Teodors Hermanis Pantēnijs

Teodora Hermaņa PANTĒNIJA (1843-1915) tēvs ir Vilhelms Kristiāns Pantēnijs (Pantenius, 1806-1849), latviešu tautas apgaismotājs, publicists un Jelgavas Annas baznīcas latviešu draudzes mācītājs, māte Luīze Konrādija (Conradi, 1807-1886).
Pantēnija māsas: Natālija Agnese, precējusies Denfera (Denffer, 1839-?); Johanna, precējusies Bernevica (Bernewitz, 1841-1924), Matilde Auguste Pantēnija, mirusi zīdaiņa vecumā (1842), un brālis Vilhelms Pantēnijs (1835-1836).

Pantēnijs 1874. gada 28. augustā Jelgavā ir precējies ar Baltijas vācieti, vīna tirgotāja meitu un memuāru Jugenderinnerungen aus dem alten Riga (Atmiņas no vecās Rīgas, 1959, Silvijas Brices tulkojums latviski 1999) autori Luīzi Pantēniju, dzimušu Šnīdevindu (Schniedewind, 1850-1921). Laulībā ir piedzimuši pieci bērni: Valters Pantēnijs (dzim.1876), Ģertrūde Bernere (Boerner, dzim.1877), Barta Maiere (Mayer, dzim. 1878), Volfgangs Pantēnijs (dzim. 1881) un Vilhelms Pantēnijs (dzim. 1888).
Ziņas no: Carola L.Gottzmann, Petra Hörner. Lexikon der deutschsprachigen Literatur des Baltikums und St.Petersburg. Vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Bd. 3: N-Z. Berlin, New York: Walter de Gruyter, 2007, S. 1006-1007; https://www.geni.com/people/Louise-Pantenius/60000... [29.07.21.]

Romāni
1872: Wilhelm Wolfschild. Ein Roman aus dem baltischen Leben [Vilhelms Volfšilds, romāns iz baltiešu dzīves]. Mitau: Behre.
1875: Allein und frei. Roman [Viens un brīvs, romāns]. Mitau: Behre.
1881: Das rothe Gold. Ein Roman [Sarkanais zelts]. Mitau: Behre.
1885: Die von Kelles. Ein Roman aus Livlands Vergangenheit [Fon Kelles, romāns iz Vidzemes pagātnes]. Bielefeld: Velhagen und Klasing.
1898-1899: Gesammelte Romane [Kopotie romāni]. Bd. 1-9: 1.-2. Allein und frei; 3. Im Banne Vergangenheit; 4. Im Gottesländchen; 5.-6. Die von Kelles; 7. Das rote Gold; 8.-9. Wilhelm Wolfschild. Bielefeld: Velhagen und Klasing.
1898: Im Banne der Vergangenheit. Erzählung aus dem kurländischen Leben. Leipzig, Bielefeld: Velhagen und Klasing.
1904: Der falsche Demetrius. Sērijā Monographien zur Weltgeschichte [Viltus Dmitrijs, sērija "Monogrāfijas par pasaules vēsturi"]. Bielefeld: Velhagen und Klasing.

Stāstu krājumi
1880-1881: Im Gottesländchen. Erzählungen aus dem kurländischen Leben [Dievzemītē, stāsti iz Kurzemes dzīves]. Bd.2. Mitau: Behre
1887: Um ein Ei. [kopā ar Ilse Akunian. Die Last; Hans Hoffmann. Peerke von Helgoland sērijā Neuer deutscher Novellenschatz 22/2]. Minhene: Olenburgs.
1892: Kurländische Geschichten [Kurzemes stāsti]. Leipzig: Liebeskind; 2.izd. turpat, 1893; Stuttgart, Berlin, ap 1917.


Lugas
1863: [ar pseidonīmu T.Hermann]. Der Verfasser des Rothbart: Scherz in drei Aufzügen. Berlin: Gutschmidt&Comp.
1893: [ar pseidonīmu T.Hermann]. Der Engel. Ein Weihnachtsfestspiel für Kinder. Gütersloh.
1895: [ar pseidonīmu T.Hermann]. Ferdinande von Schmettau. Ein vaterländisches Festspiel für Kinder mit 1. Bildnis der Königin Luise. Gütersloh.
1904: [ar pseidonīmu T.Hermann]. Der gute Gerhard von Köln. Ein Weihnachtsfestspiel für Kinder, mit Ansprache und 2 Notenbeilage. Gütersloh.


Dzeja
1895: [ar pseidonīmu Th.Hermann] Trochäen. Gotha: F.A.Perthes.
1903: [ar pseidonīmu Th.Hermann]. Neue Lieder. Elberfeld: Baedeker.

Daiļliteratūra periodikā un antoloģijās
1885: Der alte Jungherr und seine Liebe [stāsts]. Daheim.
1887: Um ein Ei. In: Neuer deutscher Novellenschatz. München, Leipzig: Oldenburg.
1892: Arent Clasens Neujahrsgeschenck. Velhagen und Klasings Monatshefte, Bd.6, nr.7, S. 1-9.
1894: O du meinherzallerliebster Schatz. In: Grotthuß (Hrsg.). Das baltische Dichterbuch. Reval. S. 265/305.
1905/1906: Frieden auf Erden. Velhagen und Klasings Monatshefte. Bd.20, nr.4, S.1-16.
1909: Ein Schlittenfahrt. In: Heimatbuch für die baltische Jugend (Erster Teil), S. 103-104.
1916: Arent Claesen's Neujahrsgeschenk. In: H. Krüger (Hrsg.). Die baltischen Provinzen. Bd. 2. Novellen und Dramen. Berlin-Charlottenburg, S. 22-37.

Memuāri
1907: Aus meinen Jugendjahren [Iz maniem jaunības gadiem]. Leipzig: Voigtländer.
1910: Aus den Jugendjahren eines alten Kurländers. Leipzig, 2. izd. 1915.
1912: In Riga. In: Heimatstimmen.
1926: In Riga. Aus den Erinnerungen eines baltischen Journalisten (gesch.1911). In: Baltische Lebenserinnerungen. A.Eggers (Hrsg.). Heilbronn: Salzer.

Vēstures grāmatas
1908: Geschichte Rußlands von der Entstehung des russischen Reiches bis zur Gegenwart [Krievijas vēsture no valsts izcelšanās līdz mūsdienām]. Leipzig: Voigtländer.
1917: Geschichte Rußlands von der Entstehung des russischen Reiches bis zur Zeit vor dem Weltkriege [iepriekšējā izdevuma papildināts sējums ar ieskatu vēsturē līdz Pasaules karam]. Leipzig: Voigtländer.

Publicistika
1873: Vorwort der Redaction. Baltische Montasschrift, nr. 22, S. I-IV
1873: Entwurf einer Gemeindeordnung für die ev.-luth. Kirchengemeineden der Stadt Riga. Baltische Monatsschrift, nr. 22, S. 58-67.
1873: Die Rigasche Kirchen-Gemeindeordnung und die Zeitung für Stadt und Land. Baltische Monatsschrift, nr. 22, S. 160-169.
1873: Die Ahnen. Roman von Gustav Freitag. Baltische Monatsschrift, nr. 22, S. 251-261; 456-468.
1881; 1883: Aufsätze zum Thema Russland. Daheim.
1888: Otto Klasing. Velhagen und Klasings Monatshefte, nr. 10, 431-438.
1891: Eine soziale Entdeckungsreise. Daheim, Bd. 28, nr.2.
1891: Neue Bücher. Daheim, Bd.28, nr.18. 30.Jan.
1892: Eine neue Dürer-Biographie. Daheim, Bd. 28, nr.23.
1892: Die Lehrjahre Katharina II. Velhagen und Klasings Monatshefte, Bd. 6, nr. 11, S. 483-499.
1896: Michail Alexandrowitsch Bakunin. Velhagen und Klasings Monatshefte, Bd.10, I, 541-550.
1896: Die Krönung der russischen Kaiser in Moskau. In: Velhagen und Klasings Monatshefte, Bd.10, H.8, S. 113-128.
1912: Aus dem Bauernleben in Livland (1565). In: Heimatbuch für die baltische Jugend (Zweiter Teil), S. 107-108.

Pantēnija darbu tulkojumi latviešu valodā

Grāmatās
1882: Olas dēļ: stāsts no Kurzemes sadzīves. Jelgava: H.Alunāns.
1887: Teodora Hermaņa Pantenija Ķelieši: romāns iz Vidzemes pagātnes [tulkojis Romāns Sanders]. Rīga: Pūcīšu Ģederts.
1891: Pagātnes valgos. Teodora Hermaņa Pantenija romāns [tulkojis Āronu Matīss]. Rīga: paša apgāds.
1891: Hortenziju Katiņa: atmiņa no Th.H.Pantenija [tulkojis Āronu Matīss]. Rīga: Altberģis.
1922: Olas dēļ: stāsts no Kurzemes sadzīves. Jelgava: H. Alunāns.
1926: Pagātnes valgos: romāns [tulkojis Āronu Matīss]. Rīga: Gulbis.
1932: Ķelieši: romāns no Vidzemes pagātnes [tulkojis Ramanu Aleksandrs]. Jelgava: H.Alunāns.

Periodikā
1881: Olas dēļ [tulkojis J. Āboling]. Pagalms, nr. 16.-24.
1888: Vislielākā manta. Austrums, 111.-120. sleja.
1889: Spodrais zelts [tulkojis Bebru Juris]. Balss, nr. 17.-39.
1890: Hortenziju Katiņa [tulkojis Āronu Matīss]. Dienas Lapas pielik. nr. 158., 164., 170., 176.
1891: Korsārs [tulkis Paulus]. Balss, nr. 52.
1893: Vientulis un brīvs [tulkojis A. Benjamiņš]. Balss, nr. 3.-45.
1894: Klesenu Ārenta jaungada dāvana [tulkojis K.D.] Dienas Lapa, nr. 1.-3.
1894: Princese [tulkojis V. Bērzs]. Dienas Lapas pielikums, nr. 68., 74., 80., 85.
1896: Mūsu grāfs [tulkojis K. Šuberts]. Baltijas Vēstnesis, nr. 5.-23.
1899: Katiņa Hortensius [tulkojis E.S.]. Latviešu Avīžu pielik. Vaļas Brīžos, nr. 51, 30-63.lpp.
1901: Vecais jaunskungs un viņa mīlestība [tulkojis E.S.]. Latviešu Avīžu Stāstu nodaļa, nr. 57.-60.
1902: Uzticībā [atstāstījis Bebru Juris]. Balss pielikums, nr. 16., 17.
1903: Bremera draugs. Rīgas Avīze, nr. 236.-241.

Teodors Hermanis Pantenijs par gaisotni Baltijā un sevi 19. gadsimta otrajā pusē:
Jaunībā man nebija nācies saskarties ar Kurzemē dzīvojošo tautu savstarpējo nacionālo naidu. Vācieši, kuru vidū es uzaugu, mīlēja latviešus un latviešu valodu. Tā bija bijusi viņu bērnības gadu valoda, pie tās viņi labprāt atgriezās, kad viņu sirdis atvērās vai kad viņi bija priecīgi. Daži bija drosmīgi iestājušies par latviešiem, kad viņiem šķita, ka tiem tiek darīts pāri, visi no sirds piedalījās to zemnieku, ar kuriem viņiem nācās saskarties, dzīvē – un tolaik jau gandrīz visi zemnieki bija latvieši. Es pats no latviešiem neesmu pieredzējis neko citu kā vien ļoti daudz labsirdības un mīlestības, un es mīlēju latviešus, kā mani senči viņus bija mīlējuši. Vēlākos gados sastapu vāciešu nicinājumu pret latviešiem un latviešu naidu pret vāciešiem, bet vācieši, kas piekopa nonievāšanu, pēc manām domām, paši nebija cieņas vērti, un latviešu naidu izsauca vai nu rupja un ļaunprātīga vecās kārtības piesaukšana, kas gan pati, jāatzīst, pie tā bija vainīga, vai arī atsevišķu indivīdu fanātiskās fantāzijas. Visumā, kā man šķita, arī latvietis draudzīgi piedalījās visos muižnieku, mācītāju un ārstu priekos un bēdās. Kad arī Kurzemē ienāca nacionālisma idejas, nelikās neiespējami tās padarīt nekaitīgas ar vācu virsslāņa patiesu pretimnākšanu. Ja tas būtu uzņēmis savās aprindās visus izglītotos latviešus, tad apstākļi, kā man tolaik šķita, būtu varējuši iegrozīties tā, ka sabiedrības augstākais slānis runātu vāciski, bet zemākais - latviski. Tad latviešu valodai šeit būtu tāda pati loma kā lejasvācu dialektam ziemeļrietumu Vācijā, tā kļūtu par laucinieku sarunvalodu, bet izglītoto cilvēku un pilsētnieku vidū – par humora, mīļuma un dzimtās vietas valodu. Šādā veidā apvienotus iedzīvotājus es iedomājos esam ciešā saiknē ar Krieviju, ar kuras likteņiem viņi neapšaubāmi ir saistīti uz visiem laikiem. Ja ekonomiskajā ziņā piederība Krievijai bija veiksme Baltijas provincēm, tad turpmāk nebija ko cerēt, ka Krievija jelkad pieļaus Baltijas jūras krastu, par kuriem tā gadsimtiem ilgi, nesdama lielākos upurus, bija cīnījusies, zaudējumu. Bija skaidrs, ka arī Vācijā neviens saprātīgs cilvēks nedomāja un nekad arī nedomās tos Krievijai nolaupīt. Baltiešiem arī nācās pašsaprotami pieņemt, ka daudzvalodīgajā impērijā pārvaldes un tiesu sistēmas valoda bija krievu valoda. Baltieša uzdevums bija piedalīties kā vācu, tā krievu kultūrā, būt par vidutāju starp abām kultūrām. To viņš spēja tikai tad, ja prata arī krievu valodu un piedalījās it visā, kas viņa krievu līdzpilsoņiem lika priecāties vai ciest. Es nekad par to neesmu šaubījies, ka krievi reiz, un proti - drīz, kā līdzvērtīgi ienāks Eiropas kultūras tautu saimē. Es vēl šodien ticu, ka šāda notikumu attīstība būtu bijusi manai dzimtenei visveiksmīgākā. Bet es arī jau sen vairs neticu, ka nacionālisma laikmetā šāda attīstība būtu bijusi iespējama. Tajā laikā, par kuru runāju, es tomēr būtu iestājies par šo ideju ar runām un rakstiem, ja vien tolaik politiskā propaganda vispār būtu bijusi iespējama. Taču tā nebija, un bez tam es savos uzskatos biju tik vientuļš, ka, ja es tos būtu mēģinājis izpaust savā mēnešrakstā ["Baltische Monatsschrift"], tas ļoti īsā laikā būtu zaudējis lielāko daļu savu abonentu un darbinieku.
No: Theodor Hermann Pantenius. In Riga. Aus den Erinnerungen eines baltischen Journalisten (gesch.1911). In: Baltische Lebenserinnerungen. A.Eggers (Hrsg.). Heilbronn: Salzer, 1926, S. 117-118.
Jebšu nebiju no Pantenius pat ne portreju redzējis, tomēr es atradu, ka viņš gandrīz pilnīgi tā izskatījās kā viņu biju domājies. Man bija tīri tā, it kā manā priekšā sēdētu mīļš onkulis, kas bijis tālumā, par kuru esmu daudz dzirdējis, runājis un ko nu redzu pirmo reizi. Kad runājam par dzimteni, saviem tēviem, labām un ļaunām dienām, tad viņam zogas kāda asara acīs.
Lautenbahs-Jūsmiņš par ciemošanos pie Pantēnija Berlīnē 1896.24.07. Citēts pēc: Ārzemju ceļojums. Baltijas Vēstnesis, nr.110 (17.05.1897).

"Ķelieši" ir gan visnoapaļotākais, pēc satura un formas viņa vislabākais darbs. Bet lai viņš raksta, ko rakstīdams, visur izjūtama viņa siltā dzimtenes mīlestība, kurai viņa sirds no bērnības pieķērusēs (..). Šim rakstniekam nesaskrullēta, vienkārša, spēcīga valoda. Ar veiklu roku zīmē tas savus dažādos raksturus (..). Priekš 17 gadiem man bija laime ar viņu Berlīnē satikties un vaigu vaigā iepazīties. Sarunājoties varēju apbrīnot viņa laipnību, viņa mieru, lietišķību un labvēlību. Taisni tāds viņš savos rakstos. Pantenius pirmais ņēmies latviešus zīmēt bez aizspriedumiem (..). viņš atzīstas, ka viņš pēc sava tēva un citiem dzimtenes gaismotiem vīriem pēdējais mohikans savos uzskatos. Un tiešām T.H.Pantenius pēc saviem uzskatiem par latviešiem blakus stādāms tādiem humāniem vīriem, kādi bija vecais Stenders, Elbervelts, Hugenbergers u.c. (..) Starp Baltijas vācu rakstniekiem tas stāv atsevišķi. Tas ir viens pats un svabads. Kā cēls patiesības piemineklis tas sniedzas pār viņiem visiem pāri.
J. Lautenbahs. Teodors Hermans Pantenius. Dzimtenes Vēstnesis, nr. 234 (10.10.1913).

Pantenius letzter großer Roman "Die von Kelles" ist auch keine spezifisch kurische Dichtung. Er ist aber ein historischer Roman, der vor der Abtrennung Kurlands von Livland spielt, also in einer Zeit, in der Vorgeschichte Kurlands mit der Livlands zusammenfällt. Verdient das Buch schon um dessentwillen Beachtung, so um so mehr, als es nicht nur das vollendetste Werk unseres Dichters ist, sondern überhaupt einer der besten deutschen historischen Romane [Pantēnija pēdējais lielais romāns "Ķelieši" nav specifiski kurzemniecisks sacerējums. Tomēr tas ir vēsturisks romāns, kura darbība norit pirms Kurzemes un Vidzemes šķelšanās laika, tātad Kurzemes senlaikā, kad tā bija vienota ar Vidzemi. Jau tādēļ vien romāns pelna ievērību, bet vēl jo vairāk tāpēc, ka tas ir ne tikai viens no mūsu rakstnieka pašiem labākajiem darbiem, kā arī - viens no labākajiem vācu vēsturiskajiem romāniem vispār].
No: A. Denffer. Theodor Hermann Pantenius. Berlin, Leipzig, Riga, 1918, S. 66.

Manās acīs eksistē tikai trīs [talanti] no tagad dzīvojošajiem baltiešu poētiem: Pantēnius (mūsu Gotfrīds Kellers, ne jau gluži tāds, bet tomēr...), Andrejānovs (mūsu Bairons - laikam pilnīgi pielīdzināms), Jūs (mūsu Eihendorfs).
Rūdolfs Blaumanis vēstulē Eiženam Bergmanim 1895. gadā. Citēts pēc: Rūdolfa Blaumaņa vēstules. Daugava, nr. 3 (1938), 240. lpp.

..doch sie leiden bei allen guten Vorsätzen am zeitgenössischen "Gartenlauben"-Stil mit seiner Beschreibungswut, seinem geschraubten Leitartikel-Stil und der mehrfachen Paraphrasierung emotionaler Passagen (..). "Die von Kelles" sind zwar der bedeutendste baltische Roman der Epoche, aber gestalterische und stilistische Schwächen begrenzen seine Wirkung auf das Lesepublikum der wilhelminischen Zeit und der Lebenszeit des Autors. [.. tomēr ar visiem labajiem priekšnoteikumiem tie cieš no Gartenlaubes [konservatīvs ģimenes laikraksts 19.gs. II pusē] laikmeta stila ar tā apralstīšanas trakumu, ar tā samāksloto ievadraksta stilu un vairākkārtīgu emocionālo pasāžu pārfrazēšanu.. "Ķelieši" neapšaubāmi ir pats pazīstamākais šā laikmeta baltiešu romāns, tomēr tā tēlu un stilistiskais vājums ierobežo tā ietekmi, paliekot galvenokārt [ķeizara] Vilhelma un paša rakstnieka dzīves laika lasītāju lokā].
No: G.von Wilpert. Deutschbaltsiche Literaturgeschichte. München: Beck, 2005, S.187-188.

Recepcija Vācijā Pantēnija dzīves laikā, īsi pēc viņa nāves un mūsdienās [ārpus datubāzes]


Dzīves laikā
Plašs Teodora Fontanes raksts par Pantēnija romānistiku:
Baltisches Leben in Romanen von Th.H.Pantenius. Die Gegenwart, 1878, nr. 27.
Raksts par romānu "Allein und Frei":
Fedor von Zobeltitz. Das literarische Echo, 1898, Heft 1.
Par romānu "Die von Kelles":
Theophil Zolling. Ein Roman aus Livlands Vergangenheit. Die Gegenwart, 1885.
Pantēnija prozu vērtē arī Rihards M. Meijers plašākā vācu prozas kontekstā:
Richard M.Meyer. Die deutsche Literatur des neunzehnten Jahrhunderts. 1900, S. 711.
Ieskats daiļradē:
Ernst Seraphim. Theodor Hermann Pantenius. In: Kalender der deutschen Vereine in Liv-, Est- und Kurland (1914), S. 131.-133.
Elisabeth Scheuermann. Studien zu den Romanen von Theodor Hermann Pantenius und ihrer Technik. Melle: Haag, 1911; 1914.

Īsi pēc nāves
1916: Hanns von Zobeltitz. Theodor Hermann Pantenius: Nachruf [nekrologs]. In: Velhagen&Klasings Monatshefte, Bd.30 (1916), 5, S. 124-125.
1918: Alexander von Denffer. Theodor Hermann Pantenius. Kurlands Heimatdichter. Materialien zu einem Lebensbild. Berlin, Leipzig, Riga: Würtz.

Mūsdienās
2008: Klaus Schenk. Theodor Fontane und Theodor Hermann Pantenius im Wechselspiegel ihrer Rezensionen. In: Triangulum. Bd. 13. 2007 (2008), S. 251-261.

Theodor Hermann Pantenius

Theodor Hermann; T. Hermann; Th. Hermann

1850–1852
Jelgava
Pēc tēva nāves (1849) pāris gadus mācās Jelgavas elementārskolā [mācību iestāde nav konkretizēta].

1852–1858
Salgales mācītājmuiža
Mājmācībā pie mātes brāļa, Salgales mācītāja Kārļa Vilhelma Konrādija (Conradi, 1808-1880) - mācās kopā ar mācītāja bērniem. Pantēnijs iepazīst lauku dzīvi un ļaudis, vēro pilsonisko sabiedrību un tās pienākumus - gūst nenovērtējamu dzīves pieredzi un stiprina emocionālu saikni ar dzimto zemi. Vasaras brīvdienas kopā ar ģimeni pavada Rīgas Jūrmalā, papildinot zināšanas par Baltijas sociālā klimata dažādību, aizraujas ar vēsturiskajiem romāniem, sacer pirmos dzejoļus un dramatiskus fragmentus. Radu un sevis paša pārvērtēts, iegūst talantīga individuālista un opozicionāra slavu.Pēc: A. Denffer. Theodor Hermann Pantenius. Berlin; Leipzig.; Riga, 1918, S.37-38.

1858–1862
Jelgavas vīriešu ģimnāzija
Akadēmijas iela 10, Jelgava
Pabeidz pilnu ģimnāzijas kursu, apgūst krievu valodu, Krievijas ģeogrāfiju un vēsturi; mitinās pansijā pie Jelgavas mācītāja Morica Konrādija.

1862–1864
Berlīnes Humboltu universitāte
Unter den Linden 6, Berlin
Dzīvo kopā ar māti, studē teoloģiju, pilnu studiju kursu nebeidz. Akadēmiskās vingrotāju biedrības (Akademischer Turnverein) biedrs.

1864–1866
Frīdriha Aleksandra Erlangenas Universitāte
Erlangena
Studē teoloģiju, tomēr nebeidz pilnu studiju kursu intereses trūkuma dēļ. Ziemeļvācijas teologu biedrības (Kreis norddeutscher Theologen) biedrs.

1866–1867
Sanktpēterburga
Mājskolotājs, arī papildina zināšanas krievu kultūrā.

1867–08.1870
Dižizriedes muiža
Strādā par mājskolotāju Dižizriedes muižā barona Osten-Zakena ģimenē.

08.1870–1876
Rīga
Strādā par mājskolotāju Šnīdevindu (Schniedewind) ģimenē, kā arī par vēstures un ģeogrāfijas skolotāju Eduarda Molīna zēnu skolā (Eduard Molien Knabenschule; Molienschen Knabenschule), kuru vada Rūdolfs Cinks (Rudolf Zinck).

01.1873–1876
Laikraksts "Rigasche Zeitung" (1797–1919)
Rīga
līdzstrādnieks - darba piedāvājums, pateicoties pirmā romāna panākumiem, feļetona nodaļā ar cietu algu - viens feļetons nedēļā par paša izraudzītu tēmu; pakāpeniska vilšanās baltiešu sabiedrības provinciālismā.

03.1873–1876
Baltische Monatsschrift (1859–1931)
Pēterbaznīcas iela 1, Rīga
līdzstrādnieks, darba piedāvājums pēc karjeras sākuma Rīgas vācu avīzēs, mēnesis nav precizēts.

08.1877–09.1906
Laikraksts "Daheim" (1864–1943)
Leipciga
Vācu ģimenes laikraksta Daheim otrais redaktors (līdz 1889. gada septembrim); galvenais redaktors (10.1889. - 09.1895) un redaktors kopā ar Hansu fon Cobelticu (Zobeltitz) un pēdējā gadā arī P.O.Hekeru (Höcker) (10.1895-09.1906).

1886–1906
Žurnāls "Velhagen & Klasings Monatshefte"
Leipciga
redaktors

1874–1875
Latviešu literārā biedrība / Latviešu draugu biedrība
Biedrības sekretārs

1874–1915
Kurzemes literatūras un mākslas biedrība
Akadēmijas iela 10, Jelgava
kopš 1874. gada - korespondētājloceklis; kopš 1913. gada - goda loceklis.

1876–1891
Izceļo kopā ar ģimeni uz Leipcigu pēc darba piedāvājuma avīzē "Daheim" saņemšanas; apmetas ērtā privātmājā ar dārzu, labi apstākļi redakcijas un literārajam darbam, jūtas kā mājās, pieņem Vācijas pilsonību, integrējas Leipcigas inteliģences lokā.

1891–1909
Berlīne
Kopā ar apgādu "Velhagen&Klasing" pārceļas no Lepicigas, pēc trīsdesmit gadu redakcionālā darba un trīs gadu atpūtas Berlīnē atgriežas Leipcigā.

1909–1915
Leipciga
Pēdējie mūža gadi personīgu pārdzīvojumu pilni - divi no dēliem iet bojā Pasaules karā, viens no abiem - Kurzemē.

19.11.1915
Leipcigas Dienvidu kapsēta
Izvadīts no Dienvidu kapsētas kapličas (Hauptkapelle) un apglabāts Leipcigas Dienvidu kapsētā (Südfriedhof zu Leipzig).