nomirusi, nevaredama divi vīrus panest," attīstibas biedribas priekšnieks smējās, un "Tas ir labi, ka ta pagalam, nu to putniņu varesim atkal krātiņā ielikt," Andrejs un Berglina kgi priecajās; un ari ļoti drīz viņi gāja pie darba, šo savu nodomu izpildit, jo tikko Vitalva 8 brīvdienas bija pagalam, advokats Šleichmanis, no Andreja skubinats, lūdza pie tiesas, lai ta Vitalvu atkal liek saņemt.

"Vaj tad jūsu pilnvaras devejam nebūt nav cilveka sirds!" prezidents pārsteigts jautaja. "Nupat tikko viņš savu jauno sievu paglabajis — viņa bērns vēl slims un jau jūs viņu atkal gribat ielikt arestā, lai viņš tur cieš simtkārtigas sirdssāpes un dvēseles mokas!"

Šleichmanis raustija plecus un atbildeja: "Mans pienākums ir, sava pilnvaras deveja prātu izpildit un tadēļ es palieku pie sava izsacitā lūguma."

Neka darit — tiesa nolēma, ka Vitalvs jasaņem un atkal javed paradnieku arestā un rekviziciju, lai apriņķa policeja to bez kavešanās, izpilda iedeva Šleichmanim, tas atkal Andrejam un šis pats aizbrauca uz apriņķa policeju.

Pēc savas nelaimigās sievas bērem Vitalvs, kā lēti protams, visas savas rūpes un ceribas savienoja ap Pāvuliņu, kas līdz šim vēl arvienu guleja karsonī. Viņa ievainojumi taču bija gŗūtaki, nekā dakteris no iesākuma domaja, un slimiba palika vēl jo niknaka, kad viņa kopeja, kāda veca sieviņa, savā neapdomibā maziņo, viņam dzirdot, bija nožēlojusi, ka tam nu vairs nav mamiņas, ta aizvesta uz kapiem un t. t. Gan mazais slimnieks to dzirdot vēl nebija pie pilnas samaņas, bet tik daudz viņš taču bija nopratis, ka ar viņa mamiņu kaut kas briesmigs noticis. No ta brīža drudzis palika stipraks un Pāvuliņš murgoja vēl jo vairak.

Beidzot viņa veselā un spēcigā daba taču pārvareja karsoņa spēku; drudzis nostājās un mazais slimnieks pakrita dziļā miegā; dakteris izsacija, ka lielakās briesmas pārgājušas un priecajās, ka Pāvuliņa smadzenes nebija satricinatas, jo tas, no miega atmodies, runaja pilnigi prātigi.

"Papiņ, kad tu būtu redzejis, kā es vakar tam melnajam onkulim iešāvu pa pašu degunu — viņš gribeja mamiņu nosist," Pāvuliņš sacija, kad Vitalvs viņu sirsnigi skūpstija. Tad viņš piepeši jautaja: "Bet kur tad mamiņa?"

"Viņa slima."

"Slima? Vaj tad melnais onkulis viņu sasitis?"

"Ja; bet viņa jau paliks atkal vesela."

"Aiznes mani pie mamiņas, papiņ!"

"Nē, manu mīļo Pāvuliņ, daktera onkulis teica, lai tu necelies augšam — tev jau vēl sāp kājiņa un piere!"

"Vaj tas daktera onkulis teica, kas man no Aģiras atveda to smuko namiņu?"

"Ja, bet rau, viņš jau atkal atbrauc!"

"Un ko viņš man atvedīs?"

"Nezinu — redzesim."

Kūlberga kgs ienāca un ar savu mazo draugu sirsnigi apsveicinajās.

"Nu, tas ir brangi, manu mazo varoniti, ka tu tik mundrs — še tev atvedu smuku muziķi," viņš Pāvuliņam mazu spēles dozi pasniegdams teica: "Klau, cik smuki tas skan!" dakteris instrumentu uzvilcis sacija.

Pāvuliņš priecajās bez gala par smuko muziķi.

Kučieris, kas dakteri atveda, bija ari grāmatu tašu no Aģiras pārvedis. Tanī Vitalvs atrada attīstibas biedribas priekšniecibas rakstu, ka viņš "dēļ pretošanās, lamašanās un nepaklausibas no biedribas izslēgts."

"Na, vaj zinat, Vitalva kgs, tas jums tikai var godu darit, ka Maleniešu "tautas vadoņi" sevi nejūtas drošus un cienigus, ar jums kopā sēdet," dakteris sacija, piemineto rakstu izlasijis.

Tanī brīdī policejas komisars ar divi vaktmeistariem iebrauca Palejā. Komisars vaicaja pēc Vitalva un tas izgāja otrā istabā.

"Uz Aģiras maģistrata rekviziciju un uz apriņķa policejas pavēli es jūs arestiereju!" komisars sacija un Vitalvam rādija policejas pavēli. Vitalvs sarāvās. Aiz saviem sirdēstiem viņš pavisam bija aizmirsis, ka viņam vekseļu arests vēl priekšā. "Mans bērus vēl gŗūti slims!" viņš it kā lūgdamies sacija.

"Diemžēl tas nav iemesls, man tikušo pavēli atstāt neizpilditu," komisars vienaldzigi atbildeja.

"Es runašu ar dakteŗa kungu — patlaban viņš ir pie mana bērna."

"Ir tas man ir viena alga — 15 minutes es jums dodu laika," komisars pavēledams un uz pulkstenu skatidamies atbildeja.

Vitalvs iegāja pie dakteŗa un tam klusu izstāstija, kas noticis.

"Ne uz kādu vīzi — ta būtu jūsu bērna nāve! Ne uz kādu vīzi es to nepielaidišu " Kūlbergs iesaucās un izgāja pie komisara.

"Ko tas svešais onkulis grib, kas tur ārā runā?" Pāvuliņš savam noskumušam tēvam jautaja.

"Neka — viņš jau atkal aizbrauks," Vitalvs atbildeja.

Pa tam dakteris sarunajās ar komisaru.

"Ne uz kādu vīzi es nevaru pielaist, ka Vitalva kgs tiek aizvests — viņa bērns slims ar gŗūtiem ievainojumiem un bez mātes, bez tēva palicis tā sakarsetos, ka es par viņa dzīvibu tad vairs nevaru galvot!" dakteris nopietnā balsī sacija.

"Tas man, diemžēl, nav jaizmeklē, bet tikai jaizpilda tiesas pavēle," komisars auksti atbildeja.

"Tad jūs šeit gribiet varas darbus darit un cilveka dzīvibu grūst bojā!"

"Daktera kungs — es esmu kroņa amata vīrs un amatā — lūgtu, apdomajat, ko jūs runajat!"

"Es tāpat esmu kroņa amata vīrs un cilvecibas dienestā — es nepielaižu, ka jūs šeit varas darbus darat lai nāktu, kas nākdams!"

"To redzesim," komisars sacija un ar abiem vaktmeistariem devās uz istabu, kur Pāvuliņš guleja.

"Ko viņi grib, papiņ?" šis nemierigs palicis jautaja, troksni dzirdedams.

Vitalvs gribeja atbildet, bet tanī brīdī ienāca komisars ar saviem palīgiem un dakteris.

"Es nepielaižu, ka jūs šeit ielaužaties slima bērna istabā — es protestiereju sava amata pēc un lūdzu no Dieva puses, eitat tūlit ārā!" dakteris izsamisis sacija.

Bet komisars to nelikās ne dzirdet. "Kad jūs nenāksit ar labu, tad es jūs likšu ar varu aizvest," viņš uz Vitalvu sacija, bet šis neka nedzirdeja, viņš bija nometies ceļos pie sava bērna un to apkampis rūgti raudaja. "Ari tevi viņi grib aizsūtit uz kapu — to vienigo, kas man vēl mīļš!" viņš dobji sacija.

Pāvuliņš apkampa sava tēva kaklu un skaņā balsā brēca:

"Neej, papiņ, neej, paliec pie manis — kur mamiņa? — neej, papiņ!"

Viņa pieres apsējums bija nokritis, ievainojums aiztikts un iz ta plūda asinis. Dakteris pieskrēja un mēģinaja asinis noturet, bet velti — maziņais, it kā ārprātā palicis, spiedās pie sava tēva un pastāvigi lūdza un kliedza, lai tas neiet projam.

"Vēl reiz es jūs uzaicinu, nākat ar labu!" komisars. uz Vitalvu sacija.

Tanī brīdī ātri soļi priekšistabā bija dzirdami.

"Kas še notiek?" piepeši atskaneja kāda pavēledama balss.

Policejas dienderi iztrūkušies ieraudzija cienigu sirmgalvi istabas vidû stāvam un viņus ar nicinašanu uzlūkojam.

"Kas še notiek, es prasu?" svešais sirmgalvis vēl reiz bargi jautaja.

"Es esmu apriņķa policejas komisars Knēvelis un izpildu man tikušo pavēli un apcietinu te šo vekseļu paradnieku; bet kas jūs esiet?" komisars jo drošaks palicis vaicaja.

"Es esmu ši apriņķa maršals, ķeizara majestates kambara kungs, īstenais statsrāts barons Richters, Ziedoņu muižas dzimtskungs, un uzaicinu jūs, līdz ar saviem kalpiem, uz pēdam šo slimnieku istabu atstāt!"

"Bet man uzdotā pavēle taču — —"

"Ja jūs tūdaļ neiesit ārā, tad es jūs ar varu likšu izvest — jūs taču redzat, ka bērnam nāve klāt!"

Komisars līdz ar abiem vaktmeistariem izgāja priekšistabā. "Ielaidies nu ar tādu vuchereru, vēl var iziet plāni!" viņš ņurdeja.

Vitalvs nebūt nemanija, kas ap viņu notiek; līdz nāvei izsamisies un skaidri vairs nevaredams domat, viņam tikai vēl bija prātā, ka ari viņa dēliņš mirs un ka viņš tad paliks viens pats — bez ceribam, bez dzīves nolūka. Nāve viņam būtu vismīļaka bijusi. Pa tam Kūlberģim bija izdevies ar Irmas palīgu Pāvuliņa vāti atkal sasiet un viņu apmierinat.

Ul Vitalva kamiesi uzlikās roka. Galvu pacēlis viņš ieraudzija Ziedones lielkungu, bet it kā tas viņam tikai sapņos parāditos, viņš atkal nogrima savā tumšā vienaldzibā.

"Neizsamisejaties vairs — jūsu mokam ir gals, cik tās cilveki vēl var novērst!" sirmgalvis mīligi un sirsnigi sacija.

"Manām mokam gals? Tad Pāvuliņš nemirs un mani no viņa vairs nešķirs?" Vitalvs it kā no gŗūta miega atmodies un neticigi vaicaja.

"Nē — viņš nemirs, bet dzīvos un izaugs liels un spēcigs, jums par prieku, citiem par laimi!" dakteris praviešu garā apliecinaja.

"Un nekas jūs vairs no viņa nešķirs un neviens jūs vairs nemocis — to es apgalvoju ar savu muižnieka goda vārdu!" barons Richters sacija un viņa acīs spīdeja savadas liesmas.

Vitalvs raudaja.

"Kas to apgalvos?" viņš vēl arvienu neticedams jautaja.

"Es, jūsu draugs, Ziedones dzimtskungs!"

Nu tik Vitalvs nāca pie pilnigas apziņas. Pilns pateicibas viņš gribeja skūpstit sava vecā kunga un labdaŗa roku, bet tas viņu vilka pie savas krūts; viņa acis bija pilnas asaru.

Apmierinajies, barons Richters vaicaja dakterim, ko policejas komisars šeit īsti padarijis un kad Kūlbergs visu bija izstāstijis, tad viņš sacija:

"Ah — tas nevar palikt bez soda, kā it visi noziegumi, kas pret Vitalvu padariti. Tas ir necilvecigi un likums prasibas lietās neatļauj paradnieka apcietinašanu, kad caur to kāda cilveka dzīviba nāk briesmās, — īpaši šinī lietā, kur taču visa prasiba pilnigi droša. Tadēļ komisaram Knēvelim vajadzeja griezties atpakaļ un no savas tiesas izlūgties jaunu instrukciju, tiklīdz kā ārsts viņam aizliedza, Vitalvu aizvest. Ja daudz, tad viņš te vareja vakti atstāt, lai Vitalvs neaizbēgtu. Turpretim viņš ar varu ielauzies slimnieka istabā — rāvis tēvu no slima bērna nost un šo caur tam padarijis vēl jo slimaku."

"Ja," dakteris apliecinaja, "maziņā slimiba caur šo notikumu ļoti pavairota — viņš atkal drudzī un tikai uz viņa veselo dabu es lieku savas ceribas!"

"To visu jūs, daktera kungs, dosit uz protokolu, ko mēs tūdaļ uzņemsim!" barons Richters sacija un tad Vitalvam vaicaja, kam te muižas policeja, kad viņa paša nav klāt?

"Manam muižas uzraugam — vagarim. Tas no apriņķa policejas apstiprinats par manu zubstitutu," Vitalvs. atbildeja.

Vagaris bija ļaužu istabā — to iesauca zālē un barons Richters viņam izskaidroja, kas darams.

"Labi, cienigs lielskungs, bet es nevarešu to protokolu uzņemt," viņš nosarcis atbildeja.

"To es pats uzņemšu un visi mēs viņu parakstisim."

Tā notika. Ārsts izteica it visu, ko viņš zinaja, barons Richters sarakstija, ko pats bija redzejis un dzirdejis. Komisars Knēvelis kļuva uzaicinats, ari protokolu parakstit, bet tas liedzās to darit; ne tā abi vaktmeistari. Tie izsasacija, ko redzejuši un dzirdejuši un tad savus izsacijumus parakstija.

Barons Richters vēl norakstija protokolā, ka viņš par visiem 29,000 rubļu apgalvo ar savu muižu un to darija zinamu komisaram.

"Vaj jūs gribiet kvitieret, ka es jums to esmu darijis zinamu," Richters tad jautaja.

"Nē, man tas nav jadara," komisars atbildeja.

"Labi — ir to tad sarakstis un visi klātesošie apliecinās."

Kad tas bija padarits, tad barons Richters uzaicinaja komisaru, lai tas tūdaļ Paleju atstāj. Bet tas liedzās to darit, stīvedamies uz pavēli, kas viņam dota.

"Labi — to dabusim citā reizā, citā vietā; bet par to es gādašu, ka jūs ne Vitalva kungu, ne viņa slimo bērnu vairs neaiztiksiet, — tik tiešām kā es esmu muižnieks un apriņka maršals un ķeizara majestates kambaŗa kungs !"

Priekš tām istabam, kur Vitalvs un viņa dēliņš mita, nu pielika vakti, pa diviem vīriem ik pie durvim, un tiem cieti piekodinaja, lai katru, kas lauztos iekšā, ar varu dzītu atpakaļ.

"Tur vairs ne pats velns netiks iekšā!" Palejas smuidrie zēni atbildeja un nostājās apvaktet savu mīļoto kungu.

Tad barons Richters izsūtija divi vēstnešus: vienu ar jau piemineto protokolu, kuŗam Richters vēl īpašu rakstu pielika, uz apriņķa policeju, otru uz Aģiru, pie sava jaunakā brāļa, advokata barona Richtera, kuŗu viņš uzaicinaja, tūdaļ atbraukt uz Paleju.

Komisars pa tam ari no savas puses sarakstija gaŗu protokolu un beidzot uzaicinaja muižas policejas īpašnieku vagari, lai tas viņam līdzot Vitalvu saņemt.

"Jūs man to nevarat pavēlet, es stāvu tiešam apakš apriņķa policejas varas — jūs esiet tikai viņas pavēļu izpilditajs," vagaris atbildeja un Knēvelis atkal nodarbojās gar gaŗu un plašu protokolu, bet neuzdrīkstejās vis, ar savu mazo kaŗa spēku ar Palejas kunga sargiem mēroties.

Pa tam barons Richters aplūkoja Palejas saimniecibu un vagarim dažā labā vietā piedeva padomu. Viņš priecajās par Vitalva rūpigiem pūliņiem, kas visās vietās atspīdeja un liecinaja no pilnibas un sekmem. Dakteris turpretim sēdeja sava slimnieka kambarī un lasija; barons Richters viņu nebija laidis projam. Vitalvs apgulās un drīz iemiga dziļā, gŗūtā miegā, bet tas viņu brīnišķi spēcinaja.

Pret vakaru sūtnis pārbrauca no apriņķa policejas un iedeva komisaram tās pavēli, kuŗā bija rakstits, lai viņš tūlit, kā šo pavēli ierauga, no Palejas steidzas projam un pieteicas pie policejas prezidenta, pat ja viņš nakts vidû pārbrauktu.

Lai te jau iepriekš piezīmejam, ka Knēveļa kgs no amata kļuva suspendierets un nodots kriminaltiesai, kuŗa viņu, pēc kārtigas izmeklešanas, par necilvecibu pie amata izpildišanas pavisam atcēla no amata un notiesaja uz gadu un 3 mēnešus ilgu cietumu, ar nosacijumu, ka viņš nekad vairs amatā nav ieceļams.

Vakarā atbrauca advokats Richters, bet viņš nebija viens pats: ratos ari sēdeja viņa draugs un amata biedris, advokats Krummachers.

"Pareizi, brāl', ka tu mūsu krietno Krummacheru esi līdza ņēmis," barons Richters savu jaunako brāli apsveicinajis un Krummacheram roku sniegdams, sacija.

"Laikam es nebūtu braucis, bet Teodors toreiz bija galvas pilsētā, kad Vitalvu apcietinaja un es tad nu vēlak viņa vietā Vitalvu aizstāveju, un tā tad man ta lieta vairak pazīstama, nekā Teodoram."

"Brangi, brīnum brangi — nu jūs esiet divi advokati, un tiem taču vajadzetu paspēt, šinī lietā taisnibu izkaŗot!"

"Nē, mēs esam trīs, ekselence, jūs sevi aizmirstiet," Krummachers godbijigi paliekdamies atbildeja.

"Manis dēļ — savā laikā gan ari izpelnijos advokata piešos, bet tas ir ilgi atpakaļ. — Bet nu, kungi — tūdaļ pie darba, jūs jau gan rītu agri brauksiet atpakaļ?"

"Tā būs gan," Krummachers atbildeja.

"Teba nu — un galā mums jatiek, t. i. mums janorunā, kas šinī vēl nedzirdetā lietā darams?" sirmā ekselence sacija.

"Vispirms mums javienojas, vaj jauzņem civilprāva jeb vaj kriminalsūdziba? Un to mūsu kriminalprāvu nestors*), ekselence Richters vislabaki izšķirs!" Krummachers godbijigi atbildeja.

"Es piekrītu kollega Krummachera domam — tev šis jautajums jaizšķiŗ!" advokats Richters, savu vecako brāli uzlūkodams, sacija.

"Pēc manām domam te abi ceļi vestu pie mērķa, ja Vitalvam būtu skaidrakas liecibas, ka mūsu "patrioti" no viņa vienu un to pašu paradu trīskārtigi prasa. Bet iz aktim, kuŗas es vakar izlasiju, tas nav redzams un tadēļ gan tikai civilprāva atliksies, kas caur zvērestibu būs izšķiŗama," Ziedoņu dzimtskungs sacija.

"Un jūs, ekselence, domajat, ka šis vucherers Andrejs vēl otru reiz viltigi nezvērēs? Un kas tad? Tad Vitalvs tikpat tālu kā bijis!" Krummachers atbildeja.

"Man šķiet, ka mums ar Vitalvu pašu jarunā — varbūt viņam taču kādas liecibas, ko viņš pats nekādā vērtē neliek, bet kas tomēr var būt ļoti svarigas," advokats Richters piezīmeja.

Sirmais apriņķa maršals skandinaja un Irma ienāca, kungus godbijigi sveicinadama.

"Irma, mans bērniņ, vaj tavs svainis vēl guļ?"

"Nē, ekselence, viņš uzcēlies un daktera kungs viņam nupat lika iedzert glāzi vīna."

*) Tas gudrakais un vecakais starp mācitiem, ko viņa amata biedri visvairak cieni.

"Ah — tad jau labi, atlūdz dakteri šurp, mana meitiņ."

"Varens bērns — skaisti mati!" Krummachers iesaucās, kad Irma bija izgājusi.

"Un kāds spars (enerģija) viņas sejā — cik pašapziniga un tomēr atkal cik pazemiga un godbijiga viņa ir!" advokats Richters brīnijās.

Vecais barons smīneja. "Ta ir manas meitas krustmeita un viņas audzekne — labs un krietns bērns, ar jaukām gara dāvanam no Dieva apdāvinats," viņš ar gandarišanu piezīmeja.

Dakteris ienāca.

"Nu, daktera kungs, mēs jūsu slimnieku aicinasim augstās advokatu tiesas priekšā — vaj viņš varēs nākt?"

"O ja, ekselence, un priekš šis cienigās tiesas es viņu pat slimu laistu — ta izdziedēs vainu, ko es dziedet nespēju."

"Tas ļoti laipni no jums. Lūdzu apsēžaties, ja gribiet dzirdet advokatu stiķus un niķus," sirmais kambaŗa kungs smīnedams sacija un tad atkal skandinaja.

"Irmiņ, mans bērns, atlūdz Vitalva kungu!"

"Ja, ja, ekselence!"

"Jūs nebūt neziniet, mani cienijamie kungi, kāds spēks, kāda dvēsele šinī skaistulitē! Pa visu to ciešanas laiku viņa te Palejā ir eņģelis, kuŗa roka izkaisa svētibu un sāpju remdešanu!" dakteris Irmu uzslaveja, kad ta bija izgājusi.

"Daktera kungs, beidziet viņu slavet, mēs jau tā, veci vīri, iekš viņas esam iemīlejušies!" Krummachers traģiski jocigi sacija.

"Tad tas ļoti ātri gājis," dakteris smējās, "bet diemžēl — man niet citadi!"

Vitalvs ienāca. Visi trīs kungi pacēlās; abi advokati ar viņu sirsnigi sasveicinajās. Viņš bija ļoti bāls; acis viņam bija dziļi iekritušas; viņa kuplie mati bija palikuši sirmi — visa viņa seja liecinaja, ka viņš gŗūti cietis. Kad vinņš bija apsēdies, tad Ziedoņu dzimtskungs viņu uzaicinaja, lai izstāsta it visu, kas viņam zinams. To viņš tad ari darija. Viņa stāsts bija gaŗš un bēdigs. Pie Laimas beidzamām stundiņam stāstot pienācis, viņš atkrita atpakaļ uz krēsla un sāka raudat. Dakteris viņu mierinaja — tie citi kungi bija dziļi aizgrābti. Aukstu ūdeni ar vīnu iebaudijis un apmierinajies, viņš savu stāstu nobeidza.

"Vaj jums, mīļo Vitalv, no vucherera Andreja jeb no viņa līdznoziedzniekiem nav nekāda raksta, nekādas zīmes, kas uz visu šo briesmigo krāpšanu zīmetos ?" barons Richters jautaja.

"Nē, ekselence, it nekas. Es viņiem uzticeju un ta bija mana nelaime!"

"Bet vaj nekad un nevienu pašu reizu nebija kāds cilveks klāt, kad jūs to paradu dokumentus izrakstijāt?"

"Nē! — — Bet taču!" Vitalvs roku pie pieres pielikdams un it kā savas atmiņas spēku palīgā saukdams ātri sacija. Tad viņš uzlēcās un aizsteidzās uz savu rakstamo istabu.

"Vaj viņš nemurgo?" barons dakterim jautaja.

"Nē, ekselence, viņš ir pilnigi pie prāta un samaņas — uz tam jūs varat palaisties!" Drīz ari pats Vitalvs to apliecinaja, jo viņš ienāca, cigara spici rokā turedams un sacija:

"Ta ir mana lieciniece!"

"Es nesaprotu!"

"Tūdaļ es stāstišu, ekselence! Tanī reizā, kad es to otro vekseli izrakstiju un Andrejam iedevu, manā kambarī, Kreislera gastūzī, bija klāt divi zemnieki."

"Divi zemnieki?!" advokats Richters iesaucās.

"Ja — divi zemnieki un viens no viņiem tur bija atstājis šo savu spici, ko es steigdamies biju par savu iebāzis kabatā."

"Un ko šie zemnieki zina no pašas tās lietas?" barons ātri jautaja.

"Viņi zina it visu! Viņi zina, ka es Andrejam tikai 10,000 biju paradā par Ričarda vekseli; ka es uz šo paradu turpat un tanī pašā reizā samaksaju 500 rubļu un tikpat daudz augļu par atlikušiem 9500 rubļiem, kuŗus viņš līdz rudenim solijās gaidit; tālak, ka es uz šiem pašiem 9500 rubļiem vēl viņam iedevu obligaciju un jaunu vekseli, abus izrakstitus uz 9500 rubļiem; tālak, ka Andrejs man tanī reizā to veco vekseli par 10,000 rubļu neatdeva un solijās vēlak atdot; beidzot viņi dzirdeja, ka es vēl Andrejam saciju, lai viņš šo vekseli savāķ, ka tas nenāk cita rokās, un ka Andrejs tad nodievojās, es viņam tikai 9500 rubļu esot paradā, vairak ne graša, un ka viņš ne to vekseli par 10,000 rubļu, nedz to obligaciju par 9500 rubļu pret mani neizlietašot."

"Brangi, vareni brangi!" visi trīs kungi reizā iesaucās.

"Bet kas tie par zemniekiem bija?" barons prasija.

"Viens bija pagasta vecakais, otrs māju gruntnieks — viņi gribeja ģepeļa mašini pirkt un bija nākuši aprunaties, vaj es savu nepārdodu, bet kā viņus sauc, no kurienes viņi bija — to es vairs neatminos — es ļoti steidzos un ar viņiem vairak nedabuju runat."

"Bet caur to cigaru spici mēs viņus dabusim — jasludina avizēs!" Krummachers iesaucās.

"Nē, nē, mans mīļais, tā tas neiet vis," kriminalprāvu nestors Richters apdomigi sacija. "Caur tādu sludinajumu mēs savus patriotu kungus daritu ļoti uzmanigus un viņi mums izspruktu no valga, kas viņiem jau ap kaklu! Bet darisim tā: Aģiras mašinu pārdeveji visi zinami un to nav daudz un no viņiem mēs skaidri dabusim zinat, kādi divi zemnieki tanī un tanī dienā pirkuši gepeļa kuļamo mašini. Zemnieki mēdz pirkt uz kreditu — viņi kopmanim būs izrakstijuši vekseli vaj citu parada zīmi, uz visu vīzi mēs viņu adreses dabusim, pat ja viņi nebūtu pirkuši, jo kopmaņi ir tad viņu vārdus mēdz piezīmet. Vispirms būs jaapklaušinajas pie kopmaņa Šauberga — tas īpaši ar mazgruntniekiem andelejas un Kreislera gastūzim vistuvaki!"

"Es dziļi zemojos priekš mūsu nestora gudribas!" Krummachers sacija.

"Es tāpat!" advokats Richters neka vejās izteikt.

"Un kad mums būs izdevies, šos svarigos liecinies kus atrast un viņi atceresies, kas tur runats, tad, pēc manām domam, jauzsāk kriminalprāva, citadi mums tas putniņš var izbēgt."

Abi advokati šim domam pilnigi piekrita. Ko ši savadā komisija vēl norunaja, to lasitajs turpmak nopratis iz tālakiem notikumiem. Tikai to vēl piezīmesim, ka viņa ari nosprieda:

1) ka dakterim Kūlberģim jaizraksta lieciba, ka ne Vitalva paša, ne viņa bērna stāvoklis neatļauj, ka pirmais klūtu apcietinats, un

2) ka baronam Richterim pie paša maģistrata jaizsaka, ka viņš ar savu muižu galvo par visu Vitalva paradu;

3) ka Vitalvs savu ģeneralpilnvaru lai atdod advokatam Richteram,

4) beidzot, ka pret Ričardu, kas pa tam aizbēdzis, kriminalprāvu nav vērts uzsākt, tadēļ ka nebija liecinieku, kas viņa briesmigo noziedzibu būtu redzejuši. Jo Laima taču bija mirusi un Pāvuliņš priekš tiesas derigu liecibu nevareja dot.

Otrā rītā agri visi 3 kungi un dakteris Kūlbergs aizbrauca uz Aģiru. Mazais Pāvuliņš, redzedams, ka viņa papiņš pie viņa, jo ātri apmierinajās un sāka atspirgt.

XIII

"Ta ir slikta būšana, ka tas Ziedones dzimtskungs tanī lietā iejaucies — tādiem muižniekiem brīnum liela vara," Andrejs skumdijās.

"Nieki! Par ko tad es esmu advokats? Viņš tur it neka nevar darit un Paleja taču nāks pārdošanā, jo pārdošanas termiņš jau izsludinats un barona Richtera apgalvošana neka nelīdz. Tādi kungi gan drīz pie apgalvošanas, bet kad 30,000 rubļu jasamaksā, tad viņi nozūd — to es daudzreiz esmu piedzīvojis. Gādajiet tikai, ka torga dienā pārak par jums neviens nesola!" advokats Berglins atbildeja.

"Par to jau ir gādats — visās restoracijās guberņas avizes nozudušas un mani aģenti visur izpauduši, ka nav vērts uz Paleju solit, jo es to pats paturešot. Un kad tomēr kāds ierasies, tad jau es ar to ari tikšu galā — naudeles Andrejam vēl netrūkst," šis savas bikšu kabatas stiepdams lielijās.

Paleja tiešam nāca pārdošanā vairaksolitajam. Bija nolemts, ka solišana iesākas ar obligacijas paradu, 9500 rubļu lielu. Ta notika pie zemes tiesas, tadēļ ka Paleja bija tā sauktā lielkungu muiža, un iesākās līdzi pulkstens 12 pusdienā. Atnākuši bija ļoti maz solitaju: pāris Žīdu, ko pēc pastāvošiem likumiem pie muižu pirkšanas nevareja pielaist, un pāris kopmaņu, kuŗiem, kā likās, īsti nebija prāts Paleju iemantot, jo pēc visām ziņam, kas bija izpaustas, ta esot ļoti slikta un jau ar 20,000 rubļu pārmaksata. Atlikās tikai Andrejs, kuŗa vietā solija advokats Šleichmanis, tālak viens resns rentnieks, un tad vēl advokats Berglins, kas bija nācis Šleichmani pārsolit, lai solišana būtu ģeldiga.

"9500 rubļu pirmo reizu!" ministerialis izsauca.

"9501 rubli!" advokats Šleichmanis solija.

"9502 rubļi!" advokats Berglins pārsolija.

"Ko nu niekus, 15,000!" rentnieks iesaucās.

Andrejs sarāvās.

"15,001 rubli es solu," advokats Šleichmanis teica. Berglins nu atkāpās — bija jau pārsolits.

"Nieki, 20,000 rubļu," resnais rentnieks atkal solija.

"Ar to jums jasalīgst!" Berglins Andrejam iešuksteja ausīs, un šis atkal resnajam, ka dabušot 1000 rubļu, ja atkāpšoties.

"3000, mans mīļais, tad es atkāpjos!"

"Labi — še ir 3000 rubļu," Andrejs resnajam sacija un to pie malas aizvedis samaksaja ko solijis.

"20,001 rubli pirmo reizu!" ministerials sauca.

"20,001 rubli otro reizu!"

"Un 20,001 rubli tre — — —" "Halt! 70,000 rubļu pirmo reizu!" piepeši kāda balss atskaneja un visi skatijās uz to, kas tā sauca.

Tas bija Ziedoņu dzimtskungs, barons Richters.

"Bet šis kungs nav ielicis zalogu — viņš nevar solit!" advokats Šleimanis bāls palicis iesaucās.

"Mans zalogs ir kuverā, kas tiesai nodots un tur ir ari vajadzigā nauda," barons mierigi atbildeja.

Tiesa viņa solijumu pieņēma par pilnu. Andrejam sašļuka visa dūša — Paleja viņam bija vējā!

"Nekas," Berglins viņu mierinaja, "vinnet jūs taču vinnat kādus 3000 rubļu, kad it visu atrēķina."

"Kur tad 3000? Ka daudz, tad 1500 un vaj tas ir visa ta grēka vērts!" Andrejs izsamisis atņurdeja.

"70,000 rubļu pirmo reizu!" atkal ministerials sauca. Neviens vairak nesolija.

"70,000 rubļu otro reizu!"

"Un — — 70,000 rubļu trešo reizu!"

Taukš! āmurs nokrita uz galdu un barons Richters tamlīdz bija Palejas īpašnieks!

"Sava pilnvaras deveja vārdā es tagad izlūgtos visu viņa prasibu skaidrā naudā un tad vēl visus prāvu rēķinumus. Te viņi ir!" advokats Šleichmanis sacija.

"Atdodat pirms abus vekseļus un to obligaciju," tiesas prezidents atbildeja.

Šleichmanis iesniedza noprasitos dokumentus un gaidija uz naudu.

Tanī brīdī ienāca advokats Richters un tiesai tuvojies godbijigī sacija:

"Sava pilnvaras deveja, Vitalva kunga vārdā es lūdzu, lai viņa paradu prasitajam Andrejam ne grasi neizmaksā, bet lai visus 29,000 rubļus aizķīlā un patura tiesas glabašanā, līdz pret Andreju uzsāktā kriminalprāva dēļ krāpšanas uu pretlikumigas brīvibas laupišanas būs galā. Savu lūgumu es padbalstu caur šo oficielo rakstu!"

Tiesas prezidents viņam pasniegto rakstu paņēma un lasija. Tas bija no maģistrata un skaneja tā:

"Caur divi pilnigiem lieciniekiem, kas uz mūžigu atmiņu noklaušinati un apzvērinati, ir pierādits, ka kaļku cepļa rentnieks Andrejs pretlikumigi un ar viltu no Palejas dzimtkunga Jāņa Vitalva vienu un to pašu paradu trīskārtigi caur tiesu licis piedzīt, tādā vīzē viņu par 19,500 rubļu krāpis un bez tam viņu vēl licis apcietinat. Maģistrats nolēmis:

1) pret piemineto Andreju uzsākt kriminalprāvu un viņu tūdaļ apcietinat;

2) runā esošos 29,000 rubļu no tiesas puses aizķīlat līdz prāvas nobeigšanai;

3) Vitalva kungu atlaist brīvu;

4) Visu to zemes tiesai, kas uz ši maģistrata uzaicinajumu Palejas muižu pārdod jeb jau pārdevusi, darit zinamu un viņu, kā caur šo rakstu notiek, uzaicinat, lai ta it visu, par Palejas muižu iemaksato naudu piesūta šim maģistratam."

"Advokata Richtera kga lūgums tiek pieņemts!" prezidents pasludinaja.

"Es protestiereju!" Šleichmanis iesaucās.

"Protestierejat maģistratā," prezidents atbildeja.

Pa tam ienāca policejas oficiers ar diviem gardavojiem. Viņš tuvojās Andrejam.

"Vaj jūs esat kaļļu cepļa rentnieks Andrejs?" viņš jautaja.

"Ja!" šis drebedams atbildeja un uzlūkoja savus abus advokatus, it kā no tiem palīgu ceredams.

"Likumu un maģistrata vārdā es jūs apzīmeju par kriminalarestantu un jums pavēlu, tūdaļ ar šiem policejas sulaiņiem doties uz noziedznieku cietumu." To sacijis policejas oficiers Andrejam pielika roku un tanī pašā brīdī abi gardavoji viņu paņēma un aizveda uz cietumu.

— — — — — — — —

Kriminalprāva pret Andreju nobeidzās ātraki, nekā Vitalva draugi bija domajuši. Iesākumā viņš gan gribeja liegties, bet no saviem padoma devejiem ačķirts, Vitalvam un abiem, mums jau pazīstamiem zemniekiem pretim stādits, viņš ātri vien atzina savu grēku, izsacija it visu un atsaucās uz Ričardu un advokatu Berglinu, ka tie viņu paveduši; bet tas viņam taču neka nevareja līdzet. Bez tam Berglins it visu noliedza un Ričards bija aizbēdzis.

Kriminaltiesas apstiprinatais spriedums skaneja tā, ka Andrejam tiek atņemtas visas kārtas tiesibas un viņš uz 5 gadiem aizsūtams pie gŗūtiem darbiem kalnu raktuvēs, beidzot, ka no viņa mantas Vitalvam jadabon skādes atlīdziba.

No šis Vitalvs atsacijās un to atvēleja notiesatā ļaundaŗa bērniem par labu.

Barons Richters Palejas muižu atkal lika pārcelt uz Vitalva vārdu, bet šis negribeja vairs dzīvot tanī vietā, kur viņš un Laima tik daudz bija cietuši un kur viņš savu mīļako uz tik briesmigu vīzi bija saudejis.

Tadēļ viņš nolēma savu muižu pārdot un to ari Ziedones dzimtkungam darija zinamu.

"Es to ticu, mīļo Vitalv," barons atbildeja, "ka jūs Palejā tiekat atgādinati uz briesmigiem notikumiem un ka ši atmiņa jūsu sirdsrētas allaž atkal no jauna uzplēš; tadēļ būtu gan derigi, ka jūs uz kādu laiku citur nometaties uz dzīvi un savu muižu izrentejat. Bet to pārdot — tas, pēc manām domam, nebūtu pareizi. Laiks beidzot izdziedē visas sirds vātis un tā ari jūs atkal izveseļosities un būsit laimigi, un tad jums būs žēl, ka tik jauku un ienesigu vietiņu esiet laiduši no rokam ārā. Un tad ari — jums taču dēls, priekš ta jums Paleja jaaudzē un jakopj!"

"Nē, ekselence, nekad es Palejā nevaretu būt laimigs — katra vietiņa namā un laukā mani tur pastāvigi atgādinatu uz visiem tiem notikumiem, kas manus matus padarijuši sirmus, manu sirdi lauzuši, manu dzīves laimi izpostijuši un caur kuŗiem mana nelaimigā sieva pirms noviļinata no īstenā ceļa un tad šo nomaldišanos aizmaksajusi ar neizsakamām sirds mokam un ar savu jauno dzīvibu! Un tāpat ietu manam bērnam. Gan viņš vēl jauniņš, bet tomēr no viņa atmiņas nekad nezudis un nevar zust tie briesmigie grēku darbi, caur kuŗiem viņam māte atrauta un kuŗi visam viņa karakterim uzspieduši savadas sēras, savadu nopietnibu, ko citadi tik sīkos bērna gados nekad nemana. Un jau tagad viņš sargajas un bēg no visām tām vietam, kur viņa mamiņa cietusi, cīnijusēs, savas asinis izlējusi un mirusi — vaj viss tas jele kad pārvērtisies? Es neceru!"

"Man nebūtu cilvecigu jūtu, ja es šos iemeslus necienitu!" barons atbildeja. "Labi, 70,000 rubļu es par jūsu muižu reiz esmu solijis — vaj jūs par šo cenu Paleju pārdodat?"

"Es savu muižu vērteju uz 60,000 rubļu — 50,000 man par to soliti."

"Nē, viņa vērta 70,000 rubļu, kad viss inventars iet līdza un no ši solijuma es neatkāpjos!"

"Labi, ekselence, tad Paleja ir jūsu un mūsu līgums uzlūkojams par norunatu," Vitalvs atbildeja, negribedams sirmgalvi kaitinat. — Tā tad viņam, kad atrēķinaja par

Ričardu samaksato paradu, vēl atlikās kādi 60,000 rubļu. — Pēc astoņam dienam Vitalvs Paleju atstāja un apmetās jūrmalā uz vasaras dzīvi. Pāvuliņam, kas pa tam bija pilnigi vesels palicis, tikai no vienas vietiņas nācās gŗūti šķirties: no sava dārziņa, kur viņš ar saviem vecakiem tik daudz reiz bija spēlejies un kur Indriķis viņam tik jaukus stāstiņus bija stāstijis...

"Papiņ," viņš beidzamā dienā lūdzās, "iesim vēl paspēleties manā dārziņā!" Bet kad viņi tur bija aizgājuši, tad viņš palika domigs un beidzot žēli raudadams sacija: "Bet mamiņas jau nav — mamiņa ir kapsētā!"

"Neraudi, mans dēliņ, neraudi!" Vitalvs tad viņu pie savas uzticigās tēva krūts spiezdams mierinaja.

"Neraudi vis, Pāvuliņ, — kad tu raudi, tad mamiņai ari jaraud," Irma viņa asaras noslaucidama līdzcietigi sacija.

"Vaj tad mamiņa vēl dzīva, ka viņa var raudat?"

"Viņa ir debesīs, pie Pestitaja un kad tu raudi, tad viņai ari jaraud, bet kad tu esi priecigs, tad viņa ari priecajas," Irma izskaidroja.

"Tad es vairs neraudašu," Pāvuliņš smaididams apsolijās, jebšu viņa actiņās vēl asaras mirdzeja.

Tanī pašā dienā Palejā atbrauca ļoti daudz viesu, vispirms Ziedones dzimtkungs ar savu familiju un zemes tiesas delegacija, kas viņam, kā likums to prasa, Paleju ierādija par īpašumu. Bez tiem vēl bija atbraukuši advokati Richters un Krummachers, tālak dakteris Kūlbergs, Indriķis, Sudmalnieki līdz ar Mildu un Peteris Ozols ar Līziņu. Kad tiesas delegacija savu darbu bija padarijusi un aizbraukusi, tad visi pieminetie kungi un viesi sapulcejās pie šķiršanās maltites, jo Palejas jaunais īpašnieks, ekselence Richters un viņa cienmāte nekādā vīzē nepielaida, ka Vitalva nelaiķa sievas vecakie un Peteris Ozols, kas taču gŗūtā brīdī pret savu citreizejo kungu Vitalvu tik krietni bija izturejies, no šis mīlestibas un atmiņas maltites, ko Vitalvam izrīkoja, kļūtu ačķirti. Pašā galda galā sēdeja Ziedones lielmāte, viņai pa labo roku Vitalvs, pa kreiso viņas laulatais draugs. Viņu skaistā un mīligā meita Irma, nesen ar Valdenburgas grafu saderinatā brūte un mūsu Irmas krustmāte, bija Pāvuliņu pievākusi un ar to tik omuligi tērzeja. Mūsu Irma, turpretim, sēdeja starp abiem advokatiem — Krummachers taču nebija varejis nociesties, viņas skaistos matus pašā tuvumā apbrīnot un ar viņu mīligi tērzet, par ko viņš no daktera Kūlberga, sava sirdsdrauga, diezgan kļuva piezobots. Advokats Richters turpretim priecajās par Petera Ozola veselo prātu un krietno karakteri, kamēr ekselence Richters, viņa vecakais brālis, ar Līziņu izrunajās. Visomuligaki, zinams, tērzeja Indriķis ar savu skaisto Mildu, kas caur Laimas piepešo nāvi bija vareni satricinata un bāla palikusi. Vecie Sudmalnieki bija ļoti laimigi, ka tiem ar tik augstiem kungiem nebija jarunā. — Pret maltites beigam kriminalprāvu nestors, ekselence Richters, sacija jauku, aizgrābdamu galda runu, kuŗā tas piemineja Vitalva censigo dzīvi un viņa ciešanu, un uzslaveja viņa krietno saimniecibu Palejā, ko "prieks redzet un savu saukt". Beidzot viņš atgādinaja, ka katra laime un krietna cilveka svētakais pienākums esot, Maleniešu tautu atsvabinat no viņas tagadejiem vadoņiem, kuŗu sirdis caur sadzīves viļņiem un bangam samaitatas un saģiftetas un tadēļ ari savu līdztautiešu labako tiesu samaitā, saģiftē. "Un mūsu drauga dēliņš Pāvuls," tā viņš beidza runat, "cik maziņš tas tagad ari ir, lai ar laiku būtu Maleniešu Paulus, kas tiem sludinatu patiesibu un Dieva žēlastibu!"

Vitalvs bija dziļi aizgrābts un spieda savu labdara roku.

"Maleniešu Paulus lai aug un pieņemas pilnibā!" advokati sacija.

"Un lai mans mīļais varonitis dziedē visus pie sirds un dvēseles saslimušos!" dakteris piezīmeja.

"Ko tas baltais onkulis no manis runaja?" Pāvuliņš, uz ekselenci Richteru rādidams, savai galda biedrenei, Ziedones jaunkundzei jautaja.

"Viņš teica, lai tu allaž esi godigs," ši viņu noskūpstidama atbildeja.

"Es būšu godigs!" Pāvuliņš appsolijās.

Ja kāds Mülleru Irmu jo vairak būtu ievērojis, tas būtu atzinis, ka viņa ļoti uzmanigi klausijās uz ekselences Richtera runas beigam.

Šķiršanās stunda bija klāt. No Palejas iedzīvotajiem apraudats, Vitalvs šķīrāsno savas muižas.

XIV

Kamēr Vitalvs Paleju bija pārdevis, daži gadi jau bija pagājuši. Viņš bija nopircis kādu mazu gruntsgabalu, kuŗa jaukais dārzs un patīkamā apkārtne īpaši pa vasaru cilveku sirdis iepriecinaja un tos ieaicinaja uz atpūšanos un atspirdzinašanu. Tadēļ Vitalvu jo labprāt apmekleja viņa tuvakie draugi un pazīstami, dažu reiz pat uz ilgaku laiku. Tādi brīži, kas "Pāvula dārzā", kā Vitalvs savu jauno miera vietu nokrustija, diezgan bieži atgadijās, bija visai patīkami un pacēla sirdi un mudinaja prātu uz augstakām lietam, ne kā tām dienišķā dzīvē satiekamies. Tad mēdza spēlet klavieres, kopā lasit jaunakos ražojumus Maleniešu un citu tautu literaturā, stāstit jo ievērojamakus piedzīvojumus, sarunaties par tā sauktiem dienas jautajumiem, pastaigaties, izbraukt "Pāvula dārza" apkārtnē un t. t. Vitalva saimniecibu vadija kāda gan jau veciga, bet tomēr garā diezgan mundra un smalki izglītota bērnu audzinataja; Šaberta kdze, meiteņu ģimnazijas direktrise, to kā savu draudzeni Vitalvam bija ievēlejusi. "Mātes, mīļodamas un izglītotas mātes vietu bērnam gan neviens pilnigi vairs nevar un nespēj izpildit," viņa toreiz sacija. "Bērns, kas bez mātes palicis, ir kā zieds bez saules gaismas, kā stādiņš bez rasas karstā vasarā; tadēļ allaž jauzlūko par nelaimi, kad māte savu bērnu negrib, neprot vaj nespēj lolot, kopt, audzinat, mācit, saukt un allaž viņam rādit īsteno ceļu, viņa mīkstā sirsniņā iedēstit labu sēklu, tanī pamazitiņam ieliet to debešķigo un svēto mīlestibas rasu, bez kuŗas cilveki patvīktu un būtu līdzigi radijumiem, kuŗu pirmais un vienigais nolūks ir pašuzturešanās. Bet no divi nelaimem allaž jaizmeklejas ta, kas mazaka, ja vien iespējams. Pāvuliņam, manam mazajam draugam, mātes nav; ta ir nelaime. Bet vēl jo lielaka nelaime būtu, kad viņam tā sakot ari nedotu pamāti, kas jele cik necik paspētu izpildit īstās mātes vietu. Jo tikai no jums vien vadits, mīļo Vitalv, mans mīlulitis gan pieņemtu jūsu teicamās vīra īpašibas, bet nevis ari tās īpašibas, kas atspīd sievieša jo smalkakā sajušanā, līdzcietibā un lēnakā spriedumā par cilvekiem un viņu vājibam. Un it kā Vācu dzejnieks Šillers saka:

"Kur spēks ar lēnib' vienojas, Tur rodas jaukas saskaņas," tā ari pie bērnu audzinašanas, ja tai būs izdoties un bērnu laimigu padarit, stingri jaievēro, ka nevien viņa miesigie un garigie spēki jeb prāts attīstitos, bet ari, ka viņa sirds kļūtu izglītota, viņa smalkakās jūtas vairotas un spēcinatas. Un es nezinu citas audzinatajas un nama mātes vietnieces, kas šo gŗūto, bet svētigo uzdevumu labaki izpilditu, nekā mana sirmā draudzene Buchholca kdze, kas jūsu namā atradis nevien pilnas rokas darba, bet ari savu otro dzimteni, pēc tam, kad visi viņas. īstenieki nomiruši."

Šaberta kdze bija taisnibu runajusi, jo viņas draudzene Vitalva mājās drīz iedzīvojās un no visiem, kas Vitalvu apmekleja, bet īpaši no Pāvuliņa, kas viņu īsi un strupi nokrustija par "balto tanti", kluva cienita un mīleta.

Vitalvs līdz šim gan ar zemkopibu vairs nebija nodarbojies; viņam vēl arvienu par daudz dzīvā atmiņā stāveja visi tie briesmigie notikumi Palejā un Aģirā, kas viņa dzīvi bija izpostijuši un tadēļ viņš sadzīves viļņos negribeja doties, bet mekleja vientulibu un mieru, kuŗā viņš tikai no saviem mīļakiem uz augšam piemineto vīzi kļuva traucets. Bet lasitajs alotos, domadams, ka Vitalvs dīkā stāveja, Par sava dēliņa audzinašanu rūpedamies, viņš tamlīdz rūpejās ari savas zinašanas pavairot, kas viņam līdz šim gŗūtā cīniņā par savu familiju un ar mums jau pazīstamām viltibam, nebija iespējams. Visupirms viņš jo sīkaki iepazinās ar Maleniešu literaturu un atrada, ka to visvairak kopuši Maleniešu līdziedzīvotaji Vāci un tikai reti krietni Malenieši, kas pa lielakai daļai starp dzīviem vairs nebija jeb kuŗu izdevigā spalva šādu vaj tādu cēloņu dēļ vairs neteceja tautas rakstniecibai par labu; bet ka turpretim daudz no tagadejo Maleniešu jeb "tautas vadoņu" rakstiem bija lezni ražojumi, caur kuŗiem tie uz vieglu vīzi pie savas tautas gribeja ieslaveties par brīvibas izkaŗotajiem un viņas īsteniem aplaimotajiem. Kāda milzu plaisma bija starp šiem laimes un bagatibas ķērejiem un starp viņiem Maleniešu patriotiem, kas savu tautu tik karsti mīlejuši un ar gŗūtiem pūliņiem tai garigas mantas sakrājuši, kam uz bērnu bērniem paliekama vērte! — Tamlīdz Vitalvs ari atzina, ka Maleniešiem trūkst derigas saimniecibas grāmatas un šo viņš pa savu vaļas laiku rūpigi bija sarakstijis nn nupat aizsūtijis uz drukatavu.

Indriķis sen jau bija laimigs sievas vīrs un gandrīz 3 gadus vecas skaistas meitiņas tēvs, kuŗu, uz viņa laulatās draudzenes Mildas vēlešanos, ielika Laimas vārdā. Milda nevien piepildija sava Indriķa ceribas, bet tās vēl pārspēja, tā sakot ik dienas kādu jaunu jauku īpašibu izrādidama, kas viņas vīru aplaimoja un viņam dzīvi padarija saldu un patīkamu.

Irma jau savā 17. gadā nolika tā saukto lielo eksamenu un bija izpelnijusēs godalgu. Tagad viņa bija 19 gadus veca un pilnigi pieaugusi. Sirds no prieka krūtīs deja, kad šo savado jaunekli uzlūkoja. Viņa bija stalta un skaista, uz viņas sejas laistijās gudriba un lepnums, tomēr atkal līdzcietiba, apžēlošanās par grūtdieņiem un cietejiem. Iz viņas skaistām acim atspīdeja neizsakama laipniba un tanīs ieskatoties matija debešķigu prieku un laimu. Viņas vareni kuplie, gaŗie un skaistie mati, kas viņai bērna dienās tik daudz raizes bija padarijuši, tagad kā zelta goda kronis vijās ap viņas lepno galvu un visai viņas sejai piešķīra savadu augstibu, priekš kuŗas pat visu lepnakajam gribot negribot bija japazemojas. Un kad viņa runaja — kāda mīliga eņģeļu balss tad atskaneja! Vaj ta bija lakstigalas pogašana, vaj debešķigas muzikas skaņas — kas to gan vareja izdibinat! Un it kā tādu mīligu skaņu valsts būtu viņas īstenās mājas, viņa klavierem prata izviļinat neaprakstamas saskaņas, kas klausitajus aizgrāba un aizrāva tālos, nepazītos gara mājokļos, kur pasaules raižu un cilvecigu vājibu nav.

Un vaj kāds brīnums, ka tāda jaunekle no visiem, kas viņu redzeja, tika cienita un mīleta, un ka viņai ari bildinataju vis netrūka? Bet cik mīligi un laipni Irma isturejās pret saviem līdzcilvekiem dienišķā dzīvē, tik auksti un lepni viņa atraidija katru paviršigu vīrieti, kas tai uzdrošinajās tuvoties ar savām mīlestibas gaudam un citām zīmem, caur ko tas savu sirdi gribeja nolikt pie viņas kājam. Tāpat nav jabrīnas, ka viņa ne uz kādu vīzi nepalika Sudmalniekos par savas mātes rokas meitu, bet labak pieņēma Ziedoņu lielmātes uzaicinajumu, lai ta iestājas viņas Irmas vietā, pēc tam kad Valdenburgas grafs šo bija apprecejis un aizvedis savā lepnā pilī;, kur viņi abi dzīvoja priekos un laimā.

Bet Irma tadēļ vēl nepiemirsa vis ne savus vecakus, nedz savu māsu Mildu, nedz ari savu svaini Vitalvu; pēc iespējas viņa tos bieži vien apmekleja. Uz Ziedoņu lielmātes vēlešanos mazais Pāvuliņš, kad tas jau 7. gadu bija sasniedzis, kļuva aizvests uz Ziedoni, kur Irma pēc pilnigas zistemas viņam pasniedza skolas mācibu, pēc tam kad viņš no sava tēva tā sakot spēledamies jau dažas pamata mācibas bija iemācijies. — Ziedonē maziņais atrada bagatu mīlestibu un rūpigu apkopšanu. Ekselence Richters viņu citadi nesauca kā tikai par Paulus, kurpretim Pāvuliņš atkal savu sirmo tēvišķigo labdari pēc parastās vīzes vēl arvienu sauca par "balto onkuli", kas daudzreiz, īpaši kad sveši bija atbraukuši, gardus smieklus sacēla. Tādās reizās Pāvuliņš it nevainigi jautaja:

"Onkuli, ko viņi smejas?"

"Nekas, mīļo Paulus, manu dēliņ, lai viņi smejas," sirmgalvis tad savu mīluliti mierinaja.

Irma ar īpašu prieku Pāvuliņu mācija un prieks ari bija to redzet, cik labprāt viņš mācijās un cik lēti viņš saprata, ko viņam mācija.

"Kad pa Jāņiem aizbrauksim pie papiņa, tad tu redzesi, kā viņš par tevi priecasies," "Irma, viņa pūliņus atzīdama, sacija un Pāvuliņš mācijās vēl jo uzcītigaki un čaklaki. Bet Irmas nodoms, tikai pa Jāņiem aizbraukt no Ziedones, nepiepildijās, jo savads atgadijums viņu piespieda ātraki aizbraukt.

Ztarp viņas cienitajiem bija ari Ziedoņu lielkunga drauga dēls, barons Arturs Zternenrode, kas beidzamā laikā daudz biežaki uz Paleju atbrauca, nekā tas līdz tam laikam bija noticis. Šis savadais dzineklis, zinams, ilgi nevareja palikt paslēpts: tikpat Richters kā ari viņa laulātā draudzene jo ātri atzina, ka Irma ir tas magnets, kas jauno baronu pievelk, un ka viņš Irmu mīlē tik karsti un uzticigi, kā jauns vīrietis, ka sirds nav samaitata, vien var mīlet. Richters par šo lietu runaja ar savu veco draugu baronu Aleksandru Zternenrode un pēc ilgas spriešanas un diezgan asas sarunašanās Zternenrodu familijā, Arturs no saviem vecakiem beidzot dabuja atļaušanu, zemnieka meitu Irmu Müller precet; jo viņš vairs nebija neapdomigs jauneklis, kas savām jūtam upuretu visu citu; turpretim viņš jau bija 28 gadus vecs un patstāvigs muižas īpašnieks, bez tam vēl, kā krietns tiesas zinibu pratejs, nesen iecelts par apriņķa tiesas prezidentu. — Irma no Artura mīlestibas skaidri neka nezinaja, jebšu viņa gan noprata, ka tas pret viņu vienaldzigs nav. Bet viņa jau bija paradusi, ka jauni un veci, augsti un zemi, māciti un nemāciti vīrieši viņai parāda uzmanibu, ko viņa labprāt nebūtu redzejusi. Arturu Zternenrode Irma tureja par vīru, kas savu plašo zinašanu un savas izglītotās sirds labad pelna cienišanu un tīras, šķīstas draudzibas gan vērts. Tādā vīzē starp viņiem ari tiešam bija radusēs un nostiprinajusēs īsta draudziga satikšanās. Arturs to ari no Irmas puses tureja par mīlestibu, bet kā goda vīrs Irmai savu sirdi neatklāja, iekam viņš ar saviem vecakiem, ko viņš augsti cienija un uzticigi mīleja, vēl nebija skaidribā. Tagad viņi, Irmu pazīdami par tiešam teicamu bērnu, savu atļaušanu bija devuši un Arturs steidzās uz Ziedoni, savai mīļakai piedāvat savu roku, sirdi, mantu un visu, kas viņam piedereja. Irma bija dārzā un lasija jaunakos žurnalus, ko pastnieks nupat bija pārnesis; Pāvuliņš turpretim mekleja puķes un stādus, kas tam vēl nebija pazīstami, lai Irma tos nosauktu pie vārda un viņam izskaidrotu, kādu labumu vaj ļaunumu tie cilvekiem atnes. Viņa drusciņ bija pārsteigta, Arturu ieraudzidama tik neparastā laikā, agri priekš pusdienas, bet Pāvuliņš viņam skrēja pretim un ar savu draugu priecigi sasveicinajās.

Arturs, ari Irmu apsveicinajis, nosēdās viņai pretim pie galda un, kad maziņais atkal bija aizgājis, vientiesigiem, bet sirsnigiem vārdiem izsacija, kas viņam uz sirdi.

Irma vareni iztrūkās, dzirdedama, ka Arturs pret viņu jūt nevien draudzibu, bet ari dziļu, nopietnu mīlestibu. Cik labprāt viņa tik teicamu vīru būtu aplaimojusi ar savu sirdi un roku, bet no visa, kas mīlestibai rada, viņa neka nejuta pret baronu Zternenrode, un tadēļ viņai bija žēl, ļoti žēl, ka viņai tas bija jasaka. Bet neka darit! Ne viņa gribeja nedz ari vareja pati sevi un viņu piekrāpt — kas ta būtu bijusi par dzīvi un turklāt vēl uz visu mūžu.

"Barona kgs!" viņa atbildeja, "es neliedzu, ja, man tas dara īpašu prieku izsacit, ka es jūs cieniju kā reti kādu citu. Bet es nerunatu taisnibu sacidama, ka es pret jums ari mīlestibu jūtu, bez kuŗas, kā man šķiet, laulibas kārta ir nepaciešama un abiem sataisa postu un nelaimi. Pārliecinata, ka jūs šo manu patiesigo izturešanos atzīziet, es lūdzu, nedusmojaties uz mani, ka jūsu vēlešanos nespēju piepildit!"

Lēti varēs noprast, kā Arturam bija ap sirdi, šo spriedumu saņemt no tās, ko viņš tik karsti mīleja un bez kuŗas visa viņa dzīve bija tukša un bez priekiem. Bet mīlestiba nav uzspiežama — ta ir dievu dāvana. Un kuŗš prātigs cilveks Irmai nebūtu devis pilnu taisnibu! Ja, bez mīlestibas laulibas kārta ir elle — to ari Arturs atzina. Bet vēl viņš taču visas ceribas nebija zaudejis — atraidita mīlestiba allaž pieķeŗas pie ceribas mēteļa!

"Irma!" viņš sacija, "vaj jūs savu sirdi diezgan esiet pārbaudijusi, vaj tanī tiešam nav neviena mīlestibas stariņa, pie kuŗa mana satriektā sirds vēl varetu pieķerties?"

"Es pazīstu savu sirdi, Artur, un pie visa, kas man svēts, es jums apliecinu, ka es jūs nevaru laimigu darit, nevaru jūsu sirdij to mīlestibu pretim nest, ka ta pelnijusi! Mēs būtum nelaimigi un tomēr jums tik lielas tiesibas, būt laimigam, un jūs būsit laimigi, Artur, tadēļ pārvarat savas jūtas pret mani, kas šinī acumirklī varbūt jūs vairak pārspēj, nekā jūsu mieram derigs."

Artura acīs mirdzeja asaras.

"Apmierinajaties, Artur; jūs nezinat, cik sāpigi jūsu nelaime manu sirdi aizņem!"

"Liktenis citadi nolēmis — mums nebūs savienotiem būt — es padodos jūsu prātam, likteņa nolēmumam! Bet, Irma, atļaujat, ka es ari turpmak sevi uzlūkoju par jūsu uzticigo draugu un esat mana draudzene vārda augstakā un šķīstakā ziņā!"

"Tāda draudziba, mīļo Artur, mani godā un man allaž atgādinās, ka mums ari vīri, kuŗu sirdīs augstakām, svētakām jūtam telpas, nekā pie ikdienas cilvekiem. Es pieņemu no visas sirds jūsu draudzibu, ta man allaž būs mīļa, un apsolos ari jums būt draudzene vārda īstenā ziņā!" Irma baronam roku sniegdama atbildeja.

"Bet vēl kas, mīļo Artur, apsolaties man, ka jūs savu sirdi neapcietinasit, bet atļausit citai šķīstai mīlestibai tanī uzplaukt, tiklīdz ka jūsu dzīves ceļā atgadisies sirds, jūsu cieniga!"

"Irma, ja mēs nupat nebūtum draudzibu slēguši, kas tikai tīras draudzibas jūtas atļauj — es priekš jums nomestos ceļos! Tikai eņģelim līdziga sirds var runat tik nepašigi. Es nezinu, vaj es vēlreiz varešu mīlet, bet šie jūsu vārdi mani pavadis caur visu mūžu un kad manā sirdī varbūt pēc gadiem celsies vēlešanās pēc dzīves biedrenes, tad ši līdzinasies jums!"

Barons Zternenrode šķīrās. Irmai roku sniegdams viņš tās acīs pamanija asaras mirdzam. Pret dārza vārtiem viņš satikās Pāvuliņam.

"Onkuli, kad tu atkal atbrauksi?" šis jautaja.

Barons Zternenrode paņēma maziņo savās rokās un to skūpstidams sacija:

"Es nezinu, mīļo Pāvuliņ!"

"Nu ņem tad šis puķes līdza!"

"Paldies, Pāvuliņ!"

Tad viņš noplūca baltu rozi un to deva maziņajam sacidams:

"Aiznes to tantei Irmai!"

Irma visu to redzeja un pie sevis sacija:

"Tiešam teicams cilveks — kaut tu, Artur, atrastu to laimi, ko tu tik lielā mērā esi pelnijis!"

— — — — — — — "Nu, Artur, jūs nākat bez Irmas?" Ziedones lielmāte brīnidamās jautaja, kad barons Zternenrode no dārza ienāca.

Arturs it visu izstāstija, kas bija noticis un runats.

"To es nebūtu no Irmas domajusi, man taču tā izlikās, ka viņa jūs ari mīl!"

"Un es uzslaveju Irmas taisno prātu, — kad viņa Arturu nevar mīlet, vaj tad viņš jele kad būtu laimigs, ar viņu kopā dzīvojot!" ekselence Richters atbildeja.

Arturs aizbrauca — visa dzīve viņam bija rūgta palikusi. No valdibas urlaubi izdabujis, viņš uz ilgaku laiku aizbrauca ārzemēs.

Irma, kā lēti protams, no sirmās baronietes un viņas laulatā drauga it nekādus pārmetumus nesagaidija un ari nesaņēma. Turpretim viņi abi īsiem vārdiem uzteica viņas izturešanos, ka viņa nav sevi un tik teicamu vīru apkrāpusi un uz ārigu godu un uz bagatibu nav lielaka svara likusi, nekā uz savas un Artura sirds laimu.

Tamēr Irma caur visu šo notikumu sevi jutās satricinatu — Artura nelaime viņai taču vairak gāja pie sirds, nekā viņa iesākumā domaja. Tadēļ ari Ziedones sirmie kungi viņas vēlešanos, uz ilgaku laiku no Ziedones aizbraukt, atrada par pilnigi attaisnotu. Otrā rītā vina ar Pāvuliņu aizbrauca uz jūrmalu, kur Indriķis ar Mildu pa vasaru dzīvoja. Te viņa palika līdz Jāņiem un Pāvuliņš, pēc ilgaka laika atkal jūŗu ieraudzijis, priecajās bez gala — ūdeņa viļņi un bangas un jūrmalas raibā dzīve viņu vareni jautrinaja. Bez tam viņš sevi jutās par Indriķa mazās Laimas kavalieri un to uz savu vīzi mēģinaja darit pazīstamu ar sadzīves priekiem un bēdam, ko viņš pats tik lielā mērā jau bija baudijis. Ihpašas raizes viņam padarija jūŗas kaivas, uz kuŗām viņš ar savu stopu, zinams bez sekmes, ik dienas šāva.

"Kas tie par putniem, kas nekrīt, kad tos nošauj," viņš sapīcis kādā dienā gauda savas bēdas un no ta brīža vismīļaki klausijās uz Indriķi, kad tas ar savu familiju un Irmu gar jūrmali staigajot viņam stāstija no visadām jaukām lietam.

Pēc kādām nedeļam bija Jāņi klāt un, kā jau parasts, Indriķis ar savu familiju Jāņu vakarā devās uz

Pāvula dārzu pie Vitalva, kas līdz ar Buchholca kundzi viņus sagaidija pie bānuža. Indriķim nemanot vēl divi viesi ar to pašu braucienu bija atbraukuši Vitalvu apmeklet: advokati Richters un Krummachers, kuŗu sievas un bērni uz ilgaku laiku bija aizbraukuši pie radiem.

"Vaj zini, Teodor," Krummachers bija sacijis, "jūrmalā Jāņu vakarā visai gaŗlaicigi — laidisim labak pie Vitalva, rītu viņa vārda diena — —"

"Un Mülleru Irma ari tur būs," Richters savu draugu piezoboja un apsolijās braukt līdza.

Kā saprotams, šos viesus ieraugot visi ļoti priecajās un Vitalvs nezinaja, kā viņus saņemt.

"Vaj ta tiešam mūsu Irma no viņiem bēdigiem laikiem?" Krummachers Vitalvam jautaja.

"Ta ir ta pati Irma, tas viņos bēdigos laikos vēl bija pusmēr bērns un tomēr eņģelis, kas manās mājās dziedinaja visadas kaites un allaž atradās īstenā vietā, kad citi izmisušies nezinaja ko iesākt, ko darit," Vitalvs atbildeja.

"Nudien — Olimpa dievietes skaistakas nevareja būt, ne kā jūsu Irma!" Krummachers aizrauts iesaucās.

It kā par nelaimi Richters šos vārdus bija izdzirdejis, jebšu Krummachers diezgan klusu cereja runajis.

"Oho, mans draugs Krummachers jau Olimpā!" Richters viņu atkal zoboja un tad līdzcietigā balsī sacija: "Vaj zini ko, Krummacher, atmet visu advokaturu un raksti romanu, kuŗā tu esi tas varonis un Irma tavs ideals un tava vienigā dieviete, priekš kuŗas tev citus dievus nebūs turet."

"Valdi savus zobus un apbrīno labak Dieva darbus, kuŗi pie Irmas parādas visu pilnigakā pilnibā," Krummachers, it kā nevaļas turedams, ātri atbildeja un tad steidzās pie Irmas, kas ar Buchholca kundzi laipni sarunajās.

"Vaj jūs tiešam esat mūsu toreizejā mazā Irma, kas priekš kādiem 4 gadiem dakterim Kūlberģim Palejā tik uzcītigi palīdzejāt," Krummachers savu cepuri noņemdams godbijigi jautaja.

"Ta pati Irma, kas manam draugam Krummacheram jau toreiz sirdi sašķobija!" dakteris Kūlbergs piepeši sacija.

"Na, nu es ticu, ka vēl brīnumi notiek! Patlaban tu cilveks ar pārdabigu radijumu būtu runajis, te tev atkal jau kāds šķērslis ceļā un ja citadi nē, tad tas nokrīt no gaisiem!" Krummachers savu draugu sirsnigi apsveicinadams atbildeja un tad jautaja, kur Kūlbergs tik piepeši gadijies.

"Ta pati nelaime, kas tev un Richteram, mīļo draudziņ — sievas nav mājās un bērnu ari nē, — jupis lai ari jūŗas laivam iet skraidat gar jūrmalu pašā Jāņu vakarā — tadēļ laidu šurp, bet pa zemes ceļu, man bija amata darišanas."

"Nu taču cilveks saprot, ka brīnumi notiek," Krummachers piezīmeja. "Bet Irmas kundze, jūs man vēl atbildi paradā!"

"Ko es jums lai atbildu, konzulenta kungs, jūs jau zinat, ka 4 gadu laikā, kamēr mēs vairs niesam redzejušies, meitene var izaugt liela un tas ar mani ari noticis — vairak es neka nezinu un savu izteikumu es varu apzvēret!"

"Bravo! bravo!" Richters iesaucās un uz Krummachera rēķinuma visi smējās.

Bet nekas, Krummachers bija vīrs, kas allaž zinaja, ko viņš dara, un tā mēs viņu drīz ari redzam ar Irmu kopā sēdam un bez bēdam braucam uz "Pāvula dārzu". Tie citi viņiem steidzās pakaļ un drīz visa jautrā sabiedriba svineja Jāņus, kā tos gan reti kur izdodas svinet. Jo te taču bija sapulcejušies cilveki, kas viens otru cienija un bez valšķibas, bez pašibas viens otram bija palīdzejuši gŗūtā brīdīi, un tā starp viņiem vijās daudzkārtigas un jaukas draudzibas un pateicibas saites.

Vitalvs jau priekš tam no Irmas bija dabujis ziņas, cik teicamus soļus Pāvuliņš mācibā spēris, un gribedams šos pūliņus īpaši atzīt, viņš savam dēliņum par prieku bija apgādajis māksliskas ugunis, kas nu Jāņu priekus vēl pavairoja. Advokatam Krummacheram tanī vakarā no saviem draugiem, Richtera un Kūlberga, bija diezgan jacieš — tur neka nevareja līdzet; bet viņš ari visu pacieta ar apskaužamu miera prātu un vienaldzibu un it nebūt neliedza, ka viņa augstakais ideals, no ka viņš jauneklis būdams sapņojis, caur Irmu esot pieņēmis miesu, un ka nu tik viņš īsteni saprotot, ka veco Grieķu dievi bez dievem nav varejuši pārtikt.

Irma sava vecigā pielūdzeja slavas dziesmas ņēma pretim ar jautri—jocigu laipnibu un tā tad šinī pulciņā viscauri valdija patīkams draudzibas gars.

Bija jau vēlu jeb īstaki agri, kad priecigie Jāņu viesi devās pie miera. Atrā rītā vēl atbrauca direktrise Šaberta kundze, Peteris Ozols ar savu Līziņu un Galokņu Teodors.

Par šiem trim beidzamiem mums kāds vārds īpaši japiezīmē. Ozols bija palicis par turigu rentnieku un sava gaišā un taisnā prāta dēļ no apriņķa zemnieku pagastiem bija iecelts par apriņķa tiesas zemnieku kārtas asesoru — gods, ko viņš pateicibas asaras raudadams pieņēma. Un semnieki, kas viņam pie tam augsti bija pierēķinajuši viņa krietno izturešanos pret Vitalvu, nebūt nenožēloja, ka tie viņam šo reto godu parādijuši; jo Ozols savu tiesneša amatu izpildija rūpigi un ar taisnu prātu, neskatidamies ne uz prāvnieku stāvokli, nedz uz citām kādām būšanam.

Viņa meita Līziņa, jau 18 gadus veca, nupat kā bija nolikusi tā saukto lielo eksamenu, jebšu ne tik teicamu kā Irma. Bet kāda varena starpiba bija starp to Līziņu, ko Irma priekš kādiem 6 gadiem bija glābusi no pārgalvigu meiteņu mocišanas, un starp to Līziņu, kā ta mums tagad gara acim stādas priekšā! Viņa ir pilnigi izaugusi un "slaika kā priede"; viņas vaigs nav kaists vārda pilnigā ziņā, bet tas ir mīligs un labpatīkams. Viņas zilās actiņas liecina, ka viņa uzticiga un līdzcietiga; viņas brūnie pakuplie mati sapīti vienā varenā bizē, kas sniedzas zemu pār muguru. Viņai ir laba, krietna sirds; labprāt viņa pie rokas, kur kas japalīdz, kur kādam kāds prieks jasataisa, un viņas vienkāršais apģērbs vēl celtin paceļ visu viņas mīligo seju, kas reizā iepriecē un atspirdzina. — Irma ir viņas vienigā īstā draudzene; tai viņa pilnigi padevusēs — priekš tās viņa ietu vaj pašā nāvē!

Galokņu Teodors, Vitalva jaunibas draugs un skolas biedris, pa visu to ciešanas laiku, kas Palejas iedzīvotajus tik briesmigi piemekleja, nebija mājās, bet tālā svešatnē, kur viņam bija teicama skolotaja vieta zemkopibas augstskolā. Priekš kāda gada viņu, uz ekselences Richtera vēlešanos, ataicinaja par Malienes zemkopibas skolas direktoru un šinī savā jaunā amatā viņš sevi jutās ļoti laimigu un savus pienākumus izpildija ar prieku un uzcītigi, tā ka visa Maliene ar viņu bija pilnigi mierā. — Pirmo reizu viņš savu draugu Vitalvu bija apmeklejis pa ziemas svētkiem un jau toreiz iepazinies ar Indriķi, Mildu, Irmu un ar Līziņu, kas tad vēl bija skolniece.

No jaunpienākušiem viesiem tikai Teodors Aģiras kungiem nebija pazīstams, jebšu tie no viņa jau diezgan bija dzirdejuši. Priekšā stādits un kādu brīdi ar viņiem sarunajies, viņš pie tiem atrada labpatikšanu un cienišanu. Ar Ozolu Aģirieši apsveicinajās kā jau ar vecu, cienitu pasīstamu un priecajās par to godu un uzticibu, ko viņa apriņķa iedzīvotaji tam parādijuši.

Pēc pusdienas Aģiras kungi, t. i. abi advokati, dakteris Kūlbergs un Indriķis turpat dārzā spēleja preferansu, pie tam teicamu malciņu alus dzerdami un uzsmēķedami. Ozols skatijās, kā kuŗam veicas spēlet. Galokņu Teodoram bija ļoti daudz ko runat ar Līziņu, tadēļ viņi allaž atradās dārza otrā galā un tur koku pavēnī šurp un turp staigaja. Laikam Teodors viņai izskaidroja visjaunako zemkopibas sistemu un Līziņa, kā jau paklausigs bērns, uz viņa vārdiem tik uzmanigi klausijās un dažu brīd tik mīligi smaidija, it kā viņa sapnī ar pārdabigiem radijumiem sarunatos.

Šaberta un Buchholca kdzes, Milda, Irma un Vitalvs bija apmetušies jaukā lapenē; Pāvuliņš ar mazo Laimiņu turpat tuvumā spēlejās. Šaberta kundze nupat uzsāka runat par Pāvuliņa tālaku mācišanu — "viņam nu vajaga krietnas pastāvigas mācibas un uz visu vīzi ari Latiņu un Grieķu valodas viņam jasāk mācities," viņa sacija.

"Grieļu un Latiņu valodās es pats viņu varetu mācit," Vitalvs piezīmeja.

Pa tam Pāvuliņš pienāca, sevi pie vārda dzirdedams saucam.

"Tas būtu ļoti labi," Šaberta kdze atbildeja, "bet kā būs ar tām citām mācibam? Buchholca kundze, man šķiet, priekš tam jau par vecu — neatliek nekas cits, kā viņu atlaist — "Es Buchholca kundzi atlaist?!" Vitalvs iesaucās. "Nē, viņa manās mājās paliks, līdz Dievs viņu atlaidis!"

Buchholca kdzei bira pateicibas asaras.

"Tad jums priekš Pāvuliņa jaņem vaj cita skolotaja, vaj skolotajs!" Šaberta kdze atkal runaja.

"Papiņ," Pāvuliņš savu tēvu mīligi apkampdams sirsnigi lūdzās, "papiņ, es gribu mācities pie Irmas es negribu citas skolotajas! Mīļo papiņ, lai Irma mani māca!"

Vitalvs Pāvuliņu spieda pie savas krūts, ne vārda nevaredams sacit, bet maziņais atkal lūdzās.

"Irma jau tevi nevar mācit — viņa jau pie mums nevar būt, Pāvuliņ!" Vitalvs it kā ar varu izsacija un novērsās uz otru pusi.

Pāvuliņš aizskrēja pie Irmas un to cieti un mīligi apkampis lūdzās:

"Irma, mīļā Irma, nāc pie mums un māci mani! Vaj tu nāksi, Irma?"

Bet Irma neka nespēja atbildet, acis viņai bija pilnas asaru — viņa tikai savu mīluliti paņēma uz klēpja un ilgi skūpstija.

"Nu saki, Irma, mīļā Irma, vaj tu dzīvosi pie mums un vaj tu mani mācisi?" mazais mocitajs atkal lūdzās.

"Ja, es tevi mācišu!" Irma nu atbildeja un viņu sirsnigi apkampa.

Šaberta un Buchholca kdzes pacēlās un izgāja no lapenes. Vitalvs aizgāja pie Irmas.

"Vaj es savām ausim drīkstu ticet, Irma? Tu mani — — tu mūs negribi atstāt?" viņš satricinats jautaja.

"Nē, Jāni, es tevi neatstāšu — es tev piederu uz visu mūžu!" Irma atbildeja un slīga pie Vitalva krūts un pirmo reizu viņu lūpas satikās mīlestibā un ne tikai draudzibā.

"No sirds es jums abiem vēlu labas laimas!" Milda asaras slaucidama sacija. "Man ir tā ap sirdi, it kā mūsu vecakā māsa debesīs priecajas par šo savienošanos, jo nu piepildas tie vārdi, ko viņa uz savu miršanas gultu sacijusi: Lai Irma būtu Pāvuliņa māsa un māte!"

"Esi laimiga, mans bērns, tu daboni krietnu, teicamu vīru!" sirmā Šaberta kdze Irmu pie savas krūts vilka un raudadama sacija.

"Un es jums abiem būšu otra māte!" Buchholca kdze šņuksteja, Vitalvam roku sniegdama, ko tas godbijigi skūpstija.

"Onkuli!" Pāvuliņš pie preferansa spēletajiem aizskrējis Indriķim vēstija, "onkuli, tante Irma vairs nebrauks projam, viņa paliks te un mani mācis, un viņa raudaja un papiņš ari raudaja un tanti Irmu apkampa un bučoja, tante Milda ari raudaja un baltā tante ari raudaja!"

"Hurrā! kāzas!" dakteris iesaucās un kartis nometa uz galdu.

"Mans ideals ir beigts — Olimpa dieves salaulajas ar mirstigiem cilvekiem un cilveki paliek par dieviem!" Krummachers jocigi nopietnā balsī sacija un pacēlās.

"Ja, mīļo Krummacher — tu redzi, ka ideali nav noķeŗami — tie paliek sapņu tēli, to mums jau ģimnazijā mācija," Richters nopietni atbildeja, it kā savu draugu nožēlodams.

"Beidz savu sprediķi — pildisim glāzes un apsveicinasim jauno pāri!" Krummachers iesaucās.

Tā tas ari notika. Krummachers jaukā, klasiskā runā pierādija, ka viņš tikai acumirkli savu idealu — Grieķu skaistako dievi — redzejis virs zemes staigajam; tad ta Olimpam atsacijusēs un salaulajusēs ar mirstigu cilveku un tamlīdz viņa ideals atkal aizlidojis sapņu valstī. Viņš apskaužot Vitalvu un nožēlojot, ka pats niesot Vitalvs.

Irma, dziļi nosarkusi, viņam sniedza roku, ko tas godbijigi skūpstija.

Tanī brīdī pienāca Teodors ar Līziņu un izlūdzās Ozola svētibu uz mūžigu savienošanos.

Na, te jau cilveks no prieka asaram nevar ne vaļam tikt! Te tu izraudies par vienu laimigu pāri, te tev atkal jaraud par otru," Ozols acis slaucidams atbildeja un savu vienigo meitiņu līdz ar viņas izredzeto vilka pie savas laimigās krūts.

"Kad tas tā iet jo projam," dakteris iesaucās, "tad mūsu kāršu partija ir ūdenī!"

"Kas nu vairs uz partiju domās, nu jau tik jasargajas, ka ne redzot, ne manot nepielidinajas kāda no Olimpa izbēgusi dieve un ar mums nesaderinas tik piepeši, ka mēs uz savām pielaulatām sievam nebūt neiespējam domat — un ko tās gan tad sacitu!" Indriķis pēc ilga laika reiz atkal savus zobus laida vaļam.

"Bravo!" Aģiras kungi iesaucās.

"Pagaidi tik, Indriķi, to es tev nepiedošu!" Irma viņam draudeja.

"Nudien, Indriķi, ļaudim gluži taisniba, ka tev tie zobi par gaŗiem. Kur citi tā aizgrābti, tur tu vari jokoties," Milda savam vīram jocigi pārmeta.

"Redzi, Mildiņ, kad mūsu laulibas kārta manus zobus vēl nav nolauzusi, tad tie par gaŗiem nevar būt," Indriķis atbildeja, ar vienu roku savu līgaviņu apkampis, ar otru ķerdams pēc vīna, ko Šaberta un Buchholca kdzes ar istabas meitas palīgu jaunajiem pāriem un viesiem pasniedza.

— — — — — — —

Abu jauno pāru kāzas svineja reizā un kopā. Pēc laulibas Pāvulinņš nopietni jautaja:

"Irma, vaj nu tu esi mana mamiņa? Baltā tante tā teica."

"Ja, sirdsmīļo Pāvuliņ — nu es esmu tava mamiņa un tu mans mīļais, mīļais Pāvuliņš!" Irma viņu pie krūts spiezdama un sirsnigi skūpstidama atbildeja.

"Un vaj nu tu vairs nebrauksi projam, bet mani mācisi, mamiņ?"

"Ja, mīļo dēliņ," Irma, pirmo reizi ar saldo mātes vārdu uzrunata un tadēļ mīligi nosarkdama, atbildeja, "es nebraukšu projam un tevi mācišu!"

"Un es jūs abus cieši ieslēgšu savā laimigā sirdī," Vitalvs sievu un dēlu apkampis sacija.

Kartes leģenda







Tiek rādīti ieraksti 1-33 no 33.
#VietaDateVeidsVietas tips
  
1Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Publiсēšanas vietaPagasts
2Beļģija
(Belgium)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
3Vācija
(Germany)
(Nav norādīts)Minēts tekstāValsts
4Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
5Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
6Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
7Kartāga
(قرطاج, ولاية تونس, 2016, تونس)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsētas daļa
8Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
9Kartāga
(قرطاج, ولاية تونس, 2016, تونس)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsētas daļa
10Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
11Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
12Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
13Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
14Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
15Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
16Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
17Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
18Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
19Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
20Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
21Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
22Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
23Roma
(Rome, Metropolitan City of Rome, Italy)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
24Jērika
(מצפה יריחו, שטח C, יהודה ושומרון, Palestinian Territory)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPilsēta
25Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
26Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
27Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
28Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
29Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
30Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
31Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
32Malienas pagasts
(Malienas pagasts, Alūksnes novads)
(Nav norādīts)Minēts tekstāPagasts
33Rīga
(Rīga)
1936Izdošanas gads/vietaPilsēta

Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lapas lietojamību un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat sīkdatņu lietošanai lulfmi.lv digitālajos resursos. Uzzināt vairāk.