Vija Svīkule

Dzimusi Rīgas strādnieka Tihova un Vilhelmīnes Zvezdovu ģimenē.

2. pasaules kara bēgļu gaitās devās uz Urāliem, kur pabeidza medicīnas māsu kursus, pēc tam strādāja hospitālī Jaroslavļā.

Precējusies ar rakstnieku Žani Grīvu.

LITERĀRĀ DARBĪBA

Stāsti un tēlojumi
1966: "Prezidenta apelsīni"
1968: "Mirkļu mozaīka"
1970: "Gājputnu balsis"
1972: "Piala"

CITTAUTU AUTORU DARBU TULKOJUMI

1963: Cvetana Stojanova "Mēs un Arčijs: ekskursiju vadītāja piezīmes
1964: Izidora Štoka "Ļeningradas prospekts: drāma 3 cēlienos"
1965: Federiko Garsijas Lorkas "Bernardas Albas māja. Drāma par sievietes likteni Spānijas ciematos"

"Rakstnieces talanta spilgtākās iezīmes pamanījām jau viņas trešajā grāmatā "Gājputnu balsis". Tajā bija ievietoti septiņi stāsti, kurus it veiksmīgi apvienoja virsrakstā ievītā gājputnu tēma. Gribas sacīt, ka Vijas Svīkules īpatnības un talanta iezīmes visspilgtāk parādījās divos krājuma stāstos: "Gājputnu balsis" un "Aiziešana". Pirmajā autore emocionāli iedarbīgi un pārliecinoši notēlo kara pēdējo dienu traģiku. Vismiermīlīgākajos apstākļos, uz vitāla, dzīvības spēka pilna dabas fona vada komandieris Viktors Varkalis atceras aizvadīto dzīvi, kura nebūt nav bijusi gluda. Karš beidzies. Ko darīt tālāk? Nupat taču pa īstam jāsāk dzīvot. Un tieši tad sākas traģēdija. Šāds pavērsiens it kā tradicionālas tēmas risinājumā ienes svaigu intonāciju, rada vēlamo māksliniecisko efektu. Iebildumus rada vienīgi rakstnieces cenšanās par katru cenu visu nokomentēt. Tā pašās stāsta beigās emocionālajā tēlojumā kā svešķermenis ielaužas visparastākais notikuma pārstāsts. "Aiziešana" simpatizē ar to, ka atkal sastopamies ar izteiksmīgu tēlojumu, kas tik raksturīgs viņas labākajiem darbiem. Rakstniecei veiksmīgi izdevies izvairīties no didaktikas, kas nāk līdzi stāsta tematikai. (..) Vijas Svīkules pēdējā grāmatiņa "Piala" daļēji turpina "Gājputnu balsīs" aizsākto kara laika tematiku, tikai šoreiz citā mākslinieciskā izpildījumā. Tie ir tēlojumi un skices, vienu otru gribētos nosaukt pat par miniatūru (piemēram, "Tava roka", "Kalna otrā pusē"). (..) Šajos tēlojumos un skicēs visvairāk saista autores prasme aizvadīt līdz lasītājam savas vistiešākās izjūtas, pārdomas, pārdzīvojumu. Izteiksmīgu valodu runā paši mākslinieciskie tēli, kur visai ievērojama vieta ierādīta dabas tēlojumiem, cilvēku izjūtām. Lielākoties tie ir emocionāli iedarbīgi. (..) Salīdzinājumā ar iepriekšējām grāmatām Vija Svīkule kļuvusi vienkāršāka, sirsnīgāka. Šajos tēlojumos un skicēs asociāciju plūsma vijas ar pavisam reālu tēlojumu, kas viņas daiļradē ir lēciens jaunā kvalitātē. (..) Viena no raksturīgākajām iezīmēm simpātisks humors, īpaši skicē "Tēvi un dēli". Taču nebūt nevaram sacīt, ka visi krājumā ievietotie tēlojumi ir vienādi augstā mākslinieciskā līmenī. No dažiem kā īlens no maisa vēl duras laukā moralizēšana, mākslinieciski nepiepildīts idejiskums. To gribētos attiecināt uz tādiem darbiem kā "Piala", "Nedarbi", "Uz jauno māju". "

Gunārs Kļava. Pusvārdā aprauta dziesma. Literatūra un Māksla, nr. 9, 26.02.1972.

"V. Svīkules četrdesmit septiņi dzīves gadi bija lielu sociālu un psiholoģisku kontrastu, dziļu pārvērtību laiks, kas deva bagātu materiālu prozas darbiem, kuri cieši balstījās dzīves realitātē, galvenokārt ieveidojās pašās dzīves formās. No krājuma uz krājumu pilnveidojās rakstnieces prasme atlasīt materiālu, izvairoties no fotogrāfiskā reālisma, kailākas didaktikas, psiholoģiski un emocionāli iekrāsojot detaļu. Šādā virzienā īpašu padziļinājumu vērojam viņas tēlojumu krājumā "Piala". Septiņpadsmit tēlojumi, katrs pāris lappuses garš, aptver V. Svīkulei jau agrāk raksturīgo tematisko loku. (..) Laba tiesa tēlojumu veidoti "es" formā. Vispār V. Svīkules darbos daudz autobiogrāfiska materiāla, visvairāk traģisko Lielā Tēvijas kara dzīves ainu uzzīmējumos. (..) H. Gāliņš izdevumā "Jaunās Grāmatas" (1972, 1) par raksturīgāko V. Svīkules "Pialas" iezīmi atzīst optimismu, un šādam vērtējumam varam tikai pievienoties. Rakstniece ir optimiste tādā ziņā, ka viņa tic mūsu šodienas cilvēkam, tā humānismam, spēkam, apliecina rītdienu, tajā pašā laikā nevairoties pieminēt arī dažādas nebūšanas. (..) "Pialā" skan slavinājums melnā darba darītājam, cilvēkam ar bagātu dvēseli, kas savos līdzbiedros un nākotnē veras ar gaišu, saulainu smaidu. Tur, kur Vija Svīkule izgājusi ne no dzīvās dzīves, reālā vērojuma, bet no iecerētās idejas, izlīdzoties ar konstrukciju, tāpat kā iepriekšējos krājumos pazib didaktika, mākslinieciski nepiepildīta shēma ("Uz jauno māju", "Nedarbi", "Kapteiņi"), taču šādu lappušu nav daudz."

Jānis Kleiva. Pēdējā piala. Karogs, nr. 5, 1.05.1972.

"Vija Svīkule bija optimiste šī vārda visplašākajā nozīmē. (..) Dzīve taču aizvien uzvar, tāds visu mūžu bija Vijas Svīkules uzskats visā viņas daiļradē. (..) Žurnālistes gaitas Vijai Svīkulei nākušas gan par labu, paplašinājušas viņas redzesloku, daiļrades tematisko aploci, taču tai pašā laikā ne vienmēr ir ļāvušas atbrīvoties no faktu gūsta."

Harijs Gāliņš. Sīkstums. Vija Svīkule. Kartupelis zied. R., 1974, 345. lpp.

Zvezdova

Folmane

Rīgas 3. vidusskola
Krišjāņa Valdemāra iela 2, Rīga

Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāte (1958–1990)
Brīvības bulvāris 32, Rīga
Vēstures un filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļas neklātiene

Jaroslavļa
Medmāsa kara hospitālī

Rīgas radiofons
Rīga
Žurnāliste

Laikraksts "Pionieris"
Rīga
Žurnāliste

Žurnāls "Bērnība"
Rīga
Žurnāliste

1970–1971
Latvijas Padomju rakstnieku savienība
Rīga
Biedre

1971
Raiņa kapi