Vilhelms Vilis Knoriņš

KNORIŅŠ Vilhelms Vilis (1890.29.VIII Skujenes pag. Cieļos - 1938.29.VII Maskavā ?) - literatūrkritiķis, publicists, vēst. z.d. (1935).
Dz. zemnieka (amatnieka) ģim. Māc. Paltmales pagastsk., Siguldas draudzes sk. Beidzis Valmieras skolotāju semināru (1910). Strād. par skolotāju Straupē un Rīgā, iesaistījies strādn. rev. kustībā, darbojies LSD org-jā Līgatnē un Rīgā. KP b. (1910).
Pirmā publikācija - raksts "Žūpība un strādnieki" laikr. "Vārpas" 1909.12./25.XII. Kā literatūrkritiķis K. guva ievērību ar problēmu rakstiem "Māksla un dialektika" ("Vārds", 1912, 1), "Saturs un forma" (turpat, 1913, 2) u.c., kuros, balstoties uz plašu teorētisko lit., īpaši G. Pļehanova darbiem, risināja jautājumus par mākslas relatīvo patstāvību un kopsakariem ar s-bu, kā arī uzsvēra mākslas darba satura un formas vienības nepieciešamību. K. recenzējis J. Raiņa, A. Upīša, V. Plūdoņa, A. Švābes, E. Birznieka-Upīša, J. Jaunsudrabiņa u.c. aut. darbus. K. izteiktie vērtējumi pārdomāti un argumentēti, gan raksturojot J. Raiņa, gan citu rakstn. darbus, turpretī F. Bārdas romant. dzeja palika nesaprasta. Konsekventi K. vērsās pret literāri vājiem sacerējumiem, akcentējot, ka rakstnieka idejiskie nolūki nevar kompensēt mākslin. trūkumus.
1914 K. mobilizēja cariskās Krievijas armijā. Pēc Februāra rev. (1917) K. bija Minskas strādn. un zaldātu dep. padomes sekretārs; Oktobra apvērsuma laikā Rietumu apg. un Frontes kara rev. komit. loceklis. 1928-35 K. bija Komun. (Trešās) Internacionāles Polit. sekretariāta loceklis, 1935-37 VK(b)P CK Propagandas un aģitācijas nod. vad. vietnieks, 1932-37 Sarkanās profesūras partijas inst. direktors, dažādu preses izd. redkolēģijas loceklis. Rediģējis grām. "Īsa VK(b)P vēsture" (kr. val. 1934, arī tulk. latv. val., 1935). Veicis priekšdarbus paplašinātas partijas vēstures sarakstīšanai. Bijis delegāts 10 KP kongresos. K. arestēts 1937 VI. Nošauts. Reabilitēts pēc nāves.
30. gados K. literatūrkrit. darbība vairs nebija tik sistemātiska kā pirms 1. pas. kara. Risinot teorēt. jaut. rakstā "Dialektiskā materiālisma metode mākslā un kritikā" (1924) un citos rakstos, K. nepietiekami ievēroja lit. un mākslas savdabību, par galv. lit. uzdevumu izvirzot prolet. ideoloģijas tiešu atklāsmi. Dažos rakstos K. vērsās pret pārspīlēti negatīvu lit. mantojuma vērtēšanu, turpretim citos lit. skatīja tikai kā šķiru interešu paudēju. Viņš izteica pārmetumus J. Rainim, paužot atšķirīgus vērtējumus nekā agrāk. 30. gadu 2. pusē vērojama K. lit. vērtēšanas principu stabilizācija, piem., rakstā "Rainis pieder darba tautai" ("Celtne", 1935, 9).
Daļa rakstu un recenziju sakopotas grām. "Literatūrkritiskie raksti" (1960). - Ps.: Proprium, Pr., Uģis, Sokoļiks u.c.
L. Knoriņa M. Viļa Knoriņa rakstu bibliogrāfija // Knoriņš V. Literatūrkritiskie raksti. R., 1960; Knope E. Vilis Knoriņš - literatūras kritiķis. R., 1970; Knoriņa M. Par Vili Knoriņu un dažiem citiem latviešu rakstniekiem // Varavīksne. 1990. R., 1990.
E.Knope

Par Viļa Knoriņa literatūrkritiskajiem apcerējumiem
"Latviešu mākslinieciskās kultūras vēsturē Knoriņš pārstāv literatūrkritiku nozari, kurā darbojies gandrīz trīsdesmit gadu. Savās recenzijās, pārskatos un estētiskas ievirzes apcerēs viņš turpina tās tradīcijas, ko iedibināja J. Jansons (Brauns) un ko attīstīja A. Upīts un citi marksistiskie kritiķi. Veselu pusgadsimtu šis mantojums ticis vērtēts kā augstākais sasniegums mūsu kritiskās domas vēsturē. Bet kā ir todien? Pārlūkojot V. Knoriņa darbus, nevaram nepamanīt vērtētāja divas pieejas: vienu, samērā objektīvu līdz 1917. gadam un otru tendenciozu, padomju sistēmas spaidu ierāmētu 20. un 30. gados. Nevaram nepamanīt arī to, ka Knoriņš marksistiskās estētikas postulātu sargātājs nereti nonāk sadurā ar Knoriņu mākslu platā kontekstā tverošu, objektīvu un estētiskās gaumes ziņā respektējamu vērtētāju.
“Sabiedriski filozofiskā ekvivalenta” obligātā meklēšana, kas iezīmīga jau apcerē “Māksla un dialektika” (1912), vēlāk tiek papildināta ar tādiem kritērijiem kā šķiriskums un komunistiskais partijiskums (“Dialektiskā materiālisma metode mākslā un kritikā” (1923), “Latvijas rakstniecības kreisais spārns” (1924) u. c.). Vairāk vai mazāk izteiktais, bet neiztrūkstoši klātesošais šķiriskuma princips literatūru liek polarizēt, iedalīt progresīvajā ar J. Raini, A. Upīti un L. Laicenu priekšgalā un reakcionārajā, kas it kā pauž skaužamās pilsonības idejas, kultivē individuālismu un formālismu. Šādā polarizējumā drūmi tumšā krāsa netiek taupīta jaunromantiskā daiļrades tipa liriķu raksturojumā, tā Jānis Akuraters “pilnīgi parāda savu garīgā un sabiedriskā invalīda dabu” (“Domas”, 1913, 6). Pat Friča Bārdas “Zemes dēlam” tiek piemērota proletāriskā šķiriskuma lieste: “Nevis mūsu jaunās, spēcīgās un daiļās nākotnes šķiras spēka sajūta, bet gan irstošās, nāves šausmās drebošās un nāves gultā ejošās šķiras nāves un priekšnāves murgu dziesma ir Bārdas dzeja” (“Jaunais Laiks”, 1911, 7). [..]
V. Knoriņa literatūrkritiskajā mantojumā netrūkst darbu ar nepārejošu nozīmi, tādu, kas izturējuši laika pārbaudi. Tāda, piemēram, ir teorētiskā skice “Saturs un forma” (1913) – pārdomas par mākslas būtību, par vizuālo un skanisko elementu lomu tēlainībā.”

Tabūns, Broņislavs. Knoriņš sadurā ar Knoriņu. Literatūra un Māksla, 1990, 18. augustā.

literatūrkritiķis
literatūrzinātnieks
publicists
vēsturnieks

Proprium, Pr., Sokoļiks, Uģis

mācījiesmācījies Siguldas draudzes skolā

1900–1903
Paltmales pagasta skola
Paltmale

1904–1906
Siguldas draudzes skola
Sigulda

1906–1910
Valmieras skolotāju seminārs
Valmiera

1910
mācījies seminārābeidzis Valmieras skolotāju semināru

1910–1913
Straupes draudzes skola
Straupes pagasts
Skolotājs

1913–1914
Ģ. Odiņa Tirdzniecības skola
Rīga
Skolotājs

1914–1917
Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1898—1917)
Krievija
Darbojies Rietumu frontes KSDS(b)P organizācijās

1917–1917
Rietumu kara apgabala un frontes Kara revolucionārās komitejas loceklis un priekšsēdētājs

1917
Krievijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija (1898—1917)
Minska
Minskas komitejas priekšsēdētājs

1918–1919
Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija (1918–1925)
Ziemeļrietumu apgabala komitejas sekretārs

1920–1922
Lietuvas un Baltkrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālā biroja sekretārs

1922–1926
Krievijas komunistiskā (boļševiku) partija (1918–1925)
Maskava
KK(b)P Centrālās komitejas un KK(b)P Maskavas apgabala komitejas darbinieks

1926–1927
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)
Maskava
Centrālās komitejas Aģitācijas un propagandas nodaļas vadītājs

1927–1928
Minska
Baltkrievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās komitejas sekretārs

1928–1935
Komunistiskās Internacionāles Izpildu komitejas Politiskās sekretariāta loceklis, Prezidija locekļa kandidāts un Viduseiropas zemju sekretariāta vadītājs

1932–1937
Maskava
Sarkanās profesūras partijas vēstures institūta direktors

1932–1935
Maskava
Laikraksta "Pravda" redakcijas kolēģijas loceklis

1934–1937
Maskava
Žurnāla "Boļševiks" redakcijas kolēģijas loceklis

1935–1937
Vissavienības komunistiskā (boļševiku) partija (1925–1952)
Maskava
Centrālās komitejas Propagandas un aģitācijas nodaļas vadītāja vietnieks

1910
Latvijas Sociāldemokrātija (LSD)

22.06.1937
Maskava
Ļefortovas cietums