Valdemārs Ģinters

Dzimis lauksaimnieka ģimenē. 
Beidzis Latviešu izglītības biedrības reālskolu. 
Piedalījies Brīvības cīņās Kalpaka bataljonā un 3. Jelgavas kājnieku rotā. 
No 1920: studējis vēsturi Latvijas Universitātē.
1924–1927: studēja vēsturi Karalauču universitātē. Karalaučos ieguvis Dr. phil. (1927), Latvijas Universitātē (1931) ieguvis maģistra grādu vēsturē. 

Bijis viens no LCP locekļiem. 
1944. gada oktobrī: nonācis Liepājā, kur piedalījies laivu organizēšanā braucieniem uz Zviedriju (segvārds Dakters, Dārznieks). 
1945. gada 8. maijā: devies bēgļu gaitās uz Zviedriju.
1945–1954: strādājis Valsts vēstures muzejā Stokholmā, vēlāk Valsts antikvāra iestādē Helgē salas pētniecības nodaļā Stokholmas tuvumā. Vadījis un piedalījies arheoloģiskajos izrajumos Vidus- un Dienvidzviedrijā, Gotlandē, Norvēģijā. 
1949–1979: bijis Nacionālā fonda Skandināvijā valdes priekšsēdis. 

1936: kopā ar A. Dzērvīti rediģējis izdevumu "Latviešu tautas tērpi" (I-II, 1936). 
Rakstus par arheoloģiju publicējis rakstu krājumos, žurnālos "Senatne un Māksla", "Latvijas Vēstures Institūta Žurnāls" un citur.
1952: kopā ar citiem sastādījis rakstu krājumu "Norītis" (kopā ar M. Gopperu, A. Norīti; Stokholma).

GRĀMATAS
1937: "Senlatviešu pils" (atklāta arheologa pieredze populārzinātniskā izklāstā.)
1948: "Latvijas 30 gadi" (kopā ar Andreju Eglīti) (Stokholma).
1966: "Karogi senajā Latvijā" (Stokholma).

Apbalvots ar zviedru Vāzas ordeni, igauņu Ērgļa krustu un Lietuvas Ģedimina ordeni.

PAR VALDEMĀRU ĢINTERU

"Archaiologs un vēsturnieks Valdemārs Ģinters jau līdztekus savām studijām Latvijas un Karalauču universitātēs piedalījās izrakumu darbos un nodevies tiem ik vasaras arī trimdā Zviedrijā. Viņš darbojies arī kā mācības spēks Latvijas universitātē un Mākslas akadēmijā, un viņa spalvai pieder daudzi apcerējumi viņam tuvās nozarēs; kam šķēpu uzgaļu, seno rotas lietu vai māla trauku lausku apraksti un no tiem izrietošie secinājumi sirdi neiesi Ida, tie tomēr ar lielu interesi var izlasīt nupat vēl pirms gada viņa Daugavas apgādā iznākušo pētījumu par karogiem senajā Latvijā. [..] Ģinters arvien centies izlīdzināt bieži vien tīri iedomātās pretešķības, kas. kā zināms, ne vienmēr ir pateicīgs pasākums. Viņa nosvērtais musturs, objektīvitāte un savas personas un nopelnu neizcelšana ir īpašības, kas viņam piemīt visaugstākā mērā."

Skrebers, Arnolds. Darīt, daudz nerunāt. Londonas Avīze, 1969, 28. nov.

arheologs
vēsturnieks

Latviešu Izglītības biedrības zēnu reālskola
Tērbatas iela 15/17, Rīga

1920–1932
Latvijas Universitāte
Rīga

1924–1927
Kaļiņingrada
Studējis vēsturi Karalauču universitātē (arī: Kēnigsbergas Universitāte).

Zviedrija
Zviedru arheologu biedrība.

Bonna
Baltijas pētniecības institūta Bonnā biedrs.

1934
Korporācija Philyronia goda filistrs.

1926–1930
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Subasistents.

1930–1933
Valsts vēstures muzejs
Rīga
Preparators.

1933–1934
Pieminekļu valde
Rīga
Vecākais inspektors.

1934–1941
Valsts vēstures muzejs
Rīga
Direktors.

1935–1940
Latvijas Mākslas akadēmija
Gogoļa iela 3, Rīga
Docējis etnogrāfijas kursu.

1940–1944
Latvijas Universitāte
Raiņa bulvāris 19, Rīga
Docējis etnogrāfijas kursu.

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris ar 1930. gada 18. augusta lēmumu.
V šķira
1930

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija piešķirta par rakstu "Studien zur Vorromischen Eisenzeit Lettlands".
1932

Triju Zvaigžņu ordenis
Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks ar 1935. gada 15. novembra lēmumu.
IV šķira
1935

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstu "Latviešu tautas tērpu aizvēsture".
1937

Krišjāņa Barona prēmija
Prēmija par rakstu "Kāds vidējā dzelzs laikmeta latviešu ornaments".
1938

Kultūras fonda prēmija
Prēmija piešķirta par darbu "Senā Mežotne".
Zinātne
1940