Sniedze Ruņģe

Dzimusi rakstnieka Aivara Ruņģa un literatūrkritiķes Valijas Ruņģes ģimenē, kas 1951. gada oktobrī pārcēlusies uz ASV.

Literārā darbība

1962: pirmā publikācija - raksts "Jaunatnes svētki no knīpas perspektīvas" žurnāla "Mēs" 4. numurā.
1965: jauniešu žurnāla "Mēs" 15. numurā ar Dīnas Raunas vārdu publicēta miniatūra "Pazudušā dvēsele".
1965: Toronto apgāda "Ceļinieks" literārā sarīkojumā nolasīja trīs miniatūras.

Jauniešu žurnālā "Mēs" 20. gs. 60. gados publicēti Sniedzes Ruņģes zīmējumi.
Dzejoļi, miniatūras publicēti ASV un Eiropas latviešu trimdas periodikā, dzejoļi - arī Latvijas periodiskajos izdevumos "Literatūra un Māksla", "Liesma", kopkrājumā "Dzejas diena" (1990, 1991).

Dzejas krājumi
1971: "Pusnakts negatīvi" (ar pseidonīmu Dīna Rauna).
1985: "Ķekars" (1985).

1974: dzejlapa "Klauna āda".

Kopš 3 gadu vecuma līdztekus parastajām skolas mācībām regulāri apmeklējusi arī "Civic" (Kalamazū) teātra jaunatnes grupas kursu.

Aktīvi iesaistās Amerikas latviešu organizācijās, piedalās jauniešu kongresos, 2x2 nometnē, Gaŗezera vasaras vidusskolā, glezno, ilustrē tēva Aivara Ruņģa grāmatas.
1977: piedalījās vasaras kursos Rīgā un Jūrmalā.
1977: 25. novembrī laikrakstā "Literatūra un Māksla" ar pseidonīmu Dīna Raunas publicēti pieci Sniedzes Ruņģes dzejoļi.
1980: mazais teātris Sanfrancisko ar Raimonda Staprāna lugu "Sasalšana" viesojās Rīgā, izrādē piedalījās arī Sniedze Ruņģe.
1999: dramatizējusi Agates Nesaules romānu "Sieviete dzintarā" un veidojusi izrādi.

1981: mēnešrakstā "Ceļa Zīmes" publicēti trīs Linarda Tauna dzejoļu atdzejojumi (atdzejojusi Sniedze Ruņģe).

1965: Man patīk spēlēt teātri, bet labprāt arī zīmēju un rakstu tādus gabaliņus —nu — miniatūrras..." Viņa pēkšņi apklust it kā izpaudusi noslēpumu. Sniedzes vaboļu attēli un protokola parodijas illustrācijās parādās žurnālā "Mēs". Kā ar miniatūrām? Noskaidrojas, ka tās parādās žurnālā ar Dīnas Raunas pseidonīmu. Viņa piedalījusies arī visos sešu nedēļas nogaļu kursu sarīkojumos, ierindojusies četru labāko beidzēju vidū un kā pati jaunākā kursu dalībniece saņēmusi pārsteiguma balvu. / Auseklis Zaļinskis. Laiks, Nr.44 (02.06.1965)

1968: Izrādījās, ka Sniedze raksta kā latviski, tā angliski. Valodas viena otru netraucē, bet "nespēju savus darbus no vienas valodas
otrā pārtulkot. Kaut to pašu domu izmantojot, man tomēr jāraksta katrā valodā par jaunu." Sniedze jau piedalījusies rakstnieku dienās Garezerā un Čikāgā, tomēr "tik lielas auditorijas priekšā kā Toronto atrados pirmo reizi". Piedalīšanās rakstnieku cēlienos nav tiekšanās pēc pāragras popularitātes, drīzāk vēlēšanās un cenšanās pēc iespējas, iesilt tai latviešu lietā". Viņa labi apzinās, ka atrodas tikai pašā ceļa sākumā, ka līdz īstam veikumam ceļš vēl ļoti tāls. Lai kā ar to "īsto veikumu", bet no popularitātes viņa vairs neatrodas tālu, to spilgti liecināja ātri iegūtās klausītāju simpātijas Toronto. / Alvils Vītrups. Latvija Amerikā, Nr.10 (03.02.1968)

Par dzejas krājumu "Pusnakts negatīvi" (1971)

"Dina Rauna, spriežot pēc krājuma Pusnakts negātīvi, liekas apbalvota ar itin skaidri saklausāmu dzejnieces stīgu. Viņas sacerējumos manāms ļoti konkrēts un spilgts sevis pašas pārdzīvojums, pie tam liekas, ka dzejniece savu dzīvo es izjūt ļoti organiski un totāli, it kā ar visiem jutekļiem reizē un izjūt to kā noslēpumu, kas vēl jāatmin, jāsatausta: "Uzmini mīklu, / atrodi īsto / dzīvo / es!" Raunas dzejā ir kaut kas no senām burvju zintīm un slepenās māģijas izdarībām. Krājuma pēdējie dzejoļi norāda, ka Raunai nav sveša arī ironijas stīga. Raunas epiteti, salīdzinājumi, dzejas priekšstati bieži ir īpatnēji, līdz ar to tiešām svaigi. Itin veikli viņa prot arī izmantot valodas skaņas mākslinieciskos nolūkos."
Valtere, Nora. Pārskats par 1971. gada dzeju. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/view/ind...

Par dzejas krājumu "Ķekars" (1985)

"Sniedze Ruņģe mums piedāvā cieši sazarojušu attiecību ķekaru, sasprindzinātu iekšējās pasaules pārdzīvojumu bagātu. Viņas rindkopas, teiktas un pusteiktas, ir ķekara redzamie augļi — sulīgs liecinājums par iesakņošanos un tad izraušanos no vietām, laikiem un cilvēkiem. Un tad — par iešanu atpakaļ. Ruņģe nestrādā gar abstrakto ar filozofēšanu, ar runāšanu par. Viņa lasītāju ieaicina pie sevis, sēž blakus, čukst un izsaucas tā, ka jūtamies kā viņas līdzgaitnieki. Viņas lielā dāvana ir — intensīvi personīgo dalīt ar mums bez kauna, tieši, cilvēciski, it kā sakot: tāda es esmu, tā jūtu. Jānorēķinās vispirms ar sevi, ar savējiem, un tādos gājienos vispārinājumiem nav vietas. [..] Ruņģes dzeja ir kā mirkļa fotogrāfijas ar tilpumu, dziļi piesātinātas krāsās un jūtās. Viņa saviem portretiem lieto brīvi plūstošu pantmēru bez atskaņām vai klasisku formu ielogiem."
Mazutis, Juris. Attiecību meklētāja. Treji Vārti, Nr.110 (01.03.1986)

Dīna Rauna