Vilis Lapenieks
08.10.1908 – 30.01.1983
Vilis Lapenieks (1908–1983) – kinorežisors, scenārists, aktieris. Nozīmīga loma Latvijas kino vēsturē. Mācījies Liezēres pagastskolā un Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā, studējis farmāciju Latvijas Universitātē un Teātra un kino režiju Lesinga universitātē Berlīnē. Pirmās latviešu lielfilmas "Zvejnieka dēls" (1939) scenārija autors un režisors. 1942. gadā izveidoja un vadīja Tautas teātri. 1944. gada oktobrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju, strādāja britu militārās pārvaldes dienestā, Blombergā izveidoja Latviešu mākslas centru, turpināja darboties kā filmu režisors. 1952. gadā izceļoja uz ASV, gadu nostrādāja Bahamu salās, kopš 1953. gada dzīvoja Dienvidkalifornijā, izveidoja savu foto uzņēmumu Holivudā, piedalījās amerikāņu filmās kā aktieris un režisora palīgs, aktīvi iesaistījās latviešu kultūras dzīvē. Uzņēmis vairākas latviešu trimdas dzīvi dokumentējošas filmas. Savu dzīvi aprakstījis impresiju un ekspresiju grāmatā "Dullā Daukas piezīmes" (1977).
Dzimšanas laiks/vieta
08.10.1908
Liezēres pagasts
Dzimis Liezēres pagasta Murēnos.
Miršanas laiks/vieta
30.01.1983
Losandželosa
Personiska informācija
Dzimis kalpu ģimenē.
Sieva –aktrise Milda Lapeniece (dzimusi Ziediņa), dēli Vilis Mārtiņš Lapenieks, juniors (1931–1987) –kinooperators un Dzintars Lapenieks.
1944: oktobrī devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
1952: izceļoja uz Bahamu salām.
Kopš 1953: dzīvoja ASV, Kalifornijā.
Profesionālā darbība
LITERĀRĀ DARBĪBA
1936: pirmā publikācija apraksts par Berlīnes kinoteātriem "Stāt! Sarkana spuldze deg!" laikrakstā "Rīts" 17 novembrī. Dzīvodams trimdā, publicējis virkni rakstu latviešu trimdas periodikā.TEĀTRA AKTIERIS UN REŽISORS
Teātri spēlējis vietējā Liezēres amatierteātrī un ģimnāzijas gados skolas teātrī pie režisora Kristapa Lindes.Darbojies kā režisors Valmierā un Smiltenē, piedalījies Ziemeļblāzmas teātra izrādēs.
1933–1934: aktieris Nacionālajā teātrī.
1942–1944: izveidojis un vadījis Tautas teātri un Drāmas kursu studiju.
Iestudējis vairākas savas lugas Rīgas radiofonā.
20. gs. 40. gados: bēgļu nometnē Blombergā izveidoja Latviešu mākslas centru.
Sarakstījis scenārijus un vadījis režiju populārzinātniskām filmām "Zem baltzaļā karoga" (1936), "Tēvzemei un brīvībai" (1937), "Brauciens pa ziedošo Zemgali", filmai par dziesmu svētkiem "Kam drosme ir" un "Minox" (visas 1938).
Strādājis arī Vācijas filmrūpniecībā par režisora asistentu un režisoru. Pēc Viļa Lapenieka scenārija uzņemtas vācu filmas "Der letzte Hammerschlag" ("Pēdējais āmura klaudziens") un "Wachtmeister" ("Sardzes priekšnieks").
Nonācis Losandželosā, iestudējis vairākus klasiķu darbus: Rūdolfa Blaumaņa "Skroderdienas Silmačos", Annas Brigaderes "Princese Gundega un karalis Brusubārda", Raiņa "Jāzeps un viņa brāļi", Mārtiņa Zīverta "Minhauzena precības" un citas.
Trimdā piedalījies Losandželosas Latviešu amatieru teātra iestudējumos, bijis arī režisors.
1955: režisors Mārtiņa Zīverta komēdijas iestudējumam Losandželosas Latviešu amatieru teātrī.
Kā aktieris un režisora palīgs piedalījies amerikāņu filmu industrijā.
KINO REŽISORS
1939: filmas "Zvejnieka dēls" scenārija autors un režisors.
1940– 1941: Latvijas Filmu uzņēmuma režisors, šai laikā papildinājis zināšanas pie Sergeja Eizenšteina Maskavā. 1947: Blombergā scenārija autors un režisors par latviešu bēgļu dzīvi "Who were are?" ("Kas mēs esam un ko mēs spējam").
1949–1950: Blombergā uzņēmis filmu"Zaļais zelts" par latviešu mežinieku darbu un mākslas filmu pēc Mārtiņa Zīverta lugas motīviem filma "Kāds, kura nav" (1949).
Amerikas Latviešu Apvienības uzdevumā uzņēmis dokumentālās filmas:
1972: "Mēs –latvieši brīvajā pasaulē".
1974: "Tauta tuvumā –tauta tālumā".
1975: "Kā es māku, tā es maunu", vairākas īsfilmas, kā arī filmas par latviešu salidojumiem Tobago salā.
1978: "Tobago".
Uzņēmis dokumentālu filmu "Latvieši Venecuēlā".
SABIEDRISKĀ DARBĪBA
1953: Dienvidkalifornijas latviešu biedrības sarīkojumu, kultūras un skolu sekcijas vadītājs.
1998: Latvijā muzejā "Dauderi" –izstāde "Dullais Dauka no Liezēres līdz Holivudai".
Par Vili Lapenieku uzņemta dokumentāla filma "Vilis Lapenieks (1988) ciklā "Kinogadsimts Latvijā", scenārija autors Agris Redovičs, režisore Dzintra Geka.
Papildus informāciju skatīt: Vilis Lapenieks - Nacionālā enciklopēdija (enciklopedija.lv)
Citātu galerija
PAR GRĀMATU "DULLĀ DAUKAS PIEZĪMES" (1977)
"Šī grāmata stāsta par latviešos pavisam maz izplatītu modernās mākslas nozari, par filmām un filmēšanu un viena šīs nozares censoņa patiešām raibo un piedzīvojumiem pārbagāto dzīvi. [..] Kas pazīst Lapenieku, zina, cik viņš ir runīgs un dedzīgs stāstītājs. Veikla stāstītāja talantu viņš apliecina arī šai grāmatā, kaut tas nepārsteidz. Lapeniekam ir arī ilggadīga žurnālista un reportiera pieredze. [..] Grāmatā viscaur vijas veikla cilvēka dzīves filozofija un praktiskā izmaņa izmantot jaunradušās situācijas un apstākļus. [..] Lapenieka stājā un personībā vissimpātiskākais ir, ka līdztekus savas karjeras veidošanai svešumā viņš nekad neaizmirst latviešu sabiedriski-kulturālās vajadzības, nekad neliedz tām savu atbalstu un allaž ar "pilnu krūti" meties arī šai darbā. Latviskās kultūras celšana un mūsu tautiskās kopības stiprināšana ir tuva viņa sirdij. To viņš apliecinājis gan Vācijas laikā Blombergā, gan arī ASV."Čaks, Raimunds. Filmu vīra atmiņu stāsts. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, 1978, Nr. 1.
"Viļa Lapenieka mūža atmiņām tas [tiešums, nelaipošana] dod daudz krāsainības, ar ko viņš, arī nebūdams rakstnieks, savas tipu galerijas ļaudīm piešķir pretenzijas uz literāru figūru lomu – kā tādos sadzīves tēlojumos, kur viela smelta no tautas mūža. Autors pats neko nezīmē, neko neraksturo, –to veic viņa apcerētās personas pašas ar savām izdarībām, parādīdamās tādā vēsturiskā perspektīvā, kas lasītāju atbrīvo no aktuālām, vispārpieņemtām redzēšanas mērauklām. [..] Viņa personība ir nepacietīga, aktīva, pastāvīgi konfrontēta ar izaicinājumu, kas prasa sekmes, bet prot simpātiskā kārtā ari rezignēt. Tā viņš ari raksta, lietodams gan piparus, gan sāli, it kā filmēdams kādu nedēļas hroniku – grāmatai trūkst iedalījuma pa nodaļām, ainas steidzīgi nomaina viena otru, tajās pavīd vai visa Latvijas un trimdas kultūras pasaule; ģēniji, čekisti un stulbi birokrāti; Rīga, Maskava, Berlīne. Londona; daudz pazīstamu vārdu, zināmu un nezināmu notikumu, sakarību. [..] Kad grāmata vienā paņēmienā izlasīta, blakus gandarījuma pārdzīvojumam atliek pasmaidīt par jauko pašironiju un nopūsties par to, ka trimdai par maz izdevības izmantot Vila Lapenieka spējas, pieredzi un joprojām kūsājošo optimismu– tās ir vērtības, kuru mums pa laikam trūkst visvairāk.
Klāns, Pāvils. Dullā Daukas piezīmes. Laiks, 1977, 26. nov.
Saiknes
Ādolfs Lapenieks - Brālis
Dzimtais vārds
Vilis Jānis Lapenieks
Izglītība
–1921
Liezēre
Beidzis Liezēres draudzes skolu.
Latvju dramatiskie kursi
Rīga
Mācījies pie Zeltmata un Ernesta Feldmaņa.
Rīgas Tautas augstskola
Rīga
Mācījies Tautas augstskolas teātra studijā.
1921–1925
Rīgas pilsētas 1. ģimnāzija
Raiņa bulvāris 8, Rīga
Piedalījies skolas teātra izrādēs, režisors Kristaps Linde.
1925
Latvijas Universitāte
Rīga
Sācis farmācijas studijas.
1935–1940
Berlīne
Ar pārtraukumiem mācījies režijas mākslu Lesinga universitātē Berlīnē (Lessing-Hochschule zu Berlin), UFA un TOBIS filmu studiju kursos.
Darbavieta
Vācija
Strādāja filmu studijā "Rīga" un dažādās vācu filmu studijās.
Holivuda
Izveidoja un vadīja savu foto uzņēmumu.
1935
Rīga
Sabiedrisko lietu ministrijas Filmu nodaļā, režisora asistents.
16.11.1940–16.07.1941
Rīga
Rīgas Filmu Uzņēmuma režisors.
1942–1944
Rīga
Dibinājis un vadījis Tautas teātri, kas darbojās Arodbiedrību centrālās savienības paspārnē.
1945–1951
Vācija
Strādāja britu pārvaldes zonas militārajā dienestā, vadīja un izveidoja Latviešu mākslinieku ansambli.
1952–1953
Bahamu salas
Apbūves darbu uzraugs.
Dzīvesvieta
1921–1944
Rīga
10.1944–01.1952
Vācija
Lielākoties dzīvojis latviešu bēgļu nometnē Blombergā.
1952–1953
Bahamu salas
01.01.1953–1983
Losandželosa
Emigrē
10.1944
Vācija
Devās bēgļu gaitās uz Vāciju.
01.01.1952
Bahamu salas
Uzceļoja no Vācijas.
Apglabāts
Apglabāts Rotas Brāļu kapos.