"Vitālijs bija dzejnieks pēc sirds aicinājuma un arī pēc būtības. Dažādu subjektīvu un objektīvu ieganstu dēļ viņa talants nepaguva pilnībā atraisīties."
Goba, Arturs. Miris Vitālijs Lozda. Karogs, 1984, Nr. 10, 188. lpp.
Par dzejoļu publikāciju kopkrājumā "Acis" (1978)
"Jau pirmajā dzejolī Lozda uzsāk smagu cīņu ar tiem, kas stāsta, "ka es ar šļūdoņiem nācis". Nē, saka Lozda, "es piedzimu te". Varētu likties, ka sekos kolorīts, vismaz izvērsts, ja ne padziļināts pamatojums, bet diemžēl šo "te" Lozda mēģina atklāt ar visai viduvējiem žurnālistikas paņēmieniem: "Un iesākas maize/ no lauka, no arkla, no vārpas." – "Liels un bagāts paliek mūžs", bērzs "Kā skaistuma un darba mērs". Kaut kas no dzejas ieskanas dzejoļos "Trikāta", "Tev", "Ne zirgi pļavās – smilgas ganās..." – paša vērojums, siltāks tēlainības pavērsiens. Pavisam negaidīts vispārējības straumē ir astoņrindenis "Plēš spēlētāji melodiju": "Plēš spēlētāji melodiju,/ es līdzi dungoju pa trim/ no vecas, vecas tēvu rijas/ līdz jaunam, jaunam akmenim./ No dziju nītīm tavā rokā,/ no klusas, klusas zemes balss./ Es dungoju līdz tavām mokām,/ līdz ūdenim, kurš nesasals."
Čaklais, Māris. Nozagtā gliemežnīca. Rīga: Liesma, 1980, 111.–112. lpp.
"Stilistiski eklektiski dzejoļi ir Vitālijam Lozdam. Labāk padevušies tieši tie, kuros ieskanas citu dzejnieku balsis – "Atrast", "Plēš spēlētāji melodiju...", "Starp divām varbūtībām...". Darbi "Tev" un "Trikāta", kuros autors uzticējies pats savai rakstīt prasmei, kaut arī dabiskāki, bet jau profesionāli nevarīgāki. Pārējie Vitālija Lozdas dzejoļi līdzinās atreferējumiem un neko interesantu dot lasītājam nespēj."
Bražis, Edgars. Redzes robežas. Karogs, Nr. 9, 1979, 165. lpp.
"Mīlu dzeju, rakstu, kā man tas izdodas, lai spriež lasītāji. Rodas arī pārtraukumi, bet vienalga, pēc kāda laika ir jāatgriežas dzejas zemē, jo šī zeme ir mans sapnis un mana realitāte. Tur ir mans prieks, manas sāpes un mana vaina.""
Lozda, Vitālijs. No cikla "Maize". Darba Karogs, Nr. 131, 1971, 30. okt.