Valda Melgalve

Dzimusi mākslinieka un arhitektes ģimenē.
1963–73: mācījusies Rīgas 50. vidusskolā.
1974: beigusi 7. vakara (maiņu) vidusskolu.
1974–81: studējusi angļu valodu LVU Svešvalodu fakultātē.
1975–78: strādājusi ZA Fundamentālajā bibliotēkā.
1978–82: strādājusi Rīgas Politehniskajā institūtā.
1987–89: strādājusi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā.
No 1991: nodarbojas galvenokārt ar tulkošanu.

1980: pirmā publikācija – "Kāds sens stāsts" laikrakstā "Literatūra un Māksla" (26. dec.). (1980: pirmo reizi piedalījusies Jauno autoru seminārā, pēc semināra laikraksts "Literatūra un Māksla" publicēja četrus viņas stāstiņus.)
1980–1990: darbojusies Rīgas Jauno literātu apvienībā.
No 1991: nodarbojusies galvenokārt ar tulkošanu.
1999: žurnālā "Karogs" publicēts romāns "Lido doma kailiem spārniem" (10 nr.).
2000: žurnālā "Karogs" publicēts romāns "Un tomēr tie deg" (7-8 nr.).
2002: žurnālā "Karogs" publicēts romāns "PSEIDO-romāns" (1 nr.).

Īsproza

1984: "Es biju ezis" (Liesma).
1989: "Klejojumi rāmī" (Liesma).

Tulkojumi

1995: Džudīte Kranca. "Zibsnis" (Kontinents).
1995: Brauers Sigmunds. "Maiju tempļa gūstekņi" (Jumava).
1995: Vudhauzs Pelhems Grenvils. "Strihnīns zupā: humoristiski stāsti" (Sprīdītis).
1995:Beta Krūza. "Glābējzvans" (no angļu valodas tulkojuši Kārlis Streips un Valda Melgalve) (Jumava).
1995–96: Mels Gildens. "Beverlihilza 90210" (noangļu valodas tulkojuši Valda Melgalve, Renāte Punka, Kārlis Streips).
1996: Filips Šelbijs. "Sapņus piepildot" (Kontinents).
1996: Daniela Stīla. "Dārgakmeņi" (Kontinents).
1996: Brauers Sigmunds. "Pirātu līča dārgumi" (Jumava).
1996: Brauers Sigmunds. "Šausmu trase" (Jumava).
1997: Brauers Sigmunds. "Brīvdienas Floridā" (Jumava).
1997: Elizabete Adlere. "Zaudētās ilūzijas" (Kontinents).
1997: Deivids Osborns. "Slepkavība Česapīka līcī" (Kontinents).
1997: Džudīte Kranca. "Mīlētāji" (Kontinents).
1997: Barbara Tailora Bredforda. "Lelle" (Kontinents).
1997:Martina Koula. "Lēdija briesmās" (Kontinents).
1997: Konrena Šērlija. "Mežģīnes" (Jumava).
1998: Konrena Šērlija. "Mežģīnes 2" (no angļu valodas tulkojušas Valda Melgalve un Ilga Melnbārde) (Jumava).
1998: Higinss, Džeks. "Tīģera gads" (Iljus).
1998: Elizabete Adlere. "Mauntdžoju meitenes" (Kontinents).
1999: Roberts Silverbergs. "Atgriešanās Belzagorā" (Hekate).
2000: Marijanovičs Staņislavs. "Mazie mājas briesmonīši" (Jāņa Rozes apgāds).
2000: Džordžs Soross, Bairons Vīns, Kristīna Koenena. "Soross par Sorosu" (Jumava).
2000: Stjuarte Annija. "Likteņa izredzētā" (Asja).
2001: Brandrets Džailzs. "Viesību spēles" (Jāņa Rozes apgāds).
2002: Dedopuloss Tims. "Burvji: maģiskais ceļojums" (Jāņa Rozes apgāds).
2002: Evanss Nikolass. "Lēkt liesmās" (Tapals).
2002: Niks Japs, Mišels Sirets. "Kas ir franči" (Jāņa Rozes apgāds).
2002: Millere Karina. "Pa inku ceļu: kādas sievietes ceļojums uz sensenu impēriju" (Jāņa Rozes apgāds).
2003: Levisons Ieins. "Kopš tā laika" (Tapals).
2003: Džila Mērija Lendisa. "Mīlētāju gatve" (Asja).
2004: Ferna Maikla. "Visdārgākais" (Asja).
2004: Evanss Nikolass. "Vilku lokā" (no angļu valodas tulkojušas Valda Melgalve, Vija Stabulniece) (Jumava).
2004: Vudhauzs Pelhems Grenvils. "Labs i', Džīvs!" (Tapals).
2004: Tregubova Jeļena. "Kremļa digera pastāsti" (no krievu valodas tulkojusi Valda Melgalve) (Tapals).
2005: Marklunda Liza. "Sprādzieni" (Jāņa Rozes apgāds).
2005: Vebsters Ričards. "Zīlēšana ar spēļu kārtīm iesācējiem" (Tapals).
2005: Vudhauzs Pelhems Grenvils. "Drošu dūšu, Džīvs!" (Tapals).
2006: Džeroms K. Džeroms. "Trīs bērni un es" (Jumava).
2006: Kolins Deksters. "Pēdējais autobuss uz Vudstoku" (Jāņa Rozes apgāds).
2006:Kirils Bonfiljoli. "Netēmē uz mani" (Laikraksts "Diena").
2006:Džefrijs Jūdžinidess. "Midlseksa" (Valters un Rapa).
2006: Elena Djugana. "Burvju kaķi" (Nordik).
2007: Sāra Dināna. "Kurtizānes sabiedrotais" (Atēna).
2007:Filips Kerrs. "Filosofiskā izmeklēšana" (Dienas Grāmata) (no angļu valodas tulkojusi Valda Melgalve un Mārtiņš Pomahs)

Par īsprozas krājumu "Es biju ezis" (Liesma, 1984)

"Valdas Melgalves pirmā grāmata melna, noteikta no vāka, viengabalaina, tieša iekšpusē. Diemžēl pašā sākumā lasītāju sagaida programmatisks skaistas līdzības pārstāsts, kurš, grāmatu lasot, izrādās aiz matiem pievilkts un var radīt iespaidu, ka autore ir pārāk pretencioza. Ja arī Valda Melgalve izvirzījusi sev mērķi, rakstot "kļūt par to, ko viņa attēlo", tad tas vairāk paliek viņas pašas "virtuves noslēpums"; bet attēlot vienkārši to, ko labi zini, būt par to, kas esi, nevienkāršojot šo esību un nezaudējot precizitāti detaļas, — liekas, nav maz. Un tieši tas Valdai Melgalvei ir izdevies. Psiholoģiska precizitāte ir Melgalves stipra puse. (..) Pirmkārt, visu vērtību vērtīguma un rīcības patiesuma pārbaudei Valda Melgalve vēršas pie bērnības. Tas nav nekas jauns, un literatūrā to ir darījuši daudzi. Taču tikai nedaudziem ir izdevies tik spilgtu atdzīvināt cilvēkā bērnības pasaules izjūtu, vienlaikus nezaudējot arī reālo distanci, kas šķir no tās pieaugušu cilvēku. Pareizā šo uztveru proporcija nemodina cilvēkā asarainu nostalģiju, infantilu, pseidobērnišķu jūsmu vai drūmu sava mainīgā paštēla pašreizējā stāvokļa noliegumu, bet gan palīdz apzināties sevi laikā kā veselumu. Otrkārt, ļoti patiesa, nepozēta Melgaves stāstos ir sava sievišķīguma apzināšanās. Tās bezcerīgais rūgtums un neatņemamā laime būt sievietei. Sievišķīgums kā īpašs redzējuma veids raksturīgs visiem Melgaves darbiem kopumā, varbūt tieši tādeļ, kā sacīts anotācija, autore spējusi "vietumis piešķirt negaidītu nozīmību ārēji necilam mirklim", jo mirkļa, detaļas, nianses jēgu un saistību ar notikumu un pārmaiņu veidotajām dzīves "lielajām līnijām" vispār pa īstam spēj izjust tikai sieviete. Treškārt, Melgalve laikam gan ir pirmā ho mūsu jaunajiem rakstniekiem, kas nav mēģinājusi lieki taisnoties un citu paaudžu pieņemtajā relikviju valodā tulkot visu to, kas dārgs nu jau pagājušajam "lenoniešu" laikam, kuru tagad sabiedrības skatienam aizsedz tie, kam "plates ir nevis mūzika, bet bizness" (115. Ipp.). Vai tas ir labi vai slikti, ka mazie Melgalves stāstiņi no "sociālās ģeogrāfijas" viedokļa nav universāli un tajos pasaule vērota no savas vietas savā vidē ar atbilstošu skatienu? Man gribas atbildēt, ka pagaidām tas nav ne labi, ne slikti, bet tikai godīgi. (..)es domāju, ka nav iespējams nepamanīt ārēji apvaldīto, bet neatvairāmo, kvēlo cilvēcisko tieksmi pēc godīguma, humāno aicinājumu nevienkāršot dzīvi un mīlēt nevis tās idealizētu tēlu, bet reālo, īsto, grūti harmonizējamo plūdumu, nav iespējams nepamanīt maigumu, ko izstaro Valdas Melgalves "nekonformistiskais ezis"."

Inese Zandere. Uz taciņas vēl ir ezis. Literatūra un Māksla, 28.09.1984.

Valda Bērziņa