Valentīns Pelēcis

Dzimis Mālupes pagasta Ciršņos saimnieka ģimenē kā jaunākais bērns.
Jau agrā bērnībā iepazinies ar rakstīto vārdu, aizrautīgi lasīdams veco laiku laikrakstus, žurnālus un grāmatas, kas "Ciršņos" krājušies kopš vectēva Sīmaņa laikiem.

Pelēču dzimtā vairākās paaudzēs bijuši dzejnieki un literāti. Valentīna Pelēča tēvs Andrejs Pelēcis (ar pseidonīmu Blāzma) dzejojis un iesūtījis rakstus "Dienas Lapai" un "Baltijas Vēstnesim". Agri mirušais brālis Antons Pelēcis (ar pseidonīmu Igrīvietis) publicējis dzejoļus ne tikai ģimnāzijas literārajā žurnālā, bet arī vairākos Rīgas izdevumos. Mālupes Ķikšos attāls brālēns Jānis Pelēcis dzejojis un publicējies ar pavārdu Ziedkalnietis, savukārt Jāņa Pelēča brāļa Arvīda Pelēča dēls bija pazīstamais dzejnieks Aleksandrs Pelēcis.

Pēc Apes lauksaimniecības skolas beigšanas strādājis tēva lauku saimniecībā "Ciršņos" un iesūtījis humoreskas un literārus darbus dažādiem periodiskajiem izdevumiem.

Sieva – Olga. Bērni – Ivars, Līvija un Rudīte.

1944: mobilizēts Latviešu leģionā, piedalījies kaujās Vācijā, gūstā Beļģijā (atainots romānā "Malēnietis karā", 1974), pēc tam britu armijas sardzes vienībās.
1951: izceļoja uz ASV. Daudzus gadus strādāja par kurinātāju.
1970: pirmo reizi viesojās Latvijā, Rīgā.
Mūža nogalē zaudējis acu gaismu.

Uldis Ģērmanis atzinis, ka "Pelēča spēks ir viņa dzīvajā tiešajā tautas valodā, jaukajā humorā, humānajā attieksmē pret cilvēku dažādajām izdarībām, lakoniski trāpīgajos raksturojumos un viņa patiesīgumā" (Brīvība, Nr. 10, 1971).

LITERĀRĀ DARBĪBA

Būdams apveltīts ar asu aci un vēl asāku mēli, jau pamatskolas laika, kopā ar klases biedru, laida klajā izdevumu "Satīriskais Ritenis" un Apes lauksaimniecības skolas laikā satīrisku žurnālu "Āķis".
1927: pirmā publikācija – humoristisks dzejolis laikrakstā "Svari"2. IX (ar pseidonīmu Kudiņovas Donāts).
1932: dzejolis "Kad izdzisīs pēdējā zvaigzne" laikrakstā "Lauku Doma", Nr. 49, 22. dec. publicēts ar īsto vārdu.

Latvijā dzejoļus publicējis žurnālos "Jaunā Raža", "Radio abonents" un laikrakstā "Malienas Ziņas"; savukārt rakstus un feļetonus publicējis laikrakstos "Latvijas Kareivis" un "Brīvā Zeme".
Aktīvai literārai darbībai no jauna pievērsies 20. gs. 50. gadu beigās, dzīvodams trimdā.

1951: izceļojis uz ASV, kur strādājis slimnīcas saimnieciskajā sektorā. Bijis viens no žurnāla "Laikmets" redaktoriem (1962–1968).
Presē publicējis recenzijas, apceres par trimdas rakstniekiem un sabiedriskiem jautājumiem, ar pseidonīmu Malēniešu Lauskis –feļetonus un literārus saržus.

Trimdā literārie darbi publicēti izdevumos: "Nedēļas Apskats", "Latvija", "Daugavas Vanagi", "Ulubele", "Ceļa Zīmes", "Laiks", "Laika Mēnešraksts", "Latvija Amerikā", "Tilts", "Treji Vārti", "Laikmets" un citviet.

LITERĀRIE DARBI

1957: Apvāršņi: tēlojumi un miniatūras (Mineapole: Tilta apgāds)
1963: Rietā: dzejas krājums (Mineapole: Tilta apgāds)
1965: Sieksta: stāsti un noveles (Mineapole: Tilta apgāds)
1967–1971: Malēnieša pasaule: dzirdētais, redzētais, izjustais, 3 grāmatās (Mineapole: Tilta apgāds)
1974: Malēnietis karā: dzirdētais, redzētais, izjustais (Vesterosa: Ziemeļblāzma)
1976: Naktī: dzejas krājums (Vesterosa: Ziemeļblāzma)

PAR VALENTĪNA PELĒČA PERSONĪNU UN DAIĻRADI

"Viņš ir malēnietis, kas mīl sava novada izloksni, to vēl šodien runādams savās svešuma mājās. Tā ir pierasta no dzimšanas, un viņa ausīs skan izteiksmīgāk. Nav brīnums, ka grāmatās, kuras sarakstītas rakstu valodā, viņš bieži iesprauž pa vārdam vai veselam stāstam malēniešu izloksnē. Valentīns ir sirsnīgs draugs, un viņa draudzības apjoma plašums brīžiem pārsteidz. [..] Valentīns Pelēcis ir dziļi inteliģents cilvēks. Jebšu sirdī viņš ir un paliek arājs, viņš garajā mūžā ir daudz lasījis gan par literātūras, gan vēstures, reliģijas, filozofijas un politikas jautājumiem, un veidojis pats savus spriedumus, uz kuriem ir vērts klausīties. Varbūt tieši melnais maizes darbs, kas neprasīja garīgu piepūli, ir rosinājis un attīstījis viņa domu pasauli. "

Ieviņa, Marianna. Mana draudzība ar Valentīnu Pelēci. LARAs Lapa, Nr. 46.-47, 1996.

"Rakstnieks Valentīns Pelēcis ar vērīgu aci skatījis latviešu zemnieka, sevišķi malēnieša, dzīvi un sniedzis krāsainus raksturus, caurvītus ar humora dzirksti. Feļetonos, kas publicēti lielākoties trimdā Mineapoles latviešu izdevumos "Laikmets" un "Tilts" un papildināti ar Ed. Keiša ilustrācijām, graizīti sabiedriskie un politiskie notikumi."

Eglītis, Arvīds. Rakstnieks Valentīns Pelēcis gaviļnieks. Laiks, 1998, 10. okt.

PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "APVĀRŠŅI" (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1957)

"Valentīns Pelēcis ir no tiem, kam nekad nekur citur nebūs mājas kā tikai Tur – tai gaišajā pusē, kur sagaidījām rīta blāzmu un pametām dienu viņas gaišākajā brīdī, lai klimstu tagad apkārt un atskārstu, ka esam tikai atlūzuši zari, kas vienmēr tiecas atpakaļ uz veco lūzuma vietu tai pasaku zemē, kur putniem bij dziesma, pavasarim smarža un kur mēs visi kaut ko kopēji cēlām. [..] Kā cits pārcilā cimdus un jostas, tā Pelēcis ceļ ārā savas vīzijas par Latvijas laukiem un mežiem cauri rietiem un rīta blāzmām, cauri ziemām un vasarām. Tu skaties un brīnies: par krāsu mirdzu, par rakstu zaigo jumu, un nemanot pats esi atgriezies Tur, – tik skaists ir raksts un dzidras ir krāsas. Pelēcis ir smalks vērotājs."

Dārziņš, Volfgangs. Valentīna Pelēča apvāršņi. Tilts, Nr. 24, 1958.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "RIETĀ" (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1963)

"Šīs grāmatas saturs tad nu ir aizvadītā kara atbalsis un svešā zemē izdzīta zemnieka sapņi, kuros vēl arvien klejo mākoņi pār Pededzi un šalc dzimtenes vēji, kurus viņš prot nosaukt vārdos pēc to balsīm. Savas dzejošanas sākumā meklēdams ierosmes Medeņa, Andreja Eglīša un Lazdas dzejā. Pelējis vēlāk ir atradis pats savu balsi, kad nonācis pie brīvā pantmēra, atmezdama klasisko pantu, kas viņam sasaistījis iztēli un dažreiz licis piepildīt pantmerus ar nejaušiem vārdiem. Šīs balss ir skarba, šķautnaina, patētiska, bet reizēm arī pazemīgi klusa kā zemniekam, kad viņš skaita soļus un lūgšanas sēja laika. Pelēča paša balss var iztikt bez poētiskiem vārdiem un grezniem epitetiem. Viņa dzeja ļoti bieži iekļauj pieņemamā stilā ikdienas sarunu un karavīru valodas vārdus, tā prot tikt galā arī ar publicistisku vielu."

Andrups, Jānis. Septiņas grāmatas. Ceļa Zīmes, Nr. 42, 1963.

PAR ĪSPROZAS KRĀJUMU "SIEKSTA" (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1965)

"Šinīs 22 Valentīna Pelēča novelēs un stāstos ir kāda klusināta balss, un liekas, ka tā visām tēloto cilvēku balsīm runātu līdzi. Varbūt to varētu saukt par zembalsi, vai zemapziņas un eksistences balsi. Šī zembalss, atskanēdama kā tālumā aizgājušā cilvēka atbalss dzimtenes mežā un viņa paša mīlestībā un sāpēs, izvibrē arvien jaunos notonējumos. Tā gribētos šo zembalsi iztulkot par cilvēka iekšējo kliedzienu uz paša un savas tautas likteni, uz pasauli, uz visu, kas zem šis saules dzird un ari nedzird, saprot un arī nesaprot. [..] šī grāmata ar savu valodu, cilvēku un likteņu psiholoģisko gleznojumu un tautas likteņa viengabalaino iekalumu mūsu gara reljefā, ir pelnījusi visnopietnāko uzmanību. Tā ir kā lielas mīlestības un lielu sāpju puķe, ko Valentīns Pelēcis pasniedzis savas tautas drāmas varoņiem."

Klīdzējs, Jānis. Pēdas vēstures smiltīs. Laiks, 1965, 15. maijs.

PAR GRĀMATU "MALĒNIEŠA PASAULE" I (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1967)

"No Mineapoles ielu drūzmas un bērzu skanēšanas ritos, pa atminu, izziņu dārzu stigām Valentīns Pelēcis aiztecējis ar bērna un jaunekļa acīm un sirdi uz neaizmirstamu cilvēku, raksturu, dvēseļu un dzīves ziņu sapulci Malienas Ciršņos. Bez ievada un sludināšanas viņš paņem mūs līdzi šinī sapulcē, kurā sanākusi latviešu bērni un jaunekļi, mātes un tēvi, mājas, tīrumi, bērzi, kalni un sili, kari, revolūcijas un siekstainā izturēšana un pastāvēšana. [..] Grāmatā 34 stāsti un esejas. Katrā no šiem darbiem ir izgleznots kāds neatkārtojams raksturs, dvēsele, dzīves skatījums. [..] Latviešu cilvēkam kā dzimtenē, tā svešumā tagad palikusi tikai dvēselestelpa, kas ir viņa teorija un īpašums. Apceramā grāmata ir šis teritorijas un šī īpašuma sargs."

Klīdzējs, Jānis. Valentīna Pelēča sapulcē. Laiks, 1967, 27. maijs.

PAR GRĀMATU "MALĒNIEŠA PASAULE" II (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1969)

"Ar šo darbu Pelēcis nostājās lasītāju priekšā kā nobriedis rakstnieks, kas sasniedzis lielu meistarību –oriģinālu izteiksmes veidu, ar trāpīgiem vērojumiem un paskarbu humora cauraustu saturīgu stāstījumu. Tas bija īsts labas prozas devums – bez liriskas pļurināšanās un samākslotības, bez liekulības un liekvārdības, ar ko tik lielā mērā sirgst daudzi mūsu daiļrakstītāji. Pelēcis ļāva lasītājiem tieši un dziļi ieskatīties viņa puspagāniskajā malēnieša pasaulē, turienes tikumos un netikumos, gudrībās un ēverģēlībās – un viņi to iemīlēja. [..] visur sprēgā Pelēča malieniskā valoda un asprātīgās sentences."

Jansons, Ulafs. Par divām grāmatām. Brīvība, Nr. 3, 1970.

PAR GRĀMATU "MALĒNIEŠA PASAULE" III (MINEAPOLE: TILTA APGĀDS, 1971)

"Ar savu trešo grāmatu par malēnieša pasauli Valentīns Pelēcis noslēdzis stāstījumu vainagu par cilvēkiem, dzīvēm un laikiem, kas lasītājus ved uz Latvijas brīvības gadiem, uz latviešu zemnieka sīksto un izturīgo dzīvi, pie latviešu cilvēka dvēseles logiem. Ne stilā, ne tēlojumā nav izskaistinājumu. Triloģija Malēnieša pasaule ir gleznojusi asām līnijām un spēcīgām krāsām arī paša autora Valentīna Pelēča pasauli: zemnieka dēls, kas pats aris un sējis savu tīrumus un mīlējis visu, kas ap viņu zaļo, aug, zied, notiek un runā, reizē būdams ļoti ziņkārīgs, kas notiek grāmatu, avīžu un politikas pasaulē.

Klīdzējs, Jānis. Meklētājs latvietī. Laiks, 1971. 19. janv.

PAR GRĀMATU "MALĒNIETIS KARĀ" (VESTEROSA: ZIEMEĻBLĀZMA, 1974)

"Valentīns Pelēcis, aprakstīdams savas kara gaitas, grib joprojām palikt savas Malienas robežās. [..] Ja svaru kausi, runājot par mūsu latviešu autoru kara grāmatām, ir pārāk smagi paskaļa patriotisma un patosa pusē, tad Pelēcis mēģina tos iztaisnot, kraujot savu tiesu kara bezjēdzības un posta pusē. [..] tā nav īsti reāla pasaule, ko tēlo Pelēcis, tā ir sabiezināta, subjektīvi tverta vienkāršā kareivja "labuprātu nekarotāja" pārdzīvojumu un vērojumu vide. [..] Grāmata "Malēnietis karā" iedalīta divdesmit stāstījumos – katrs tāds saistīts ar kādu ģeogrāfisku vietu."

Gulbītis, Jānis. Malēnietis karā. Brīvība, Nr. 5.-6., 1974.

PAR DZEJAS KRĀJUMU "NAKTĪ" (VESTEROSA: ZIEMEĻBLĀZMA, 1976)

"Dzejoļu krājumu nosaukumi visai tipiski rāda šim autoram raksturīgo pārdzīvojumu skālu, kas ir rūgtas skepses, vilšanās un pesimisma pilna, šāda noskaņa vispār būtu gaidāma trimdinieku dzejā. Pārlaižot tomēr ātru skatu tai latviešu dzejai, kas radusies ārpus dzimtenes, ar zināmu pārsteigumu jāatzīst, ka visumā šī dzeja nebūt nav drūma, tā ir daudz gaišāka, nekā to "teorētiski" varētu gaidīt. Tā nu Pelēci gribētos raksturot par tipiskālo un nesamierinātāko trimdinieku. Viņš varbūt ir vienīgais, kura dzejā vēl šodien dzīvi un sāpīgi pulsē dzimtās zemes zaudējums un nespēja samierināties ar dzīvi svešumā."

Valtere, Nora. Valentīna Pelēča – Naktī. Daugavas Vanagu Mēnešraksts, Nr. 6, 1976.

Kudiņovas Donāts, Malēniešu Lauskis, Kritiķis uz F. F.